Postkoloniālisma Sindroms un Identitāte Latvijā. S.Ankrava

(Šis referāts izskanēja Latvijas Psihoterapeitu asociācijas rīkotajā konferencē.

Autors: Sigma Ankrava, Prof., Dr. h. philol. (06.06.2002.)

Mūsdienu globalizācijas skartajā pasaulē identitātes apzināšanās un saglabāšana ir viena no aktuālākajām problēmām. Tā skar gan veselas valstis gan atsevišķu indivīdu. Valstis šim nolūkam rada attiecīgus institūtus un algo augsta līmeņa reklāmas speciālistus. Cilvēkam ar šo problēmu jātiek galā pašam jau no senseniem laikiem.

Īzzini sevi!” sludināja senie grieķi un orienta filozofi. Un tomēr cilvēks, ko no viņa anonīmās eksistences izcēla un par indivīdu salīdzinoši nesen padarīja renesanses humānisma ideoloģija, modernajā pasaulē atkal riskē pazaudēt savu identitāti. Latvijā abas šīs problēmas – valsts identitātes un cilvēka identitātes jautājumi ir vienlīdz aktuāli un savstarpēji saistīti. Tāpēc tie nav aplūkojami atsevišķi viens no otra.

Latvija dzīvo postkoloniālisma situācijā, tomēr gan mēs paši, gan citi par šo jautājumu runājam maz (2). Kā atzīmē Prof. Kārlis Račevskis: Ievērojams izņēmums ir nesens pētījums Ņujorkā publicētajā, akadēmiskajās aprindās labi pazīstamajā žurnālā PMLA ( Publications of Modern Language Association ). Speciālists koloniālisma jautājumos Deivids Čioni Mors konstatē divus, šķietami pretrunīgus apstākļus: pirmkārt, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušajā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz vērtības tiek piegriezts šim faktam (…), ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās – valoda, ekonomika, politika, cīnīšanās pretī, brīvības atgūšana un tai sekojošās grūtības – viss tas būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju varai pakļautajām teritorijām kopš 1989, resp. 1991. gada.

Tas pats attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. un Āfriku pēc 1958. gada. (3, 23) Tās kopīgās iezīmes, kas situāciju mūsdienu Latvijā padara salīdzināmu ar situāciju Dienvidāzijā vai Āfrikā attiecīgajos laika posmos, var nosaukt par postkoloniālisma sindromu.

Postkoloniālisma sindroms ir vairāk vai mazāk tipisks visām neatkarību atguvušām valstīm. Tam raksturīga plaša emocionāla amplitūda. No vienas puses tā ir eiforija, ko izraisa ticība, ka neatkarības atgūšana automātiski atrisinās visas agrākā režīma laikā samilzušās problēmas, no otras puses – ilūziju zaudēšana, vilšanās, pat depresija, atklājot, ka pie varas visbiežāk nonākuši iepriekšējā režīma demoralizēti cilvēki. Jo gan totalitārisma, gan koloniālisma apstākļos, kā to savulaik jau pārliecinoši aprakstīja Džavaharlals Neru, parasti izvirzījušies nevis godīgākie un principiālākie cilvēki, bet gan tieši otrādi – iztapīgākie bezprincipu ļaudis. Tomēr tie ir vienīgie jaunajā neatkarīgajā valstī, kam vispār ir jelkāda pieredze sabiedrības organizēšanā un vadīšanā.

1991. gadā, kad man gadījās pirmo reizi tikties ar kolēģiem no Londonas Universitātes Slāvistikas un Austrumeiropas institūta, vaicāju institūta direktoram prof. Maiklam Brančam: “Kā jums liekas, kad mēs sāksim dzīvot labāk, kā cilvēkiem klātos?” smaidot un ne brīdi nevilcinādamies viņš atbildēja tieši pēc 35 gadiem. “Tāpēc, ka tad jūsu parlamentu sāks veidot cilvēki, kas dzimst tagad, neatkarības apstākļos”.

Nomācošu noskaņojumu rada arī atklājums, ka kapitālisms tā veidošanās stadijā nav īpaši humāns, bet uzreiz ielēkt pārticības sabiedrībā ( “welfare society” ) vienkārši nav iespējams. Tā, raksturojot pašreizējo situāciju Polijā M. Kruls, Varšavas Universitātes vēstures profesors, raksta: “Padomju tipa tautsaimniecības varēja izlikties par industriālās modernizācijas iemiesojumu, taču lielākajā daļā PSRS bijušo satelītvalstu marksistiski ļeņiniskā ekonomika ieslodzīja milzīgu skaitu cilvēku zemnieku saimniecībās. Šodien šī zemnieku rezerves armija rada visnopietnākos politiskos konfliktus, kādi vien redzēti Polijā kopš komunisma krišanas un laikā, kad tā cenšas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti (1, 2)”.

Postkoloniālisma sindromam raksturīga arī dramatiska sociālo lomu maiņa, ko būtībā var saukt par dziļu identitātes krīzi. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pamatiedzīvotāji teorētiski kļuva par pilntiesīgiem savas zemes saimniekiem, bet pēckara ienācēji cittautieši no sev pierastā atbrīvotāju statusa teorētiski kļuva par kolonistiem. Abas iedzīvotāju grupas praktiski nebija gatavas šādai lomu maiņai. Latvijas neatkarība šoreiz bija atnākusi straujāk, nekā ļaudis bija gaidījuši.

1991. gada augusta pučs dažu dienu laikā šo jautājumu atrisināja. Pie tam par Latvijas neatkarību iestājās daudzi Latvijā dzīvojošie cittautieši, tāpēc tie sava neoficiālā statusa maiņu un diskusijas sabiedrībā par šo tēmu uztver ļoti sāpīgi. Vēsturiski šie cilvēki Latvijā bija nonākuši dažādi. Sākumā tie ieradās kopā ar padomju karaspēku Otrā pasaules kara beigās pilnīgā pārliecībā par savu atbrīvotāju misiju, toties vietējiem iedzīvotājiem tas bija kārtējais okupācijas karaspēks; tad sekoja atvaļinātās militārpersonas, kam gluži kā Senās Romas leģionāriem pēc izdienas ļāva apmesties plašās impērijas kolonijās.

Lietojot vēsturiski korektu terminoloģiju, tieši šos cilvēkus var dēvēt par kolonistiem. Tiem sekoja ekonomiskie bēgļi sākotnēji no kara un vēlāk – no nesaimnieciskuma izpostītajiem Krievijas reģioniem, kā arī cilvēki, kas te nonāca pēc augstskolu beigšanas ar darba norīkojumiem. Īpaši šis process pastiprinājās pēc 1959. gada, un to var dēvēt par Latvijas slēpto kolonizāciju. Kaut arī šiem cilvēkiem tika piešķirtas tādas privilēģijas, kādas nebija pamatiedzīvotājiem attiecībā uz valodas lietošanu, sadzīves apstākļiem, darba un karjeras iespējām, un daudzām citām jomām, viņus ieplūdināja tik lielā skaitā, ka vairs nespēja nodrošināt cilvēka cienīgus apstākļus arī viņiem – gadiem ilgā nīkšana kopmītnēs, komunālajos dzīvokļos un desmitiem gadu ilgās dzīvokļu rindas, faktiskais cilvēka beztiesiskums saskarē ar birokrātisko valsts aparātu utt. zināmā mērā satuvināja pamatiedzīvotājus un ienācējus.

Kaut gan būtiskas atšķirības psiholoģijā saglabājās. Tēlaini izsakoties, tā bija atšķirība starp graudu un dzirnakmens psiholoģiju.

Tieši tāpat kā graudi starp dzirnakmeņiem jūtās ne tikai Latvijas pamatiedzīvotāji, bet arī citu Austrumbloka valstu ļaudis, kaut arī tur kolonizācija bija vairāk garīga, nekā fiziska. Kā atzīmējis K. Račevskis:

Šīs metodes izsmeļošu aprakstu sniedz rakstnieks, patlabanējais Čehijas prezidents Vaclavs Havels. Havels komunistu metodi apzīmē kā posttotalitāru, jo,  kaut gan tā bija totalitāra caur un cauri, tā vienmēr centās izlikties par kaut ko pavisam pretēju: Posttotalitārā sistēma pavada cilvēku katrā viņa solī, bet dara to ar uzvilktiem ideoloģiskiem cimdiem. Tāpēc arī dzīve šajā sistēmā ir pilnībā piesūkusies ar meliem un liekulību. Birokrātijai padotā valdība tiek saukta par tautas valdību. Strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vārdā. Indivīda totāla degradēšana tiek dēvēta par visaugstākās pakāpes atbrīvošanu. Informācijas liegšanu sauc par tās pieejamību visiem. Varas pielietošanu manipulācijas nolūkos sauc par publisku varas kontrolēšanu un varas kaprīzu izmantošanu – par likumību. Kultūras apspiešanu dēvē par tās attīstību. Impērijas iespaida izvēršanās tiek izskaidrota kā atbalsts apspiestajiem. Domu brīvības paušanas aizliegums pārvēršas par vislielāko brīvības izpausmi. Smieklīgās vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu. Neatkarīgas domāšanas aizliegšana kļūst par viszinātniskāko no pasaules uzskatiem. Militāra okupācija top par brālīgu palīdzību. Valsts iekārta ir sapinusies savos melos. Tādēļ tā ir spiesta viltot. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni. Un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. Tā izliekas, it ka tā nebalstītos uz policejiska aparāta, kam pieder visa vara un ko raksturo jebkuru principu trūkums. Tā izliekas, ka respektē cilvēktiesības. Tā izliekas, ka neviens netiek vajāts. Tā izliekas, ka ir visvarena. Tā izliekas, ka tā neizliekas” (3,24).

Galvenā atšķirība ienācēju un pamatiedzīvotāju psiholoģijā bija tā, ka pirmie šai ideoloģijai ticēja, bet otrie – neticēja. Tālākais jautājums – ja ticēja, tad tāpēc, ka bija izdevīgi tai ticēt vai arī sava naivuma un neizglītotības pēc? Šis ir ārkārtīgi delikāts jautājums un uz to pilnīgi atklāti var atbildēt tikai sirdī katrs cilvēks pats sev. Ja šī ticība bija īsta un neviltota, un nāca no nepietiekamas izglītības, tad tikai lieku reizi apstiprinās fakts, ka Krievija vairumā gadījumu kolonizēja kaimiņu teritorijas, kuras bija sasniegušas augstāku attīstības un izglītības līmeni nekā tā pati. Ja ticēt bija izdevīgi, tad automātiski vairs nevar būt runa par augstiem mērķiem. Līdz ar to starp abām pusēm pastāv zināma neveiklības sajūta, kā rezultātā abas jūtas neērti.

Tāpēc postkoloniālisma sindromam Latvijā ir savas īpatnības:

  1. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ienācēji to nav atstājuši, kā tas bija klasiskās koloniālisma jūgu nometušu valstu situācijās ( Indija, Alžira u.c. ), bet gan turpina dzīvot, izliekoties, ka nekas nav mainījies, ka dzīvo tajā pašā valstī, kāda tā bija agrāk, un nereti cenšas pasniegt savu privilēģiju zaudēšanu kā minoritāšu apspiešanu vai cilvēktiesību pārkāpumus.
  2. Latvijas pamatiedzīvotāji savukārt izliekas, it kā ienācēju nemaz nebūtu, un tos ignorē, uzskatot, ka viņu problēmas nav Latvijas problēmas; tā starp abām iedzīvotāju grupām neveidojas dialogs.
  3. Bijušai metropolei arī šie iesūtītie cilvēki vairs nav vajadzīgi, bet viņu bērni ir dzimuši Latvijā un bieži uzskata to par savu vienīgo dzimteni.
  4. Pēc neatkarības atjaunošanas politiskā vara nokļuva Latvijas pamatiedzīvotāju rokās, bet ekonomiskā vara lielākoties nokļuva ienācēju rokās, kas izmantojot savus padomjlaika priviliģētos amatus, komunistiskās partijas, komjaunatnes u.c. tā laika valstisku organizāciju naudas fondus un kontaktus, izveidoja gan jaunās Latvijas spēcīgākās ekonomiskās privātstruktūras, gan ēnu ekonomiku,
  5. tā savukārt radot labvēlīgu augsni korupcijai ( arī kontrabandai, centieniem izvairīties no nodokļu maksāšanas utt. ). To veicināja gan pieredzes un zināšanu trūkums likumdošanā un valsts pārvaldē,
  6. gan valstiskuma apziņas trūkums plašā Latvijas sabiedrībā, nespēja sevi identificēt ar valsti. Tieši “morāli mazvērtīgu cilvēku nonākšanas pie varas un labklājības, plašu sabiedrības aprindu demoralizācija” (5,130) ir viens no kolonizācijas smagākajiem pēcefektiem.
  7. Fakts, ka Latvijas pamatiedzīvotājiem gadsimtiem ilgi bija liegta iespēja veidot savu valsti, ka latviešu aristokrātija tika iznīcināta jau 14. gadsimtā pirms nacionālas valsts izveidošanas ( Rietumeiropā nacionālās valstis pamatos izveidojās Renesanses laikmetā), latviešu sabiedrībai ir svarīgs trūkums, jo tieši aristokrātijai vēsturiski ir bijusi īpaši svarīga vieta valstiskuma idejas nostiprināšanā; Rietumeiropā tieši aristokrātijas pārstāvji paaudžu paaudzēs gadsimtiem ilgi veidoja profesionālās diplomātijas tradīcijas, izkopa valstiski stratēģiskas domāšanas principus.
  8. Līdz pat 19. gadsimta vidum latviešiem praktiski bija liegtas tiesības nodarboties ar jurisprudenci, garīdzniecību, profesionālu mākslu, tirdzniecību, bet padomju laikos – ar Latvijas iedzīvotājiem tradicionālo jūrniecību. Šīs nišas aizņēma cittautieši, tāpēc latviešiem šajās jomās vēl nav izveidojušās spēcīgas tradīcijas; kā rezultātā bieži vērojama neprasme veidot savas valsts tēlu ( arī valstisko identitāti ) un veiksmīgi aizstāvēt savas intereses starpvalstu līmenī.
  9. Saglabājies padomjlaika komunikāciju stils, kas izpaužas kā: 1) orientēšanās uz korporatīvām jeb partejiskām interesēm nevis uz valstiskām jeb nacionālām interesēm, 2) jēdziena “nacionāls”  izpratne kā “etnisks” nevis “valstisks”, un ar to saistītās problēmas, 3) 20. gadsimtā piedzīvoto politisko nodevību un padomju totalitārisma rezultātā izveidojies nepamatots aizdomīgums un sazvērestību saskatīšana, 4) noslēpumainība lēmumu veidošanā un pieņemšanā, 5) rupjība un pavēlnieciskums attiecībās ar padotajiem, 6) nevēlēšanās un neprasme strādāt komandā, 7) skaļa, agresīva runas maniere.

Latvija pasaules vēstures kontekstā stāv vientuļa un unikāla. Kā atzīmē Knuts Skujenieks: “Ja Baltija ieņem īpašu vietu Eiropas panorāmā, tad Latvija savukārt ir bijusi ne tikai Baltijas, bet arī visas Austrumeiropas krustcelēs. Sensenos laikos šajā teritorijā sastapās baltu un somugru cilšu virsotnes, cilšu pamatnes atradās daudz viendabīgākās kaimiņzemēs. Tas ir vēstures cienīgs fakts, ka no šī cilšu un tautību konglomerāta izveidojās latviešu tauta. Šo laiku atbalsis vēl jūtamas Latvijas multikulturālajā panorāmā” (4). Vēsture liecina, ka daudzās ciltis un tautības izveidoja latviešu tautu, gadsimtu gaitā apvienojoties pret svešzemju iebrucējiem sākot no aptuveni 13. gadsimta. Tā no vienas puses iebrucēji veicināja latviešu tautas konsolidāciju, no citas – kavēja tās attīstību, atvēlot latviešiem tikai vergu vai kalpu lomu.

Sākot ar 14. gadsimtu Latvija ir veidojusi robežšķirtni starp rietumniecisko Hanzas savienību un orientālo Zelta Ordu, faktisko robežu starp Rietumiem un Austrumiem, bet plašākā kontekstā tā bija robežšķirtne starp zemkopju un lopkopju psiholoģiju.

Zemkopju psiholoģijai raksturīga “cieņa pret jebkuru dabas objektu un dzīvo radību, tiekšanās neaizņemt pasaulē vairāk vietas nekā nepieciešams, pozitīvo un negatīvo spēku līdzsvars dabā un cilvēka dvēselē” (4). No šādas attieksmes izaug arī tradīcija turēt kārtībā apmetnes vietu. Zemkopja dzīvesveids radījis arī monogāmiju un no tās izrietošo ciešo sadarbību starp vīrieti un sievieti visās dzīves jomās, un vienādu cieņu pret abiem kā līdzvērtīgiem sadarbības partneriem.

Lopkopju psiholoģija būtiski atšķīrās: lopkopim bija svarīgi aizņemt pēc iespējas plašāku vietu un to izmantot, kamēr derīga, bet tad doties ar saviem ganāmpulkiem tālāk. Rezultātā liela nozīme tika atvēlēta mitekļa labiekārtošanai un ērtumam, bet apkārtnes tīrībai un turēšanai kārtībā netika piešķirta nekāda nozīme. Lopkopji varēja atļauties vairākas sievas, jo lopkopība nodrošināja ar pārtiku daudz stabilāk nekā zemkopība. Sievietes lopkopības darbos bija salīdzinoši mazāk nodarbinātas, tāpēc arī attieksme pret sievietēm izveidojās kā pret mazāk nozīmīgu sabiedrības locekli.

Psiholoģiski šī robežšķirtne starp Austrumiem un Rietumiem iet caur Latviju arī tagad, modernajā kultūrā. Visuzskatāmāk tā redzama uzskatu sadursmē par indivīda un valsts attiecībām. Daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka starp valsti un sabiedrību jāpastāv sava veida “sabiedriskā līguma” attiecībām, kur katrai no līgumā skartajām pusēm ir savi pienākumi un savas tiesības, un valsts prezidentam ir drīzāk reprezentatīvas funkcijas, nevis reāla lēmējvara; cita iedzīvotāju daļa uzskata, ka valstī prezidentam jābūt ar visplašākajām pilnvarām un izpildvaru – sava veida modernizēts Austrumu despots vai valdnieks, kura personīgā iejaukšanās atrisina visus jautājumus, normalizē jebkuru dzīves sfēru.

Daļēji šie uzskati izauguši un joprojām tiek balstīti arī baznīcas tradīcijā. Sākot ar 19. gadsimtu Rietumeiropas baznīcas tradīcija, kaut dažreiz tīri formāli, tomēr pacēla ticību un augstākās humanitārās vērtības pāri pār atsevišķu valstu interesēm, un vēlāk attīstīja arī indivīda brīvas izvēles un personīgās atbildības principus, kas rezultātā noveda pie cilvēku brīvības, brālības un vienlīdzības idejas, un izveidoja mūsdienu demokrātijas pamatus.

Austrumeiropas pareizticīgā tradīcija savukārt attīstīja nacionālās baznīcas un nacionālās valsts ideju, kur indivīda dzīve un darbība ir pakļauta nacionālas valsts interesēm. Latvijā mēs varam atrast abus šos domāšanas modeļus gan latviešu, gan cittautiešu vidū.

Latvijas valstiskā identitāte nākotnē lielā mērā atkarīga no tā, kādu sabiedrības modeli  izveidos tās iedzīvotāji, kam jāatrisina vairākas dilemmas. Cittautiešu dilemma ir jautājums, vai viņi var sevi identificēt ar Latvijas valsti, vai arī viņi to uztver kā pagaidu mītnes zemi, kurā spiesti atrasties īslaicīgi. Latviešu dilemma ir saprast, ka mūsdienu pasaulē jēdziens nacionāls nozīmē “valstisks”, un atvērt savu sabiedrību cilvēkiem, kas lojāli Latvijai.

Tāpat latviešiem derētu reāli apzināties savas identitātes stiprās un vājās vietas. Pie “vājajām vietām” es pieskaitītu faktu, ka tieši padomju kolonizācijas laikā latviskā identitāte ir pamatīgi deformēta: ir devalvēts tikums, it īpaši darba tikums; latvieši bieži kautrējas no savas tautības vai arī tieši otrādi – ir iedomīgi uz to, it kā piederība pie tās būtu viņu nopelns, un tajā pašā laikā savu valodu un apziņu piesārņo ar jēdzieniem, ko Vilnis Zariņš gleznaini nosaucis par “okupācijas laika sanesumiem” (5,130).

Pie latviskās identitātes trūkumiem es pieskaitītu pārmērīgu sabiedriskās kautrības, bikluma ieaudzināšanu bērnos, kas ir pārspīlēta tā pati nevēlēšanās aizņemt vairāk vietas, nekā nepieciešams. Tomēr hipertrofētā veidā tā mazina latviešu iespējas pašrealizēties un radoši darboties mūsdienu pasaulē.

Pie “stiprajām vietām” es pieskaitītu latviskās mentalitātes daudzslāņainību, kurā īpaši svarīga vieta ir pirmsindoeiropeiskās, Senās Eiropas kultūras tradīcijai, kas orientējas uz matrilineāro un matrilokālo principu. Sievietei latviešu kultūrā vienmēr bijusi tik svarīga loma kā nekur citur Eiropā. Tāpat svarīga nozīme ir tautas “ģenētiskai atmiņai” – lepnumam par savām senajām saknēm, jo ja mēs vērtējam valodu kā tautas identitātes galveno kritēriju, tad vienīgie visā Eiropā, kas senatnīguma ziņā var mēroties ar mums ir lietuvieši.

Mūsu valoda ir aristokrātiska vēsturiskā kontekstā, no tās izriet mīlestība uz savu zemi un lepnums par tās skaistumu, arī zināma pašpārliecinātība, atvērtība pret jauno vai svešādo un tieksme pēc izglītības, ko gan mazinājuši 50 “nodzertie” gadi, tomēr nav varējuši izskaust pavisam.

Bet gan būs labi. Savās mājās pat sienas palīdz. Un mēs esam savās mājās.

Bibliogrāfija:

  1. Kruls, M., Polijas zemnieku dumpis, Diena, 6. aprīlis, 2002.
  2. Milošs, Č., Sagūstītais prāts, Zvaigzne ABC, 1998.
  3. Račevskis, K., Cilvēki būrī, Jaunā gaita, VOL.XLVI 2001, No4.
  4. Skujenieks, K., Stāvot uz sliekšņa, (vēl nepublicēts).
  5. Zariņš, V., Kad okupanti ir it kā aizgājuši…, Karogs, No 4, 2001.

http://www.jmsorg.lv/?&s=1172662463&fu=e&id=1185819715&ln=lv&utm_source=buffer&utm_campaign=Buffer&utm_content=buffer3f073&utm_medium=twitter

Advertisements

One comment on “Postkoloniālisma Sindroms un Identitāte Latvijā. S.Ankrava

  1. […] Saglabājies padomjlaika komunikāciju stils, kas izpaužas kā: 1) orientēšanās uz korporatīvām jeb partejiskām interesēm nevis uz valstiskām jeb nacionālām interesēm, 2) jēdziena “nacionāls”  izpratne kā “etnisks” nevis “valstisks”, un ar to saistītās problēmas, 3) 20. gadsimtā piedzīvoto politisko nodevību un padomju totalitārisma rezultātā izveidojies nepamatots aizdomīgums un sazvērestību saskatīšana, 4) noslēpumainība lēmumu veidošanā un pieņemšanā, 5) rupjība un pavēlnieciskums attiecībās ar padotajiem, 6) nevēlēšanās un neprasme strādāt komandā, 7) skaļa, agresīva runas maniere.                                                                                                                                              Vairāk: https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/08/12/postkolonialisma-sindroms-un-identitate-latvija-s-ank… […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s