Krima: Putins pret Īstenību. Timotijs Snaiders

(Nekas nav vienkāršs šajā pasaulē. Kādreiz nenotikušās Atmodas laikos man kāds kora biedrs borēja, cik labākie pasaulē ir padomju čekisti – obligāti ar daudziem diplomiem uttutjpr. Putins nešaubīgi ir spējīgs zellis, un Krievijas politika nupat ir nepajokam iznākusi uz skatuves kā neslēpti čekistiska, var teikt arī – rašistiska. Nevar noliegt, Putins virtuozi likumīgo zagļu stilā spēlē uz rietumu demokrātijas, vārda brīvības, brīvās naudas drukāšanas, pasaules varas utt. perversijām, uz žīdu klātesamību visos satricinājumos, kā arī ir izvēlējies brīdi, kad rietumi vēl ir visvājākie. Arī Ukrainas, nedz Latvijas nākotne nav vienkārša, tomēr Krievijas apkampienus nenovēlu pat krieviem. Labā ziņa ir tā, ka Rietumi un latvju liberālkomjaunieši beidzot varbūt sāks blisināties, kas tad ir tas invazīvais koloniālisms, kas tad tā starptautiskā nekaunība, un ko tad provocē pretimnākšana Krievijai. I.L.)

(Timothy Snyder, March 7, 2014)

Šī ir trešā daļa no Timotija Snaidera rakstu virknes par Krievijas ideoloģiju un Ukrainas revolūciju. Iepriekšējie raksti analizē Kremļa Eurasian ideology un tās propaganda about the Kiev uprising.

Krievijas invāzija Ukrainas Krimas pussalā un tās okupācija ir postoša Eiropas miera laika kārtībai. Bet izšķirošāks joprojām ir tas, ko Krievijas prezidents Vladimirs Putins par savu darbību domā. Pavedieni ir mūsu priekšā – Kremļa bezapstājas propagandas kampaņas valodā krievu medijos. Nemitīgi atkārtotas kategorijas ir “fašistisks apvērsums” Ukrainā un “Krievijas pilsoņi”, kas tajā cieš. Putina attaisnojums okupēt daļu Ukrainas un draudēt invadēt visu valsti ir bijis šāds – glābt turienes krievus no fašistiem.

Aplūkosim katru no šiem rēgiem pēc kārtas. Vai patreizējā valdība Ukrainā ir nākusi pie varas fašistiskā apvērsumā? Kā jau katrs, kas sekojis šiem notikumiem, zin, ka masveida protesti pret Janukoviča režīmu, kas sākās novembrī, iesaistīja miljoniem cilvēku no visām sabiedrības grupām. Pēc tam, kad režīms 20.februārī neveiksmīgi mēģināja protestus samazināt, apšaujot protestētājus no jumtiem, ES sarunvedēji panāca vienošanos, ar kuru Janukovičs nodotu varu parlamentam. Neparakstījis, kā solījis, atbilstošu likumu, Janukovičs aizbēga uz Krieviju.

Parlaments pasludināja, ka Janukovičs ir atteicies no savas atbildības, ievēroja protokolus, kas attiecas uz tādiem gadījumiem, un turpināja konstitucionālās reformas procedūru pats. Prezidenta vēlēšanas tika noliktas uz maiju, un tika izveidota jauna valdība. Premjerministrs ir liberālkonservatīvais, viens no diviem premjerministra vietniekiem ir žīds, un nozīmīgā Dņepropetrovskas apgabala austrumos gubernators ir Ukrainas Žīdu Organizāciju Kongresa prezidents. Lai gan, protams, ir iespējams apspriest konstitucionālas nianses, šī norise nebija apvērsums. Un noteikti ne fašistisks. Prezidenta varas samazināšana, prezidenta vēlēšanu izsludināšana un demokrātijas principu atjaunošana ir kaut kas pretējs tam, ko prasītu fašisms. Žīdu kopienas līderi ir pasludinājuši savu nepārprotamu atbalstu jaunajai valdībai un savu pilnīgu pretošanos Krievijas invāzijai.

No astoņpadsmit ministru kabineta posteņiem, ko aizpildījusi jaunā valdība, trīs ieņem galēji labējās partijas Svoboda biedri. Tās līderim ir bijis mazāk kā 2 procentu atbalsts nesenajā aptaujā, kas notikusi pēc Krievijas invāzijas Krimā – iznākums, kas varētu palīdzēt nacionālistiem. Katrā ziņā tas ir tas patiesības grauds, no kura atbilstoši propagandas tradicionālajiem paņēmieniem ir sabrūvēts Putina “fašistiskais apvērsums”.

Otram rēgam, par Krievijas pilsoņu apspiešanu Ukrainā, trūkst pat tas. Pēdējos mēnešos Ukrainā ir nogalināts viens Krievijas pilsonis. Viņu nav apdraudējuši ukraiņu protestētāji vai patreizējā valdība. Pilnīgi pretēji. Viņš ir cīnījies par Ukrainas revolūciju, un ticis snaipera lodes nogalināts.

Katrā ziņā, tā kā Ukrainā nepastāv dubultpilsonība, valstī ir apmetušies nedaudz Krievijas pilsoņu. Bet aplūkosim, kas tie ir: vērā ņemama grupa ir karavīri un jūrnieki Sevastopoles kara bāzē. Tā kā tie ir militāri cilvēki militārā bāzē, tiem aizstāvība diez vai ir vajadzīga. Cita liela grupa ir tās maskētās Krievijas specvienības, kas pašlaik okupē Krimu. Trešā grupa ir krievi, kas ir atvesti autobusos pāri robežai, lai inscenētu prokrieviskas demonstrācijas un sistu ukraiņu studentus Austrumukrainas pilsētās. Beidzamā Krievijas pilsoņu grupa ir bijušie vardarbīgie Ukrainas miliči, kas piedalījušies demonstrāciju apspiešanā. Par savu darbību atalgoti ar Krievijas pasi, tie var un arī izceļo uz Krieviju. Nevienu no šīm grupām, lai kā pārspīlētu iztēli, nevar ticami aprakstīt kā par upuriem padarītu minoritāti, kam nepieciešama aizstāvība.

Putins un līdzīgie, runājot par krievu “tautiešiem”, kategoriju bez juridiska statusa, izsmērē pilsonības jēdzienu. Ar tautiešiem Putins domā cilvēkus, uz kuriem Krievijas valdība pretendē kā uz krieviem – jeb kuri saskaņā ar Kremļa uzskatiem pašidentificējas kā krievi, – un kuriem tādējādi vajadzīga tā aizstāvība. Šāda veida pamatojumus, nepieciešamību aizstāvēt ‘Volksgenossen’ (tautas biedrus), ar zīmīgu efektu lietoja Ādolfs Hitlers, 1938.gadā deklarējot Vācijas prasības Austrijai un pēc tam Sudetijai Čehoslovākijā. Hitlera valsts robežu aizvietojums ar etnisko piederību noveda līdz Minhenes konferencei, Hitlera apmierināšanai un Otrajam Pasaules karam. Krievu vēsturnieks Andrejs Zubovs salīdzinājumu ar nacistu agresiju ir attīstījis tālāk, pielīdzinot Putina darbību ‘Anschluss’-am jeb aneksijai un atgādinot, ka anšluss noved pie kara, kas pagriežas atpakaļ pret tā autoriem. Šo paralēli ir atzīmējis arī Ukrainas galvenais rabīns.

Pat ja Volksgenossen aizstāvēšana būtu tiesiski attaisnota, vienkārši nav skaidrs, kas šie cilvēki varētu būt. Tiesa, ukraiņi runā krieviski, bet tas nepadara viņus par krieviem, ne vairāk kā rakstīšana angļu valodā mani par angli. Valodas problēma var būt dezorientējoša. Ukrainas pilsoņi parasti ir divvalodīgi – runā ukraiņu un krievu valodā. Krievi, tāpat kā to propagandas upuri, reti ir divvalodīgi. Tādējādi visvienkāršāk ir bijis spēju runāt krieviski pielīdzināt krievu identitātei, kam vajadzīga Krievijas aizstāvība. Protams, kādi Ukrainas pilsoņi sevi par krieviem uzskata – ap 17 procenti no iedzīvotājiem – bet tas nenozīmē, ka tie ir diskriminēti vai ka tie identificējas ar Krievijas valsti. Pat Krimā, kur emocionālā piederība Ukrainai ir visvājākā, tikai 1 procents Krieviju identificē kā savu dzimto zemi.

Daudzos nesenajos protestos krievvalodīgie ukraiņi un krievu etniskās minoritātes dalībnieki Austrumukrainā ir kategoriski noraidījuši, ka viņiem vajadzētu Krievijas aizsardzību. Kāda krievvalodīgo un Ukrainas krievu petīcija prasa Putinam ļaut Ukrainas pilsoņiem pašiem risināt savas problēmas. To ir parakstījuši 140000 cilvēki. To var uzskatīt par ievērojamu skaitu, jo katrs parakstītājs zin, ka viņš būs Krievijas varas nežēlastībā, ja Krievija savu iebrukumu paveiks. Bet tas uzrāda pilnīgu apjēgu. Ukrainā krievi izbauda tādas politiskās tiesības, kādas Krievijas krieviem nav.

Šā nepārprotamā absurda gaismā – kāpēc Putina režīmam šī propaganda ir tik svarīga? Visnekļūdīgāk var teikt, ka propaganda kalpo tehniskam nolūkam, ceļa sagatavošanai karam. Tāds teicams propagandas aparāts, kāds ir Krievijai, spēj atrast veidus kā atkal un atkal atkārtot savu vēstījumu nedaudz atšķirīgos veidos un formātos. Pašlaik Krievijas propagandu Rietumos izplata pietiekami daudz cilvēku – kurš naudas dēļ, kurš neziņas dēļ un kurš pašam vien labāk zināmu apsvērumu dēļ. Tiem, kuri pavairo Krievijas propagandas rēgus, nav nepieciešams pārliecināt ikkatru, vien izlikt lietas apspriešanai. Ja brīvas sabiedrības cilvēku diskusijas ierāmē nebrīvu sabiedrību valdnieki, viņi nepamanīs aktuālo vēsturi (revolūciju, kas nupat notikusi Eiropā!) vai nejutīs politikas noteikšanas steidzamību izmisīgā situācijā (Eiropas valstī tikko ir iebrukusi cita!). Propaganda var kalpot šim tehniskajam nolūkam, lai cik absurds tas būtu.

Bet propagandai ir dziļāks un daudz nozīmīgāks uzdevums. Propaganda, vismaz bijušajā Padomju Savienībā, nav bijusi īstenības rediģēta versija, bet drīzāk citas īstenības taisīšanas pūliņu izšķiroša sastāvdaļa. Atspēkojot propagandu ar faktiem un argumentiem un pat apspriežot tās sabiedrisko funkciju, mēs iedzīvojamies noteiktā mentālā pasaulē; mēs sākumā akceptējam novērojamos jēdzienus un cēloni, un mēģinām mainīt situāciju, pamatojoties uz to, ko iedomājamies spējam ieraudzīt un izprast. Bet tā nav vienīgā iespējamā psīhiskā īstenība. Padomju Savienībā pieņēmums par daudz ko, kam ticējām komunisma solījumos, bija tāds, ka nākotne ir tikpat īsta ja ne īstāka par tagadni. Padomju propaganda nebija versija par pasauli, kurā dzīvojam, bet gan solītas pasaules iedomu tēls. Kad Krievijas patreizējo propagandu redzam šādu, tad saprotam, kāpēc tās autorus galīgi nesatrauc, tas, kas var atklāties kā faktu sagrozījumi un pretrunas.

Ņemsim ideju par žīdu nacistiem, kas būtu jāpārņem, ja patreizējai Kremļa propagandai par revolūcijai Kijevā būtu kāds loģisks pamats. Apgalvots tiek, ka apvērsumu veic nacisti – ka vērā ņemama realitāte ir tāda, ka vairāki tagad pie varas esošie ir žīdi. Un tad mēs paužam savu skepsi, ka žīdi ir nacisti, vai ka nacistu apvērsums varētu uznest žīdus Ukrainas valsts aparāta virsotnē.

Bet Padomju Savienības un tās komunistisko sabiedroto ideoloģijā žīdu pielīdzināšana nacistiem ir bijusi ērta pie varas esošajiem, un tādā veidā žīdu nacisti ir kļuvuši par propagandas realitāti. Gados pirms Staļina nāves Israēla kļuva par daļu no starptautiskas sazvērestības, kas bija vērsta pret fašistiem kapitālistiskajos Rietumos. Pēc Sešu dienu (arābu valstu-Israēlas) kara padomieši Israēlas karavīrus un pilsoņus sauca par Vērmahta un SS atdarinātājiem. Šai propagandai sekoja žīdu izraidīšana no komunistiskās Polijas. Fakts, ka žīdi devās no Polijas uz Israēlu un ASV, tika nemitīgi rādīts kā pierādījums žīdu fašistiskumam. Šie režīmi to atrada par savai nākotnes politikai noderīgu attiecībā uz žīdiem, un tādējādi žīdiem, tā teikt, lika kļūt par nacistiem.

Tā nu propaganda ir nevis nepareizs apraksts, bet gan darbības scenārijs. Ja Putina propagandu aplūkojam šajos padomju jēdzienos, redzam, ka invāzija Krimā nav bijusi reakcija uz īstu apdraudējumu, bet gan mēģinājums iedarbināt draudus, lai varētu izlauzties vardarbība, kas pārmainītu pasauli. Propaganda ir daļa no akcijas, tā ir paredzēta attaisnojumam. No šāda viedokļa Krievijas invāzija novestu pie Ukrainas nacionālistu prettrieciena, kas Krievijas stāstu par fašistiem padarītu, tā teikt, atpakaļejoši patiesu. Ja Ukraina nespēj noturēt vēlēšanas, tas neizskatās pēc demokrātijas. Vēlēšanu datums ir noteikts, bet tās nevar noturēt reģionos, kurus okupējusi ārēja vara. Tā militāra akcija var propagandu pataisīt par šķietami patiesu. Pat Eiropas Drošības un sadarbības organizācija nespēj pildīt novērošanas misiju.

Un tiešām, savā 4.marta konferencē Putins apgalvoja, ka Ukrainas valsts vairs nepastāv kā tāda, un tādēļ to neaizsargā ne līgumi, ne likumi. Tā ir pavisam radikāla pozīcija, kas atgādina slēdzienus, kādus izdarīja nacistu juristi par Poliju pēc Vācijas invāzijaš šajā valstī 1939.gadā. Bezvalstiskuma statuss var šķist pilnvarojam vispār jebkādu militāru darbību bez tiesiskiem ierobežojumiem, jo tāda Ukraina būtu apvidus bez likumiem.

Kad Krievijas Federācijas parlaments (raksturīgā padomju novecojušā stila aizklātā balsojumā) pilnvaroja Putinu lietot militāru spēku viscaur Ukrainā, tas kara mērķi definēja kā “sociāli un politiski normāla stāvokļa” atjaunošanu. Tā ir efektīva retorika, jo tā netieši vedina uz domu, ka tas, kas pašlaik notiek pasaulē, patreizējās Ukrainas patreizējā politika un sabiedrība, nav normāla. Tas ir arī formulējums ar šausminošu “piekabi”. Cik daudz vardarbības un cik paaudzes prasīs Ukrainas sabiedrības “normalizēšana”, tas ir, domājams, nedabisko un rietumniecisko demokrātijas ideju likvidējot, un, domājams, iztēloto ukraiņu nacionālo identitāti aizmirstot? Gan krievu, gan ukraiņu maksa būtu vienlīdz milzīga, gandrīz neiedomājama.

Mēs varam nepamanīt jauno realitāti, kam Krievijas propaganda gatavo pamatu, bet šķiet, izskatās, ka Putins, vismaz palaikam, tajā jau dzīvo. Vācijas kanclere Angela Merkele – austrumvāciete un krieviski runājoša, kura šo to zin par komumismu – ir piezīmējusi, ka Putins ir dzīvojis “citā pasaulē”. Bet kas notiks, ja propagandai, tik iedarbīgai, kāda tā ir bijusi rietumnieku uztveres notrulināšanā, neizdosies to jauno pasauli radīt?

Putinam, sakumpušam sēdot krēslā savā preses konferencē, izlīdzoties ar viltīgiem jociņiem un pretrunīgām konstrukcijām, viņš šķita pūlamies savu taktiku un ideoloģiju nogludināt. No vienas puses, viņš ir bijis ārkārtīgi veikls taktiķis, krietni attapīgāks un nežēlīgāks par vai ikkatru, ar kuru viņam bijusi darīšana. Savu Krimas plānu viņš pārvaldīja pašpārliecināti. Viņš lauza visus likumus vardarbības aktā, kam jāpaver telpa īstajai pasaulei, viņam vēlamajai pasaulei, lieliskajai Krievijai, kas savāks krievu zemes un tautas.

Tomēr dramatiskā akcija iztēloto jauno īstenību dzīvē neieviesa. Ukraina neatpazina sevi kā krievu valsti, ko nelaimīgā kārtā un uz laiku pārvalda daži fašisti, ko apvērsums varētu dezorganizēt. Neizskatās, ka tā ir vieta, kur revolucionārais noskaņojums ir nostiprināts ar ārēju invāziju. Kā pirms dažām dienām ir teicis Ukrainas galvenais rabīns: “Revolūcijas laikā bija daudz viedokļu atšķirību, bet šodien tas viss ir pagājis”. Viņš turpinājis: “Esam sastapušies ar ārējiem draudiem, ko izraisījusi Krievija. Tie visus ir apvienojuši”.

Pašlaik visā valstī ir protesti pret krievu okupāciju, pat dienvidos un austrumos, kur lielākā daļa cilvēku skatās Krievijas televīziju, un kur ekonomika ir cieši saistīta ar Krieviju. Ukraiņi, kuri vēl pirms dažām dienām par savu revolūciju strīdējās savā starpā, tagad protestē kopīgi zem viena karoga. Ir bijušas vardarbīgas sadursmes, piemēram, Harkivā, bet tās ir izraisījuši pār robežu ar autobusiem ievestie krievi. Nav ticams, ka ukraiņu studentu piekaušana, ko veikuši krievu “tūristi” (kā tos ar raksturīgo humoru sauc ukraiņi) liks ukraiņiem domāt, ka tie ir viņu krievu tautieši.

Krievijas specvienību uniformas bez zīmotnēm Krimā runā pašas par sevi. Tās bija paredzētas kā strauja rīcība, kas izmainījusi pasauli. Bet ar katru aizgājušu dienu šīs slēpotāju maskas un uniformas bez zīmotnēm izskatās kā kauna, neizlēmīguma, atbildības trūkuma simboli – tiešām realitātes noliegums. Krimas saulē melnie operatīvie darboņi sāk izskatīties nedaudz pelēki. Putinam var patikt iedarbināt operāciju, kurā viņa karaspēks varētu pastāvēt uz to, ka ir no nekurienes. Bet no viņa puses ir bijis dīvaini bērnišķīgi viņa preses konferencē noliegt to, ko zin visi: ka karavīri ir krievi. Tas bija, it kā viņš vēlētos, lai šī taktiskā spēle turpinātos iespējami ilgi, kaut sapnis būtu jel nedaudz ilgāks. Ukraiņu jūrnieki Krimā viņam atbildēja pavisam asi, ar dzirkstošiem krievu izteicieniem, daudz labāk formulētiem kā Putinam.

Maksa par Krievijas nodarīto ir pavisam īsta, gan Eiropai, gan Ukrainai, gan Krievijai pašai. Krievijas propaganda ir eleganti nodrošinājusi Krievijas taktikas loģisko pamatu un skaidri definējusi Krievijas sapni par Ukrainu. Bet galu galā propaganda ir viss, kas savieno taktiku ar sapni, un šī vienība izrādās vēlamība. Nav īstas politikas, nav stratēģijas, vien talantīgs un pašmocīts tirāns, kas svārstās starp mentālām pasaulēm, kas savienotas vien ar melu tīklu. Putins sastopas ar izvēli: vai nu lietot daudz vairāk vardarbības cerībā, ka citi uzliesmojumi palīdzēs sapnim kļūt par īstenību, vai meklēt izeju no tā, ko viņš pasludinājis par kaut kādu uzvaru – kas būtu gudrāk, bet līdzinātos pārdurtai riepai. Šķiet, ka viņš šīs izvēles nozīmi nesajūt.

http://www.nybooks.com/blogs/nyrblog/2014/mar/07/crimea-putin-vs-reality/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s