Putina personiskie riski pašlaik ir ļoti augsti. Sergejs Gurijevs

(Neņemos spriest, vai atbilžu autors ir “Neogorbačovs”, vai neoficiāls Putina vēstnieks rietumu pasaulē ar uzdevumu padarīt Krievijas problēmas par pasaules problēmām, vai sidrsskaidrs ekonomists. Iesaku lasīt un domāt. I.L.)
Sergejs Gurijevs (Сергей Гуриев) ir Krievijas ekonomiskās skolas rektors, ekonomisko zinātņu doktors, KF prezidenta Padomes zinātnes, tehnoloģiju un izglītības jautājumos loceklis un vairāku citu padomju loceklis. Davosas Pasaules ekonomiskā foruma uzņemts Jauno globālo līderu sarakstā) 20.03.2014 uzstājies Puškina namā (Pushkin House) Londonā ar lekciju par Krievijas ekonomikas nākotni. Slon (Vietne Slon.ru) publicējusi jautājumus un atbildes, kuras tikušas uzdotas Gurijevam pēc uzstāšanās.

– Kādas Rietumu sankcijas visstiprāk sitīs Krievijas ekonomiku un visvairāk satrauks Krieviju?

– Patreizējās sankcijas atšķirībā no iepriekšējām ir krietni nopietnākas, jo ir vērstas pret cilvēkiem, kas formāli nepiedalās lēmumu pieņemšanā, bet kam – kā stāsta – īstenībā ir milzīga ietekme uz Vladimiru Putinu.

Atsevišķi starp šīm sankcijām stāv Banka “Rossija”. Lieta ir ne tikai, ka tā ir Jurija Kovaļčuka biznesa grupas daļa, kas tieši saistīta ar nozīmīgiem aktīviem. Cilvēkiem, kuri pārvalda bankas (kā arī viņu ieguldītājiem) sankcijas pret Banka “Rossija” ir nozīmīgs signāls – tie sāks satraukties. Pagaidām veikt darījumus ar Krieviju neviens neliedz, bet bankām un Krievijas kompānijām tagad būs daudz grūtāk dabūt rietumu finansējumu un kredītus. Vienkārši tāpēc, ka pašlaik neviens nesaprot, kā attīstīsies situācija, kā atbildēs Krievija – un vai arī citas bankas netiks iekļautas jaunā sankciju raundā.

Ir sankciju komplekts, kas vēl nav pieņemts, bet tiek apspriests. Un pret Krieviju var ieviest Irānas varianta sankcijas ar embargo uz naftu un gāzi un visu finanšu transakciju ierobežojumiem. Tādu sankciju ieviešana būtu ļoti dārga pirmkārt Eiropas valstīm un kā pirmajai – Vācijai.

Bet tieši to Krievijas valdība uztvertu kā nopietnu pasākumu. Nopietni Krievija sankcijas sāks uztvert tieši tad, kad redzēs, ka Amerikas un Eiropas līderi ir gatavi upurē pašu intereses.

Lai Krieviju izslēgtu no OECD, daudz drosmes nevajag – tam neseko nekādi iekšēji politiski zaudējumi. Krievijas vadība kā spēcīgu soli saprot tikai to, kas rada zaudējumus ne tikai Krievijai, bet arī jūsu pašu ekonomikai un jūsu reitingiem savā valstī. Jo vairāk amerikāņi upurēs pašu intereses, lai radītu zaudējumus Krievijai, jo nopietnāks būs signāls, ko tie sūtīs. Un tas, ko amerikāņi ir izdarījuši šodien, radīs zaudējumus amerikāņu kompānijām un amerikāņu biznesam. Tieši tāpēc šodienas solis ir tik sāpīgs Krievijai.

– Vai šīs sankcijas radīs kādas sekas Putina popularitātei un viņa spējai kontrolēt stāvokli valstī?

– Sākumā valsts ap līderi saliedēsies. Krievijiešiem stāstīs, ka ar ekonomiku viss kārtībā, TV rādīs, ka nekādas stagnācijas nav, bet ir vien pārejošas grūtības. Var pat rādīt, ka Eiropā ir ļoti nestabils stāvoklis, un ka Eiropa sabrūk pa daļām. Bet, tiklīdz krievijieši pamanīs, ka rublis attiecībā pret eiro vājinās, viņi visu sapratīs tūlīt.

Krievijiešiem novājējošs rublis tūlīt atsauc atmiņā deviņdesmitos gadus. Un mīts par “stabilitāti” izgaist.

Krievijieši turpinās ticēt Putinam, ka pasaulē pastāv globāla sazvērestība pret Krieviju, bet vairs neticēs, ka ar ekonomiku viss kārtībā. Pie kam runa nav tikai par rubli. Rubļa kursa kritums novedīs pie importa preču sadārdzināšanās. Bez tam tūlīt cenas cels arī Krievijas ražotāji.

– Vai piekrītat, ka lēmumu par Krimu Putins pieņēma, neņemot vērā savu pietuvināto intereses, kuriem simpatizē, un ir pārrēķinājies. Vai viņš tos riskam pakļāvis apzināti, jeb tā bija kļūda?

– Lēmumam par Krimu uz šiem cilvēkiem būs katastrofālas sekas. Bet galu galā tas var būt ļoti bīstami arī pašam Putinam. Viņš ir izdarījis tādu soli, kādu es neieteiktu nevienam. Lieta nav tur, vai man vai jums patīk karš par Krieviju. Lieta ir tāda, ka tagad Putina personiskie riski ir ļoti augsti. Kad jūs pakļaujat apdraudējumam ļoti bagātu un varenu cilvēku īpašumu un brīvību (pat ja par visu savu bagātību tiem jāpateicas jums), tad jūs kļūstat viņiem par dzīvības un nāves problēmu. Tāds stāvoklis ilgi neturpināsies. Tas ir kļuvis ļoti bīstams gan Putinam, gan viņa personiskajiem pietuvinātajiem. Un tieši tur bija stratēģiskā kļūda ar Ukrainu.

– Kāda loma būs 2018.gada Pasaules čempionātam, ja ņemam vērā, ka mēs šīs sacensības cenšamies uztvert kā biznesa iespēju?

– Kad Krievija ieguva tiesības rīkot 2018.gada Pasaules čempionātu, viens Krievijas elites pārstāvis man teica burtiski tā: “Tas ir ļoti labi. Tas nozīmē, ka līdz 2018.gadam mēs uzņemamies saistības, ka nevienam neuzbruksim”. Tiešām, karu ar Ukrainu Putins sāka, līdzko beidzās Olimpiskās spēles – citādi tās novadīt neizdotos.

Kas attiecas uz 2018.gadu, nezinām, kas notiks. Varbūt Vladimiram Putinam ir taisnība, un uz 2018.gadu Rietumi būs aizmirsuši 2014.gada notikumus un viņam piedos. Un es domāju, ka tas ir tieši tas, uz ko viņš cer. Vai arī viņš kļūdās, un tad uz 2018.gadu Krievijā būs jauna valdība. Iespējami abi varianti, un pēc šodienas sankcijām es teiktu, ka otrs scenārijs ir ticamāks kā pirmais.

Tāda notikumu attīstība neticama tikai šķiet. Mēģiniet atgriezties divus mēnešus atpakaļ un iztēloties sankcijas pret Genādiju Timčenko (Privātas investīciju enerģētikā, transportā, infrastruktūrā grupas Volga Group īpašnieks, Francijas-Krievijas Tirdzniecības-rūpniecības palātas ekonomiskās padomes priekšsēdētājs, KHL direktoru padomes priekšsēdētājs). Timčenko nav pat Krievijas pilsonis. Nesen viņam iedeva Francijas Goda Leģiona ordeni, viņa kompānija Novatek (Krievijas otrā pēc ieguves apjoma dabas gāzes kompānija) ir Total (Francijas starptautiska naftas un gāzes kompānija, viena no sešām “Supermajor” naftas kompānijām pasaulē) izšķirošs partneris. Starp citu, arī Dmitrijs Firtašs (holdinga Group DF (Group of Dmitry Firtash) izveidotājs, ceturtais bagātākais cilvēks Ukrainā) ir Kembridžas donors. Padomājiet par to. Mainās viss, un tas, kas šķita neiespējams, patlaban notiek. Šajā ziņā jauna valdība līdz 2018.gadam man nešķiet nemaz tik neiespējams scenārijs.

– Kā varētu pakāpeniski ierobežot notikumus Ukrainā, ja Putins lemtu atkāpties?

– Domāju, ka labākais variants, uz kādu var cerēt pašlaik, ir, ka Ukraina savas teritorijas zaudēt neturpinās. Tāds ir pats labākais no iespējamiem ierobežošanas scenārijiem.

Putins būtu neapmierināts, ja Ukraina pievienotos NATO. Varbūt viņš prasīs no Ukrainas tādu solījumu. Bet maz ticams, ka ukraiņi tādu solījumu spēs pildīt. Tiklīdz jūs zaudējat daļu savas teritorijas, uzreiz sākat domāt par dalības NATO priekšrocībām. Par to pašlaik domā Baltijas valstis un Polija un pat Somija, kas Ukrainai ir bijusi par piemēru, bet tagad domā, ka vienīgi NATO var garantēt robežu neaizskaramību.

Stāvokļa deeskalācija nebūs vienkārša. Bet pats svarīgais jautājums pašlaik ir – vai Austrumukraina paliks Ukrainas sastāvā.

Nav tāda scenārija, pie kura Vladimirs Putins lemtu atdot Krimu. Tā būtu ne tikai vājuma pazīme – tā būtu viņa aprēķina kļūmīguma atzīšana. Tas savukārt nestu milzīgus zaudējumus viņa kā tālredzīga politiķa reputācijai valsts iekšienē. Tas mums ir acīmredzams, bet nav acīmredzams daudziem Eiropas līderiem, kuri nopietni domā, ka pastāv Krimas atdošanas scenārijs.

Ja Rietumi savu sakāvi atzīs, tad labākais scenārijs būs tas, ka Austrumukraina nokļūs ilgstošā krīzē. Sliktajā gadījumā tā vairs nebūs Ukrainas daļa. Un tieši tas pašlaik ir dienas kārtībā.

– Krievijas vēsture mums māca, ka līderi nomainās pēkšņi, un nomaiņa notiek ļoti strauji. Vai jums šķiet, ka šīs var būt Putina pēdējās nedēļas vai mēneši, un ja tā, tad kā notikumi attīstīsies tālāk?

– Krievijas un tai līdzīgu valstu vēsture mums māca, ka nezinām, kas būs tālāk. ASV līderi nomainās ik pēc četriem gadiem, Francijā ik pēc pieciem. Noteikumi ir noteikumi, un demokrātijas ir paredzamas. Teorija saka, ka nedemokrātiski režīmi turpretim attīstās un mainās neparedzami. Un šajā ziņā režīms var nomainīties vienas nakts laikā, bet ir scenārijs, ka tas nemainīsies līdz 2018.gadam. Gadījumā, ja viss izmainīsies vienā dienā, radīsies jautājums – un kas tālāk? Tad parādīsies cilvēks, kam uzticas gan Putins, gan viņa pietuvinātie, gan opozīcija. Viņš stāsies pagaidu valdības priekšgalā, garantēs aizejošās elites drošību un izvedīs demokrātiskas vēlēšanas. Bet kurš tas būs, pašlaik pateikt nevaru.

– Kādas varētu būt vēsturiskas paralēles, kāds varētu būt Krievijas pārveides par attīstītu demokrātisku valsti modelis?

– Visas valstis, kuras pašlaik saucam par attīstītām, kādreiz tādas nav bijušas. Bet vairums no tām ir rietumvalstis. Mēdz būt izņēmumi – piemēram, Dienvidkoreja vai Čīle; ir arī Brazīlijas piemēri, kuras par attīstītām vēl nav kļuvušas, bet acīmredzami tajā virzienā dodas.

Krievijas īpatnība ir, ka tā kļūs par visbagātāko nedemokrātisko valsti, kas pāriet uz demokrātiju. Tāpēc šī demokrātizācija jebkurā gadījumā būs īpaša. (Protams, ja Saūda Arābija šo pārveides procesu nesāks ātrāk.) Krievija ir tik bagāta un tik nedemokrātiska, ka šī disonanse pati par sevi rada milzīgu pārvaldes problēmu. Nebūtu vērts domāt, ka pārvaldīt tik bagātu un tik izglītotu valsti nedemokrātiskā režīmā ir vienkārši. Apskaust Krievijas prezidentu nevajag – viņa darbs ir sarežģīts un ļoti bīstams.

– Vēlētos pajautāt par Putina pretkorupcijas kampaņu un elitu nacionalizācijas kampaņu. Kāpēc kādā brīdī tā pārvērtās pat nacionālistisku kampaņu, kāds bija cēlonis?

– Krievija attālinās no postmodernisma diktatūras – kurā nebija ideoloģijas, vien pielāgošanās – uz jauna sabiedriska līguma meklējumiem. Krievijā ir dažādi cilvēki un dažādi uzskati. Kāds ir kreisāks par Putinu, kāds labējāks. Kādam patīk Rietumi, kāds tos ienīst daudz vairāk kā Vladimirs Vladimira dēls. Tas, kas vieno visus krievijiešus, ir ka nevienam nepatīk korupcija. Un šobrīd tā beidz būt vienkārši ekonomisks faktors, kas pašlaik visstiprāk apdraud režīmu, bet kļūst arī par politisku faktoru. Un Putinam ir svarīgi demonstrēt, ka arī viņam tāpat kā visiem krievijiešiem korupcija nepatīk. Tāpēc viņš ir uzsācis elitu nacionalizācijas kampaņu. Bet arī šai viņa retorikai par laimi vai nelaimi ir postmodernistisks raksturs. Kāds ir savus aktīvus repatriējis, kāds vienkārši nomainījis uzvārdu uz tiem, kāds atstājis visu kā bijis. Īsta cīņa ar korupciju pagaidām nav sanākusi.

Bet sankciju ieviešanas gaitā mēs uzzināsim daudz jauna. Tie, kuri ir lepojušies ar savu nokļūšanu sarakstā, izrādīsies dzīvokļu īpašnieki Šveicē un Parīzē. Tie, kuri pašlaik stāsta, ka no sankcijām nebaidās, tomēr nevēlas dzīvot Ziemeļkorejā. Viņi grib vadīt valsti, saglabāt amatus, būt tādas varas kā Staļinam turētāji, bet dzīvot Eiropā. Mēs zinām, ka visiem šiem cilvēkiem, tostarp visaugstāk situētajiem Krievijas elites pārstāvjiem, joprojām ir intereses ārpus Krievijas.

Atbildot uz sankcijām Putins vienmēr var teikt, ka jau sen aicinājis un pieprasījis elites nacionalizāciju un tās aktīvu repatriāciju. Bet tā ir patreizējā režīma atšķirības iezīme. Tā šajā ziņā ir ļoti postmodernistiska, bet nepavisam ne orveliska. Orvelam, ja šodien teiksit to, kas ir pretrunā ar vakar sacīto, jūs iznīciniet vakardienas avīzes. Krievijas režīms ir satriecošs ar to, ka šodien varat runāt un darīt to, kas ir pilnīgā pretrunā ar to, ko runājāt un darījāt vakar, un tas jums absolūti nekaitē – un pie tam visi šie izteikumi ir brīvi pieejami. Un ir jāsaprot, cik liels talants ir vajadzīgs, lai tādu valsti pārvaldītu tādā veidā.

– Interesanti, kā krievijieši uztver Putinu. Viņš ir glābējs?

– Viņš ir ļoti populārs. Viņš ir glābējs no “deviņdesmito gadu haosa”. Bet, tiklīdz rublis pavājināsies, cilvēki sāks uzdot jautājumus par korumpētiem ierēdņiem. Un arī šīs sankcijas krievijiešu prātos izsauc dažus jautājumus. Kas ir ar šiem cilvēkiem no Putina pietuvināto loka, kāpēc amerikāņi pēkšņi viņus iekļauj sarakstā, ja viņiem nav aizrobežu aktīvu? Un kāpēc valsts kompānijas vadītājs, kam nekad nav bijis privāts bizness, nokļūst amerikāņu sankciju sarakstā, kāpēc viņš ir tik bagāts? Visi šie jautājumi radīsies līdz ar rubļa krišanu. Un tas notiks strauji.

Bet arī Krievijas politiskie līderi ir neparasti cilvēki. Viņi darbojas ar vairākiem instrumentiem vienlaicīgi. Kādi cilvēki, kam ļoti tīk nauda, represijām nav pakļauti – viņu uzticība tiek nopirkta. Kādi mazāk informēti cilvēki nokļūst propagandas ietekmē. Pret kādiem cilvēkiem nākas pielietot represijas. Ar šiem trim rīkiem – uzpirkšanu, smadzeņu skalošanu un represijām Krievijas vara tad arī uztur sarežģītu līdzsvaru. Problēma tikai, ka tai sāk beigties nauda. Tas it īpaši nozīmē, ka tuvākā nākotnē redzēsim vairāk propagandas un vairāk represiju.

http://chronicle.pro/media-news/285490.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s