Suverenitātes problēma. Vai pasaules valsts ir neizbēgama? ISN, ETH Zurich

Pirms definēt PSRS ieceļotāju statusu Latvijā Lisabonas līguma kontekstā mēs aicinām to izdarīt pirmām kārtām 1949.g. 12. augusta Ženēvas konvencijas (http://likumi.lv/doc.php?id=61344 ) kontekstā. Tāpat aicinām balstīties uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1983. un 1987. gada lēmumiem, kuros aplūkota PSRS piespiedu migrācija Baltijas valstīs un aicināts izskatīt šo jautājumu ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā.” (Par Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politiku. Atklāta vēstule Sarmītei Ēlertei. Edvīns Šnore)

Vēl vairāk, šāda problēma ar vienas no vietējām mazākumtautībām un tās tiesību definīciju pati ir ļoti selektīvs starptautisko tiesību un līgumu lietojums:

Ženēvas līgums par militāru okupāciju uzskata civilu okupantu izvietošanu okupētās zemēs nešaubīgi par nelikumīgu, un ir bijis ilgstošs praktiski visu rietumvalstu atzinums par to, ka Padomju Savienība ir nelikumīgi okupējusi Baltijas valstis 1940.gadā. Tomēr, kopš neatkarības atgūšanas acīmredzama vēlme neriskēt konfliktēt ar Krieviju ir vedusi uz Baltijas valstu mudinājumiem burtiski aizmirst pagātni un ātri pielāgoties starptautiskā mazākumtautību traktējuma (OSCE 1993-2001, Burgess 1999) ideāliem (īstiem vai pieņēmumiem). Draudi neuzņemt ES vai NATO ir lietoti kā nepārvarams spēks (force majeure), lai panāktu piekāpību (Taylor 2002).” (Pēcimperiālisma valodu stāvokļi: Baltijas valstis. Uldis Ozoliņš, Valodas politikas Pasaules Kongress, Barselona, 16-20.04.2002)

(Kā “globālā tiesiskuma” pasaulē varēja notikt, ka pēc PSRS sabrukuma pusdzīvo latviešu tautu piespieda noziedzīga invazīvā koloniālisma atstāto krievvalodīgo populāciju definēt par mazākumtautību un atjaunojamajai valstij uzkraut nebeidzamu cīņu par latviešu “saliedēšanu” ar Krievijas imperiālisma revanšistiem!!! No kuras vietas dīgst kājas nodevējiem – “latviešiem”, kuri tur piedalījās? Kapēc Apvienoto Nāciju, Starptautisko tiesu, Cilvēktiesību tiesu modrās acis atvērās tikai šā starptautiskā nozieguma akceptēšanai un latviešu nacionālistu vajāšanai?

Te būs divi raksti par patreizējo starptautisko tiesību un pasaules varas kontekstu. Gluži iedvesmojoši tie nav, bet vērā ņemami gan. Tomēr!!! I.L.)

 

Suverenitātes problēma: Mūsdienu valsts institūcijas nesaskaņa ar Starptautisko tiesību kustību. ISN

Legalizācija varbūt ir viena no visdziļākajām pārmaiņām, kas starptautiskajās attiecībās notiek pašlaik. Tomēr, “virzība uz tiesībām”, kā to sauc Goldstein, Kahler, Keohane un Slaughter – nevar teikt, ka tā grauj suverenitātes reputāciju.

Rakstu sagatavojuši ‘International Relations and Security Network’ (ISN), ETH Zurich, darbinieki. o3.01.2012.

Modernas valsts koncepcijas (skat. http://www.isn.ethz.ch/Digital-Library/Articles/Special-Feature/Detail/?lng=en&id=135592&contextid774=135592&contextid775=135593&tabid=135593&dynrel=0c54e3b3-1e9c-be1e-2c24-a6a8c7060233 ) izmaiņas neizbēgami izraisa pretrunīgus redzējumus par suverenitāti. Kamēr daži apgalvo, ka kosmopolitisma normu un pārnacionāli pamatotas pārvaldības augošā ietekme vājina valsts suverenitāti, citi pastāv uz to, ka šis jēdziens tiek vien pārdefinēts no jauna. Tiešām, pēdējie iekļauj pat globālas pārvaldības ierosinātājus, kas apgalvo, ka ar varas nodošanu pārnacionālam līmenim valsts suverenitāte īstenībā tiek stiprināta, nevis vājināta.

Neatkarīgi, kurā žoga pusē apsverot šo problēmu esat, šķiet, ir skaidrs, ka pieaugošiem mēģinājumiem regulēt starptautiskās attiecības ar tiesību līdzekļiem ir bijusi strīdīga ietekme uz valsts suverenitātes tradicionālajiem priekšstatiem. Piemēram, Judith Goldstein, Miles Kahler, Robert O. Keohane and Anne-Marie Slaughter – viņuprāt juridiskajiem instrumentiem ir tiešām pieaugoša politiskā lietderība, bet viņi apgalvo, ka šī norise nav nedz neatgriežama, nedz tik visuresoša, kā vairums no mums varētu domāt. Steven Haines turpretim apgalvo, ka nacionālas valsts politikas juridiskošana ir ne tikvien ‘garnējums uz šķīvja’. Likuma regulējošais spēks tiešām nomaina valsts suverēno varu un tādējādi norāda uz vienu no dziļākajām pārmaiņām, kas pašlaik notiek starptautiskajās attiecībās.

Starptautiskās legalizācijas pamati

Lai gan starptautiskā legalizācija (pilntiesīgošana) sakņojas jaunajā pēc-1945.gada starptautiskajā kārtībā, globālo juridisko normu īsta izplatīšanās patiesu virzītājspēku nav ieguvusi līdz pat Berlīnes Sienas krišanai. Iznākumā mums tagad ir starptautisku organizāciju, īpaši tiesu un tribunālu pārpilnība, kā piemēram, Starptautiskā krimināltiesa (International Criminal Court (ICC)), kas starptautiskos likumus interpretē samērā neatkarīgi no valstu interesēm. Juridiskie internationālisti tomēr nav bijuši vienīgie šīs attīstības stimulētāji. Arī starptautisko likumu pielietojums iekšzemes tiesās, kā uzsver Haines, ir devis pienesumu lielākai starptautiskai legalizācijai. Īstenībā tik lielā mērā, ka starptautiskā jurisprudence pašlaik “šķiet, attīstās pēc sava prāta” – tā tiek attīstīta pēc savas pašas loģikas, ar iekšpolitisku spiedienu un ar pieaugošu piekritēju-praktizētāju skaitu.

Bet ko starptautiskajai legalizācijai arvien vairāk nozīmē Amerikas Lielšerifa (Great Sheriff) relatīvs panīkums un pieaugošu globālu varu uzpeldēšana? Vai līdzinieki Ķīnā un Indijā arvien vairāk lietos juridiskos mehānismus vien ASV politikas un normu deldēšanai? Gan Haines, gan Kahler apgalvo, ka tieši pretēji. Tā vietā uzpeldošie spēki var starptautisko legalizāciju lietot, lai stiprinātu multipolaritāti un ar to starptautiskajā sistēmā ieviestu lielāku objektivitāti. (Galu galā vājākās valstis daudzpolārā sistēmā var izmantot starptautiskās tiesības, lai piesaistītos spēcīgākiem dalībniekiem un tā pārvarētu spēku atšķirības.)

Tomēr Kahler un citi starptautisko tiesību attīstības skaidrojumā paļaujas uz funkcionālisma loģiku. Valdības starptautisko tiesību mehānismus pareizi uzskata par izdevīgu paņēmienu problēmu risināšanai ar kolektīvu lietas ierosināšanu. Un ka šāda veida lietas ierosināšanas rezultātā starptautiskās tiesības kaut kādā mērā nodrošina paredzamību citādi sarežģītajā un neparedzamajā starptautiskajā sistēmā. Īsi sakot, tā ir augstākās politikas forma.

Starptautiskās legalizācijas sekas

Kahler un citi ne vien apraksta labumus, ko paredz starptautiskā legalizācija, viņi arī identificē dažas sekas valstu mijiedarbībai ar tās mehānismiem. Galu galā starptautisko tiesību attīstība var ne vien novest pie lielākas politiskās vienlīdzības un izdevīgākiem problēmu risinājuma veidiem, tā var arī izmainīt – minēsim tikai vienu piemēru – pašu valsts suverenitātes koncepciju. Galu galā valsts darbojošās personas var mācīties operēt starptautisko tiesību kustības ierobežojumu laukā. Ja noteiktas valsts politiskās intereses tiek turpinātas ar starptautisku legalizāciju, tad ir daudz iespējamāk piemeklēt tās īpašos mehānismus citu problēmu risināšanai. Iznākums ir starptautisko tiesu un tribunālu “uzplaukums”, kas tautu idejas par suverenitāti izcīna daudz mazāk ārkārtējos veidos.

Legalizācijas ietekme uz trim suverenitātespriekšstatiem

Tiešām, starptautiskās legalizācijas “uzplaukums” atbalsojas idejā par to, ka suverenitātes jēdziens turpina būt noskaidrošanas un interpretācijas priekšmets. ‘Stanford Encyclopedia of Philosophy’, piemēram, izšķir “iekšējo” un “ārējo” suverenitāti. Ja iekšējā suverenitāte apraksta attiecības starp valsti un tās tautu, ieskaitot spēka lietošanas monopolu, ārējā suverenitāte apraksta attiecības starp vairākām valstīm, ieskaitot neiejaukšanās principu. Krasner (1999), savukārt, identificē četras dažādas suverenitātes koncepcijas: “savstarpējas atkarības suverenitāte”; “iekšzemes suverenitāte”, kas atbilst iekšējai suverenitātei; “starptautiskā tiesiskā suverenitāte” un beidzot “Vestfāles suverenitāte”, kas atbilst ārējai suverenitātei.

Lai cik noderīgi šie dalījumi būtu, ja vēlamies iztirzāt starptautiskās legalizācijas iedarbību uz valsts suverenitāti, labāk varētu būt aplūkot tās spēlēto lomu trīs dažādos kontekstos:

  1. starptautisko attiecību teorijas kontekstā, piemēram, suverenitāte tiek lietota kā analītisks jēdziens;
  2. starptautisko tiesību kontekstā – suverenitāte ir tiesību norma, kas apraksta valstu tiesības un pienākumus;
  3. politisko debašu kontekstā – suverenitāte tiek lietota valdības rīcības brīvības novērtēšanai.

Sāksim ar to, ka suverenitāte kā analītisks jēdziens ir pamatliekoša anarhiskās starptautiskās sistēmas rakstura izpratnei. Saskaņā ar Waltz’a strukturālā reālisma teoriju valsts suverenitāte ir garantēta, jo valstis nav pakļautas augstākai vai ‘vispārākai’ varai. Tas valstīm ļauj darboties brīvi, kamēr to neierobežo citas valstis. Tādējādi daudzi globāli tiesību mehānismi un normas neietekmē suverenitāti kā analītisku jēdzienu, kamēr legalizācija necieš neveiksmi, parādoties pasaules valdībai. Īstenībā šablonisks reālists apgalvotu, ka legalizācija pasaules politikā nemaina neko, jo likumi vien iemūžina jau vareno varu. (Vēl varētu apgalvot, ka starptautisko likumu parādīšanās uzrāda, ka suverenitāte ir pieaugoši nederīgs jēdziens starptautiskās sistēmas izpratnei.)

Otrā nozīme, suverenitāte kā starptautisko tiesību norma, ir radusies līdz ar Vestfāles Līgumu (Treaty of Westphalia’s (1648.)), kas formalizēja uzsvaru uz tās iekšējām un ārējām formām. Piemēram, ārējā suverenitāte nodrošināja pret ārēju iejaukšanos valsts iekšējās lietās. Valdnieki bija brīvi regulēt attiecības starp sevi un savu tautu bez ārējas iejaukšanās. No otras puses, iekšējā suverenitāte nozīmēja, ka valdnieks bauda varas monopolu. Tomēr suverenitātes jēdziens mainījās, kad monarhijas tika gāztas un nomainītas ar republikām un demokrātijām. Suverenitāte kļuva atkarīga no vēlēšanu procesa un nacionālās vienprātības. Bet lai gan suverenitāte pārgāja no individuāliem valdniekiem uz visu pilsonību, pats jēdziens savu nozīmi norisēs nezaudēja. Pārvaldības pārstāvnieciskajās sistēmās suverenitāte paliek deleģēta ievēlētiem pārstāvjiem. (Starp citu, līdzīgas norises, šķiet, pašlaik ir sagatavošanā starptautiskā līmenī. Noteiktus savas suverenitātes aspektus valstis deleģē globālās pārvaldības formālajiem mehānismiem. Šādi izprastu suverenitāti pašu par sevi (per se) starptautiskā legalizācija nav apstrīdējusi – mainīta var tikt vien tās nozīme. Atbilstoši, nesaskaņa starp starptautiskajām tiesībām un valsts suverenitāti nav loģiski iespējama. Starptautiskās tiesības iedibināja pārnacionālas suverenitātes koncepcijas un tās varēja arī sekmēt tās atcelšanu, ja valstis vēlētos šādu iespēju izmantot.)

Trešā un beidzamā suverenitātes nozīme ir tās kā politiskās prakses pasākuma nozīme. Suverenitāte nozīmē, ka valstis darbojas neatkarīgi un autonomi. Tomēr šajā kontekstā suverenitāti ir grūti izmērīt. Parasti to lieto politiskā diskursā, piemēram, lai noteiktu, vai valsts vai sabiedrība ir ieguvusi vai zaudējusi darbības autonomiju. Te nu var apgalvot, ka kamēr starptautiskā politika tiek legalizēta, valstis ir zaudējušas autonomiju. Tomēr būtu grūti konstatēt cēloņsakarību starp legalizāciju un suverenitātes zaudējumu tās trešajā izpratnē. Vai suverenitāti drīzāk neierobežo augošā globālā savstarpējā atkarība, kas apsteidz pieaugošo starptautisko tiesību īpatsvaru?

Sabiedrības, kurās likuma vara ir iedibinājusies stingri, sapratīs, ka palielināts likumu īpatsvars īstenībā var autonomiju uzlabot, nevis ierobežot. Tas pats var būt patiesi arī starptautiskā līmenī: starptautisko attiecību legalizācija īstenībā var valstīm palīdzēt atgūt kaut cik autonomijas, ko tās zaudējušas pieaugošas savstarpējās atkarības ķīļūdens virpuļos. Tomēr mums jābūt gataviem dzirdēt, ka noteiktas darbojošās personas turpinās apraudāt suverenitātes zaudējumu. Atceroties iekšējās-ārējās saiknes legalizācijā, kā aizrāda Haines, vērojam, ka tādas vaimanas var vien norādīt uz iekšzemes darbojošos personu, kas zaudē varu (tostarp, tautu? – I.L.). Varam būt pavisam droši, ka Starptautiskās Organizācijas mums var pastāstīt, ka ir vēl vismaz viens ieguvums.

Slēdziens

Izpētījuši starptautiskās legalizācijas ietekmi uz valsts suverenitāti, kā iztirzāts Goldstein (2000) un Haines (2010) darbos, atrodam, ka suverenitāti diez vai apdraud legalizācija. Suverenitātes kā analītiska rīka derīgums noteiktās starptautisko attiecību teorijās nav mazinājies. Nedz varam runāt par nesaskaņām starp legalizāciju un suverenitāti šā termina otrajā, tiesiskuma ziņā. Suverenitātes deleģējums noteiktās jomās pārnacionālām organizācijām neatceļ suverenitāti par sevi (per se). Treškārt, protams, vienmēr būs cilvēki, kuri politiskās debatēs žēlosies par suverenitātes zaudējumu, kas tiek saprasta kā nacionāla autonomija. Tomēr cēloņsakarību starp legalizāciju un nacionālas autonomijas zaudējumu ir grūti konstatēt. Pilnībā var apgalvot, ka starptautiskās politikas legalizācija valstīm atdod kaut cik autonomijas, ko tās ir zaudējušas globalizācijas gaitā. Citiem vārdiem, legalizācija var palīdzēt valstīm atgūt suverenitāti.

Avoti

A Bright Future for International Law? , Steven Haines, GCSP Policy Paper, 2010

Rethinking the Nation-State: The Many Meanings of Sovereignty , Joseph Joffe, Foreign Affairs, Nov/Dec 1999.

Sovereignty, in the Stanford Encyclopedia of Philosophy.

Sovereignty: Organized Hypocrisy , Stephen D Krasner, 1999.

And finally, see the Summer 2000 issue of International Organization (Vol 54, No 3), which focuses on the topic of Legalization and World Politics. In particular, see the . . .

  • Introduction by J Goldstein, M. Kahler, R O Keohane and A M Slaughter;

http://www.isn.ethz.ch/Digital-Library/Articles/Special-Feature/Detail/?lng=en&id=135613&contextid774=135613&contextid775=135611&tabid=1451560355

 

 

Valsts institūcijas nākotne: Vai pasaules valsts ir neizbēgama?

Kamēr daudzi cilvēki uzskata, ka valsts institūcijas stāvoklis ir nenoteikts, Alexander Wendt no šādām hamletiskām šaubām necieš. Šeit mēs no jauna aplūkosim viņa slaveno diskusiju par to, ka “pasaules valsts ir nenovēršama.”

Rakstu sagatavojuši ‘International Relations and Security Network’ (ISN), ETH Zurich, darbinieki. 24.12.2012.

Šīs nedēļas gaitā (The State in a Globalizing World, http://www.isn.ethz.ch/Dossiers/Detail/?lng=en&id=135609&contextid782=135609 ) viens no jautājumiem, kuru esam pūlējušies atbildēt, ir – kāpēc kādreiz ļoti augstais nacionālās valsts kā pasaules politiskās organizācijas valdošais statuss pašlaik atrodas blokādē.

Augot ‘Starptautisko tiesību kustībai’ un izvirzoties ‘normatīvajam kosmopolitismam’, ja atsaucamies vien uz diviem piemēriem, pašlaik izskatās, ka jautājums, vai valsts relatīvā vara, vienkārši ar laiku pārveidojoties, izsīkst vai paliek tikpat spēcīga un dzīvīga kā vienmēr, ir atvērts.

Bet, kamēr kādi no mums var lietas redzēt šādi, citi tādām hamletiskām šaubām nepievienojas. Aplūkosim, piemēram, strīdīgo Alexander Wendt’a darbu ‘Kāpēc Pasaules Valsts ir Nenovēršama’ (Why a World State is Inevitable http://www.isn.ethz.ch/Digital-Library/Articles/Special-Feature/Detail/?lng=en&id=135754&tabid=1451561442&contextid774=135754&contextid775=135753 ).

Wendt’a ticība pasaules valsts nenovēršamībai sakņojas Hobsa klasiskajā nošķīrumā starp personu, kas pastāv “dabas valstī” un valsti, kas darbojas starptautiskā sistēmā. Gaišais un bezrūpīgais Hobss (ironiski) ir polemizējis, ka kamēr dabai un starptautiskai sistēmai ir raksturīgs “visu karš pret visiem”, cilvēki dabas valstī ir daudz neaizsargātāki pret citu vardarbību kā valstis pret citām valstīm.

Kā zināms, Hobss ir apgalvojis, ka dabas valstī pat vājākajam cilvēkam ir bijis pietiekams spēks nogalināt spēcīgāko “vai nu ar slepenām intrigām, vai apvienojoties ar citiem.” Šī pirmatnīgā (un tomēr nevēlamā) situācija ir padarījusi par nepieciešamu “kopīgu varu” – Leviatānu – lai tas izšķirtu strīdus un ierobežotu vardarbīgu uzvedību, galvenokārt, pastiprinot cilvēku bailes no nāves un “turot tos visus bijībā.” Turpretim, tā kā valstis starptautiskā sistēmā nav bijušas tik neaizsargātas pret plēsonību kā cilvēki dabas valstī, starptautiskās politikas pārraudzībai kopīga vara nav bijusi nepieciešama.

Saskaņā ar Wendt’u tomēr tam, kas attiecies uz pagātni, nav nepieciešami jāattiecas uz nākotni, īpaši galvenā mainīgā – tehnoloģiskās attīstības dēļ. Kara mākslas postošā spēka milzīgais pieaugums dažās simtgadēs pēc Hobsa viņa Leviatāna varas rīkus ir nostādījis tā, ka pašlaik pat vājākajām valstīm (nerunājot par nevalstiskajiem spēkiem) ir potenciāls nodarīt postu stiprajām. (Lai gan Ziemeļkorejas režīms, piemēram, tik tikko spēj pabarot savus iedzīvotājus, tā kaut kā saķīlētie kodolieroči rada pastāvēšanas draudus daudz ‘spēcīgākajai’ Dienvidkorejai un Japānai.)

Un tāpēc “drošības dilemmai iekšēji piemīt tehnoloģiskā attīstība” – tas ir, citu valstu neuzticamība ved uz jaunu un spēcīgāku ieroču attīstību papildus jau esošo ieroču uzkrājumam – starptautiska anarhiska sistēma “rada tieksmi tehnoloģijai un karam ar laiku kļūt postošākiem.” Tas viss vedina uz domu, jeb kā apgalvo Wendt’s:

  1. starptautiskā sistēma no šā it kā Hobsa Leviatāna pašlaik gūst labumu, kas jau rada patreizējos valsts pasūtījumus;
  2. ka tāds Leviatāns ar laiku vien pieņemsies spēkā, jo mūsu bruņojumu postošā vara vien pieaug.

Tomēr ievērosim, ka Wendt’a apgalvojums ir, ka pasaules valsts ir nenovēršama – nevien, ka tā būtu lietu patreizējā stāvokļa uzlabojums. Pat ja pasaules valsts būtu kolektīvi saprātīga, tas automātiski nenozīmē, ka lielām varām būtu individuāli saprātīgi atdot tai savu suverenitāti.

Starptautiska anarhija (vai pusanarhija Eiropas gadījumā), apvienota ar pieaugoši postošu tehnoloģiju var pasaules valsti pamatot kā teorētisku galamērķi, tomēr bez kāda rosinoša spēka, kas sistēmu tādā virzienā dzītu, mēs nekad pie tās nevaram nonākt. Wendt’am šis spēks ir Hēgeļa “cīņa par atzīšanu”, un tās pārveidojošais spēks var būt kolektīvā identitāte. Visi cilvēki, apgalvo Hēgelis, vēlas būt atzīti, kas būtībā ietver pārējo piekrišanu, ka cilvēks ir “drīzāk subjekts (kas iedarbojas), nevis objekts (uz ko iedarbojas)” – tas ir, piemēram, indivīds jeb brīva cilvēciska būtne nevis bērns vai vergs. Vēl vairāk, vienīgās ilglaicīgi noturīgās sabiedriskās iekārtas ir bijušas tās, kurās atzīšana ir ‘simetriska’, teiksim, kurās ikkatrs pieaugušais tiek atzīts tāpat kā visi pieaugušie vai visi brīvie vīrieši vai sievietes, vai visi bērni, vai visi vergi.

Un tā kā visas starptautiskās sistēmas, kas veidotas no vairāk kā vienas valsts, nenovēršami ietver asimetrisku atzīšanu (jo dažādām valstīm ir dažādas veiksmes), visas tādas sistēmas, ilglaicīgi ņemot, galu galā ir nenoturīgas. Kad pateikts un izdarīts ir viss, vien viena pasaules valsts var nodrošināt visu simetrisku atzīšanu, un tāpēc galu galā noturīga ir tikai pasaules valsts.

Kā uzskata Wendt’s, šie divi apstākļi – tehnoloģiju attīstība starptautiskās anarhijas dēļ un hēgeliskā cīņa par simetrisku atzīšanu – pasaules valsti padara neizbēgamu. No “augšas līdz apakšai” Hobsa anarhija turpinās vest valstis uz arvien postošāku ieroču attīstību, kas pasaules valsti padarīs arvien pievilcīgāku. No “apakšas līdz augšai” cīņa par atzīšanu galu galā izbrāķēs jebkuru starptautisku kārtību, izņemot pasaules valsts iekārtu, ar to neizbēgami dzenot vēsturi tās virzienā.

Saukt Wendt’a apgalvojumu par samākslotu var būt pārbaudījums pienācīgā nenovērtēšanā.

Sabiedrības zinātnieki parasti negribīgi izsakās, ka pagātnes notikumi būtu bijuši nenovēršami, nemaz nerunājot par nākotni. Aizstāvot Wendt’u, jāteic, ka viņš piekrīt, ka sagaidot pasaules valsts iestāšanos nākošo simt vai divsimt gadu laikā, viņš tomēr precīzāk pateikt nevar. Bet, ja Wendt’s ir korekts, politikas ietekme uz mums visiem ir acīmredzami dziļa. Kā viņš savā secinājumā vedina domāt, “ja pasaules valsts ir neizbēgama … valstīm ir jāmēģina ‘dabūt labāko piedāvājumu’, kādu uznākošajā globālajā konstitūcijā var sasniegt, un tas vedina uz domu par starptautisko tiesību ievērošanu un dalību daudzpusējās institūcijās. Ironiski, iznāk – ja pasaules valsts ir neizbēgama, tad valstis, kuras seko tādai (tiesību ievērošanas un dalības) politikai, ilglaicīgi ņemot, darīs sev labāk kā tās, kuras pieturas pie reālistiska viedokļa. Īsāk sakot, labāk ir ‘taisīt programmu, nekā gaidīt, kamēr tā taisa tevi’.”

Cita literatūra

“Recent Considerations of World Government in the IR Literature: A Critical Appraisal,” James Yunker. World Futures, 2011.

“What Happened to the Idea of World Government,” TG Weiss. International Studies Quarterly, 2009

“Agency, Teleology and the World State: A Reply to Shannon,” Alexander Wendt. European Journal of International Relations, 2005.

“Wendt’s Violation of the Constructivist Project: Agency and Why a World State is Not Inevitable,” Vaughan P. Shannon. European Journal of International Relations, 2005.

“The Emergence of a World State is a Historical Inevitability: The Teleology and Logic of Anarchy,” Alexander Wendt. World Economics and Politics, 2003.

“Collective Identity Formation and the International State,” Alexander Wendt. American Political Science Review, 1994

http://www.isn.ethz.ch/Digital-Library/Articles/Special-Feature/Detail/?lng=en&id=135754&tabid=1451561442&contextid774=135754&contextid775=135753

Advertisements

One comment on “Suverenitātes problēma. Vai pasaules valsts ir neizbēgama? ISN, ETH Zurich

  1. Valters saka:

    Labs materiāls – atsedz globālistu, pasaules valdības ceļa bruģētāju nolūkus. Tajā pat laikā parāda viņu argumentācijas vājumu un iekšējās pretrunas. Problēma gan, ka nenotiek šādu materiālu zinātniska analīze un kritika. Tā vietā tiek pakalpīgi bīdīta globālistu ideoloģija un veikta tās ieviešanas legalizācija (iestāšānās visās iespējamās starptautiskajās globālistu organizācijās (ANO, Pasaules tirdzniecības organizācija, OECD, utt.) un visu iespējamo suverenitāti erodējošo starptautisko dokumentu (Stambulas konvencija, Dublinas regula…) parakstīšana un ieviešana…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s