Krimas īstenība. Aleksejs Fjodorovs

(Jauni un vidēju gadu cilvēki šim patiesības izvirdumam uzreiz nenoticēs. Ticiet, tulkojot jutu mugurkaulā to pašu sajūtu un galvā to pašu pārsteiguma, baiļu, pretīguma un naida sajūtu, ko 1960-ajos gados pratināšanā Cēsu Kara komisariātā. – I.L.)
07.04.2014 (Patīk 2434 feisbuka lietotājiem)
Lūdzu, izlasiet šo!
Lai gan tas ne vien man, bet arī visai manai ģimenei ir ārkārtīgi bīstami, mans PIENĀKUMS ir pavēstīt PATIESĪBU, ilgāk klusēt nevaru!!! Esmu Aleksejs Fjodorovs, Ukrainas pilsonis, dzimis, uzaudzis un dzīvoju Simferopolē, man ir sieva un divi bērni. Tēvs ir krievs, māte ukrainiete, kuras tēvs ir Krimas tatārs. Man ir, pareizāk, BIJA savs privātuzņēmums – aptieku tīkls pilsētā. Bet – visu pēc kārtas.
Kad “zaļie cilvēciņi” sāka ieņemt pussalu, dažiem pilsoņiem tiešām iestājās eiforija. Pat man galvā iezagās nodevīga doma, ka Krievija ieguldīs savus naftas dolārus Krimas ekonomikā, un dzīve kaut kā sakārtosies. Bet nekā! Jau pēc dažām dienām sākās neticami briesmīgas lietas – tās aprakstīt grūti, bet redzēt dzīvajā vēl smagāk. Tas ir kā murgains sapnis vai šausmu filma! Manā mājā dzīvoja Krimas tatāru ģimene, kas bija atgriezusies dzimtenē 1990.gadu sākumā. Ģimenes galva reiz uzdrošinājās aizrādīt Krievijas kareivim, ka tas ar bruņutransportieri nobloķējis stāvvietu pie mūsu mājas (tā atrodas pilsētas nomalē, gandrīz pie iebraukšanas pilsētā) – uz ko tas tūliņ atbildēja ar lamuvārdu (“mata”) izkliedzieniem, bet pēc tam skaļi smejoties pavēlēja savam biedram iet “uz taranu” (satriekšanu) – iznākumā viņa Lada Prioras (pirms pus gada pirkta uz kredītu) priekšdaļa tika samīcīta, bet pats tatārs, neticot savām acīm, tik tikko paspēja izlēkt no auto.
Bet no rīta viņš auto atrada vēl sliktākā stāvoklī. Iesniegumi Valsts autoinspekcijā nesa vien pretēju rezultātu: vēlu vakarā, kad viņš atgriezās no darba, viņu piekāva nepazīstamie militārajā formastērpā – pie kam viņu sita pa galvu ar automāta laidi un uzjautrinājās, turot pie rīkles uzasinātu durkli. Pēc tādām “izpriecām” viņu palaida ar vārdiem: “dzirdi, čurka, ja vēl reizi ņaudēsi, aizsūtīsim uz viņpasauli ar ģimeni”… Iznākumā smadzeņu satricinājums, atklāts rokas lūzums ar nobīdi, ribu un deguna lūzumi, daudzi asinsizplūdumi un smagi sasitumi, zaudēts litrs asins – divas dienas viņš pavadīja slimnīcā… Šoreiz milicija atteicās pieņemt iesniegumu vispār – kā izrādījās, tā bija okupantu līdzdalībniece (в доле).
Bet sliktākais bija vēl priekšā – šie necilvēki uzzināja, ka viņš atkal sūdzējies, un izskaitļojuši, kur strādā viņa sieva. Viņa bija farmaceite manā aptiekā, kas atrodas trīs kilometrus no mājas. Nākošajā dienā tur iebruka “zaļie cilvēciņi” un nekaunīgi nez kāpēc pieprasīja “uzdāvināt” “krievu brāļiem” (lai gan tie puiši bija līdzīgi Kadirova kaukāziešiem) 200 paciņas dārgu antibiotiku (piemēram, deficīto ‘Сипробай’ – viens ārstēšanas kurss maksā 4 tūkstošus grivnu), 500 vitamīnu kompleksu iepakojumus, “ne mazāk kā” 300 paciņas visdārgāko steroīdu un vēl daudz ko citu. Sak, “jūsu Pašaizsardzības” vajadzībām. Viņa mēģināja pieklājīgi atteikties, bet tie uzreiz satrakojās un uzsāka atklātu laupīšanu, ko pavadīja ar vitrīnu un stendu graušanu. Sieviete mēģināja kliegt, bet viņu saķēra, ar leikoplastu aizlīmēja muti, iemeta bruņu auto “Тигр” un aizveda uz dislokācijas vietu. Tur par viņu ņirgājās uz bezmaz izvaroja. Par atlaišanu pieprasīja 3 tūkstoš dolārus. Tā kā ģimenei tādas naudas nebija, tajā pat dienā pa lēto pārdeva visu sadzīves tehniku, daļu mēbeļu, atdeva visu, ko krājuši nelabai dienai, kas tagad bija pienākusi… Pret nākošo vakaru sievieti atdeva pret naudu – viņai bija šaušalīgs izmocīts izskats, es pamanīju samelnējušus zilumus – uz rokām (no roku dzelžiem) un sejas…
Tuvojoties referendumam, stāvoklis kļuva arvien briesmīgāks. Daži mani draugi, kuri vien ieminējās, ka viņi “ne visai saprot, no kā Krievija krimiešus sargā”, pēc dienas tika atbrīvoti no darba bez paskaidrojuma un algas izmaksas. Pēc tam izrādījās, ka priekšniecība bijusi okupantu piespiesta, kuri ultimatīvi pavēlējuši atbrīvot no darba visus, kas iekļauti “neuzticamo” sarakstā. Lielākā daļa šo melno sarakstu ir sastādīti sakarā ar piedalīšanos protesta akcijās pret Krieviju, kā arī uz kolēģu denuncējumu pamata, vai pat – uzreiz nespēju noticēt: par Ukrainas simboliku pie darbiniekiem (uz darba galda vai auto). Pat Ukrainas karogs nokļuva zem slepena aizlieguma!
15.martā man piezvanīja no nodokļu pārvaldes un izsauca uz “steidzamu svarīgu sarunu”. Kad iegāju galvenā inspektora kabinetā, tur jau bija divi “zaļie cilvēciņi” maskās un ar automātiem, un kāds nepazīstams vīrietis “civilā”. Inspektors smagā, bet vienlaikus cietā tonī pieprasīja: “Tev rīt JĀIERODAS uz referendumu, vēlēšanu iecirknī pie Eipatorijas šosejas! Un ceru, ka saprati, kā jānobalso? Citādi skaties – atradīsies pantiņš Krievijas nodokļu kodeksā un paliksi ne tikai bez savām nožēlojamajām aptiekām, bet arī iegāzīsies aiz restītēm uz pāris gadiņiem! Pieleca?”. Visu laiku uz viņu cieši skatījās un apstiprinoši ar galvu māja “biedrs civilā”.
Es ar acīs sarietējušām asarām biju spiests iet uz to nolādēto referendumu – bet par spīti viņiem nobalsoju PRET pievienošanu Krievijai! 12 naktī man piezvanīja no nodokļu (!) pārvaldes un teica, ka man ir nodokļu “parāds” 15,5 tūkst.grivnu, bet daži dokumenti “nav spēkā”, jo “nepareizi noformēti”. Nākošajā dienā pret mani tika uzsākta krimināllieta, bet aptieku tīkla darbība bija apturēta. Bet tatāru ģimene pēc referenduma vispār palika bez dzīvokļa: slēdzama banka pieprasīja kredītu uz auto, bet tā kā naudas viņiem nebija, tad dzīvokli, kas bija tādēļ ieķīlāts, konfiscēja.
Pats pretīgākais – Krimā tagad ir noteikta totāla cenzūra! Neviens nedrīkst ne ar vārdu izpļāpāties par šādu bezlikumību, kāda šeit ir gandrīz uz katra soļa! 18.martā mani izsauca uz “sarunu” pie iecirkņa miliča – tas izrādījās neredzēts cilvēks, bijušais “berkutietis” no Kijevas! Skatoties acīs viņš sarkastiski noteica: “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, bet ja izpļāpāsies – dabūsi cietumu!”. Un es klusēju.
Tomēr aizvakar – manu sievu, vēstures pasniedzēju, atlaida no darba skolā, kura bija ne vien padarīta no ukraiņu par krievu skolu, bet arī spieda bērnus mācīt no Krievijas mācību grāmatām, kur pat “Kijevas Rusa” (Киевская Русь) tiek saukta ne citādi kā “Senā Krievijas valsts”. Viena iebilde viņai maksāja darba vietu… Un tad es apjēdzu, ka ja mana sieva atrada sevī drosmi uzstāties pret šo jūgu, tad – kauns man, ja es gļēvulīgi klusēju!
Pagaidām es dzīvoju ar parakstu par neizbraukšanu, bet ceru drīz izbēgt no šīs Krimas koncentrācijas nometnes ar savu ģimeni – kaut zaudētu visu… Par brīvību dārgāka nav nekā!

P.s. Lai tas ir mācībstunda Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotājiem – novērtējiet brīvību, kamēr tā jums ir!
https://www.facebook.com/groups/1389320484662517/permalink/1412508052343760/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s