Rietumi, panesiet mūs uz rokām. Valerija Novodvorska

(Novodvorskai ir asa un trāpīga mēle. Nesaku, ka viņa te izteikusi visus klupinājumus Ukrainas, arī Latvijas neatkarības ceļā, drīzāk viņa runā par rietumnieciskošanu, noklusējot uzminiet, ko, bet ir vērts lasīt. I.L.)

13.12.2013

Izaugušas, pilsoniski nobriedušas un atbildīgas tautas savās likstās un sakāvēs vaino sevi. Bērnišķas sabiedrības, izlutinātas verdzībā, kur dabū pātagas, bet gadās arī prjaņiki par velti, visā vaino svešo onkuli.

Pašlaik galvenokārt Amerikas Sema onkuli. Bērnelis, pastaigā nokusis, dīc: “Mammu, panes mani uz rokām!”. Bet kāds ir bērna protests? Tad sāk džinkstēt, krīt pie zemes un dauza ar kājām. Tāda lūk ir mūsu krieviskā dumpošanās, bezjēdzīga un nežēlīga. Nezinu, ko vainos Ukraina. Ceru, ka Janukoviču, Azarovu, Reģionu partiju, Radu, “Berkutu”. Nu, un arī Krieviju – par naidīgo TV raidījumu un politiķu ļaunprātīgumu, par sakāves vēlēšanu, par ukraiņu tautas apmelošanu, par ukraiņu varoņu un svētumu aizskaršanu.

Manuprāt, brīvie jaunie (un ne ļoti jaunie) Ukrainas pilsoņi nevainos Rietumus par to, ka tie nav nopirkuši Ukrainu par aizdevumu miljardiem, ka nav samaksājuši izpirkuma naudu līgavas radiem (acīmredzami, Putinam). Bet Krievijas telekanāli ir dabūjuši tulznas uz savu galveno runātāju čūskas mēlēm, priekā vainojot Rietumus skopumā un savtīgumā. Redz, mūsu dvēsele plašumu mīl, mums viena impērija, viena uz visiem, par cenu nekaulēsimies.

Bet nav ko vainot Rietumus, tiem nav jānēsā uz rokām tādi, kas nav gatavi paši nodeldēt septiņus dzelžu zābaku pārus un šajā lielajā pastaigā – evolūcijā, vesternizācijā, reformās – noberzt kājas asinīs. Rietumi Ukrainai darīja ko varēja – nepiekrita apspriest tās likteni trijatā ar Krieviju. Te nu ir valsts pašas izvēle, te “nesamet” pa rublim pudelei, lai izdzertu vārtu rūmē. Krievija sev izvēlējusies vārtu rūmi. Tikai pati vēl nesaprot: ja tu nespēj ar cieņu tikt ārā no savas Impērijas un aizcirst durvis, un uzlikt krustu pagātnei un ar veseri sadragāt savus mauzolejus; ja gaidīsi, kad Liktenis tevi izvilks no Impērijas drupām aiz matiem, tad atliek viens ceļš – uz vārtu rūmi. Ar kodolieročiem un gāzi vai bez. Bet, lūk, Ukrainu Rietumi vēl paglābs.

Brīvības statujas iegaismošana Ukrainas karoga zili dzeltenajās krāsās ir milzīga palīdzība. Un tas, ka brazīļi atsaucās un to atkārtoja ar Kristus statuju – tā ir draudzīga roka. Par to paldies. Un arī tas, ka rietummīļu un pretpadomju noskaņojuma cilvēku pulciņš sāka sasveicināties šādi: “Slava Ukrainai!” – “Slava varoņiem!” – ir vainas atzīšana par Smeršu (saīsinājums no “Смерть шпионам!” – “Nāvi spiegiem”, PSRS cilvēku filtrācijas, izsekošanas un slepkavošanas organizācija 2.Pasaules kara laikā, Hitlera SS līdziniece), par Stepana Banderas un Romāna Šuhēviča noslepkavošanu, par to, ka rietumukraiņiem uz Kolimas katorgu nācās doties veseliem ciemiem – pat puišeļiem, kuri nesuši banderiešiem uz mežu pienu (Solžeņicins neļaus samelot). Ja nu paši nespējām pretoties Staļinam un komunistiem ar ieročiem rokās līdz 1954.gadam, tad vismaz nolieksim galvu citu varoņu un citu slavas priekšā.

Tā ir gan palīdzība, gan attīrīšanās, un cerība uz “jūsu un mūsu Maidaniem” pret visu piegriezumu Putiniem un Janukovičiem. Rietumu politiķi – angļu, poļu, zviedru, lietuviešu – tie visi pārpludināja Kijevu, atbalstīja, mudināja, iedvesmoja. Bet tiesības balsot Radā viņiem nebija. Un nevarēja viņi vest tautu uzbrukumā ieņemt to cietumu, kur uz gultas ir Jūlija Timošenko. Ļoti cēls no viņas puses bija ieteikums kāpt viņai pāri un parakstīt. Bet no nomocītas sievietes asaras Eiropu neuzbūvēsi. Kas tā būs par Eiropu ar sirdsapziņas cietumnieci, kas gājusi bojā cietuma kamerā? Un ja ES būtu gatava parakstīt, pametot nevainīgu upuri saplosīšanai, tā būtu kļūda. Nepiedodama. Šodien vienu sirdsapziņas cietumnieku, rīt, raugi, duci, pēc tam – divus… Arī mēs sākām pamest pa vienam. Vils Mirzjanovs, Aleksandrs Ņikitins, Grigorijs Pasjko… Bet cik sirdsapziņas cietumnieku mums pašlaik?

Rietumu līderi nedrīkstēja teikt Ukrainai, ka vispārējs politiskais streiks ir tad, kad metro “neiet” un lidmašīnas “nenosēžas”, kad dumpojas rūpnīcas, un strādā tikai ārsti un pārtikas sektors. Kad visa Ukraina stāv Maidanā. 1919.gadā Rietumi pūlējās glābt prātu zaudējušo Krieviju. Sūtīja kuģus, somu Mannerheims un igauņi piedāvāja palīdzību. Bet Kolčaks un Judeņičs lēma, ka impērija dārgaka par Krieviju, un atteicās apstiprināt Somijas un Igaunijas neatkarību. (Bet baltgvardi vēl ilgi igauņus sauca par “someļiem” – pat tie, kuri pie viņiem glābās no lieliniekiem.) Prātu zaudējušie “krievijieši” balto armiju neatbalstīja. Kuģi aizpeldēja. Savāca krievu armiju, izglāba pulka bēgļu, aizveda līdz Turcijai. Bet daudzi tūkstoši balto virsnieku padevās Sarkanarmijas Frunzem. Un viņus nošāva. Bet vajadzēja katram “paņemt līdz” uz viņpasauli pa diviem-trim “sarkano” un krist kaujā. Arī Rietumi vainīgi?

Rietumu vaina ir cita – tie atzina PSRS. Norēķins nāca 1939.gadā. Bez PSRS Hitleram nebūtu bijis partneris un resursi Otrajam pasaules karam. Par visu jāsamaksā pilna cena. Ar asinīm. Gan savām, gan svešām. 1991.gadā Rietumi sākumā ļoti atturīgi nosodīja GKČP (Госуда́рственный комите́т по чрезвыча́йному положе́нию – pašpasludinātais PSRS varas orgāns 18-21.augustā). Jo Gorbijam aiz muguras bija jau ne vien perestroika, bet arī Tbilisi un Baku un Viļņas slepkavības. Un Rietumi nezināja, vai ir kam palīdzēt. Bet kad tauta un Jeļcins izgāja pie Maskavas Baltā nama, kad apstājās biržas, kad sāka iznākt “Avīze visiem” (Общая газета), kad Jeļcins uzrāpās uz tanka, bet Konstantina Borovoja brokeri caur tanku ierindu iznesa trīssimtmetrīgu trikoloru (Krievijas karogs), Rietumi saprata, ka mēs esam kaut cik vērti, un izlēmīgi atteicās atzīt GKČP, liekot cerību uz Jeļcinu.

Kāpēc mūs nepiebaroja 1992.gada krīzē? Atlikušie reformatori ir apvainoti līdz šai dienai. Bet tāpēc, ka mauzolejs ar neaizskaramo mūmiju, Ļeņina elki visā valstī un sarkanās zvaigznes pār Kremli bija slikts kopsavilkums Krievijas pieskaitīšanai kapitālistiskajam rūpalam. Tautas nesagatavotība iet savām kājām un maksāt par 70 verdzības gadiem bija acīmredzama. Bet pielikt sargu katram no 130 miljoniem padcilvēku nav iespējams.

2004.gadā Ukraina nogāja vien daļu no ceļa uz Eiropu. Rietumnieki aizrāva ar savu atmiņu un savu noturīgumu, radiostacijā “Svoboda” ir jau daudz austrumnieku. Bet Ukrainai ir jāiet tālāk. Kopš1991.gada ir pagājuši 22 gadi. Cik vēl jānoiet Austrumiem, “kamēr nomirs visi, kas dzimuši vergi”? Vai tiešām visi 40 gadi? Varbūt Ukrainas melnzeme ir labāka par jūdu tuksnesi? Bet studenti, kas stāv Maidanā zem Eiropas Savienības karogiem, un noslauka kājas padomju karogā – tie ir jauni, brīvi cilvēki. Viņi tiks līdz Eiropai. Kā šodien “mūsu katorgas alās atskan to brīvā balss”.

http://grani.ru/opinion/novodvorskaya/m.222279.html

Advertisements

One comment on “Rietumi, panesiet mūs uz rokām. Valerija Novodvorska

  1. Imants Vilks saka:

    “O, suņu tauta, o, nodevēju tauta, es jūsu rētās kaisīšu vēl sāli!”
    Tā Vizma Belševica rakstīja par mums. Mēs vēl neesam iemācījušies savus pārkāpumus ieraudzīt un nožēlot.
    Palūkojiet, kā vācieši vēl šodien raksta un rāda, kā tauta atbalstīja Hitleru un … ir vainīga. To viņi rāda katram bērnam un pieaugušajam. Mums arī vajadzētu rādīt, kā mēs atļāvām viņiem ienākt. Ieraudzīt un atzīt savu vainu. Bet Zatlers saka, ka čekas maisus vēl jāpaglabā un vaļā nedrīkst vērt.
    Tie, kas savas kļūdas neatzīst, ir nolemti tās atkārtot.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s