Draudi valsts drošībai, kurus Latvijas amatpersonas nesaskata. Ligita Leja

Esam sagaidījuši bijušās interfrontistes Tatjanas Ždanokas uzvaru Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Pirmo reizi cilvēktiesības tik klaji tiek izmantotas pret Latvijas nacionālajām interesēm.
Ārzemju presē par Latviju nejauši parādās pārsvarā negatīva informācija, galvenokārt – par krievvalodīgo cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Latviju rāda kā zemi, kur ir problēmas ar demokrātiju. Bet pirms 10-15 gadiem attieksme bija gluži cita – pasaules ietekmīgākie mēdiji rakstīja par latviešu tautas drosmīgo cīņu pret komunistisko totalitāro režīmu: sirdsapziņas cietumnieku ciešanām padomju gulagos, „Baltijas ceļu” 1989.gada 23.augustā, kad Molotova-Ribentropa pakta gadadienā Baltijas valstu tautas sadevās rokās protesta akcijā, pasaule ar aizturētu elpu sekoja 1991.gada barikāžu dienu notikumiem Viļņas un Rīgas ielās. Pienācis laiks analizēt attieksmes maiņas cēloņus.

Dialogs Latvijas stilā – krievi un latvieši viens ar otru runā katrs savā valodā

Reizē ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā šejienes krievvalodīgie skolēni pēkšņi sajutās diskriminēti par to, ka skolas zinības Latvijā būs jāapgūst pārsvarā latviešu valodā. Viņi tika pulcināti (t.sk.mācību laikā) lielos baros, uzstādīja savas prasības, nekā negribēja zināt par to, ka visās attīstītajās Eiropas valstīs cittautiešu bērni mācās valsts valodā. Tā sauktais Krievu skolu aizsardzības štābs – Latvijā nereģistrēta, tātad nelegāla sabiedriska organizācija – dižojās, ka varot sapulcināt vairāk cilvēku nekā Valsts prezidente Doma laukumā. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga “norija šo krupi”. Tagad nodibināta sabiedriska organizācija – Krievu kongress ar 50 tūkstošiem aktīvo biedru, ko dāsni finansē krievvalodīgie Latvijas miljonāri un Maskava.
Tostarp Latvijas Valsts prezidente neuzskata, ka Latvijas valsts drošībai pēdējā laikā būtu radušies kādi jauni draudi, kas liktu vēl uz 10 gadiem noteikt ierobežojumus bijušajiem VDK darbiniekiem kandidēt vēlēšanās un ieņemt noteiktus amatus. (Līdzšinējam šāda veida aizliegumam jūnijā beidzās termiņš.) Bet oktobrī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā tika pacelts jautājums – bijušajiem VDK darbiniekiem un komunistu nomenklatūrai dot pielaidi valsts noslēpumam.
Tai pat laikā draudi un provokācijas pret Latviju pēdējos 10 gados bijušas nemitīgi. “Latvieši piekopj genocīdu pret krieviem Latvijā” – apsūdzējis Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. “Latviešiem jākompensē Krievijai padomju okupācijas režīma laikā radītās materiālās vērtības”, no Krievijas Valsts domes tribīnes klaigājis deputāts Viktors Alksnis. “Latvijas aborigēniem atkal pienācis laiks braukt uz Sibīriju, jāorganizē velobrauciens” – Krievijas liberāldemokrāts Vladimirs Žirinovskis nesen atgādinājis latviešiem par deportācijām. “Kultūru un pārticību Latvijai nesuši un turpina radīt krievu strādnieki”, “Latviešu valoda nekad agrāk nav eksistējusi, tā ir mākslīgi radīta no vācu valodas” 1 – tie ir vēl daži Žirinovska domu graudi.
Savukārt EDSO augstie komisāri allaž piemin nepieciešamību Latvijā krievvalodīgos ātrāk integrēt, atvieglot to naturalizāciju, novērst viņu “diskrimināciju” utt. Un tas ir situācijā, kad Latvijas galvaspilsētā nepaiet ne diena, kad uz ielas, transportā vai pat bērnu spēļu laukumā neatskanētu krievu lamu vārdi, kad valsts iestādes darbiniece apmeklētājam – krievam atbild krieviski, kad veikalos krievu pārdevējas pircējus demonstratīvi atsakās apkalpot latviski. Bieži tieši tā arī saruna notiek – viens runā latviski, otrs krieviski. Psiholoģiskā divkauja. Tā sarunājas tie, kas otru valodu saprot, bet runāt tajā negrib. Vēl vairāk ir tādu krievvalodīgo, kas valsts valodu patiešām nesaprot.Vēl 2000.gadā latviešu valodu neprata 50,2% cittautiešu jeb 21% visu valsts iedzīvotāju. 1
Šādā situācijā ES un NATO prasa no Latvijas valsts integrēt krievvalodīgos pretēji viņu pašu un latviešu gribai.
Eiropas Savienība izvirza Latvijai prasību – ratificēt Minoritāšu tiesību aizsardzības konvenciju. Tas ļautu krievvalodīgajiem pieprasīt iespēju piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Ja Latvija ratificētu Minoritāšu konvenciju un to attiecinātu uz krievvalodīgajiem, visās Latvijas lielajās pilsētās veidojas paradoksāla situācija, jo krievvalodīgie tur skaitliski nav minoritāte! Turklāt lielpilsētās koncentrēti 67% Latvijas iedzīvotāju! 3 Tādā gadījuma tiks pabeigts jau krievu caru un Staļintētiņa aizsāktais plāns pārkrievot latviešus.
Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām nedrīkst pieļaut cilvēktiesību izmantošanu, ja tas kaitē pamatnācijas interesēm. Taču Latvijā notiek tieši tā. Kam tas ir izdevīgi? Kā Latvija nonākusi līdz šādam stāvoklim? Šeit nepieciešams atskats vēstures notikumos.
Hitlers un Staļins dala ietekmes sfēras, Baltijas valstīs notiek „sinhronas sociālistiskās revolūcijas” un valstis tiek ierautas Otrajā pasaules karā
Latvijas šīsdienas problēmas sakņojas tālajā 1939.gada 23.augustā, kad Hitlers un Staļins vienojās par Eiropas sadalīšanu Molotova –Ribentropa pakta slepenajos papildprotokolos, kas ir no starptautisko tiesību viedokļa prettiesiski. Šī slepenā vienošanās Hitleram ļāva droši uzsākt Otro pasaules karu: pagāja tikai pusotra nedēļa, un Vācija uzbruka Polijai. Pēc tikai 3 nedēļām, 17.septembrī, Polijai no aizmugures uzbruka Padomju Savienība. Un nepagāja ne gads, kad PSRS pārkāpa 1920.gada 11.augustā Krievijas un Latvijas starpā noslēgto miera līgumu, kurā teikts: “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kas piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu uz zemi”. 4
1940.gada 17.jūnijā, uzstādot ultimātu, Latvijā ienāca PSRS karaspēks. Cerībā izvairīties no cilvēku upuriem Latvija ultimātu pieņēma, un sākās Latvijas pirmā okupācija. Vēlāk PSRS šo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pakļaušanos savam diktātam pasniedza kā „sinhronas sociālistiskās revolūcijas” Baltijas valstīs 1940.gadā. Ļoti “ticami”, ņemot vērā, ka Latvijā 1939.gadā bija 400 komunistu! 5 Tas bija mēģinājums padarīt leģitīmu Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Jaunizveidotā, Padomju Savienībai paklausīgā marionešu valdība Latvijā 14.-15.jūlijā sarīkoja Saeimas (Latvijas parlamenta) vēlēšanas, taču tikai ar vienu – „darba tautas bloka” – sarakstu. Jau 1940.gada 21.jūlijā “Tautas Saeimā” ievēlētie deputāti lūdza PSRS, lai Latviju uzņem Padomju Savienībā, kas 5.augustā arī tika izdarīts. Steigā tomēr tika aizmirsts, ka saskaņā ar LR Satversmi (Konstitūciju) valsts iekārtu Latvijā nevar mainīt ar Saeimas lēmumu. Satversmes 1.un 2.panta izmaiņas saskaņā ar Satversmes 77.pantu jāapstiprina tautas nobalsošanā. Tā nenotika. 6
1941.gada jūnijā – jūlijā, jau karojot ar PSRS, Latviju okupēja Vācija. Sākās otrā Latvijas okupācija. Bet vēl krievu okupācijas laikā Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja „Baigo gadu”, kad tika represēti vai nomocīti kopskaitā 34 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. 7 T.sk., masu deportācijās, kas sākās 14.jūnijā, Latvijā represēti 15171 cilvēks, ģimeņu locekļus atšķirot vienu no otra un izklīdinot pa Sibīriju. 8 Tā paša gada vasarā bija paredzēta vēl otra izsūtīšana, kas būtu skārusi vismaz 62 tūkstošus cilvēku. 8a
Kara laikā abas lielvalstis – Vācija un PSRS – viena pēc otras mobilizēja Latvijas iedzīvotājus, pastrādājot kara noziegumu (Vācija mobilizāciju oficiāli klasificēja kā darba pienākumu –Arbeitspflicht). 1945.gada 8.maijā līdz ar Vācijas kapitulāciju arī beidza pastāvēt Kurzemes grupējums, taču latviešu bruņotā pretestība atkārtotai krievu okupācijai turpinājās vēl līdz pat 1956.gadam. Tajā piedalījās ap 20 tūkstošiem cīnītāju un 80 tūkstošiem atbalstītāju. 9
Varētu sagaidīt, ka uzvarētājas valstis – ASV un Lielbritānija – attiecībā uz Baltijas valstīm ievēros 1941.gada 12.augustā pašu parakstīto Atlantijas hartu. Saskaņā ar to ASV un Lielbritānija atzīst: „Mēs respektējam visu tautu tiesības izvēlēties valdības formu, un mēs vēlamies, lai suverēnās tiesības un pašpārvalde tiktu atjaunota tām tautām, kurām tās ar varu atņemtas”.
Uzvarētājas valstis saglabāja savas tiesības uzstāties, lai agresors atjauno pirmatnējo stāvokli – ievēro starptautisko tiesību principu restutio in integrum un atlīdzina pagātnē nodarītās pārestības. 10 Attiecībā pret Baltijas valstīm agresors bija ne tika Vācija, bet arī PSRS.
Taču jau ap 1942.gada sākumu Čērčils bija gatavs Baltiju atdot Staļinam, uzskatot, ka britu liktenis bija atkarīgs no padomju armijas pretošanās spējām. Tas pats Čērčils, kurš bija tik gatavs garantēt Baltijas neatkarību 1919.gadā! Martā viņš Rūzveltam izteicās, ka “Atlantijas hartas principi nebūtu jānosaka tādi, lai, pēc tiem vadoties, Krievijai būtu liegtas tās robežas, kurās tā atradās, Vācijai sākot uzbrukumu. Par Čērčila nostāju tika informēts Molotovs, kurš maijā apmeklēja Londonu. 11 1944.gada 16.janvārī Čērčils rakstīja ārlietu ministram adresētā memorandā: “Šīs teritorijas krievi, iespējams, drīz vien būs ieņēmuši tīri fiziski, un ir pilnīgi skaidrs, ka mums nevajadzētu mēģināt viņus no tām padzīt”. 12
1944.gada aprīlī, pēc konferencēm Jaltā un Teherānā, savas bažas pauda Latvijas sociāldemokrāti: ”Ko nozīmē klusums attiecībā uz problēmām, kas saistītas ar Padomju Savienības rietumu robežām? Ar lielām šausmām mums jākonstatē, ka gadījumā, ja atgrieztos padomju okupācija, viss, kas ir pretrunā ar komunistisko imperiālismu un diktatūru, tiks iznīcināts ar uguni un zobenu”. Latvijas sūtniecības vadītājs Londonā Kārlis Zariņš nosūtīja šo paziņojumu Kristoferam Vorneram Ārlietu ministrijā. Viņš aicināja Vorneru nodot to tālāk Leiboristu partijas līderiem, taču Vorners lūgumu neizpildīja. Saskaņā ar Ārlietu ministrijas jauno politiku oficiāli komunikē no Zariņa un citiem viņa baltiešu kolēģiem vairs netika atzīti – citiem vārdiem sakot, vairs netika atzīta Baltijas valstu eksistence. 13
Beidzoties Otrajam pasaules karam, kā zināms, krievi palika Latvijā.
Vēl ļaunāk. 1945.gadā Jaltas konferencē tika pieņemta deklarācija par atbrīvoto Eiropu. Tajā stāvokli, kad PSRS pārkāpusi savas robežas, nosauca par Eiropas atbrīvošanu. Un krievu okupanti, kas palikuši Latvijā, apgalvo, ka viņi Latviju ir atbrīvojuši. Latviešiem esot jābūt viņiem par to pateicīgiem! Tikai kāds “sīkums”. Trešo daļu Latvijas jeb tā dēvēto Kurzemes cietoksni 2.pasaules kara beigu posmā krievu armija tā arī nespēja iekarot – tur, mobilizēti Ieroču SS leģionā, par savu zemi cīnījās leģiona 19.divīzija. Tiesa gan, zem vācu karogiem. (Latviešu ģenerāļa Kureļa mēģinājumu organizēt cīņu zem latviešu karogiem vācieši apspieda, Kureļa vīrus nošaujot un aizsūtot uz koncentrācijas nometnēm). Vācu karaspēka sastāvā, bet cīnoties par savu zemi, latviešu cīnītāji izrādīja pretestību, kuru padomju armija Kurzemē nespēja salauzt. Pateicoties latviešu karavīru varonīgajām cīņām, liela daļa tautas spēja doties bēgļu gaitās uz Rietumiem. “Varenākā armija pasaulē” Kurzemē cieta sakāvi 6 lielās kaujās. Tas latviešu leģionāriem netiek piedots vēl 59 gadus pēc kara beigām. Protams, viņus apvaino fašismā. Tai pat laikā tiek aizmirsta Staļina un Hitlera labā saprašanās Otrā pasaules kara priekšvakarā.
Un vēl tikai daži retoriski jautājumi – cik reizes īsā laika sprīdī kādu valsti un tautu var atbrīvot? Un – vai atbrīvotājs, kurš pats ieņem iepriekšējā okupanta vietu un stāvokli un piekopj represīvu politiku, vairs saucams par atbrīvotāju?
PSRS agresīvā ārpolitika galu galā satrauca arī Rietumu valstis. Tās izrādīja pasīvu protestu, pēc kara tomēr neatzīstot Baltijas valstu inkorporāciju PSRS sastāvā.
Represijas un sociālisma celtniecība pēckara (trešās okupācijas ) gados
Kā iesācies, padomju režīms arī turpinājās ar represijām. No tām paglābās bēgļi, kas 1944.- 45.gadā devās uz Rietumiem – kopumā ap 300 tūkstoši cilvēku. 14
Lai Latvijā tautu sadzītu kolhozos, kā arī izbeigtu tautas atbalstu pretošanās kustībai, 1949.gada 25.martā padomju režīms veica kārtējo deportāciju – uz Sibīriju izveda 42 tūkstošus civiliedzīvotāju. Turpināja atbrīvot Latviju no latviešiem! Rezultātā no 27.marta līdz 6.aprīlim Latvijā noorganizēja 1740 jaunu kolhozu, t.i., 245 kolhozus vienā dienā! 15 Kopumā Latvijā pēc trimdas vēsturnieka E.Dunsdorfa u.c.vērtējuma laika posmā 1940.-1951.g. represēja 180 – 270 tūkstošus cilvēku. 15a
Reālas cīņas turpināšana pret okupācijas varu latviešu tautai draudēja ar iznīcību. Pretošanās turpmāk izpaudās garīgā laukā. Mirušo piemiņas dienā Rīgā 2.Meža kapos pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai noliktu svecītes pie Latvijas brīvvalsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapa pieminekļa, arī pie citu valstsvīru, politiķu kultūras darbinieku kapiem. Pat tas čekai nebija pa prātam, cilvēki tika dzenāti un sodīti.
Okupētajā Latvijā, kuru sauca par padomju Latviju (Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku – LPSR), forsēti attīstīja rūpniecību. Ievests tika darbaspēks (krievu kolonisti) un izejvielas, bet izveda saražotās preces. Ir aprēķini, ka LPSR gadā tika ražota produkcija par 7,8 miljardiem rubļu (nacionālais ienākums), bet LPSR budžets sastādīja tikai 1,9 miljardus rubļu. Produkcija par gandrīz 6 miljardiem rubļu tika izvesta uz Krieviju. Salīdzinājumam – 5,5 miljardi rubļu gadā izmaksāja padomijas karš ar Afganistānu.
Ja šie 6 miljardi būtu palikuši okupētajā Latvijā (t.sk.pārtikas produkti), tad Latvijā dzīves līmenis būtu augstākais pasaulē! Te mums arī ir krievvalodīgajiem padomju okupantu pēctečiem jāpasaka, ka vairāk nekā miljards rubļu no LPSR gada budžeta tika izlietots viņu dzīves nodrošināšanai Latvijā – dzīvokļi viņiem tika 95% apmērā, algas rūpnīcās kolonistiem bija vislielākās – pat neatbilstoši amatam – 300 rbļ. un vairāk (kamēr latvietim 100 rubļi par tādu pašu darbu). Tātad no 1,9 miljardiem lielā LPSR gada budžeta latviešu vajadzībām tika izlietoti tikai aptuveni 0,5 miljardi. Seko loģisks secinājums, ka pensijas okupantiem un kolonistiem būtu jāprasa Krievijai – PSRS tiesību un saistību mantiniecei – no tiem 6 miljardiem, ko Maskava ik gadu paņēma sev.
Latviešu demogrāfiskā situācija “krievu laikos”
Latvieši ir gandrīz vienīgā tauta Eiropā, kuras locekļu skaits savā etniskajā teritorijā tagad ir mazāks nekā 20.gs.sākumā un pirms Pirmā pasaules kara.
Otrā pasaules kara gaitā, kā arī padomju un nacistu veikto represiju rezultātā Latvija uz laiku zaudēja aptuveni trešo daļu iedzīvotāju – 600-700 tūkst.cilvēku. 16 Latviešu kopskaita zaudējumus 40.-ajos gados var rēķināt ap 400-450 tūkstoš cilvēku. Iespējams, ka tikai Polijā un Baltkrievijā relatīvo zaudējumu apmērs bija tāds pats vai pat nedaudz lielāks, bet citur (arī PSRS – ap 9% un Vācijā – ap 5%) daudz mazāks. 16a
Pēc kara Latvijas iedzīvotāju skaits bija tikai 1,4-1,5 miljoni cilvēku, no kuriem 75-80% bija latvieši. Pēc bēgļu un izdzīvojušo politiski represēto atgriešanās neatgriezeniskie iedzīvotāju skaita zudumi pārsniedza 17% no viņu skaita pirms okupācijas. 17
Latvijas iedzīvotāju sastāvam 45 gadus palielinoties galvenokārt ar kolonistiem un viņu pēcnācējiem, cittautiešu īpatsvars valstī palielinājās no 23% 1935.gadā līdz 48% 1989.gadā.
Ir pamats domāt, ka krievu skaits bija vēl lielāks, jo notika manipulācijas ar militārpersonu kontingentu. PSRS un Austrumeiropas tautu izpētes asociācijas žurnālā publicētais latviešu īpatsvars Latvijā 49% ir par 3 procentu punktiem zemāks nekā oficiālais latviešu īpatsvars 52%. 17a
Pilsētās tas sasniedza vidēji 56% , bet Rīgā 63,5% . 18 Kaut arī citautiešu sastāvā bija vai visu toreizējās PSRS tautu pārstāvji, krievi viņu vidū bija pārsvarā (1989.g.70%), un krievu valodu arī daudzie citu tautu pārstāvji atzina par savu dzimto. 19 Kolonistiem nebija nepieciešams apgūt latviešu valodu. 1989.gadā latviešu valodu prata tikai 22% Latvijā dzīvojošo krievu un 10-64% citu tautību pārtāvju. 20Tāda, lūk, “minoritāte!” Krievvalodīgos okupācijas vara veidoja par padomju cilvēkiem. Tas nozīmēja to, ka atsevišķo etnisko grupu kultūras attīstību bremzēja padomju kultūras un izglītības iestādes, partija, valdība un čeka.
Pēc 50. padomju okupācijas gadiem latviešu skaits bija kļuvis mazāks nekā neatkarīgās valsts pēdējā – 1940.gadā. Gadsimta sākumā, kā arī Otrā pasaules kara laikā latviešu bija 1,5 miljoni, bet tagad ir 1,38 miljoni. Okupācijas gados nepārtraukti sarucis arī latviešu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū. 1935.gadā tas bija 77%, bet 1989.gadā tikai 52%. 21 Šāda „atšķaidīšana” notikusi, deportējot latviešus uz Sibīriju un ievedot Latvijā padomju okupācijas režīmam uzticamus kolonistus.
Latviešiem bija radušies asimilācijas draudi pašiem savā zemē, jo 1989.gadā tikai 4% latviešu dzīvoja etniski viendabīgā vidē. 22
60.-o gadu vidū un otrajā pusē dzimstības līmenis Latvijā bija viszemākais padomju republikās un viens no zemākajiem pasaulē. 23
Radot kādai tautai neciešamus dzīves apstākļus, tiek realizēts genocīds pret to, un tas ir noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma. Pēc 1948.gada 9.decembrī pieņemtās ANO “Konvencijas par genocīda noziegumu novēršanu un sodāmību”, genocīds ir ne tikai kādas cilvēku grupas vai tautas fiziska iznīcināšana, bet arī tādu dzīves apstākļu apzināta radīšana, kas vērsti uz tās pilnīgu vai daļēju iznīcināšanu, garīgu kropļošanu vai dzimstības apturēšanu.
Cits formulējums, kas tiek lietots – etnocīds. Bet būtība nemainās.
ANO Sirakūzās 1984.gadā interpretēja: “Pamatojot pasākumus, kas ierobežo atsevišķas tiesības, atsaukšanās uz nacionālo drošību pieļaujama tad, ja tādi ierobežojumi ir nepieciešami nācijas pastāvēšanas aizsargāšanai”. 24
Latvijai šāds brīdis 80.-o gadu beigās bija pienācis.
Atmoda. Cīņas hronika 25
Līdz ar Cilvēka tiesību aizsardzības grupas “Helsinki-86” nodibināšanu 1986.gadā Latvijā sākās Atmoda – nacionālā atbrīvošanās kustība no komunistiskā totalitārā režīma. Cilvēktiesību aizsardzības grupa “Helsinki-86”deklarēja mērķi – īstenot dzīvē Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā un Helsinku apspriedes dalībvalstu Nobeiguma aktā iekļautos garantus – īstenot demokrātijas, latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību brīvu realizēšanu Latvijā, kas nozīmēja Latvijas deokupāciju, padomju armijas izvešanu līdz ar virsnieku ģimenēm, latvisku, brīvu, neatkarīgu Latviju.
Pirmā plašākā Atmodas akcija notika 1987.gada 14.jūnijā, kad CTAG “Helsinki-86” biedri 1940.gada 14.jūnija deportāciju piemiņas dienā uzdrošinājās nolikt ziedus pie “buržuāzisko nacionālistu” simbola – Brīvības pieminekļa. Milicija un VDK bija šokā, aplenca pieminekli, centās nepieļaut ļaužu tuvošanos. Nedaudz vēlāk, Latvijas valsts proklamēšanas gadadienā 18.novembrī miliči ar suņiem aplenca jau visu kvartālu, liedza pieeju piemineklim un cilvēkiem iekļūšanai šajā kvartālā lika uzrādīt darba caurlaides. Vienlaikus netālu pie Latviešu sarkano strēlnieku muzeja varas pārstāvji sarīkoja “darbaļaužu mītiņu”, kurā nosodīja ASV valdības pārstāvju paziņojumu, ka viņi atzīst Latvijas valsts proklamēšanas dienu. (Vēlāk VDK pirmos CTAG aktīvistus Linardu Grantiņu, Rolandu Silaraupu, Jāni Rožkalnu, Jāni Barkānu piespieda emigrēt, pirms tam pakļaujot viņus dzīvības briesmām apcietinājumā).
Latvijas brīvības cīnītāji saņēma augstākā līmeņa starptautisku atbalstu. 1988.gada 23.augustā, Molotova-Ribentropa pakta gadadienā atļauju noturēt mītiņu pie Brīvības pieminekļa sarunās ar pašu PSKP CK ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu bija gādājuši ASV senatori. CTAG “Helsinki-86” vadītājs Juris Vidiņš uzstājoties prasīja: “Izvākt okupācijas karaspēku, līdz ar to atjaunot Latvijas neatkarību! Tautai pašai turpmāk ļaut brīvi izvēlēties savu politisko orientāciju, piešķirt Latvijai kompensāciju par nomocītiem un noslepkavotiem cilvēkiem, radīt apstākļus kolonistu emigrācijai no Latvijas uz savu dzimteni”. Juris Ziemelis vērtēja padomju “perestroiku”: “Tagad tiekam aicināti dzīvot pa jaunam, taču vai cenšas to darīt paši aicinātāji? Kā lai tic kliķei, kas ilgus gadus sevi dēvējusi par laikmeta prātu, godu un sirdsapziņu, ka viņi ir pārkārtojušies? Nāks vēlēšanas un rēķinieties ar to, ka šī pati partija un valdības birokrātu armija iesoļos demokrātiskajā valdībā. Aizšķērsosim viņiem ceļu!” – aicināja J.Ziemelis. Vēlāk izrādīsies, ka šis brīdinājums bijis pravietisks, bet tā izteicējs jau bija miris.
Mītiņa nobeigumā nolasīja ASV 23 senatoru paziņojumu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām. To parakstījušie Senāta locekļi bija nosūtījuši vēstuli ģenerālsekretāram Gorbačovam, aicinot viņu publicēt Molotova-Ribentropa pakta pilnu tekstu līdz ar visiem tā slepenajiem protokoliem. Jau agrāk ASV Kongress bija ierosinājis dēvēt 1987.gada 14.jūniju par Baltiešu brīvības dienu.
Līdz 1988.gada augustam pret totalitāro padomju okupācijas režīmu vērstajās akcijās piedalījās neliels skaits drosminieku. Augustā, septembrī iestājās lūzums. Lielā mērā arī tāpēc, ka 1988.gada 8.oktobrī tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), kurā mēneša laikā iestājās 120 tūkstoši biedru. Pamatos LTF programma ietvēra “Helsinki-86” nostādnes, bet ne visas. Kompartijas darboņi centās LTF aktivitātes ievirzīt Gorbačova pasludinātās mērenu reformu “perestroikas” gultnē. Spontānas, varas orgānu nekontrolētas tautas aktivitātes centās nepieļaut – 1988.g.28.jūlijā PSRS AP Prezidijs pieņēma dekrētu “Par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju un norises kārtību PSRS”. Šajā pašā dienā līdzīgu dekrētu pieņēma LPSR AP Prezidijs. Par piedalīšanos neatļautā demonstrācijā draudēja naudas sods līdz 2 tūkst.rbļ vai brīvības atņemšana uz 6 mēnešiem. Jebkurš publisks pasākums, kuru neorganizēja partija un valdība, tika uzskatīts par valsts ideoloģisko un politisko pamatu graušanu. Nedaudz vēlāk tika izdots arī PSRS dekrēts par Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka tiesību paplašināšanu – šīs speciālās apakšvienības netika pakļautas vietējiem varas orgāniem, bet gan tieši PSRS iekšlietu ministram, tās drīkst lietot ieročus, iesaistīt armijas daļas.
Latviešu tautas brīvības cīņu turpināja atbalstīt ASV. 1988.gada 18.novembrī pie Brīvības pieminekļa vairs nebija ne miliču ielenkuma, ne suņu. Par godu Latvijas proklamēšanas 70.gadadienai vēstījumu uzrakstīja ASV prezidents Ronalds Reigans, tas tika nolasīts plašā mītiņā. Vēstījumā teikts: “Neskatoties uz padomju varas 48 gadiem, latviešu tauta ir saglabājusi savas valodas un kultūras mīlestību un demokrātiskos principus, pēc kuriem nācija veidota. Uzticēšanās šiem principiem, neskatoties uz ārkārtējam grūtībām un ciešanām, ir paraugs mums visiem. Es no sirds priecājos redzēt neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu atkal plīvojam pār šo zemi. Kaut arī šis ir tikai pirmais solis, es gribu darīt zināmu Latvijas tautai, ka amerikāņi atbalsta latviešu mērķus un centienus un apsola nepārtrauktu palīdzību tās cīņā par pašnoteikšanās tiesībām un nacionālo apzināšanos” 26.
1988.gadā Latvijas brīvības cīnītāji rakstīja vēstījumu ANO ģenerālsekretāram Peresam de Kueljaram: “Pašreizējais PSRS valdības liberalizācijas kurss neparedz triju Baltijas valstu suverenitātes atjaunošanu. Paredzētās PSRS Konstitūcijas izmaiņas akceptēs uz mūžīgiem laikiem mūsu valstu vardarbīgu pievienošanu PSRS. Tāpēc mēs, apakšā parakstījušies Latvijas iedzīvotāji, kategoriski pieprasām ANO izskatīt jautājumu par okupācijas karaspēka izvešanu no Latvijas un par 1920.gada 11.augustā parakstītā miera līguma, kas noslēgts starp padomju Krieviju un Latvijas Republiku, izpildīšanu”. Zem šī vēstījuma tika savākti daudzi tūkstoši parakstu. 27
Tautas manifestācijās un mītiņos tika runāts par to, ka latviešu nācijai draud iznīcība, nekontrolējami kļūst rupjas rusifikācijas, tāpat asimilācijas procesi, jādara gals nemitīgajam migrantu tūkstošu pieplūdumam Latvijā. Rīgā latvieši jau ir vairs tikai trešā daļa no iedzīvotājiem! Jānoskaidro vadošās personas, kas atbildīgas par cittautiešu atvilināšanu uz Latviju, piesolot tiem visādas priekšrocības, bet latviešu skolu beigušos speciālistus piespiedu kārtā norīko uz attālākajiem Krievijas Federācijas rajoniem.
1989.gada februārī Ministru Padome pieņēma lēmumu par nepamatotās migrācijas pārtraukšanu.
1989.gada 26.martā notika PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas padomju bruņoto spēku klātbūtnē Kompartijas vadībā. (PSRS Konstitūcijas 6.pantā bija ierakstīts, ka komunistiskajai partijai ir noteicošā loma visās dzīves jomās). Un kāds paradokss – šādi tika ievēlēta tā PSRS Augstākā Padome, kuras deputāti tā paša gada beigās būs spiesti atzīt Molotova – Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu esamību.
1989.gada aprīlī tika izveidota Pilsoņu komiteja, kas aicināja reģistrēties Latvijas brīvvalsts (kura pastāvēja 1918.-1940.g.) pilsoņus un viņu pēcnācējus. Reģistrēja arī tos, kas vēlas iegūt pilsonību. Pilsoņu kongresam bija jākļūst par likumīgu Latvijas Republikas pilsoņu pārstāvniecības orgānu, kongress bija ieplānots 1990.gada janvārī.
1989.gada maijā Augstākā Padome pieņēma Valodu likumu, kuram vajadzēja garantēt latviešu valodas aizsardzību Latvijā. Jūlija beigās tika pieņemta deklarācija par Latvijas suverenitāti, likums par ekonomisko patstāvību.
1989.gada 23.augustā – Molotova – Ribentropa pakta 50.gadadienā, protestējot pret tā sekām, rokās sadevās Baltijas valstu tautas (kopumā aptuveni miljons cilvēku) no Tallinas līdz Viļņai, veidojot akciju “Baltijas ceļš”. Drīz pēc tam PSKP CK pieņēma paziņojumu “Par stāvokli Baltijas padomju republikās”,kur “Baltijas ceļš” tika pielīdzināts fašistiskai akcijai, kas ved uz nekurieni…vēršas pret PSKP nosprausto kursu un internacionālismu. Nācijām esot saplūst vienā saimē, vienā padomju tautā.
Notika Latviešu Sieviešu nacionālās līgas, CTAG “Helsinki-86” un LNNK organizēti piketi, aizstāvot Latvijas jauniešu atteikšanos dienēt okupācijas armijā. Par to jauniešiem draudēja 3 gadu cietumsods. Jauniešus tvarstīja pat uz ielām, dzīvokļos, mežos. “Helsinki” 86” uzrakstīja sakarā ar to protestu valdībai par cilvēktiesību pārkāpumiem.
1989.gada 10.novembrī sāka brukt Berlīnes mūris (oficiālā Vācijas apvienošanās notika 1990.gada 3.oktobrī).
Jaunu pavērsienu gan PSRS, gan Latvijas politiskajā dzīvē iezīmēja 1989.gada decembrī notikušais PSRS Tautas deputātu 2.kongress. PSRS un Vācijas 1939.gada neuzbrukšanas līguma politiskās un tiesiskās izvērtēšanas komisijas vadītājs Aleksandrs Jakovļevs pārliecināja kongresu balsot par komisijas atzinumu, ka Molotova–Ribentropa pakta slepenie papildprotokoli par ietekmes sfēru sadali Eiropā ir bijuši realitāte. Nelīdzēja tas, ka M.Gorbačovs slepenos dokumentus slēpa. Būtībā tas nozīmēja, ka jāatzīst baltiešu prasība pēc neatkarības! (Slepenie papildprotokoli tika atrasti un oficiāli nodoti atklātībai tikai 1992.gada 27.oktobrī, jau pēc PSRS sabrukuma. 28
No oriģinālākajām Atmodas akcijām jāpiemin 1990.gada 21.janvārī – Ļeņina nāves dienā – pie Ļeņina pieminekļa Rīgā organizētās simboliskās komunisma bēres – svinīga procesija nesa melnu papes zārku, ar sarkano zvaigzni vienā galā, sirpi un āmuru – otrā, zārka sānus rotāja uzraksti “Komunists” un “Daudz laika nav, vecais, taisies!”. Tiesībsargājošās iestādes šīs akcijas dalībniekus gribēja tiesāt par huligānismu, bet CTAG “Helsinki-86” Paziņojumā bija lasāms, ka tā ir politiska protesta akcija, ko garantē Vispārēja cilvēktiesību deklarācija.
1990.gada 11.martā Lietuva pieņēma aktu par neatkarīgās Lietuvas valsts atjaunošanu. Drīz pēc tam savus muskuļus sāka demonstrēt padomju impēriskie spēki. Tie vardarbīgi ielauzās Viļņas un Kauņas civilajās ēkās, pat slimnīcās, tās izdemolēja, piekāva un aizveda jauniešus, kuri tur bija slēpušies no dienesta okupācijas armijā. Aprīlī tika ieņemta Viļņas preses izdevniecība, bloķēta naftas pārstrāde, uzsāktas ekonomiskās sankcijas pret Lietuvu.
Bet Latvijā 1990.gada 18.martā notika Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas. Lieki piebilst, ka PSRS okupācijas armijas klātbūtnē. Bet dienu pirms tām – 17.martā Daugavmalā notika milzīga tautas manifestācija.
1990.gada 30.martā arī Igaunija paziņoja par vēlmi atjaunot valsts suverenitāti. Gorbačovs Igaunijai uzstādīja ultimātu – lai Igaunijas Augstākā Padome pārtrauc pašdarbību, citādi Maskava pret Igauniju uzsāks tādas pašas akcijas un sankcijas, kā pret Lietuvu.
6.aprīlī Latvijas Komunistiskās partijas 25.kongresā atdalījās nacionālkomunisti ar Ivaru Ķezberu priekšgalā, pasludinot neatkarīgo kompartiju – LNKP. LKP palikušie par kompartijas CK pirmo sekretāru ievēlēja Alfrēdu Rubiku.
1990.gada 4.maijā, sekojot Lietuvas un Igaunijas piemēram, Latvijas Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Tika noteikts pārejas posms līdz neatkarības pilnīgai atjaunošanai.
Neizdevās vienotās un nedalāmās PSRS piekritēju triks, ko atbalstīja PSRS prezidents Gorbačovs. Viņš bija uzstādījis noteikumus – lai atdalītos no PSRS, referenduma veidā jādabū piekrišana no visas PSRS. Pēc 10 dienām neapmierinātais Gorbačovs izdeva dekrētu, ka šai Deklarācijai nav juridiska spēka. Tas izprovocēja militāristus un kolonistus uz uzbrukumiem Augstākajai Padomei. Un likteņa ironija – 15.maijā šādu uzbrukumu apturēja tieši sevišķo uzdevumu milicijas vienība –“melnās beretes”, tā sauktais OMON (Отряд милиции особого назначения).
Maija beigās PSRS prezidentam M.Gorbačovam sāka zust pamats zem kājām – Krievijā par Augstākās Padomes priekšsēdētāju ievēlēja Borisu Jeļcinu. Tika pieņemta Deklarācija par Krievijas Federācijas suverenitāti.
Bet PSRS spītīgi turpināja Lietuvas ekonomisko blokādi – “aizgrieza” Mažeiķu naftas vadu, bremzēja dzelzceļa darbu, bloķēja norēķinus bankās. Ar to pašu draudēja Latvijai un Igaunijai. Viņš uzskatīja, ka reālās ekonomiskās grūtības piespiedīs baltiešus iekļauties viņa iecerētajā “atjaunotajā federācijā”.
1990.gada vasarā Latvijā izveidojās divvaldība – uz valsts robežām sāka veidot muitas punktus, kas pieredzēja asiņainus uzbrukumus, spridzināšanu, notika autotransporta apšaudes utt. Uzsāka veidot Latvijas Republikai pakļautas tiesībsargājošās iestādes, piemēram, Latvijas Republikas prokuratūru u.c.iestādes. (PSRS laikā prokuratūra bija pakļauta tieši Maskavai) Tika panākts kompromiss ar PSRS iekšlietu ministru V.Bakatinu, ieceļot neatkarības piekritēju Aloizu Vazni par Latvijas iekšlietu ministru, nesašķeļot miliciju Maskavas un Rīgas piekritējos. Taču Maskavas specdienesti pakļāva savai ietekmei Rīgas sevišķo uzdevumu milicijas vienību OMON.
1990.gada 3.oktobrī notika Vācijas apvienošanās. PSRS bija gatava aizvākt no Austrumeiropas savu karaspēku, ja vien Rietumvalstis to apmaksā. Bet Latvijā šajā laikā par okupācijas karaspēka izvešanu vēl neviens oficiāli nerunāja – šeit atradās 22 gaisa kara spēku bāzes, 18 lidlauki, 17 raķešu bāzes, tankodromi, kara flotes ostas, pētniecības centri militāriem nolūkiem. Pavisam Baltijā atradās ap 200 tūkstoši padomju karavīru. 29
1990./91.gadu mijā šampanietis tika dzerts, fonā pa televīziju skanot LKP 1.sekretāra A.Rubika draudiem. Tie piepildījās. 1991.gada 2.janvāra rītā. Nākošā dienā Latvijā neiznāca avīzes – ortodoksālajai PSKP paklausīgais OMON bija ieņēmis Preses namu. Preses izdošana pārtrūka uz nedēļu, un arī pēc tam laikraksti iznāca neregulāri – citās telpās un spiestuvēs. Lietuvā pēc impērisko spēku pavēles apstājās dzelzceļš. Spriedze pieauga ar katru dienu. Baltijā iesūtīja desantniekus – it kā ar mērķi nodrošināt iesaukumu karadienestā.
1991.gada 13.janvāra naktī Viļņā militāristi ieņēma Lietuvas telecentru. Bet tauta sapulcējās, lai kailām rokām stātos pretī armijas bruņumašīnām un desantniekiem, aizstāvot Lietuvas parlamentu. Tika ziņots par 13 upuriem.
Latvijā 13.janvārī Latvijas Tautas frontes organizētā mītiņā Daugavmalā sapulcējas ap pusmiljons cilvēku. Rīgas ielās sāka celt barikādes Latvijas neatkarības aizstāvībai. Lietuvas un Latvijas tauta izgāja uz barikādēm. Tās neatslābstoši atradās ārzemju masu mēdiju uzmanības centrā. Latvijas radio pārgāja uz ziņu raidījumiem 4 valodās.
Barikāžu laiks prasīja upurus – 20.janvārī OMON (un acīm redzot vēl citi specdienesti) sarīkoja uzbrukumu Latvijas Iekšlietu ministrijai. Kā atceras aculiecinieki, tika šauts vismaz no 3 dažādām vietām ne tikai uz Iekšlietu ministriju un barikādēm, bet arī uz kanālmalas parku, kur atradās kinooperatori, kuri filmēja, un pat vienkārši garāmgājēji, arī bērni. 30 Tika nošauts kinooperators Andris Slapiņš, skolnieks Edijs Riekstiņš, milicis Sergejs Konoņenko, valdības apsardzes dienesta vada komandieris Vladimirs Gomanovičs. Kinooperators A.Slapiņš nofilmēja pats savu nāvi. Jau 16.janvārī inspekcijas braucienā bija nošauts Satiksmes ministra šoferis Roberts Mūrnieks. Slimnīcā no ievainojumiem mira operators Gvido Zvaigzne.
Un tā janvāra barikādes Rīgā 25.janvārī beidzās ar sērām. Barikāžu periods beidzas ar trausla līdzsvara izveidošanos – Baltijas valstu valdības palika pie varas, bet PSRS impēriskie spēki paturēja ieņemtos objektus. Te jāatzīmē, ka acīm redzot PSRS bija ieplānojusi šīs janvāra akcijas Viļņā un Rīgā ar tādu aprēķinu, lai sagatavotu prezidenta pārvaldes ievešanu Baltijā un turklāt, lai ASV nevarētu šajā laikā sniegt Latvijai un Lietuvai morālu un politisku atbalstu, jo tieši tobrīd ASV bija pilnībā nodarbinātas ar Kuveitas atbrīvošanā no Irākas okupācijas.
Baltijas valstu tautas vienas pašas dzīvībai bīstamos apstākļos uz barikādēm stāvēja un krita par brīvību, galu galā nosargājot to. Pasaules mēdiji līdztekus Kuveitas krīzei tam sekoja ar milzu uzmanību. Tautā bija liels pacēlums.
Atmodas “aizmidzināšanas” sākums
Parādījās centieni tautas aktivitātes bremzēt un iegrožot. Kā atceras bijušais helsinkietis V.Ričiks, ļaudis pārsprieda barikāžu notikumus, gribēja savus iespaidus publicēt. “Laikraksti to pieņēma “ar gariem zobiem” un nobēdzināja. Kas notiek ar patriotiem? Arī helsinkieši tādi kā pajukuši pa malu malām. Vai ar pašreiz notiekošiem procesiem grupas “Helsinki-86” loma būtu izspēlēta? Politisko arēnu piepildīs dučiem sīkpartiju, t.s. sabiedriskās organizācijas bez pašas sabiedrības? Toni pie Brīvības pieminekļa sāka noteikt nez no kādām pažobelēm izlīdušie”. 31
Otrā pasaules malā trimdas vēsturnieks un rakstnieks Modris Ekšteins šo laiku sajūt līdzīgi: “Kad 1989.gada tika sagrauts Berlīnes mūris un drīz pēc tam Austrumeiropā un Padomju Savienībā sabruka komunisms, daudzi no mums jutās optimisma pārpilni. [..] Taču nebijām ne paguvuši atvilkt elpu, kad mūsu laikrakstu pirmās lappuses jau pildīja stāsti, kas sakņojās tai pašā šausmu laikmetā: stāsti par kara noziedzniekiem, par nolaupītiem mākslas darbiem, Šveices bankām un nacistu zeltu, par katoļu baznīcu un par holokaustu. Likās, ka kādas laika aberācijas rezultātā mēs esam atsviesti atpakaļ pie 1945.gada morālajām un vēsturiskajām dilemmām, ko uz laiku bija iesaldējis Aukstais karš. Vardarbības laikmets, sevišķi Otrais pasaules karš, mums joprojām neliek mieru”. 32
Bija noticis lūzums. Gan Latvijā, gan pasaules lielajos politiskajos procesos. Bet dzīve turpinājās.
1991.gada 3.martā notika Vislatvijas tautas aptauja, kurā jautājums bija: “Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?” 73,68% Latvijas iedzīvotāju, tostarp arī krievu, atbildēja – “Jā”. Taču būtiska piebilde – arī šī aptauja notika okupācijas armijas klātbūtnē un tajā piedalījās arī Latvijas okupanti un kolonisti. Tātad tā nebija leģitīma.
Tostarp PSRS ekonomiskais spiediens uz Latviju turpinājās, arī OMONIEŠI kļuva arvien nekaunīgāki. 14.jūnijā – deportāciju piemiņas dienā – Brāļu kapos viņi traucēja atceres brīdi.
1991.gada 18.augustā PSRS sākās impērisko spēku pučs. Rīgā pučisti drīz vien ieņēma pastu un telegrāfu, radio un TV, LTF mītni, Iekšlietu ministriju, atbruņojuši Ministru padomes apsardzi, sarīkojuši grautiņu Policijas akadēmijā, LNNK mītnē Ģertrūdes ielā, bloķējuši tiltus un galvenos Rīgas pievedceļus. Vispārējā haosā vairs nebija runas par barikādēm un pat kaut kādu vienotu valdības politiku – Ministru Padomes priekšsēdētājs I.Godmanis aicināja tautu strādāt, savukārt Augstākās Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs – streikot. 33 Tauta tika pamesta likteņa varā, bet par laimi, to pat nepaspēja īsti pamanīt, jo 21.augustā pučs beidzās. Tā likteni Maskavā bija izšķīrusi Krievijas prezidenta B.Jeļcina drošā un noteiktā rīcība.
1991.gada 21.augustā Latvijas Republikas Augstākajā padomē tika pieņemts “Latvijas Republikas Augstākās Padomes Konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā AP paziņoja, ka beidzies 1990.gada 4.maijā noteiktais pārejas posms un Latvijas Republikas neatkarība atjaunota pilnā apjomā. 34
22.augustā Latvijas neatkarību atzina Igaunija, Lietuva un Islande. 35 24.augustā to pašu izdarīja arī Dānija un Krievija. 36
Krievijas Federatīvās Republikas prezidents Boriss Jeļcins aizliedza komunistisko organizāciju darbību Krievijā, nostājoties pret PSKP ģenerālsekretāru Gorbačovu. 26.augustā Latvijas neatkarību atzina Eiropas Kopienas valstis. 37
25.augustā Rīgā tika novākts Ļeņina piemineklis.
2.septembrī Latvijas neatkarību atzina ASV. 38 6.septembrī PSRS Valsts Padome pieņēma savu pirmo lēmumu – atzīt Baltijas valstu neatkarību. PSRS prezidents M.Gorbačovs, pamatojoties uz Valsts Padomes lēmumu, vēlāk parakstīja attiecīgo dekrētu. Tās tobrīd – pārejas periodā – bija augstākās PSRS varas institūcijas, kuras iepriekšējā dienā izveidoja PSRS Tautas deputātu ārkārtas kongress. PSRS ārlietu ministrs B.Pankins 6.septembrī preses konferencē atzina Baltijas valstu neatkarību un to, ka sekmēs šo valstu uzņemšanu ANO. 39
Vai neatkarību ieguvusi Padomju Latvija jeb Atmodas tiesiskie aspekti
Paradoksālā kārtā Latvijas brīvvalsts atjaunošanu pasludināja paši okupācijas varas pārstāvji – Latvijas PSR Augstākā Padome (AP)! Un viņi to izdarīja vēl pirms PSRS sabrukuma 1990.gada 4.maijā. Zīmīgi, ka LPSR Augstākās Padomes 1990.gada 4.maija „Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” nav pieminēts juridiskais termins „okupācija”.
Nav jābrīnās arī par tālākām juridiska rakstura pretrunām. Tika gan pasludināts, ka atjaunota LR 1922.gada Satversmes (Konstitūcijas) darbība. Bet tūlīt arī šī Satversme tika pārkāpta. LR AP nenolika savas pilnvaras un nenodeva Saeimas atjaunošanu Pilsoņu komiteju rokās, kuras bija izveidojuši Latvijas Republikā līdz 1940.gada 17.jūnijam dzīvojošie LR pilsoņi. (1989.gada 18.septembrī avīzē “Atmoda” starptautisko tiesību speciālists, vēlākais Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egils Levits atzina, ka Latvijā dibināto Pilsoņu Komitejas darbība ir starptautiski atzīta un ka tikai LR pilsoņi ir tiesīgi lemt par pašnoteikšanos.)
Tādejādi Latvijas Republikas atjaunošanā nav ievērota LR Satversmē noteiktā juridiskā procedūra, līdz ar to ignorētas latviešu un citu tautību pirmās Latvijas brīvvalsts pilsoņu tiesības, kas speciāli garantētas Satversmes 77.pantā un ko mainīt var tikai referendumā.
1991.gada 21.augustā pieņemtais “Latvijas Republikas Augstākās Padomes Konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu” ir divdomīgs – to var interpretēt arī kā Latvijas izstāšanos no PSRS, it kā Latvija būtu kādreiz tajā labprātīgi iestājusies! Tas ir jautājums par valsts kontinuitāti, proti, vai neatkarīgā Latvijas Republika turpina pirmskara Latvijas Republiku vai nē.
Pagaidām Latvijas kontinuitāte nav vispāratzīta.
Piemēram, ANO ģenerālsekretārs Butross-Gali ANO gadagrāmatā apgalvo, ka “1991.gadā PSRS republikas – Armēnija, Igaunija, Gruzija, Latvija Lietuva, Moldāvijas PSR, … [uzskaitīts 15 republiku] atteicās (broke away) no 1922.gada Savienības līguma par PSRS izveidošanu”. 40 ANO arī Latvijas dalībmaksu pēc uzņemšanas aprēķināja, ņemot vērā PSRS maksāto summu, un Latvijai noteica proporcionālu daļu. 41
Neveicot deokupāciju un dekolonizāciju, pārkāpts Satversmes 2.pants, izdarīta manipulācija ar apzīmējumu “Latvijas tauta”, un tā rezultātā atjaunotajā Latvijas Republikā legalizēta iedzīvotāju sastāva maiņa. Mainīts arī pilsonības iegūšanas veids – pirmajā Latvijas brīvvalstī pilsonība tika piešķirta pēc nacionālā jeb asinsradniecības principa (filiācija), tagad paralēli filiācijai uzsvars tiek likts uz uzņemšanu pilsonībā – naturalizāciju. (1994.gadā pieņemtais Pilsonības likums paredz okupācijas režīma laikā iebraukušo iedzīvotāju pakāpenisku naturalizāciju un integrāciju). Tas ir maskēts pilsonības iegūšanas nulles variants, kuru pieprasa bijušie okupanti un kolonisti. Te arī saknes tagad bieži piesauktajai politiskajai nācijai. Ar šādu uzstādījumu Atmoda diez vai būtu notikusi.
Kas tad īstenībā ir Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas akts? Fikcija tautas maldināšanai? Faktiski tagadējā Latvijas Republika teritorijas un pilsonības ziņā nav 1918.gada Latvijas Republikas tiesību mantiniece.
13 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas vēl arvien nav novērsts Satversmes 3.panta pārkāpums attiecībā uz Abreni, jo atjaunotajai Latvijas valstij, ja tā būtu 1918.gada 18.novembra valsts tiesību mantiniece, būtu saistošas tā laika starptautiskos līgumos, t.sk. ar PSRS, noteiktās robežas, saskaņā ar kurām Abrene ir Latvijā.
Rezumējot jāatzīmē, ka Atmodu izcīnīja tauta ar lielām briesmām atsevišķa cilvēka, ģimenes, tautas drošībai, brīvībai un dzīvībai. Lai arī ļoti būtisks bija Rietumvalstu atbalsts, tomēr izšķirošajos brīžos tauta viena stājās pretī padomju impērijas represīvajam aparātam.
Paliek neskaidrs, vai Latvijas Republika atguva neatkarību, vai arī – Latvijas PSR ieguva neatkarību. Un ir pavisam neapšaubāmi, ka nav izdevies atjaunot 1918.gada 18.novembrī dibināto Latvijas Republiku atbilstoši starptautisko tiesību normām un Latvijas brīvvalsts likumiem, proti, panākt valsts kontinuitāti. Bet tikai šāda Latvijas Republikas atjaunošana dotu mums iespēju atbrīvoties no okupācijas sekām.

“Eiropa mūs nesapratīs”
Kad pasaule vēl bija uz Baltijas valstu atjaunošanas un PSRS sabrukuma viļņa, no mums tika gaidīta konkrēta, skaidra nostāja Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu seku likvidācijā. Un tad sākās atjaunotās Latvijas Republikas pirmā ārlietu ministra Jāņa Jurkāna pasaciņa, ka “pasaule mūs nesapratīs”. Izrādās, jau tūlīt pēc Atmodas ārzemēs tagad neslēptais krievvalodīgo aizstāvis Jurkāns sācis runāt par Latvijā palikušo kolonistu cilvēktiesībām, aizmirstot savas tautas tiesības vispirms atbrīvoties no Molotova – Ribentropa pakta sekām.
Vēl tālāk savā cinismā gāja nākošais Latvijas Republikas ārlietu ministrs – “Latvijas ceļa” pārstāvis V.Birkavs, kurš slepus no tautas, ar Latvijai neizdevīgiem noteikumiem 1995.gadā Parīzē noslēdza EDSO Stabilitātes paktu, kura pamatdoma ir tāda, ka kandidātvalstīm pirms iestāšanās ES “jānokārto no pagātnes pārmantotās problēmas”. Tas Latvijai tika izvirzīts kā iestāšanās Eiropas Savienībā priekšnoteikums, liekot saprast, ka Latvijai pašai jānokārto ar Krieviju Molotova – Ribentropa pakta (turpmāk MRP) seku jautājums, centrālo vietu ierādot labām kaimiņattiecībām: nacionālo minoritāšu aizsardzībai un robežu neaizskaramībai. Birkavs paskaidrojis, ka Latvija apņemas šos uzdevumus veikt. Tas nozīmē, ka Latvijai jāatsakās no savām tiesībām prasīt MRP seku likvidēšanu. Konkrēti – jānoraksta Abrene (teritorija, ko PSRS atņēma Latvijai) un jāpiekāpjas pilsonības piešķiršanā. Būtībā līdz ar to okupanti un kolonisti prettiesiski tiek pielīdzināti minoritātei, kuras tiesības aizstāv 1995.gada 1.februārī pieņemtā Minoritāšu tiesību aizsardzības konvencija. Un to izdara pašas Latvijas Republikas valdība – tikai ne savas tautas interesēs!
Tādejādi Latvijai jāturpina 1940.gadā pasludinātā Padomju Latvija attiecībā uz tās teritoriju un iedzīvotāju sastāvu!
Lūk, pagrieziena punkts, pēc kura pār Latviju sāka gāzties apvainojumi krievvalodīgo iedzīvotāju (pārsvarā nepilsoņu) cilvēktiesību neievērošanā!
Vienlaikus 1995.gada 26.maijā Latvijā stājās spēkā likums “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”, kurā teikts, ka valsts nodrošina politiski represēto personu tiesību atjaunošanu civilo, ekonomisko un sociālo tiesību sfērā, atbilstoši likumam (9.p.); valsts un pašvaldību institūcijas un to amatpersonas pēc politiski represēto personu, kā arī citu ieinteresēto personu iesniegumu saņemšanas gādā, lai likumā noteiktā kārtībā tiktu novērstas totalitāro režīmu radīto civilo, ekonomisko, un sociālo tiesību ierobežojumu izraisītās sekas, atlīdzināti šo režīmu radītie materiālie zaudējumi, to nodarītais fiziskais un morālais kaitējums” (10.p.).
Likums arī nosaka: “starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju un Vācijas Federatīvo Republiku, kā arī iesaistot ASV un Lielbritāniju kā Jaltas un Potsdamas līguma dalībvalstis, risina jautājumu par visu Latvija Republikai un Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” (5.nodaļas 12.panta 4) daļas a) punkts)
Latvijas valstij vienlaikus pildīt Stabilitātes pakta prasības un šā likuma 12.pantā ietvertos uzdevumus nav iespējams. Ļīdz ar to šis likums netiek ievērots.
Būtībā Eiropas Savienība pieprasījusi Latvijai nacionālajos jautājumos realizēt tieši tādu pašu pamatnāciju diskriminējošu politiku, kādu 50 gadus bija piekopusi PSRS! Padomju sauklis bija: ”Mūsu mērķis – vienota padomju tauta”, tagad dzirdam runas par “politisko nāciju” un “pilsonisko sabiedrību”.

Zīmīgi, ka oficiālā Krievija atbalstīja Latvijas centienus iestāties ES. 43 Kā nu ne, ja šo iestāšanos regulēja Stabilitātes (tā saucamais Baladūra) pakts! Un jebkurš starptautisks līgums un likums ir augstāks par Latvijas Republikas likumiem. Protams, ir iespēja lauzt šos starptautiskos līgumus, un tad atkal Latvijas likumi kļūs primāri.

Kādi ir Latvijas ieguvumi?
No Latvijas līdz 1994.gada 31.augustam tika izvesta Krievijas armija. Skrundas radiolokatoru uzspridzināja 1995.gada 4.maijā. Taču daļa militārpersonu Latvijā strauji mākslīgi demobilizējās. Šeit palika arī 23 tūkstoši agrāk demobilizēto padomju armijas virsnieku ar ģimenēm.
Kādi ir Latvijas zaudējumi, atsakoties no MRP seku likvidēšanas, t.sk.dekolonizācijas un taisnīgas atlīdzības prasīšanas?
Valsts līmenī nav iedibināta kārtība attiecībā uz krievvalodīgajiem kolonistiem darba atļauju izsniegšanā, vecie kolonisti no Latvijas Republikas budžeta saņem pensijas par LPSR nostrādāto laiku, bet okupanti un kolonisti – noziedznieki – pēc soda izciešanas par pastrādātajiem noziegumiem netiek izraidīti uz Krieviju un turpina destabilizēt situāciju. Atkarībā no Latvijā nostrādātajiem gadiem tika piešķirti privatizācijas sertifikāti – tas ir vēl viens solis uz kolonistu legalizāciju Latvijā. Kolonistu bērni vēl līdz 2004.gadam par Latvijas valsts naudu mācās Latvijā “mazākumtautību skolās” vai arī divplūsmu skolās un protestē pret pāreju uz bilingvālo apmācību. Par bērnudārziem nemaz nerunāsim. Okupanti un kolonisti saņem arī sociālo palīdzību. Un atšķirībā no latviešiem nekautrējas to pieprasīt.
Vai šī būtu tā demokrātija, ko no mums prasa Rietumu pasaule – demokrātija uz latviešu tautas vitālo interešu nodevības rēķina? Un vai krievvalodīgie ir pateicīgi Latvijai par viesmīlību?
1994.gada oktobrī Vācijas Frīdriha Eberta fonds veica aptauju Krievijas armijas virsnieku vidū. Starp daudziem jautājumiem respondenti bija aicināti arī sarindot secībā valstis, kuras varētu apdraudēt Krieviju. Uzvarētāja bija Latvija. 49% no aptaujātajiem virsniekiem uzskatīja Latviju par savu galveno ienaidnieku. Valsts ar nepilniem trim miljoniem iedzīvotāju tika pasludināta par 150 miljonu valsts galveno pretinieci. 42
Loģiski to nevar izskaidrot. Vienīgi ar to, ka apcirptas okupantu “likumīgās” tiesības izsūkt un nīcināt latviešu tautu, un jau dzimis mīts par “krievvalodīgo cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā”. Īsā laikā arī pasaules ietekmīgāko mēdiju attieksme mainījās par 180 grādiem. Un tagad esam nonākuši līdz tam, ka ik pēc laiciņa tiek piespēlēts kāds jauns politisks skandāls, kurā latvieši tiek rādīti kā īsti briesmoņi.
Pirmie gadi pēc Atmodas – latviešu tautas politiskais, ekonomiskais un demogrāfiskais stāvoklis
Apstākļos, kad tauta gribēja balsot par demokrātiju, tika izdomāts triks, ar kura palīdzību noturēt politisko varu. Pirms 5.Saeimas vēlēšanām 1993.gadā tika grozīts Saeimas vēlēšanu likums, ieviešot tajā procentu barjeru. Tas ir vēl viens Satversmes pārkāpums, ko pie varas palikusī bijusī komunistiskā nomenklatūra realizēja atjaunotajā Latvijas Republikā – pirms 5.Saeimas vēlēšanām ieviesa 4% barjeru, 6.Saeima jau tika ievēlēta ar 5% barjeru. Mērķis, kā tika deklarēts, bija novērst sīku grupu pārstāvju iekļūšanu Saeimā. Taču vēlētāji, kuri balsoja par sarakstiem, kam neizdevās pārvarēt procentu barjeru, Saeimā pārstāvību neguva. Tādejādi demokrātiskās kustības sadrumstalotības dēļ tautas balsis parlamenta vēlēšanās par šim sīkajam partijām bija zaudētas, jo tās nepārvarēja 4% barjeru un neiekļuva parlamentā. Tādēļ neproporcionāli lielu pārstāvību ieguva veco komunistu laiku darboņi, kas bija apmetuši kažoku uz otru pusi. Tika pārkāpts Satversmes 6.pants par proporcionālām vēlēšanām. Atliek tikai piebilst, ka bez tautas nobalsošanas Saeimas vēlēšanu likuma izmaiņas ir spēkā neesošas kopš to pieņemšanas brīža.
Tādejādi 1991.gadā pie varas palika latviešu komunistu nomenklatūra. Tai bija senas saites ar rūpnīcu un iestāžu vadībā esošajiem krievvalodīgajiem kolonistiem. Rūpnīcās to vadītāji no sev tuviem cilvēkiem izveidoja pirmos tirgus ekonomikas aizmetņus – ražošanas kooperatīvus, nākošo privātfirmu priekštečus. Kooperatīvos viņi uzkrāja kapitālu, bet pašām rūpnīcām ļāva iznīkt.
Neaizmirsīsim arī Kompartijas un Komjaunatnes īpašumus un līdzekļus. Tas viss iegūla pirmajās komercbankās un palīdzējusi radīt stāvokli, ka vieni brauc ar mersedesiem, bet citi skaita santīmus maizei.
Sagrūstot Latvijā hipertrofētajai, Maskavas vadītajai rūpniecībai un vienlaikus valstiskā līmenī neveicinot mākslīgi iepludinātā darbaspēka repatriāciju, bijušo kolonistu – migrantu rokās nonāca lielākā un nozīmīgākā daļa Latvijas ekonomikas, jo kompartijas, komjaunatnes u.c.struktūru kapitāls nepazuda, bet pārveidojās privātā formā. Tagad tieši viņu rokās ir Latvijas ekonomiskā vara – tiek lēsts, ka vismaz 80% apmērā. Daudzas no šīm firmām arī slēpj savus patiesos ienākumus, praktiski nemaksā nodokļus un nodarbojas ar kontrabandu. Par tautsaimniecības dominanti tika pasludināts tranzīts, kurš balstījās uz vecās padomju elites sakariem ar Maskavu.
Latvijai piešķirtos ārvalstu aizdevumus (G-24) „savējie” sadalīja savā starpā, nerūpējoties par ražošanas uzsākšanu un kredītu atdošanu (šos kredītus tagad atdod visi Latvijas nodokļu maksātāji). Tādejādi viņi attīstīja savu “biznesu”, nostumjot malā lielāko daļu godīgu un uzņēmīgu latviešu. Krievu prese pat raksta, ka latvietis esot dumjāks un slinkāks par krievu, jo neprotot taisīt biznesu. Par pretējo liecina trimdas latviešu panākumi ārvalstīs. Bet latviešu godaprāts liedz darboties šādos nehumānos “mežonīgā kapitālisma” apstākļos kā Latvijā.
Vecās ražošanas attiecības sabruka, valsts neveicināja cita veida ražošanas attīstību, bet bijušie okupanti un kolonisti palika Latvijā, turpinot aizņemt Latvijas Republikā vēl atlikušās darbavietas.
Katastrofāli pazeminājās tautas dzīves līmenis, jo mākslīgi tika radīts masveida bezdarbs.
Pēc starptautisko ekspertu aplēsēm, Latvijā iekšzemes kopprodukts 1994.-1995.gadā bija 54% no 1989.gada līmeņa, strādājošo pirktspēja – 50-60% no 1990.gada līmeņa. 44 Šis kritums bija vislielākais Austrumeiropā. No ražojošas republikas Latvija kļuva par pakalpojumus sniedzošu republiku.
Cik no ekonomiskā viedokļa bija neloģiski PSRS laikos no tālienes vest uz Latviju rūpniecības izejvielas un ievest darbaspēku, tik pēc PSRS sabrukuma neloģiski bija pieļaut padomju laika Latvijas PSR ekonomikas sabrukumu, tai pat laikā neveicinot bijušo kolonistu-viesstrādnieku reemigrāciju.
Laukos sākās zemes reforma it kā ar mērķi atjaunot īpašumtiesības bijušajiem īpašniekiem. Taču vēl pirms tās zemi piešķīra īpašumā bijušo lauku komunistu vai kolhoznieku elites pārstāvjiem un viņu radiniekiem. Tā radās tā saucamie “Breša zemnieki” (toreizējais Lauksaimniecības ministrs bija V.Bresis), kas ieguva arī izjūkošo kolhozu tehniku. Breša zemniekiem piešķirto zemi bijušie īpašnieki zemes reformas gaitā atgūt nevarēja. Ar vienu spalvas vilcienu tika radīts dziļa naida augonis starp pašiem latviešiem un, ja īstais īpašnieks bija vēl dzīvs palicis represētais, varam tikai nojaust traģēdijas dziļumu, kuru atainot varbūt varētu eventuālais nākotnes Blaumanis vai Jānis Ezeriņš. Valsts atbalstu turpmākajos gados saņēma un attīstījās lielražotāji – bijušie kolhozu vadītāji un speciālisti -, bet sīkie zemes īpašnieki lielākoties bija lemti izputēšanai.
Visas šīs nelaimes loģiski izriet no apstākļa, ka Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu realizēja bijusī komunistiskā nomenklatūra sev izdevīgā veidā, paturot ekonomisko kontroli ar bijušā Komunistiskās partijas kapitāla un tā dēvētās “valsts nozagšanas” palīdzību.
Latvijā nav notikusi morāla, tiesiska un politiska attīrīšanās no komunistiskā totalitārā režīma sekām. Izglītības sistēmā strādā tie paši profesori, kas savā laikā kā kompartijas uzticības personas guva pieeju arhīviem un līdz ar to izvirzījās. Arī tagad viņi ir privileģētā stāvoklī. Tolaik viņi bija, piemēram, zinātniskā komunisma pasniedzēji, tagad pasniedz politoloģiju (un starp citu, noliedz Latvijas okupācijas faktu 1940.gadā). 45Psihiatrijā strādā tie paši ārsti-psihiatri, kas sēdināja psihiatriskajās slimnīcās disidentus. Arī tiesās, prokuratūrā un citās tiesībsargājošās institūcijas, kā arī valsts iestādēs augstos amatos strādā bijušie padomju tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, kuri vērsās pret “budžiem”, “buržuāziskajiem nacionālistiem”, “tautas ienaidniekiem” utt.
Daļa bijušo VDK aģentu tika pārvervēti un turpināja strādāt. Arī daļa bijušo VDK štata darbinieku pārgāja strādāt LR drošības dienestā, Iekšlietu ministrijā u.c. Vēlāk ar dažiem likumiem tika noteikti nelieli ierobežojumi bijušajiem VDK štata darbiniekiem un aģentiem tikt ievēlētiem un ieņemt svarīgākos valsts amatus, kas saistīti ar valsts drošību. Bet 2004.gada jūnijā ierobežojumus, saistītus ar ievēlēšanu, noņēma.
Visumā Latvijā notikusi vecās padomju likumdevējas, izpildvaras un tiesu varas saglabāšana ar nedaudz mainītām izkārtnēm. Kompartijas un VDK vadošie darbinieki ir izaudzinājuši “jauno maiņu” – tos, kuri Atmodas laikā vai drīz pēc tam studēja ārzemēs. Vecā nomenklatūra sevi ir atražojusi citā formā.
Nevienā brīvā valstī nevar pastāvēt kādas citas valsts daļa. Bet Latvijā tā ir. Bijušie padomju pilsoņi – krievvalodīgie – objektīvi šeit realizē bijušās okupācijas varas PSRS tiesību un saistību pārņēmējas Krievijas politiku (pat nebūdami Krievijas pilsoņi) un gādā par to, lai Latvijas valsts būtu sašķelta. Krievvalodīgo privilēģiju aizstāvji saka – viņi cīnoties par Latvijas krievu kopienas interesēm, jo krievu kopiena esot Latvijas valsts daļa. 46 Gandrīz sanāk, ka viņi cīnās par Latvijas valstiskajām (nacionālajām) interesēm!
Vai pakļausimies šim spiedienam? Tas turpinās vēl aizvien. Bet neaizmirsīsim, ka atbilstoši starptautiskajām tiesībām kolonizatorus vēsturiski nevar uzskatīt par minoritāti. Viņu statusu definē Starptautiskās darba organizācijas konvencijas par strādniekiem-migrantiem. 47
Rezumējot – Latvija iestājās Eiropas Savienībā lielā mērā saskaņā ar Krievijas izvirzītiem spēles noteikumiem. Nelikumīgo ieceļotāju labā tiek ziedotas latviešu intereses un tiesības. Ja turpināsies pašreizējā integrācijas un naturalizācijas politika, tad jau drīz Saeimas vēlēšanās pierādīsies, ka latvieši vairs nav noteicēji savā zemē. Tad starptautiskā mafija nopirks Latviju vienā rāvienā.

ES visnabadzīgākās asociētās valsts Latvijas jaunie “rekordi”

50 okupācijas gados latviešu tauta bija novesta līdz iznīcības robežai. Bet 13 gadi “savā valstī” (1991.g.21.augusts- 2004.gada 1.maijs) parādīja, ka nekad nevar būt tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk.

Tagad ir tā – ja latvietis grib strādāt kaut cik labi apmaksātu darbu un apgādāt ģimeni, tad viņš ir spiests „spēlēt” pēc bijušo komunistu, tagadējo „biznesmeņu” spēles noteikumiem. Liberāļu idejas ir novestas līdz absurdam – sauklis “Viss maksā tik, cik tas maksā “ realizēts pēc “labākajiem plēsonīgā kapitālisma” paraugiem – neattiecinot to uz darba samaksu. Tāda praksē izrādījusies “modernā sociālā tirgus ekonomika”, uz kuru uzņēma kursu Latvijas valsts 1991.gada 21.augustā. Tie daudzie latvieši, kas nav iemācījušies “taisīt biznesu”, ir spiesti masveidā izbraukt peļņā uz ārzemēm, lai kaut kā uzturētu savas ģimenes. Tur viņus sauc par baltajiem vergiem.
Bagātās un attīstītās Rietumu valstis Latviju nesaudzē. Viss problēmu smagums novelts uz pašas Latvijas pleciem.
Jau pirms iestāšanās ES Latvijai valsts tirgus bija plaši jāatver Rietumu ražotājiem, kuru ES dotētie lētākie produkti (g-kārt lauksaimniecības) lielā mērā izkonkurēja Latvijas ražojumus. Ārzemju precēm tika noteiktas zemas ievedmuitas. 1993.gadā ieviestajai nacionālajai valūtai – latam līdz pat 1995.gada vidum vērtība auga (salīdzinājumā ar ārvalstu valūtu). Šāda “stipra lata” dēļ kļuva neizdevīgi eksportēt preces uz Krieviju. No otras puses, ļoti izdevīgi kļuva eksportēt izejvielas.
Latvija kļuva par ievērojamu Krievijas izejvielu reeksporta centru. 48 Pārorientēt preču eksportu uz Rietumiem plašā apmērā neizdevās. Tie ir tikai daži no faktoriem, kas neļāva Latvijas uzņēmējiem ekonomiski nostiprināties.
Latvijā zēla un zeļ augstākā līmeņa politiskā korupcija. Zīmīgi, ka netiek atbalstīta legālās prezumpcijas ideja, kad ikvienam jaunbagātniekam būtu jāparāda savas mantas izcelsme. Par liela mēroga afērām vēl neviens nav notiesāts, bet “valsts ir nozagta” un Latvija iestājās Eiropas Savienībā kā nabadzīgākā no Austrumeiropas valstīm.

Vēl tikai par dažiem jauniem Latvijas rekordiem.
1994.gads bija astotais gads pēc kārtas, kopš pieauga mirušo skaits un septītais gads, kops bija sācis samazināties jaundzimušo skaits. Negatīvā bilance sasniedza skaitli 17501. Mirušo skaits bija par 76% lielāks nekā jaundzimušo skaits. Demogrāfs I.Mežs, runājot par 1994.gadu, konstatēja, ka nav nevienas citas valsts, kur stāvoklis būtu vēl sliktāks. ANO konferencē Kairā, runājot par demogrāfisko situāciju pasaulē, ticis atzīmēts, ka Latvija ir valsts ar visaugstāko mirstības koeficientu pasaulē. 49 Dzimstība 1995.gadā bija vairs tikai 60% līmenī attiecībā pret 80.-o gadu beigām (42 tūkstoši jaundzimušo 1987.gadā un tikai 24 tūkstoši 1994.gadā). 50
Dabiskais pieaugums uz 1000 iedzīvotājiem 2002.gadā bija mīnus 5,3; 1994. un 1995.gadā, mīnus 7; 1998.gadā mīnus 6,6.
Ilgstošās okupācijas rezultātā latviska vide ir saglabājusies vairs tikai mazpilsētās. No 7 lielākajām Latvijas pilsētām 5 pārsvars ir šeit kādreiz ievestajiem PSRS pilsoņiem (Daugavpilī latviešu ir tikai 16,7%). 51
1992.gadā Latvija sasniedza vēl kādu rekordu – no 100 noslēgtajām laulībām šķirtas 77, 1994.gadā – 74. Profesors P.Zvidriņš rakstīja:”Mēs esam liecinieki īpaša pasaules rekorda dzimšanai demogrāfijas laukā, kuru diez vai kādai valstij izdosies pārspēt tuvākajos gadu desmitos”. 52 Latvija ir arī Eiropas Savienības valsts (ne tikai veco, bet arī jauno ES valstu vidū) ar viszemāko vidējo iedzīvotāju mūža ilgumu – 70 gadi.
Jau 1994.gada nogalē Latvijas ZA akadēmiķis profesors P.Zvidriņš secina, ka pēc pēdējo gadu iedzīvotāju skaita samazināšanās tempiem Latvija pēc pusgadsimta var pārtraukt pastāvēt. 53

Šādā situācijā kā izsmiekls skan mierinājuma vārdi latviešu tautai – jūs taču esat dabūjuši, ko gribējuši – savu valsti. Un tieši šāda – vēl daudz novājinātāka, korumpētāka, nabadzīgāka nekā pēc PSRS sabrukuma Latvija iestājās Eiropas Savienībā.

Vai Otrais pasaules karš Latvijā un pasaulē ir beidzies?

Tieši to mums, latviešiem, līdz ar visām Eiropas tautām cenšas iestāstīt – ka līdz ar 10 bijušo Austrumeiropas valstu uzņemšanu ES likvidētas pēdējās Otrā pasaules kara sekas. Tagad mums liek aizmirst pagātni, raudzīties nākotnē…Taču nevar nākotni veidot uz meliem.
Bet faktiski līdz ar Latvijas iestāšanās ES notiek Latvijas okupācijas un tās seku legalizācija, turpinot LR Satversmes un starptautisko tiesību normu pārkāpumu sēriju.
Pašlaik Mototova – Ribentropa pakta upuri, t.sk. Latvijas tauta, ir nodevības upuri. Ir nodotas viņu likumīgās tiesības saņemt kompensāciju par komunistiskā totalitārā režīma radītajiem zaudējumiem. Bet viņi vēl ir dzīvi!
Drīzumā notiks vēl viens nopietns LR Satversmes pārkāpums, jo valdība negrasās rīkot referendumu par ES jauno konstitūciju, kas pārveido ES pēc federālisma principiem. Ja tagad netiks rīkots referendums, tad atkal, tāpat kā 1940.gadā, tiks pārkāpts LR Satversmes 1.pants. Bet šeit jau nav Lielbritānija, kur nevar spēlēties ar tautu. “Latvija nav valsts ar spēcīgām parlamentārām un demokrātiskā tradīcijām” – tā mums cenšas iestāstīt.
Latvijai šī vēsturiskā situācija izvirza vairākus uzdevumus.

  • Valstiskā līmenī veikt totalitārā komunistiskā režīma noziegumu izmeklēšanu un tiesāšanu; sekmēt “jaunu Nirnbergu” starptautiskā mērogā;
  • Pamatojoties uz 1920.gadā noslēgto miera līgumu ar Krieviju, tiesiski atjaunot 1918.gada 18.novembra Latvijas Republiku – panākt valsts kontinuitāti;
  • Denonsēt Latvijas Saeimā Stabilitātes paktu un starptautiski tiesiskā veidā likvidēt Molotova – Ribentropa pakta sekas Latvijā, tikai pēc tam iespējama Eiropas Minoritāšu tiesību aizsardzības konvencijas ratificēšana Latvijā;
  • Aprēķināt padomju okupācijas režīma nodarītos zaudējumus Latvijai un piestādīt tos Krievijai, izlemjot jautājumus starptautiskā līmenī ar ASV un Lielbritānijas līdzdalību;

Panākt, ka komunistiskajā genocīdā daudz cietušo latviešu nāciju starptautiski atzīst par glābjamu un veic tās aizsardzības pasākumus.

Definēt Latvijas nacionālās intereses un veidot nopietnu Latvijas valsts nacionālo politiku pamatnācijas saglabāšanai.

Jāuzsver, ka totalitārā komunistiskā režīma noziegumi pret cilvēci turpinājās trīs reizes ilgāk nekā fašisma zvērības (runa ir ne tikai par Ļeņina-Staļina varas periodu, bet terors un genocīds turpinājās visā PSRS pastāvēšanas laikā). 1920.gadu Padomju impērijā bija ap 200 dažādu tautu, 1985.gadā vairs tikai 100. Cilvēka dzīvība bija vodkas pudeles vērtē. 54
Latvijas bijusī ārlietu ministre un ES komisāre Sandra Kalniete, kas pati bijusi politiski represētā, min skaitli, ka komunistiskais totalitārais režīms PSRS kopumā iznīcinājis 38 miljonus cilvēku. Bijušais PSRS CK Politbiroja loceklis, “perestroikas tēvs” Aleksandrs Jakovļevs nosauc vēl baisākus skaitļus: “NKVD padomju varas gados par kontrevolucionāru darbību apcietināja 8 miljonus 96 tūkstošus cilvēku. Tas ir, neskaitot deportētās tautas, par kurām nemaz nebija tiesas sprieduma. Tie ir vēl 3 miljoni un 300 tūkstoši cilvēku. Bads – vēl 10 miljoni upuru. Vēl lēģeros nobendētie cilvēki. Kopā gadsimtā ir 70 miljoni upuru.” 55
Viena no tautām, kas totalitārajā komunistiskajā režīmā cieta vissmagāk, bija latviešu tauta. Mēs esam cietuši no abiem totalitārajiem režīmiem – komunistiskā un nacistiskā! Hitlers plānoja Baltijas valstu kolonizēšanu ar vāciešiem, Baltijas valstu tautu daļēju izsūtīšanu uz Sibīriju, daļēju pārvācošanu. Staļins to realizēja praksē. Kā tagad uzskata vēsturnieki, deportācijas bijušās ieplānotas reizē ar Latvijas okupāciju.
Latvijas Republikas Saeima 1996.gadā pieņēma deklarāciju par Latvijas okupāciju. Toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis savukārt paziņoja, ka tas esot dokuments “iekšējai lietošanai”, un šāda attieksme pret šo dokumentu pastāv vēl joprojām. Vai Latvijā vispār pastāv iekšpolitika un ārpolitika?
Pie jautājuma par Otrā pasaules kara seku likvidāciju Latvijā vēl nāksies atgriezties vēl un vēl, ja gribam, lai ES un NATO ņemtu vērā Latvijas īpašo situāciju. Pretējā gadījumā arī ES un NATO mums būs lielā mērā jādarbojas pēc Krievijas izvirzītiem spēles noteikumiem, un būs tikai loģiski, ka Krievija nemitīgi izdarīs politisku spiedienu uz Latviju jebkurā būtiskā jautājumā – robežlīguma slēgšanas procesā, attiecībā uz Pilsonības, Valodas un Izglītības likumu. Ne to vēl sagaidīsim.
Latvijas Saeima 1998.gadā it kā uzdevusi valdībai panākt, lai starptautiskā tiesa Hāgā sniedz atzinumu par to, kādas starptautiskās tiesības PSRS pārkāpusi, 1940.gadā okupējot Latviju un kādas ir šīs pārkāpšanas juridiskās sekas. 56 Taču tāds ilgs klusums šajā jautājumā.
2004.gada vasarā Latvijas vēsturnieki sarosījušies un nolēmuši sākt skaidrot pasaulei Latvijas vēsturisko situāciju. Taču pagaidām nekas neliecina par to, ka šajā jomā tiktu veicināti nopietni pētījumi. Skolās pat nemāca kā atsevišķu mācību priekšmetu Latvijas vēsturi.
Un noslēdzot – Ždanokas precedents liks mainīt Latvijas likumus. Tikai – kurā virzienā? Vai latviešu tauta tuvākā laikā piedzīvos kārtējo nodevību? Jeb vai tomēr spēsim pasaulei pateikt – pietiek, cilvēktiesības nedrīkst izmantot pret valsts nacionālajām interesēm!

Ligita Leja – neatkarīgā žurnāliste
Adrese Zemes ielā 6-39, Rīga LV 1082; tālr.6118655

Atsauces:
1 “Lauku Avīze”, 1999.g.12.augustā, “Solis uz priekšu un nedaudz atpakaļ”, 7.lpp.
2 Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2000.LR Centrālā statistikas pārvalde. – 2000, 166., 167.lpp.
3 Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2003.LR Centrālā statistikas pārvalde. – 2003
4 Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem 1918.-1998. – Nordik, 1999., 79., 80.lpp.
5 E.Andersons, Latvijas vēsture 1920-1940, Ārpolitika II, 473.lpp.
6 Jānis Taurēns, “Latvijas vēstures pamatjautājumi” – Rīga, 1996, 111.lpp.
7 E.Andersons, Latvijas vēsture1920-1940, Ārpolitika II, 522.lpp.
8 Vadims Roginskis, “Baltijas traģēdija. Baltijas valstis un tautas PSRS un nacistiskās Vācijas politikā Otrā pasaules kara priekšvakarā un kara gados” – Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 1.sēj., Rīga 2000., 60.lpp.
8a P.Zvidriņš, I.Vanovska “ Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums” – Rīga, 1992, 45.lpp.
9 Broņislava Martuževa, “Kā putni dzied”, 162.lpp.
10Dītrihs A.Lēbers, “Molotova-Ribentropa pakta sekas mūsdienās: starptautiski tiesiskie aspekti”- Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 1.sēj., Rīga, 2000, 72.lpp.
11 Modris Ekšteins, Ceļā kopš rītausmas – Rīga, 2002, 221.lpp. atsauce uz avotiem – Francis L.Loewenheim, Harold D.Langley and Manfred Jonas, red. Roosvelt and Churchill: Their Secret Wartime Correspondence (New York: Saturday Review Press, 1975), 186; kā arī Winston Churcill, The Hinge of Fate (Boston: Houghton Mifflin, 1950), 327.
12 turpat, 221.lpp. atsauce uz avotiem – FO371/43052, PRO.
13 turpat, 222.lpp.atsauce uz avotiem – Latvijas sociāldemokrātu 1944.gada 26.aprīlī nosūtītais paziņojums Kristoferam S. A.Vorneram Ārlietu ministrijā; Vornera un O.Dž.Sārdženta (O.G.Sargent), valsts sekretāra vietnieka palīga korespondence 1944.gada 31.augustā, un Zariņš Vorneram 1944.gada 22.augustā, FO371/43050, PRO.
14 turpat, 254., 255.lpp.
15 Jānis Riekstiņš, “1949.gada 25.marta deportācija Latvijā” – Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 1.sēj. “Latvija Otrajā pasaules karā”, Rīga, 2000, 166.lpp.
15a Dunsdorfs E., Latvijas iedzīvotāji 100 gados, 86.lpp.
16 Pārsla Eglīte, “Latvijas iedzīvotāju skaita un etniskā sastāva veidošanās XX gs.” – Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata “Nācija gūstā” 2001, 100.lpp.
16a P.Zvidriņš, I.Vanovska “ Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums” – Rīga, 1992, lpp.46., 48.
17 Pārsla Eglīte, “Padomju okupācijas ilglaika demogrāfiskās sekas” – Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 9.sēj.”Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.g.- 1959.g.”, Rīga, 2003, 256.lpp.
17a P.Zvidriņš, I.Vanovska “ Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums”, 52.lpp., atsauce uz Nationalities Papers – Spring 1991., Vol. 19. – N1. – P.112
18 Pārsla Eglīte, “Padomju okupācijas ilglaika demogrāfiskās sekas”, 259.lpp.
19 Turpat, 259.lpp
20 Turpat, 263.lpp., atsauce uz – Eglīte P. Iedzīvotāju ataudzes etniskie aspekti Latvijā, //LZA Vēstis, 1991, nr.2 (253), 31.lpp.
21 Pārsla Eglīte, “Latvijas iedzīvotāju skaita un etniskā sastāva veidošanās XX gs.” – Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata “Nācija gūstā” 2001, 105.lpp.
22 Visvaldis Lācis, “Vai vēlreiz zem krievu zābaka?” – Rīga, 1998, 124.lpp.
23 P.Zvidriņš, I.Vanovska, “Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums” – Rīga, 1992., 112.lpp.
24 Visvaldis Lācis, “Vai vēlreiz zem krievu zābaka?” – Rīga, 1998., 122.lpp.
25 hronika ņemta no Vlada Ričika grāmatas “Helsinkiešu ierindā, Rīga, 1997, izmantoti arī raksta autores personiskie vērojumi
26 Vladis Ričiks, “Helsinkiešu ierindā”, Rīga 1997.g., 93.lpp.
27 turpat, 94., 95.lpp.
28 «Секретные документы из особых папок», žurnāls “Вопросы истории”, Maskava, 1993.g. nr.1, 3.-21.lpp.
29 Vladis Ričiks, “Helsinkiešu ierindā”, 144.lpp.
30 Turpat, 148., 149.lpp.
31 Turpat, 152.lpp.
32 Modris Ekšteins, “Ceļā pirms rītausmas”, Rīga, 2002, 30.lpp.
33 Vladis Ričiks, “Helsinkiešu ierindā”, 156.lpp.
34 Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem 1918.-1998. – Nordik, 1999, 220.lpp.
35 Turpat, 221., 222., 223.lpp.
36 Turpat, 226., 227.lpp.
37 Turpat, 243.lpp
38 Turpat, 272.lpp.
39 Turpat, 198.lpp.
40 Dītrihs A.Lēbers, “Molotova –Ribentropa pakta sekas mūsdienās: starptautiski tiesiskie aspekti” – Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 1.sējums, 69.lpp. atsauce uz Yearbook of the United Nations 1991, New York, vol. 45, p.213
41 UN General Assembly, 46th Session, 1991. Resolution 46/221, Part A, note 85; Yearbook of the United Nations 1922, p.1040 (par 1991.-1994.g.un attiecībā uz 15 bijušajām padomju republikām). Latvijas dalībmaksa 1998.g.bija noteikta 0,046% no ANO regulārā budžeta (1994.g.vēl 0,13%)
42 Modris Ekšteins, “Ceļā pirms rītausmas”, Rīga, 2002, 53., 54.lpp.
43 “Solis uz priekšu un nedaudz atpakaļ” – intervija ar Latvijas vēstnieku Krievijā Imantu Daudišu, Lauku Avīze, 1992.g., 12.aug., 7.lpp.
44 Jānis Taurēns, “Latvijas vēstures pamatjautājumi. Valsts konstitucionālie principi” – Rīga, 1996, 146.lpp.
45 “Profesora Ašmaņa dīvainības”, “Latvijas Avīze”, 2004.gada 15.maijs, 5.lpp.
46 Partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā “ pārstāvis Miroslavs Mitrofanovs Aida Tomsona vadītajā radio diskusijā par Eiroparlamenta vēlēšanām 2004.gada 7.jūnijā
47 V.Lācis, “Vai vēlreiz zem krievu zābaka?”, NDV LA, 1998.g, 152., 153.lpp. – atsauce uz Dagu Ālanderu, Zviedrijas ģenerālkonsulu Ņujorkā
48 Jānis Taurēns, “Latvijas vēstures pamatjautājumi. Valsts konstitucionālie principi” – Rīga, 1996, 144.lpp.
49 V.Lācis, “Vai vēlreiz zem krievu zābaka?” – NDV LA, 1998, 106., 107.lpp.
50 Jānis Taurēns, “Latvijas vēstures pamatjautājumi. Valsts konstitucionālie principi” – Rīga, 1996., 146.lpp.
51 Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2003.LR Centrālā statistikas pārvalde. – 2003
52 Visvaldis Lācis, “Vai vēlreiz zem krievu zābaka?” – NDV LA, 1998, 109.lpp.
53 Turpat, 105., 106.lpp.
54 Vilis Liniņš, “Ārpus padomju koncentrācijas nāves nometņu žoga”, Rīga, “Sol Vita”, 155.lpp.
55 “Pie avotiem atgriežoties”, intervija ar A.Jakovļevu – “Lauku Avīze”, 1999.gada 23.novembris, 7.lpp
56 Dītrihs A.Lēbers, “Molotova –Ribentropa pakta sekas mūsdienās: starptautiski tiesiskie aspekti” – Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 1.sējums, 70.lpp.

Ligita Leja
Advertisements

4 comments on “Draudi valsts drošībai, kurus Latvijas amatpersonas nesaskata. Ligita Leja

  1. […] Vairāk: https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/05/09/draudi-valsts-drosibai-kurus-latvijas-amatpersonas-ne… […]

  2. Izsmeļoša informācija. Paldies ! Veidoju Latviešu Ģimeņu Tiesību Aizstāvības kustību , kā pasaules līmeņa latviešu demogrāfiskās un kultūras programas”Namejs” organisku sastāvdaļu. .Mani sauc Valdis Freimantāls.

  3. Karlo saka:

    Vairaak vareeja tikt uzrakstiits par partiju “Latvijas celjsh” kas sastaaveeja no bijushajiem chekistiem. Kaa rietumu specdienesti patureeja vadoshajos amatos bijushos chekistus .

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s