“Krima, izrādās, ir vien pirmais solis”. Jurijs Felštinskis

(Vēsturnieka ieskats Kremļa ķēķī, prognozes. Manuprāt, jāapsver būtu arī versija par globāla līmeņa manipulāciju, krievvalodīgo impērijas sabrukuma attālināšanu, ciniski uzkurinot zemisko teritoriju sagrābšanas instinktu)

2014.gada 3.maijs

Ar Juriju Felštinski jau sen gribu izveidot kādu iespējami personisku materiālu, “ielavīties” viņa radošajā darbnīcā, – interesants ir pats viņa liktenis, ceļu krustošanās ar citiem cilvēkiem, viņa cilvēciskais “rokraksts” un zinātniskā darba metode. Jo vairāk, mūs mazliet saista sadarbība ar dažādiem mēdijiem un žurnālistiem. Neganti strādīgs cilvēks, teiksim kā ir. Bet laiks negaida un neatstāj vietu pavilkt garumā un iešūpoties, — ir notikumi Ukrainā, un Jurija kā vēsturnieka un praktiķa unikālā pieredze pašlaik ir ļoti svarīga. Jo ir par maz pateikt, ka viņš, vēstures zinātņu doktors, ir grāmatu ‘FSB spridzina Krieviju’ un ‘Korporācija: Krievija un KGB prezidenta Putina laikā’ autors.

Lai gan viņš “sēd” Bostonā, tomēr vienmēr ir notikumu drūzmā, viņš, ja tā var teikt, ir tiešsaistē ar notikumiem, par kuriem raksta, nemitīgi ik sekundi tos analizē. Jau ir publicēts viņa raksts ‘Trešais pasaules’, intervija ‘Kāpēc Putins ir lēmis doties uz Krimu?’, — un lūk, pa pēdām notiekošajam raujas publicēties jauna intervija.

Jurij, vai pasaule ir prātā sajukusi? Jeb man tikai tā šķiet? Es runāju par Putina ģeopolitiskajām tieksmēm.

Pasaule sajukusi nav. Sajukusi (no Eiropas un ASV viedokļa) ir viena atsevišķa valsts – Krievija. Tuvāk aplūkojot, sajukusi ir ne visa Krievija, bet vien samērā neliela cilvēku grupa, kas šo valsti vada. Pie tam, protams, ja visu notiekošo iztirzājam rāmi un neieinteresēti, tad arī šī cilvēku grupa nav sajukusi. Medicīniskā ziņā šie cilvēki ir pilnīgi veseli. Problēma ir, ka viņi dzīvo citā pasaulē, kura vairs nepastāv. Bet to viņi nezin un pūlas atgriezties pagājušā laikmetā. Savā ziņā viņi tur nav vainīgi. Lieta tāda, ka šis laikmets strauji un bez paskaidrojumiem aizgāja 1991.gadā. Visi cilvēki, kuri pašlaik vada Krieviju, ir auguši un izveidojušies līdz 1991.gadam. Gandrīz visi ir bijuši PSRS kompartijas biedri, kādi piederējuši pie komjaunatnes nomenklatūras, kādi strādājuši Valsts drošības komitejā (KGB) vai Galvenajā izlūkošanas pārvaldē (GRU). Bet tās ir visai īpašas struktūras. Uz tām gan atlase bija īpaša, gan darbs tajās atstāja dziļas pēdas cilvēka personībā. Šie cilvēki tā arī nav sapratuši, ka Padomju Savienība, tas ir “slikti”. Viņi ir patiesi ticējuši, ka Padomju Savienība, tas ir “labi”, un kāds ļauns spēks (nu, droši vien Amerika) 1989-1991.g. šo sistēmu ir sagrāvis.

Jau kopš 1991.gada ir veikti vairāki mēģinājumi atgriezt Krieviju tur, kur tā nokļuvusi pašlaik. 1991.gada augusta pučs būtībā ir pirmais atgriešanas mēģinājums. Otrais — 1993.gads, kad prokomunistisks parlaments mēģināja nomest Jeļcinu. Trešais — 1996.gads, kad Koržakovs-Barsukovs-Soskovecs mēģināja atcelt vai pārcelt prezidenta vēlēšanas, ievedot ārkārtas stāvokli. Ārkārtas stāvoklis tika ieviests, jo saskaņā ar aptaujām bija jāuzvar komunistu kandidātam Zjuganovam. Lai 1996.gadā nezaudētu varu, savlaicīgi tika izprovocēts Čečenijas karš – lai būtu iegansts ievest ārkārtas stāvokli un atcelt vēlēšanas. 1996.gadā izvēle bija starp komunista (Zjuganova) uzvaru un specdienestu (Koržakovs-Barsukovs) uzvaru, — jo Koržakovam Jeļcina uzvaras gadījumā bija drīz no varas jāatstumj Jeļcins, jānomaina viņš ar Soskovecu un jāizveido pašreizējā tipa Krievija.

Bet 1996.gadā nesanāca: Jeļcins ar savu pārsteidzošo varas izjūtu nojauta, ka Koržakovs ir apdraudējums, un ir jāpieņem oligarhu ar Berezovski priekšgalā pasniegtā roka. Toreiz, 1996.gadā, Jeļcins izvēlējās vēlēšanas, atsauca sagatavoto bet vēl nepublicēto dekrētu par ārkārtas stāvokli, atlaida Koržakovu-Barsukovu-Soskovecu; godīgi vai negodīgi, bet formāli uzvarēja Zjuganovu ar “vienas balss” pārsvaru un pateicībā atdeva Krieviju oligarhu pārvaldībai — līdz nākošajām prezidenta vēlēšanām.

1999.gadā sākās jauns Krievijas specdienestu uzbrukums Kremļa bastionam. Šajā kaujā uzvarēja Putins. Varēja uzvarēt Primakovs. Varēja Stepašins. Visi viņi bija no specdienestiem. Uz Kremļa politiskā šaha dēlīša figūras bija izliktas tā, ka lai kur ietu, ir mats: visos gadījumos par nākošo prezidentu kļūst cilvēks no KGB. Un kad par prezidentu kļuva Putins, – pievērsiet uzmanību – daudzi bija neapmierināti, ka viņš ir Jeļcina cilvēks, jeb Abramoviča-Berezovska-Vološina cilvēks, jeb oligarhu ieliktenis. Bet nebija dzirdami cilvēki, kuri ar Putina iecelšanu neapmierināti tāpēc, ka Putins ir no KGB. Bet tieši tas bija pats galvenais.

Un kad Putins (ar Vološina palīdzību) sāka veidot varas vertikāli, likvidēt Federācijas Padomi, piejaucēt parlamentu, grozīt konstitūciju, ieviest nežēlīgu centralizāciju, likvidēt, neteiksim brīvu, bet vismaz centra nekontrolētu vietējo vēlēšanu sistēmu un iznīcināt neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus, neviens nekādi nevarēja saprast – kam tas viņam vajadzīgs. 2014.gada martā saprata – jaunai vēstures spirālei, impērijas atdzemdināšanai. Jo, nekļuvis par diktatoru, šādā spirālē mesties nedrīkstēja.

Teritoriju “paplašināšana” un sagrābšana – vai tā ir normāla parādība 21.gadsimtā?

Sen aizmirsta veca parādība. Līdz 1945.gadam Eiropā nemitīgi tika pārbīdītas robežas. Ļoti svarīgi ir precizēt, ka tās netika pārbīdītas valstu apvienošanās vai sadalīšanās iznākumā, bet tika pārbīdītas starp valstīm par labu kādam no kaimiņiem. Daudzos piemērus tagad neuzskaitīšu. Bet gan 1918.gadā, gan 1938-1945.gados Eiropas karte ir mainījusies visaptveroši un daudzkārt. Kopš 1946.gada līdz 1991.gadam nekādas robežu pārdales nav bijušas. Un pat pēc 1991.gada – līdz 2014.gada martam mēs esam bijuši jaunu Eiropas un Āzijas valstu izveidošanās, bet ne aneksiju liecinieki. Tieši šā iemesla dēļ Merkele teica par Putinu, ka viņš dzīvo citā pasaulē. Ne tādā ziņā, ka viņš ir jucis, bet tādā, ka pasaule, kādā viņš mēģina atgriezt Eiropu, ir aizgājusi 1945.gadā, tas ir, gandrīz pirms 70 gadiem.

Kāpēc Krievijas žurnālisti stumda “dāvāto Krimas zemju atgūšanas” kauliņu, nevis atceras, piemēram, Kijevas Krievzemi?

Pašlaik Krievijas žurnālisti ir varas nolīgti propagandisti, kas pilda Kremļa pasūtījumu. Brīnums, ka tik netīru darbu darīt gatavu cilvēku ir atradies tik daudz. Bet fakts – to ir daudz. Nevienu Krievijas varas nekontrolētu reportieri “šajā dzimtenei kritiskajā brīdī” ēterā un avīžu lappusēs neizlaiž. Kādi strādā par naudu, kādi vēl arī no pārliecības. Krima, kopumā skatot, ir gadījusies vien sīks iegansts, pirmais solis. Tam, kas notiek pašlaik, nav nekāda sakara ne ar objektivitāti, ne ar pamatotību, ne ar vēsturisko īstenību. Līdz 2014.gada martam varēja spriest par tēmu, ir vai nav Krima “sena krievu zeme”. Pēc Krimas okupācijas un referenduma ar 97% rezultātu nodarīšanas Krima ir kļuvusi par senu Ukrainas zemi, kuru okupējusi Krievija. Un protams, šo zemi nāksies atdot. Jautājums ir vien par to, kad tas tiks izdarīts.

Kāpēc ilgas pēc nacionālās idejas, pēc atgriešanās PSRS Putina priekšstatā tik viegli sadzīvo ar fašismu?

Tieši Putins paralēles ar fašismu neredz vai izliekas neredzam. Visi pārējie redz, jo šī līdzība ir pārāk acīmredzama. Redz Merkele, redz Hilarija Klintone, redzu es. 1938.gada martā Hitlers ieveda karaspēku Austrijā, pēc dažām dienām sarīkoja referendumu, dabūja 97% atbalstu un Austriju aprija. 1938.gada septembrī viņš ieveda karaspēku Sudetos, sarīkoja referendumu, dabūja 99% balsu un anektēja Sudetus. Tas ne ar ko neatšķiras no Krievijas 2014.gadā izdarītās Krimas okupācijas. Man jāatzīmē, ka gan Austrijas “anšluss”, gan Sudetu pievienošana Nirnbergas procesā nacistu līderiem tika inkriminēta kā noziegums, lai gan abas aneksijas tika veiktas kopumā bez upuriem un ar pievienoto teritoriju iedzīvotāju vairākuma piekrišanu.

Tautu Putins un viņa pietuvinātie uzskata par darba lopiem. Demokrātijai (visās šā vārda nozīmēs) viņi protams netic. Atbilstoši, ir tērēts daudz spēka ideoloģijas izveidošanai “šiem darba lopiem”, jo kā gan “darba lopus” varētu vadīt bez ideoloģijas? Tostarp, šo ideju ir iznēsājis Kremļa galvenais ideologs un tehnologs Surkovs. Neko jaunu viņš izdomāt nav spējis, lai gan ļoti centies. Kad sāka virzīt uz augšu Rogozinu, es sadrūmu, jo Rogozins ir atklāts krievu fašists. Un tiešām, ar Rogozina iecelšanu vicepremjera amatā, kurš pārrauga Krievijas Kara rūpniecības kompleksu, sāka gan nopietni bruņoties, gan krievu fašisma ideoloģija noformējās. Skaidrs, ka populārs šis vārds nav, un pozitīvā nozīmē tas lietots netiek, vien kā lamuvārds, pie kam attiecībā uz citiem (piemēram, ukraiņiem). Bet naciķi – to Krievijā lieto pilnībā, pie kam būt nacionālistam vai pastāvēt par nacionālām interesēm ir labi un pareizi. Un pat pats prezidents nekautrējas daudznacionālā valstī, kāda ir Krievijas Federācija, teikt, ka viņš ir krievu nacionālists — pievērsiet uzmanību – ne patriots, bet tieši nacionālists.

Tā ka nacionālo ideju prezidents definēja – krievu nacionālisms. Uzklājot šo nacionālo ideju uz vēl vienu Putina atzīšanos – ka vislielākā viņa personiskā traģēdija ir PSRS sadalīšanās 1991.gadā – iegūstam 2014.gada martu-aprīli. Pirmā Pasaules kara simtgadi mēs nosvinējām ar Trešā sākumu. Nu, ja ne 2014.gada augustā-septembrī, tad 2015.gada augustā-septembrī mēs šajā karā noteikti iegrimsim. Jo Putins ir atsaldētais (nicināms cilvēks), šā vārda klasiskajā vispārpieņemtajā nozīmē. Viņš visus “redz zārkā”, un viņam nospļauties par sekām. Un nepavisam ne tāpēc, ka jucis. Nekādā gadījumā. Vienkārši KGB visi bija tādi. Un cilvēki ap viņu: Sergejs un Viktors Ivanovi, Sečins ir tieši tādi paši. Viņiem visiem kopā ar Putinu tikai tagad ir paveicies dzīvē; tikai tagad viņi saprot, kādēļ viņi dzīvojuši, kādēļ daudzus gadus laizījuši dibenus te Sobčaka un Jeļcina tipa demokrātiem (jo Jeļcins dvēselē tomēr bija populists, tas ir, tomēr demokrāts), te Berezovska-Abramoviča-Fridmana tipa oligarhiem. 2014.gada pavasaris ir viņu zvaigžņu stunda. Skatiet kā no Putina izlēcieniem ir apstulbušas ASV un Eiropa, kā noklusuši visi Krievijā – tie, kas ir pret. Bet ja ne noklusuši, tad pierimuši tādā ziņā, ka viņi ir apslāpēti un nedzirdami. Turpretim skaļi auro Krievijas televīzija, visos kanālos, gan krievu, gan angļu valodā. (Bet vientieši amerikāņi, noticējuši Krievijas normālumam, tajos pat gados ne vien nav izveidojuši savu uz Krieviju vērstu televīziju, bet arī nolikvidēja bijušās radiostacijas.)

Taisnība, pagaidām mēs esam pirmajā restaurēšanas stadijā – ne PSRS, protams, nē, bet kaut kā, ko vistaisnīgāk būtu nosaukt par Krievijas impēriju. Par šo vārdu pašlaik kautrējas visa pasaule – ‘impērija’ šodien skan lepni, bet dumji. Bet Krievija ar šo vārdu lepojas. “Atpakaļ impērijā” – lūk Trešā Pasaules kara pirmā posma, kaujas par Ukrainu, sauklis.

Iracionāla ir arī literatūra, māksla, bet rakstnieki un mākslinieki taču neiet nogalināt savas daiļrades prototipus? Kā jums patīk Krievijas, Ukrainas un citu valstu žurnālistu darbs šopavasar? Kurš no žurnālistiem, kādi mēdiji Jūsuprāt tomēr ir adekvāti?

Ja spriestu, vadoties no Krievijas televīzijas ziņām, tad Austrumukraina ir Krievijas teritorijas, ko uz laiku okupējis ienaidnieks, bet kultūras darbinieki, rakstnieki, žurnālisti ir pilnā gatavībā nogalināt “ukraiņu okupantus”. Orvela naida piecminūtes (no romāna ‘1084’) salīdzinājumā ar Krievijas reportāžām par Ukrainu ir bērna šļupsti. Bet vārdus, kas tek no ekrāna, taču izsaka reāli konkrēti cilvēki, “mākslinieki”, “sava žanra meistari”. Pirmo balvu es pasniegtu rakstniekam Aleksandram Prohanovam par programmu ‘Replika’ (kanāls ‘Россия 24’), kurā viņš ir izteiksmīgi aprakstījis, kā ukraiņi, ja viņus neiekarotu, “uzšķērdīs krievu grūtnieču vēderus” (tas ir citāts). Ja Gēbelsam būtu bijusi televīzija, bet Himleram feisbuks un tviters, nekāds Čarlijs Čaplins ar savu ‘Diktators’ viņus neapdraudētu. Būtu pastāstījuši kā čehi ar poļiem uzšķērš vācu grūtnieču vēderus, — un stāsts pabeigts.

Esmu pieslēgts visiem Krievijas kanāliem. Tur notiek karš. Ja par notiekošo pasaulē nezinām un par visu spriežam tikai no Krievijas televīzijas, tad pastāv tāda pretīga valsts Ukraina, kur valda hunta, un šīs riebīgās valsts neģēlīgā viltus valdība ņirgājas par apspiestajiem krievu iedzīvotājiem. Ir vēl viena valsts, Amerika, un kaut kāda dīvaina savienība ES, kas, lai arī ne tik riebīgas kā Ukraina, bet arī pretīgas un nelietīgas, nemitīgi kaitē labajai un pazemīgajai Krievijai – kaimiņvalstij, kurai dvēsele sāp par gan par Ukrainā dzīvojošajiem krieviem, gan par nevīžīgajiem muļķa ukraiņiem, kas nokļuvuši huntas un “fašistu”, sauktu te par “banderiešiem”, te par “benderiešiem” varā; un šie ukraiņi (kurus Krievija pie tam vēl baro miljardu dolāru gadā līmenī) nekādi negrib saprast, ka viņiem labāk ir gulties zem Krievijas un vairs neraustīties. Tas tiek raidīts 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Krievijas ziņu kanāls ‘Россия 24’ ziņo tikai par Ukrainu un Krimu, ne par ko vairāk. ‘Russian TV’ (konspirācijas dēļ nosaukts par RT, lai uzreiz nevar saprast) ziņo vēl arī angļu valodā.

Pārbēgam uz Ukrainas kanāliem. Tur bērni dziesmiņas dzied, saimnieces vāra boršču, it kā viss būtu mierīgi un labi. Protams, noteiktās stundās raida ziņas. Kopumā televīzija kā televīzija. Bet ja Krievijā visiem ir acīmredzams, ka notiek Krievijas-Ukrainas karš, tad Ukrainas puse joprojām uzskata, ka tā ir kaut kāda ‘Зарница’ (šķiet, domāta bērnu veselības nometne), ka viss ir ‘pa jokam’. Krievijas armijas vietā “zaļie cilvēciņi”, FSB un GRU specvienību vietā “pieklājīgie ļauži”; Krievijas labi saplānota un organizēta Austrumukrainas pilsoņu kara vietā – “teroristi, federālisti, ēkas sagrābjošas pašaizsardzības vienības”. Nu kādi gan tie teroristi, ja iesaistīti FSB virsnieki un Krievijas Aizsardzības ministrija? Būtu vismaz teikuši, ka tie ir Krievijas diversanti. Kur esat redzējuši, ka “pašaizsardzības vienības” notriec helikopterus? Kā var karot pret agresoru, nesaucot lietas īstajā vārdā? Tautai taču jāsaprot, kas notiek.

Bet ja kādam ir “paveicies”, tad tie ir amerikāņi. Vispirms Malaizijas lidmašīna pazuda (līdz šim brīdim nevaram atrast – un kamēr sitās Maidanā, CNN kanāls 24 stundas diennaktī meklēja lidmašīnu), pēc tam Dienvidkorejas prāmis ar bērniem nogrima (līdz šim brīdim līķus skaitām), un nu lūk, smerčs Amerikas vidus štatos. Tā ka Ukrainai tiek vien skrejrinda – lasiet, kurš paspēj.

Kurš ir kareivīgais – Putins viens? Kas ir viņa īstā komanda šajā jautājumā? Kas viņiem palīdz ārpus Krievijas? Ko pie sevis “domā” ASV, Rietumeiropa, pasaule kopumā? Tieši – nevis ko viņi runā, bet ko īsti domā? Kāds ir ģeopolitiskais karkass pasaulē – lomas, mērķi?

Diemžēl, kareivīgais ir ne tikai Putins. 14 gadu laikā viņš ir atlasījis sev līdzīgus cilvēkus, kas domā tāpat kā viņš, galvenokārt no KGB-FSB. To ir daudz visos līmeņos. Putina tuvākie līdzgaitnieki ir divi Ivanovi, Sečins, Patruševs – tie ir no KGB; Šoigu (ne patstāvīgs, bet paklausīgs cilvēks), spēka ģenerāļi (daudzi ēnā) — arī tie visi ir Putina pusē. Cīņas fronti ārzemēs tur Lavrovs un Čurkins. Ideoloģiskais pamats Krievijā ir Surkovs, Rogozins, visi fašisti, visi komunisti – viņi acumirklī piedeva Putinam visus viņa grēkus – izdevības atdzemdināt impēriju un pakarot ar pasauli labad. Ir desmitiem vidēju un sīku palīgu (karjeristu), ierēdņu (visi kukuļņēmēji), daudzskaitlīgā FSB aģentūra, kas visa laista darbā, jo pašlaik ir Putinam tik izšķirošs laiks (tā viņš uzskata), ka sāk “nodedzināt aģentus”, tas ir, iet uz to “izgaismošanās” risku.

Ukraiņu vislielākā problēma ir Krievijas aģentūra Ukrainā. Tās dēļ ne Amerika, ne ES nesaprot, uz kuru (konkrēti) balstīties, kam var uzticēties, Pirmkārt, aizsardzības un spēka resoros. Nav saprotams, ar kādiem noslēpumiem un kādu informāciju sakarā ar Krieviju var dalīties ar Ukrainas pusi. Nav skaidrs, ar ko sēsties pie apspriežu galda, kad nav ievēlēts prezidents un nav izveidota valdība. Nav skaidrs, kam tādā situācijā dot naudu, kas par šo naudu atbildēs. Izzagšanai naudu neviens nedos.

Jābrīnās, ka atšķirībā no 1938-1939.g. visi visu saprot — gan Obama, kuru daudzi kritizē par neizlēmīgumu un mīkstumu, gan Eiropas līderi, kas mēģina, saprotams, izvairīties no ekonomiskām nekārtībām savās valstīs dēļ sankcijām pret Krieviju. Atšķirībā no Putina, kurš vēsta stundām, Rietumu līderi ir mazrunīgi. Bet absolūti visiem ir saprotams, ka notiek Krievijas neslēpta agresija pret vāju kaimiņvalsti, kas kā divas ūdens piles līdzinās 1938—1940.gadu Hitlera un Staļina operācijām. Visi saprot, ka “sacelšanos” Austrumukrainā ir organizējusi Krievija. Ka pasaules sabiedrība nekad neatzīs sīko blēdību ar Krimu, pie kam Krieviju Krimas aneksijas sakarā nav atzinusi neviena valsts. Bet par Austrumukrainas okupāciju jau nu nemaz nerunāsim. Tā ka gan ASV, gan Eiropa saprot absolūti: notiekošais attiecas ne uz Ukrainu, un būtība nav, vai Ukraina ir laba vai slikta, vai valdība tur korumpēta vai ne, un vai Krima ir gribējusi kļūt par Krievijas sastāvdaļu vai palikt Ukrainas sastāvā. Notiekošā būtība ir Krievijā un tās tagadējā valdībā. Un visas pretenzijas tiks piestādītas tikai Krievijai.

Kāds ir notikumu izkārtojums šodien? Rakstā ‘Trešais Pasaules’ Jūs paredzējāt Krievijas Federācijas sabrukumu ar laiku un Putina un citu kara izraisītāju tiesāšanu Sevastopolē. Aprīļa intervijā Jūs prignozējāt Ukrainas, Baltkrievijas in Pārdņestras sagrābšanu un tālāk visur – Baltija, Polija… Katra jauna diena prognozes precizē.

Sapratne par to, ka Krievija prāto par Trešo Pasaules karu, pamazām visiem sāk rasties. 2014.g. 7.martā Andrejs Ilarionovs rakstā ‘Minhenes sazvērestība – 2014’ ir rakstījis: “Šonakt Trešais Pasaules (karš) kļuva neizbēgams”. 21.martā es vietnē Kasparov.org (Kasparov.Ru) uzrakstīju rakstu ‘Trešais Pasaules’ ( статью «Третья мировая» ). 25.aprīlī par to pašu runāja Arsenijs Jaceņuks. Vācu ‘Spiegel’ jau ir iznācis ar vāku ‘Karš Eiropā’ — tiesa, ar jautājuma zīmi. Palūkosim, cik cilvēki par Trešo Pasaules runās uz 25.maiju. ASV un Eiropas vadītāji, protams, par Trešo Pasaules ieminēties nedrīkst (visas biržas nobruks), bet arī viņi no 1938-1939.gadu pieredzes zin, ka no uzvarošiem agresora blickrīgiem līdz ilgstošam karam pret agresoru attālums ir īss, ne vairāk kā divi-trīs gadi. Veselais saprāts saka priekšā, ka pareizāk ir Krievijas agresijai pretoties jau tagad, Ukrainas teritorijā, ar Ukrainu kā sabiedroto, nevis pēc tam, kad Krievija Ukrainu sagrābusi, kad Krievija zem sevis pavāks arī visu Austrumukrainas militāri-rūpniecisko kompleksu (kura dēļ Krievija pašlaik karo, piesedzoties ar etnisko krievu aizsargāšanas saukli). Pretoties Krievijai Ukrainā ir vienkāršāk arī tāpēc, ka Ukraina nav NATO dalībvalsts, un nav nepieciešams formāli pieteikt Krievijai karu. Protams, no militārā viedokļa vispareizāk būtu veikt preventīvu triecienu pa Šoigu gar Ukrainas robežu sakoncentrēto pretinieka karaspēku, bet, lai to izdarītu, ir jābūt israēlietim, nevis ukrainim.

Pie tam NATO nevar palīdzēt Ukrainai militārā ziņā, ja paši ukraiņi nepretojas agresijai ar ieročiem rokās. Bet viņi nepretojas vēl arī tāpēc, ka kaujasspējīgas armijas nav, uzticamu komandieru un cietas politiskās vadības (kas vēl nav ievēlēta) nav. Tas viss prasīs kādu laiku. Lai cik dīvaini tas skanētu, laiks tagad strādā Ukrainas labā. Bet notikumi Austrumukrainā ir tiešs rezultāts tam, ka Krima tika atdota bez kaujas. Krimas kapitulācija ir valsts nodevība, kuru, esmu pārliecināts, Ukrainas valdība vēl izmeklēs. Ja Ukraina Krimu būtu aizstāvējusi ar ieročiem rokās, tā vienalga tiktu Krievijai (pārāk nevienlīdzīgi bija spēki), bet nebūtu sākušās “sacelšanās” Austrumukrainā. Kā Somija 1940.gadā, kā Gruzija 2008. gadā, Ukraina būtu zaudējusi teritorijas daļu, bet saglabājusi neatkarību un mieru kontinentā.

Tagad stāvoklis ir principiāli cits. Mana prognoze par Putina nevaldāmo apetīti pamatojas veselā saprātā. Vai bija vērts pārkāpt pasaules kārtību Krimas dēļ? Protams, nē. Bet Ukrainas dēļ? Arī nē. Bet vēl arī Pārdņestras un Baltkrievijas dēļ? Varbūt jā, ja visas šīs teritorijas vērtē kā minimālo programmu. Bet dzīvē diktatoriem tā nesanāk. Dzīvē Putins nav minimālists. Kad būs sasniegta minimālā programma, ar to viņam nepietiks. Viņš taču tajā brīdī aizmirsīs, ka kādreiz bija doma neiet tālāk par Baltkrieviju. Ja viņam noreiba galva no panākumiem pēc Krimas, varat iedomāties, kas ar viņu notiks pēc Baltkrievijas pievienošanas, un kāds dižens un ģeniāls viņš sev šķitīs uz 2015.gada vasaru. Lūk, tad arī mēs stāvēsim Krievijas kara ar NATO drauda priekšā, pie kam Putins būs pārliecināts par to, ka Baltijas dēļ NATO karu neuzsāks, neizies uz atomkatastrofas risku. Tieši tāpat taču arī Hitlers uzskatīja, ka Francija un Anglija Polijas dēļ nepieteiks karu Vācijai, kuru tajā brīdī atbalstīja Itālija, Japāna un PSRS. Lai gan Hitlers lieliski zināja, ka ir Anglijas-Francijas-Polijas līgums par savstarpēju palīdzību agresijas gadījumā pret vienu no šīm valstīm. Arī Putins zin, ka starp NATO dalībvalstīm ir līgums par savstarpēju palīdzību. Bet, tāpat kā Hitlers, viņš uzskatīs, ka rietumu demokrātijas noraustīsies. Bet tās nenoraustīsies (ko rietumu demokrātijas, tāpat kā Putins, vēl nezin).

Īstermiņa plānā, 2014.gada maijā Krievijas galvenais uzdevums ir izgāzt Ukrainā prezidenta vēlēšanas. Tam ir daudz iespēju: tālāka stāvokļa destabilizācija Austrumukrainā un Austrumukrainas atteikšanās piedalīties vēlēšanās; “prokrieviska” kandidāta slepkavība un Krievijas paziņojums, ka tāda iemesla dēļ vēlēšanas nevar uzskatīt par leģitīmām; neatkarības referendumu sarīkošana Austrumukrainas pilsētās līdz prezidenta vēlēšanām un paziņojums, ka referendumos uzvarējuši separātisti. (http://youtu.be/1xeCWGxGVUk ) Pēc vēlēšanām atliks vien atteikties atzīt vēlēšanas par leģitīmām un paziņot, ka Austrumukraina vēlēšanās nav piedalījusies (vai nav bijusi pārstāvēta ar savu kandidātu) un tāpēc neuzskata sevi par Kijevas varai pakļautu. Un visos gadījumos – gan līdz 25.maijam, gan pēc – paliek vien variants ar Krievijas karaspēka ievešanu Austrumukrainā.

Sakiet, kā tā var notikt: pasaulē ir elite – piemēram Jūsu līmeņa vēsturnieki. Ir arī praktiķi. Kāpēc nepārvalda elite? Vispār – kas pārvalda?

Demokrātiskā pasaule ir iekārtota tā, ka pārvalda politiskās partijas caur savu vadību. Saprotams, tas ir kā ačgārns koks – vadību cenšas ietekmēt un bieži vien ietekmē visdažādākie cilvēki: sievas, bērni, sponsori, draugi, garīdznieki, sabiedriskā doma, prese. Ir likumi, advokāti un Augstākie tiesneši. Ir parlamenti un pat karaļi ar karalienēm. Ir starptautiskā sabiedrība. Ir savienību vienošanās. Ir starptautiskās organizācijas. Un tam visam virsotnē Jūs mēģināt uzsēdināt mana tipa cilvēkus un cerat, ka mēs ar uzdevumu tiksim galā labāk kā tautas izvēlēts vadītājs? Acīmredzams tas nav.

Diktatūrās viss ir vienkāršāk. Salasās hunta (starp citu, Krievijā pašlaik valda tieši hunta – KGB-FSB virsnieki: Putins, Ivanovi, Sečins, Patruševs), ieskicēs operāciju; aparātam uzdos noformēt uzdevumu izpildītājiem; parlamentam pavēlēs nobalsot ‘par’; Lavrovam ar Čurkinu dos instrukciju teikt, kas likts, un cik spēj, skarbā balsī. Un lieta darīta. Diktatūras gadījumā elite valdīt nevar. Tad mēs būtu galma kamarilja (galminieku grupa, kliķe, kas ar intrigām valsts lietas ietekmē sev par labu), nevis elite. Un no otras puses, kura diktatūra ļaus elitei piedalīties valsts pārvaldē? Tad tā nav diktatūra.

Ja pasaules valdības priekšgalā būtu Jūs, ko situācijas noregulēšanai ap Ukrainas-Krievijas notikumiem izdarītu Jūs? Kādus baušļus Jūs atgādinātu, ieteiktu dažādu valstu augstākā līmeņa politiķiem kā negrozāmus?

Es uzskatu, ka pašlaik ir iespēja izvairīties no liela kara sākuma ar cietu pretestību Putinam Ukrainā. Atkārtoju, šodien tāda iespēja ir. Pēc gada tādas nebūs. Pašlaik ir daudz veidu, kā Putina režīmu noslāpēt bez viena šāviena, ar sankcijām. Protams, tām ir jābūt cita līmeņa sankcijām, nevis tām, kas tiek ieviestas pašlaik. Skaidrs, ka šīs sankcijas tostarp novedīs, piemēram, pie Krievijas gāzes piegāžu pārtraukumiem uz Eiropu. Bet ticiet, pēc gada pret Krieviju ieviestu sankciju izraisītas ekonomiskās grūtības mums šķitīs sīknauda salīdzinājumā ar nākošajām 2015.gada pavasara-vasaras problēmām. 2015.gadā mēs nokļūsim citā dimensijā, citā plaknē. Naftas un gāzes cena mūs tad jau vispār nesatrauks, tāpat kā pasaules biržas indeksu vai valūtas kursu līmenis — jo nāksies uzsākt lielu karu. Un ja tagad domājat, ka tas ir neiespējami, neesat vienīgais: 1938.gadā tieši tā domāja visa pasaule.

Kā patreizējo situāciju Jūsuprāt būtu izlicis Berezovskis – matemātiķis?

Ja Berezovskis būtu zinājis, ka 2014.gada martā Putins ieies Krimā, viņš neparko nebūtu pakāries (tas ir, ja viņš ir pakāries pats, kas ir apšaubāmi). Gadu nogaidītu. Nogaidītu, lai pilnībā atbalstītu Ukrainu vai, pretēji, pilnībā nostātos Putina pusē un ar to kaut ko ietirgotu savā labā? — uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt.

Kāds BAB (Березовский, Борис Абрамович) ir palicis Jūsu atmiņā — tīri cilvēciski?

Viņš bija ļoti dažāds un ne tikai ar mani, ar visiem. Objektīvi viņš manā labā ir izdarījis daudz laba un derīga (arī es viņa labā, starp citu). Bet viņam bija tāda unikāla īpašība. Viņš darīja daudz laba (objektīvi ņemot), bet vienmēr pamanījās to izdarīt tā, ka beigās visiem riebās. Un es domāju, ka tieši tādēļ tādu cilvēku, kuri viņu nesavtīgi mīlējuši un patiesi nožēlojuši viņa nāvi, ir pavisam maz. Nerunājot nemaz par to, ka bez labā viņš darīja arī sliktu.

Vai nenožēlojat, ka liktenis Jūs ir savedis ar viņu, ar Ļitviņenko?

Protams, nē. Tas bija viens no manas dzīves interesantākajiem posmiem. Tas, būtībā, nekad arī nebeigsies. Esmu panācis to, ar ko sākotnēji rēķinājos: izmantojot pazīšanos ar Berezovski, pārlēkt no tobrīd sagruvušās padomju impērijas vēstures uz tagadējās Krievijas dzīvi. Pārlēcu.

Kāpēc Jūsu grāmatu ‘FSB spridzina Krieviju’ (ФСБ взрывает Россию) daži cilvēki sauc par fantāziju un pat “murgiem”? Sak, FSB namus nav spridzinājis… Un ka filmas ‘Sazvērestība pret Krieviju’ (Покушение на Россию) iznākšanas pie skatītājiem vēsture vispār ir trilleris… Ko Jums pašam bija svarīgi pateikt lasītājam un skatītājam, kādu viņu reakciju Jūs būtu vēlējies?

Es gan vispār neesmu dzirdējis, ka šo grāmatu sauktu par fantāziju vai murgiem. Izņemot Krievijas oficiālas personas un FSB aģentūru, tādas domas neviens neizsaka. Ne visi tam notic – tā ir cita lieta, bet tas drīzāk ir psīholoģisks aspekts, nevis faktoloģisks…

Neesat dzirdējis? Palasiet komentārus zem saviem un jūsu autoru rakstiem tiešsaistes mēdijos…

Atkārtoju, tas ir psīholoģisks aspekts. Cilvēki negrib ticēt, ka viņi dzīvo valstī, kuras valdība nogalina savus pilsoņus. Arī man sākumā negribējās tam ticēt. Bet fakti, kā zināms, ir stūrgalvīgi. Kad es ‘FSB spridzina Krieviju’ rokrakstu Zagrebā nodevu ‘Jaunās avīzes’ (Новой газеты) galvenā redaktora vietniekam Jurijam Ščekočihinam, viņš pajautāja: “Jurij, bet ko jūs īsti no manis gribat”?

Es atbildēju: “‘Jaunās avīzes’ speciālizlaidumu, tas ir, lai jūs šo grāmatu izlaižat kā speciālizlaidumu, 100 tūkstošu tirāžā, jeb kāda jums ir tirāža”?

Ščekočihins tikai pasmaidīja: “Jura, mana attieksme pret jums ir laba, un es jūs uzskatu par nopietnu vēsturnieku. Man pie šīs tēmas trīs mēnešus sēdēja visa redakcija. Nespēju pat iedomāties, kam jābūt šajā rokrakstā, lai mēs piekristu taisīt speciālizlaidumu. Tas nav iespējams.

Jurij Petrovič”, es atbildēju, “kam mums velti tērēt laiku. Tagad ir 7 vakarā. Līdz rītam paspēsit ar rokrakstu iepazīties? Norunājam tikties rīt šeit pat brokastīs, desmitos, un jūs man pateiksit, ko par to visu domājat”.

Desmitos no rīta tikāmies. Ščekočihins teica: “Biju vērtējis jūs par zemu. Speciālizlaidumu es jums apsolu. Ko vēl gribat?

Jūsu vadītās Domes Drošības komisijas veiktu informācijas par Krievijas specdienestu iespējamu līdzdalību namu spridzināšanā izmeklēšanu”.

Bet to gan es jums nevaru apsolīt. Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, tad protams. Bet Valsts Domē un Komisijā es neesmu viens”.

Speciālizlaidums iznāca 2001.gada augustā. Mēģinājums izvirzīt Valsts Domē jautājumu par specdienestu līdzdalību namu spridzināšanā tika nobloķēts.

Tāda ir atbilde uz Jūsu jautājumu, ko es no publikācijas gaidīju – gaidīju izmeklēšanu un Putina atkāpšanos.

Jūs labi jūtat Krieviju? Jūs taču no tās izbraucāt, kad Jums bija nedaudz pāri divdesmit. Ko emigrācija ir devusi? Kāpēc sanāca emigrācija tik jaunam?

Izbraucu 1978.janvārī, man bija 21 gads. Pēc institūta trešā kursa, viens, bez ģimenes. Tad mani vecāki bija miruši. PSRS es nodarbojos ar padomju vēsturi, un mana nesavietojamība ar padomju varu bija absolūta. Man bija bezjēdzīgi palikt PSRS, mani tur ietupinātu. Es to sapratu un izvēlējos emigrāciju. Arī tas nebija banāli – mēģināt izbraukt no PSRS 1977.gadā. Un es riskēju, ka man neļaus izbraukt un tā kā tā iesēdinās. Bet šajā gadījumā cerība uz brīvību man bija, pretējā – nebija.

To, ka, neraugoties uz emigrāciju, kā sakāt, “Krieviju sajūtu”, ir pierādījis laiks. Apmēram 1999.gada aprīlī, kad uzzināju (no paša Berezovska), ka Berezovskis-Abramovičs-Vološins ir nolēmuši par nākošo prezidentu padarīt Putinu, es Berezovskim uzrakstīju memorandu, ka viņš, Berezovskis, ir jucis prātā, un ka Putins, līdz ko tiks pie varas, viņu iesēdinās. Memorands bija ar pamatojumu. Atbildei Berezovskis pārtrauca ar mani satikties. Pašā jūnija sākumā es viņam paziņoju, ka pametu Maskavu (kur biju nodzīvojis deviņus mēnešus), un naktī pirms izlidošanas Boriss mani izsauca pie sevis uz sarunu. Saruna bija silta, bet Boriss teica: “Jura, tu esi pārāk ilgi dzīvojis ASV un nesaproti, ka Krievija šajos gados ir mainījusies. Tā nav tava vaina. Tu Krieviju nesajūti”.

Es saku: “Boris, man vienmēr ir bijušas sliktas attiecības ar filosofiju. Vai vari pateikt vienu kliedzošu piemēru tam, ka es nejūtu Krieviju?”

Vienu, kliedzošu, varu. Vai atceries savu memorandu par Putinu?”

Atceros no galvas. Varu atkārtot.”

Nevajag. Atceries, tu man tur uzrakstīji, ka Putins, nonācis pie varas, mani iesēdinās? Jura, viņš ir mans draugs. Es viņu pazīstu desmit gadus. Tu man uzrakstīji par manu draugu, ka viņš mani iesēdinās? Vai man vēl jānosauc piemēri tavai Krievijas īstenības neizpratnei?”

Tam, ko es tajā naktī atbildēju Borisam, tagad nav nozīmes. Kas pēc tam notika ar Berezovski, zin visi. Tā ka Krieviju, kā izrādījās, es sajutu pavisam adekvāti, vismaz adekvātāk kā Berezovskis.

Jura, ja es būtu zinājis, ka tā iznāks, es būtu gājis bojā, kaulus pametot kaujas laukā, bet Putins par prezidentu kļuvis nebūtu. Bet es taču nezināju!” Boriss man teica jau Londonā.

Viņš nezināja. Bet es zināju. To man liek mana profesija.

Ar Juriju Felštinski sarunājās Natālija Golovanova, 2014.g. 2.maijā.

InfoResist

***

Daži no komentāriem.

Visam, kas te teikts, ir tiesības būt patiesībai. Jo vairāk, apmēram pirms gada pats Putins tikšanās laikā ar specdienestu veterāniem kā jokodams teica: “Biedri, steidzos ziņot, ka jūsu uzdevums iesakņoties varā ir izpildīts!” Bet kas aiz Putina jokiem ir slēpies, mēs tagad zinām.
Nabaga Krievija, kriksītis Cahess (vācu romantiķa E.T.A.Hofmana pasakas ‘Klein Zaches, genannt Zinnober’ varonis, fejas apveltīts ar maģisku spēku piesaistīt cilvēkus un piesavināties svešus nopelnus), ir zirgā!

*

Es, S.Zaharovs, paziņoju, ka L.Felštinskis ne vien pilnībā neizjūt Krieviju, bet Jūs, cienītais vēsturniek, nesaprotat arī īsto Pasaules vēsturi. Nav un nebūs ne Jums, ne ASV un Eiropai 2015.gada pavasara-vasaras – tāpat kā šā laika nebūs Krievijas bezprāšiem-zombētajiem iedzīvotājiem. Kāpēc? Nu tāpēc, ka jau ir beigusies “klusēšana debesīs, kaut uz pusstundu” (Atklāsmes gr. 8,1); “beidzas šīs pasaules veidols” (Korint. 7,31), un “laiks vairs nepastāvēs” (Atklāsmes gr. 10,6). Laiks kā Dieva Radība ir saspiedies pat ne mēnešos, bet drīzāk dienās un stundās.
Ne velti taču Kungs vēsturiski apzīmējis Krievijas Federāciju ar KF. Bet KF – tas ir krievu fašisms. Bet fašisms, kā zināms, neapstājas nekā priekšā. Fašismam nav gala nekaunībai, divkosībai, zemiskumam, meliem un … Pasaulei visbīstamākais – sirreālas iztēles trūkums. Un tāpēc nevis mistiska hunta Ukrainā, bet īsta fašistiska hunta Krievijā – savu neprātīgo ideju un mērķu vārdā izies uz visu. Tā bez apdomas savā imperiālistiskajā skurbumā lietos arī kodolieročus pret visu un visiem tai nevēlamajiem, jo atpakaļceļa nav. Bet priekšā Tribunāls un Otrā Nirnberga, un aiz muguras satracināti un sazombēti valsts iedzīvotāji. Lūk, tas ir jāsaprot visiem.
Bet Trešais Pasaules karš jau … notiek kopš Krievijas uzbrukuma brīža Gruzijai. Vien šie “pragmatiskie” Rietumi tā arī neko nav sapratuši un izdarījuši agresora savaldīšanai, par ko samaksās ļoti dārgi. Un ja tuvākajās dienās un pat stundās Rietumi to neapjēgs, un neaptvers pati Krievija, par ko šaubos, tad … Tālāk lasiet Jāņa Cebedeja dēla atklāsmes – tur viss ir uzrakstīts, un arī mani vārdi nāks prātā, tiesa, būs par vēlu … Amen.

Spriežot no visa, jēdzīgs vīrs. Visiem, kas nav redzējuši filmu ‘FSB spridzina Krieviju’, ārkārtīgi iesaku. Tiek pasniegti fakti, kurus neapgāzīsi. https://www.youtube.com/watch?…

http://inforesist.org/yurij-felshtinskij-krym-okazalsya-lish-pervym-shagom/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s