NACIONĀLĀS VALSTIS NEOLIBERĀLĀS GLOBALIZĀCIJAS LAIKMETĀ. JURIJS GRAŅINS

(Atļaujos paziņot, ka globalizācija latviešiem uzbrūk tieši tikpat graujošā mērā kā komunisms. Kā komunisms bija “tā kā gandrīz kristietība”, tāpat neoliberālisms ir “tā kā gandrīz brīvība”. Abas ir noziedzīgi utopiskas, mānīgas slaucamo iedzīvotāju vienādošanas programmas, neprātosim šeit, kā interesēs. Nebija vēl norimusi trešā atmoda, kad, īpaši latvju intelektuāļi, alkatīgāko naudas taisītāju saukļa “Eiropa mūs nesapratīs” dzīti sāka kāpt uz neoliberālisma grābekļa. Un turpat mīcāmies vēl šobaltdien.

Atceroties, kā pats jaunībā vēkšķēju līdzi “vairākumam”, ka nav ko apraudāt komunistu nograuto pieminekli Latvijas brīvības cīnītājiem Cēsu galvenajā laukumā, jo, lūk, “tur jau vairs neko nevar darīt”, man ir grūti nosodīt tā saukto sorosītu līdzskrējējus (atšķirība tomēr ir, jo manā apziņā pat nebija brīvas Latvijas jēdziena), tomēr vismaz mēģinu arī šeit sniegt informāciju, un tas pašlaik kaut vai ārpus “eiropejiskajām akadēmiskajām aprindām” ir iespējams.

Jāņem vērā, ka arī šis raksts ir no operas “tāds tādu sunī”; tas nebūtu daiļrunīgs, ja Krievija pati būtu globalizātora lomā. I.L.)

 (Гранин Юрий Дмитриевич, dz.1950.g. Noriļskā, filosofijas zinātņu doktors, 2008.gadā disertācija ‘Глобализация и национализм: история и современность. Социально-философский анализ’, ИФРАН.)

Lai gan vārds ‘globāls’ divās galvenajās nozīmēs 1 ir lietots jau vairākus gadsimtus, zinātniskā apritē vārds ‘globalizācija’ tika ieviests tikai 1961.gadā 2 un kopš tā laika līdz pat 1980.gadu sākumam kā īpašs vispārīgs priekšstats nav lietots. Tas, ko vēlāk daudzi sāka saukt par globalizāciju, sākumā futoroloģijas buma vilnī K.Gelbreita, Z.Bžeziņska, P.Drakera, E.Toflera, D.Bella un citu darbos tika interpretēts kā cilvēces gaidāmā pāreja uz “jauno rūpniecisko”, “informācijas”, “tehnotrono” jeb “postindustriālo” sabiedrību, kas pamatojas zinātniski tehniskajā attīstībā un “pasaules kapitālisma sistēmas” ekspansijā, ko planētas mērogā kavē PSRS un “pasaules sociālisma sistēmas”pastāvēšana.

Un praktisku iemiesojumu ieguva tikai pēc šo politisko struktūru sabrukuma, kas tika vērtēts kā acīmredzams rietumu (neoliberālā) ekonomiskās un politiskās attīstības modeļa uzvaras pierādījums; terminu ‘globalizācija’ sāka lietot sistemātiski un pirmkārt neoliberālajā nozīmē, kas 1992.gadā tā sauktajā Vašingtonas vienošanās dokumentā – doktrīnā, kas neoficiāli sadalīja pasauli “zelta miljarda” valstīs un visā pārējā (“otrajā”, “trešajā”, “ceturtajā”) pasaulē, kam tika ieteikts dzīvot pēc ASV kontrolēto Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas receptēm. Kopš tā laika modē nākušajai globalizācijai veltīto publikāciju skaits auga ģeometriskā progresijā, bet skaidrību (jo vairāk uzskatu vienotību) globalizācijas būtības, vēsturisko formu, stadiju un virzošo spēku izpratnei tas nepienesa. Globalizācija kā izšķiroša mūsdienu problēma kļuva par visdažādāko ideoloģisko virzienu iemīļotu pētījumu tēmu, kuros galveno lomu sākot ar 1990.gadiem sāka spēlēt neoliberālisms. Tieši šādas ievirzes sociāli-filosofiskās, ekonomiskās un politiskās domas pārstāvji pasludināja ‘vēstures’ un ‘nacionālas valsts’ galu, no kā esot “palikusi vien čaumala”. Viņu argumentus aplūkosim sīkāk.

* * *

Neoliberālas ievirzes pārstāvji (P.Drakers, K.Omae, Dž.Soross, R.Raihs un citi) uzstājas pirmkārt pret nacionālas valsts suverenitātes saglabāšanu tās patreizējā veidā un nosprauž valstīm izredzes kļūt par globālās sistēmas vietējiem pārvaldes orgāniem.

Piemēram, P.Drakers uzskata, ka topošajā globālajā zināšanu sabiedrībā un globālajā ekonomikā veidojas jauna vērtību sistēma, kurā nacionālai valstij vietas nebūs. Viņaprāt nacionāla valsts ir atmiris veids, kas noderēja rūpnieciskai sabiedrībai, bet nav pieņemams postindustriālai, kurā globalizācijas pārvaldes institūciju veidošanās notiks nevis uz valsts, bet gan uz korporatīvā un tīklu pamata 3.

Džordžs Soross uzskata, ka suverenitātes doktrīna traucē tāda iedarbīga starptautiska mehānisma radīšanu, kas spētu nepieļaut dzīves līmeņa kritumu un dabas vides piesārņojumu. Pie tam Soross suverenitāti pilnīgi patvaļīgi izmet no klasiskā liberālisma pamatprincipu kopuma, un tas ir skaidrā pretrunā vēstures faktiem 4. Sorosa izteikumi par to, ka tādu vai citādu globālizācijas apsvērumu labad nacionālo-valstisko suverenitāti var brīvi uzlauzt, literatūrā ir ieguvuši nosaukumu “Sorosa doktrīna”.

Solidarizējoties ar šo doktrīnu, K.Omae tieši pasludina “nacionālās valsts galu” un uzticību tai nosauc par “kartogrāfiskām ilūzijām” un “nostaļģiskām funkcijām” 5. Viņaprāt, nacionālās valstis ir jāvājina, jo tās traucē uzņēmējdarbībai. Valsts suverenitātes vietā ir jānāk patērētāja suverenitātei. Pārnacionālām korporācijām valstis traucē apmierināt patērētājus, kuriem ir izveidojusies globāla izvēles sistēma. Omae uzskata, ka ir nepieciešams iznīdēt arhaiskās nacionālās jūtas, tas ir, sociokulturālās saiknes, kas kavē “iebīdīt” patēriņā arvien jaunas un jaunas preces, ko saražo pārnacionālās korporācijas, kurpretim valsts ar savu nacionālās kultūras atbalstu garantē nacionālās kultūrvides uzturēšanu. Zināms, pārnacionālo korporāciju produkcijas nozīmīgākā daļa, kas tiek virzīta visā pasaulē, ir informācijas tehnoloģijas. Šajā ziņā nepavisam nav nejaušība, ka datorspēles mērķtiecīgi veido pieradumu atrasties fantastiskā īstenībā, kurā iespējams viss, un var ieregulēt jebkādas nosacījumu sistēmas.

Omae apsveic šādu apziņas virtualizāciju un to, ka tā ved jaunatni uz izslēgšanu no iepriekšējo paaudžu nacionālās pieredzes sociokulturālās pārnodošanas plūsmas. Tomēr globalo patērētāju pasaulē nav nemaz tik daudz, un tāpēc Omae neoliberālajās konstrukcijās ir krietna daļa utopisma. Tiesa, utopisms pazūd, tiklīdz Omae ierunājas par to, kas valstij “ir jādara”. Tai ir jārada ērta infrastruktūra un jāgatavo darbinieki transnacionālo korporāciju vajadzībām, kuri droši vien ieinteresēsies par investīciju piedāvājumiem. Omae dabiski atzīst, ka līdzekļus tam ir jādabū no nodokļiem uz transnacionālajām korporācijām. Bet, kā zinām, transnacionālās korporācijas ir vērstas tieši uz izvairīšanos no nodokļiem, īpaši valstīs ar attīstītu sociālo sektoru. Neoliberāļiem tīk apmētāt valsts sistēmu ar apvainojumiem liekēdībā, bet pašām transnacionālajām korporācijām tas ir raksturīgāk.

H.Kisindžers par labu uzskata gan to, ka globalizācija ar vēl neredzēto globālā kapitāla likviditāti grauj nacionālas valsts suverenitāti, gan arī to, ka tas neskar galveno globalizācijas ceļa rādītāju – Savienotās Valstis. Ļoti nozīmīgs arguments šajā ziņā ir tas, vai valsts ir izveidojusi nāciju vai ir “nepārliecinoša”. “Nepārliecinoša” valsts no ASV un citu valstu, kas noraida neiejaukšanās pamatlikumu, viedokļa ir potenciāls “humanitārās intervences” objekts. Vienlaikus Kisindžers apzinās pretrunu starp kapitāla negausīgo tieksmi uz peļņu un pasaules politiskās īstenības nacionāli-valstistisko dalījumu. Dalījums nacionālos segmentos ir nozīmīgs politiskās īstenības raksturojums, kas savukārt paredz valdību atbildību savu iedzīvotāju priekšā par dzīves līmeni. Valdība, kas pieļauj zemu iedzīvotāju dzīves līmeni, lai iekļautos globālajā ekonomikā, nespēs noturēties pie varas.

Tas ir vēl viens iespējama valstu nenoturīguma avots 6.

Neoliberālis R.Raihs pamato tēzi par tādas ekonomiskās īstenības kā ‘nacionālā tautsaimniecība’ izzušanu globālajā ekonomikā, kas atņem jēgu patstāvīgai nacionālas valsts ekonomiskajai politikai. Grāmatā ‘Nāciju darbs’ Raihs spilgti un argumentēti pamato, ka globālās ražošanas sistēmās nevienam to segmentam nav nacionāli-valstiskas piederības, un tie ir ārpus valstu, kuru teritorijās atrodas, regulējošas pārvaldības 7. Tomēr šķiet, ka Raihs pārspīlē tīklu struktūru, pakalpojumu, zināšanu un mazo formu lomu mūsdienu ekonomikā, kas turpina būt korporatīva, tomēr kā iepriekš lielā mērā savas problēmas risina tajās vai citās valsts institūcijās. Cita lieta gan, ka jaunajā ekonomikā korporācijām ir ērtāk iznest savu pelņu ārpus valsts kontroles, to deklarējot jebkurā globālās plūsmas punktā, un pirmkārt – ofšoros.

Krievijas literatūrā kritiskās pozīcijās pret nacionālas valsts suverenitāti ir neoliberālas ievirzes autori V.L.Inozemcevs un S.A.Karaganovs. Viņi uzskata, ka nacionālās suverenitātes princips ir novecojis, vēl vairāk, tā strauja vai ilgstoša ierobežošana veicinās ekonomisko krīžu un finanšu kataklizmu pārvarēšanu 8.

P.K.Grečko savukārt arī ir pārliecināts, ka “nacionālā suverenitāte atmirst”, jo ir “izsmēlusi, notērējusi savu sociāli vēsturisko un politiski likumisko resursu” 9.

Manuprāt, te ir skaidri redzama tieksme vēlamo iztēlot par esošu. Ja jau suverenitātes ierobežošanai vajadzīgi pasākumi, tātad tā neatmirst, bet ir pilnībā dzīva, tāpat kā tās subjekts – nacionālā valsts.

Tāpēc daudz tuvāki īstenībai ir tā sauktās transformistiskās, pārveides ievirzes pārstāvji, kuri globalizāciju redz kā absolūti jaunu parādību. No viņu viedokļa globalizācija ir visu mūsdienu pārmaiņu virzītājspēks, kuru gaitā pārveidojas ekonomiskās un sociāli politiskās robežas. Viena no mūsdienu pasaules raksturīgām iezīmēm viņuprāt ir valstu pielāgošanās jaunai pasaules kārtībai, kurā iekšējā un ārējā joma nav krasi norobežotas. Kā raksta E.Hidenss, sekas mūsdienu valstu ciešai saistībai ar reģionāliem un pārnacionāliem un ekonomiskiem grupējumiem un korporācijām ir tas, ka mūsdienu valstu robežas zaudē stingru demarkācijas līniju statusu. Tās drīzāk var pielīdzināt “pierobežas zonām”, kas tiek paplašinātas, valdībām brīvprātīgi deleģējot savas suverēnās pilnvaras par labu pārnacionāliem iedibinājumiem un organizācijām 10. Tādējādi globalizācija tiek saistīta ar pārveidi, tostarp, valsts pārveidi 11.

Šo tēzi var pat pastiprināt un paziņot, ka mūsdienu apstākļos nacionālas valstis ne vien nav zaudējušas savu politisko potenciālu, bet gan mūsdienu globalizācijas apstākļos ir ieguvušas “otro elpu”12, jaunas visai nozīmīgas funkcijas. Vēl vairāk. Var apgalvot, ka nacionālas valsts lomas mazināšana daudzu mūsdienu neoliberālas ievirzes teorētiķu darbos ir nekas cits kā klasiskā 19.gadsimta liberālisma principu noliegums, kuru programma “sastāvēja no trim pamatsastāvdaļām: vēlēšanu tiesības, labumu pārdalīšana un nacionālisms” 13. Liberālisms, būdams leģitīmisma antitēze, savā laikā bija nacionālo valstu veidošanās nozīmīgākais ideoloģiskais rīks. Klasiskais liberālis katrā ziņā bija nacionālisma pamatlikumu piekritējs. Mūsdienu neoliberālisms tos kategoriski noliedz.

Ja noliekam malā daudzos neoliberālisma disciplināros un autoru variantus, tad šīs ideoloģijas izšķirošās pazīmes ir politiskās demokrātijas un cilvēku kustīgums, preču un kapitāla, pirmkārt, finanšu kapitāla, kustības beznosacījumu brīvības prasība. Tas ir, atteikšanās no nacionālo valstu iejaukšanās iekšējā un ārējā ekonomiskajā dzīvē un atbilstoši – iekšējo un starpvalstu tirgu deregulācija, lai panāktu brīvu (nepārvaldītu) preču un finanšu kustību pār nacionālajām robežām. Būtībā tas nozīmēja atteikšanos no Lielās depresijas laikos labi sevi pierādījušā kapitālistiskās attīstības neklasiskā liberālā britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa modeļa un galveno rūpniecisko valstu Bretton-Vūdas valūtu apmaiņas fiksēto kursu sistēmas. Šo problēmu aplūkosim sīkāk.

* * *

Atcerēsimies, ka Keinsa ekonomiskās attīstības modelis parādījās kā reakcija uz Versaļas miera politiskajām sekām un 1920-1930.gadu ekonomisko krīzi, kas iedragāja ticību kapitālismam kā liberālai ražošanas, pārdalīšanas un patēriņa pašregulācijas sistēmai. Keinss piedāvāja universālu liberāli-kapitālistiskā dzīves modeļa “ārstēšanas metodi”: ieteica ASV prezidentam Rūzveltam, ka valstij ir jāuzņemas atbildība par nodarbinātības nodrošinājumu un jāveicina ražošanas pieaugums, regulējot kredītu un naudas apriti, kā arī jāorganizē sabiedriskie darbi uz budžeta finansējumu rēķina 14.

Savā teorijā Keinss valstij iedalīja galvenā nacionālo ekonomiku finanšu investora lomu. No kā izrietēja, ka valsts budžetu var lietot kā intervences rīku gan ekonomisku kritumu posmos, gan ekonomisku kāpumu posmos. Pēdējā gadījumā valstij būtu jānodrošina iepriekšējā posmā radušamies valsts parāda dzēšana uz nodokļu palielināšanas un inflācijas novēršanas rēķina. Bez tam valdība varēja tieši atbalstīt tās rūpniecības nozares, no kurām var sagaidīt strauju izaugsmi un darbaspēka pieprasījumu.

Valsts iejaukšanās valūtas-finanšu jomā ideju skaidri izteica un pieņēma divas valstis – uzvarētājas (2.Pasaules karā): Ņūhempšīras kalnu ciematā Bretton-Vūda ASV un Lielbritānijas pārstāvji apstiprināja jaunu pēckara finanšu kārtību, kas ieguva apzīmējumu – Bretton-Vūdas sistēma. Atbilstoši šai jaunajai finanšu kārtībai dalībvalstu valūtu cenas tika piesaistītas dolāram, kamēr ASV emisijas banka no savas puses garantēja dolāru apmaiņu pret zeltu. Vienlaikus darījumus ar valūtu kontrolēja oficiālās iestādes, tā ka vairumā valstu bija prasība saņemt atļauju mainīt un pārskaitīt lielas summas. Šajā sistēmā bija atbildes redzējums uz 1920-1930.gadu notikumu haotisko attīstību, kas izraisīja nesakarīgus nacionālo valstu atbildes pasākumus, protekcionismu un galu galā pasaules karu.

Tomēr strauji augošā rūpniecība un komercbankas tādus birokrātiskus ierobežojumus uzskatīja par pēckara izaugsmi bremzējošu mehānismu.

1970.gadā ASV, Vācijas Federatīvā republika, Kanāda un Šveice atcēla kapitāla pārvietošanas kontroli. Dambis bija pārrauts. “Spekulanti”, tas ir, dīleri, kas valūtu vērtēja atbilstoši dažādām kapitālieguldījumu iespējām, sāka par apmaiņas kursiem sarunāt savā starpā, un fiksēto kursu sistēma sabruka.

Tas nozīmēja, ka visas pārējās valstis, kuras kontroli turpināja, pakļuva zem spiediena. To lielās korporācijas sūdzējās, ka ir pārtrūkusi piekļuve ārzemju kapitālam ar izdevīgām procenta likmēm. 1979.gadā pēdējos ierobežojumus atcēla Lielbritānija, pēc gada Japāna. Par pārējām valstīm parūpējās Starptautiskais valūtas fonds un Eiropas Savienība. Ciešas ticības mudināti uz nekādi neierobežotas ekonomikas spēju paaugstināt labklājību, ES vadītāji 1988.gadā sāka virzību uz vienotu tirgu. Šīs “ekonomikas vēsturē lielākās deregulācijas programmas” (kā to nosauca Eirokomisijas priekšsēdētājs Peters Šmīdhūbers) gaitā arī Francija un Itālija atbrīvoja naudas un kapitāla apriti, bet Spānija un Portugāle noturējās līdz 1992.gadam.

Pārejas uz ekonomisku un politisku neoliberālismu galvenais cēlonis bija konkurence starp divām pasaules sistēmām: “sociālismu” un “kapitālismu”. Par Rietumu atbildi PSRS izaicinājumiem kļuva jauna finanšu-ekonomiskā kārtība, pāreja uz kuru pēckara divpolārajos apstākļos tika atbalstīta politiski un “projektīvi”: kā alternatīva “globālajam komunistiskajam projektam” tika piedāvāts neoliberālais “eiroatlantiskais attīstības modelis”, kas paredzēja NATO paplašināšanu un starpvalstu ekonomisku organizāciju (GATT (General Agreement on Tariffs and Trade), Pasaules tirdzniecības organizācija, Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules banka un citas) attīstību, dominējot ASV. Nav nejaušība, ka patreizējo eiroatlantisko globalizācijas formu sauc par “amerikanizāciju”. Pēc 1968.gada pasaules (eiroatlantiskā) kapitālisma sistēma evolucionēja no dalībvalstu sociāli-ekonomiskās dzīves organizācijas neklasiskajiem liberālajiem principiem (“vispārējas labklājības valsts” princips un “nacionālisma” princips) uz neoliberālu attīstības ideoloģiju: brīva preču un kapitālu kustība vispirms eiroatlantiskās alianses ietvaros, bet pēc tam arī ārpus tiem, atteikšanās no valsts iejaukšanās nacionālajās ekonomikās un valsts sociālo garantiju apjoma samazināšana. Tas, kā uzskata daudzi, deva Rietumiem, pirmkārt, konkurences priekšrocības iepretim Varšavas līguma un sociālisma zonas valstīm, bet, otrkārt, ļāva lokanāk īstenot neokoloniālisma politiku attiecībā uz trešās un ceturtās pasaules valstīm, kuru ceļa rādītāji bez globālām finanšu institūcijām (SVF un PB) bija un turpina būt lielās “nacionāli deklarētās” pārnacionālās korporācijas.

Lai cik dīvaini tas būtu, bet neoliberālās ideoloģijas autori un darbinātāji iekšpolitikas un ārpolitikas jomās bija konservatīvie. Pēc konservatīvo uzvarām vēlēšanās Lielbritānijā un ASV attiecīgi 1979. un 1980.gadā to valdības sāka iet atklātu monetāru kursu, par kura konsekventākajiem piekritējiem un gidiem kļuva prezidenta Reigana padomnieks Miltons Frīdmans un Margaretas Tečeres skolotājs Frīdrihs Augusts fon Hajeks. Tāpēc liberālisma evolūciju 20.gadsimtā īsi raksturo kā “ceļu no Keinsa uz Hajeku”.

Kā norādījuši šie teorētiķi, par ekonomiskās politikas stratēģiskajiem rīkiem bija jākļūst, kā jau teikts, ‘deregulācijai’, ‘liberalizācijai’ un ‘privatizācijai’. Viņuprāt, valstij bija jākļūst par ne vairāk kā “naktssargu”, kas rūpējas par kārtību, un jo vairāk brīvības investīciju un algošanas lietās ir privātajam biznesam, jo straujāka ir izaugsme un vispārējā labklājība. Balstoties uz šiem principiem galvenokārt ‘neoliberālās’ (kaut gan sevi par ‘konservatīvām’ saucošās) Rietumu valdības 1980.gados sāka savdabīgu cīņu “par kapitālisma lietu”. Tās atcēla kontroles mehānismus daudzās jomās un strauji samazināja valsts iejaukšanās iespēju, lietojot tirdzniecības sankcijas un citus piespiešanas līdzekļus, lai ietiepīgām partnervalstīm liktu iet to pašu kursu.

PSRS un “pasaules sociālisma sistēmas” sabrukums nostiprināja pārliecību par neoliberālā kursa uz globālu ekonomisku integrāciju pareizību (kas pirmkārt īstenojams ar “jaunās pasaules finanšu kārtības” palīdzību), izveidoja priekšstatu par “vēstures galu” (F.Fukujama) un iedarbināja tā saukto Vašingtonas vienošanos.

Tiešām, 1990.gadu vidū izveidotā starptautiskā finanšu sistēma pārsteidza ar globālā, pirmkārt, finanšu kapitāla apmēriem un kustīgumu. Kā rāda Starptautisko norēķinu bankas dati, jau 19.gadsimta sākumā ikgada valūtas darījumu apjoms ir pārsniedzis 1,5 triljonus dolāru. Darījumi ar akcijām, korporatīviem aizņēmumiem, valstu obligācijām un neskaitāmiem īpašiem kontraktiem (tā sauktajiem derivatīviem) ir veikti apmēram tādos pat apjomos. 1990.gadu beigās izlaisto derivatīvu (‘svopu’, ‘fjūčeru’ un ‘opcionu’) cenu apjoms bija apmēram 480 triljoni dolāru. Un tas radīja gandrīz neierobežotas ieguldīšanas un tai sekojošas ekonomikas reālā sektora izaugsmes ilūziju. Bet tam īstenībā sekojošā finanšu krīžu virtene Dienvidaustrumu Āzijā, Latīņamerikā un Krievijā neoliberālo recepšu efektivitāti lika apšaubīt.

Mēģinājumi stāvokli labot uz valsts izdevumu samazinājuma un valsts valūtas devalvācijas rēķina izraisīja dzīves līmeņa kritumu un sabiedrības neapmierinātību, kas, piemēram, Indonēzijā beidzās ar pastāvošā režīma gāšanu. Jaunajām Dienvidaustrumu Āzijas valstīm nācās samaksāt par pārāk steidzīgu integrēšanos globālo finanšu tirgu struktūrās. Krīzes Dienvidaustrumu Āzijā 1997.gadā un Krievijā 1998.gadā protams nav vietējas parādības, ko izraisījušas vietējo valdību pārrēķināšanās, bet gan globālās finanšu sistēmas nestabilitātes izpausmes. Šīs krīzes nav kaut kas ārkārtējs, tieši otrādi, tās veido virteni: Eiropa 1992, Meksika 1994, Brazīlija 1999, Argentīna 2002, ASV un Eiropa 2008.

* * *

Tā nu sastopamies ar jaunu globalizāciju – krīžu globalizāciju. Kā ar to tikt galā? Kā parādīja 2008.gada pasaules finanšu-ekonomikas krīzes notikumi, vienīgais iedarbīgais ekonomiskās attīstības stabilizators tāpat kā agrāk paliek nacionālās valstis. Tās valstis, kuras neoliberālās globalizācijas apstākļos ne vien nezaudēja savu politisko un ekonomisko jaudu, bet pat apguva jaunas funkcijas. Kādas?

Pirmkārt, kā uzskata vairāki pētnieki, pats lēmums liberalizēt finanšu tirgus nebija dabiskas ekonomiskas nepieciešamības sekas, bet bija politisks 15. To bija ierosinājušas ASV un Lielbritānijas valdības, kuras tādā veidā gribēja nodrošināt savu banku un korporāciju iespiešanos citu valstu tirgos. Vispār, ASV kā parādība tiek dzīvi apspriestas literatūrā saistībā ar nacionālas valsts nākotnes problēmu globalizācijas apstākļos. Izplatītākais ir uzskats, ka ASV ir izņēmums, kas apstiprina likumu: kopumā ņemot, globalizācija vājina nacionālās valstis, bet viena no tām kļūst par globalizācijas sviru. M.G.Deļagins ASV varenības pieauguma cēloni saredz ASV izvēlētajā stratēģijā audzēt un savākt savā teritorijā globālās pārnacionālās korporācijas 16. Globālās korporācijas nāk no ASV, pārnacionālo korporāciju menedžeri stažējas ASV, izšķiroša virtuālās ekonomikas daļa bāzējas ASV 17. Tā iznākumā globalizācija izrādās ASV nacionālās attīstības paņēmiens. Cīņa ar ASV kā valsti nozīmē cīņu ar simbiozē ar ASV valsts struktūrām esošām pārnacionālām struktūrām.

Otrkārt, globalizācija notiek nevis bez, bet ar valsts institūciju palīdzību. Vairumā valstu valsts aparāts aktīvi sadarbojas ar pārnacionālām finanšu struktūrām un korporācijām 18. Tieši valstis garantē monopolu pastāvēšanu, kas ir kapitāla uzkrāšanas nozīmīgākais avots.

Leģitīma ekvivalenta nacionālām valstīm globālā līmenī tomēr nav. Tās visai haotiskajā globālajā ekonomikā ienes kaut kādu sakārtotību. Globālā ekonomika, būdama lielā mērā virtuāla, ir nestabila pēc definīcijas. Bet valstis to spēj stabilizēt tādā mērā, kādā tās ir saistītas ar ražošanu, kas tā vai citādi ir valsts kontroles laukā. R.Kokss valstis sauc par globālās saimniecības “dzensiksnām” 19.

Treškārt, neoliberālā globalizācija sagrauj valsts nacionāli kulturālo savdabību un valsts sociālo atbildību, bet atbalsta tās represīvos mehānismus. Visskaidrāk šo uzskatu ir izteicis komandante Markoss. Ar zemnieku vadoņa tiešumu viņš raksta, ka “valsts sev ir paturējusi tikai pēdējo, nepieciešamo funkciju – piespiešanas funkciju. Apstākļos, kad tās materiālie pamati ir sagrauti, suverenitāte un neatkarība atcelta, bet politiskā seja aizslaucīta, nacionālā valsts pārvēršas vienkārši par megakorporāciju drošības dienestu. Tā vietā, lai valsts līdzekļus virzītu sociālām vajadzībām, tā tos tērē nebeidzamai sava piespiešanas aparāta pilnveidošanai, kas tai ļauj iedarbīgāk kontrolēt sabiedrību” 20.

Vēl viena funkcija, kas paliek valstij, kā uzskata I.Valerstains, ir novērst perifērijas valstu iespēju iejaukties pasaules saimniecisko transakciju norisē. “Valsts vēl aizvien turpina būt vērā ņemama, pirmkārt, uzņēmējiem”, – raksta I.Valerstains. Viņš vērš uzmanību uz to, ka vien valstis spēs ņemt uz sevi uzņēmēju zaudējumus, kas var rasties kā ilgstošas tendences pazemināties peļņas normai sekas 21. Bet antiglobālisti runā par to, ka globalizācijas gaitā notiek valstu reorganizācija, kuras iznākumā “veselas valstis nolaižas līdz neoliberāla megauzņēmuma nodaļu tiesībām” 22.

Valstu jaudas un suverenitātes zudums nav globālā biznesa interesēs, kura sekmes daudzos gadījumos ir atkarīgas no valsts iejaukšanās. Savu mērķu sasniegšanai pārnacionālajām korporācijām ir nepieciešama politiķu un valdību līdzdalība. Tieši šīs problēmas rada nepieciešamību saskaņot lietas, kādēļ notiek tikšanās, piemēram, Davosas forums.

Bez tam var runāt par tādām valsts funkcijām, kas ir īpašas tieši ekonomikai, kas globalizējas. Pirmkārt tas attiecas uz tehnoloģiskajām un patentu prioritātēm. Piemēram, ASV administrācija ir skaidri noteikusi savu pārnacionālo korporāciju aizsardzības pozīciju, atsakoties parakstīt Rio-de-Žaneiro Bioloģiskās daudzveidības konvenciju un Kioto protokolu. Valstis saglabā iespējas regulēt valūtas apmaiņas kursa koridoru. Valdības turpina subsidēt zinātniskās izpētes un eksperimentālos-projektēšanas darbus, kas pārnacionālajam korporācijām katrā ziņā noder. Ir zināms, ka tieši ar valsts finansējumu tika izstrādāts internets. Informācijas tehnoloģijas prasa milzu ieguldījumus, un tur valsts ieguldījumi nepavisam nav lieki. Bez tam privātu investīciju peļņu jaunu informācijas tehnoloģiju attīstībā nosaka iespēja monopolizēt tirgu ar valsts patentu aizsardzību.

Pārnacionālās korporācijas attīstās, ārējos tirgos izmantojot labvēlīgus vietējos apstākļus, kurus pašas rada ar valstu palīdzību 23. Pārvaldīt tirgus ar valstu palīdzību ir ērtāk. Attīstības valstīm nav īstu izvēles iespēju attiecībās ar pārnacionālajām korporācijām, pēdējo priekšrocība ir tieši šī izvēles iespēja. Vienlaikus pārnacionālo korporāciju rosīgums nostiprina “savējos”, tas ir, galvenās pasaules lielvalstis 24. Tas notiek uz savstarpējas palīdzības pamata. Attīstības valstu mēģinājumus 1970.gados ANO ietvaros izstrādāt “uzvedības normas” pārnacionālajām korporācijām izgāza OECP (Organisation for Economic Co-operation & Development) valstu pretdarbība.

Iedarbīgi galveno valstu palīdzības paņēmieni korporācijām ir brīvas tirdzniecības principu lietojums attiecībā uz vienām valstīm un ekonomiskās blokādes uz citām,

“humanitārā palīdzība”, vesternizētu kultūras standartu uztiepšana, darbaspēka migrācijas pārvaldības paņēmieni. Nozīmīgs galveno valstu un pārnacionālo korporāciju sadarbības veids ir “militārais keinsiānisms”. Stāvokļa destabilizācija resursiem bagātās attīstības valstīs prasa militāru iejaukšanos, kā nodrošināšana kļūst par noturīgu augsto tehnoloģiju rūpniecības atbalsta avotu. Iespēja ar “savu” valstu militāro spēku kontrolēt tās vai citas valstis pārnacionālajām korporācijām pārvēršas par izdevīgiem kontraktiem un priekšrocībām. Tādā veidā pārnacionālās korporācijas palīdz “dzimtajām” valstīm izvērst hegemoniju. Pretēji neoliberālisma ideologēmām globālais finanšu tirgus nav bezvalstiskas brīvības valstība un nevar iedarbīgi strādāt, ja lielvalstis nepielieto militāru un citādu spēku, kas nodrošina gan esošo stāvokli, gan stipro priekšrocības konkurentu cīņā.

Ir vēl viens redzes viedoklis – ne jauns, tomēr svarīgs – kas skar korporāciju neražīgo izdevumu kompensāciju. Runa var būt par dažādiem izdevumiem – sociāliem, kultūrai, ekoloģijai. Šī pārnacionālo korporāciju iedaža pārlikt savas grūtības un problēmas uz valsti, konkurentiem, dabas vidi ir guvis nosaukumu ‘eksternalizācija’ 25. Eksternalizācijas iespējas globalizācijas apstākļos pieaug līdz ar nacionālu tautsaimniecības kompleksu saplucināšanu. Lielāko triecienu saņem dabas apstākļi, un eksternalizācijas prakse likumsakarīgi izraisa globālu problēmu rašanos un saasināšanos.

Ir vēl viens ļoti nozīmīgs apstāklis: pārnacionālās korporācijas negrib tērēties pašām nepieciešamās sociālās infrastruktūras attīstībai. Valsts šo funkciju ņem uz sevi. To aizmirst nedrīkst. Neoliberālisma ideoloģijas savās konstrukcijās izvēlas šo apstākli neņemt vērā. Bet tam ir principiāls raksturs. Korporācijas jūtas tik pašpārliecinātas, ka par savām tiesībām uzskata dabūt visu, ko valsts tām var dot. Grāmatas ‘Daudzsejainā globalizācija’ autori sniedz kādas no pārnacionālajām korporācijām saziņas ar sabiedrību nodaļas vadītāja izteikumu: “Domāju, valstis sāk apzināties, ka gribot būt globālās ekonomikas dalībniecēm, tām ir pie sevis jāizveido infrastruktūra un tīkli”26. Ņemot uz sevi infrastruktūras izveidošanu un uzturēšanu, valsts īstenībā liek saviem nodokļu maksātājiem apmaksāt korporāciju izdevumus. Tā darbojas mūsdienu anonīmais pārdales stipro labā mehānisms. Nevar apgalvot, ka tā darbība ir veicinājusi sociālās stabilitātes nostiprināšanu. “Skarbās ekonomikas” un budžeta deficīta samazināšanas politika ne vien piebeidz “vispārējas labklājības valsts” pārpalikumu, bet arī veicina ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos un nodarbinātības samazināšanos.

Un beidzot – globālajam finanšu tirgum un pārnacionālajām korporācijām valsts institūcijas ir neaizvietojamas tādās lietās, kas skar cīņu ar inflāciju, ražošanas izmaksu mazināšanu: sociālās garantijas, darbaspēka izmaksas, kā arī tā pielāgošanās spēju un mazākā mērā kustīgumu. Sociālo izdevumu samazināšana attīstītās valstīs arvien vairāk kļūst par sava ražotāja atbalsta veidu konkurences cīņā ar attīstības valstīm. Pārnacionālo finanšu struktūru tirgus liberalizācijas pasākumu visaptveroša caurspiešana zem cīņas karoga pret attīstības valstu ražotāju dempinga cenām īstenībā tiek pastiprināta ar “jaunā protekcionisma” 27 pasākumiem, kam ir slēpts raksturs. Palīdzība “savējām” kompānijām ir daudzveidīga un tiek īstenota ar valsts politiku zinātniskās izpētes un eksperimentālo-projektēšanas darbu jomā, ar eksporta izvēršanas programmu īstenošanu un citādos veidos. Tādējādi arī globalizācijas neoliberālās versijas apstākļos valsts transnacionālajām kompānijām joprojām ir nepieciešama, jo valsts garantētas īpašumtiesības ir nepieciešamas tirgu monopolizācijas uzturēšanai. Tas nes ievērojamu materiālu izdevīgumu uz kapitāla eksponenciālas uzkrāšanas rēķina, jo jaudīga valsts spēj bloķēt vājāko valstu tieksmi veidot aizsargbarjeras pret transnacionālajām kompānijām, valstij ņemot uz sevi izdevumu nastu transnacionālo kompāniju ekonomisko grūtību gadījumos. Piemēram, valsts var zaudējumus nesošu ražošanu nacionalizēt un tad reprivatizēt saimniekiem par pieņemamu cenu.

Tādējādi nacionāla valsts turpina būt ļoti nozīmīgs mūsdienu globālās ekonomikas un politikas faktors. Bet tās loma atkarībā no valsts tipa un “kvalitātes”, valdības izvēlētās attīstības stratēģijas un sociālās politikas var būt dažāda. Novājinātas valstis, kā uzskata Z.Baumans, nolaižas līdz globālas sistēmas vietēju policijas iecirkņu līmenim. Šādā ziņā vāju valstu uzturēšana ir izdevīgāka par kādu globālu struktūru ar likumdošanas un policejiskām pilnvarām radīšanu.

Līdzīgas idejas attīsta R.Berbahs un U.Robinsons, kuri par mūsdienu globalizāciju definējošu iezīmi uzskata nacionālas valsts kā kapitālisma organizējoša principa izstumšanu un tās aizvietošanu ar transnacionālām institūcijām 28. Viņuprāt daudzas valstis ir novājējušas, pārvērtušās par vien restrukturizācijas kantoriem, neuzņemoties nekādu atbildību par strādājošajiem un iedzīvotājiem kopumā.

Tiešām, G-7 grupas valstu aizsākto globalizācijas norišu iznākumā ar organizētu strādājošo kustību ir praktiski pārstāts rēķināties. Klasiskā sociāldemokrātija tik manāmu sabrukumu nepārdzīvo kā komunisti, toties dziļāku un nopietnāku. No tās pamatiem ir izsistas arodbiedrības. Globālos investorus vairs neinteresē strādnieku “uzpirkšana”, tāpat kā neinteresē īstais ražošanas sektors. Peļņu ievērojami lielākos mērogos var gūt virtuālajā sektorā un uz “trešās pasaules” valstu lētā darbaspēka rēķina. Bet tas viss attiecas uz “vispārējas labklājības valsts” neveiksmi. Pati nacionālā valsts paliek. Pēc definīcijas tā ir sabiedrībā pastāvošo interešu izpaušanas rīks. Tāpēc tā var nodrošināt pārnacionālajām korporācijām zaudējumu pārkraušanu uz strādājošo pleciem un kompāniju izvilkšanu no krīžu bedrēm, bet var arī pasargāt nacionālo ražotāju un nacionālo kultūru.

Diemžēl uz tā sauktajām “nepārliecinošajām nacionālajām valstīm” šī tēze neattiecas. Tās, kā pasludināts 2009.gada februāra Starptautiskā valūtas fonda atskaitē, ir aprijis pasaules ekonomiskās krīzes “trešais vilnis”. Fonda pārstāvju lietojumā ekonomikas pagrimuma “trešā viļņa” jēdziens parādījās saistībā ar to, ka pirmās triecienu saņēma rūpnieciski attīstītās valstis, pēc tam “otrais vilnis” aprija attīstošās ekonomikas, bet tagad krīze ir izplatījusies arī uz pārējām, nabagākajām, valstīm. Starp tām tiek nosauktas vairāk kā 20 valstis, puse no kurām atrodas Āfrikā dienvidos no Sahāras. Šajā sarakstā ir nokļuvusi Albānija, Angola, Armēnija, Burundi, Vjetnama, Gana, Haiti, Hondurasa, Kongo demokrātiskā republika, Džibuti, Zambija, Kirgīzija, Kotdivuāra, Laosa, Lesoto, Libērija, Mauritānija, Nigērija, Papua-Jaungvineja, Sent-Lusija, Sent-Vinsenta, un Grenadīnas, Sudāna, Tadžikistāna, Centrālāfrikas republika, Moldāvija un Mongolija.

Neraugoties uz pasaules krīzi un izmantojot neoliberālās receptes, šo un dažu citu “trešās” un “ceturtās” pasaules valstu valdības veic ierastos pasākumus investīciju pievilcības nodrošināšanai uz portfeļu investīciju rēķina. Bet paradoksālā veidā vidēja termiņa perspektīvā šie pasākumi padziļina šo valstu esošās ekonomiskās grūtības (nespēja radīt jaunas darba vietas ekonomikas īstajā sektorā, iedzīvotāju pirktspējas samazināšanās) un noved pie kapitāla aizplūdes.

Kas tad par globālo spēļu ar derivatīviem neizbēgamajām katastrofālajām sekām maksās? Jebkurā gadījumā – valdības un nodokļu maksātāji, pilsoniskā sabiedrība. Un nekā savādāk. Bet ietekmēt šīs norises tiem nav iespējams. To liedz neoliberālā ideoloģija. Ko iesākt?

Acīmredzama izeja – atteikties no neoliberālisma un radīt jaunu finanšu-ekonomikas kārtību ar jauniem makroreģionāliem valūtas centriem un varas pilnvaru centriem, kuru darbība dibinātos un visu piederības valstu nacionālo valstu beznosacījuma ievērošanu. Tomēr, ņemot vērā kolosālās valstu tehniski-ekonomiskā, politiskā, un ekonomiskā attīstības līmeņa atšķirības, jāatzīst, ka pārredzamā perspektīvā to paveikt spēs vien pasaules “pusperifērijas” nacionālās valstis. Tikai to spēkos ir atteikties no aklas sekošanas SVF, PTO un citu starptautiskā neoliberālisma institūciju ieteikumiem un savas nacionālās globālo stratēģiju formas, kas balstītos ne vien uz no Rietumiem patapinātām ekonomiskās un politiskās dzīves formām, bet galvenokārt uz pašu sociokulturālajām un politiskajām tradīcijām un resursiem. Tādu nacionālo stratēģiju izšķirošs aspekts ir šo – rietumu un nacionālo – modernizācijas formu salāgojuma attiecība. Varianti var būt visdažādākie: no visai lielas dažu valsts dzīves jomu vesternizācijas pakāpes līdz nenozīmīgai, kas aptver galvenokārt tautsaimniecības jomu.

Globalizācijas attīstības pirmā varianta piemēru rādīja Japāna, kas patapināja rietumu ekonomiskos un politiskos standartus, nezaudējot savu civilizācijas identitāti. Pēc Otrā pasaules kara ASV okupācijas režīms Japānā pieprasīja tās kolektīvo struktūru kā militārisma domāšanas nesēju dezintegrāciju, bet aizsākusies liberalizācija nenoveda līdz tradicionālās sabiedrības sagrāvei. Valdošās elites izvirzīja citādu programmu – nelauzt sabiedrības tradicionālās struktūras, bet mainīt valsts mērķus, kopienu struktūras lietojot kā valsts ietekmes nesējas. Tādējādi Japānā nevis kultūra piemērojās modernizācijas uzdevumiem, bet valdošās elites, vēloties īstenot modernizāciju, piemērojās kultūrai. Japāņi modernizējās uz savas civilizācijas pamata – nemainoties sociokulturālā ziņā, viņi veica tehnoloģisko revolūciju 29.

Tādu pat ceļu gāja jaunās Dienvidaustrumu Āzijas rūpnieciskās valstis, kuru panākumi ilgtermiņā izrādījās ne tik lieli salīdzinājumā ar Ķīnu, kas nodarbojās ar Rietumu saimniecisko un tehnoloģisko sistēmu apgūšanu, kardināli nemainot savu sociālo un politisko vērtību sistēmu. Vēl vairāk. Kā uzskata daži zinātnieki, “Ķīna sniedz attīstības paraugu uz sava, bet ne rietumu saprātīguma pamata. Šajā saprātīgumā politiskā šķira un īpaši birokrātija ir nevis vienkārši funkciju nesēji, bet pirmkārt patrioti. … Ķīnā saprātīgums nav dekartisks, bet gan konfūciānisks”30, papildināsim, apvienots ar krietnu daļu politiska pragmatisma.

Arī Indija ir valsts, kas spēj radīt alternatīvu nacionālu globalizācijas modeli. Pēc neatkarības iegūšanas Indijas Nacionālā kongresa valdība pasludināja kursu uz paātrinātu ekonomisko izaugsmi ar minimālu ārēju palīdzību. Kā uzskata indiešu zinātnieki D.Kaušika un M.Singha, ir pienācis laiks apvienot Indijas, Irānas, Ķīnas, Krievijas un Malaizijas pūles izkļūt no kļūdainu koncepciju gūsta un meklēt pieņemamākas – sev un citām valstīm – stratēģijas 31. Acīmredzami, tādas stratēģijas pamatā ir jābūt neoliberālo dogmu noraidījumam, suverenitātes un valsts kā globālu problēmu risināšanas rīka nostiprināšanai.

Vai Krievija spēs izveidot savu alternatīvu globalizācijas modeli? Domājams, visu noteiks Krievijas kā nacionālas valsts brieduma pakāpe. Krievijas cilvēciskā potenciāla atjaunošana un iedarbīgs lietojums, plaša mēroga investīcijas nevis dabas resursu izguves rūpniecībā, bet mūsdienīgās tehnoloģijās, zinātnē un izglītībā – tie ir valstij visaktuālākie uzdevumi.

Piezīmes

1 Восходящих к латинскому globus (планетарный) и к французскому «global»: «всеобщий», «всемирный».

2 Издание вебстеровского словаря в 1961 г., отмечал М.Уотерс, стало первым изданием, в котором были даны толкования «глобализма» и «глобализации». См.: Waters M. Globalizatione. L.–N. Y., 1996. P. 2.

3 Дракер П. Посткапиталистическое общество // Новая постиндустриальная волна на Западе. Антология. М., 1999. С. 67–101. В отечественной литературе аналогичного мнения придерживается П.Г.Щедровицкий. Он убежден, что «национальные государства не соответствуют требованиям постиндустриального общества», которое будет формироваться на основе некоего «постнационального государства» и которое автор считает оптимальным и для России (Щедровицкий П.Г. Бунт капиталов // Эксперт. 2000. № 23. С. 47).

4 См.: Джордж Сорос о глобализации. М., 2005.

5 Первая глава его книги так и называется «Картографические иллюзии». См.: Омаэ К. Конец национального государства: становление региональных экономик // Глобализация: контуры ХХI века. Ч. 1. М., 2004. С. 211–220.

6 См.: Киссинджер Г. Нужна ли Америке внешняя политика? М., 2002. С. 6, 235, 242.

7 Райх Р. Труд наций // Новая постиндустриальная волна на Западе. М., 1999. С. 506–527.

8 Иноземцев В.Л., Караганов С.А. О мировом порядке XXI века // Россия в глобальной политике. 2005. № 1. С. 9, 15.

9 Гречко П.К. Понятие «мирового порядка» в контексте глобальных преобразований // Глобализация и мультикультурализм. М., 2005. С. 41.

10 Гидденс Э. Навстречу глобальному веку // Отечественные записки. 2002. № 6. С. 436.

11 Другие сторонники данного подхода считают, что на современном этапе власть следует понимать «только как отношения сотрудничества между правительством государства и властью международных организаций» (Лакашук И.И. Глобализация и государство // Журн. рос. права. 2001. № 4. С. 66).

12 Федотова В.Г., Колпаков В.А., Федотова Н.Н. Глобальный капитализм: три великие трансформации. Социально-философский анализ взаимоотношений экономики и общества. М., 2008. С. 92.

13 Валлерстайн И. Конец знакомого мира. М., 2003. С. 147.

14 Правда, не известно, в какой мере осознанно президент Рузвельт использовал работы Кейнса: «Экономические последствия Версальского договора» (1922) и тем более – «Общую теорию занятости, процента и денег», опубликованную в 1936 г.

15 Navarro V. Neoliberalism, “globalization”, unemp loyment, inequalities, and welfare state // Intern. j. of health services. 1998. Vol. 28. № 4. P. 671.

16 Практика глобализации. М., 2000. С. 138.

17 Многоликая глобализация. М., 2004. С. 370.

18 McMichael Ph. Globalization: Myths and realities // Rural sociology. N. Y., 1996. Vol. № 1.

19 Cox R.W. Global “perestroika” // App roaches to word order / Ed. by R.E.Cox, T.J.Sinclair Cambridge, 1996.

20 Маркос. Четвёртая мировая война началась // Альтернативы. 1998. № 4. С. 11.

21 Валлерстайн И. Конец знакомого мира. М., 2003. С. 88, 89, 91, 103, 104.

22 Бенсаид Д. Разбитое зеркало неолиберализма // Альтернативы. 1998. № 4. С. 20.

23 Perrot E. Penser la mondialisation // Recherches de science religieuse. P., 1998. Vol. 86. № 1. P. 23.

24 Rugman A. The End of Globalization. L., 2000. Р. 219.

25 Коллонтай В. Эволюция западных концепций глобализации // Мировая экономика и международные отношения. 2002. № 2. С. 35.

26 Многоликая глобализация. М., 2004. С. 368.

27 Marshall D. Understanding late-twentieth-century capi talism: Reassessing the globalization theme // Government and opp osition. L., 1996. Vol. 31. № 2. P. 203.

28 Burbach R., Robinson W.I. The fi n de siecle debate: globalization as epochal shif t // Science & society. N. Y., 1999. Vol. 63. № 1. P. 31.

29 Huntington S. The Clash of Ci vilization and the Remaking of Word Order. N. Y., 1996. Р. 75. См. также: Федотова В.Г. Мир культур против культуры мира // Свободная мысль. 2003. № 8. С. 32–41.

30 Буров В.Г., Федотова В.Г. Китайский опыт модернизации: теория и практика // Вопр. философии. 2007. № 5. С. 18.

31 Мировая экономика и международные отношения. 2002. № 2. С. 17.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s