Ko par krieviem domā ķīnieši. Eho Rossiji

(Visai negaidīts raksts. Nesteidzieties krist galējībās, to izlasījuši. Es to tulkoju kā noderīgu latviešu salīdzinošam pašnovērtējumam. Nokopējiet to un pasvītrojiet divās krāsās to, ko arī uz sevi nākas attiecināt, un citā krāsā to, kas tomēr neattiecas. Lai laiks nebūtu velti tērēts, nemelojiet sev. Un ceru, ka tiksit pie ļoti vērtīgām atklāsmēm. I.L.)

4.04.2014
ДВО РАН Vēstures institūta vadoša zinātniskā līdzstrādnieka Borisa Tkačenko rokās ir nokļuvusi brošūra “Ar acīm vērtējot Krieviju”, kas izdota tikai 135 eksemplāru tirāžā. Tajā ir apkopoti citātu tulkojumi no ķīniešu grāmatām un avīžu publikācijām. Tās autors ir sev uzlicis mērķi saprast krievus.


Kā domā ķīnieši, krieviem dēļ ilgstošas dzīves verdzībā nav demokrātijas tradīciju, bet pastāv tieksme uz galēju individuālismu. Pie kam krievi ir tik pretrunīgi, ka ar visu savu individuālismu viņi pie viena ir raksturīgi ar verdzisku padevību. “Krievi mūžīgi svārstās starp šīm divām galējībām. Ieguvuši brīvību, tie nezin robežu, ir gatavi visu sagraut”.
Krievu tauta neko nespēj bez ārzemniekiem: “… Krievijas sasniegumi vienmēr bijuši saistīti ar ārzemniekiem. Tiklīdz krievi paši ķērušies pie lietas, tā viss ir ātri sabrucis. Cēlonis ir viņu paškontroles, pašvadības nespēja. Krievijā vienmēr ir zemojušies Rietumu priekšā”.
Krievi ir pacietīgi cilvēki, protestēt viņi neprot, bet ja arī protestē, tad mīksti un maz. Kā piemērs tiek sniegta dzīve pie Jeļcina: “Pie Jeļcina vienkāršo cilvēku dzīves līmenis ir katastrofāli krities, viņi ir aplaupīti un mānīti, kā vien spēts, bet tauta vien nedaudz pakurnējusi”.
2002.gadā ap 80% iedzīvotāju ir atradušies zem nabadzības robežas. Neapmierināto ir daudz, bet nav organizēta protesta. Krievu tauta kārtējo reizi uzrāda satriecošu pacietību un iecietību attiecībā pret varu. Tā tad ir galvenā tradīcija, kas tai tikusi mantojumā no verdziskās pagātnes.
Krievu cilvēki ir pastāvīgi karojuši, tāpēc viņos ir radusies iecietība pret cietsirdību.
Vēl – viņi sevi uzskata par augstākiem kā citas nācijas: “Krievi sevi skaita par augstākiem kā citi. Tas ir radis atspoguļojumu teorijā par slāvu rases pārākumu. Krievi ar nicinošu skatu raugās ne vien uz atpalikušiem Austrumiem un Dienvidiem, bet arī uz attīstītākajiem Rietumiem. Viņi vienmēr grib būt pirmie, būt vadoņi. Vecāko ideja ir dziļi iesūkusies krievu psīholoģijā”. Krievijas ārpolitika ir būvēta uz virskundzību: “…Pat tagad, kad to nevar uzskatīt pat par otrās kategorijas valsti, tai ir grūti noslēpt savu hegemonistisko psīholoģiju”.
Tālāk lasām: “Lai kā krievi censtos eiropizēties, eiropiešiem viņi nelīdzinās. Lielā mērā viņi ir līdzīgāki tatāriem. Precīzāk sakot, pēc formālām pazīmēm tā ir civilizēta sabiedrība, bet iekšēji – tīri krievisks pildījums. Aiz ārējas pieklājības viegli redzama īstā rupjā daba. Krievi ir slāvi. ‘Slāvi’ latīņu valodā ir nozīmējis ‘vergi’”.
Tikumība krieviem ir ar kājām gaisā: “Krieviem piemīt necieņa pret tradicionālo morāli. Par krievu nācijas īpatnību tad arī ir kļuvis pretrunīgums: no vienas puses austrumniecisks pakļāvīgums un verdzisks iztapīgums, no otras puses – izlaidība, plosīšanās; no vienas puses bailes varas priekšā, no otras – nicinājums pret tradīcijām, atteikšanās no vispārpieņemtiem morāles un tikumības principiem. Tas noved pie tā, ka rupjību viņi pieņem par drosmi, nolaidīgumu un haosu – par demokrātiju, sulainiskumu – par tikumu”.
Krievi neprot novērtēt savu vēsturi, it kā noliedz pašu vēsturisko atmiņu: “… arī viņu attieksme pret vēsturi ir galēji radikāla. Piemēram, viņi pieņem, ka viss vecais ir jāatmet, nekāda pārmantojamība nav vajadzīga. Visas pagātnes pēdas ir jāaizskalo, jāaizslauka vienā naktī. Un ne tikai formāli, bet arī būtībā. Varbūt vissmieklīgākā ir viņu tieksme nomainīt pilsētu, ielu un laukumu nosaukumus, gāzt pieminekļus, it kā vēsturē nekādi atcerēšanās vērti notikumi nav bijuši”.
Krievijā zeļ briesmīgs birokrātisms, pie ierēdņiem ir milzīgas rindas. “Nav svarīgi, cik cilvēki gaida rindā – 10 vai 100 – kalpotāji darbosies kā vienmēr: bez steigas, novēršoties sarunās un neaizmirstot padzert tēju. Nekas viņiem neliks mainīt savu reglamentu, nekādas kataklizmas”.
Tā kā krievi to vien ir darījuši kā karojuši, tiem nekad nav bijis laika pilnveidot dzimto valodu: “… pazīstamais angļu dzejnieka Džonsona izteiciens “Patriotisms ir nelieša pēdējais patvērums” tulkojumā krievu valodā izskatās tā: “neko nav zaudējis pat visneglābjamākais cilvēks, ko atstūmuši draugi un sabiedrība, ja viņa dvēselē ir saglabājusies Dzimtenes sajūta, tajā ir viņa pēdējā cerība un glābiņš”.
Krieviem nekad nav bijis laika noņemties ar savas valodas pilnveidošanu – viņi vairāk karojuši un cīnījušies. Pat kulturāli cilvēki ar augstāko izglītību var bezgalīgi strīdēties par kāda vienkārša vārda vai teikuma pareizrakstību. Bet nolikt eksāmenu Krievijas pilsonības iegūšanai nespētu arī pat daudzi krievi”.
Krievijā nav mīlestības, bet ir seksa kults, kas aizvieto mīlestību. Par pievilcīgāko profesiju krievu skolnieces, saprotams, uzskata prostitūciju; sabiedrība pret to ir iecietīga. Avīzēs atklāti tiek drukāti sludinājumi par meiteņu pieņemšanu algādzes darbā seksuālo pakalpojumu sniegšanai. Krievijas sabiedrība vispār nesaprot, kas tas tāds ‘labi’ un kas tas tāds ‘slikti’.
Kas attiecas uz politiķiem, tad tie “ne vien nebaidās aptraipīt savu reputāciju šajā ziņā, bet, pretēji, izmanto seksu kā savu mērķu sasniegšanas ieroci. Daudzi no viņiem, tostarp parlamenta locekļi un gubernatori, atklāti uztur vairākas piegulētājas, Žirinovska partija iesaka atvērt publiskos namus”.
Tas viss ir vēsturiska objektīva īstenība. Puškinam, raksta ķīnieši, ir paticis dižoties ar seksuālajām spējām, bet Katrīnai II pat dižoties nav vajadzējis.
Tālāk.
Krievu cilvēki nespēj iztikt bez iedzeršanas. “Var neēst, bet neiedzert nevar – lūk cita spilgta krievu cilvēku īpatnība. Krievi pacietīs maizes trūkumu, bet sadumposies, ja pietrūks vodkas. Vodka ir kļuvusi par krievu sabiedrības svarīgu sastāvdaļu. Alkohols – tas ir tas, bez kā krievi iztikt nespēj un negrib. Ja citās valstīs teic: “Kurš ceļas agri, tas maizi nopelnīs”, tad par krieviem var teikt tā: “Kurš ceļas agri, tam būs ko iedzert”. Ķīnieši atgādina, ka Jeļcins bijis alkoholiķis.
Kauna krieviem nav ne piles. “Dīvainākais ir, ka viņi nekad neizjūt kaunu, lai ko viņi nedarītu. Pretēji, viņi vienmēr visam atrod attaisnojumu”. Krievijā visos līmeņos zeļ meli.
Krievi dzīvo pastāvīgās bailēs. Visi visapkārt viņiem ir ienaidnieki. Krievijā valda vispārēja aizdomīguma gaisotne. FDD (FSB, KGB) loma ir milzīga joprojām. “Gandrīz visas telefona sarunas tiek noklausītas, un specdienesti, ja grib, vienmēr var uzrādīt jums kompromatu”.
Citā tekstā, ‘Ķīnas un Krievijas salīdzinājums’, ķīnieši ir veikuši abu valstu tiešu salīdzinošu analīzi. Ja gudrā Ķīna, kā uzskata autori, sekojot Japānai un Dienvidkorejai, ir pieņēmusi rietumu modeli, tad Krievija ir gājusi Āfrikas, labākajā gadījumā Latīņamerikas ceļu.
Nākošais materiāls, ‘Atverot Krievijas karti’, apraksta krievu tautas raksturu no ķīniešu viedokļa.
Kā uzskata analītiķi, krievu nācija viscaur ir zagļi, gļēvuļi, laupītāji; galvenās viņu rakstura iezīmes ir dusmas, alkatība un zemošanās vardarbības priekšā. Autori vispārina: “Krievu nācijas “diženums” par 30% sastāv no zagšanas un par 70% no bandītisma”.
Viss iepriekšminētais nepretendē uz polemiku. Nav svarīgi – vai ķīnieši par krieviem domā pareizi vai ne. Svarīgi ir, ko viņi domā.
http://ehorussia.com/new/node/8992

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s