Tālīni latviešu gara radinieki

(Skatiet arī

Tālīni latviešu gara radinieki. Pērkons Rigvedā ~3000g.pr.m.ē.

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/10/20/talini-latviesu-gara-radinieki-perkons-rigveda-3000g-pr-m-e/

Tālīni latviešu gara radinieki – Otrējie kūri. Buddha Prakash + Kalašu (kauravju?) reliģija. M. Witzel

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/09/30/uttarakuru-kuru-sakotneja-migracija-buddha-prakash/ )

 

Pamira zoroastrisms. Aleksejs Pastuhovs

Par ko ir runājis Zaratuštra? Vai viņa sākotnējā mācība bija tas, ko redzam ortodoksālajā zoroastrismā?

Atbilde uz šo jautājumu, šķiet, nav vienkārša. Ne viss šajā ziņā ir vienkāršs un viennozīmīgs – ir virkne netiešu ziņu, kas liecina, ka blakus zoroastrisma “priesteru” versijai ir bijusi arī cita, “tautas” versija.

Vadoties no premisas, ka uz Indiju (Persijā iebrūkot islāmam) bēguši galvenokārt zoroastriešu kopienas darbīgākie dalībnieki, no kuriem visai ievērojamu daļu sastādījusi profesionālu priesteru, ‘atravanu’ kārta (indoirāņu athar-van-, Avestas āϑrauuan), ir vērts pieļaut, ka parsu (Indijas persiešu) zoorastrisms, kas ir ar pietiekami rūpīgi un sīki izstrādātu ticības mācību, ir viens no tiešiem “priesteru” ortodoksālā virziena pārmantotājiem.

Iespējams, kaut cik savādāk ir ar zoroastrismu Jezdā (Йезд, Язд, pers. Yazd, Mīdijas Isatis, viena no senākajām Irānas pilsētām un province Irānas vidienē), Šarifabadā (Шарифабад, dienvidos no Kaspijas) un Turkabadā (Туркабад, ziemeļrietumos no Jezdas, arī Tadžikijā pie Dušanbe). Tur zoroastrisms ir ilgstoši saglabājies tradicionālā zemkopju (дехкан, pers. Dehqān, tadž. деҳқон, “zemes īpašnieki”) kopienā, ko vadījuši pēctecīgi priesteri. Tā iezīmes ir zināms ritu arhaiskums, ciešāka rituālisma saikne ar zemkopju kalendāru. Bet arī tur spēcīgas priesteru biedrības pastāvēšana kopā ar vietējās kopienas izolētību ir zināmā mērā iespaidojusi zoroastrisma irāņu variantu. {‘Gish’ jeb ‘Dižais Gish’ ir ievērojami populārākais dievs (Nuristānas) ‘bashgul’iem. Tas ir kara dievs, un, būdams cilvēks, bijis parasts kāfirs. Daži teic, ka viņa zemes vārds bijis ‘Yazid’, kurš nogalinājis Ali, Hasanu un Husainu un gandrīz visus slavenos musulmaņus, ko pazīst kāfiri. Viņam tiek ziedoti neskaitāmi buļļi un āži, un pavasarī 15 dienas vergi-bundzinieki sit bungas viņa godam. glossary of tribes}

Ar ko atšķiras “priesteru” zoroastrisms? Ar plašāku sarežģītu rituālu īpatsvaru, kādus vadīt spēj vien īpaši sagatavoti cilvēki, kas visu dzīvi veltījuši garīdznieka pienākumu veikšanai, ar abstraktu filosofisku jēdzienu plašāku īpatsvaru…

Uzreiz jāatzīmē, ka neraugoties uz to visu, galvenā ticīgo masa gan Irānā, gan Indijā visus šo rituālu smalkumus nezin un neielaižas sarežģītu filosofisku koncepciju sīkumos, parasti aprobežojoties ar ikdienas lūgsnām, dažiem mājas ritiem un galveno kalendāro svētku svinēšanu.

Tādējādi šis virziens, kas nosacīti tiek saukts par “priesteru”, lai gan tam ir virkne priekšrocību, tomēr nekādā gadījumā nav tā mācība, kuru izplatījis Pravietis (Paigambar) Ašo Zaratuštra (Ašo – Taisnais, Zaratuštra – Tas, kam piemīt dievišķā viedība).

Zaratuštra nepiemin rituālus. Dabiski, var pieņemt, ka viņš vai nu ir izmantojis esošos rituālus, vai piemērojis kaut kādus to vienkāršotus pielāgojumus, ko izraisījušas paša izdarītas pārmaiņas tradicionālajā vēdiskajā reliģijā.

Sīka sarežģītu rituālu izstrāde attiecas uz vēlākiem laikiem. To pārveidojumi un sistematizācija ir notikusi gan līdz arābu iebrukumam, gan pēc tam. Tāpēc pilnīgi pamatoti izvirzās šaubas par šo rituālu dziļu sakaru tieši ar Paigambara Zaratuštras mācību.

Pilnīgi iespējams, ka tādas saiknes nav vairumā gadījumu. Daudzi rituāli ir bijuši vēlāki papildinājumi, ko priesteru kārta izdarījusi pašu vajadzībām. Tautas reliģija ir bijusi nedaudz citādāka. Tāpat kā Indijas āriju reliģijā ir pastāvējuši mājas – ‘grihja’ (грихья, grihya) un oficiālie – ‘šrauta’ (шраута, Śrauta – konservatīva rituāla tradīcija) rituāli, tā arī zoroastrismā ir pastāvējusi oficiālā liturģija ‘Jasna’ (Ясна, Yasna, Jasna – Avestas val. ‘ziedošana’ jeb ‘dievkalpojums’, Avestas sākotnējais liturģisko tekstu kopums) un tautas kults, praktiskāks un vienkāršāks, tuvāk saistīts ar vienkāršo zemkopju vajadzībām kā sarežģītie rituāli, ko lielos tempļos veikuši mācīti garīdznieki.

Noskatoties filmu ‘Čid’ (Чид – māja), ko uzņēmis vahu (pašnosaukums ‘hik’ (хик) tauta) režisors Dovlatbeks Kurbonovs (Довлатбек Курбонов) un kas veltīta celtniecības tradīcijām Pamira kalnos, kļūst skaidrs, ka daudzi tautas zoroastrisma riti ir izdzīvojuši līdz mūsu dienām, slēpti zem jauna ismailītu ticējumu slāņa (musulmaņu sekta Kalnu Badahšānā. “Pamirā ismailisms stipri atšķiras no tā, kādam tic pārējās pasaules ismailiti. Pamira ismailismā ir daudz no āriju reliģijām, kuras kalniešiem bijušas pirms islāma pieņemšanas” (prof. Jusufbekovs (Юсуфбеков http://news.bbc.co.uk/hi/russian/international/newsid_7002000/7002623.stm ).

600px-Badakshan_districts_since_2005_de.wikipedia

Pašlaik var apgalvot, ka zem ismailisma – viena no mazpētītiem strāvojumiem islāmā – maskas Pamirā ir saglabājušies seni pirmsislāma priekšstati, no kuriem daudzi attiecas tieši uz zoroastrismu. Esošā kulta viengabalainība ļauj runāt par kāda zoorastrisma paveida pastāvēšanu Pamirā, kas ir palicis nepamanīts ne vien no oficiālās zinātnes, bet arī no daudzo pasaules zoroastriešu organizāciju puses.

Runa ir tieši par “tautas” zoroastrismu, lai arī saglabātu zem ismailisma maskas. Tautas zoroastrisma galvenās atšķirības no priesteru zoroastrisma ir:

  • vienkāršots rituāls, kas neprasa daudzskaitlīgu profesionālu garīdzniecību;

  • atbilstība ticīgo vitāli svarīgām vajadzībām, nevis sabiedrības intelektuālās elites abstraktām filosofiskām konstrukcijām;

  • mācības dzīvotspēja;

  • spēja pašattīstīties.

Priesteru variants nereti ļoti slimīgi reaģē uz ārējo apstākļu izmaiņām, atpaliek no sabiedrības attīstības, piedāvājot cilvēkiem “klasisku” garīgo barību tādas vietā, kuras uzdevums ir pabarot mūsu dvēseles, tā zaudējot sekotājus, nevis izvēršot un nostiprinot kopienu.

Turklāt jāatzīmē, ka tautas variants galvenajos kosmogoniskajos un ētiskajos uzstādījumos nenovirzās no priesteru varianta.

Lai iezīmētu paralēles starp ismailismu un Kalnu Badahšānas tautas zoroastrismu, ir vērts aplūkot reālijas, kādas sastopamas Pamira kalniešu reliģijā:

  • kalnieši atzīst Vienu Radītāju, kas zemi pārvalda ar tam pakļautu stihijām: uguni, ūdeni, vēju un zemi;

  • Dieva būtību apraksta ar izteikumu “Dievišķā gaisma” (farsi val. ‘nuri hudo’, нури худо);

  • tiek prasīta labvēlība un atklātība, viesmīlība pret ceļiniekiem un svētceļniekiem;

  • paradīzi sauc ‘behešt’, līdzīgi kā farsi valodā (vidus farsi ‘ordibehišt’);

  • elli sauc par ‘duzzah’ (vidus avestas ‘dužahva’);

  • pastāv priekšstats par pasaules galu – ‘ohirzamon’;

  • ir virkne leģendu, kas fabulas ziņā līdzīgas Viduspersijas zoroastriešu tekstam ‘Taisnīgais Vīrāzs’ (‘Ardā Wīrāz-nāmag’, Vīrāza dvēseles ārpuszemes ceļojuma apraksts, arī par debesīm un elli) ar taisna cilvēka vizionāru staigāšanu ellē ‘duzzah’;

  • senie tempļi ‘otaškoda’ (оташкода) ir būvēti ar vaļēju augšu (lai neieslēgtu Dievu) un apaļi (lai ļaunumam nebūtu kakta, kurā paslēpties). Kvadrātveida altāris ļauj vilkt tālāku analoģiju ar ķīniešu ticējumiem, uz kuriem ir pierādīta zoroastrisma ietekme. Apaļas debesis un kvadrātveida zeme iemieso Visumu, bet uguns, kas kuras uz upuraltāra, iemieso saikni starp kalnu un ielejas pasaulēm;

clip_image002

  • stihiju godāšana pastāv gan to spēka rituālā izmantošanā, gan tieksmē saglabāt to tīrību;

  • būvējot māju, tās elementos tiek iekodēta Avesta, kas reliģijas apjēgu dara pieejamu pat lasītnepratējiem un mazgadīgiem;

  • pastāv izstrādāts svētvietu godināšanas (‘mazor’, мазор) kults ar uguns pielūgšanu (‘čarog-namaz’, чарог-намаз);

  • mājās tiek veikta ziedošana ar uzliešanu ‘širrugon’ (ширругон – sviests un piens, zaotras (заотра) analogs);

  • cilvēki īpašu nozīmi piešķir apjošanās ar no sarkaniem un baltiem diegiem pītu jostu ‘pamband/pamtarvind’ (памбанд/ памтарвинд), rituālam;

  • virknē vietu tiek godināti akmens obeliski. Šis priekšstats ir atspoguļots kišlaka ‘Šipat’ (Шипат) Rušanā (Рушан) nosaukumā;

  • Apbedīšana notiek virszemes kapličās, pie kam ķermeņi tiek novietoti uz oļu kārtas;

  • agrāk (līdz 20.gs.) ir pastāvējis paradums izlikt mirušā ķermeni neapdzīvotā vietā plēsīgiem putniem;

  • 19.gs.-20.gs sākuma tradīcijā ir dokumentēti klasisko telpu ‘kata’ (ката) analogi;

  • mājā, kurā atrodas mirušais, jākuras ugunij, kas pasargā no ļauniem spēkiem;

  • pastāv maizes kulta relikti, ko izmanto uguns pielūgšanas rituālā ‘čarog-namaz’;

  • atšķirībā no “priesteru” zoroastrisma kalnieši ik stundas cīņai ar ļaunumu (līdz pat fiziskai likvidācijai) lielu uzmanību nepievērš, bet uzvedības kodekss aizliedz negodīguma un netīrības izpausmes. Tāda uzsvara iemesli ir saprotami – skarbajā kalnu zemē domāt nākas vairāk par izdzīvošanu, nevis par cīņu ar noslēpumainiem ‘hrafstra’ (храфстра – zend. kaitīgs, nikni un kaitīgi gari, ko iztēlojas zemes kukaiņu, krupju, čūsku, plēsējputnu, vilku un citu Angra-Mainju (Angra Mainyu ir ‘postošā gara’ aspekts, hipostāze zoroastrismā) radītu būtņu veidā);

  • ir tradīcija pirms ēšanas veikt ‘Vadž’ (Вадж-яшт) himnas dziedājumu;

  • ir sazarota ļaunu būtņu valstība, kuras slēpjas alās, ir saistītas ar elli (duzzah) un kaitē slepus naktīs. Vēlams tādas nesatikt, bet satiekot, labāk ir tās uzvarēt.

Ja sasaistām vienkopus visus Pamirā pastāvošos zoroastrisma reliktus, parādās apbrīnojami saskanīga pasaules aina, ko pavada vienkārši un skaidri riti, kas atbilst cilvēku vitāli svarīgām vajadzībām.

Šis pasaules ainas aptuvenu rekonstrukciju var izteikt šādi. Dižais Dievs-Kungs, kura būtība ir Gaisma, ir radījis šo pasauli. Tas mājo bezgalīgā gaismā un vēro mūs gan dienu, gan nakti. Dienā Viņš mūs vēro ar dienas aci – Sauli, naktī ar nakts aci – Mēnesi. Tāpēc viņa vārds ir ‘Saule-Mēness’ (Hirmest, Хирмест; Saule Hir + Mēness Mest).

Lai radītu Zemi, Saule-Mēness ir radījis savus izstarojumus, emanācijas, kas iemiesojas četru stihiju veidā (uguns, ūdens, gaiss un zeme). Lai šīs stihijas būtu vērstas uz labu, Viņš ir pasaulē sūtījis ‘Surušu’ (Суруш) – paklausības un disciplīnas eņģeli.

Ļaunie spēki ir pūlējušies ar Viņu sacensties, bet viņš tos ieslēdzis ellē (duzzah), no kuras tie izlavās naktīs, lai kaitētu cilvēkiem, līdz iestāsies pasaules gala priekšvakars ‘Ohirzamon’ (Охирзамон). Ar tiem cīnīties var ar uguns palīdzību, kas liek tiem atklāties un tā zaudēt spēku, un ar eņģeļa Suruša palīdzību, kurš cilvēkus atbalsta.

Lai cilvēkiem būtu Ceļš, Viņš tiem sūtījis mācību, kas tiek pārnodota mutiski, kā arī neizteiktā veidā. Lai cilvēki atcerētos par Viņa radītās trīsvienīgās dabas (nedzīvā, flora, fauna un cilvēks) nedalāmību un godātu stihijas, nodrošinoties ar to atbalstu, cilvēki ir būvējuši māju – ‘čid’ (чид), kurā Dieva ‘Saule-Mēness’ (Hirmest) novēlējumi tiek iemiesoti noteiktā būvkonstrukciju izkārtojuma veidā.

Cilvēki var maldīties, bet Viņš ir žēlīgs. Viņš ir cilvēkiem novēlējis pacelties uz Viņu garīgi, par ko atgādina mājas 35 sijas, kas liecina par cilvēka garīgās pilnveidošanās 35 pakāpēm. Un šajās 35 pakāpēs tikušas iekļautas gan garīgās īpašības (Saule-Mēness sešas emanācijas – Svētie Nemirstīgie), gan arī materiālās (četras stihijas).

Lai cilvēki mazāk maldītos un nedarītu ļaunu, Viņš pie tiem nosūtīja Mitru (Mehra, Мехр), kas ir Vienošanās (Derība) un Mīlestība. Mitras dzimšanas diena tiek svētīta 25.decembrī, kas nozīmē, ka ļaunuma spēki, kas nemitīgi pūlas iznīcināt Saule-Mēness radīto pasauli, nemitīgi cieš sakāvi, un cilvēki var sākt visu no gala, atmetot netīru un dumju rīcību, vārdus un domas.

Uz Jauno gadu (Nourūzs, Новруз) ir gatavojušies laikus, izliekot cienastus senču gariem ‘arvoh’ (арвох, avestas ‘fravaši’ – varena pārdabiska būtne, kuras priekšstats agrīnajā zoorastrismā ir sajaucies ar ar priekšstatu par ‘urvan’ – cilvēka dvēsele). Senču gariem veica gaismekļa ‘čarog’ (чарог) iedegšanu, kas tiem ļāvis doties pie ‘Saule-Mēness’ bez bažām – jo viņu ceļš kļuvis gaišs.

Jaungads ir iestājies ar pirmo Saules staru, kas iespīdējis mājā caur ‘čarhonu’ (чархон, farsu val. – četras mājas, tas ir, simboliska četru stihiju vieta – kvadrātisks logs mājas jumtā). Tādā veidā ir notikusi gan pasaules atjaunošana ar visu čarhonā maģiski ietverto četru stihiju palīdzību, gan arī mājokļa izgaismošana ar “jauno Sauli”.

Cilvēki ir godājuši visas stihijas, veicinājuši to saglabāšanu tīrībā. Agrāk pat apbedīšana ir veikta praktiski pēc zoroastriešu klasiskā rituāla – mirušais izlikts neapdzīvotā vietā, bet pēc tam skelets aiznests uz kapliču, kur nolikts uz oļu kārtas. Tādējādi stihijas ir saglabātas tīras, bet Pamira maitu ērgļi dabūjuši barību. Vienlaikus tikusi novājināta nāve, tai zaudējot iespēju ar savu puvekļu elpu aplaist visu apkārtni. Bet Saule – Dienas Acs, vienādi labvēlīgi vērojot visas labās radības, ir attīrījusi putnus no līķu netīrumiem.

Trīs dienas ir gaidījuši brīdi, kad mirušā dvēsele – arvoh aiziet pie Saule-Mēness. Trešajā dienā labākais ritu zinātājs (ne vienmēr profesionāls garīdznieks) veicis ‘carovpidid’ (царовпидид) ritu. Uz tīra ‘fotira’ (фотир) lika akmens gaismekli (čarog) ar gaišu lineļļu. Īpašā veidā gatavoti tīri lini un iegremdēti eļļā. Gaismeklis iedegts, dziedot mirušo piemiņas lūgsnas. Klātesošie gājuši pie degošā gaismekļa un “mazgājušies” ar uguni, veikuši uguns “skūpstīšanas” ritu. Tādā veidā cilvēki ir attīrījuši savus ķermeņus un dvēseles no nāves ietekmes.

(skat.arī http://journal.iea.ras.ru/archive/2000s/2008/Lashkariev_%202008_1.pdf )

Un dzīve turpinājusies no jauna – kāzu brīdī tikušies līgava un līgavainis, tērpti balti-sarkanās drānās, kas simbolizējušas dzīvību un auglību. Un viņiem ir dziedātas dziesmas, kas stāstījušas, cik labi ir sievietei savienoties ar vīrieti – tāpat kā zemei dabūt savu saimnieku-arāju. Un ir veikts uzliešanas rits ‘širrugon’ (sviests un piens, līdzīgi Avestas zaotrai). Kāzas ir noslēgtas ar bagātīgām dzīrēm, kas nozīmējušas jaunās ģimenes plauksmi un labklājību.

Un akmeņainajās nogāzēs izgājuši jaunie zemkopji, starp milzīgiem akmeņiem attīrījuši sīkus lauciņus, un vēršu aizjūgs ar arklu uzgriezis pēc arāja iztvīkušo kalnu zemi.

Apmierinājuši zemi, audzējuši bērnus, bērniem stādījuši kokus. Bet pienācis laiks – un paši gūluši ar saviem vecajiem izstrādinātajiem ķermeņiem uz dzimtās zemes akmeņiem. Un pār viņu godināšanas vietu ‘mazoru’ (мазор) lidinājušies svētie putni ar milzu spārniem, un atvadījusies no viņiem visuredzošā Dienas Acs.

Sarežģītu rituālu nav daudz, bet tie, kas ir, apbur acis ar savu vienkāršību un pārdomātību, izteiksmīgumu un saprotamību. Senās mācības ētika, kas izpaužas ar labu domu (farsu val. ‘pinkor neki’, пинкор неки), labu vārdu (farsu val. ‘didor neki’, дидор неки) un labu darbu (farsu val. ‘raftor neki’, рафтор неки) ir bijusi izsekojama katrā cilvēka darbībā. Visi ielejas tadžiki uzsver Pamira kalniešu īpašās garīgās īpašības, runājot par viņiem kā par labiem un godīgiem ļaudīm, uz kuriem vienmēr var paļauties.

Šo neatgriežami mūžībā aizejošās mācības pēdu savlaicīgas dokumentēšanas unikalitāte un nozīmīgums ir tajā, ka tādā pilnīgā un nesaraustītā veidā šī mācība ir saglabājusies vien divās vietās uz Zemes – Badahšānā un Kurdistānā, kur zoroastrismā pamatotā sarežģītā sakārtotā reliģiski-filosofiskā mācība ir nosaukta par ‘jezīdu’ (yezidi, езид) reliģiju.

Tomēr dokumentācijas sarežģītība ir tur, ka Kurdistānā un Afganistānas Badahšānā jau daudzus gadus nebeidzas karš, kas filmas uzņemšanu par reliģiskiem neislāma ritiem šajā apvidū dara ne vien bezperspektīvu, bet arī bīstamu. Un katra jauna kara diena noved pie senu tempļu iznīcināšanas, ticīgo un vecajo iznīcināšanas, nepielūdzami atvirza no mums brīdi, kad visa pasaule varēs pieplakt senākās ticības viedības skaidrajam avotam.

Pēdējo gadu pieredze ir rādījusi, ka islāma fanātiķiem neko nenozīmē ne pasaules doma, ne to vai citu kultūras dzīves parādību vēsturiskais nozīmīgums. Jaungadu svinošu afgāņu iznīcināšana, Budas statuju spridzināšana Bamiānā, nebeidzamais karš Kurdistānas kalnos noved pie tā, ka šodien nevaram būt tur klāt, bet rīt būs jau par vēlu.

Paliek viens – tuvākā gada laikā veikt filmēšanu Badahšānas Tadžikijas pusē. Tomēr arī tur ir virkne faktoru, kas mums liek steigties ar šo darbu veikšanu: arī Pamira iedzīvotāji ir pakļauti laika vēsmu ietekmei, pamazām atkāpjas no senajām tradīcijām, vecie ļaudis nomirst, notiek tadžiku un Pamira tautu saplūšana vienotā nācijā, kur izšķirošā ietekme pieder daudzskaitlīgākajiem un saimnieciski spēcīgākajiem tadžikiem.

[Tadžikiem ir raksturīgi tumši mati un acis, un no vidēji melnīgsnējas līdz gaišai ādas krāsa. Gaiši mati un acis ir sastopami pie “kalnu tadžikiem” Badahšānā, Fanu kalnos, Zeravšanas ielejā starp Gisaras un Zeravšanas kalnu grēdām Tadžikijas ziemeļos, kā arī tadžikiem, kas apdzīvo Pomitas, Varzobas, Karatagas aizas, Karateginas un Tavildarinas ielejas un Gisaru.

Tajik_Pamiri_children

(http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9F%D0%B0%D0%BC%D0%B8%D1%80%D0%BE-%D1%84%D0%B5%D1%80%D0%B3%D0%B0%D0%BD%D1%81%D0%BA%D0%B0%D1%8F_%D1%80%D0%B0%D1%81%D0%B0
Гальча // Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона: В 86 томах (82 т. и 4 доп.).— СПб., 1890—1907.

http://www.nlrt.tj/rus/images/Publication/tadjiki/perviychast.pdf )]

Ja nākošgad neizdosies filmēt, tad, iespējams, 2003.gadā būs par vēlu runāt par to, ka Zemes cilvēkiem tiks saglabāta tik ļoti vērtīgā Radītāja dāvana (Ormazd, ôrmzd, ôr-mzd, persiešuHormazd, arī Ahura Mazda (ahura gars+ mazdā vieds) – Radītāja dievība zoroastrismā, labā iemiesojums un ļaunā gara Ahriman jeb Angra Mainyu pretinieks), ko atnesis Pravietis Zaratuštra. Pasaule kļūs nabagāka, tāpat kā tā noplicinās pēc kultūras pieminekļu vai retu dzīvnieku un augu sugu zaudējuma.

jamshid@avesta.org.ru (Jurijs Lukaševičs, Юрий Лукашевич), arta@scooter.ru (Aleksejs Pastuhovs, Алексей Пастухов).

http://ruavesta.narod.ru/articles/pamir.htm

Jazīdisms un tā saknes mazdaismā. Shamsaddin Megalommatis

Kā jezīdu intelektuāļi redz jezīdisma izcelsmi

Jazīdu reliģiskā prakse ir tikusi aprakstīta kā Austrumu reliģiju sajaukums ar norādi uz senā zoroastrisma un mitraisma praksēm, kā arī kristietības, jūdaisma un islāma elementiem. Tiek atzīti visi monoteistiskie pravieši, bet īpaši godāts tiek Abrahams un Noa.

Vienmēr ir svarīgi zināt, kā savu pagātni redz pamatiedzīvotāji un etnoreliģiskas grupas, un sistematizēt to zināšanas par viņu reliģijas izcelsmi, nepieķeroties ārišķīgajam (viņu dabā), kas ietekmējis (viņu raksturu), un priekšnoteicis (viņu darbībā) Rietumeiropas, kolniālisma, orientālistu tēmas un paņēmienus.

Maza nozīme šajā ziņā ir, vai jazīdismu vairāk ietekmējis mitraisms nevis zoroastrisms (kas tomēr ir pilnīgi iespējams); nozīme ir tam, ka mūsdienu jazīdu intelektuāļi un erudīti zinātnieki mēģina būt spējīgi uzturēt tradicionālo vēsturiski-reliģisko ievirzi attiecībā uz viņu reliģijas izcelsmi un ietekmju vēsturi, kādām jazīdisms bijis pakļauts vairāk kā 2000 gadu pastāvēšanas gaitā daudzos aspektos.

Šajā rakstā es pārpublicēju ļoti patiesu darbu, ko sarakstījis jazīdu erudīts Dr. Pir Mamou Othman; uzmanība ir pievērsta jazīdisma agrīnajiem posmiem un tā vietai attiecībā uz mitraismu un zoroastrismu.

Kādas neprecizitātes (ne jūdi ir Šalmanasera V transportēti uz Asīriju, bet gan israelītus uz Asīriju pārvietojis Sarrukin — Sargon) nozīme ir niecīga.

Šā teksta nozīmīgums ir tradīcijā balstītā vēsturiski-reliģiskā iztirzājuma intelektuālajā stingrībā, kas mūsu dienās ir ļoti reta parādība. Ļoti maz cilvēku šodien var pretendēt uz tādām nerietumu vēstures rūpīgas izstrādes prasmēm. Bargi piemeklētajai jazīdu tautai tā ir grūti gūstama vērtība.

Jezīdi līdz Šeiham-Adi. Dr. Pir Mamou Othman zinātnisks pētījums [1]

Jezīdu reliģija ir viena no pasaules senākajām strīdīgajām reliģijām. Tas, ka Šeihs-Adi Ibin Mustafa (apm. 1162.g.m.ē.) jezīdu reliģijā ieviesa krasas izmaiņas, ir uzkāris Jezidu pagātnei it kā tumšu priekškaru. Tiek vienprātīgi uzskatīts, ka šī reliģija ir pastāvējusi pirms Šeiha-Adi, bet ar citu nosaukumu, kā arī nešaubīgi ar citām ieražām un tradīcijām.

Raksts ‘A focus on the Philosophy of the Yezidi religion’ piedāvā filosofiskus disputus par jezīdu reliģiju, tas ir, par ‘Ta’usi-Melek’ (jezīdi ‘Tawûsê Melek’ jeb “Eņģeli-pāvu” uzskata par Dieva emanāciju un labvēlīgu eņģeli, kas ir izpircis savas krišanas vainu un kļuvis par Visuma radītāju no Kosmiskās olas) kā Dieva pārstāvi uz zemes un nevis kā “Nelabo”, kā apgalvo citas reliģijas. Ta’usi kā estētisku parādību izprot un stingri pie tā turas vienīgi jezīdi.

Jezīdi uzskata, ka Ta’usi Melek ir kā uguns ar divām duālistiskām spējām: Uguns kā gaisma, bet arī uguns, kas dedzina: Labais un ļaunais ir viena un tā pati Persona. Vienlaikus pati cilvēciska būtne ir divu spēku sajaukums – labā un ļaunā, tas ir, katrs jezīds sevī ir daļa no Ta´usi Melek.

Patreizējie pieejamās literatūras pētījumi par senajām Tuvo Austrumu reliģijām norāda, ka (jezīdu reliģijā) nav tieša sakara starp nosaukumiem pirms un pēc Šeiha Adi, izņemot dažus Svētkus un Vārdus (piemēram, zoroastrisma ‘Yazatas’ – “eņģeļi” ir līdzīgs vārdam ‘Yezidi’ – ”tie, kas pielūdz eņģeļus”). Mūsu nodoms šeit ir parādīt mitraismā, zorosatrismā un jezīdismā pastāvošas paražas, svētkus un tradīcijas.

No senajām reliģijām, kas ap 2000.gadu pirms mūsu ēras pastāvējušas Kurdistānā un Persijā, stiprākais sava militārā rakstura dēļ ir bijis mitraisms; līdz kristietības ienākšanai senajās reliģijās krasas izmaiņas nav bijušas. Bet uz skatuves ir nākušas jaunas reliģijas – katra ar jaunu raksturu un atbilstību savu jauno sekotāju vēlmēm, un sava laika vajadzību apmierināšanai; piemēram, zoroastrisms, kas nācis pēc mitraisma, ko (apm. 550.g.pr.m.ē.) reformējis Zoroastrs, ne revolucionāra rakstura dēļ, bet drīzāk mitraisma patriarhiālā rakstura atmešanai; (Romas) kristietība un (Palestīnas) jūdaisms ir būtiski atšķīrušies no mitraisma.

Jezīdisms šajās pārmaiņās spēlētājs nav bijis, jo tam nekad nav piederējusi vara. Drīzāk to stipri ietekmējušas citas reliģijas. Jezīdisms ir bijis viena no senākajām reliģijām, kas kopā ar mitraismu nākušas no Indijas uz mūsdienu Irānu un Kurdistānu. Kā tas ir saukts, un cik daudz sekotāju tam tajā laikā ir bijis, ir zudis aizmirstībā. Šajā sakarā daži reliģijas jomas autoritātes ir snieguši vērā ņemamas norādes, kas atbalsta minētās tēzes:

Senajā un jaunajā Avestā (zoroastriešu svētajā grāmatā) ir rodamas tautas, kas pretstāv irāņu grupai vai vismaz savu galveno dievu vārdus izrunā drīzāk kā indieši, nevis irāņi, jo tikuši nicīgi apzīmēti kā ‘Deva’ (Velna) pielūdzēji. Gātās (Gathas, zoroastrisma svētākie teksti) tie parādās kā uznirstošo zoroastriešu nāvīgi ienaidnieki, un pēc pakāpeniskas izzušanas pamatiedzīvotāji ir pamesti…

Salīdzinājums ar zoroastrismu rāda, ka tas ir stipri ietekmējis jezīdismu. Nav pārsteigums, jo tas vairāk kā 300 gadus ir bijis oficiāla valsts reliģija [2] . Zoroastriešu ietekmei uz jezīdismu līdzīga ir islāma ietekme, īpaši pēc Šeih-Adi parādīšanās jezīdismā.

Jezīdi dievu pielūdz veidā, kas atgādina zoroastriešu lūgsnu rituālus. Īpaši tas ir pamanāms Rīta lūgsnā, seju pagriežot uz sauli. Arī piecas galvenās lūgsnas sakņojas zoroastrismā, nevis islāmā, kā mēdz bieži apgalvot. Dažas no šīm piecām lūgsnām ir visnozīmīgākās: Saullēkta un Saulrieta. Šīs lūgsnas ir vērstas uz Mitru (Saules dievu), nevis uz Zoroastru. Zoroastrs ir iedibinājis septiņus nopietnus pienākumus, tas ir, septiņus svētkus, kas veltīti Ahura Mazdam. Šie svētki ir bijuši drīzāk laucinieciski un zemnieciski, nevis “militāri” (kā mitraismā) vai “saimnieciski” (kā islāmā). Jezīdiem šie svētki ir līdz šai dienai, bet kā datumam nepiesaistīti svētki, tas ir, mainīgos datumos atkarībā no gada.

1. Maidhyoi-Zaremaya — zoroastriešiem pavasara vidū. Jezīdiem ap 14.aprīli, tas ir, ‘Fravaši’ svētkos ko svinējuši Sasanīdu irāņi un babilonieši. Tie ir jezīdu ‘Belinde’ (mirušo svētki) jeb ‘Cejne Ser Sale’.

2. Maidhyoi-shema — zoroastriešiem vasaras vidū. Jezīdiem vasaras vidū, ap jūlija beigām, tos svin Lališā (Lalish, jezīdu svētvieta apm. 60 km no Ninives (Nineveh, Ziemeļirākā).

3. Paitshahya — zoroastriešiem pļaujas svētki. Jezīdiem augusta beigās un visur laukos. Jezīdiem ražas un īpaši lietus aizbildnis ir ‘Mahmad Rashan’ ; tā svētki tiek svinēti pavasarī.

4. Ayathriama — Zoroastriešiem lopu svētki. Jezīdiem pavasara beigās. Jezīdiem ir divi lopu svētie: ‘Memyshivan’ – svētais aitu aizbildnis, un ‘Gawanezersan’ – svētais govju aizbildnis. Šos svētkus sauc šo svēto aizbildņu vārdos.

5. Maidhyaira — Zoroastriešiem ziemas vidus. Jezīdiem oktobra sākumā; tie ilgst septiņas dienas. Trešdienā, ko jezīdi sauc ‘Kabach’, tiek upurēts vērsis/bullis. Šīs septiņas dienas jezīdi sauc par ‘Cema Sheik-Adi’ svētkiem.

6. Hamaspath-maedaya — Zoroastrieši svin pavasara beigās. Jezīdi decembra beigās (Belinde). Kurdistānas kristieši šos pašus svētkus svin ar nosaukumu ‘Balinde’.

Dzīvniekiem senajās reliģijās ir īpaša vieta, īpaši mitraismā, un tiem ir svarīga nozīme dzīves filosofijā, kā arī attiecībās starp sauli un mēnesi. Vairumā pazīstamu mitraistu ikonās, kas pat līdz šai dienai ir identiskas ikonām Šeih-Adi svētnīcā, ir attēloti neskaitāmi dzīvnieki. To interpretācijas arī sakrīt ar mitraisma svētku interpretācijām.

1. 1. Bullis
Mitraisti bulli ir kāvuši kā Ziedojumu. Jezīdi to pašu dara rudenī. Tie to ziedo cilvēcei un saskanīgai pasaulei, un pirmatnīgiem Jaungada svētkiem. Agrāk bullis ir simbolizējis rudeni, un pēc tā nokaušanas ir gaidīts lietains auglīgs gads.

2. Čūska
Mitraistiem čūska ir bijusi simboliska Visumam un zodiakam
(16 grādu plata josla pie debess sfēras (8 grādi uz katru pusi no ekliptikas), kurā atrodas 12 zvaigznāji). Čūska ir ceļš, pa kuru virzās saule un mēness. Saule un mēness kustas pa savām orbītām. Tādēļ zodiaks ir laika simbols. Daudzi zinātnieki čūsku apraksta kā kustības un attīstības simbolu. Mitraismā čūska saistībā ar zodiaku simbolizē gadu un gadalaikus.

Jezīdi čūsku (īpaši melno čūsku, black snake) uzskata par svētu, būtībā par svēto (saint). Šeik-Adi savā laikā ir sniedzis īpašu skaidrojumu: Šeik-Kastas (Sheik-Mend) cilts ir tās aizbildne un jezīdu dabas dziednieki. Ja čūska iekož jezīdam, viņu var izārstēt vienīgi šīs kastas locekļa lūgsna un tā siekalas uz kodiena ievainojuma. Čūska ir attēlota reljefā Šeik-Adi tempļa sienā Lališ svētvietā (blakām ieejai).

3. Skorpions
Mitraisma dzīvnieku pasaulē skorpions simbolizē sauli. Skorpions saules orbītā nonāk 23.oktobrī. Jezīdiem ir īpašs svētais ‘pir’ (“svēts cilvēks”). Līdzīgi Šeik-Mend tas ir dabas dziednieks. ‘Pir Gerwa’ ir skorpiona svētais aizbildnis.

Var noteikti apgalvot, ka jezīdi bulli, čūsku un skorpionu ir pārņēmuši nevis no zoroastrisma, bet drīzāk no mitraisma. Avestā čūska un skorpions tiek aprakstīti kā Ahrimana sūtīti kaitīgi dzīvnieki. Tas, kurš tos nogalina, dara labu darbu. Mitraisma ietekme jezīdu vidē, kuriem līdz islāma invāzijai, būdamiem mazākumā, nav bijušias sadursmes ar citām reliģijām, ir lielāka par zoroastrisma ietekmi.

No plašākiem jezīdu svētku pētījumiem ir skaidrs, ka jezīdismu ir ietekmējušas ne vien šīs divas irāņu reliģijas, bet tas bijis pakļauts arī jūdu un kristiešu ietekmei. Pat mūsdienās ir daudzi svētki, kas līdzīgi jūdu un kristiešu svētkiem, piemēram, apgraizīšanas un upurēšanas svētki (stāsts par Abrahamu un Isāku). Ķēniņa Dāvida zvaigzne ir uz Šeik-Adi tempļa sienas, kas visiespējamāk ir sācies žīdu aizlieguma laikā; jezīdu Kurdistāna ir bijusi pirmā žīdu izsūtījuma vieta – uz Kurdistānu ir nosūtīti septiņi simti žīdu cietumnieku – pēc valdnieka Hosea atteikšanās maksāt nodevas Asīrijas valdniekam Šalmanasaram (727-22.gg.pr.m.ē.; skat arī piezīmi raksta sākumā).

Kristiešu Lieldienas
Marijas un Jēzus vārdi jezīdu reliģiskajos tekstos īstenībā ir īpaši pieminēti, kur tiem ir godināmu svēto vieta. Arī kristieši ir pārņēmuši kādas jezīdu paražas: Lieldienu olu krāsošanu, uguni un mājas ieejas rotāšanu ar ziediem.

Pieejamie jezīdu teksti rada iespaidu, ka tā ir nesena reliģija; tas ir dēļ vairākiem islāma jēdzieniem, un nozīmīgas personas kā Muhameds, Ali, Hasans, Abubakirs, Omārs utt. tiek godāti kā svētie. Tas vienlaikus ir pierādījums, ka islāms ir spēcīgi ietekmējis jezīdismu.

Ir jezīdu dzejnieki, kuri Šeik-Adi laikā ir rakstījuši lieliskus reliģiskus un teoloģiskus tekstus. Nozīmīgākie ir šie:

  1. Hasede Al-Tawri, ‘Par padomiem, kā katram jezīdam dzīvot morālu dzīvi’ (About the advice on how to lead a moral life for every Yezidi).
  2. Pise Cemî, ‘Šeik-Adi un svētie’ (Sheik-Adi and the Saints).
  3. Pir Dawood, ‘Karš pret Šeik-Adi un viņa sekotājiem’ (The war against Sheik-Adi and his followers).
  4. Sheikh-Fakhre Adia:
    • ‘Šeik-Hasana slava’ (Praise about Sheik-Hassan).
    • ‘Šeihs Seri’ (Sheikh Seri).
  5. Pir Sheref, Qawle Baza — ‘Par Šeikh-Adi’ (about Sheikh-Adi).
  6. Pir Khidir, Qawale Darweshi ‘Ādams’ (Adam).

Islāms savu varu ir izvērsis pēc Šeik-Adi ierašanās. Izšķirošs svētku, paražu un mutisko reliģisko tradīciju vairums sakņojas post-islāma periodā.

Piezīmes

[1] Avoti: info-media.de un ahrata.com.

[2] Zorosatrisms īstenībā nekad nav bijis valsts reliģija, bet drīzāk galvenā reliģija un viens no Irānas valdniekiem — Fravahr.org.

http://www.fravahr.org/spip.php?article498

Par svastiku Pamirā

… Vahanas ielejas lejasgalā, kur krustojas senie ceļi, kas caur Pamiru ved uz Indiju, Ķīnu, Afganistānu un Pakistānu, kāds no vietējiem kalniešiem-ismailītiem parādīja man vietu, kur gulēja smaga akmens plāksne ar tajā iekaltu stilizētu “izplaukušu svastiku”, kas iezīmēta četrās daļās sadalītā kvadrātā. Svastikas stari gāja pāri kvadrāta malām, un tās spārni bija noliekti pretim pulksteņrādītāja virzienam. Šī kompozīcija, kuru man izdevās nozīmēt, papildināja vēl kaut kādas laika dzēstas kvadrātā ierakstītas zīmes.

http://logos-homepage.ucoz.com/_ld/1/154__.-___-__.doc

Iespējams, ka visai agrīni izrādīsies arī apbedījumu pieminekļi, kas atklāti Tadžikijas dienvidos, un kurus A.M.Mandelštams izdalījis kā Biškentas kultūru (Бишкент; Мандельштам Анат. Максимилианович, 1966; Pamirā pētījis skitu-saku, kuri vēlāk parādījušies Indijā ar nosaukumu ‘šaka’, apbedījumus; bronzas laikmeta apieminekļus Biškentas ielejā pietiekami pārliecinoši pielīdzinājis Vēdu kultūras indoāriju materiālajai kultūrai. Мандельштам А.М. 1966. ‘Памятники эпохи бронзы в Южном Таджикистане’ // МИА СССР. No 145. Мандельштам А.М. 1966. ‘Погребения срубной культуры в Южной Туркмении’ // КСИА. Вып. 108.). Biškentas kultūra ir attiecināta uz 14-13.gs.pr.m.ē. Tajā ir divas īpatnības, kas krasi nesakrīt ar Vidusāzijas dienvidu un visa atbilstošā makroreģiona noturīgo agrīno zemkopju apbedīšanas rituālu tradīciju. Tā ir līķu sadedzināšana un svastikas veida figūras, kas izliktas no akmeņiem. Šie  elementi ir sveši visām vietējām tradīcijām. Neraugoties uz dienvidu izrakstītās keramikas ornamentālo bagātību, tajās nav tieša svastikas attēlojuma. Tiesa, arī stepju pasaulē ir grūti atrast tiešas analoģijas ar agrīnajiem Tulharas (Хатлонская область, Таджикистан), lai gan kremācija tajā pat Andronovas kultūras kopībā ir sastopama Viduskazahijā, sākot ar agrīno Nurinas posmu (Нурин, Nuras upes ielejā Kazahijā) un vēlāk saglabā savu nozīmi, neraugoties uz līķa izlikšanas rituāla izplatīšanos.
http://www.bulgari-istoria-2010.com/booksRu/Masson_Drevnye_civilizacii_vostoka.pdf

———-

Saskaņā ar patreizējiem datiem, pazemes kapeņu pieminekļu virkne ir stiepusies no Pontas ziemeļu stepēm (sengrieķu Πόντος, latīņu Pontоs – Mazāzijas ziemeļaustrumu apgabals, kas ziemeļos piekļaujas Melnajai jūrai jeb Euksinas Pontam. Dažādos laikos Pontas robežas ir mainījušās – sākumā tā aizņēmusi šauru joslu no Jazonijas zemesraga līdz Galisas upei, vēlāk Pontas valsts laikā robežojusies ar Vifīniju rietumos un Armēniju austrumos, ar Kapadokiju, Galatiju, Mazo Armēniju dienvidos) pāri Vidusāzijai līdz pieejai Indijai (zīm. 3).
Zeravšanas upes lejtecē tā ir Zaman-Babas (Заман-Баба) kultūra (Гулямов 1956; Кузьмина 1958; 1968; Аскаров 1962), bet Amu-Darjas augštecē Biškentas kultūra (Мандельштам 1968) un tai tuvu radnieciskā Vahšas (Вахша) kultūra (arī Amu-Darjas augštecē). Zaman-Baba tiek datēta ar 2.gadu tūkstoša pr.m.ē. pirmo pusi (saskaņā ar jauno hronoloģiju iekrīt 3.tūkstošgadē), Biškentas kultūra pieder 13-8.gs.pr.m.ē., Vahšas – 8.gs.pr.m.ē. otrajai pusei. Tādējādi šīs kultūras kopā aizņem laikposmu no 3.tūkstošgades pr.m.ē. otrās puses līdz 8.gs.pr.m.ē., tas ir, līdz skitu-saku laikposmam. Biškentas kultūras agrīnie apbedījumi (Tulharas kapenēs) tiek aprakstīta kā unikālas būves (bedres ar slīpu ieeju no sāniem), pēdējie apbedījumi – kā katakombas. Bet arī agrīnie droši vien ir katakombas, tikai bojātas (ar šahtu, kas nav pamanīta uzbēruma nobrukušajā zemē vai atracēju norakta – skat. Kleinu, 1961.). Tuvu radnieciskas un lielākā mērā nometnieku kultūras ar katakombām atrodas:  viena ziemeļos no Amu-Darjas, Sapalli (Sapalli-Tepe, Šerabada Uzbekijā) (Аскаров 1973; 1977: 38 – 59), cita Dašli (Dašli Tapa, Balhā) Afganistānā (Сарианиди 1977: 50 – 106). Tās attiecas uz 17-11.gs.pr.m.ē.
Šajās Vidusāzijas kultūrās uzrādās dažas ļoti īpatnas indoāriju iezīmes, pirmkārt, rituālo ugunsvietu ģeometriskais veidols, (zīm. 29 – 35): apaļš (garhapatja, grihastha – mājas saimnieka pa vīriešu līniju pārmantojama zemes jomas uguns, no kuras iededz citas ziedojumu ugunis), četrstūrains (ahavanija, saules uguns uz zemes, dievišķā upurēšanas uguns) sievietēm un pusmēness veida (dakšinagni, senčiem veltīta); kā arī svastikas veida akmeņu grīdojums (figurāli grīdojumi indoāriju kultūrā ir vispār raksturīgi). Šīs iezīmes ir atklājis un izzinājis Mandelštams (1962). Bet 20.gs. vidū Vidusāzijā ir atklāts indoirāņu dialekts (Оранский 1960).
http://lavka.archaeology.ru/Download/Klejn/Klejn_2007_Drevnie_migratsii.pdf

Skat.arī

https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/12/24/mitraisms-un-kristietiba-pavels-globa/ https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/12/22/indoiranu-mitologiska-tradicija-un-iranu-klejotaju-vertibu-orientieri-i-i-moskalenko/

https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/12/20/patiesibas-milestiba-senaja-irana-stenlijs-inslers/

https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/12/17/par-saules-uguns-udens-un-liktens-kultu-vidusazija-ternovaja-g-a/

https://tencinusarunas.wordpress.com/2014/01/06/septinas-iesvetisanas-pakapes-nina-bednara/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s