Krievija-2020: Eiropas operāciju reģions. Džordžs Frīdmans

Džordžs Frīdmans (George Friedman) ir privātas izlūkošanas aģentūras Strategic Forecasting Inc. (http://www.stratfor.com/ ) dibinātājs un direktors. Kompānijas viceprezidents kontrterorisma un korporatīvās drošības lietās ir Freds Bārtons (Fred Burton).

21.04.2013

Eiropas operāciju reģions, protams, ir zona, kas tieši aptver Krieviju no rietumiem. Tur Krievija robežojas ar trim Baltijas valstīm (Igauniju, Latviju, Lietuvu) un divām neatkarīgām republikām – Baltkrieviju un Ukrainu. Visas šīs valstis ir bijušas vispirms Krievijas impērijas un pēc tam Padomju Savienības daļas. Aiz tām atrodas bijušo PSRS satelītvalstu josla – Polija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija. Savas nacionālās drošības pamatu nodrošinājumam Krievijai nepieciešams valdīt Baltkrievijā un Ukrainā. Baltijas valstīm šajā ziņā ir otršķirīga nozīme, tomēr svarīga. Austrumeiropai nav izšķiroša nozīme līdz brīdim, kad Krievija atduras Karpatos dienvidos un tai ir lieli spēki Ziemeļeiropas līdzenumā. Protams, tas viss var sarežģīties.

Ukraina un Baltkrievija Krievijai ir viss. Ja šīs valstis nokļūs ienaidnieka rokās (piemēram, iestāsies NATO), Krievija nokļūs nāves briesmās. No Baltkrievijas robežas līdz Maskavai ir nedaudz vairāk kā 300km. No Ukrainas robežas līdz Volgogradai, kādreizējai Staļingradai, mazāk kā 300km. Gan no Napoleona, gan Hitlera Krievija pasargājās galvenokārt uz savas teritorijas dziļuma rēķina. Bez Baltkrievijas un Ukrainas šis dziļums pazūd. Pazūd zeme, kuru var apmainīt pret ienaidnieka asinīm. Protams, domāt, ka NATO apdraud Krieviju, ir absurds. Bet Krievijā domā 20 gadu ciklos un zin, cik strauji tas, kas šķiet absurds, kļūst par iespējamību.

Krievijā zin arī, ka ASV un NATO sistemātiski paplašina savas darbības jomu, piedāvājot Austrumeiropas un Baltijas valstīm dalību NATO. Un, līdzko ASV sāka NATO iesaistīt Ukrainu, Krievija izmainīja savu attieksmi gan pret amerikāņu iejaukšanās gadījumiem, gan pret Ukrainu. No Krievijas skata punkta NATO paplašināšanās uz Ukrainas rēķina apdraud Krievijas intereses tieši tāpat kā Varšavas militārā līguma ierašanās Meksikā apdraudētu ASV intereses. Kad 2004.gadā Ukrainā notika rietumniecski noskaņoto ukraiņu sacelšanās (oranžā revolūcija) un šķita, ka Ukraina iestāsies NATO, krievi mēģinājumā ielenkt un iznīcināt Krieviju vainoja ASV. Ko domāja amerikāņi, jautājums neatbildēts, bet ka Ukraina ar iestāšanos NATO potenciāli iznīcinās Krievijas nacionālo drošību, apspriešanu neprasa.

Kara mobilizāciju Krievijā neuzsāka, bet aprobežojās ar specdienestu mobilizāciju, kam Ukrainā ir lieliski sakari. “Oranžo revolūciju” krievi uzspridzināja, nospēlējot uz krieviskās Austrumukrainas un eiropejiskās Rietumukrainas sašķelšanu. Tas nepavisam nebija grūti, un drīz vien Ukrainas politika nonāca strupceļā. Krievijas ietekmes nostiprināšana Kijevā ir vien laika jautājums.

Vēl vienkāršāk ir ar Baltkrieviju. Kā jau esam uzsvēruši, Baltkrievija ir vismazāk reformētā no bijušajām padomju republikām. Baltkrievija joprojām ir centralizēta autoritāra valsts. Vēl svarīgāk – Baltkrievijas vadība ne reizi vien ir apraudājusi PSRS izzušanu un piedāvā Krievijai īpašu savienību. Tāda savienība, protams, iespējama vien uz Krievijas noteikumiem, kas rada spriedzi, bet Baltkrievijas iestāšanās NATO nav iespējama.

Baltkrievijas un Ukrainas jauna aprīšana Krievijas ietekmes sfērā par faktu kļūs tuvākajos 5gados. Kad tas notiks, Krievija atgriezīsies līdz tādām robežām ar Eiropu, kas apmēram atbilst tām, kas pastāvēja laikā starp abiem pasaules kariem. Dienvidos atjaunotās robežas atdursies Kaukāzā un būs Ukrainas aizsargātas, bet ziemeļos saskarsies ar Poliju un Baltijas valstīm. Šāds izkārtojums liek apspriest divus jautājumus: kura valsts ir varenākā ziemeļos; un kur tieši būtu jābūt robežai. Un te par īstu uzliesmojuma vietu kļūs Baltijas valstis.

Tradicionālais iebrukuma maršruts Krievijā ir josla starp Karpatiem un Baltijas jūru. Tā ir apmēram 500km plata. Tur ir viegli pārvarams apvidus ar nedaudz ūdens šķēršļiem. Ziemeļeiropas līdzenums agresoram sola vieglu pastaigu. Eiropas agresors var doties tieši uz austrumiem – uz Maskavu vai uz ziemeļaustrumiem – uz Sankt-Pēterburgu. Aukstā kara gados attālums no Sankt-Pēterburgas līdz NATO priekšējām līnijām bija vairāk kā 200km. Tagad šis attālums ir nedaudz vairāk kā 100km. Un šis fakts gan izskaidro stratēģiskās šausmas, ar kādām Krievija sastopas Baltijā, gan izskaidro arī pasākumus, kādi krievuprāt jāveic problēmas risinājumam.

Kādreiz trīs Baltijas valstis bija Padomju Savienības daļa, pēc kuras sabrukuma tās ieguva neatkarību. Pēc tam, izmantojot tik tikko pavērušos un visai drīz aizvērušos iespēju, šīs valstis iestājās NATO. Kā esam varējuši novērot, eiropieši visdrīzāk ir pārāk dziļi iegrimuši pagrimuma ciklā, lai uzrādītu sparu un šo stāvokli izmantotu. Tomēr krievi uz šāda pieņēmuma pamata negrasās riskēt ar savu nacionālo drošību. Viņi ir redzējuši, kā Vācijas, kas 1932.gadā vēl bija kropla valsts, karaspēks jau 1941.gadā stāvēja pie Maskavas vārtiem. Baltijas valstu un Polijas uzņemšana NATO tās robežas ārkārtīgi pietuvināja Krievijas sirdij. Valstij, kas pēdējos divos gadsimtos piedzīvojusi trīs iebrukumus, ērtais pieņēmums, ka NATO un tās dalībvalstis nav apdraudošas, nav tāds, ko varētu akceptēt bez kāda riska.

No Krievijas puses skata punkta galvenie vārti iebrukumam Krievijā ir ne vien plaši vaļā, bet arī atrodas tādu valstu varā, kas paudušas uzsvērtu naidīgumu. Baltijas valstis nekad nepiedos viņu zemju okupāciju, ko nodarīja bijusī PSRS. Tikpat nikni ir poļi, kas tur dziļu neuzticību Krievijas nodomiem. Tagad, kļuvušas par NATO dalībniecēm, šīs valstis veido priekšējo līniju. Aiz tām atrodas Vācija – valsts, kurai krievi neuzticas tāpat, kā poļi un Baltijas valstu iedzīvotāji neuzticas Krievijai. Krievi noteikti krīt vajāšanas mānijā, bet tas nekādi nenozīmē, ka viņiem ienaidnieku nav, vai ka viņi ir jukuši.

Jebkuras sadursmes galvenais punkts ir šāds. Daudzmaz mierīgi Krievija var pastāvēt, ja Baltijas reģions ir neitrāls. Bet dzīvot apstākļos, kad Baltijas valstis ir NATO locekles un tuvās attiecībās ar amerikāņiem – tas ir nopietnāks risks, uz kādu krieviem iziet negribas. No otras puses, amerikāņi, kas piespiesti pie sienas Vidusāzijā un ir spiesti būt piesardzīgi Kaukāzā, no Baltijas aiziet nevar. Jebkāds NATO kompromiss attiecībā uz trim Baltijas valstīm Austrumeiropu iedzīs panikā. Austrumeiropas valstu uzvedība kļūs neparedzama, un Krievijai radīsies iespēja izvērst savu ietekmi tālāk uz rietumiem. Tādā notikumu gaitā Krievija ir visai ieinteresēta, tomēr, ja amerikāņi gribēs, viņi var iesaistīt krietnus spēkus un krievu tīkojumus savaldīt.

Nākošais Krievijas gājiens būs vienošanās ar Baltkrieviju par integrētas aizsardzības sistēmas izveidošanu. Baltkrievija un Krievija ir saistītas ļoti sen, tā ka tāda savienība kļūs par dabisku pagātnes restaurāciju. Šī savienība Krievijas karaspēku aizvedīs līdz Baltijas valstu, kā arī Polijas robežām – un tas iedegs pilna mēroga un krasu sadursmi.

Poļi baidās no krieviem un vāciešiem. Iespiesti starp Krieviju un Vāciju, bez dabiskām aizsardzības robežām, poļi bīstas no tā, kurš kurā brīdī stiprāks. Atšķirībā no citām Austrumeiropas valstīm, ko no Krievijas norobežo, mazākais, Karpatu kalni, un kuras robežojas nevis ar Krieviju, bet Ukrainu, poļi atrodas bīstamajā Ziemeļeiropas līdzenumā. Ja Krievijas karaspēks atgriezīsies pie Polijas austrumu robežām, poļi reaģēs nekavējoši. Polijas iedzīvotāju skaits ir gandrīz 40miljoni. Polija nav maza valsts un, tā kā to atbalsta ASV, nav sīka vienība.

Polija Baltijas valstis atbalstīs. Krievijas puse, savā savienībā ar Baltkrieviju ievilkusi arī Ukrainu, izvērsīs savu karaspēku pie robežas ar Poliju un tālāk uz dienvidiem, līdz pat Melnajai jūrai. Šajā brīdī Krievija sāks mēģinājumus neitralizēt Baltijas valstis. Šādi notikumi, kā es pieņemu, var notikt 21.gadsimta otrās desmitgades vidū.

Krievijas puses rīcībā būs trīs iedarbības rīki uz Baltijas valstīm. Pirmkārt, slepenas operācijas. Krievija sāks finansēt un iedvesmot krievu mazākumtautības un jebkādus prokrieviskus elementus šajās valstīs, kādi tur ir vai kādus var uzpirkt – tieši tāpat kā to dara ASV ar nevalstiskajām organizācijām visā pasaulē. Kad latvieši, lietuvieši un igauņi tādas kustības apspiedīs, tas Krievijas pusei dos ieganstu pielietot otru rīku – ekonomiskās sankcijas. Vispirms tiks slēgta dabas gāzes piegāde. Beidzot, Krievija izmantos militāru spiedienu, izvēršot lielus spēkus pie robežas ar Baltijas valstīm. Psīholoģiskais spiediens būs milzīgs.

Pēdējos gados ir daudz runāts par Krievijas armijas vājumu. Desmit gadus kopš PSRS krišanas šādām runām bija pamats. Bet tagad mēs sastopamies ar jaunu īstenību: ar 2000.gadu vājums ir sācis pārvērsties par spēku un ap 2015.gadu kļūs jau par pagātnes lietu. Gaidāmā sadursme Ziemeļaustrumu Eiropā nenotiks pēkšņi. Tā būs ilgstoša konfrontācija. Krievijai militārās jaudas attīstībai laika pietiks. Viena no jomām, kurās Krievija 20.gs. 90-ajos gados ir turpinājusi pētījumus un izstrādes, ir bijušas jaunākās kara tehnoloģijas. Uz 2010.gadu Krievijas armija noteikti būs pati kaujasspējīgākā šajā reģionā. Uz 2015–2020.gadiem Krievijas militārā jauda kļūs par izaicinājumu jebkurai lielvalstij, kas mēģinātu projicēt savus spēkus šajā reģionā. Pat ASV.

Krievija sadursies ar virkni valstu, kuras ar saviem spēkiem aizsargāties nespēj, un ar NATO, kas ir iedarbīga tikai pie nosacījuma, ka ASV ir gatavas lietot spēku. Kā jau esam novērojuši, Eirāzijā ASV virza būtībā vienu politiku – jebkuras lielvalsts kundzības novēršanas politiku pār Eirāziju vai tās daļu. Ja Ķīna novājināsies vai sadalīsies, bet Eiropa būs vāja un sadalīta, ASV radīsies fundamentāla interese izvairīties no vispārēja kara, piesienot Krieviju Baltijas valstīm un poļiem, kas nespēj spriest globāli.

Šo valstu atbalstam ASV lietos savu tradicionālo paņēmienu – tehnoloģiju pārnodošanu. Tuvojoties 2020.gadam, jaunās kara tehnoloģijas prasīs mazskaitlīgāku bet iedarbīgāku karaspēku, kas nozīmē, ka mazās valstis var iegūt nesamērīgi lielu militāro jaudu, ja piekļūst jaunajām tehnoloģijām. ASV vēlēsies pastiprināt Polijas un Baltijas valstu jaudu un ar to piesiet tur Krieviju, kas būs labākais tās savaldīšanas veids. Gruzija Kaukāzā ir mazsvarīgāks konflikta perēklis. Kaitinot Krieviju, Gruzija sāks atvilkt spēkus no Eiropas un tādējādi kļūs par ASV iejaukšanās rajonu. Bet nozīme būs Eiropai, ne Kaukāzam.

Ņemot vērā amerikāņu jaudu, var paredzēt, ka ASV tiešu triecienu pa Krieviju neveiks un nekādas savu sabiedroto avantūras nepieļaus. Bet Krievija savukārt visdrīzāk gribēs izdarīt spiedienu uz ASV citās Eiropas vietās vai pasaules daļās (piemēram, mēģinot destabilizēt valstis, kas robežojas ar Krieviju, piemēram, Slovākiju un Bulgāriju). Konfrontācija aptvers visu robežu starp Krieviju un pārējo Eiropu.

Krievijas galvenā stratēģija būs mēģinājumi sašķelt NATO un izolēt Austrumeiropu. Izšķirošā loma būs ierādīta vāciešiem, bet pēc tam frančiem. Ne vieni ne otri nevēlas jaunu konfrontāciju ar Krieviju. Tās ir savrupas valstis, pie tam Vācija ir atkarīga no Krievijas dabas gāzes. Vācija cenšas savu atkarību mazināt un varbūt kādā mērā tas izdodas, bet tā kā tā atkarīgi no lielapjoma Krievijas gāzes piegādes viņi būs, bez tās viņi neiztiks. Tāpēc krievi sāks iegalvot vāciešiem, ka amerikāņi atkal viņus izmanto Krievijas savaldīšanai, kamēr Krievija ne vien Vāciju neapdraudot, bet, pretēji, tai ar Vāciju ir kopīgas intereses – noturīga neitrāla bufera pastāvēšana starp abām neatkarīgas Polija personā. Krievijas puse apgalvos, ka Baltijas valstu jautājums šajā formulā neietilpst. Ka vienīgais iemesls, kāpēc ASV varētu rūpēties par Baltijas valstīm, ir, ka ASV ir vajadzīgi placdarmi Baltijā agresijas izvēršanai pret Krieviju. Bet tā savukārt izrādīs gatavību garantēt Baltijas valstīm autonomiju plašas konfederācijas ietvaros, un Polijas drošību pret bruņojuma samazināšanu un neitralitāti no tās puses. Ka alternatīva būtu karš, kas nav ne vāciešu, ne franču interesēs.

Krievijas puses argumenti varbūt nostrādās, bet manuprāt pavisam negaidītā veidā. ASV, kas no eiropiešu viedokļa vienmēr izrādījušas pārāk lielu agresivitāti, izraisīs Austrumeiropā nevajadzīgu rūgšanu, kam vajadzētu radīt draudus Krievijai. Ja Vācija to NATO atļauj, tā tiks iesaistīta nevēlamā konfliktā. Tāpēc, manuprāt, vācieši bloķēs atbalstu, kādu NATO mēģinās izrādīt Polijai, Baltijas valstīm un pārējām Austrumeiropas valstīm. Krievija cerēs, ka šoks, kādu izraisīs NATO atbalsta pārtraukšana, liks poļiem un pārējiem piekāpties. Polija, nonākot savās vēsturiskajās šausmās tapt iespiestai starp Krieviju un Vāciju, kļūs vēl atkarīgāka no ASV; bet ASV, pamanot lētāku iespēju sasaistīt Krieviju, sašķelt Eiropu uz pusēm un tostarp novājināt ES, palielinās atbalstu Austrumeiropas valstīm. Ap 2015.gadu izveidosies jauns valstu bloks, kurā ietilps bijušās PSRS satelītvalstis un Baltijas valstis. Būdamas sparīgākas par Rietumeiropas valstīm, ar iespēja zaudēt daudz vairāk kā Rietumeiropas valstis, un izmantojot ASV atbalstu, jaunā bloka valstis parādīs apbrīnojamu aktivitāti.

Krievija uz tik rafinētu pēc pasaules kundzības tīkojošo ASV gājienu atbildēs ar mēģinājumu pastiprināt spiedienu uz Ameriku citos pasaules reģionos. Piemēram, Vidējos Austrumos, kur turpināsies nebeidzamā Israēlas un palestīniešu pretstāve, krievi palielinās militāro palīdzību arābiem. Nelielas intensitātes globāla konfrontācija izvērsīsies uz 2015.gadu un pastiprināsies uz 2020.gadu. Neviena puse neriskēs karot, bet abas manevrēs.

Ap 2020.gadu šī īstenībā nemitīgā konfrontācija kļūs par pasaules galveno problēmu. Tik visaptveroša kā pirmais aukstais karš šī konfrontācija nebūs. Krievijai nepietiks spēka sagrābt visu Eirāziju, un par īstu pasaules apdraudējumu tā nekļūs. Tomēr reģionāls apdraudējums Krievija būs, un tā kontekstā reaģēs ASV. Pa visu Krievijas robežu perimetru izraisīsies spriedze, bet pilnīgu nosprostojumu ap Krieviju, kādu iedibināja ap PSRS (jeb tas nebūs vajadzīgs), ASV iedibināt nespēs.

Ņemot vērā šo konfrontāciju, eiropiešu atkarība no ogļūdeņražiem, kas ienāk galvenokārt no Krievijas, kļūs par stratēģisku problēmu, un ASV iedarbinās savu stratēģiju, kas ir enerģijas nesēju – ogļūdeņražu nozīmes mazināšana. Šī stratēģija pirmajā vietā izvirzīs alternatīvo enerģijas avotu attīstību. Kā jau līdz šim, Krievija koncentrēsies uz esošo ražošanu, bet ne uz jaunu ražošanas nozaru attīstību, kas nozīmēs naftas un dabas gāzes ieguves palielināšanu, nevis jaunu enerģijas avotu meklējumus. Iznākumā Krievija pēc tam tā arī neizies 21.gadsimtā par valdošām kļūstošu jaunu tehnologiju izstrādes priekšpozīcijās.

Tā vietā Krievijai ir nepieciešams turpināt attīstīt kara potenciālu. Tādējādi Krievija tāpat kā divu pēdējo gadsimtu gaitā lauvas tiesu savu zinātnisko un finansiālo iespēju veltīs jaunu tehnoloģiju lietojumam kara mērķiem un esošās rūpniecības paplašināšanai, kas novedīs pie Krievijas atpalicības no ASV un pārējās pasaules izaugsmes mierlaika, bet vērtīgo tehnoloģiju jomā. Paradoksāli, šī atpalicība īpaši slimīgi ietekmēs jaunu tehnoloģiju attīstības dzinuļus zaudējušās un kara izdevumu apgrūtinātās Krievijas ogļūdeņražu bagātības.

Krievijas varenības nostiprināšanās pirmajā fāzē (apmēram līdz 2010.g.) šo valsti pasaulē novērtēs krietni par zemu, attiecoties pret to kā pret attīstības valsti ar stagnējošu ekonomiku un vājiem bruņotajiem spēkiem. 21.gadsimta otrajā desmitgadē, kad uz Krievijas robežām pastiprināsies konfrontācija, bet tās kaimiņi satrauksies, lielvalstis joprojām pret Krieviju izturēsies nevērīgi.

Īpaši ASV sākumā slieksies ienaidniekus novērtēt par zemu, bet pēcāk par augstu. 21.gadsimta otrajā desmitgadē ASV atkal pārņems bailes no Krievijas. Var novērot interesantu norisi. ASV metas te vienā galējībā, te otrā, bet īstenībā, kā jau esam redzējuši, īsteno diezgan konsekventu un saprātīgu ārpolitiku. Šajā gadījumā ASV kritīs maniakālā stāvoklī, koncentrēsies sasiet Krieviju mezglā, bet visādi izvairīsies no tieša militāra konflikta.

Ļoti liela nozīme būs vietām, kur iet “(ģeopolitiskā) lūzuma līnijas”. Ja Krievijas atdzimšana izrādīsies par minimālu krīzi, tā būs valdoša Vidusāzijā, Kaukāzā un varbūt norīs Moldovu, bet nespēs to izdarīt ar Baltijas valstīm vai iedibināt savu pārsvaru kādā no valstīm rietumos no Karpatiem. Bet ja Krievijai izdosies norīt Baltijas valstis un iegūt nozīmīgus sabiedrotos Balkānos (kā Serbiju, Bulgāriju un Grieķiju) vai Viduseiropas valstīs (kā Slovākiju), sacensība starp ASV un Krieviju saasināsies un sāks pieņemt biedējošas formas.

Starp citu, galu galā tas viss ir mazsvarīgi. Pūloties stāvēt pretī ASV militārajās jaudas daļu, ko Amerika atvēl, atbildot uz Krievijas gājieniem, Krievijas militārais spēks cietīs no spēcīgas spriedzes. Lai ko darītu pārējā Eiropa, – Čehijas Republika, Ungārija un Rumānija neatlaidīgi pretosies jebkurai Krievijas virzībai un amerikāņu palīdzības dēļ izies uz jebkādu darījumu, kādu tām piedāvātu ASV. Tādējādi šoreiz “lūzuma līnija” šoreiz drīzāk ies pa Karpatu kalniem, nevis caur Vāciju, kur tā gāja aukstā kara laikā. Par pretstāves galveno līniju kļūs Ziemeļpolijas līdzenumi, bet Krievija neriskēs atraisīt kara darbības.

Cēloņi, kas šo konfrontāciju (kā agrāk auksto karu) izraisa, noteiks tās iznākumu, kas būs tāds pats kā aukstā kara rezultāti, bet šoreiz to sasniegšana no ASV ievērojamas pūles neprasīs. Iepriekšējā reizē konfrontācija notika Viduseiropā. Nākošreiz tā izvērsīsies krietni vairāk uz austrumiem. Iepriekšējā konfrontācijā (vismaz tās sākumposmā) Krievijas sabiedrotais bija Ķīna. Šoreiz Ķīna stāvēs malā. Iepriekšējā reizē Krievija pilnībā kontrolēja Kaukāzu, bet tagad tā nebūs – Kaukāzā Krievija sastapsies ar ASV un Turcijas klātbūtni. Aukstā kara laikā Krievijai bija liels iedzīvotāju skaits, tagad tas ir stipri samazinājies un turpina sarukt. Tās iekšējās problēmas, īpaši dienvidos, novirzīs Krievijas uzmanību no Rietumiem. Galu galā šī valsts sabruks arī bez kara (kā sabruka jau 1917.gadā un vēlreiz 1991.gadā), bet drīz pēc 2020.gada sabruks Krievijas militārais spēks.

http://krasavchik.livejournal.com/56268.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s