Krievi kā problēma. Aleksejs Širopajevs

(Алексей Широпаев, dzejnieks, publicists, sabiedrisks darbinieks. Krievijas Nacionālās demokrātiskās alianses līdzpriekšsēdētājs) 21.03.2014

Jau 2007.gada pavasarī, Tallinas vētraino notikumu ap “bronzas kareivi”laikā, es sapratu, ka apmēram tādu pat darbības shēmu, iespējams, Maskava lietos arī attiecībā uz Krimu. Atcerēsimies – kā Kremlis toreiz darbojās Igaunijā? Ļoti vienkārši: pēc iebraukta Kominternes scenārija, kas uzrakstīts pagājušā gadsimta 20.gadu sākumā.

 

Atgādināšu – 1924.gada decembrī Sarkanā Maskava saskaņā ar vispārējo “pasaules revolūcijas” darba plānu nodomāja veikt Igaunijā padomisku valsts apvērsumu. Projektu kūrēja personiski biedrs Zinovjevs, Kominternes Izpildkomitejas pirmais priekšsēdētājs. Izšķirošā loma, protams, bija iedalīta Sarkanarmijas daļām, kas sagrupētas tiešā robežas tuvumā. Tām vajadzēja sniegt ātru “brālīgo palīdzību” igauņu proletariātam. Tomēr pašai iniciatīvai bija jānāk no iekšienes, tas ir, pašas Igaunijas. Šim nolūkam Galvenās Politpārvaldes un Kominternes aizbildnībā šajā valstī tika izveidota komunistiska “piektā kolona”. Tā tad arī sarīkoja bruņotu sacelšanos Tallinā. Tiesa, sarkano izgājiens tika ātri apspiests, un Sarkanarmija tā arī nepaspēja iejaukties. Igaunijas “atkalapvienošana” ar Padomju Krieviju toreiz, divdesmito gadu sākumā, nenotika. Igauņu tauta ieguva divdesmit suverēnas pastāvēšanas gadus, kas kļuva par stingru pamatu tās patreizējai pašapziņai.

Un lūk, 2007.gada pavasarī čekists Putins lēma atkal izmantot savu seno kolēģu iestrādes. Tikai šoreiz viss bija daudz viltīgāk un interesantāk. Tagad par “piekto kolonu” izmantoja nevis deklasētus “proļus” (proletāriešus) ar marksistisku idejisko pildījumu, bet krievvalodīgos iedzīvotājus ar padomisku-impērisku pasaules uzskatu. Par provokācijas savākšanās vietu kļuva izslavētais “bronzas kareivis”. Lieta aizgāja līdz nopietnām masveida nekārtībām Igaunijas galvaspilsētas ielās. Domāju, ka Putins toreiz ar šo iemēģinājumu palika apmierināts. Viņš pārliecinājās, cik efektīvs ārēja spiediena un destabilizācijas ierocis ir viņa rokās.

Nākošreiz Maskava ārpolitisko “krievu faktoru” izmantoja jau Latvijā (2012.g.), kur prokremliskās organizācijas uzduļķoja referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu. Laimīgā kārtā pasākums veiksmīgi izgāzās, un Maskavai Latvijas valsts drupināšanu iniciēt neizdevās.

Tomēr par ideālu vietu “krievu faktora” lietojumam kļuva Ukraina, bet precīzāk tās dienvidaustrumu reģioni un Krima. Īpaši Krima, kur “krievu faktoru” krasi pastiprinājusi Krievijas Melnās jūras flotes klātbūtne. Pēdējo desmit gadu gaitā Maskava Ukrainas krievus ir izmantojusi par bremzi, kas kavē “brālīgās valsts” virzību uz Rietumu pusi. Tagad pēc Maidana uzvaras “krievu faktors” ir kļuvis par Kremļa galveno ieroci cīņā pret Ukrainas revolūciju. Un pirmajā vietā tur izvirzījās Krima – tiešām kā duncis brīvās Ukrainas mugurā.

Lai cik dīvaini tas kādam izklausītos, Krimas fenomens kādā ziņā sasaucas ar Baltiju. Līdzība pirmkārt ir tajā, ka gan Krima, gan Baltija ir krievu kolonijas. Baltija ir bijusī krievu kolonija, bet Krima tikko veiksmīgi tādu brīnišķīgu kvalitāti ir atguvusi. Gan Baltijā, gan Krimā ir daudz krievvalodīgo. Krimā to vienkārši ir vairākums, un šis apstāklis lielā mērā tagad izšķīra pussalas likteni. Tomēr vairākums krievi Krimā ir bijuši nepavisam ne vienmēr. Par vairākumu tie kļuva pēc Otrā Pasaules kara, precīzāk, pēc tatāru un citu nacionālo kopienu masveida genocidālām deportācijām, vainojot tos neuzticībā padomju varai. Tā būtībā bija totāla pussalas tīrīšana, pie kam notika arī Krimas toponīmijā, dzēšot milzumu tatāru nosaukumu, nomainot tos ar raksturīgiem padomiskiem Krimas ciemu un pilsētu nosaukumiem. Deportēto Krimas iedzīvotāju vietā (un parasti viņu mājās) plānveidīgi tika nometināti izceļotāji no Krievijas un mazākā mērā no Ukrainas. Tad nu parādījās tagadējā “krievu Krima”. Tieši tāds pats process noritēja pēckara Austrumprūsijā, ko Staļins padarīja par Kaļiņingradas apgabalu. Tā būtībā bija Staļina kolonizācija, kuras ierocis bija sovjetizēti krievi. Mīkstākā veidā tie paši procesi notika arī Baltijā, kas, būdama neuzticams reģions ar ļoti augstiem antisovjetisma rādītājiem, tika organizētā veidā atšķaidīta ar “sabraukušajiem” no Krievijas apgabaliem. Tas ir, impērija mērķtiecīgi atšķaidīja savas problemātiskās nomales ar krieviem, it kā “nomīnējot” ar viņiem šos reģionus. Iebraukušie līdzi atnesa padomju mentalitāti, nevēlēšanos iepazīt vietējo kultūru, rēķināties ar to – īpaši krasi tas ir izpaudies Baltijā.

Krievi ir uzstājušies kā impēriskas apziņas nesēji, tas redzams arī Krimā. Krievi vēl šobaltdien ir svēti pārliecināti, ka Krima ir sensena, saprotiet, SENSENA krievu zeme. Pamatojumi ir dīvaini: piemēram, Putins, 18.martā uzstājoties Kremļa līguma ar Krimu parakstīšanas ceremonijā, atgādināja, ka Hersonesā kristīts kņazs Vladimirs, kurš pēc tam “kristījis Krieviju”. Bet tādā gadījumā Ukrainai ir nesamērojami nozīmīgākas tiesības uz Krimu, jo Vladimirs bija Kijevas lielkņazs un tautu kristīja Krimā! Krievi apgalvo, ka Krima Krievijai pievienota jau 18.gadsimta beigās (īstenībā nemaz jau tik sen), tomēr, vai impēriskas IEKAROŠANAS fakts var būt pamatojums, kas apstiprinātu tās vai citas teritorijas SENSENU krieviskumu? Vai, piemēram, mūsdienu frančiem vai austriešiem nāktu prātā doma uzskatīt par savām “sensenām” teritorijām valstis un reģionus, kas kādreiz bijuši Napoleona un Habsburgu impēriju sastāvā?? Krievu nostāja attiecībā uz Krimu ļoti atgādina Musolīni pretenzijas uz Dalmāciju (tagad Horvātijas daļu) – duče skandināja, ka tā esot kādreiz bijusi Romas impērijas daļa. Pie kam Splitā ir saglabājusies imperatora Diokleciāna pils – līdzīgi kā Nikolaja Otrā Livādijas pils Krimā. Tomēr mūsdienu itāļi labāk izvēlas saglabāt veselo saprātu un nejukt prātā fašistiskā impērārprātā – atšķirībā no mūsdienu krieviem, kuri pagaidām vēl nav piedzīvojuši īstas pie prāta vedošas kara katastrofas…

Ja velkam vēsturiskas analoģijas, tad minētā kominterniskā avantūra Igaunijā ir pietiekami līdzīga putiniskajai “Krimas pakļaušanai”. Protams, uzlabota ar Krimas specoperācijas sekmīgumu. Pirmo, sākuma vārdu tajā skaļi teica tieši iekšējais, “krievu faktors”, kas līdzīgs kominterniskajai “piektajai kolonai” 1924.gada Igaunijā, bet nesamērojami spēcīgāks un efektīvāks. Pati Krimas autonomās valsts struktūra būtībā kļuva par Putina “piekto kolonu”, nemaz nerunājot par turienes krievu galveno masu. Pēkšņi noskaidrojās, ka viņi visas pēdējās divdesmitgades laikā burtiski beigušies nost zem Ukrainas “okupācijas jūga”, neciešot Ukrainu un ukraiņu “banderisko” karogu, sapņojot par “atkalapvienošanos” ar Krieviju, kuru uztver kā mīļotās Padomju Savienības turpinātāju. Gan Krimā, gan Baltijā krievi pamatā ir absolūti padomiski uzlādēti iedzīvotāji, kas neieredz savas mītnes valstis tieši to tieksmes dēļ izbeigt padomisko pagātni. Nav nejauši, ka par krievu protesta akciju vietām Ukrainā kļūst Ļeņina pieminekļi (2007.gada Igaunijā, atgādināšu, par tādu savākšanās punktu kļuva “bronzas kareivis”, arī padomju ideoloģiskā kulta relikts). Paraugieties uz Krimas krieviem – tie vienkārši ģībst no atgriešanās liekšķerē (vārdu spēle: sovok krieviski ir ‘liekšķere’ un sarunvalodā ‘padomists’). Tieši liekšķerē, nevis vienkārši Krievijā. Kopumā viņiem vajadzīgi ne trikolori, bet bijušie padomju karogi. Šo iekšējo “krievu faktoru” Putins operatīvi papildināja ar “sarkanarmijas” intervenci, kas neskaitāmu “zaļo cilvēciņu” izskatā pārņēma kontroli visā Krimā, tās Augstāko padomi un Ukrainas militāros objektus ieskaitot. Iznākumā Krievijas impērija pieaudzēja vēl vienu “padomju republiku” (piedodiet tādu postmodernismu)…

Nav šaubu, ka sekmīgu Krimas scenāriju Maskava pacentīsies atkārtot attiecībā uz Harkovu un Doņecku. Vien laika jautājums. Līguma par Krimu parakstīšanas ceremonijā Putins skaidri lika pasaulei saprast, ka neuzskata par pamatotu ne vien pazīstamo Hruščova lēmumu (īstenībā parakstījis PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Kliments Vorošilovs 1954.gada 19.februārī pic.twitter.com/Omh3SsikQy), bet arī visu Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu atrašanos tās sastāvā. Acīmredzami, prokrieviskais provokatoriskais saduļķojums Harkovā un Doņeckā būs ilgstošs. Par Putina nākošo soli kļūs mēģinājums atlauzt no Ukrainas visus Dienvidaustrumus. Kāpēc gan Kremlim uz to nesadūšoties, ja tas veiksmīgi aprijis Krimu, tā arī īstu pretestību no Rietumu puses nesastapis? Putins acīmredzami jūtas kā stāvokļa saimnieks: viņam pieder iniciatīva, viņš gandrīz atklāti runā par saviem impēriski revanšistiskajiem nolūkiem un netic, ka Rietumu pasaule spēs atbildei paveikt kaut ko nopietnu. Galu galā Putinam vajadzīga Kijeva, jo vien dabūjis Kijevu viņš varēs sasniegt savu mērķi – sagraut Ukrainu kā valsti un kā ideju. Bet pēc tam, nav izslēgts, pienāks arī Baltijas kārta – varbūt Kremlis kļūs tik nekaunīgs, ka to nemulsinās tās dalība NATO. Un ja NATO pastāvēs malā, cenšoties izvairīties no vērienīga militāra konflikta, tas izprovocēs šīs Alianses sabrukumu, jo kam tā vispār vajadzīga, ja nespēj aizsargāt savus dalībniekus? Bet NATO erozijas sekas iedomāties nav grūti…

Tomēr atgriezīsimies pie “krievu faktora” tēmas Kremļa impēriskā Revanša politikā. Skaidrs, ka Putina Ukrainas dienvidaustrumu aneksijas plānos “krievu faktors” ir izšķirošais. Tā sauktā “krievu iedzīvotāju aizsardzība” no “fašistiski-banderiskās huntas” tagad ir galvenais virziens Kremļa cīņā ar Ukrainas revolūciju. Protams, par kādām īstām krievu interesēm šajā gadījumā nav ne runas – runa ir tikai par Kremļa tīri impērisku (un klanu) interešu aizstāvēšanu. Ukrainas un Krimas krievu iedzīvotāji šajā lielajā spēlē ir iedarbināti vien kā sīka kārts un lielgabalu gaļa. Par krieviem impērija atceras vien tad, kad grib tos palietot utilitāros nolūkos. Un, jāatzīst, palaikam tas Krievijai izdodas, jo krievu tauta vēsturiski ir veidojusies kā impērisks etnoss ar atbilstošu mentalitāti. Tā arī nekļuvuši par normālu nāciju ar savām interesēm, krievi ir pilnībā sevi identificējuši ar Impēriju (lai gan Impērija sevi ar viņiem NEidentificē – lūk tas ir svarīgi). Pati krievu kultūra, krievu valoda izsenis ir bijusi impēriskās politikas visnozīmīgākā sastāvdaļa. Impērija krievus vienmēr ir izmantojusi par bezpersonisku cementējošu substrātu – uz to ir nosliekusi viņu daudzskaitlība un, ak vai, īpatnā mentalitāte. Nav nejaušība, ka tieši krievus ir izdevies padarīt par padomju tautu; nav nejaušība, ka pēc PSRS sabrukuma tieši Krievijas Federācijā noslāpa desovjetizācija un uzvarēja čekistiskais neosovjetisms. Kur ir cēlonis tik nervozai krievu vairākuma reakcijai uz Baltijas valstīm, uz Ukrainu, uz Saakašvili laika Gruziju? Atbilde ir viena: šo valstu tieksmē izbeigt sovokismu, to principiālā vēsturiskā rietumnieciskā antisovjetisma nostājā. Krievu vairākums turpina būt padomju tauta. Tieši šis apstāklis laiku pa laikam izlaužas Baltijā un īpaši, pavisam asi – Ukrainā.

92% Krimas iedzīvotāju ikdienā brīvi runāja un runā krieviski. Krimas krievus neapdraudēja NEVIENS. Viņiem bija lieliska vēsturiska iespēja: saglabājot un attīstot Krimas autonomiju Ukrainas sastāvā, kopā ar tatāriem, ukraiņiem un citu tautu piederīgajiem veidojot Krimas reģionālo zīmolu, virzīties uz Eiropu, savu paradīzes pussalu padarīt par Ukrainas vārtiem uz Vidusjūras pasauli. Bet viņi izlēma atgriezties impērijā, sovokijā. Viņi izvēlējās sev viena no Putina pseidofederācijas beztiesiskiem subjektiem likteni – tā ir nožēlojama, verdziska izvēle! Bet Krievijā sacēlās sagaidoša vienprātība: bezmaz visi, no režisoriem līdz mājsaimniecēm, no fašistiem līdz liberāļiem burtiski kļuva pustraki no sagrābta teritorijas gabala pieaudzēšanas impērijai. Impērisks teritoriāls fetišisms, teritorijas pielūgsme acumirklī saliedēja visus. Izrādās, tā ir tā krievu ideja! Visi mēģinājumi cilvēciski pārbūvēt krievu mentalitāti, ieregulēt to neimpēriskā demokrātiskā atslēgā, kas daudzmaz tika veikti Jeļcina laikā, ir izgāzušies. Mūsu priekšā atkal ir agrākais monstrs, tāds masu apziņas tiranozaurs, un tas slāpst asiņu.

Krievi ar savu mentalitāti, jāatzīst godīgi, ir kļuvuši par problēmu apkārtējiem un sev pašiem. Viscaur pēcpadomju telpā, kur notiek virzība uz Rietumiem, viņi uzvedas kā bremze vai balasts. Viņiem nevajag brīvību, viņi nepieņem Eiropu un negrib laist tajā citus. Paradokss: Krimas tatāri izrādījās eiropejiskāki par Krimas krieviem. Mūsu progresistu donkihotiskā cīņa ar vēsturisko krievisko mentalitāti ir zaudēta – epopeja ar Krimu to ir uzrādījusi acīmredzami. Pašlaik mēs esam liela atbrīvošanās, progresisma ideālu, jau bez tā gandrīz neiesakņojušos, sabrukuma liecinieki krievu apziņā. Deviņdesmit Pirmais gads ir apbedīts. Laiks, kas pagājis kopš Augusta (puča), nav bijis veltīgs ukraiņiem, gruzīniem, latviešiem, lietuviešiem, igauņiem. Par poļiem un čehiem nemaz nerunājot. Veltīgi šie gadi izrādījušies vien krieviem (nu, vēl baltkrieviem). Mēs mentālā ziņā neesam tikuši uz priekšu ne soli – Krima to parādīja. Divdesmit trīs gadus mūsos ir klaiņojis tā arī neizvemtais sovoks (padomju cilvēks), ilgojoties un tvīkstot. Un nu ir nācis tā laiks. Sovoks mūsos ir pārrūdzis tā, ka nupat esam gatavi pieņemt fašismu, viduslaicīgu reliģiozu tumsonību, esam gatavi sagraut starptautisko attiecību un drošības sistēmu, bezmaz grīļojoties uz pasaules kara malas. Esam gatavi ar jaunu sparu apstiprināt Ļaunuma Impērijas nosaukumu, ko mums piešķīris Reigans.

Esan atkal pārdevušies varai par lētiem glaimiem, par kārtējo staļinisko tostu “par godu” krievu tautai. Atbildei uz visaugstāko vārda “krievs” pieminējumu mēs nikni, “siekalaini” aplaizām Saimnieka zābakus. Kaut kas ar mums ir ļoti ne kārtībā. Droši vien, mēs tiešām slimojam ar verdzību. Rūgti ir domāt, ka tieši tagad bija pienācis laiks atvadīties no cerību un neizmantotu iespēju laikmeta. Galvenais – iespējas laiks kļūt citādiem, brīviem. Tā vietā mēs kļuvām par vēl sliktākiem vergiem. Jo atgriešanās vecajos vēmekļos vienmēr rada smagus sarežģījumus. Mentālus un psīhiskus. Tādā veidā sifilītiķis tiecas aplipināt visus apkārtējos, lai tos apveltītu ar “kopīgu likteni”. Notriept visus ar vienu “krievu pasauli”.

Nemēģināsim izgrozīties – ir notikusi katastrofa. Izmantojot Krimu. Putins ir krievu pašapziņu atmetis aiz pat ne 1991.gada iezīmes, bet daudz tālāk – uz vēlīno “rusofīlo” staļinismu. Ir gāzts ne vien “jeļcinisms”, bet arī “hruščovisms”. Izrādās, mūsu tauta atkal ir “nobriedusi” Vadonim. Skaties vien, sāks noņemties ar “tautas ienaidniekiem”, ja ne vēl “kosmopolītiem”. Tā sauktie krievu nacionālisti līksmo – bet no šā brīža būt īstam krievu nacionālistam nav iespējams, jo krievu nācija objektīvi nepastāv. Krievi ir pērkondimdoši apstiprinājuši, ka turpina būt impēriska tauta. Cits liktenis viņiem nav vajadzīgs. Viņi piekrīt, ka viņus pazemo – ka tik priekšniecība dotu iespēju pazemot citus. Nu, tas jau ir kaut kas no cietuma uzraugu mentalitātes.

Krima ir Putina spēcīgākais gājiens. Izmantojot Krimas faktoru, Putins ir saliedējis krievus ap sevi un vienlaikus stipri sanaidojis viņus ar ukraiņiem. Līdz šim ukraiņi nodalīja Kremļa varu no krievu tautas – tagad tos atšķirt nav iespējams. Putins ir padarījis krievus par saviem līdzdalībniekiem, bet krievi atkal identificējuši sevi ar Impēriju un tās Ļaunumu. Putins ir ļoti baidījies, ka Maidans atnāks uz Maskavu. Bet ar Krimas faktora palīdzību Putins ir krievus padarījis absolūti Maidana neuzņēmīgus un tam pat naidīgus. Viņš ir krievus atšķēlis no Maidana, nospēlējot uz viņu pašu mentalitātes. Kas arī bija vajadzīgs.

Īsi sakot, krievu tauta kārtējo reizi nav pievīlusi. Nav nostādījusi savu Priekšnieku nelāgā stāvoklī (lai arī no tā krietni cietusi vēsturiski).

Kā tur teica biedrs Staļins? “Uz dižās krievu tautas veselību!”.

http://rufabula.com/articles/2014/03/21/russian-as-a-problem

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s