Mitraisms un kristietība. Pāvels Globa, V.Toporovs

(Ne jau kristiešu, tas ir, sevis kacināšanai tulkoju šo rakstu. Vai tad Jēzus mācība nav žīdu atraidīts mitraisma atvasinājums žīdu atbrīvošanai no izredzētības/plika materiālisma pretrunas? Vai tad kristietība nav no mitraisma atvasinātās Jēzus mācības piekabinājums jūdaismam, ko politiskos nolūkos pārtvērusi Romas impērija?

Bez mazākās ironijas ļoti ceru, ka mēs, dabas bērni latvieši, vēl atpazīsim un uzspodrināsim Saules dieva Mitras skaldni kristietībā, ar to atgūstot gaismas un godaprāta apjēgu. Mans tulkojums virsrakstam:

JĒZUS MĀCĪBA KĀ MITRAISMA ATVASE UN KRISTIETĪBA KĀ MITRAISMA PLAĢIĀTS.)

 Mūsu ēras pirmajos gadsimtos mitraisms ir bijis spēcīgs sāņcensis Romas kristietībai, jo Mitra tiek uztverts kā glābējs, kurš rāda cilvēkiem ceļu uz mūžīgo dzīvi. Daudzi pētnieki uzskata, ka Mitras dzimšanas diena – 25.decembris – par Kristus dzimšanas dienu ir kļuvusi tieši kā divu ļoti spēcīgu reliģisku sistēmu paralēlas pastāvēšanas vienā vietā un vienā laikā sekas. Mūsdienās praktiski neviens nenoliegs zoroastrisma ietekmi uz kristietību caur Mitras mistēriju kultu. Kristietībai radniecīgajās mitraisma idejās var pamanīt leģendu par piedzimušu dievu un ganiem, kas ieradušies godināt jaunpiedzimušo, apslacīšanu ar svēto ūdeni, svētdienas kā dievam veltītas dienas svinēšanu, kopīgošanos ar maizi un vīnu, kā arī ticību dievcilvēka pacelšanās Debesīs brīnumam. Mitras kulta priesteri tāpat kā kristiešu teologi ir solījuši mitraistiem dvēseles nemirstību un augšāmcelšanu. Tomēr neraugoties uz kristietības un mitraisma līdzību, dažās ticības mācības problēmās mitraismam neizbēgami ir bijis jāatkāpjas kristietības priekšā.

Kristus reliģijai sākotnēji ir bijis daudz kopīga ar mitraismu un zoroastrismu, bet ar laiku, kad tā ieguvusi Romas impērijas valsts reliģijas stāvokli, ir sākusies austrumu reliģiju, kuras pirmajā posmā sastādījušas vērā ņemamu kristietības teoloģijas daļu, atgrūšana. Tieši kopš tā brīža ir sākusies persiešu zintnieku, kas ieradušies godināt jaundzimušo pravieša Zaratustras pareģoto Glābēju, jebkādu pieminējumu iznīdēšana. Evaņģēliji, kuros minēts Zaratustras vārds, nav kanonizēti un nokļuvuši baznīcas neatzīto kategorijā. Ar 4.gs. kristietība ir nonākusi iekšēju pretrunu un skarbu partiju cīņu joslā par monopoltiesībām uz Evanģēlisko patiesību skaidrošanu.

Attieksmes maiņa pret persiešu tradīciju ir bijusi neizbēgamas sekas valsts reliģijas politikai, jo kristietības atzīšana par zoroastrisma meitas reliģiju būtu nozīmējis Romas politiskās ideoloģijas sagrāvi persiešu zoroastrisma priekšā. To pieļaut Roma nedrīkstēja, jo tādā gadījumā kristietība maz atšķirtos no jau apbedītā mitraisma, kam arī ir zoroastrisma saknes.

Kristietība kā parādība virsroku guva vien tāpēc, ka Romas impērija pastāvīgi karoja ar Persiju, un tai bija vajadzīga valsts ideoloģija, kas brīva no jebkāda persiešu ietekmes piejaukuma. Romai bija vienkārši nepieciešams likt kaut ko pretī austrumu ideju reliģiskai ekspansijai.

4.gs., persiešu tronī nostiprinoties Sasanīdu dinastijai, sākās ne vien irāņu valsts pamatu, bet arī pašas irāņu reliģijas nostiprināšanās. Ardašira laikā tikusi kanonizēta Avesta, uz aramiešu pamata izveidots avestas valodas alfabēts un beidzot uz papīra pierakstītas avestiešu himnas, kas līdz tam no paaudzes paaudzē pārnodotas mutiski. Tajā laikā persiešu zoroastrisms ir pārdzīvojis ne vien ortodoksalizāciju, bet arī sakralizāciju. Zervanisms – zoroastrisma ezotēriskais virziens – savu plaukumu ir sasniedzis tieši Sasanīdu laikos, sev līdzi pavelkot astronomijas, matemātikas, arhitektūras un literatūras uzplaukumu.

Garīgās dzīves sarosīšanās Persijā ir draudējusi izraisīt “iranizācijas” vilni, kas varēja apšļākt arī Romas impēriju, ja tā nebūtu zoroastrisma varenajai ietekmei pretstatījusi savu kristīgo ideoloģiju un organizētu baznīcu. Ja kristietība nebūtu izlēmīgi norobežojusies no jebkādas radniecības ar Zaratustras reliģiju, atdzimstošā zoroastrisma, kas uz to laiku jau bija uzvarējis manihejismu, ideoloģiskais pamats būtu tam ļāvis sevī iekļaut mitraismu, gnosticismu un pat kristietību.

Imperatoru, kuri atzīst reliģiju DEUS SOL INVICTUS MITHRA (DIEVS SAULE NEUZVARAMAIS MITRA) atrašanās pie varas būtu bijusi bīstama pašai Romas valstiskuma idejai, jo katrs no tiem varētu sevi atzīt ne vien par Mitras, bet arī Hormazda – Mitras tēva kalpotāju, bet tas nozīmētu divu tradīciju – rietumu un austrumu – garīgu saplūšanu, kas nākotnē varētu izraisīt divu milzīgu impēriju saplūšanu vienotā valsts politiskā veidojumā. Tādā gadījumā pasaules vēsture būtu varējusi aiziet pa pavisam citu ceļu.

Konstantīns – pirmais kristīgais imperators, kurš tiecās ideoloģiski nostiprināt impēriju – lieliski saprata, ka ar mitraisma – kastu un visai “vīrišķīgas” reliģijas palīdzību to paveikt neizdosies, un deva priekšroku Kristus reliģijai. Mitraisms, kas bija izveidojis ļoti cietu pakļautības struktūru, kurā pāreja uz katru jaunu pakāpi prasa milzīgu vīrišķību un personisku varonību, ar to pašu bija ierobežojis sekotāju daudzumu, kuri spētu paciest ordālijas (Dieva tiesa, vainīguma pārbaudījumi), lai kalpotu savam dievam. Kristietība šajā ziņā bija krietni demokrātiskāka – katrs daudzmaz izglītots bīskaps varēja kļūt par jauna strāvojuma pamatlicēju kristietībā un, pabūvējot zem savas pārliecības teorētisko bāzi, tam bija iespējams savu autoritāti sekotāju vidē izmantot savu interešu apmierināšanai.

Agrīnās kristietības vēsture ņirb no tāda visdažādāko ķecerību daudzuma, ka vien mēģinājums tikt skaidrībā ar dažādu kristiešu sektu cīņu peripetijām draud novest cilvēku sofismu un teoloģisku viltniecību gūstā. Jebkurš, nolādot ideoloģiskus pretiniekus, varēja pierādīt savu taisnību jautājumos, kam nebija nekāda sakara ar TĪRO UN VIENKĀRŠO KRISTUS MĀCĪBU. Tas ideoloģiskais neizvēlīgums, ar ko izcēlās pirmie kristieši, ļāva zem Kristus karoga stāties pavisam atšķirīgu pārliecību piekritējiem, un tas nospēlēja nozīmīgu lomu totālā kristietības izplatībā. Stingrais un pat cietsirdīgais mitraisms nedeva iespēju rasties ķecerībām, un arī militārā vide, kurā īstenībā mitraisms ir izaudzis, nevarēja kļūt par teoloģisku strīdu arēnu.

Kristus reliģijas topošo uzvaru lielā mērā noteica kristietības lielais demokrātisms un mitraisma noslēgtība, bet galvenajam Mitras kulta zaudējuma cēlonim ir skaidri politisks raksturs – mitraisms Romas impērijā bija sveša reliģija, vēl vairāk, tā bija persiešu izcelsmes reliģija, bet Persija bija pastāvīga Romas ienaidniece, kas apstrīdēja tās pasaules kundzības tiesības.

Sasanīdu Irānā zoroastrismam bija valsts ideoloģijas stāvoklis, bet Romā tādas ideoloģijas nebija, lai gan vajadzība tajā laikā bija milzīga. Konstantīna likme bija uz kristietību ar vienu vienīgu mērķi, lai Romas impērija iegūtu reliģiski-ideoloģisku neatkarību no Persijas.

Mitraisms kristietību ir ietekmējis milzīgi, bet tā aiziešana no pasaules vēstures skatuves bija iepriekš izšķirta. Mitras reliģija bija lemta izzušanai triju iemeslu dēļ: mitraisms gan vēsturiski, gan ideoloģiski, gan politiski zaudēja kristietībai.

Ja mitraisma un kristietības pretstāvēšanu aplūkojam no vēsturiskā viedokļa, kļūst acīmredzams tā arhaiskais senatnīgums, kam neizbēgami uzvaras lauri bija jāatdod jaunajai reliģijai.

Apstāklis, ka, neraugoties uz Zoroastra senajiem pravietojumiem par bērniņa Saošjantas dzimšanu no jaunavas, mistēriju piekritēji nepieņēma Kristus kā cilvēces glābēja figūru, noteica mitraisma ideoloģisko zaudējumu, tāpat kā, starp citu, arī paša zoroastrisma zaudējumu dažus gadsimtus vēlāk.

Bet ne ideoloģiski, ne vēsturiski faktori, kam noteikti ir bijusi milzīga ietekme uz spēku samēru kristietības un mitraisma cīņā, nespētu pārsvērt svaru kausu par labu vienai vai otrai reliģijai, ja tajā visā nebūtu iejaukusies politika. Mitraisms objektīvi nekādi nevarēja kļūt par Romas impērijas reliģiju, jo persiešu reliģija nevar apmierināt tādas valsts politiskās intereses, kas nemitīgi un mokoši karo ar Persiju. Romai vajadzēja citu reliģiju, un tāda atradās – par to kļuva jaunā kristietība.

Un tomēr, kristietība ir ļoti daudz parādā mitraismam, tā ir iekļāvusi dažus mistēriju rituālus un lielā mērā uzsūkusi persiešu reliģijas garu. Tas ir pilnīgi saprotami – divas konkurējošas reliģijas, kas pastāv vienā laikā un vienā vietā, nevar palikt bez savstarpējas ietekmes. Saistība starp mitraismu un kristietību īpaši uzskatāma ir no austrumu izcelsmes reliģijas komponentu iespiešanās Eiropas reliģiskajā doktrīnā viedokļa.

Mitraisma un kristietības mācību tuvumu ir priekšnoteicis daudzu abu reliģiju koncepciju kopīgums. Mitraisti Mitrā redzēja gaismas dievu un nākošo Glābēju – cilvēces pestītāju. Kristieši Jēzū redzēja to pašu Glābēju. Kristus ir Dieva dēls, un Mitra ir Dieva dēls. Kristus ir dzimis no jaunavas, un Mitra ir dzimis no jaunavas (armēņu apustuliskajā tradīcijā). Pat mitraistu un kristiešu Ziemassvētku tradīcijas ir ļoti līdzīgas – saskaņā ar leģendu Mitra ir dzimis alā, un viena no versijām vēsta, ka pirmie to uzzinājuši gani, cita – ka magi, kuri dievišķajam bērniņam atnesuši veltes – zeltu un smaržvielas. Ar ko tā atšķiras no evaņģēlija leģendas?

Mitra tāpat kā Kristus ir starpnieks starp cilvēkiem un Dievu. Gan Kristus, gan Mitra dara Dieva-Tēva gribu, kas viņus sūtījis uz zemi, atšķirība vien, ka Kristus ir Jahves dēls, bet Mitra – Ahura Mazdas dēls (jāpiezīmē, ka senie jūdi Jahvi ir pielīdzinājuši persiešu Ahura Mazdam, par ko daiļrunīgi liecina Bībele). Kristus misija uz zemes ir cīņa ar nelabo un tā kalpiem, Mitra ir nonācis uz zemes ar to pašu mērķi, un dēmonu – Angra Manju rokaspuišu – pulki ir tikuši uzvarēti. Bet galīgā uzvara pār tumsas spēkiem, kā priekšstata mitraisti, ir iespējama vien pasaules pastāvēšanas pēdējā dienā, kad Mitra nāks tiesāt cilvēci. Kristiešu pieņemtā cilvēces gala tradīcija ir ārkārtīgi tuva persiešu dieva godātāju uzskatiem – arī kristieši runā par otro atnākšanu un Pastaro tiesu. Mitras augšāmcelšana debesīs pie Ahura Mazdas troņa pēc viņa zemes misijas pabeigšanas arī satuvina viņu ar Kristu, kurš izpildījis uz zemes sava Tēva gribu uz atgriezies debesīs.

Pat kristietības un mitraisma simbolika ir ārkārtīgi tuva – gan vienā, gan otrā gadījumā sastopam krusta attēlojumu, atšķirība ir, ka mitraisti krustu attēlojuši aplī.

MitraskrustsJB1

Mitras krusts Gruzijā

Krusts aplī ir ārkārtīgi sens saules simbols, kuru var sastapt daudzās tradīcijās. Mitra ir saules dievs, un krusta klātbūtne viņa simbolikā ir pilnīgi pamatota, jo četri krusta gali atbilst četriem būtiskiem punktiem saules gada ceļā – diviem saulgriežiem un divām saulstāvēm. Kristietībā krusts ir kļuvis par moku un ciešanu simbolu, lai gan kaut kas solārs tā simbolikā ir saglabājies – gaišie Kristus dzimšanas svētki tiek svinēti ziemas saulstāves laikā – 25.decembrī. Mitras dzimšana 25.decembrī gada vistumšākajā naktī tumšā alā simbolizē gaismas dzimšanu un cerības rašanos uz drīzu dabas atdzimšanu pēc simboliskās ziemas nāves. Domājams, pirmie kristieši Jēzus Kristus dzimšanas kosmiskajā aktā ir likuši to pašu jēgu.

Saules simbolu – krustu aplī var redzēt arī Mitras un Saules dieva svētās maltītes ainās. Apaļa rituālā maize, kas guļ Mitras priekšā, ir iegriezta četrās daļās, iespējams, vieglākai nolaušanai, bet visdrīzāk – lai svētajai maltītei piešķirtu lielāku sakrālo simbolismu. Maize un saldais vīns – mitraistu svētais dievgalds – ir simbolizējis svētlaimi nākošajā dzīvē labvēlīgā Mitras valstībā. Kristīgais dievgalda noslēpums notiek kā atcere par Jēzus Kristus un apustuļu Slepenajām Vakariņām. Arī mitraistu rituālā maltīte ir simbolisks Mitras un viņa palīgu svētā mielasta atveidojums.

Ir vēl viens kristīgās baznīcas noslēpums, kam ir analoģija mitraisma rituālos – jaunuzņemto kristīšana-apmazgāšana, kas Mitras kulta kalpotāju izpratnē ir veicinājusi mistērijā iesvētāmā cilvēka attīrīšanu no iepriekšējiem grēkiem. Mitras priesteri ir veikuši iesvētāmo iesvaidīšanu ar medu, kas atgādina kristiešu iesvaidīšanu.

Mitaisma priesteri tāpat kā kristiešu svētkalpotāji ir sevi uztvēruši kā starpniekus starp cilvēkiem un dievību, un viņiem piešķirtajā varā varējuši uzklausīt draudzi un atlaist grēkus tos nožēlojošiem grēciniekiem, uzliekot tiem stingru baznīcas sodu. Tieksmi uz garīgu skaidrību, ar ko citu vēlīno antīko laiku pagānisku reliģiju vidū īpaši izcēlies mitraisms, ir prieksnoteikušas skarbās morāli ētiskās prasības tā sekotājiem, kas jau atkal tuvina mitraismu un askētisko kristietību. Mitras priesteri ir no ticīgajiem prasījuši stingras disciplīnas ievērošanu, gavēšanu un atturību. Citādi jau nav varējis būt – Romas mitraisms ir bijusi karavīru reliģija, un jāatzīmē, ka Severa, Aureliāna, Galliena un Diokleciāna karu sekmes ir nodrošinājusi tieši mitraistu brālību disciplīna.

Reliģija kopš seniem laikiem ir bijis lielisks miera uzturēšanas līdzeklis sabiedrībā un kalpojusi kā neaizvietojams valsts varas balsts. Šajā ziņā kristietība no mitraisma mācījusies daudz, tostarp, kareivīgas baznīcas jēdziens ir pilnībā pārņemts no mitraisma idejām. Pati brāļu Kristū baznīcas organizācija lielā mērā ir atgādinājusi disciplinētu mitraistu brālību saskaņotas organizācijas sistēmu, bet augstākais amats katoliskajā konfesijā ir kopējis mitraistu iesvētīšanas augstāko pakāpi, un saucies tāpat – Pater – “Tēvs”. Līdz šai dienai augstākie kristiešu garīdznieki – arhiereji un arhimandrīti valkā galvassegu, ko sauc par Mitru, ko tie pārmantojuši no persiešu dievības priesteriem, bet metropoliti (Mitra+polis) joprojām pārvalda galvaspilsētu eparhijas, kas ir vislabākā liecība mitraisma ideju dzīvīgumam. Žēl vien, ka tagad galvaspilsētas nav pieņemts saukt par metropolēm, jo taču ‘Mitrapolis’ – Mitras pilsēta, Saules pilsēta – nebūtu sliktākais nosaukums vietai, kur dzīvo cilvēki.

Bet, tā vai citādi, lai kā mēs tagad neattiektos pret mitraismu un kristietību, jāatzīst, ka kopīgā šajās reliģijās ir bijis vairāk kā atšķirīgā. Galvenais un visnopietnākais šķērslis savstarpējai sapratnei starp kristiešu un mitraistu garīdzniecības pārstāvjiem ir bijusi agrīno kristiešu fanātiska pieķeršanās savai pašu reliģiskajai pārliecībai, kas kristietību krasi nosķīra no pārējām antīko laiku reliģijām, kas bija raksturīgas ar iecietību pret citām ticībām. Bet lai kā kristietība, turpinot jūdaisma tradīciju, nepūlējās izolēties no svešu pagānisku elementu iespiešanās savā vidē, no mitraisma ietekmes tā tomēr nav spējusi norobežoties.

Kristietībai un mitraismam ir tik daudz kopēja, ka to nav iespējams nepamanīt. Kura no šīm reliģijām ir vairāk ietekmējusi otru: Mitras kults, ko indoāriji atzinuši kopš 2.tūkstošgades pirms mūsu ēras,vai jaunā kristietība, kas vēl tikai krājusi spēkus? – atbilde ir acīmredzama. Iepriekšteikto par divu Romas lielvalsts galveno reliģisko sistēmu savstarpējo sakaru un tuvību var kopsavilkt ar vārdiem no Britu Enciklopēdijas:

Pirmo komūnu brālīgais un demokrātiskais gars un to pazemības avoti, pielūgsmes objektu identifikācija ar sauli un gaismu, leģendas par ganiem un veltēm, plūdi, ugunīgu kaujas ratu priekšstats mākslā, ūdens izgūšana no klints, zvaniņi un sveces, svētā ūdens un dievgalda lietojums, svētdienas un 25.decembra svētīšana, balstīšanās uz morāles kodeksu, atturība un paškontrole, debesu un elles doktrīnas, atklāsmes, apceres par logosu, kas rodas no dievišķā, izpirkuma upuris, nemitīga cīņa starp labo un ļauno ar pirmā uzvaru, dvēseles nemirstība un pēdējā tiesa, miesas augšāmcelšanās un Visuma bojā eja ugunī – tās ir vien dažas no šķietamām vai īstām sakritībām, kas mitraismam ļauj ilgstoši sacensties ar kristietību”.

Kristietība, kas ar savu uzvaru pār pagāniskajām reliģijām noteikusi Eiropas civilizācijas attīstības ceļus, tomēr ir sevī uzsūkusi kaut ko no antīko laiku garīgā mantojuma, un Mitras reliģijas lomu šajā norisē nav iespējams novērtēt par augstu. Mitraisms Eiropas kultūras, kas veidojusies ļoti varenas seno persiešu reliģijas apaugļotās grieķu-romiešu civilizācijas klēpī, attīstībā ir spēlējis milzu lomu. Mitraisms eiropiešu apziņā ir ienesis morāli-ētisko likumu, kas ir bijis zoroastrisma reliģijas galvenais saturs, goda kodeksu, kas balstās uz uzticību dotajam vārdam, uzticību reliģiskajam pienākumam, kas ir kalpošana tuvākajiem un iemiesotās pasaules viengabalainības uzturēšana.

Redaktors Aleksejs Vaļajevs (Алексей Валяев).

http://ruavesta.narod.ru/articles/mithraism.htm

=========

MITRA. V.N.Toporovs

Mifra (Avestas Μιθρα, burtiski «līgums», «vienprātība», Mitra) ir seno irāņu mītoloģisks tēls, kas saistās ar līguma ideju, kā arī parādās kā saules dievs.
mithras-birth
No akmens dzimušais tur augšā pasauli un dunci gatavībā.
mithras-hunts-bull
Bullis saslejas cīņai, un Mitra iesaistās negantā cīņā.
220px-Mithra&Antiochus
Mitra – Saules dievs frīģiešu cepurē ar saules stariem, kopā ar Antiohu I Kommagenā (Nemrut kalns, 1.gs.pr.m.ē.).
Izcelsmes ziņā Mitra piederas indoirāņu dievu kopumam (salīdz. ar Vēdu Mitru), vārds nāk no indoeiropiešu saknes ‘*mi-: *mei-‘, kam ir saistība ar starpniecības, savstarpējības, apmaiņas (un mēra), likumsakarīguma, vienprātības, miera, draudzības, labvēlības ideju apzīmēšanu. Mitras kults ir guvis ārkārtīgi plašu izplatību: Mitras tēls (tieši un netieši) ir ieviesies visdažadākajās kultūrvēsturiskajās tradīcijās un reliģiski mītoloģiskajās sistēmās.
Senākās un uzticamākās ziņas par Mitru satur ‘Avesta’, pirmkārt, ‘Jašta X’ [«Mitras-(Mihra-) Jašta»]. Mitras vienošanās funkcijas sākotnējais raksturs šaubas neizraisa. Tieši to Zaratuštram saka Mitru radījušais Ahuramazda:
«nelieši (bezgoži), kas ir melīgi līgumos, ved pazušanā visu valsti… Ak, tu no Spitamu (irāņu lopkopju cilts, slavena ar saviem zirgiem) dzimtas, nekad nepārkāp līgumu, vienalga vai esi to slēdzis ar melu izplatītājiem, vai ar īstas ticības sekotājiem — patiesības nesējiem» (X 2),
un tālāk:
«Mitra, kam ir plašas ganības, dāvā straujus zirgus tiem, kuri nav melīgi līgumos» (X 3).
[sal. ar vārdu spēli par Mitras un līguma tēmu: burtiski «Līgums… dod… tiem, kuri nav melīgi līgumā», kas tāpat kā citi līdzīgi gadījumi, ir devis pamatu ne vien Mitras kā abstrakta līguma jēdziena personifikācijas izpratnei (Antuāna Meijē (Antoine Meillet) u.c.), bet arī priekšlikumam visos tāda veida kontekstos vārdu ‘miθra’, ‘mitra’ tulkot nevis kā īpašvārdu, bet kā «līgumu» (P.Timē, P.Thieme to teicis attiecībā uz Vēdām, bet ar vēl lielāku pamatojumu šādu slēdzienu varētu piemērot virknei Avestas piemēru).] Mitras saikni ar līgumu, ar klātbūtni pie tā un it kā līguma atbilstības kosmiskajam likumam garantiju vai pat Mitras kā līguma personifikācijas izpratni apstiprina arī daudzi citi piemēri. Salīdz.: ‘Jašta X 45’ (Mitras slavinājums, kuram katrā līmenī, katrā vietā novērošanā sēd astoņi kalpotāji kā līguma pārraugi, kas izseko līguma pārkāpējus), 109 (par tiem, kuri ar Mitras palīdzību nomierina (ievieš mieru), godājot līgumu), 111, 116 («divdesmitkāršs līgums starp diviem draugiem…», seno indiešu ‘mitra» -, «draugs»), ‘Videvdat 4, 2’, Mitra ir augstākais līguma sargs: viņš tam seko ar tūkstoš maņām (Jašta Х 35, 107), ar desmittūkstoš acīm, tūkstoš ausīm (X 7, 91, 141), desmittūkstoš spiegiem (X 24, 60). Antīkie avoti liecina par persiešu paradumu zvērēt Mitram.
Mitras ar līgumu saistītā funkcija izskaidro arī virkni citu motīvu, kuros viņš sakārto, organizē zemi un dzīvi uz tās. Mitras darbības sabiedriskais aspekts ir īpaši acīmredzams, tajā daļēji var redzēt tās mītiski poētiskās historiosofijas un uzstādījuma uz kvazihistorisku shēmu radīšanu, ar ko ir atšķīrusies Irānas kultūras – reliģiskā tradīcija. Mitra nodrošina noturīgumu un vienprātību cilvēkos, sargā līgumu godājošu valsti no strīdiem un posta un grauj valstis un soda ienaidniekus, ja tie līgumu negodā, kalpo meliem. Mitra vieno cilvēkus, liek tos viņu (likumam, noteikumiem atbilstošās pareizās) vietās (šo motīvu atspoguļo darbības vārds ‘уât-‘, kā uzskata Émile Benveniste – «mitraistisks» darbības vārds), aizsargā valstis atkarībā no to pareizas attieksmes izvēles attiecībā pret Mitru un iznīcina valstis, kuras atsakās no tādas izvēles un Mitru izaicina (X 78). Viens no Mitras interesantākajiem epitetiem – «līniju (robežu iztaisnotājs)» (‘kaðô.râzah’, Х 61) — ne vien norāda uz Mitras iespējamo samierinošo lomu robežstrīdos, bet galu galā acīmredzot ļauj restaurēt tā senāko valdnieka-priestera funkciju, kurš piedalās rituālās dimensijās, kurš apstiprina sekošanu vispārējam likumam, patiesībai (‘râzah’ uzrāda sakni, kas devusi arī valdnieka nosaukumu senindiešu valodā — ‘râjan’ un latīņu ‘rex’). Šādi fragmenti uzsver Mitras starpnieka lomu, viņa laba un ļauna, patiesības un melu atšķiršanas funkciju. Šajā ziņā Mitra ir dievība, kas nosaka kādas morāli-tikumiskas robežas.
Mitras vienprātības funkcijas īpašo noturīgumu pierāda virkne piemēru ļoti plašā telpas-laika apgabalā. Salīdzinājumam — šī pati funkcija piemīt Vēdu Mitram, vārds ‘Mi-it-ra’ ir lietots … Mattiavacas (Маттиваца), valdnieka Priekšāzijā 2.g.tūkst.pr.m.ē. līgumā, Mitra ir minēts sogdiešu tiesību dokumentos. Ar Mitru saistītā līguma funkcija daļēji piemīt arī krievu vārdiem ‘miers’ (мир), ‘kopiena’ (община) kā sabiedriskas struktūras apzīmējumam.

Ar Mitru ir saistīta indoirāņu dievība ‘Bhaga’ [avestas ‘miθräh bâγah’, Mitra Baga, sogdiešu ‘myšyy βγyy’, Vēdu ‘mitra-bhaga-‘; šim pārim atbilst ‘miers un dievs’ «мир да бог»], kas pārraudzījusi labumu sadalījumu; sogdiešu ‘βγ’, kas nāk no ‘Bag’, darbojas kā kāzu dievs
(Walter Bruno Henning). Domājams, kāzu rituālā Mitra un Baga sacenšas viens ar otru un ir divi kāzu vienošanās nodrošinātāji; iespējams, ka Mitra ir nodrošinājis garīgo saskaņu un mieru, kamēr no Bagas ir bijusi atkarīga vienošanās mantiskā daļa. Irānas vidusposmam (vismaz) paralēlisms un dažādas Mitras un Baga savstarpēja tuvinājuma formas ir neapšaubāmas (salīdz., piemēram, pehlevi ‘mihragan’, Mitram veltītu svētku nosaukumu un līdzīgu sogdiešu svētku nosaukumu ‘bayagân’ vai Mitras templi armēņu ciematā ‘Bagaar-cuž’ (Багаар-цуж) utt.).

Mitra ir ne vien sabiedriskā, bet arī dabas kosmosa rīkotājs. Viņš ir saistīts ar ūdeņiem, ar ‘Apam-Napat’ (
APĄM NAPĀT, burtiski «ūdeņu dēls», dižens dievs; dažkārt Mitra darbojas Apam-Napat aspekta lomā), ar sauli, ir plašu ganību saimnieks un ūdeņu papildinātājs, sagādā lietu, un audzē augus (X 61), viņš ir «dzīvības devējs» un «dēlu devējs», sadala taukus un ganāmpulkus, dzīvošanu dara ērtu un patīkamu, nodrošina patiesu īpašumu, izpilda lūgšanas un lūgumus (X 65). Mitra dod mājas, sievietes, kaujas ratus (X 30), bagātību, laimi, miesas veselību, ērtības, pēcnācējus (X 108). Mitra ir saistīts ar auglības dievi ‘Ardvisuru Anahitu’ (Ардвисура Анахита), kopā ar ‘Rašnu’ (taisnīgums) un ‘Sraošu’ (paklausība) (sal. persiešu ‘Rashn’ un ‘Sraosha’) darbojas kā mirušo dvēseļu tiesnesis uz pēcnāves tilta ‘Činvat’ (Chinvat), ar tiem kopā ir arī vēja dievs ‘Veretragna’ (ar dažādiem vārdiem).
Avestas mītoloģijā Mitras saistību ar sauli nevar uzskatīt par galveno, tur redzami vien zināmi Mitras solārās funkcijas veidošanās priekšnoteikumi. Un tomēr Avestā nevar nepamanīt tādus Mitras epitetus kā «savas gaismas pilnais», «starojošais» (X 44), «spīdošais» utt. (sal. arī «Jaštas» Х 142, 143; ‘Videvdat’ 19, 28), neaizmiegošā, mūžīgi nomodā esošā Mitras (kā saules) motīvus (X 7, sal. Х 103, kur Mitra neaizmidzis un modrs sargā Mazdas radības, vēro tās), nevar nepamanīt Mitras un saules saskari laikā (Mitra parādās pirms saules saullēktā un paliek pēc saules rietā, sal. Х 95, 141), tādus Mitras motīvus kā zirgi un kaujas rati (sal. Х 136). Tomēr citās irāņu tradīcijās Mitra kā saules dievs darbojas nešaubīgi vai vienkārši ir saules apzīmējums. Salīdz. sogdiešu ‘myšyy bγуу’, kas tiek izprasts tieši šādā nozīmē, kas īpašu nozīmi iegūst saistībā ar saules kā laulību savienības un līguma liecinieces motīvu daudzās tradīcijās, partiešu ‘myhr’ (=’mihr’ – saule), ko patapinājusi arī jaunpersu valoda – ‘mihr’ (persiešu Mitru kā saules dievu apraksta daudzi vēlāki antīkie un austrumu avoti), ‘jidga’ (йидга — mundžanu grupas Pamira tauta Lutkuh upes ielejā) valodāmira’ ir saule utt.
Zīmīgi, ka partiešu un sogdiešu maniheju tekstos tā sauktais ‘Trešais sūtnis’ tiek saukts atbilstoši par ‘myhryzd’ un ‘myšyy βγуу’, vārdos, kas saistīti ar Mitru (sal. Trešā sūtņa kā saules dieva lomu, kam jāpabeidz sagūstītās gaismas atbrīvošana). Viduspersijas ‘myhryzd’ ir apzīmējis maniheju ‘Dzīvo garu’, kas arī ir raksturīgi, ja ņem vērā Mitras — dzīvības nesēja – motīvu (sal. ar viņa tuvinājumu Gajomartam (Гайомарт, avestas Gayō Marətan; pehlevi Gayōmart, Kayōmart; tadžiku Каюмарс — «Mirstīgā dzīve», «Cilvēka dzīve» jeb «Dzīvais mirstīgais» — pirmcilvēks irāņu mītoloģijā. Atbilst Vēdu Martandam, manihejismā Germurd), kā arī tiem kopīgo radītāja funkciju). Iespējams, ka tieši no austrumirāņu vides ir patapināts ‘mansu’ tautas saules dieva vārds ‘Mir-susne-hum’ (Мир-сусне-хум).
Tādējādi, viena no nozīmīgākajām austrumirāņu tradīcijas novirzēm no Avestas ir bijis jauns Mitras aspekts — saules dievs (pie tam dažkārt Mitram ir saglabājušās līguma funkcijas, bet citos gadījumos tās vairāk vai mazāk automātiski pārgājušas saulei kā Mitras pārveidojumam). Mitras solārā funkcija izskaidro Mitras-Heliosa sinkrētisko tēlu, arī daudzie piemēri mitraisma mākslā (dažkārt Mitra caur uguns motīvu ir pielīdzināts arī Hēfestam).
Par izejas punktu Mitras tēla mītoloģiskās priekšvēstures noskaidrošanai ir jāuzskata atbilstošu dievu pāra esamību irāņu un indiešu tradīcijās: Mitra-Ahuramazda Avestā un Mitra-Varuna Rigvēdā. Šajā pārī, kas tiek saistīts ar maģiski-tiesisko funkciju (atbilstoši Georges Dumézil izvirzītajai triju dievu funkciju teorijai) un ar «seno dievu» paaudzi, Ahuramazda (un atbilstoši Varuna) indoirāņu laikposmā, domājams, ir modelējis galvenokārt Visuma kosmoloģiskos elementus, bet Mitra acīmredzot pārraudzījis cilvēku sabiedrisko organizāciju un atbilstoši – «cilvēku» Visuma iekārtojumu, pildījis starpnieka funkciju starp augšu un apakšu, debesīm un zemi, ārējo un iekšējo telpu, starp dievišķo un cilvēcisko.
Šāda shēma izskaidro nākošās sekojošās Mitras vēstures pakāpes izveidošanos – tā pārveidi par līguma dievu. Šādas evolūcijas gaitā Mitra ir varējis dažkārt iegūt arī citādas iezīmes, kuras sākotnēji piemitušas viņa kaimiņam dievišķajā pārī. Domājams, ka tā var izskaidrot Avestas Mitras līdzdalību kara lietās, graujošā, nedraudzīgā darbībā, pat nogalināšanā (tāds motīvs, piemēram, ir buļļa nogalēšanas motīvs, kas kļuvis par savā ziņā mitraisma mītoloģijas simbolu rietumos no Irānas; salīdz. ar senindiešu mifologēmu par Mitru, kurš kopā ar citiem dieviem piedalās Somas nogalināšanā (Soma Pavamana – iedvesmas dievs, dievu kārdinātājs, cilvēku ielīksmotājs, svētlaimes un nemirstības dāvātājs, pielīdzināts arī mēness dievam Čandram), ar saikni ar ūdeņiem, kas sākotnēji raksturīga pāra otrajam dievam (sal. ar Varunu kā pirmradīto ūdeņu valdnieku), ar saikni ar nakts debesīm (Mitras tērps dažkārt tiek attēlots kā zvaigžņota debess), ar dzīlēm un noslēpumu (‘Jaštā Х 25’ godināts tiek «dziļais ahura»). Zaratuštras reformas iznākumā Ahuramazda ir ieguvis Ahuras vienīgā galvenā dieva stāvokli, bet Mitra zaudējis savu vietu tam blakām, ir izslēgts pat no Ahuramazdas tuvāko palīgu loka (‘amesha spenta’, avestas val. – «nemirstīgais labdaris», kāds no sešām dievišķajām būtnēm jeb erceņģeļiem, ko Ahura Mazdā, Viedais Kungs, radījis kā palīgus radības pārvaldīšanai) (‘Gātās’ Mitra nav sastopams) un savu vietu atradis starp zemāka ranga Ahuramazdas palīgiem ‘jazatiem’.

Tomēr ir redzams, ka Mitram ir bijusi izdalīta vieta zoroastriešu kalendārā (upurēšanas mēnesis ‘bagajadiš’, sal. ‘baga-‘).

(1. Adukaniš – kanāltīrīšana (marts-aprīlis);
2. Turavahara — stiprs pavasaris (aprīlis-maijs);
3. Taigračiš — ķiploku novākšana (maijs-jūnijs);
4. Garmapada — karstums (jūnijs-jūlijs);
5. Drnabaziš — nodokļi no ražas (jūlijs-augusts);
6. Harapašija — zeltdadža kūļu siešana (kurināmajam; augusts-septembris);
7. Bagajadiš — dieva (Mitras) godāšana; (septembris-oktobris);
8. Varkazana — vilku medības (oktobris-novembris);
9. Ašijadija — uguns godāšana (novembris-decembris);
10. Anamaka — nenosauktais mēnesis, iesp., augstākajai dievībai, kuras vārdu liegts nosaukt, veltīts (decembris-janvāris);
11. Tvajahva — niknais (janvāris-februāris);
12. Vijahna – Вияхна — rakšana (februāris-marts).)

Nav izslēgts, ka Zaratuštra nodomi attiecībā uz Mitru var būt bijuši vēl krasāki. Starp citām Mitras raksturojuma izmaiņām ir kara dieva funkciju noņemšana, tauroktoniskās tēmas (Mitra tauroktons — buļļa galētājs) uzsvēršana (no buļļa asinīm izaug augi, tās vairo auglību un dzīvības spēku, sal.ar dzīvnieku upurēšanas īpašo lomu Mitras kultā), «rīta» Mitras, tas ir, liela Mitras ar diviem maziem Mitrām ar gaismekļiem tēla parādīšanās (mazie Mitras Iemieso rīta un vakarblāzmu Kauto un Kautopat), mitologēmas – ‘saule’ (gaisma) no akmens (klints) – veidošanās, Mitras zirga motīvs utt. Mitra (iespējams, kā kosmisko ūdeņu apņemta saule, salīdziniet ar zelta iedīgli (olu) pasaules ūdeņu bezdibenī) tiek pielīdzināts orfiskajam pirmdzimtajam dievam Fanesam (viens no orfiskās pirmskristietības trīsvienības — Faness, Haoss, Hronoss), kas dzimis no ūdeņos iemestas olas. Par to liecina daži veltījuma uzraksti (sal., piemēram, ar formulu:

«Zevam — Hēliosam — Mitram – Fanesam»), mākslas darbi, piemēram, bareljefs ar jaunekļa (Mitras-Fanesa) attēlu Modenas muzejā. Daudzi Mitras attēli satur arī detaļas, kas kopīgas Mitram (un Fanesam) ar laika dievu Zervanu (Зурван, Зарван; no pehlevi ‘zruvan’ – «laiks», laika un telpas personifikācija irāņu mītoloģijā. Pēdējā periodā saprasts kā laika un likteņa dievs, divdzumuma būtne, ka radījusi Ahura Mazdu un Angri Mainju).
Saistībā ar Mitras kulta un tam veltītu rituālu izplatīšanos ārpus Irānas – (mitraisma mistērijas), rituālas būves (mitrejoni; pastāv pieņēmums, ka Behistūnas klints jau pirmsahemenīdu laikā varētu būt bijusi Mitras kulta vieta), attēli un skulptūras, motīvi un sižeti, valodas paraugi un personvārdi ar atbilstošu sakni (tādu ir visai daudz gan senajā Irānā (sal. Persepoles onomastikonu), gan tālu aiz tās robežām), – uzmanību piesaista Mitras kulta uzsūkšanas ārkārtīgais vieglums (tostarp, kā redzams, militārajā vidē; sal. ar Mitras īpašo popularitāti pie Romas leģionāriem no Eifratas līdz Reinai; Dura-Europos
(Δοῦρα Εὐρωπός, helēņu Grieķijas, Partas un Romas robežpilsētiņa) Mitra ir godināts kopā ar Jupiteru, citos gadījumos pielīdzināts Zevam) un Mitras tēla straujā transformācija (piemēram, Armēnijā Mitra ir devis vārdu Mgeram, eposa par Sasunas spēkavīriem varoni, kas, tostarp, nogalinājis melno bulli).


Pašā Irānā Mitras tēla evolūcija ar Zaratuštras reformu nav beigusies. Ahemenīdi, bez šaubām, Mitru ir godājuši. Artakserksa II un III uzrakstos viņš tiek minēts kopā ar Ahuramazdu un Ardvisuru Anahitu
(Arədvī Sūrā Anāhitā — ūdens un auglības dieve), Ksenofonts vēsta par Kira Jaunākā Mitras godāšanu, Ktēsijs — par Persijas valdnieku ziedojumiem Mitram, Kurcijs Rufs par Dārija III Mitras, saules un mūžīgās uguns godināšanu. Domājams, Mitru godājuši ir arī agrīnie Ahemenīdi. Arī Sasanīdu laikmetā Mitras kults ir saglabājies.

Mitras raksturojumu evolūciju visai pilnīgi uzrāda numismātiskais materiāls. Uz Kušanas-Sasanidu monētām, uz Hormizda I agrīnajām monētām Mitra valdniekam sniedz varas simbolus (uz vēlakām monētām to dara Ahuramazda).

hormizd97-711216

 

Uguns altāris, Hormizds I labajā pusē, Mitra kreisajā, tur diadēmu paceltā labajā rokā, uz altāra Taura simbols, viena lode kreisajā pusē, divas labajā.

Dažkārt Mitra ir attēlots stāvam uz lotosa zieda (Tage-Bostanas reljefs), kas uzrāda noslieci uz budistu ikonogrāfiskajiem paņēmieniem (sal. Mitras un Maitrejas kā Budas aspekta tuvināšanos); uz Demetrija (2.g.pr.m.ē.) grieķu-baktriešu monētām ir izsekojami skaidri Herakla un Mitras tēli. Kušanu dinastijas valdnieku Kaniškas (baktriešu Κανηϸκι, vidusķīnas: Ka-ni-sak-ka) un Huviškas (kušanu: Οοηϸκι, Ooishki) 1-3.gs.m.ē. monētas ļauj spriest par dievu kopuma veidošanos, kas Blakus Mitram iekļauj mēness dievu Mah (Мах), vēja dievu Vado (Вадо), uguns dievu Atšo (Атшо), dažkārt sauktu Farro (Фарро) utt. Ir zināms Mitras tēla ieguldījums arī dažu agrīnās kristietības mācības un virknes pirms tās pastāvējušo koncepciju aspektu veidošanā.

mitrabanquet1

Pēc upurēšanas seko svētais mielasts («svētās vakariņas»). Tad saule pievienojas Mitram baudīt upuri. Mēness skatās prom. Mitra kreisajā rokā tur lāpu, un saule kreisajā rokā tur pātagu (ar kuru tā vada savus kaujas ratus pār debesīm). Lāpnesis piedāvā saulei dzeramo ragu.

 
Literatūra
Тревер К. В.. ‘Отражение в искусстве дуалистической концепции зороастризма’, в сб.: ‘Труды Отдела Востока Государственного Эрмитажа, [т.] I’, Л., 1939, с. 243-54;
Топоров В. Н., ‘Ещё раз о природе ведийского Митры в связи с проблемой реконструкции некоторых древних индоиранских представлений’, в кн.: ‘Тезисы докладов во Второй летней школе по вторичным моделирующим системам’, Тарту, 1966, с. 50-52;
Топоров В. Н., ‘О семиотическом аспекте митраической мифологии в связи с реконструкцией некоторых древних представлений’, в кн.: ‘Semiotyka i struktura tekstu’, Warsz., 1973, с. 357-71;
Кошеленко Г. А., ‘Ранние этапы развития культа Митры’, в кн.; ‘Древний Восток и античный мир’, М., 1972, с. 75-84;
Windischmann Е., ‘Mithra. Ein Beitrag zur Mythengeschichte des Orients’, Lpz., 1857;
Hillebrandt A., ‘Varuna und Mithra’, Breslau, 1877;
Cumont F., ‘Textes et monuments figurés relatifs aux mystères de Mitera’, t. 1-2, Brux„ 1896-99;
Cumont F., ‘Les mystères de Mithra’. 3 éd.., Brux., 1913;
Cumont F., ‘Die Mysterien des Mitera’, 3 Aufl., Lpz.-В., 1923;
Cumont F., ‘Mithra et 1’Orphlsme’, «Revue de I’histoire des religions», 1934, [v.] 109;
Hertel J., ‘Die Sonne und Mithra im Awesta’, Lpz.- Haessel, 1927; Leipoldt J., ‘Die Religion des Mithra’, Lpz., 1930;
Christensen A., ‘Les Kayanides’, Kbh., 1931;
Saxi F., ‘Mithras’, В.. 1931;
Autran Ch., ‘Mithra, Zoroaetre et la préhistoire aryenne du christianisme’ P., 1935;
Nyberg Н. S., ‘Die Religionen des Alton Iran’, Lpz., 1938;
Dumézil G., ‘Mitra-Varuna. Essai sur deux représentations indo-européennes de la souve-ralnete’, [P., 1948];
Lоmmel; М., ‘Mithra und das Stieropfer’, «Paideuma», 1949, N 3, S. 207-18;
Kristensen W. В., ‘Het Mysterie van Mithra’, Amst., 1946;
Сampbell L.. ‘Typology of Mithraic tauroctones’, «Berytus», 1954, [t.] 11;
Duchesne-Guillemin J., ‘La religion de 1’Iran ancien’. P.. 1962;
Thieme P., ‘Mitra and Arya-man.’ New Haven, 1957;
‘The Avestan hymn to Mithra’. With an introduction, translation and commentary by I. Gershevitch, Cambr., 1959;
Vеrmaseren М. J., ‘Corpus inscriptionum et monumentorum religionis Mithriacae’, [t.] 1-2, Hague. 1956- 60;
Vеrmaseren М. J., ‘Mithras, de geheimzinnige god’, Amst.-Brux., 1959; Vеrmaseren М. J., ‘Mithras, geschichte eines Kultes’, Stuttg., 1965; Kulper F. B. I., ‘Remarks on the avestan hymn to Mithra’, «Indo-Iranian Journal», 1961, [v.] 5, N 1, p. 36-60;
Kulper F. B. I., ‘Ahura Mazda «Lord Wisdom»’, «Indo-Iranian Journal», 1976, [v.] 18,
№ 1, p. 25-42;
Widengгen G., ‘Die Religionen Irans’, Stuttg., 1965;
Blawatsky W.,Kochelenko G., ‘Le culte de Mithra sur la cote septentrionale de la Mer Noire’, Leiden, 1966;
Frye R., ‘Mithra in Iranian history’, в кн.: Mithraic Studies, v. 1-2, Manchester, 1975; Belardi W., ‘Studi mithraici e mazdei’, Roma, 1977.
В. Н. Топоров.
————————–
(Seno indiešu Mitra, burtiski «draugs», kas tiek saprasts kā līguma otrais dalībnieks; «draudzība», «līgums»), Vēdu mītoloģijā dievs, kas saistīts ar līgumu, cilvēkiem, sauli, viens no Aditjām(Aditi un Kašjapas dēli, septiņas kosmiskas dievības, Mitras pavadoņi). Rigvēdā Mitram veltīta viena himna (III 59). Daudz biežāk Mitra ar Varunu veido pāri, kas saprotams kā kaut kas vienots. Mitra (tāpat kā Varuna) ir Aditi dēls, un arī Dakši (Aditi dēls un arī tās tēvs; VII 66, 2; VIII 25, 5). Mitra (viens vai kopā ar Varunu) aizpilda gaisa telpu, satur debesis un zemi, spēcina debesis un sauli, liek tai uzaust (IV 13, 2; sal. ar Mitras piesaukšanu saullēktā), sargā abas pasaules, nes sev līdz dievus (III 59, 8). Saule ir Mitras un Varunas acs (VI 51, 1; VII 61, 1). Saikne ar sauli un debesīm izskaidro debesu braukšanas motīvu (sal.arī ar Mitras ceļu, V 64, 3) un visuredzību, un virkni atribūtu — zirgus, kara ratus, zelta troni, medu, somu utt. (sal. ar piena pilnajām govīm, daļēji kā lietus mākoņu tēlu). Īpaši ir uzsvērts, ka Mitra ir draudzības dievs (I 21, 3), viņš ir miermīlīgs un žēlsirdīgs pret cilvēkiem; tos sargā, dāvā bagātību. Mitras galvenā funkcija ir cilvēku apvienošana (III 59, 1, 5; VII 36, 2 u.c.) īpaša sabiedriskā struktūrā un līguma (derības) iedibināšana ar tiem. Šis līgums ir savstarpēji saistīts ar vispārējo kosmisko likumu ‘rita’ (senindiešu ‘rtá-‘, viens no seno indiešu mītoloģiskās abstrakcijas galvenajiem jēdzieniem. Rita nosaka nesakārtota stāvokļa pārveidi sakārtotā un nodrošina Visuma, cilvēka, tikumības pamatnosacījumu saglabāšanu) un saules kustību. Mitra vēro vainu un bezvainīgumu (V 62, 8), soda par grēkiem, viņš ir patiesības kungs (Maitreja – samhita II 6, 6) un cilvēku vadonis sabiedriskās un morālās kārtības jomā (Rigvēda I 139, 2). Kopā ar Varunu Mitra iemieso maģisko-tiesiskuma funkciju (tostarp, viņi ir morālās kārtības – ‘dharinan’ sargi un viņiem piemīt asuru maģiskais spēks) un pirmkārt līguma ideju. Jau Vēdu laikposmā Mitra un Varuna atšķiras vairākās ziņās. Pie brahmaņiem šīs atšķirības pārvēršas sakārtotā pretstatu sistēmā: labs – slikts, labais – kreisais, tuvs (iekšējs) — tāls (ārējs), austrumu — rietumu, ar sauli saistīts — ar mēnesi, ar dienu — ar nakti, ar vasaru — ar ziemu, ar uguni — ar ūdeni (sal. ar diviem zvēresta veidiem — pie uguns un pie ūdens), balts – melns (sal. ar ziedojumu Varunam krāsu), redzams — neredzams, saistīts ar Visumu – ar haosu, kolektīvais – individuālais, sabiedriskais – dabas, tiesiskais – maģiskais. Tādējādi Mitra un Varuna zināmā mērā kļūst par klasifikatoriem seno indiešu pasaules modelī. Vienlaikus starp viņiem pastāv arī cita veida saiknes. Varuna Visumu aptver no ārpuses. Viss parējais, tostarp saule, uguns kā Mitras tēli atrodas iekšpusē («Varuna ūdeņos ielika uguni, debesīs sauli», Rigvēda V 85, 2). Tieši Varuna ir nolicis saules ceļu. Domājams, uz šo motīvu pamata var restaurēt kosmogoniskā mīta kodolu ar Mitras un Varunas dalību.
Dažās mīta par Purūravasu (sanskritā Purūravas — indiešu mītoloģijā pirmais Mēness dinastijas valdnieks) un Urvašī (Urvaśī – skaistākā apsara Indras galmā, kuru apprecējis Purūravass; sal. Višnu purānu IV) Mitra ir Urvašī, kura mīl Varunu, vīrs; viņai ir divi dēli Agastja un Vasištha, nākošie dižie viedie. Uzzinājis par Urvašī nodevību, Mitra viņu padzen no debesīm un nolād, nosakot viņai dzīvi starp cilvēkiem un laulības ar mirstīgajiem. Jadžur-vēdas ‘Taittiriya’ samhitā (II 1, 9, 5) ir šāds motīvs — Mitra mierina Varunu, Ramajanā (VII 56, 12, 23-26) Mitra palīdz Varunam. Vispār ņemot, vēlākā literatūrā Mitras un Varunas ciešas saiknes kļūst par parunu (Mahabharata XIV 59, 15; Harivanša (harivansh) II 101, 10). No citām Mitras saiknēm izceļas saiknes ar Agni (uguns dievs, ziedojumu saņēmējs), Somu (Avestā ‘haoma’, ložņauga ‘soma’ dievs, dziednieks, iedvesmotājs, ielīksmotājs un pavadonis uz nemirstīgo svētlaimes pasauli), Vaču (sanskritā ‘vāc’, burtiski ‘runa’, ‘vārds’) runas dieve) (Rigvēda 125, 1), ar Indru, kurš soda Mitras un Varunas likumu pārkāpējus (X 89, 8-9). Upanišādās Mitra ir sastopams vien uzskaitījumos. Vēlāk Mitra tiek pieminēts kā viedais, Vasišthas dēls.
Literatūra
Топоров В. Н., ‘Ещё раз о природе ведийского Митры в связи с проблемой реконструкции некоторых древних индоиранских представлений’, в кн.: ‘Тезисы докладов во Второй летней школе по вторичным моделирующим системам’, Тарту, 1966, с. 50-52;
Топоров В. Н., ‘О семиотическом аспекте митранческой мифологии в связи с реконструкцией некоторых древних представлений’, в кн.: ‘Semiotyka i struktura tekstu’, Warsz., 1973, 8. 357-71;
Dumézil G., ‘Mitra-Varuna. Essai eur deux représentations indo-européennes de la souveraineté’, P., 1948;
Thieme P., ‘Mitra and Aryaman’, New Haven, 1957;
Benveniste E., ‘Mithra aux vastes pâturages’, «Journal Asiatique», 1960, t. 248, tasc. 3, p. 421-29;
Саmрbеll L., A., ‘Mithraic iconography and ideology’, Leiden, 1968.

http://dic.academic.ru/dic.nsf/enc_myphology/3191/%D0%9C%D0%98%D0%A2%D0%A0%D0%90

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s