Par saules, uguns, ūdens un liktens kultu Vidusāzijā. Ternovaja G.A.

PAR AVESTISMA VĒSTURI DIENVIDKAZAHIJĀ UN SEPTIŅUPĒ (DIEVI, TEMPĻI, RITI)

Dienvidkazahijas un Septiņupes (Žetisu, Жетысу) iedzīvotāju ideoloģijā ir saglabājušās daudzas bronzas laikmetā aizsākta un izveidota pasaules uzskata iezīmes. Neraugoties uz pastāvīgi mainījušos iedzīvotāju etnisko sastāvu, tur izveidotais lopkopju un lopkopju-zemkopju saimniecības veids nekad nav pilnīgi atrāvies no iepriekšējo laikmetu tradīcijas. Reliģiskais pasaules uzskats ir izpaudies kulta objektos, ritu jomā, mākslinieciskajā daiļradē. Turienes materiālā kultūra liecina par reliģisku tradīciju pastāvēšanu, kas saistītas ar Rigvēdas un Avestas (/əˈvɛstə/ ir zoroastrisma svēto tekstu sākotnējais krājums, kas sarakstīts avestas valodā) priekšstatiem, kas tur izsekojami līdz 12.gadsimtam.

Vietējā vidē šie uzskati bieži ir savijušies ar šamanisma priekšstatiem [1].

Pravieša Zaratustras iedibinātā reliģija ir radusies saskares joslā starp tagadējās Kazahijas un Vidusāzijas ziemeļu stepju klejotāju pasauli un Vidusāzijas dienvidu – mūsdienu Irānas un Afganistānas teritoriju – nometnieku zemkopju un lopkopju pasauli. Pravieša dzīves laiks tiek datēts 2.gadu tūkstoša beigās – 1.gadu tūkstoša sākumā pirms m.ē., ne vēlāk kā ar 7.gs. pirms m.ē. [2].

Avestas reliģijas attīstības vide ir bijusi pirmspilsētas un pilsētas kultūra. Šīs kultūras pārstāvju 2.gadu tūkstotī Vidusāzijas dienvidos – Baktrijā un Margianā – reliģiskais pasaules uzskats tiek aplūkots kā ‘protozoroastrisms’ jeb ‘protoavestisms’ [3; 4]. Baktrijai, Horezmai, Mervai, Sogdiānai ir bijusi nozīmīga loma šīs reliģiskās sistēmas veidošanās un attīstības sākumposmos. 5-4.gadsimtos pirms m.ē. Mīdijā ir bijis izveidojies liels zoroastriešu centrs, kas sacenties ar Austrumirānas centriem un ietekmējis zoroastrisma tradīciju. Gātu (Gāθās – 17 himnas, ko uzskata par paša Zaratustras sacerētām, zoroastrisma vissvētākie teksti) tekstos ir minēti tūri, kas pieņēmuši Zaratuštras mācību. Pamatojot ar to, B.A.Ļitvinskis (Б.А. Литвинский) ir pieņēmis, ka 6.gs.pr.m.ē. pirmajā pusē pravieša mācību ir pieņēmuši tūri – saki, kas saskārušies ar Vidusāzijas nometnieku-zemkopju apvidiem. Pie tiem piederas arī saki “kas aiz Sogdas”, dzīvojušie Sirdarjas upes vidusteces apvidos. Septiņupes (kazahu Жетісу, kirgīzu Жетисуу) – apgabals Vidusāzijā starp Balhaša ezeru un Sasikol, Alakol, Džungārijas Alatau, Tjaņšana ziemeļu grēdām. Septiņas upes – Ili, Karatal, Bijen, Aksu, Lepsi, Baskan, Sarkand) saki ir atzinuši reliģiju, kas nāk no indoirāņu kopības laikiem [5]. A.K.Akiševs (А.К.Акишев) ir pētījis pazīmju kopumu, kas raksturo Septiņupes saku reliģisko pasaules uzskatu un rituālo praksi, un ieteicis tam piemērot terminu ‘saku mitraisms’ [6]. (Mitra, irāņu saules, taisnīguma, vienošanās, kara dievs pirmszoroastrisma Irānā; mitraisms tiek saukts arī par “pagānu kristietību”.)

Saku reliģijas centrā ir bijusi saules godāšana. Fiksētas ir saku kultūras materiālās izpausmes starp 8-3.gs.pr.m.ē. Kā uzskata J.A.Rapoports (Ю.А.Рапопорт), Sirdarjas seno gultņu apvidus saku apbedījumu būvju krustveida plānojumu var saistīt ar saules kultu. Saules godāšana masagetu-horezmiešu vidē ir atspoguļojusies kapu pieminekļos, kas liecina par līķu sadedzināšanu, ko var attiecināt uz uguns-saules kultu. Saules zīmes nereti ir sastopamas uz osuārijiem (kaste, urna, aka, būve skeletizētu atlieku glabāšanai) [7].

Mūsu ēras 1-4.gadsimtos uz Sirdarjas seno gultņu apvidos atklātu hronoloģiski agrāku krustveida plānojuma pieminekļu pamata ir attīstījusies Dienvidkazahijas un Septiņupes tempļu arhitektūra. Šie pieminekļi ir Aktobe-2 un Aktobe-1 Sirdarjas vidusdaļā, Kzil-Kainar-tobe un Čol-tobe Talasas upes ielejā. Arī šo pieminekļu plānojuma pamatā ir likts krusts un novērojams saules un senču kults. ‘Pirmspilsētu’ laikmetā tempļa ideja ir attiecināma uz apbedījuma kompleksiem. Kupola un teltsveida pārsegumu rašanās šajos tempļos ir saistāma ar agrākām apbedījumu būvēm [8; 9].

Monumentālā būve piemineklī Atobe-2 (1.gs.-4.gs. sākums) tiek vērtēta kā nocietināts templis. Šis piemineklis ir saistīts ar Kangjui (Кангюй, Кангха, Кангдиз – senas tautas un valdījuma nosaukums Vidusazijā, kas apzīmē nezināmas etniskas un valodnieciskas izcelsmes kopumu [1] (ap 2.gs.pr.m.ē. līdz 4.gs.) Sirdarjas lejas un vidusteces apvidū [2]. Rietumos no Kangjui dzīvojušas sarmatu-alanu ciltis, austrumos (Septiņupē) usuni (усуни). Dienvidos Kangjui robežojusies ar Fergānu un Sogdu. Kangjui vēsture leģendās sniedzas līdz Avestas laikiem, kurā Kangha tiek minēta kā Turānas galvaspilsēta [3]. 2.gs.pr.m.ē. Kangjuieši ir piedalījušies grieķu-baktriešu valsts sagrāvē. 1.gs.pr.m.ē. Kangjui teritorijā sākuši masveidīgi pārcelties huņņi) un sarmatiem, un tiek attiecināts uz Kaunči kultūras pirmo un otro periodu. Divstāvu būves Aktobe-1 piemineklī pastāvēšanas laika novērtējums ir labots un attiecināts uz 4-6.gs., uz Kaunči-3 periodu [10].

Saku-sarmatu ideoloģija ir bijusi indoeiropejiska un pārsniegusi zoroastriešu mītisko ciklu ietvarus [11].

4-5.gs. pieminekļi Čol-tobe un Kzil-Kainar-tobe, kas atrodas Talasas ielejā, attiecas jau uz huņņu kultūru. Ir novērojama plānojuma līdzība ar Buhāras oāzes un Fergānas hionītu (sena klejotāju tauta, kas, iespējams, runājusi austrumirāņu dialektos. Dzīvojuši Baktrijā uz Maverannahrā. Pirmoreiz minējis un par hionītiem nosaucis Ammians Marcellīns 4.gs. Uz 356.gadu hionīti ir kļuvuši par Irānas sabiedrotajiem [2], un zem kopējā spiediena kritusi Amida, romiešu priekšpostenis Divupē [3]. 556.gadā hionītus sagrāvuši Ašina dzimtas tjurki. Atlikušie hionīti apvienojušies ar ugriem, izveidojot avāru tautu.) laika pieminekļiem. Tomēr restaurētiem rituāliem ir raksturīgas īpatnības. “Agrīnās zemkopju apmetnes” tiek interpretētas kā tempļu kompleksi, tajos iezīmējas saules un uguns kults [12]. Huņņu valsts galva – šaņjui ir saukts par “Debesu dēlu” un oficiāli titulēts kā “No Debesīm un Zemes dzimušais, Saules un Mēness daudzinātais, dižais huņņu šaņjui” [13].

Starp atradumiem Aktobe-2, Aktobe-1, Čol-tobe un Kzil-Kainar-tobe izceļas ievērojams sprēslīcu un graudberžņu daudzums. Čol-tobe centrālā krustveida būvē atrakts meitenes apbedījums ar sprēslīcu un adatnīcu. Apbedītā tiek saistīta ar “vērpējas” jeb dievietes ar vārpstiņu tēlu.

Sprēslīca un graudberžņi, kas atrasti tempļu teritorijās, ir lietoti rituālajā praksē, kas veltīta dievietes, kas vērpj likteņa pavedienu, kultam [14;15]. Dievietes ar vārpstiņu kults ir izsekots Vidusāzijas antīkā laikmeta (1.gs.pr.m.ē. līdz 4.gs.) Kušanu perioda pieminekļos. Šā tēla parādīšanās Vidusāzija ir izskaidrojama ar antīkās kultūras izplatīšanos, kas veicinājusi arhaisko tradīciju atjaunošanos. Sievišķas dievietes kulta atdzimšanu ir veicinājušas saku, sarmatu un juečži (Yuezhi, ķīniešu 月氏; pinyin: Yuèzhī, sena indoeiropiešu tauta, ko bieži identificē kā klasisko avotu tohārus – Tókharoi, Τοχάριοι. Sākotnē apdzīvojuši neauglīgās Tarim ieplakas stepes) gineokrātiskās (sieviešu vara) tradīcijas, kuri piedalījušies valstisko veidojumu radīšanā Vidusāzijas teritorijā [16].

Savienojošie pavedieni, kas stiepjas no Džetiasar un Otrask-Karatau kultūru agrīno viduslaiku ziedokļu-pavardu “augšējām” daļām, saistās ar priekšstatiem par “dzīvības pavedieniem”, tie ģenētiski nāk no Dievietes ar vārpstiņu kulta [17; 18; 19].

Arī Baba-Ata pilsētiņas cietokšņa “uguns templī” ir atpazīts saules kults, izdalītas arhitektoniskas īpatnības, noteikts katras telpas funkcionālais uzdevums; tur veikta rituāla ar uguns iedegšanu no saules stariem un rituālu vīna ziedošanu tempļa akā rekonstrukcija. Pamatojoties uz iegūto datu kopumu ir restaurēta rituāla veikšanas secība gada kalendārajā ciklā un dienas laikā. Uguns templī ir iedegta no saules stariem caur caurumu dienvidaustrumu zāles kupolā. Būve tiek skaidrota kā templis, kas nāk no agrākām apbedījumu būvju celtniecības tradīcijām un ir saistīts ar avestisma priekšstatiem [20].

Uguns ir viena no nozīmīgākajām indoeiropiešiem, konkrēti indoirāņiem, kopīgās tradīcijas dievišķajām substancēm ar attīstītu kultu. Vienlaikus uguns indiešu un irāņu koncepcijas principiāli atšķiras. Indiešu kultā uguns tiek saprasta kā ziedojuma substance un rituālā pilda simbolisku-kosmisku uzdevumu. Irānā uguns ir sakrāla substance, “tīrs” netverams elements, kuru nevar apgānīt ar pieskaršanos. Ar to ir saistītas attīrīšanas rituālu un priekšrakstu īpatnības.

No pētnieku viedokļa uguns kulta un tempļu izcelsmes izpētē nākas ņemt vērā, ka Vidusāzijā un Irānā irāņu uguns kults ir “uzklājies” ticējumiem, kas bijuši izplatīti pirms protoirāņu ienākšanas [21].

Dienvidkazahijas un Septiņupes 1-8.gs saules tempļos ir veikti riti, kuru gaitā ir svētīti kosmiskie, dabas cikli, kas savietoti ar Saules gada ciklu, ar pasaules nepārtrauktības atjaunošanu. Aktobe-2, Aktobe-1 un Baba-Ata tempļu kompleksu uzbūve ir ietvērusi akas. Uguns un ūdens kultu apvienošana templī ir senirāņu tradīcijas būtība. Irāņu ticējumos, tāpat kā indoirāņu un indoeiropiešu kopumā, uguns godāšana apvienojas ar ūdens, īpaši aku, godāšanu. Baktrijā uguns un ūdens kulta apvienojums atzīmēts otrās tūkstošgades pr.m.ē. vidus Džarkutanas templī [22].

Abi kulti ir bijuši savietoti zoroastriešu rituālā [23].

Ciltīm, kas dzīvojušas aplūkojamajos apvidos – kangjujiem, sarmatiem [24], juečži, usuniem [25], ir bijuši zināmi Avestas priekšstati par hvarnu (farnu) – starojošu saules sākotni, dievišķo uguni, kurā iemiesota slava, labklājība, valdniecisks dižums, dievišķa izredzētība. Ķīniešu rakstu avoti satur ziņas par huņje cilti, kas 2.gs.pr.m.ē. vidū klejojusi Haņ robežās – Gaņsu provinces vidusdaļā. J.A.Zujevs ir pieņēmis, ka huņje (hvarana) cilts ir bijusi priestera cilts, kurš glabājis cara farnu, bet huņje un sjutu (huda) ciltis ir veidojušas valsts saules frakciju [26]. Tomēr šā tēla popularitāte neliecina par Avestas reliģijas pieņemšanu. Priekšstati par hvarnu (“farru”) ir iestiprināti Priekšāzijas un Vidusāzijas dažādu reliģiju, dažādu laiku un zemju mākslā. Nimbi, īpaši oreols Indijas budisma skulptūrā tiek saprasti kā glezniecisku attēlu imitācija, un šīs ikonogrāfiskās īpatnības Budas tēla atveidojumā izcelsme ir saistīta ar Kušanas Baktriju.

Viduslaikos Dienvidkazahija un Septiņupe ir bijuši lieli pilsētas dzīves vēstures-kultūras reģioni.

Vidusāzijas sociālo un kultūras dzīves veidu ir spēcīgi ietekmējuši arābu iekarojumi (7-8 gs,). Ienākot islāmam, Dienvidkazahijas un Septiņupes – apvidu, kas ar Vidusāziju vienoti ar saimnieciskām, politiskām un kultūras saiknēm, pilsētas kultūra pārcietusi ievērojamas pārmaiņas. 7.gs. otrā puse līdz 9.gs. pirmā puse ir tjurku-sogdiešu kultūras kompleksa izveidošanās laiks.

8.gs. Sirdarjas vidustecē tikusi izveidota Kangu-Tarban apvienība. Vara tajā piederēja tjurku ciltij ‘kangari’ (kengeresi, pečeņegi), kas bija kangjui pēcteči. Kangari bijuši šīs vietējo irāņu valodas iedzīvotāju un tjurku valodas cilšu apvienības kodols [27]. Pētnieki ir atzīmējuši kangaru nozīmīgo lomu oguzu un vēlāk kipčaku cilšu savienību veidošanā. Griezumos uz dēļiem no Kuiriktobe (Куйрыктобе) pilsētiņas pils centrālās zāles Otrar oazē (7.gs. otrā puse – 8.gs.) ir attēloti kangaru (kengeresu), kangjui pēcteču, valdnieku raduraksti, kuri savu izcelsmi veduši no leģendārā Sijavuša (Сиявуш), tāpat kā virkne Sogdas un Horezmas valdnieku [28; 29]. Daļa pētnieku uzskata, ka Sijavuša pēcteču Horezmas dinastiju aizsākuši masageti, citi pieņem – ka juečži čžao-u (юэчжи чжао-у).

Kuiriktobe pilsētiņas teritorijā ir atrakti trīs 7-8.gs. tempļi, kas saistīti ar Avestas reliģiju [30; 31]. Pils kulta komplekss sastāvējis no trim telpām: centrālā zāle ar četrām kolonām, kas apvienojusi parādes zāles un kulta zāles “dare mehr” (даре мехр), aduriana jeb atašgaha (адуриан, аташгах), kur glabāta “mūžīgā uguns” un palīgtelpas funkcijas. Tiek pieņemts, ka Vidusāzijas valdnieki uz savu tempļu altāriem likuši (galveno zoroastriešu uguni) Varahrana uguni (Адур-Варахран jeb Адур-Бахрам). Pils kulta telpās ir novērojama līdzība ar Horezmas un Centrālās Sogdas pieminekļiem [32; 33].

Kuiriktobe pils centrālās zāles ziemeļrietumu sienas vidū aiz valdnieka troņa ir attēlots dievs Mitra jeb Mitra-Ahura ar zobaino Ahuramazdas (Ahura Mazdam, /əhˌʊrəmˈæzdə/, arī\ Ohrmazd, Ahuramazda, Hourmazd, Hormazd, Hurmuz, sanskritā असुर मेधा (Asura-Medhā), jeb vienkārši Dievs, seno irāņu reliģijas augstākās dievības vārds Avestā, Zoroastra sludināts kā neradīts Dievs) kroni. Mitra attēlots dievišķas investitūras – amatā ievadīšanas – ainā: simboliski kronē valdnieka varai. Dieva vienā rokā ir kronis, otrā zizlis ar uzgali liesmas veidā [34; 35]. Mitra ir galvenais personāžs asanīdu jauniekaroto Kušanas zemju (Artašira, Peroza, Hormizda) valdnieku dievišķās investitūras ainās [36]. Uz Kuiriktobe saglabājušamies koka dēļu fragmentiem ir atpazīti arī Sraošas (Sraosha, godbijības dievišķais spēks, dieviete jeb ‘jazata’ zoroastrismā), Nanas-Anahitas (spēka, varenuma, neaptraipītības jazata) un Arštadas (patiesuma, garīgās labklājības jazata) attēli [37].

Avestas dievu tēli ir atpazīti uz terakotas plāksnēm, statuetēm, kvēpināmo zāļu traukiem. Tie ir bijuši iestrādāti Dienvidkazahijas un Septiņupes 7-12.gs. viduslaiku kulta traukos ar antropomorfām un zoomorfām pazīmēm. Tie ir Zervans, Mitra jeb Mitra-Ahura, Sraoša, Farna, Veretragna, Nana-Anahita, Arštada, Armaiti, Ameretata (Зерван, Митра jeb Митра-Ахура, Сраоша, Фарн, Веретрагна, Нана-Анахита, Арштад, Армаити, Амеретат). Avestas dievu attēli ir sastopami uz tā paša laika pieminekļiem Vidusāzijā [38; 39].

“Uguns nams” (adurian, адуриан) Kuiriktobe pilsētiņas austrumpusē ir sastāvējis no divām telpām un gaiteņa. Šajā templī ir kurējusies “mūžīgā uguns”, glabāti pelni, veikti rituāli, tostarp upurēšana ar asins uzlējumiem altārim [40; 41].

Trešajā templī, kas atrodas šahristāna (pilsētas) austrumdaļā, ir notikušas publiskas ceremonijas [42]. Tā dekorējumā ir bijis ietverts aivans (velvēta priekštelpa ar vaļēju priekšējo sienu) ar sūfiem (суфами), kas stiepušies gar priekšējo fasādi. Templis ir sastāvējis no septiņām telpām. Kompleksa kodols ir bijusi centrālā zāle ar četrām kolonām. Tempļa sienās konstatētas dziļas nišas. Kulta celtnes ar četru kolonu zāli plānojums ir raksturīgs ahemenīdu, partiešu, un helēniskajam laikmetam [43]. Līdzīgi tempļi ir atklāti Pendžikentā.

Kādā periodā Kuiriktobe reliģiskajā dzīvē notikušas pārmaiņas. Pilī iekārtota ieeja telpā ar uguns altāri. Varbūt, ka tajā laikā pārtraukta “uguns nama” darbība pilsētiņas austrumos. Pils centrālā zāle ar Avestas dievu attēliem, domājams, sākusi pildīt “dievu tempļa” funkcijas. Spriežot pēc ainu satura uz Pendžikentas tempļu un ēku izrakstītajām sienām, ir atzīmēts, ka pēc uguns glabāšanas telpas iekārtošanas templī ticīgie līdz pat 8.gs. četrdesmitajiem gadiem ir turpinājuši uzturēt uguni dievu attēlu priekšā. Tempļa, kas atrodas šahristāna teritorijā, nišās ilgstoši var būt atradušās skulptūras, un, spriežot pēc tā, ka nav izteiktu uguns pēdu, tas ir bijis “dievu templis” [44].

Pie Kuiriktobe pilsētiņas teritorijā atrakto māju kulta elementiem ir pieskaitāmi grīdas pavardi, kas tiek uzskatīti par dzimtas ziedojuma vietām, nišas-kamīni, kam ir ziemeļaustrumu un dienvidaustrumu orientācija. Dienvidu un austrumu nišas ar ekrānveida sienām līdzīgi Toprak-kale Horezmā atklātajām, tiek skaidrotas kā altāri. Rituālos ir lietoti kvēpināmo zāļu trauki, pārnesami upuraltāri, katli ar ornamentiem un zoomorfiem rokturiem rotātiem vākiem, kulta galdiņi-dostarhani. Tas ir, pārsvarā tas pats upuraltāru rīku kopums, kas ir arī Septiņupes sakiem. Pilsētnieku pasaules uzskatā tiek atzīmēts dzimtas kults, animiski un totēmiski priekšstati, kas raksturīgi zemkopju-lopkopju kultūrām [45; 46; 47; 48; 49].

Nosakot reliģisko pasaules uzskatu, tiek atzīmēta nepieciešamība izpētīt apbedīšanas ritus. Dienvidkazahijā ar avestas reliģiju ir saistāmas “neapdedzināta blietēta māla kapličas”, kas datētas ar 4-8.gs. Tās ir nomainījušas zemkurgāna katakombas, kas pastāvējušas līdz tam sākot ar pirmajiem gadsimtiem pr.m.ē. līdz 5.gs.m.ē. Ar 5.gs. virszemes kapliču izplatība skaita ziņā lielāka ir bijusi pilsētas un nometnieku-zemkopju vidē. Funkcionālā ziņā tās ir atbildušas zoroastriešu dahmām (dakma – paaugstinājums vai īpaša būve, kur zoroastriešu rituālā izlikti mirušie, lai plēsīgie putni attīrītu kaulus no mīkstajiem audiem) [50].

Ar Dienvidrietumu Septiņupes apbedīšanas paradumiem, kas veidojušies sogdiešu – Avestas reliģijas piekritēju ietekmē, ir saistīti apbedījumi humās (liels māla trauks) un osuārijos, kā arī kaulu kaudzīšu apbedījumi un līķa novietošana virszemes kapličās [51]. Agrākie osuāriji ir datēti ar 7.gs. otro pusi, vairums attiecas uz 8-9.gs. Talasas ielejā tādi apbedījumi ir atklāti Tarazas un Kostobe pilsētu nekropolēs, Tik-Turmas lauku nekropolē, Šujas ielejā – Krasnorečenskas nekropolē un citās vietās. Neraugoties uz to, ka sogdiešu klātbūtne Septiņupes teritorijā ir datēta ar agrāku laiku, galvenais pārceļošanas vilnis ir 8.gs., ko izskaidro ticīgo ierobežošana Sogdas teritorijā, ienākot islāmam.

8-9.gs. ir Kostobes pilsētiņas (Džamukat pilsēta) Talasas ielejā iekšpils tempļa kompleksa pastāvēšanas laiks. Pils kulta komplekss ir tipoloģiski tuvs Rietumu un Austrumu (kalniešu) Sogdas pieminekļiem, ar Šaša kulta telpām, kas raksturīgas pilij un cietoksnim. Sestajai telpai, kur ir atradies altāris ar uguni, domājams, ir bijis teltsveida pārsegums. Trijās telpās ir no grebta māla gabaliem restaurēts dekoratīvs rotājums. Sestās telpas kulta nišā ir restaurēta kompozīcija ar augļus nesoša Koka attēlu. Islāma ietekme ir izpaudusies nišas timpanona (virsloga frontona) dekorējumā, kur attēlots epigrāfisks ornaments, kas imitē arābu rakstu [52; 53].

Arābu raksta imitācija ir novērota arī kulta nišas rotājumā ārpilsētas pils kompleksā, kas atrakts objektā “Lugovoje G” (Луговое Г, Kulanas pilsēta).

Pils pastāvēšanas laiks tiek saistīta ar samanīdu periodu – 8-10.gs.

Plānojums tiek skaidrots kā priekšstata par paradīzes dārzu iemiesojums. Astotā telpa rekonstrukcijā ir pārklāta ar kupolu. Funkcionālā ziņā pils tiek skaidrota kā iekšpils mošeja, kuras uzbūve saistāma ar ķecerīgām novirzēm agrīnajā islāmā. Mošejas dekorējumā ir atpazītas reliktas Avestas reliģijas izpausmes [54; 55].

Pie interesantiem atradumiem Septiņupes un Dienvidkazahijas pilsētu teritorijās pieder keramiski trauki, kas attēlo Avestas dievus. Svinot reliģiskus un kalendārus svētkus, šie trauku ir tikuši pildīti ar vīnu un lietoti komūnijai ar dievu ķermeni un asinīm. Maizi un vīnogu vīnu ir komūnijās lietojuši dieva Mitras, frīģiešu izcelsmes dievu Attis un Sabazijs pielūdzēji. Vēlāk šis rituāls pārgājis uz kristietību [56; 57; 58; 59].

Septiņupē un Dienvidkazahijā ir atrastas lietas, kas apstiprina Dionīsa, Bakha kulta pastāvēšanu. Tās ir formiņa galvas nospiedumam ar āboliņa lapu no Taraz pilsētas, bronzas zīmogs ar Dionīsa attēlu un sudraba uzlika krūzītes rokturim ar Silēna attēlu (8.gs.) [60]. Vienā no Kuiriktobe pilsētiņas mājām ir atrasts sarkans 9-10.gs. vīna izliešanas trauks ar snīpi āžragota satīra veidā un keramiska rituāla maska. Dionīsa kults Eirāzijā ir bijis plaši izplatīts un nereti saplūdis ar vietējām dievībām. Svētki Dionīsa godam ir svinēti zoroastriešu Nourūza (Наурыз, Новру́з, persiešu – “jauna diena”, Jaungada svētki (21.martā) irāņu un tjurku saules kalendārā) dienās un tos pavadījuši krāšņi teatrāli uzvedumi [61; 62].

Kā atzīmējusi M.Bois, “rakstisku liecību trūkums par zoroastrismu jebkurā laikposmā līdz 17.gs., ja ir vēlme izprast tā mācību un izsekot tā attīstību, liek izmantot jebkuru liecību avotu, tostarp, literatūru, filoloģiju, arheoloģiju, numismātiku, onomastiku, pamatotus salīdzinājumus ar Vēdu ticējumiem un praksi”. Arheoloģiskie pieminekļi ir vērtīgs avots tos radījušo cilvēku pasaules uzskata rekonstrukcijai. Izrakumos iegūtie unikālie materiāli ļauj paplašināt līdzšinējos priekšstatus ne vien par arhitektūru, mākslu, reliģiskiem priekšstatiem, bet arī restaurēt vēstures iztrūkstošos posmus, izsekot migrācijas norises, atklāt iedzīvotāju ģenētiskās saknes un vēsturiski kulturālās saiknes.

LITERATŪRA

1. Терновая ГА Традиции и инновации в религиозном мировоззрении жителей Жетысу и

Южного Казахстана в древности и раннем средневековье. Деп. в АО «НЦ НТИ». 05.09. 08, № 9108-Ка08.

2. Syirinov, T. Central Asia in second millennium BC and Proto-Zoroastrianism//Collection of

materials UNESCO international forum “Culture and religion in Central Asia”(Kyrgyzstan, September, 1999). UNESCO, 2001, National Commission of the Kyrgyz Republic for UNESCO, 2001.—Pр. 150—167.

3. Сарианиди ВИ Зороастрийская проблема в свете новейших археологических открытий//ВДИ.—1989.—№ 2.—С. 178—182.

4. Syirinov, T. Op. сit.

5. Литвинский БА Древние кочевники «Крыши мира».—М.: Наука, 1972.—270 с. (С. 150—155).

6. Акишев АК Искусство и мифология саков.—Алма-Ата: Наука КазССР, 1984.—176 с.

(С. 172—173).

7. Рапопорт ЮА Хорезмийские астоданы.(К истории религии Хорезма)//Советская этнография.—№ 4.—М: Наука, 1962.—С. 73—75, 79.

8. Терновая ГА О культовом значении построек с крестовидной планировкой в районе среднего течения Сырдарьи I—VI вв.//Известия НАН РК. Сер. обществ. Наук.—2008.—№ 3.— С. 218—238.

9. Терновая ГА Интерпретация культовых комплексов в Таласской долине IV—V вв.(по результатам археологических работ МС Мерщиева). Деп. в АО «НЦ НТИ». 05.09. 08, № 9107-Ка08.

10. Терновая ГА О культовом значении построек с крестовидной планировкой в районе среднего течения Сырдарьи I—VI вв.…

11. Сулейманов РХ Древний Нахшаб. Проблемы цивилизации Узбекистана VII в. до н. э.—VII в. н. э.—Самарканд—Ташкент: Фан АН РУз, 2000.—342 с.—201 илл.(С. 279).

12. Терновая ГА Интерпретация культовых комплексов в Таласской долине IV—V вв.…

13. Кляшторный СГ, Султанов ТИ Государства и народы евразийских степей: Древность и средневековье.—СПб.: Петербургское Востоковедение, 2004.—368 с.(С. 65, 70—71).

14. Терновая ГА О культовом значении построек с крестовидной планировкой в районе среднего течения Сырдарьи I—VI вв.…

15. Терновая ГА Интерпретация культовых комплексов в Таласской долине IV—V вв.…

16. Терновая ГА Культ богини с веретеном в разных традициях и воплощение ее образа в

искусстве. Деп. в АО «НЦ НТИ». 05.09. 08, № 9109-Ка08.

17. Байпаков КМ, Терновая ГА Анимистические представления горожан Южного Казахстана в средневековье//Известия МОН РК, НАН РК. Сер. обществ. наук. № 1 (219).—Алматы:«Ғылым», 1999.—С. 92—102.

18. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе). МОН РК, ИА им. АХ Маргулана.—Алматы: Баур, 2005.—236 с.

19. Терновая ГА Культ богини с веретеном в разных традициях и воплощение ее образа в

искусстве…

20. Терновая ГА К вопросу о храмовой архитектуре и обрядовой практике жителей Южного Казахстана (храм VI—VIII вв. на цитадели городища Баба-Ата)//Известия НАН РК. Сер. обществ.наук, 2007—№ 1.—С. 198—213.

21. Литвинский БА, Пичикян ИР Эллинистический храм Окса в Бактрии (Южный Таджикистан).

Т. 1. Раскопки. Архитектура. Религиозная жизнь.—М.: Восточная литература РАН, 2000.—503 с.—77 табл.(C. 308).

22. Сулейманов РХ Указ. соч.

23. Литвинский БА, Пичикян ИР Указ. соч. С. 327.

24. Литвинский БА Кангюйско-сарматский Фарн.(К историко-культурным связям племен Южной России и Средней Азии).—Душанбе: Дониш, 1968.—119 с.

25. Зуев ЮА Ранние тюрки: очерки истории и идеологии.—Алматы: Дайк-Пресс, 2002.—338 с. (С. 28—29, 31—32).

26. Там же.

27. Байпаков КМ, Елеуов МЕ Кангюй, Кангха, Кангу Тарбан. Тюркология//Туркестан.—№ 1—2002.—С. 56—65.

28. Байпаков КМ, Терновая ГА Легенда о Сиявуше на резном дереве Куйрук-тобе//Известия МН-АН РК. Сер. обществ. наук.—Алматы, 1998.—№ 1 (213).—С. 58—67.

29. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

30. Терновая ГА Реконструкция некоторых обрядов по археологическим материалам городища Куйрыктобе (вторая половина VII—первая половина IX в.)//Известия МОН РК, НАН РК. Сер.обществ. наук.—Алматы, 2000.—№ 1 (224).—С. 169—182.

31. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

32. Байпаков КМ, Терновая ГА Центральный зал дворца городища Куйрук-тобе в Отрарском оазисе//Приаралье в древности и средневековье.—М.: Восточная литература РАН, 1998.—С. 156—166.

33. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

34. Ternovaya, G. Mithraism among the medieval townspeople of Southern Kazakhstan and Semirechye//Collection of materials UNESCO international forum “Culture and religion in Central Asia”(Kyrgyzstan, September, 1999).—UNESCO, 2001, National Commission of the Kyrgyz Republic for UNESCO, 2001.—Pp. 188—198.

35. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

36. Тревер КВ, Луконин ВГ Сасанидское серебро. Собр. Гос. Эрмитажа. Художественная

культура Ирана III—VIII вв.—М.: Искусство, 1987.—155 с.—124 илл.(С. 23, 25, 69, 71).

37. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

38. Терновая ГА Керамика Таласской долины//Известия НАН РК. Сер. обществ. наук.—Алматы: Ғылым, 1993.—№ 5 (191).—С. 137—144.

39. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

40. Терновая ГА Культ растений и животных у средневековых горожан Южного Казахстана//Культурное наследие Южного Казахстана (сборник статей, посвященный 80-летию Южно-Казахстанского областного историко-краеведческого музея).—Шымкент, 2002.—С. 76—83.

41. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

42. Там же.

43. Литвинский БА, Пичикян ИР Указ. соч. C. 191—193.

44. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

45. Байпаков КМ, Терновая ГА Анимистические представления горожан Южного Казахстана в средневековье…

46. Терновая ГА Реконструкция некоторых обрядов по археологическим материалам городища Куйрыктобе (вторая половина VII—первая половина IX в.)…

47. Терновая ГА Культ растений и животных у средневековых горожан Южного Казахстана…

48. Ternovaya, G. Op. сit.

49. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

50. Смагулов ЕА К реконструкции погребального обряда Южного Казахстана раннесредневековой эпохи//Новые исследования по археологии Казахстана. Труды научно-практической конференции «Маргулановские чтения—15».—Алматы, 2004.—С. 40—55.

51. Сенигова ТН Вопросы идеологии культов Семиречья (VI—VIII вв.)//Новое в археологии Казахстана.—Алма-Ата: Ғылым, 1968.—С. 51—67.

52. Байпаков КМ, Терновая ГА Архитектурные особенности, декор и культовая принадлежность некоторых помещений дворцового комплекса средневекового города Джамукат//Известия МОН РК, НАН РК. Сер. обществ. наук.—Алматы, 2002.—№ 1 (236).—С. 219—244.

53. Байпаков КМ, Терновая ГА Резная глина Жетысу. Министерство образования и науки

Республики Казахстан, Институт археологии им. АХ Маргулана.—Алматы: CREDO, 2004.—164 с.

54. Байпаков КМ, Терновая ГА «Парадиз» в загородном дворцовом комплексе владетелей

средневекового Кулана//Известия МОН РК, НАН РК. Сер. обществ. наук.—Алматы, 2002.—№ 1 (236).—С. 244—268.

55. Байпаков КМ, Терновая ГА Резная глина Жетысу…

56. Терновая ГА Керамика Таласской долины…

57. Терновая ГА Функциональное использование ритуальной керамики с зоо-и антропоморфными признаками//Известия МН-АН РК. Сер. обществ. наук.—Алматы: Ғылым, 1997.—№ 1 (209).—С. 60—69.

58. Терновая ГА Реконструкция некоторых обрядов по археологическим материалам городища Куйрыктобе (вторая половина VII—первая половина IX вв.)…

59. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

60. Байпаков КМ, Терновая ГА, Горячева ВД Художественный металл городища Красная

Речка (VI—начало XIII в.).—Алматы: Ғылым, 2007.—304 с.

61. Байпаков КМ, Терновая ГА Религии и культы средневекового Казахстана (по материалам городища Куйрыктобе)…

62. Байпаков КМ, Терновая ГА, Горячева ВД Указ. соч.

Научный журнал. 2010/1 (51)

ТЕОРЕТИЧЕСКИЕ РАЗРАБОТКИ ТЕРНОВАЯ ГА

http://www.kisi.kz/img/docs/4829.pdf#page=117

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s