Latvijas okupācija. Dokumenti, liecības, Krievijas meli.

(Skat. arī http://www.irlv.lv/2014/3/14/latvijas-okupacijas-hronika-aculiecinieku-vestijums)

ASV deklarācija par Latvijas okupāciju (1940.)

Vašingtonā, 1940. gada 23 .jūlijā

Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas – varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti.

Kopš tās dienas, kad šo republiku tautas pirmo reizi ieguva savu pastāvību un demokrātisku valsts iekārtu, Savienoto Valstu tauta ar dziļu un simpātisku interesi ir sekojusi to pastāvības apbrīnojam progresam.

Visai pasaulei ir zināma mūsu valdības politika. Savienoto valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga arī tā būtu, iejaukšanos otras suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās.

Šie principi ir pamats, uz kura dibinās pastāvošās attiecības starp jaunās pasaules 21 suverēnu republiku.

Savienotās Valstis turpinās balstīties uz šiem principiem, jo Amerikas tauta ir pārliecināta, ka modernās civilizācijas pamatus nevar saglabāt, jo doktrīna, kurā šie principi — saprāta, taisnības un likumības normas — ir neatņemama sastāvdaļa, atkal nevaldīs tautu savstarpējās attiecībās.

S. Velless

U.S Department of State, Deparatment of State Bulletin III, nr.48 (1940, July 27). Publicējis Edgars Andersons: Latvijas vēsture. 1920—1940. Ārpolitika. II.[Stokholma]: Daugava, 1984, 505. lpp.

  • Velless (Welles) Samners (1892—1961)‚ — ASV valsts sekretāra vietnieks.

http://vesture.eu/index.php/ASV_deklar%C4%81cija_par_Latvijas_okup%C4%81ciju_%281940.%29

====================

Latvijas Centrālās Padomes pasludinātā Latvijas tautas deklarācija Sabiedroto nācijām

Latvijas Centrālā Padome, izsakot vācu okupācijas apspiestās Latvijas tautas un tās politisko partiju uzskatus, deklarē sekojošo:

 

1940. g. jūnijā PSRS militāri okupēja Latviju, laužot tādā kārtā ar Latvijas Republiku 1920., 1933. un 1939. gadā slēgtos līgumus. Šajos līgumos PSRS bija uz visiem laikiem atteikusies no suverēnām tiesībām uz Latvijas teritoriju un tautu, noraidījusi uzbrukumu un katra veida agresiju un iejaukšanos LR iekšējās lietās, kā arī apsolījusies izšķirt visus konfliktus šķīrējtiesas ceļā. Turpretim 1940. g. jūnijā PSRS valdība brutālā kārtā iejaucās Latvijas iekšējās lietās, oficiāli pieprasot valdības maiņu, un saviem bruņotiem spēkiem okupēja visu Latvijas Republikas teritoriju.

Jauno LR Kirhenšteina vadīto valdību pretēji LR Satversmei sastādīja okupācijas varas un PSRS valdības pārstāvis Višinskis. Valdības locekļu skaitā bija personas, kas nebija LR pilsoņi (ministru biedri Valeskalns un Blaus). Valsts prezidenta atvietošana ar okupācijas varas iecelto Ministru prezidentu Kirhenšteinu notika nelikumīgā kārtā, jo pēc LR Satversmes Valsts prezidenta vietas izpildītājs ir Saeimas priekšsēdētājs. Tādēļ okupācijas varas nozīmētais Valsts prezidents un Ministru kabinets bija radīti nelikumīgā kārtā un viņiem nebija tiesības rīkoties kā LR augstākiem valsts un pārvaldes orgāniem.

1940. g. 14. un 15. jūlijā notikušās Saeimas vēlēšanas bija nelikumīgas, jo okupācijas varas ieceltā valdība pretēji Satversmes noteikumiem grozīja Saeimas vēlēšanu likumu. Turklāt vēlēšanās patvarīgi noraidīja citas un pielaida tikai vienu, no okupācijas varas sastādītu kandidātu listi, tādējādi laupot vēlētajiem iespēju balsot pēc savas pārliecības. Bez tam Kirhenšteina valdība deklarēja, ka tā sargāšot LR neatkarību, un vēlētājiem netika paskaidrots, ka jaunā Saeima lems par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Vēlētāji nekur nebija devuši ievēlētajiem deputātiem pilnvaras balsot par LR neatkarības izbeigšanu. Vēlētājus dzina piedalīties vēlēšanās gājienos no darbavietām un piedraudēja ar represijām tiem pilsoņiem, kam nebūs atzīmes pasē, ka viņi balsojuši. Vēlēšanas faktiski bija atklātas, kas terorizēja vēlētājus. Vēlēšanu rezultātus vairākās vietās viltoja, uzdodot daudzkārt lielāku dalībnieku skaitu, nekā tas bija patiesībā. Beidzot – vēlēšanas notika svešas zemes militāras okupācijas ietekmē, kas laupīja Latvijas tautai katru brīvības un patstāvīgas rīcības iespēju. Vēlēšanu dienās pilsētās un laukos visas svarīgākās vietas bija ieņēmis karaspēks, visur vēlētājiem pretim rēgojās padomju tanki, lielgabali un ložmetēji.

1940. g. 14. un 15. jūlijā ievēlētā Saeima ir nekonstitucionāla un nelikumīga. Tai nebija tiesības un pilnvaras rīkoties suverēnās Latvijas tautas vārdā. Tālāk – šis uzurpatoriskās Saeimas 1940. g. 20. jūlija lēmums par pievienošanos PSRS ir nenozīmīgs arī vēl tādēļ, ka saskaņā ar LR Satversmi lēmumu par Latvijas neatkarības izbeigšanu vajadzēja nodot tautas nobalsošanā, bet pretējā gadījumā tas neieguva likumīgu spēku. Tautas nobalsošanā nodotam Saeimas lēmumam bija jāpiekrīt vismaz pusei no visiem balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem. Pretējā gadījumā tas skaitās par noraidītu. Tāpēc šis lēmums par Latvijas pievienošanu PSRS nekad nav ieguvis likuma spēku.

 

LR nav likumīgi pievienota PSRS arī pēc pašas PSRS Konstitūcijas. Pēdējā paredz vienīgi brīvprātīgu iestāšanos Padomju Savienībā. Turpretim Latvija nekad nav brīvprātīgi atteikusies no savas neatkarības un PSRS okupācijas vara nemaz nedeva Latvijas tautai pašai brīvi izteikties pievienošanas jautājumā.

 

LR pievienošana PSRS ir arī krasa starptautisko normu laušana. Latvijas neatkarība ir atzīta de iure no visām pasaules valstīm, tā ir Tautu Savienības locekle. Eiropas un Amerikas valstis ir vienojušās neatzīt varmācīgas teritoriālas pārmaiņas. PSRS rīcība pret Latviju nozīmēja brutālu Tautu Savienības pakta un Keloga pakta laušanu. Starptautiski tiesiski LR ar PSRS okupāciju nezaudēja savu suverenitāti un PSRS to neieguva. Neviena valsts nav juridiski atzinusi LR pievienošanu PSRS. Latvija bija vienīgi militāri okupēta no PSRS bruņotiem spēkiem, kuriem varēja būt vienīgi Hāgas 1907. g. konvencijas noteiktas militāra okupanta tiesības.

 

1941. g. jūnijā PSRS okupāciju atvietoja Vācijas bruņoto spēku iebrukums Latvijā, kas mūsu zemē radīja vācu okupāciju ar savām militārajām un civilajām pārvaldes iestādēm. Okupējot Latviju, Vācija, kas daudzkārt nonicināja Latvijas neatkarību, juridiski nav ieguvusi nekādas suverēnas tiesības attiecībā uz Latvijas teritoriju un tautu.

 

Vācu okupācijas varas radītā un Vācijas pavalstniecībā pārgājušā ģen. Dankera un prof. Prīmaņa vadītā “vietējā pašpārvalde” ir vācu okupācijas iestāde. Tai nav nekādu tiesību runāt Latvijas tautas vārdā. LR Satversmē šāda iestāde nav paredzēta. Tā ir tikai nekonstitucionāla un nelikumīga, tāda pati kā krievu okupācijas varas radītā Kirhenšteina valdība.

 

Vācu okupācijas varas izsludinātās un Dankera atbalstītās Latvijas pilsoņu spaidu mobilizācijas Vācijas armijai, darba dienestam un darbiem Vācijas rūpniecībā un izsūtīšana ārpus Latvijas ir starptautisko tiesību un it sevišķi Hāgas 1907. g. konvencijas rupja pārkāpšana. Visi šie soļi izdarīti pret Latvijas tautas gribu un ir kaili vācu varmācības akti.

 

Latvijas tauta dziļā sašutumā vēršas pret vācu okupācijas represijām Latvijā. Bez tiesas un izmeklēšanas vairākās koncentrācijas nometnēs un cietumos smok 5000 Latvijas pilsoņu, nopratināšanās vācu Drošības policijas ierēdņi viņus nežēlīgi spīdzina, apm. 10 000 latviešu ir vācu okupācijas divos Baigajos gados nošauti, un šaušanas arvien vēl turpinās. Notikusi arī nežēlīga izrēķināšanās ar LR žīdu tautas pilsoņiem. 1943. g. septembrī vācu okupācijas vara sāka spaidu kārtā izlikt no savām saimniecībām Dundagas apkārtnē vairāk kā 10 000 latviešu iedzīvotāju, nolaupot viņu kustamo un nekustamo īpašumu. No Latgales uz Vāciju kā politiski neuzticamus tanī pašā laikā izraida vairākus tūkstošus iedzīvotāju, pie kam ģimenes sadala – bērnus atdala no vecākiem, sievas no vīriem.

 

Visa Latvijas tauta vienprātīgi noraida Vācijas tieksmes pievienot sev Latviju un cīnās pret vācu okupācijas žņaugiem. Mūsu tauta nesatricināmi stāv par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku, kas pastāvēja 22 gadus un valsts- un starptautiski tiesiski turpina pastāvēt arī tagad, tiklab padomju, kā vācu okupācijas laikā.

 

Latvijas tauta ir cieši pārliecināta, ka šinī karā uzvarēs ASV un Anglijas vadītās Sabiedroto nācijas. Tā stingri cer, ka ASV un Anglija pielietos attiecībā uz Latviju Atlantijas hartas cēlos principus, kurus Latvijas tauta noteikti atbalsta.

 

LCP uzdod LR diplomātiskiem pārstāvjiem izteikt pateicību ASV un Anglijas valdība par viņu līdzšinējo labvēlīgo nostāju iepretim Latvijas neatkarībai un lūgt tās un visas Sabiedrotās nācijas arī turpmāk aizstāvēt mūsu tautas vienprātīgo gribu pēc neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas, kas savos politiskos centienos pilnīgi piesliesies Sabiedroto nāciju demokrātiskiem kara mērķiem. LCP deklarē, ka, tiklīdz kara apstākļi to atļaus, Latvijā konstitucionālā kārtā radīsies valdība un Satversmē paredzētie valsts orgāni, kas reprezentēs visu Latvijas tautu un tās politiskās grupas. LCP lūdz Sabiedrotās nācijas atbalstīt smagi cietušās Latvijas tautu šo nodomu realizēšanā.

 

Latvijas Centrālā Padome

Rīgā, 1943. gada augustā.
______________

Avots: Andersons, E., Siliņš, L. Latvijas Centrālā Padome – LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsala: LCP, 1994. 473.-475.lpp.

Publicēts arī: Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991: Dokumentu krājums. Rīga: Nordik, 1999. 205.-207.lpp.

http://www.historia.lv/alfabets/L/la/latvijas_centrala_padome/dokumenti/1943.00.08.htm

=====================

Divi dokumenti pierāda Staļina nodevību. Tēvija, 23.07.1941

Kas tika teikts Maskavas polītbirojam vācu—padomju līguma slēgšanas vakarā.

‘Journal de Genēve’ publicē kādreizējā Havasa aģentūras Ženēvas korespondenta Anrī Rufēna rakstu ‘Divi dokumenti’, kas vēlreiz pierāda Staļina politisko dubultspēli pret Vāciju. Abi dokumenti vairs nav jauni, bet to publicēšana pilnībā kādreiz bija aizliegta. Tāpēc nepieciešami atgādināt toreizējos apstākļus. 1939.g. 27.novembrī Havasa aģentūra Parīzē saņēma sava Ženēvas korespondenta informāciju. Tajā bija vācu – padomju līguma noslēgšanas vakarā 1939.g. 19.augustā Staļina sniegtie paskaidrojumi politbirojam.
Par šīs informācijas patiesību nav ne mazāko šaubu. Garajā kara laikā citi publicējumi to visu pilnā mērā apstiprinājuši.
Tai pat vakarā, kurā Staļins ar Lielvāciju noslēdza līgumu, Maskavas lielais vīrs juta nepieciešamību steidzīgi sasaukt slepenu sēdi saviem politbiroja locekļiem un noskaidrot tiem savu īsto politiku. Svešākie kominterna locekļi — ieskaitot Dimitrovu — šai sēdē nepiedalījās. (1939.gada 19.augustā J.Staļins, uzstājoties VK(b)P Politbiroja sēdē teica, ka „mums jāpieņem vācu priekšlikums un laipni jāaizsūta atpakaļ angļu – franču misija. Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atkalapvienošanos ar PSRS”. http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/08/23-01.aspx#lastcomment )
Klātesošiem politbiroja locekļiem Staļins paskaidroja:

“Ja krievi noslēgs savienības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija būs spiesta atstāt Poliju un meklēt ar rietumu valstīm kādu „modus vivendi” (pagaidu vienošanos). Tā karš varētu arī neizcelties, bet tālākā lietu attīstība šai virzienā varētu pieņemt mums bīstamu raksturu. No otras puses, ja mēs Vācijas priekšlikumus pieņemtu (pēcpusdienā Staļins tos jau bija pieņēmis un parakstījis), droši vien izcelsies karš ar Poliju, un Anglijas un Francijas intervencija būs nenovēršama. Rietumeiropa tuvosies sabrukumam.
Mums būs lielā izdevība konfliktā nepiedalīties. Ar šo priekšrocību varēsim gaidīt savu laiku. Protams, tas nozīmē, ja mūsu intereses to prasīs… Komunistiskās partijas diktatūra iespējama tikai tad, ja palīdz kāds liels karš…
Mūsu izvēle tagad skaidra. Mums jāpieņem vācu priekšlikums un pieklājīgi jāatsaka angļu un franču misijām.”

Aukstasinīgi Staļins pārbaudīja vācu sabrukuma un vācu uzvaras iespējas.

“Vācu sabrukumā,” viņš teica, nenovēršami sāksies Vācijas boļševizēšana, izveidosies komunistiskā valdība, kurai, ja tā sāks darboties, tūlīt pēc kara beigām draudēs lielas briesmas, jo Anglijai un Francijai būs vēl pietiekami daudz spēka Berlīnes ieņemšanai un padomju Vācijas iznīcināšanai… Mūsu interesēs būtu, lai Vācija karotu pēc iespējas ilgi, un līdz ar to pagurtu arī Anglija un Francija. Mūsu pozīcija tādēļ veidojama šāda: paliekot neitrāli, palīdzēsim Vācijai saimnieciskā ziņā; bet pats par sevi saprotams, ka mūsu palīdzība nedrīkst pārsniegt noteiktas robežas, lai nenovājinātos mūsu pašu armija. Tai pat laikā mums jāvada aktīva komunistiska propaganda. Šim nolūkam nepieciešama kara ieilgšana. Mums jāpielieto visi līdzekļi, kādi mūsu rokās, lai šo ieilgumu panāktu. Bet ja arī Vācija uzvarētu, tā būtu pārāk aizņemta citur, lai vērstos arī vēl pret mums. Ja būsim pietiekami veikli, ja izmantosim notikumus savā labā, tad varēsim iet palīgā komunistiskai Francijai, izveidojot to par mūsu sabiedroto.
Tāpat mums pievienosies visas tās tautas, kas tagad atrodas vācu aizgādniecībā.”

Staļina secinājums:

“1. Mūsu intereses prasa, lai izceltos karš starp Vāciju un angļu franču bloku.
2. Mums izdevīgi, lai šis karš pēc iespējas ieilgtu.
3. Lai būtu labi sagatavoti kara izbeigšanās brīdim, mums jāpadara intensīvāka komunistiskā rosība visās karotājās valstīs.”

Tas, ka Havasa aģentūra 1939.g. 27.novembrī šo plānu atklāja, kā jau varēja domāt, Maskavai nepatika. Maskava apvainoja franču oficiālo aģentūru, un kādā intervijā ‘Pravdai’ Staļins pat apgalvoja, ka viņš nezinot, kurā muzikālā kafejnīcā viss šis stāsts izgudrots.
Dažas dienas vēlāk kļuva zināms kāds jauns, ne mazāk sensacionāls dokuments. Šoreiz tā bija caur kominternu nosūtīta instrukcija. Tai vajadzēja paskaidrot un attaisnot Staļina ziņojumu, kas tik neizdevīgā kārtā bija kļuvis atklātībai zināms. Instrukciju neuzkrītoši publicēja kāds Parīzē maz pazīstams laikraksts ‘L’ Ordre National’ savā 1939.g. 11.decembra numurā. Tā bija domāta it kā sekciju vadītājiem un to vietniekiem, tāpat arī Francijas un Beļģijas komunistiskās partijas ģenerālsekretāriem, un šāda dokumenta esamība bija jātur vislielākā slepenībā. Instrukcija bija datēta ar 1939.g. 25.novembri. Arī tajā apstiprinājās Havasa aģentūras konstatētie Staļina plāni un domu virzieni:

“Padomju Savienības ārpolitikas vispārējais mērķis — padomju iekārtas ievešana visās kapitālistiskās zemēs ar pasaules revolūcijas palīdzību. Eiropas karš rada izdevīgus apstākļus un noteikumus internacionālās revolūcijas atraisīšanai. Nenesot pasaules acīs nekādu atbildību un karā nepiedaloties, savu mērķi esam sasnieguši — proti, kara izcelšanos. Eiropas kara laikā palīdzēsim vāciem, lai tie ilgāk varētu pretoties. Palīdzība tomēr nebūs tik liela, ka drīkstētu pieļaut vācu ieročiem triumfēt. Tādā veidā lietu izšķiršanu paturēsim savās rokās.”

Bijušais Havasa aģentūras korespondents savu ziņojumu beidz šādiem vārdiem: “Ar to pierādīts padomju kailais, aukstasinīgais aprēķins un attaisnots franču valdības lēmums pārtraukt ar kremļa vīriem attiecības.”

=====================

LATVIJAS OKUPĀCIJA. 1940.GADS. VĒSTURES PROBLĒMAS UN MŪSDIENU AKTUALITĀTES

© Latvijas Okupācijas muzejs, 2010

Rezolūcijas un deklarācijas par 1940. gada Latvijas okupāciju

#

Teritorija ir okupēta, kad tā ir pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei.

Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota”.

(No 1907. gada 18. oktobra IV Hāgas konvencijas par sauszemes kara likumiem

un paražām pielikuma 42. panta)

#

Asambleja sakarā ar divdesmito gadadienu kopš trīs Eiropas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – militāro okupāciju un viņu vardarbīgo inkorporāciju Padomju

Savienībā konstatē, ka šī pretlikumīgā aneksija tika veikta, nedodot tautām iespēju brīvi izteikt savu gribu [..] konstatē, ka lielākā daļa brīvās pasaules valstu valdības joprojām de iure atzīst Baltijas valstu neatkarīgu pastāvēšanu”.

(No Eiropas Padomes Konsultatīvās asamblejas 1960. gada 29. septembra sēdes

rezolūcijas „Par situāciju Baltijas valstīs to piespiedu inkorporācijas Padomju

Savienībā divdesmitajā gadadienā”)

#

Eiropas Parlaments nosoda Padomju Savienības realizēto šo agrāk neatkarīgo un

neitrālo valstu okupāciju, kas iesākās 1940. gadā Molotova – Ribentropa pakta rezultātā un kas turpinās pašlaik [..] Eiropas Parlaments aicina savus ārlietu ministrus iesniegt Baltijas valstu jautājumu izskatīšanai ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā”.

(No Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijas „Par situāciju

Igaunijā, Latvijā un Lietuvā”)

#

Asambleja izsaka nožēlu par Baltijas valstīs realizēto piespiedu imigrāciju, kuras

rezultātā draud baltiešu asimilācija un nacionālās identitātes zaudēšana [..] Trīs

Baltijas valstu inkorporācija Padomju Savienībā bija un turpina būt nāciju

pašnoteikšanās tiesību kliedzošs pārkāpums, kuru līdz šim brīdim nav akceptējis

Eiropas valstu liels vairākums, kā arī daudzi starptautiskās kopienas dalībnieki”.

(No Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1987. gada 28. janvāra

rezolūcijas „Par baltiešu stāvokli”)

#

1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas valdībai iesniegtā toreizējās staļiniskās

PSRS valdības ultimatīvā nota ar prasību mainīt valdību un 1940. gada 17. jūnijā

PSRS militārā agresija kvalificējama kā starptautisks noziegums. Tā rezultāts bija

Latvijas okupācija un Latvijas Republikas suverenās valsts varas likvidēšana. Latvijas valdība tika izveidota pēc PSRS valdības pārstāvju diktāta. No starp

tautisko tiesību viedokļa šī valdība nebija Latvijas Republikas suverenās valsts varas izpildorgāns, jo tā pārstāvēja nevis Latvijas Republikas, bet gan PSRS intereses.

1940. gada 14. un 15. jūlijā okupētajā Latvijā politiska terora apstākļos, pēc

prettiesiski pieņemta antikonstitucionāla vēlēšanu likuma notika Saeimas vēlēšanas.

No 17 iesniegtajiem kandidātu sarakstiem vēlēšanās tika atļauts tikai viens -“Darba

Tautas bloka” kandidātu saraksts. “Darba Tautas bloka” pirmsvēlēšanu platformā nebija izvirzīta prasība par padomju varas pasludināšanu Latvijā un Latvijas Republikas iestāšanos Padomju Savienībā. Turklāt vēlēšanu rezultāti tika viltoti.

Tautas apmānīšanas rezultātā prettiesiski izveidotā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu. Tai nebija konstitucionālu tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Šos jautājumus bija tiesīga izlemt vienīgi tauta, taču brīva tautas nobalsošana nenotika.

Līdz ar to Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko

tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de jure pastāv kā

starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis”.

(No Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijas par

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu)

#

Pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos

līgumus, PSRS 1940.gada 17. jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi

iekļāva (anektēja) to PSRS sastāvā. Līdz ar to Latvijā tika ieviests PSRS politiskais

režīms un tiesiskā sistēma [..] Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu

okupācijas režīmu Latvijā [..]

Latvijas Republikas Saeima apliecina, ka Latvija, neturot naidu un neprasot

atriebību pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas

traģisko likteni, jo pusgadsimtu ilgā okupācija ir izraisījusi smagas, pašu spēkiem vien grūti pārvaramas sekas. Latviju satrauc arī tas, ka Krievija nav atzinusi PSRS veikto Latvijas okupāciju un nevēlas balstīties uz 1920. gada 11. augusta Latvijas un

Krievijas miera līgumu, ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju.

Tāpēc Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas:

1) atzīt Latvijas okupācijas faktu;

2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un ekonomisku palīdzību;

3) atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā

etniskajā dzimtenē un no ārvalstīm – savā tēvzemē Latvijā”.

(No Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 22. augusta Deklarācijas par

Latvijas okupāciju)

#

Tā kā Vācijas valdība ir atzinusi savu dalību 1939. gadā noslēgtā Molotova –

Ribentropa pakta īstenošanā un publiski atvainojusies par postījumiem un teroru, ko

nacistiskā Vācija vērsa pret visu pasauli, tā kā 1989. gadā Padomju Savienības Tautas deputātu kongress paziņoja, ka 1939. gadā noslēgtais Molotova –

Ribentropa pakts ir anulēts, tā kā nelikumīgā Baltijas valstu okupācija un aneksija ir viens no nozīmīgākajiem joprojām neatzītajiem apspiešanas aktiem Krievijas vēsturē, [..] Krievijas Federācijas valdībai būtu jāsniedz skaidrs un viennozīmīgs

paziņojums par to, ka tā atzīst un nosoda Padomju Savienības nelikumīgi īstenoto

Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupāciju un aneksiju laika posmā no 1940. gada līdz 1991. gadam, tādejādi lielā mērā veicinot ietekmēto tautu labo gribu un reģionālo stabilitāti”.

(No ASV Kongresa Pārstāvju palātas 2005. gada 22. jūlija rezolūcijas par

Baltijas valstu okupāciju)

==================

Deklarācija par Latvijas okupāciju

Latvijas tautas augstākā pārstāvības institūcija Saeima vēršas ar šo deklarāciju pie pasaules valstīm un starptautiskajām organizācijām, lai atgādinātu mūsu tautas un valsts traģisko likteni XX gadsimtā.

Latvijas Republika tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī un 1921.gada 22.septembrī tā kļuva par Tautu Savienības locekli. Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstību pārtrauca divu totalitāro lielvalstu – nacionālsociālistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS 1939. gada 23. augustā noslēgtais neuzbrukšanas līgums (Ribentropa – Molotova pakts), kura mērķis bija sadalīt Eiropu ietekmes sfērās. Pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS 1940. gada 17. jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi iekļāva (anektēja) to PSRS sastāvā.

Līdz ar to Latvijā tika ieviests PSRS politiskais režīms un tiesiskā sistēma.

1941. gada vasarā, sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, to okupēja nacionālsociālistiskā Vācija, kas iedibināja savu režīmu, veica deportācijas un citas represijas pret iedzīvotājiem, kā arī izmantoja Latvijas teritoriju citu okupēto valstu iedzīvotāju iznīcināšanai.

Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā. 1944. gadā Krievijas teritorijai nelikumīgi tika pievienota Abrenes apriņķa daļa (ap 2000 km2).

Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948. gada 9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes. PSRS vadība mērķtiecīgi iepludināja Latvijā simtiem tūkstošu migrantu un ar to palīdzību centās iznīcināt Latvijas tautas identitāti. Šīs politikas rezultātā latviešu kā pamatnācijas īpatsvars samazinājās no 77 procentiem līdz 52 procentiem.

Desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā turpinājās bruņota pretestība PSRS okupācijai. Pretošanās kustībā piedalījās vairāk nekā 30 000 nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju. Pēc tās apspiešanas, neraugoties uz padomju režīma represijām, pretestība turpinājās citās formās.

Jau pirms PSRS sabrukšanas Latvijā sākās plaša tautas kustība par valsts neatkarības atjaunošanu mierīgā un demokrātiskā ceļā. Šai kustībai 1990. gada vēlēšanās izdevās iegūt vairākumu augstākajā pārstāvības institūcijā – Augstākajā Padomē, kura tā paša gada 4. maijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, nosakot pārejas periodu neatkarīgas valsts atjaunošanai de facto. Šī deklarācija pasludināja, ka 1940. gada 17. jūnija PSRS militārā agresija ir kvalificējama kā starptautisks noziegums.

Pateicoties Latvijas tautas gribai un pasaules demokrātisko spēku atbalstam, valsts neatkarība tika atjaunota 1991. gada 21. augustā.

Latvijas Republikas Saeima apliecina, ka Latvija, neturot naidu un neprasot atriebību pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni, jo pusgadsimtu ilgā okupācija ir izraisījusi smagas, pašu spēkiem vien grūti pārvaramas sekas. Latviju satrauc arī tas, ka Krievija nav atzinusi PSRS veikto Latvijas okupāciju un nevēlas balstīties uz 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līgumu, ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju.

Tāpēc Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas:

1) atzīt Latvijas okupācijas faktu;

2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un
ekonomisku palīdzību;

3) atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē un no ārvalstīm – savā tēvzemē Latvijā.

Rīgā, 1996. gada 22. augustā

http://lpra.vip.lv/deklaracija.html

=====================

DEKLARĀCIJA

PAR LATVIJĀ ĪSTENOTĀ PADOMJU SOCIĀLISTISKO REPUBLIKU SAVIENĪBAS TOTALITĀRĀ KOMUNISTISKĀ OKUPĀCIJAS REŽĪMA NOSODĪJUMU

Latvijas Republikas Saeima atgādina par 1996.gada 22.augusta Deklarācijā par Latvijas okupāciju izteikto aicinājumu un,

atbalstot Līgumā par Konstitūciju Eiropai noteikto, ka Eiropas tautas, lepodamās ar savu nacionālo identitāti un vēsturi, vienlaikus tiecas pārvarēt senās robežas un, apvienojoties vēl ciešāk, veidot kopīgu likteni,

uzskatot, ka līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienības Konstitūcijā izvirzītajiem mērķiem un principiem Eiropas Savienībai ir būtiski izprast Latvijas rūgto pieredzi un pilnībā apzināties mūsu valsts vēsturi kā visas apvienotās Eiropas vēstures neatņemamu sastāvdaļu,

atsaucoties uz 1920.gada Miera līgumu, kas noslēgts starp Latvijas Republiku un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku,

atsaucoties uz 1932.gada līgumu starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) par neuzbrukšanu un konflikta nokārtošanu miera ceļā,

atsaucoties uz 1933.gada Konvenciju par agresijas definīciju, kurā noteiktajam aizliegumam tieši vai netieši izmantot spēku, šo konvenciju ratificējot, pievienojās gan Latvijas Republika, gan arī PSRS,

uzsverot, ka ar minēto daudzpusējo un divpusējo līgumu ratificēšanu Latvijas Republika un PSRS starptautiskā līmenī bija apņēmušās ievērot viena otras suverenitāti, kā arī neizmantot karu vai kara draudus divpusējās attiecībās,

atgādinot par 1939.gada Neuzbrukšanas līguma slepenajiem papildprotokoliem, kas tika noslēgti starp Vāciju un PSRS un kas pretēji tā laika starptautisko tiesību normām un PSRS saistībām attiecībā uz Latviju sadalīja Austrumeiropu šo divu valstu “interešu sfērās”,

atgādinot, ka pēc šā līguma un tā slepeno papildprotokolu parakstīšanas PSRS okupēja un anektēja Latvijas Republiku, sagrāva tās valstisko iekārtu, slepkavoja, spīdzināja un deportēja simtiem tūkstošu tās iedzīvotāju, prettiesiski atņēma viņu īpašumu un veica piespiedu kolektivizāciju, vajāja cilvēkus viņu politisko uzskatu, reliģiskās pārliecības un nacionālās piederības dēļ, centās sagraut un pārkrievot Latvijas nacionālo kultūru, iesūtot Latvijā simtiem tūkstošu PSRS iedzīvotāju,

uzsverot, ka minētā PSRS un Vācijas Neuzbrukšanas līguma slepenos papildprotokolus 1989.gadā ir starptautiski nosodījusi gan Vācija, gan arī PSRS, vienlaikus atzīstot, ka šie protokoli noslēgti, pārkāpjot tā laika starptautisko tiesību principus un iejaucoties vairāku citu valstu suverēnajās un neatkarīgajās tiesībās,

atzīmējot, ka Krievijas Federācija nav veikusi nekādas darbības, lai novērstu okupācijas sekas un tādējādi demonstrētu savu nosodošo attieksmi ne tikai pret šo prettiesisko protokolu noslēgšanu, bet arī pret to izraisītajām graujošajām sekām,

balstoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 4.maija Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kurā jau ir pasludināts, ka PSRS militārā agresija pret Latviju 1940.gada 17.jūnijā kvalificējama kā starptautisks noziegums,

uzskatot, ka PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma noziegumi Latvijā ir daļa no 20.gadsimta totalitāro režīmu pastrādātajiem necilvēcīgajiem noziegumiem, kuriem nav un nevar būt noilguma,

atzīmējot to, ka Vācijas nacionālsociālistiskā režīma noziegumi ir izmeklēti un starptautiski nosodīti, vainīgās personas sauktas pie atbildības, turpretī līdzīgi PSRS totalitārā komunistiskā režīma noziegumi nav ne izmeklēti, ne arī saņēmuši starptautisku nosodījumu, bet, neizmeklējot šos noziegumus, nenosodot vainīgos, kā arī nelikvidējot šo noziegumu sekas, tiek uzturēta pārliecība par totalitārā komunistiskā režīma pieļaujamību un par to, ka šīs ideoloģijas īstenotāji var nesodīti izdarīt noziegumus pret cilvēci un paturēt noziedzīgu darbību rezultātā iegūto,

uzsverot Latvijas vēlmi veidot un uzturēt labas kaimiņattiecības ar Krieviju,

norādot, ka patiess un noturīgs izlīgums starp valstīm iespējams tikai tad, ja pagātnē izdarītie starptautiskie noziegumi tiek atzīti, izvērtēti un nosodīti un attiecīgā valsts saskaņā ar starptautisko tiesību principiem uzņemas atbildību par starptautisko tiesību pārkāpumu, ko tā izdarījusi,

apzinoties, ka nākt pie šādas atziņas ir politiski un morāli grūti, un tādēļ ar cieņu atzīstot kopš Otrā pasaules kara Vācijas valsts un vācu tautas skaudro, ilgstošo un pamatīgo savas pagātnes izvērtēšanas darbu, bez kura Eiropas integrācija tādā mērā kā tagad nekad nebūtu bijusi iespējama,

izsakot cerību, ka Krievija turpinās virzību uz īsteni demokrātisku valsts iekārtu, kuras neatņemama sastāvdaļa ir patiesa vēstures izzināšana,

kā arī uzskatot, ka Eiropas Savienības, it sevišķi Eiropas Parlamenta, un Eiropas Savienības dalībvalstu nosodoša attieksme pret PSRS totalitārā komunistiskā režīma noziegumiem visā pasaulē, īpaši Austrumeiropā, stiprinātu demokrātisko apziņu visā Eiropā, kā arī veicinātu to, ka Krievija uzklausa un apmierina Latvijas prasību atlīdzināt tai nodarītos zaudējumus,

atzīmējot, ka starptautisks PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma un tā ietvaros pret cilvēci pastrādāto noziegumu nosodījums neizslēdz šo noziegumu izdarītāju individuālo kriminālatbildību,

apliecina savus centienus atjaunot vēsturisko patiesību un dot ieguldījumu starptautiskās stabilitātes vairošanā, jo ir pārliecināta, ka politiskie režīmi, kas balstās uz ekstrēmu ideoloģiju, apdraudēs pasaules mieru un drošību, kā arī cilvēka tiesību un brīvību attīstību tik ilgi, kamēr šo režīmu kriminālā būtība nebūs pilnībā atklāta un nosodīta.

Latvijas Republikas Saeima deklarē:

Latvijas valsts nosoda Latvijā īstenoto PSRS totalitāro komunistisko okupācijas režīmu;

Latvijas valsts nosoda arī visu to personu rīcību, kuras piedalījās šā režīma noziegumu īstenošanā;

Latvijas valsts atzīst un godina nacionālās pretošanās kustības dalībniekus kā cīnītājus par Latvijas brīvību;

Latvijas Republikas Saeima apņemas atcelt pieejamības ierobežojumus dokumentiem, kuri var apstiprināt PSRS totalitārā komunistiskā režīma un tā represīvo iestāžu izdarītos noziegumus.

Latvijas Republikas Saeima uzdod Ministru kabinetam:

triju mēnešu laikā izveidot speciālistu komisiju, kas noteiktu PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaitu, masu kapu vietas, apkopotu visu informāciju par represijām, masveida deportācijām un aprēķinātu zaudējumus, ko šis režīms nodarījis Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem;

noslēgt starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju speciālu nolīgumu, kas noteiktu savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanā, kā arī palīdzības sniegšanā pārceļotājiem, tāpat arī viņu ģimenēm, kas pārceļas uz savu vēsturisko vai etnisko dzimteni;

joprojām uzturēt prasības pret Krievijas Federāciju par okupācijas rezultātā Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu (arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīvu materiālu) atdošanu atpakaļ Latvijas Republikai;

nodrošināt, lai Latvijas Republikas diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs iepazīstina ar šo deklarāciju.

Latvijas Republikas Saeima aicina Krievijas Federāciju:

demokrātiskā veidā izvērtēt notikušo un atzīt visai pasaulei labi zināmos vēstures faktus attiecībā uz Latvijas okupāciju un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem;

atzīt vispārzināmo faktu, ka PSRS okupēja Latviju, ievērot no šā fakta izrietošās tiesiskās un politiskās sekas un balstīties uz atbilstoši starptautisko tiesību normām joprojām spēkā esošo 1920.gada 11.augustā noslēgto Latvijas un Krievijas miera līgumu, ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām pret Latviju;

turpināt Krievijas Federācijas Bruņoto spēku militārpersonu un to ģimeņu locekļu repatriāciju atbilstoši Latvijas un Krievijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem;

atzīt, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesiskā un politiskā mantiniece ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kas Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīti okupācijas laikā, un pildīt savu pienākumu — saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem atlīdzināt Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem prettiesiskās darbības rezultātā radītos zaudējumus;

pildīt solījumus, ko Krievijas Federācija devusi Eiropas Padomei, it sevišķi solījumu par izvesto arhīvu un citu Latvijas Republikas īpašumu atdošanu.

Latvijas Republikas Saeima aicina Eiropas Padomi un Eiropas valstu parlamentus un valdības:

savā politikā un tiesiskajās attiecībās konsekventi ņemt vērā Latvijas taisnīgās politiskās un tiesiskās prasības, kas izriet gan no Latvijas okupēšanas fakta un tā sekām, gan arī no starptautisko tiesību principiem;

palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku atbalstu.

Latvijas Republikas Saeima, atgādinot par 1983.gada rezolūciju par situāciju Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, aicina Eiropas Parlamentu:

īstenojot demokrātiskās apziņas veicināšanas politiku, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī visu totalitāro režīmu un to noziegumu izvērtēšana un nosodījums,

izveidot starptautisku komisiju PSRS totalitārā komunistiskā režīma noziegumu izvērtēšanai;

atbalstīt starptautiska zinātniska institūta izveidošanu, kas nodarbotos ar PSRS totalitārā komunistiskā režīma vēsturisko un juridisko aspektu izpēti, apkopošanu un starptautiskās sabiedrības informēšanu.

Saeimas priekšsēdētāja I.Ūdre

Rīgā 2005.gada 12.maijā

http://www.saeima.lv/arhivs/8_saeima/deklarac_total.htm

Latvijas okupācijas hronika. Aculiecinieku vēstījums. Ēriks Jēkabsons

Latvijas neatkarības iznīcināšanas pirmais posms: 1940. gada 14. jūnijs-augusta sākums

‘Ir’, 14.marts 2014

1940. gada 14. jūnijs-augusta sākums

1939. gada 23. augusta Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgumā Somija, Latvija un Igaunija, bet 28. septembrī abu šo valstu līgumā par draudzību un robežām – arī Lietuva tika iekļautas Padomju Savienības „interešu sfērā”. Sekoja Polijas valsts bruņota iznīcināšana, ko saskaņoti veica Vācija un PSRS, un, tai vēl nebeidzoties, pirmie ultimāti Baltijas valstīm, pieprasot savstarpējās palīdzības līgumu parakstīšanu. Katra no Baltijas valstu valdībām, nostādītas no vienas puses atklātu agresijas draudu un.

No otras puses – neatkarības saglabāšanas solījuma priekšā parakstīja līgumus, kas paredzēja padomju karaspēka bāzu izveidi to teritorijā (bāzu garnizonu skaitliskais sastāvs bija līdzvērtīgs vai pat augstāks par nacionālo armiju skaitlisko sastāvu). Ultimātam nepakļāvās vienīgi Somija, sekoja ilgs un asiņains karš ar PSRS, teritorijas un cilvēku zaudēšana, taču tika saglabāta neatkarība.

Somijas valdība izpelnījās nosodījumu no ievērojamas savas sabiedrības daļas – Baltijas valstis pieņēma ultimātus, nezaudēja teritoriju un tūkstošiem kritušo, kas par to, ka ielaida padomju garnizonus? Šādi pārmetumi skanēja tikai līdz 1940. gada jūnijam… Pēc tam to vairs nebija.

1940. gada jūnija sākumā – laikā, kad visas pasaules skatieni bija pievērsti lielvalsts Francijas agonijai zem Vācijas triecieniem Eiropas rietumos, PSRS valdība izšķīrās par militāru agresiju pret Baltijas valstīm. 4.-7. jūnijā pie to robežām tika sakoncentrēts milzīgs karaspēks, kas bija apmēram desmit reižu lielāks par Baltijas valstu armijām: vismaz 541 000 kājnieku, 3938 tanki, 2516 lidmašīnas, jūras un gaisa desanta vienības, karakuģi un NKVD karaspēks, kurš gatavojās veikt tūlītējas masveida deportācijas (cita starpā 10. – 15. jūnijā NKVD sagatavoja 56 000 Baltijas valstu armiju karagūstekņu izvietojuma plānu biju nometnēs-arī aprīlī nošauto poļu virsnieku vietās).

Naktī no 5. uz 6. jūniju un 7. jūnija vakarā uzbrukuma plāns tika apspriests Kremlī paša Staļina vadībā. 13. jūnijā Sarkanās armijas Galvenās Politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss pavēlē armijas politiskajiem darbiniekiem paziņoja, ka „Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju priekšposteņiem…Sarkanā armija palīdzēs darba tautai atbrīvoties no kapitālistu-muižnieku kliķes kundzības…Gatavošanās uzbrukumam jātur vislielākajā slepenībā.”

14. jūnijs. Ārlietu tautas komisārs telegrammā pilnvarotajiem pārstāvjiem Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Somijā norādīja: nav likvidēta 1934. gadā noslēgtā un vienīgi diplomātisko sadarbību paredzošā Baltijas Antante (1939. gada oktobrī viņš pats bija paziņojis Latvijas ārlietu ministram V. Munteram, ka tā viņu neinteresē „ne mazākā mērā”), aktivizējusies militārā sadarbība (militārpersonu savstarpējas vizītes), žurnālā „Revue Baltique” Lietuvas premjerministrs neesot neko cildinošu pateicis par PSRS. Ziņojums bija domāts „orientācijai”, taču faktiski bija gatavojamo ultimātu izklāsts diplomātiem. Šajā pašā dienā Sarkanā armija un flote uzsāk pilnīgu Baltijas valstu blokādi no jūras puses un Igaunijas gaisa telpas blokādi, bet pusdienas laikā padomju kara lidmašīnas notrieca Somijas pasažieru lidmašīnu, kas bija no izlidojusi no Tallinas uz Helsinkiem. Visi apkalpes locekļi un pasažieri gāja bojā jūrā.

Tajā pašā dienā tika iesniegts ultimāts Lietuvai, prasot nomainīt valdību, ievest neierobežotu karaspēka „papildkontingentu” un tiesāt „par padomju karavīru nolaupīšanu” atbildīgās amatpersonas.

Nakts uz 15. jūniju. Plkst. 3 apmēram 100 padomju robežsargu uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona sardzes namam Masļenkos, pārsteidzot un nogalinot trīs robežsargus, divas robežsargu sievas un vienu bērnu, bet 10 robežsargus un 27 civilpersonas aizvedot sev līdzi pāri robežai un ēku nodedzinot. Latvijas puse nākošajā rītā izveidoja izmeklēšanas komisiju, kura uzsāka darbu.

Lietuvas valdība, pēc garas nakts sēdes, plkst. 7.00 rīta izlēma pieņemt padomju prasības. Tajā pašā naktī notika padomju karavīru uzbrukums lietuviešu robežsargu postenim, nogalinot vienu robežsargu.

15. jūnijs. Plkst. 17.15 padomju tanki sasniedza Kauņu, Lietuvas prezidents bēga uz Vāciju un vakarā Lietuvā ieradās padomju valdības „īpašais pārstāvis” V. Dekanozovs, uzsākot jaunas valdības veidošanu. Rīgā Ārlietu ministrija sazinājās ar ASV, Francijas un Vācijas sūtņiem, taču viņi izteikuši tikai nožēlu par padomju rīcību – viņu valdībām šajā brīdī, „kad rietumos plosās karš, nav iespējas iejaukties Austrumeiropas notikumos.”

Jau dienā visās Latvijas armijas daļās izsludināta trauksme, arī Aviācijas pulka kaujas lidmašīnas devās uz rezerves lidlaukiem. Aviācijas pulka kaprālis Žanis Tomsons: „Kaujas personāls nakti pavadīja pie lidmašīnām… Klusums, draudīgs klusums. Pie radio stacijas, kopš vakardienas pēcpusdienas staigāja lidlauka vecākais virsnieks kapteinis J. Pagrods, staigā ar savu ļoti, ļoti garo papirosu, kam uguns laikam neizdzisa arī ēdot….”

2.Ventspils kājnieku pulka 5.rotas kareivis Boriss Golubovs: „Šodien visi karavīri staigā satraukti un drūmi. Visus satraucis radio ziņojums. Padomju karaspēks pēkšņi pārgājis robežu. Notikusi sadursme ar Latvijas robežsargiem. Trīs latvieši nošauti, apmēram desmit paņēmis pad. karaspēks. Un kāpēc viņiem ienāca prātā tādā veidā rīkoties? [..] Sākas! [..] Pēc vakariņam pavēle: sagatavot pilnu kaujas formu un pārgājienu somā visas nepieciešamās mantas [..] visi mūsu puiši uzņēma šo lietu diezgan mierīgi. Pat kārtojot mantas, bļaustījās un dziedāja dziesmas. Domāju, ka tas tāpēc, ka daudzi vēl nesaprata stāvokļa nopietnību [..] Daudzi aizgāja gulēt pusizģērbušies. Visu nakti gaidījām pavēli par došanos ceļā. Bet uz kurieni?”

16. jūnijs. Plkst. 13 Maskavā sūtnis Fricis Kociņš ieradās Ārlietu tautas komisariātā ar Masļenku incidenta iepriekšējās izmeklēšanas rezultātiem. Tika uzaicināts pie telefona un Molotova sekretārs pieprasīja sūtņa ierašanos Kremlī plkst. 14 (plkst. 13 pēc Latvijas laika). Tur Molotovs nolasīja PSRS ultimātu un paziņoja, ka atbilde tiks gaidīta līdz plkst. 23.00. Viņš pieprasīja valdības atkāpšanos un paziņoja, ka sarunas ar K. Ulmani par jaunas valdības sastādīšanu vedīs PSRS pilnvarotais pārstāvis vai speciāla pilnvarota persona.

Molotovs nepievērsa uzmanību Kociņa pēc iepazīšanās ar tekstu paustajiem iebildumiem par to, ka Lietuva nav pievienojusies Igaunijas un Latvijas 1923. gadā noslēgtajam militārās sadarbības līgumam, kā arī mēģinājumiem panākt ultimāta termiņa pagarināšanu, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu ar ziņojumu, un kategoriski pieprasīja atbildi noteiktajā laikā. Tāpat viņš paziņoja, ka Latvija „pagaidām” tiks ievesti papildus divi armijas korpusi. Tieši tāds pats ultimāts iesniegts arī Igaunijas valdībai.

Plkst. 16 Kociņam izdevās sazvanīt Ārlietu ministriju Rīgā un viņš nolasīja ultimāta tekstu V. Munteram. Rīgā K. Ulmanis apspriedās ar armijas vadību: tā apliecinājusi, ka nav iespējams sekmīgi pretoties, tas nozīmētu ne tikai armijas iznīcināšanu, bet arī tautas daļas bojāeju, jo aviācija un artilērija sagrautu pilsētas.

Pretoties varētu vienīgi gadījumā, ja valstī neatrastos padomju karaspēka bāzes un arī tikai gadījumā, ka visas trīs Baltijas valstis to darītu vienoti.

Plkst. 19 Ministru kabinets sanāca uz sēdi, piedaloties K. Ulmanim, V. Munteram, iekšlietu ministram K. Veidniekam, kara ministram K. Berķim, tieslietu ministram H. Apsītim, tirdzniecības un rūpniecības ministram J. Blumbergam. Ārlietu ministrs ziņoja par ultitmātu. Militāri bezcerīgā situācijā kabinets nolēma pieņemt prasību un atkāpties. Plkst. 22.00 sēde tika slēgta.

Plkst. 19.45 Kociņš ieradās Kremlī un nodeva Molotovam valdības atbildi, kuru acīmredzot K. Ulmanis bija akceptējis vēl pirms valdības sēdes sanākšanas: „Latvijas valdība, nevarēdama atzīt par pamatotiem motīvus, kas pamudinājuši Padomju Savienības valdību uzstādīt Latvijas valdībai ultimatīvas prasības, deklarē, ka viņa arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu, Latvijas valdība gatava nodrošināt brīvu Padomju savienības karaspēka caurlaišanu, bet, lai tā norisinātos kārtīgi, tad viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādiem punktiem, ceļiem un apmēram kādā skaitliskā sastāvā grib nākt vismaz pirmās karaspēka daļas…”

Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī neierodas prezidents K. Ulmanis un plkst. 17.00 atklāšanas runu saka pa radio. Žurnālists Konstantīns Karulis: „Himna skan svinīgi, to dzied viss nepārskatāmais ļaužu pulks. Atkārto vēl un vēl, trīs reizes himna pārskan Stropus, vienodama tūkstošu tūkstošus. No prezidenta vārdiem ļaudis manījuši, ka notiek kas ārkārtējs. Sirdis ir baisu nojautu pilnas un himnas vārdus pavada asaras. [..] Starpbrīdī manāmas pirmās satraukuma pazīmes: aizsargiem jāpulcējas pie automašīnām un tūdaļ jādodas uz saviem pagastiem. Šī ziņa iet caur dziedātāju grupām un klausītāju rindām un ļaudis mulsi skatās cits citā. Kas gaidāms? Varbūt jau ir noticis?”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Diena vilkās neizturami gara. Sēžot piesprādzējies savā iznīcinātājā un gaidot signālu kaujai, pārdzīvoju sajūtu, ko nevaru uzrakstīt, atstāstīt – tā ir katram jāpārdzīvo pašam.”

7. Siguldas kājnieku pulka virsnieka vietnieks K. Osis Alūksnē: „Pulks novietojis visus kaujas ratus ārpus novietojuma un nomaskējis. Tie visi pildīti ar tikko saņemto munīciju no noliktavām. Sastāda štatus pēc slepenas kaujas un mobilizācijas pavēles. Ierodas no Rīgas arī piecas tanketes un novietojas uz laukuma aiz karavīru mītnēm. Katra veida atvaļinājumus pārtrauc. Visiem jāierodas mītnēs un jābūt kaujas gatavībā. Viss tiek kārtots cīņai…” Zemūdenes „Ronis” komanda Liepājā pieņēma lēmumu atstāt novietojumu kara ostā, lai būtu gatava cīņai vai evakuācijai uz Zviedriju. Zemūdenes komandieris komandkapteinis Hugo Legzdiņš: „16. jūnija pēcpusdienā attauvojāmies. Kara ostā stāvošie padomju kuģi mazliet traucēja. Uz komandtiltiņa bijām četratā – kapteinis Mamis, stūresvīrs, signālists un es. Pagrieziena brīdī seržants Daniēls pēkšņi iesaucās: „Komandiera kungs, uz mums tēmē ar ložmetēju!” Tiešām, pie ēkas, kas atradās uz moliņa, stāvēja ložmetējs, un ap to rīkojās karavīri. Tomēr uguni viņi neatklāja (..)” Zemūdene uzņēma pārtikas krājumus un gaidīja…

2.Ventspils kājnieku pulka kareivis Boriss Golubevs: „7 vakarā jauna pavēle: sagatavoties pārgājienam [..] 9.30 visiem komanda stāties. Sagatavojām gāzmaskas, visiem izsniedza kaujas patronas 30 gab. Patšautenes magazīnas piepildītas ar patronām. Līdzi 6 magazīnas (magazīnā ieiet 47 patronas) un rezerve ar munīciju vezumā. E-e! Tas nozīmē, ka nav joka lieta. Daudziem ģīmji izstiepās, bet pilnīgs miers. Taisni jābrīnās. Plkst. 10 devāmies ceļā Spāres virzienā. Mums sacīja, ka, iespējams, pa ceļam satiksim padomju karaspēku. Tas nozīmē kauju? Bet cik ilgi mēs varam noturēties? Līdz pēdējai patronai? Bet tomēr kauja var notikt [..] Priekšā iet patruļnieki. Mēs kustamies kā klusējošas ēnas. Tikai pieliekam soli. Nogurumu nejūtam [..] Pusceļā uz Spāri satikām mūsu rotas komandiera ziņnesi. Visi sasprindzināja uzmanību.

Jauna pavēle: nešaut nekādā gadījumā, pat tad, ja atklās uz mums uguni. Palaist padomju karaspēku un apiet to. No šīs pavēles man iekšā viss sagriezās. Turēt rokās ieroci un tikt nošautam bez jebkādas pretošanās! [..]

17. jūnijs. Plkst. 5 no rīta vairākās vietās pāri Latvijas robežai pārgāja PSRS karaspēka daļas. 3. armijas daļas virzījās uz Rīgu, kuru no plkst. 10.00 pārlidoja padomju lidmašīnas, savukārt Kurzemes ieņemšanā piedalījās tur izvietotās padomju garnizonu daļas. Plkst. 13 padomju spēki sasniedza Rīgu.

Agri no rīta uz Bigosovu nokārtot ar „papildkontingenta” ievešanu saistītos jautājumus devās Latvijas armijas delegācija ar štāba priekšnieka palīgu pulkvedi Oto Ūdentiņu priekšgalā. Taču Krustpilī tai tika paziņots, ka jāierodas nevis Bigosovā, bet Jonišķos. Tur plkst. 9.40 – 13.00 notika sarunas ar ģenerāli Pavlovu, taču tās bija ļoti formālas – faktiski pārstāvji jutās kā ķīlnieki, kuriem laiku pa laikam tika paziņots jau par notiekošām padomju karaspēka kustībām Latvijas teritorijā (cita starpā Pavlovs ņirgājoties paziņoja, ka avarējusi lidmašīna, kurai bijis jānomet bumbas uz prezidenta pili). Latvijas armijas virsnieki tika turēti Jonišķos tik ilgi, kamēr padomju karaspēks nebija ieņēmis visus stratēģiski svarīgos objektus Latvijā.

Delegācijas loceklis kapteinis Alfrēds Krimuldēns: „…Pulkvedis Ūdentiņš apjautājās: Kādas būs tālāk mūsu attiecības un kādi ir jūsu nolūki?”- Tagadējā Ulmaņa valdība ar viņas politiku mums nav pieņemama. Pie jums būs jauna, mums draudzīga valdība, un mēs būsim sabiedrotās armijas. Mēs jūs apbruņosim ar moderniem ieročiem no galvas līdz kājām… Atpakaļceļā no Jonišķiem uz Rīgu mēs apdzinām dažādas padomju armijas apakšvienības, kas virzījās uz Rīgas pusi. Pārsteidza tas, ka, lai gan vienības virzījās gājienā, bez sadursmēm, ļoti daudz tanku stāvēja sabojāti gan ceļa malās, gan ceļa vidū, un apkalpes pūlējās, tos remontējot. Visi karavīri bija sliktos tērpos, noputējuši un izskatījās ļoti noguruši. Vairākās vietās platā šoseja bija „aizdambēta” ar tankiem un smagām mašīnām…”

Situāciju neizprotošais (tika uzskatīts, ka ienākošais karaspēks ir zemē jau esošo padomju garnizonu „papildinājums”) Latvijas Armijas štābs komandēja pretī Sarkanās armijas daļām pulkvežleitnantu Jūliju Ķikuli informēt, ka pagaidām varot novietoties Rīgā Uzvaras laukumā. Viņš automobilī izbraucis un uz Jelgavas šosejas plkst. 12.00 stādījies priekšā padomju komandierim, kas izbrīnīts paskaidrojis, ka viņam ir kaujas uzdevums ieņemt Rīgas pastu-telegrāfu, radiofona un Spilves lidlauku.

Plkst. 10.00-12.50 notika vēl viena valdības sēde, kurā ultimātam formāli piekrita arī tie ministri, kuri bija atgriezušies no Latgales dziesmu svētkiem.

Daugavpilī Sarkano armiju sagaida ap 300 cilvēku, Kārsavā – ap 1000 cilvēku. Rīgā Stacijas laukumā darbadienas beigās sapulcējies ap 1500 cilvēku, kuri vēro tankus. Plkst. 13.30 no Pārdaugavas nākošie padomju tanki izvietojās Stacijas laukumā. Vēsturnieks Aivars Stranga: „Līdz 15.30 stāvoklis, bet tad… pūlis auga un kļuva arvien agresīvāks, un sāka izvērsties asas sadursmes ar policiju, kas acīm redzami neko tamlīdzīgu nebija gaidījusi…” Plkst. 16.00 PSRS sūtniecība pieprasīja policijas prefektam atbrīvot laukumu, draudot – ja tas netiks izdarīts, varu pārņems Sarkanā armija (jāpieļauj iespēja, ka tas tika darīts mērķtiecīgi, cerot, ka policija netiks galā ar pūli, kurā darbojās vismaz daži komunistiskās pagrīdes dalībnieki – PSRS aģenti). Pūlis sāka uzbrukt policistiem ar akmeņiem un pat nažiem. Sadursmēs bija cietuši 57 policisti (trīs no viņiem – sadurti ar nažiem), bija cietuši vairāki demonstranti, divi no kuriem – Iļja Tihomirovs un Pāvels Krišs no ievainojumiem mira. 26 demonstrantiem (9 ebrejiem, 9 krieviem un 8 latviešiem) tika pasludināts administratīvs sods.

K. Ulmaņa režīmam opozicionārais advokāts Jānis Breikšs par redzēto rakstīja: „…no Latgales (Maskavas – Ē. J.) priekšpilsētas puses parādījās šaubīga izskata cilvēki, rokās nesdami ziedus, sniedza tos sarkanarmiešiem un skaļi lūdza pēc maizes, jo ciešot badu. Šo komisko demonstrāciju bija noorganizējuši vietējie pagrīdnieki…”

A. Stranga, kurš šos notikumus pētījis īpaši, raksta: „Pilsētā bija ievērojams bezdarbnieku skaits, bet rajonā ap stacijas laukumu – Maskavas piepilsētas pusē – dzīvoja diezgan daudz proletārisko vai pusproletārisko iedzīvotāju, kuriem, iespējams, vispār nebija nekādas nodarbes; netrūka arī huligānu un pat īstu bandītu, kuriem 17. jūnijs kļuva par vistumšāko instinktu svētku dienu.”

No rīta padomju sūtniecība mutiski paziņoja Rīgas radio direktoram – par padomju karaspēka ierašanos nedrīkst dot nekādu citu informāciju, kā tikai to, kas nāks no sūtniecības, brīvi drīkst atskaņot tikai mūziku. Atsūtītais paziņojums tika nolasīts krieviski, taču sūtniecība palika neapmierināta ar kvalitāti – atsūtīja savu darbinieku, kas to nolasīja otrreiz. Radio žurnālists K. Karulis: „Pulkstens ir drusku pāri divpadsmitiem. Pēkšņi no lejas atskan liela rūkoņa un burkšķēšana: K. Barona ielas otrā pusē piebrauc tanks. Brīdi manevrē, kāpurķēdes slīd pa gludo asfaltu un vietām ieķerdamās atstāj dziļas rievas. Tanks pavirzās ar priekšgalu tieši pret nama stūri. Burkšķis beidzas, tad redzam, ka lēni ceļas lielgabala stobrs. Ceļas, ceļas, līdz pavirzās tieši pret mūsu logu…”

Plkst. 16.00 K. Ulmanis dodas braucienā pa ielām ar sekretāru un adjutantu vaļējā automašīnā, Marijas ielā saucieni no pūļa „Lai dzīvo Latvija!”, „Lai dzīvo prezidents!”

Plkst. 21.00 Stacijas laukumā ieradās Armijas štāba bataljona vienība, kura izklīdināja tur esošo pūli. Turpmāk varasiestādes pilnībā kontrolēja situāciju galvaspilsētā.

Plkst.21.30 sākās Ministru kabineta un armijas vadības apspriede.

Pēc tās plkst.22.15 K. Ulmanis radiouzrunā (tai bija jāsaņem PSRS sūtniecības atļauja) paziņoja par valdības atkāpšanos un savu palikšanu valsts prezidenta amatā. Radiorunā tika apgalvots, ka viss notiek saskaņā ar abpusēju vienošanos un ienāk „draudzīgais karaspēks. Izskanēja vārdi: „Es palieku savās vietā, jūs palieciet savās!” Pēc runas prezidents ienācis pie blakuskabinetā esošajiem žurnālistiem.

K. Karulis: „Pēkšņi ierunājās kolēģis Mahtuss: Prezidenta kungs, vai tomēr nevajadzēja karot”? Pārējie esam pārsteigti, nemaz tik kareivīgs mums Mahtuss nešķita. Kolēģis viņš ir labs. Kaut ebrejs, viņš nevainojami runā latviski, dienējis Daugavgrīvas artilērijā. Prezidents pagriežas ieslīpi pret viņu: Jūs tā domājat? Un vai daudz tā domā? Mahtuss saka: Jā! – Un ko tas dotu? – Prezidenta balss ir nogurusi, tanī nav parastā spraiguma. Prezidents pagriežas un ieiet sēžu zālē.”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Pienāca atkal nakts un pagāja… 17. jūnija rītā saules aptumsums… Latvija ieslīka tumsā – padevās pārspēkam, brutālai varai… Mēs nespējām vairs skatīties draugiem acīs, mēs nerunājām, bet skatījāmies kaut kur prom tālē, kur vēl mūsu brīvā debess. Mūsos bija kaut kas liels, varens pārlūzis…

Kā pātagas cirtiens klusumu pārtrauca pretgaisa aizsardzības telefoniskais ziņojums skaļrunī: „Krievu lidmašīnas virs Daugavpils!..” Sekoja augstums un virziens. Visu skati vērsās pret kapteini, kas ar savu garo papirosu nebeidza staigāt ap radio staciju, acīmredzot vēl ko gaidot. Gaidot pavēli kaujai. Bet klusēja radio stacija, klusēja plecīgais kapteinis. Tikai tā pleci likās kā sasēdušies, mugura kā ielīkusi…”

Komunistiskās pagrīdes dalībnieks Eduards Berklavs: „Ieraudzījuši 1940. gadā tankus Rīgas ielās, mēs bijām tikpat pārsteigti, kā jebkurš cits Latvijas iedzīvotājs, kaut gan es tajā brīdī biju pirmais vadītājs jaunatnes pagrīdes organizācijā. Kā vadītājs es piedalījos sanāksmē Mazā Jaunielā Vecrīgā, kur mūs pulcināja PSRS sūtniecība. Kā vēlāk visiem kļuva skaidrs, nolūkā nomaskēt savas nelietības ar mums – it kā sociālistiskās revolūcijas organizētājiem. Lai mēs būtu tie Ulmaņa varas gāzēji un jaunas valdības izraudzītāji. Īstenībā mēs nebijām ne vieni, ne otri.”

Metāldarbnīcas strādnieks Visvaldis Lāms: „Dienas vidū Marijas ielas bruģi sadrebināja tanku kāpurķēdes. Tās nebija nelielās karaspēka daļas, kas no Grīziņkalna kazarmām gāja garām mūsu darbnīcai uz 11. novembra parādi Uzvaras laukumā; milzu tērauda lavīna gāzās šurpu – tanks aiz tanka – pirmais kaujas rats zuda pie Pērnavas ielas, bet pēdējais nebija saskatāms. Nāca un nāca.. Brīdi pārtraukums, un atkal rūca motori, dimdēja tērauds. Bruģis bija balti nodauzīts, bet izturēja…”

Armija bija spiesta noraudzīties uz notiekošo, jo tāda bija pavēle. Neizturēja Vidzemes divīzijas komandiera vietnieks ģenerālis Jānis Ezeriņš, kurš mutiski pavēlēja 9. Rēzeknes kājnieku pulkam izrādīt pretošanos ienākošajiem padomju spēkiem un gatavojās tādu pavēli dot arī Madonas garnizonam. Kara ministrs un armijas komandieris pavēlēja Vidzemes divīzijas komandierim J. Ezeriņu atcelt no amata un apcietināt (tā tika izpildīta daļēji, atlaižot J. Ezeriņu atvaļinājumā).

18. jūnijs. No rīta pozīcijas Daugavā pretī Rīgas pilij ieņēma padomju karakuģis „Minsk”, savu lielgabalu stobrus vēršot pret prezidenta logiem. Šajā dienā Rīgā ieradās PSRS valdības „sevišķais pārstāvis” – Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, bijušais redzamāko personības kulta paraugprāvu ģenerālprokurors A.Višinskis. Ieradies pie K. Ulmaņa runāt par jaunās valdības sastādīšanu, tas centās ievērot etiķeti un, pats galvenais, līdzīgi visām padomju oficiālajām personām iepriekš, iestāstīt, ka Latvijas valstiskā neatkarība kā tāda tiks noteikti saglabāta, un tam gribēja ticēt gan K. Ulmanis, gan armijas vadība, gan Latvijas iedzīvotāji. Jo vairāk nekas neatlika.

Valsts pilnīga okupācija bija noticis fakts, turpmākajās dienās tika sākts okupēto teritoriju aneksijas process. Vēsturnieks, Saskaņas centra 10. Saeimas deputāta kandidāts Valdis Blūzma: „Ņemot vērā 16. jūnija ultimāta tekstu Latvijai, varētu runāt par garantijas okupāciju. Tiek ievests karaspēks, lai it kā izpildītu 1939. gada Savstarpējās palīdzības līgumu. Tādi gadījumi ir zināmi, piemēram, Otrā pasaules kara laikā Irānā, kad to okupēja PSRS un Lielbritānija, lai nepieļautu Vācijas karaspēka ienākšanu. Tomēr Latvijas 1940. gada okupācijai sekoja inkorporācija un aneksija. Līdz ar to jāsecina, ka tā tomēr nebija garantijas okupācija, bet tai bija citi, tālejošāki mērķi. Juridiski pēc 1940. gada 5. augusta, kad Latvija tika «uzņemta» PSRS, izveidojās stāvoklis, kad Latvija de iure bija okupēta, bet de facto – anektēta”.

19. jūnijs. Liepājā notika divi gājieni. Plkst. 15 apmēram 500 rūpnīcas „Tosmare” strādnieku ar sarkaniem karogiem devās uz PSRS konsulātu. Ņemot vērā pastāvošo aizliegumu pulcēties vairāk par 4 cilvēkiem, Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks Viktors Hasmanis plānoja lietot izklīdināšanai militāru spēku, taču saņēma padomju komandieru kategorisku aizliegumu. Tāpēc viņš pats devās pretī demonstrācijai un vienojās ar priekšā ejošajiem, ka tiks ievērota kārtība. Pēc tam pats nostājās gājiena priekšā un gāja tam pa priekšu, bet gar malām sekoja policisti un karavīri. Vienlaicīgi gājienam sekoja divas padomju bruņumašīnas un divas smagās automašīnas, pilnas ar apbruņotiem matrožiem. Pie konsulāta tika izsaukti saukļi par draudzību ar Padomju Savienību. Otrs neliels gājiens notika vakarā, ap plkst. 20, un tajā skanēja pret K. Ulmani vērsi saukļi. Šajā dienā padomju karaspēks pārņēma savā kontrolē arī Liepājas tirdzniecības un dzelzceļa tiltus.

Oficiants Aleksandrs Bāris Rīgā: „Kāds krievs izkāpj no tanka. Tūdaļ steidzāmies pie viņa. Mums bija liels pārsteigums, jo krievs ar mums negribēja runāt un likās ļoti izbrīnījies. Īsi un strupi viņš mums paskaidroja, ka atsūtīts uz Latviju, lai atbrīvotu strādniekus. No kā viņš mūs gribēja atbrīvot, neuzdrošinājāmies jautāt, jo visiem bija zināms, ka dzīves standarts Padomju Savienībā ir daudz zemāks nekā Baltijas valstīs.”

Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Kopā ar sūtni Brīvdabas muzejā. Juglas šosejas malā neskaitāmas krievu karaspēka nometnes: ložmetēji, tanki, smagās mašīnas, pontoni. Viņi bez apstājas nāk no Ļeņingradas…”

20. jūnijs. PSRS karaspēks pilnībā pārņem varu Liepājā. No pagrīdes iznākušie komunisti organizē vēl vienu demonstrāciju, kuras likvidēšanai V. Hasmanis gatavojās izmantot armiju, karavīriem iepriekš atņemot patronas un durkļus, taču no Rīgas sekoja kategorisks K. Ulmaņa un kara ministra K. Berķa aizliegums lietot spēku pret demonstrantiem. Ģenerālis Komisarovs viņu patur mājas arestā, neļaujot dot nekādus rīkojumus, turklāt paziņo, ka uz tiltiem atrastas mīnas, kas bija pilnīgs izdomājums. Sarkanarmiešu apsargātie un pat vadītie (gājiena priekšgalā gāja bruņoti padomju karavīri) demonstranti ieņēma Aizsargu namu, prefektūru, pastu, laikrakstu redakcijas un cietumu, visur atstājot sarkanarmiešu sardzes vienības. Pēc tam pie V. Hasmaņa ieradās padomju flotes garnizona komandieris, pieprasot pilsētā esošo Latvijas armijas daļu pārvietošanu uz Kara ostu, kur kopš 1939. gada oktobra atradās padomju garnizons. V. Hasmanis prasību noraidīja, taču uzreiz pēc tam padomju matrožu vads ieņēma garnizona štābu.

Savukārt Rīgā iepriekšējā dienā iebraukušais A. Višinskis no rīta vēlreiz ierodas pie K. Ulmaņa un iesniedz PSRS sūtniecības sastādīto jaunās valdības sarakstu, turklāt rada valdības veidošanas šķietamību, apspriežot to ar K. Ulmani, kā arī ar vairākiem bijušajiem valstsvīriem – Ati Ķeniņu, Jāni Breikšu, Ansi Buševicu, kaut arī jaunās valdības sastāvs, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, jau saskaņots PSRS sūtniecībā vēl pirms 16. jūnija). Viņš praktiski nepievērš uzmanību brīvībā esošajiem nedaudzajiem Latvijas Komunistiskās partijas vadošajiem darbiniekiem.

Saraksts tika iesniegts K. Ulmanim reizē ar kārtējo apliecinājumu, ka tas patiesi nozīmē vienkārši valsts valdības maiņu. Un prezidents to izsludināja, turklāt, kā pierādījās vēlāk, tam bija noticējuši arī paši jaunās „valdības” locekļi, ieskaitot premjeru: Ministru prezidents un ārlietu ministra vietas izpildītājs Augusts Kirhenšteins (savas augstās balss dēļ sabiedrības ļauno mēļu ķircinātais mikrobioloģijas profesors, kuram nebija ne jausmas, ka viņa jaunākais brālis Rūdolfs – PSRS Izlūkošanas pārvaldes pulkvedis nošauts jau 1938. gadā…), iekšlietu ministrs – Vilis Lācis (rakstnieks, vēl pavisam nesen sēdēja blakus K. Ulmanim pēc sava romāna uzņemtās filmas „Zvejnieka dēls” pirmizrādē), sabiedrisko lietu ministrs – Pēteris Blaus (žurnālists un aizsargu komandieris), kara ministrs – atvaļināts ģenerālis Roberts Dambītis, tautas labklājības ministrs – Jūlijs Lācis (rakstnieks), tieslietu ministrs un finanšu ministra vietas izpildītājs – Juris Pabērzs (jurists, bijušais ministrs), Jānis Japers – satiksmes ministrs (inženieris). Dažas vietas valdība tika rezervētas komunistiem, ar kuriem pagaidām neviens neapspriedās. Par armijas komandieri tika iecelts pēc 1934. gada apvērsuma atvaļinātais ģenerālis Roberts Kļaviņš (šī iemesla dēļ dziļi patriotiskais, bet aizvainotais ģenerālis 1939. gada decembrī bija piekritis sadarboties ar PSRS izlūkdienestu).

Žurnālists Konstantīns Karulis: „Vakarā piezvanu A. Kirhenšteinam. Viņš ir stipri nervozs. Kad jautāju par trūkstošajiem ministriem, viņš sapīcis saka: „Vai jūs domājat, ka tos var tā, uz ātru roku paņemt? Ir kandidāti, arī tādi, kas paši piesakās, bet ne katru [PSRS] sūtniecība atzīst par labu. Un, ko atzīst, tie paši negrib nākt.” Jautāju, vai Sarkanā armija paliks Latvijā arī tad, kad jaunā valdība būs nostiprinājusies? „Es jūsu jautājumu nesaprotu. Mēs taču esam pilnīgi atkarīgi no sarkanās armijas. Kur viņa gribēs, tur viņa būs, un mums ar to ir jārēķinās. Padomju Savienība ir mūsu draugs, un mums no sarkanarmijas nav jābaidās!” „Vai Latvijai draud pievienošana Padomju Savienībai?” „Kādas muļķības jūs runājat! Višinskis vakar, kad bijām pie viņa ar visiem ministriem, pateica, lai stingri vēršas pret baumām, it kā Padomju Savienība grib okupēt Latviju. Latvija būs joprojām patstāvīga un neatkarīga valsts, un sarkanarmija Latvijas lietās neiejauksies. Tā nodrošinās mūsu neatkarību, un mēs varam būt droši, ka mums nedraud karš. Mūsu uzdevums tagad ir atjaunot valstī demokrātisku iekārtu!”

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 20. jūnijā: „Mums šeit nav ilga palikšana. Latvijas aneksija Padomju Savienības sastāvā jau gandrīz notikusi, un latvieši ir izmisumā…”

21. jūnijs. Jaunās valdības sēdi atklāja Valsts prezidents K. Ulmanis, pasludinot to par sastādījušos. Savu atklāšanas runu viņš beidza ar ieteikumu „lojāli sadarboties ar mūsu zemē atrodošos Padomju Savienības karaspēku…” Atbildē A. Kirhenšteins sacīja: „Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību… Šajā grūtā brīdī Jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu – Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko jūs, valsts prezidenta kungs, esat sākuši!” (K. Ulmanis paliek amatā līdz pat 21. jūlijam).

Tajā pašā dienā valdība pieņēma likumu par politisko ieslodzīto amnestiju, un 21. jūnijā no cietumiem tika atbrīvoti 253 politieslodzītie (apmēram puse no visas Latvijas Komunistiskās partijas biedriem). Vienlaicīgi Rīgā tika organizēta strādājošo demonstrācija, kuru pie PSRS sūtniecības nama uzrunāja PSRS sūtnis V. Derevjanskis un A. Višinskis, kurš runu beidza ar vārdiem latviešu valodā „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!”Pie valdības nama demonstrantus uzrunāja A. Kirhenšteins, solot sagatavot konstitūciju, un V. Lācis, solot atjaunot vispārdemokrātiskās tiesības un brīvības. Tajā pašā dienā sākās komunistiskās partijas juridiska legalizācija, kas faktiski jau bija noticis fakts.

Strādnieks – demonstrācijas dalībnieks Rīgā Visvaldis Lāms: „… Mēs likāmies turpu – protams, godīgi pa ietvi, kā visi citi ziņkārīgie. Droši varu apgalvot, ka šo ziņkārīgo skaits krietni vien pārsniedza pa ielas vidu maršējošo skaitu. Demonstranti nesa dažus sarkanos karogus [..] kaut kur Matīsa ielā, starp baptistu templi un Ziedoņdārzu, ziņkārīgie gājēji un demonstranti saplūda vienā blīvā pūlī. Tur dalīja skrejlapas [..] Tanki, bruņumašīnas visapkārt. Viens tanks nostājies Avotu un Matīsa ielas krustojumā, vienkārši uz tramvaja sliedēm, un mazliet komiski izskatījās, kā satiksmes regulētājs rāda brīvu ceļu demonstrantiem, aizšķēršļo ceļu tramvajam…Vai nu tramvajs tankam virsū triektos? [..] Cietuma vārti vaļā, pagalms pilns. Kāds no pagalmā iebraukušajiem tankiem grozīja savu bruņutorni un „riktēja” lielgabala stobru pret korpusa logiem…”

Žans de Boss: „16.30. Ejam uz Elizabetes un Kalpaka ielas stūri skatīties komunistu gājienu. Vairāki tūkstoši vīriešu un sieviešu ar sarkaniem karogiem, plakātiem, Staļina portretiem, Ulmani zākājošiem un Staļinu, Molotovu, Sarkano armiju un revolucionāro Latviju apsveicošiem saukļiem latviešu un krievu valodā….Dziesmas un izsaucieni, bet citādi tiek ievērota kārtība. Mums garām defilē visas priekšpilsētu padibenes – kurš ar sarkanu kokardi, kurš ar sarkanu apsēju vai sažņaugtu dūri. Tāds iespaids, ka taisnā ceļā ejam uz aneksiju [..] Šis gājiens man precīzi atgādina Maskavā 1930. gadā redzēto. Tie paši karogi, tie paši lozungi un saukļi.”

Šajās dienās komunistu partijas biedri veica aizsargu atbruņošanu dažos pierobežas pagastos un Grīvas pilsētā Ilūkstes apriņķī. Grīvas komunists Ksenofonts Stoļarovs 1970. gadā: „…Mūsu rīcībā jau bija daži desmiti šauteņu un visādu marku pistoles. Nolēmām arī atbruņot Nīderkūnos dzīvojošo policistu un dzelzceļu policistu, kas dzīvoja Grīvas stacijā [..] dzelzceļu policists, ieraudzījis, ka viņa mājai tuvojas apbruņoti cilvēki, aizslēdza durvis un sāka šaudīt. Viņš šāva pa vairākiem logiem cauri stiklam, skriedams no viena loga pie otra. Vai viņš šāva mērķtiecīgi vai tikai biedēja – nav zināms, jo neviens no ārā stāvošajiem necieta. Atbruņotāji vairākas reizes deva atbildes šāvienus logos [..] Nākamais uzdevums bija atbruņot aizsargus uz laukiem [..] Pēcpusdienā sakarnieki mums paziņoja, ka atbruņošana jāizbeidz, jo Tautas valdība pieņēmusi lēmumu, ka aizsargiem pašiem jānodod ieroči.”

Savā darba kabinetā nošāvās Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Atstātajā vēstulē viņš raksta: „Esmu cīnījies par Latvijas neatkarību un piedalījies tās uzbūves darbā. Nevēlos piedalīties Latvijas neatkarības iznīcināšanā.”

Jaunieceltais armijas komandieris R. Kļaviņš pirmajā pavēlē uzsver: „Mana pirmā prasība no ikviena un jums visiem ir – strādāt mierīgi to darbu, kāds katram uzticēts. Ikvienam virsniekam, instruktoram un kareivim ir jāsaprot, ka politiskie apstākļi, kur puse Eiropas deg kara liesmās, pavēloši no mums prasa visiem spēkiem un pēc labākās gribas izpildīt tās saistības un pienākumus, kādus mums uzliek ar padomju Savienību noslēgtais savstarpējās palīdzības līgums; pateicoties šim līgumam mēs esam bijuši pasargāti no kara un arī vienīgi šis līgums spēs mūs turpmāk pasargāt no tā…”

22. jūnijs-1. jūlijs. 22. jūnijā Višinskis un Derevjanskis pieprasa no Maskavas atsūtīt 10-15 cilvēkus, kas būtu „droši palīgi jaunajiem ministriem”. Jaunā valdība piesardzīgi reorganizē veco iekārtu – tiek likvidētas vairākas iestādes, uzņēmumos veidotas „strādnieku komitejas”, aizsargiem 3 dienu laikā jānodod ieroči (22. jūnijā), nomainīti vairāki ierēdņi, izveidots t. s. „policijas palīgdienests” (neraugoties uz to, V.Lācis 26. jūnijā norādīja policijai piedalīties kārtības nodrošināšanā gājienu un sapulču laikā, uzdodot šajos jautājumos stāties sakaros ar vietējo padomju garnizonu, kas norīkos šim uzdevumam karavīrus), atjaunota Latvijas pilsonība dažiem ārpus valsts esošajiem sociāldemokrātu līderiem (Bruno Kalniņam, Fēliksam Cielēnam, A. Rudevicam).

23. jūnijā Bolderājā notiek konflikts sadzīves līmenī starp Sapieru pulka virsnieka vietnieku Staņislavu Skuķi un trim brāļiem Kožeļeviem no Maskavas priekšpilsētas: karavīrs viņiem uzbrucis, jo tie saukuši „Lai dzīvo Staļins un Vorošilovs”. Policijas prefekts ziņoja: „Viens no Kužeļeviem ziņojis par notikušo Padomju Savienības karavīriem. Uz Bolderāju izraukušas 2 bruņu mašīnas. 2 virsnieki ieradušies notikuma vietā, ieradies arī Sapieru pulka pulkvedis-leitnants Konstants un dežūrvirsnieks. Ievadīta izziņa.”

25. jūnijā Aizsargu organizācijas štābam jāatstāj plašās telpas Bruņinieku (tolaik Aizsargu) ielā, pārceļoties uz mazākām Stabu ielā.

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 25.-26. jūnijā: „Ātri atjaunojas Latvijas komunistiskā partija. Demonstrācijas ir nedaudz rimušās. Turpretī krastmalā pretī pilij sarkanie karogi izkārti pie visiem laternu stabiem. Jo Ulmanis joprojām ir Republikas prezidents, un ap viņa mītni uzrodas arvien jauni apvainojoši uzraksti. Tomēr avīzes aicina ievērot mērenību, un krievi pārmet latviešiem, ka tie neprot organizēt demonstrācijas. [..] Masveida atstādināšana no amatiem, aizsargu – līdz šim visnopietnāko valdības aizstāvju un kārtības uzraugu – atbruņošana. Runā arī par nacionalizāciju, par to, ka valsts pārņems lielos nekustamos īpašumus… Iestāžu tīrīšana rit pilnā sparā. Par policijas priekšnieku iecelts kāds bijušais dzelzceļnieks, kurš tikko izlaists no cietuma. Avīze „Segodņa” pieņēmusi jauno padomju rakstības stilu. Parādās jaunas komunistu lapeles. Kādas muļķības var lasīt avīzēs! Ja ticētu presei, it īpaši komunistu presei, iepriekšējās iekārtas laikā vispār nav bijis iespējams dzīvot, bet Latvija taču tika ļoti gudri pārvaldīta! Tas viss liecina par cilvēka nožēlojamo dabu. Rozā afišas latviski un jidišā vēsta par lielu mītiņu šovakar. Līdz šim tik tīrā pilsēta pamazām sāk zaudēt savu agrāko izskatu. Tik korektos policistus daudzviet nomainījuši noskranduši krievu zaldāti, kuri, kā pagadās, regulē satiksmi, vicinot sarkanu vai baltu lupatu nūjas galā.”

Vienlaikus A. Kirhenšteins turpināja pieņemt apsveikumus no amatpersonām un apjukušos ārvalstu diplomātus (26. jūnijā), jūnija beigās anulēja 1923. gada savienības līgumu ar Igauniju un vienošanos par Baltijas Antanti, vienlaikus īpašās apspriedēs spriež par to, kā turpmāk jāattīstās valsts ārējai tirdzniecībai. Tas notika veidā, kas apliecināja arī „valdības” pārliecību, ka Latvija saglabās neitralitāti. Turklāt pats A. Kirhenšteins apņēmās noskaidrot PSRS iestādēs, kā šajā virzienā jāplāno turpmākā darbība (ar kurām valstīm sadarboties, ar kurām nē).

Arī armijā tika uzsāktas t. s. karavīru komiteju vēlēšanas, Latvijas armijas daļām bija jāatstāj kazarmas, tās nododot Sarkanajai armijai, pašām izvietojoties skolās un citās nepiemērotās vietās. Rīgā tiek pieprasīts atbrīvot no iedzīvotājiem daudzas ēkas, nododot Sarkanajai armijai. 29. jūnijā kara ministrs R. Dambītis Rīgas radiofonā paziņoja, ka „katram karavīram jāzina un jāsaprot, ka Latvijas un Padomju Savienības draudzība ir varens un reāls spēks, kas kalpo mūsu valsts neatkarības, drošības un mierīga darba nodrošināšanai.” Armiju sāka dēvēt par „tautas” armiju.

Jūnija beigās, nesekojot nekādai starptautiskajai reakcijai uz notiekošo, Maskavā tiek nolemts sākt aneksijas procesu, dodot attiecīgu rīkojumu A. Višinskim Rīgā. No šī brīža visus lēmumus pieņēma Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK), ko kontrolēja divi Komunistiskās internacionāles ierēdņi no Maskavas („S. Sergejevs” un „V. Vladimirovs” – personas ar pieņemtiem uzvārdiem), nevis „valdība”, kura tagad tikai apstiprināja šos lēmumus kā savus, nododot tos tālāk izsludināšanai K. Ulmanim.

Žans de Boss 28. jūnijā: „Pamatīgi izstaigāju Maskavas priekšpilsētu. Vairs neredz neviena policista. Tagad policijas vietā ir ne vien krievu zaldāti ar šauteni un zaldātu somu plecā, bet arī no visādiem iedzīvotāju slāņiem, precīzāk sakot, starp īstiem komunistiem savervēti palīgi. Nevīžīgi ģērbušies, neskuvušies, kailām galvām, sarkanu apsēju ap roku viņi pamanāmi jau pa gabalu. Nabaga pilsēta, kas agrāk bija tik rūpīgi uzturēta [..] Bet latvieši noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa.”

1. jūlijā komunistiskās partijas centrālkomiteja nosaka tautas saeimas vēlēšanu datumu uz 14.-15. jūliju (tajās pašās dienās „parlamenta” vēlēšanas tiek paredzētas arī Igaunijā un Lietuvā).

2. jūlijs. No izraidīšanas Zviedrijā atgriežas viens no sociāldemokrātu līderiem B. Kalniņš un pēc dažām dienām tiek iecelts par armijas politisko vadītāju. Kompartijas vadība paziņo, ka ieņems četru ministru posteņus valdībā.

B. Kalniņš vēlāk rakstīja: „Uzņēmos Latvijas armijas politiskā vadītāja amatu uz valstiskiem un nacionāliem motīviem nolūkā aizstāvēt nacionālās armijas intereses. Šo amatu uzņēmos uz tiešu armijas vadības lūgumu, un sarunas šajā lietā ar mani veda ģenerāļi Kļaviņš, Jeske un Hartmanis. Arī ģen. Balodis man paziņoja, ka viņš vēlas, lai es uzņemtos šo amatu [..] Padomju okupācijas pirmajās nedēļās armijas vadība un latviešu karavīru lielākā daļa vēl cerēja, ka varbūt padomju valdība turēs savus solījumus un ka, sadarbojoties ar Kirhenšteina valdību, var izdoties saglābt Latvijas neatkarību un pasargāt mūsu armiju.”

4. jūlijs. A. Kirhenšteina valdība pieņēma likumu par politiskajiem vadītājiem armijā un likumu par Saeimas vēlēšanām un nolēma nosūtīt pateicības telegrammu „PSRS tautu un visas pasaules darbaļaužu lielajam Vadonim Josifam Visarionovičam Staļinam”, kurā tika vēstīts par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kuras atdod tautai brīvību: „Šajā lielajā vēsturiskajā brīdī Latvijas republikas valdība Latvijas tautas vārdā sūta Jums, visas pasaules darba tautas ģeniālajam Vadonim, pateicību par atgūto brīvību un taisnību. Lai dzīvo Latvijas un PSRS draudzība, lai dzīvo ciešā un nesaraujamā Latvijas Republikas un PSRS savienība, lai dzīvo darba tautas vadonis un labākais draugs Josifs Visarionovičs Staļins!”

Žans de Boss par redzēto braucienā no Kauņas: „Zaldātu vads, ko iesēdina blakusvagonā, ir vēl sliktāks par tiem, ko jau esmu redzējis: drūmas un trulas sejas, netīras un salasītas uniformas, šautenes iesietas auklās vai lupatās, apātiska izteiksme. Patiesi, krievu armija ir „daiļa” – vai nu tie būtu sargkareivji, kurus redz visās malās, zaldāti, kas klīst apkārt, vai nevīžīgi un slikti uzturēta tehnika – man neizdodas atrast nekā, kas viestu uzticību.”

5. jūlijs. Ministru kabinets pieņem lēmumu uzdot visām valsts un pašvaldības iestādēm iegādāties PSRS karogu. Vakarā LKP CK deva rīkojumu organizēt demonstrācijas zem Latvijas un PSRS karogiem, paužot atbalstu Saeimas vēlēšanām. Pēc tam, kad tika izskanēja lozungs par pievienošanos Padomju Savienībai, A. Višinskis, kurš vēl atzina to par pāragru, savā runā sacīja: „Es gribu jūs brīdināt, ka mēs stāvam šeit Jūsu priekšā kā Padomju Savienības pārstāvji. Mēs apzināmies visu tā vēsturiskā brīža nozīmīgumu, ko pārdzīvo Latvijas valsts un Jūsu draugi – Pad. Savienība. Mēs nepieļausim, ka jūsu domas un jūsu galvas pārņem kāda neprātīga fantāzija [..] Nost ar provokatoriem, kuri sēj jūsu vidū neapmierinātību, kuri tīko sašķelt mūsu rindas, kuri izplata visādas baumas un baumiņas un kuri cenšas graut uzticību jaunajai valdībai un mūsu kopējiem pūliņiem celt stabilu un nesatricināmu Latvijas un Padomju valsts savienību. Visi kā viens uz vēlēšanām, visi balsojiet par Latvijas darba tautas bloku!” Pēc šīs runas arī LKP CK pārstāvis bija spiests paziņot: „Latvijas Komunistiskā partija nav izgājusi ar lozungu par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Ar šādu lozungu izgājuši mūsu ienaidnieki, kas šodien iekļuvuši mūsu rindās. Tāpat Komunistiskā partija nav pret tautas pašnoteikšanās tiesībāmun izsludinātām Saeimas vēlēšanām.”

Īresvaldes darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Žans de Boss: „Par [vēlēšanu] rezultātiem nav šaubu – mēs varēsim pārliecināties, kā valsts, kurā deviņdesmit procentu ir antikomunistu, Saeimā var ievēlēt deviņdesmit piecus procentus deputātu komunistu. „Labprātīgi un brīvprātīgi lūgtā” aneksija pienāks ātrāk, nekā mēs to gaidījām. [..] Plkst. 5.00 pils apkārtni apsargā bruņumašīnas un Sarkanās armijas posteņi. Baznīcas priekštelpa pilna ar karavīriem, un man ar pūlēm izdodas tur iespraukties. Šoreiz kārtību uztur krievi. Ap plkst. 6.00 demonstrantu kolonnas dodas gar [Francijas] sūtniecību. Tāds pats skats, kā pirms trijām nedēļām: cilvēki iet rindās ar neskaitāmiem sarkaniem karogiem rokās. Mazāk saukļu ar Ulmani, toties pirmo reizi uzraksti latviešu un krievu valodā, kas prasa pievienošanos PSRS. Tiek pieminēta četrpadsmitā sociālistiskā republika.”

6. jūlijs. Publicēta „Latvijas darba tautas bloka” vēlēšanu deklarācija „Par mieru, par maizi, par tautas brīvību”. Vairāki bijušie politiskie un sabiedriskie darbinieki ar dzejnieku Ati Ķeniņu, rakstnieku Kārli Skalbi u. c. priekšgalā izveido „Demokrātisko bloku” un gatavojas piedalīties vēlēšanās. Saraksta iesniedzēji saņem klusu piekrišanu savai darbībai personiski no A. Višinska PSRS sūtniecībā un no varasiestādēm, ieskaitot sabiedrisko lietu ministru un LKP sekretāru.

Šajā dienā notiek līdz šim lielākā cilvēku arestu akcija, kaut arī atsevišķi gadījumi regulāri notika jau kopš 17. jūnija. Tiek arestēti desmitiem nacionāli noskaņotu latviešu un krievu monarhistisko organizāciju locekļi Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Turpmākajās dienās arestu intensitāte turpinās pieaugt un līdz augusta beigām tiks apcietinātas apmēram 500 personas (no viņiem – vismaz 104 krievi). Lielai daļai no viņiem tiks piespriests nāvessods.

7. jūlijs. Saeimas Centrālā vēlēšanu komiteja konstatēja, ka ierodas cilvēki, „lai aiz bezpartejiskas maskas kopotu visus tos elementus, kas nav izpratuši, ka vecā, demokrātijai naidīgā politika sabrukusi un ka mēģinājums stāties lielajam atjaunošanas darbam ceļā un bojāt mūsu attiecības ar mūsu lielo austrumu kaimiņu netiks ciests.” Tika uzstādīta nepieciešamība līdz ar kandidātu saraksta iesniegšanu uzrādīt vēlēšanu platformu „ar pierādījumiem, ka šī platforma darīta pieejama atklātībai.”

8. jūlijs. Iekšlietu ministrs, faktiski savdabīgi papildinot iepriekšējās dienas Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par sarakstu iesniedzējiem izvirzāmo prasību, aizliegumu tipogrāfijām pieņemt „jebkāda veida uz Saeimas vēlēšanām attiecošus iespieddarbus, kā arī izdot pasūtītājam jau iespiestos bez Sabiedrisko lietu ministrijas atļaujas.”

Vēl pirms šī rīkojuma „Demokrātiskais bloks” paspēj Rīgā iespiest savu vēlēšanu platformu, kurā paziņo savu vēlmi saglabāt brīvu, neatkarīgu Latviju un cieši sadarboties ar PSRS, paplašināt strādniecības un darba zemniecības tiesības, demokrātisko tiesību paplašināšanu, tās detalizēti uzskaitot.

Ministru kabinets pieņēma un K. Ulmanis pēc divām dienām izsludināja lēmumu par Aizsargu organizācijas likvidēšanu, sakarā ar to, ka „jaunajos varas apstākļos” tā „zaudējusi savu agrāko nozīmi” un „vispār nepieciešams visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju.”

9. jūlijs. Pārtraukta „Demokrātiskā bloka” vēlēšanu biroja darbība, to slēdzot. KP CK laikraksts „Cīņa” raksta: „…vēlēšanās visiem jānodod negrozīti un nesvītroti Latvijas darbaļaužu bloka kandidātu saraksti.” Vēl šajā dienā prese raksta: „Jaunais darba demokrātijas laikmets mūsu zemē nāk ar lietišķību. Nav vajadzīgas nekādas kandidātu saraksta sacensības, vajadzīga drošība, ka tautas intereses patiesi ir saeimā pārstāvētas, saprastas un piepildītas. Un ir skaidrs, ka citu reālu kandidātu saraksts nemaz nevar būt. Latvijas darba ļaužu bloks ir aptvēris visus, kas sastāda tautas pozitīvos, radošos spēkus; kas paliek ārpus tā, ir pagātnes atliekas. Tādos apstākļos ikviens tālāks saraksts nozīmētu politisku spekulāciju.”

Kā „demokrātijas sasniegums” tika atzīmēts apstāklis, ka vēlētājs nedrīkst sarakstā neko svītrot vai pierakstīt klāt.

10. jūlijs. Presē iespiests aicinājums „nepadoties musinātājiem, kas grib graut Latvijas darba tautas vienoto fronti”, tālāk raksturojot „Demokrātiskā bloka” mēģinājumu piedalīties vēlēšanās, „neraugoties uz to, ka visi patiesi demokrātiskie Latvijas iedzīvotāji jau pievienojušies Latvijas darba tautas blokam [..] Mūsu drošības sargi šo politisko avantūru ir laikā atklājuši un nodevuši lietas noskaidrošanu un atrisināšanu prokuratūrai.”

11. jūlijs. PSRS aizsardzības tautas komisārs izdod pavēli par Baltijas kara apgabala izveidi, uzdodot līdz 1. augustam izveidot tā pārvaldi Rīgā.

13. jūlijā: „Cīņa” raksta: „…Nevienam viņa privāto īpašumu neatņems, sevišķi sīkiem un vidējiem īpašniekiem neko neatņems [..] Urnā jāiemet vienīgi Latvijas darba tautas bloka kandidātu saraksts […] Sarakstā nedrīkst strīpot kandidātu vārdus, ne arī pierakstīt jaunus. Saraksts jānodod negrozīts…”

14.-15. jūlijs. Notiek tautas saeimas vēlēšanas 1250 iecirkņos visā valstī. Otrajā vēlēšanu dienā Sabiedrisko lietu ministrija aicina tos, kuri vēl nav balsojuši: „Šodien ir vēlēšanu pēdējā diena, tāpēc pasteidzaties, lai vēlāk tiem, kas tagad šaubās – balsot vai nebalsot, nebūtu jākaunas no sevis, no saviem darbabiedriem, no līdzpilsoņiem, no visas Latvijas patriotiem un no saviem personiskajiem dokumentiem, kuros trūks iespieduma par piedalīšanos šī gada Saeimas vēlēšanās. Tāpēc visi, visi šodien pie vēlēšanu urnām!” Savukārt laikraksts „Rīts” 14. jūlijā paziņoja, ka katrs, kurš atturēsies no balsošanas ir „neapšaubāms tautas ienaidnieks”

Latvijas kara flotes virsnieks Hugo Legzdiņš, kurš šajā dienā bija Rīgā: „Tika dota īpaša pavēle: Piedalīties balsošanā! Paņēmu personības dokumentus un gāju uz 2. vidusskolas telpām Valdemāra ielā 3. Pie galdiņa ar uzvārda burtu L saņēmu vienu lapiņu ar tā saucamajiem Darba tautas bloka kandidātiem un norādījumus, lai balsojot. Sāku prasīt pēc citiem sarakstiem. Atbildēja, ka tādu neesot. Ko darīt? Pie urnas stāvēja divi krievu virsnieki ar pistolēm pie sāniem. Tātad, ja nebalsosi, bruņoti vīri visu novēro. Situācija nedroša – paņēmu biļetenu un gāju pie urnas…”

Vēlēšanu rezultāti: Nobalsojuši 94,8% no visiem vēlētājiem, no kuriem 97,8% atdevušas savu balsi par vienīgo kandidātu sarakstu.

16. jūlijs. Siguldā apcietināts un izvests uz Voroņežu bijušais ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar kundzi un bērniem. Apcietināšanas brīdī klātesošais Rumānijas pilnvarotais lietvedis G. Nikolesku-Bučesti: „Vairāki padomju aģenti kopā ar jauno iekšlietu ministru ieradās vasarnīcā. Viņi paziņoja bijušajam ministram, ka viņš tiks pārvietots uz Krieviju kopā ar sievu un diviem bērniem, dodot vienu stundu laika sagatavoties ceļam [..] Aresta brīdī Munters sacīja man, ka padomju apsūdzībai nav pamata un ka tā tiek izvirzīta tikai kā iegansts padomju akciju attaisnošanai pret Baltijas valstīm un to eliti. Kā jūs redzat, G.P.U. nevēlas gaidīt lēmumu par Latvijas iekļaušanu Krievijā – cik drūma aktivitāte!”

Prese atreferē kompartijas sekretāra Ž. Spures runu, kurā tas, iedrošinot zemniekus, saka: „Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu nav domājis un nedomās. Kolhozi mums neder.”

17. jūlijs. Sabiedrisko lietu ministrs pasludina, ka uzrunās un rakstos ir nepieļaujami lietot uzrunu „kungs” vai „kundze”, kuras vietā jālieto „pilsonis” vai „pilsone”.

18. jūlijs. Rīgā un citur tiek organizētas manifestācijas par godu jaunievēlētajai Saeimai. Rīgā manifestantus uzrunāja A. Višinskis: „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo darba tautas bloks! Lai dzīvo darba Latvija! [..]Uz priekšu! Uz jaunu, priecīgu un laimīgu dzīvi ciešā, nesaraujamā un mūžīgā savienībā ar jūsu draugu lielo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību! [..] Ir ļaudis, kas domā, ka šīs Saeimas vēlēšanas [..] it kā nozīmē Latvijas nacionālās brīvības, Latvijas valstiskās neatkarības beigas, Latvijas kultūras beigas un Latvijas tautas nākotnes, brīvās Latvijas, tautas beigas. Šīs runas, šo provokatorisko pļāpāšanu var viegli atspēkot. Paskatieties tikai uz austrumiem, kur uzlēkusi saule – gaiša saule – īstas nacionālās vienlīdzības saule, kur iznīcināta nacionālā nevienlīdzība, šovinisms, kur desmitiem un simtiem lielu un mazu tautu godina lielā Staļina vārdu[..]” Savukārt PSRS sūtnis V. Derevjanskis sacīja: „Latvijas tautas ienaidnieku mēģinājumi sašķelt vienību un kavēt darba tautas masu saslēgšanos ar provokatoriskām baumām un zemu, riebīgu aģitāciju cietuši pilnīgu neveiksmi. Strādnieki, zemnieki, karavīri un darba inteliģence nodeva savas balsis par Darba tautas bloka kandidātiem, jo strādājošie zina, ka šo bloku vada Latvijas komunistiskā partija [..]

Aviācijas pulka karavīrs Emīls Briedis: „Demonstrācijā vajadzēja piedalīties arī pulka pārstāvjiem. Atkal jaunums. Pavēle nāca no augšas. Valdemāra ielā no Ārlietu ministrijas balkona uz demonstrantiem noskatījās jaunās valdības ministri, jaunievēlētie Saeimas deputāti un arī visu notikumu organizētājs Latvijā – Višinskis, kuru bija apstājuši mūsu jaunie zemes saimnieki, sniegdami viņam paskaidrojumus. Garāmejošie pēc komandas sauca iemācītos saukļus un bļāva „urā!” Višinskim acīmredzot gribējās zināt, ko demonstranti izkliedz, un viņš jautājis blakusstāvošajam [kompartijas I sekretāram] Kalnbērziņam: Chto oni, svolochi, orut?” – bet turpat atradies mikrofons, un Višinska repliku saklausījuši ielas pretējā pusē zem liepām stāvošie.”

Īresvaldes kancelejas darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Sabiedrisko lietu ministrija izdod rīkojumu ASV laikraksta „Chicago Tribune” speciālkorespondentam Donaldam Dejam 24 stundu laikā atstāt valsti, jo viņš „sistemātiski izķēmojis, sagrozījis un sakropļojis īsto priekšstatu par stāvokli Latvijā un vispār amerikāņu presi apgādājis ar melīgām un viltotām ziņām”.

19. jūlijs. Ministru kabinets pieņem un K. Ulmanis izsludina likumu, saskaņā ar kuru no saeimas sanākšanas brīža Valsts prezidenta amatu izpilda ministru prezidents A. Kirhenšteins.

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. De Bosa dienasgrāmatā: „Vairākās lauku saimniecībās vēlēšanu laikā bijuši pacelti Latvijas karogi, bet pusmastā. Par to liels sašutums avīzēs. Cilvēki taču pauda Latvijas patiesās izjūtas.”

20. jūlijs. Vakarā Rīgā notiek bankets par godu valdības un Saeimas locekļiem, kurā piedalās A. Višinskis, V. Derevjanskis un Sarkanās armijas kontingenta vadošais sastāvs, kā arī Maskavas Lielās teātra mākslinieki.

A. Kirhenšteina sekretārs Vilis Stalažs: „Par profesora Augusta Kirhenšteina visai vājo orientēšanos tajā vidē, kurā viņš bija ierauts, vēl spilgtāk liecina šāds gandrīz neticams gadījums. Atzīmējot spožās sekmes Latvijas pārtaisīšanā, Rīgas pilī tika rīkots rauts. Pie visai bagātīgi klātā galda Baltajā zālē sēdēja viss varas nesēju augstākais slānis ar profesoru Kirhenšteinu kā „mājastēvu” galda galā. Kad jaunās sabiedrības elites prāti jau bija no rudzīša un „Aldara” pudelēm manāmi iesiluši, no savas vietas otrā galda galā piecēlās Latvijas kompartijas sekretārs Žanis Spure. Viņš palēcās uz krēsla, uzkāpa uz galda un parādes solī, ar kājām apgāzdams dzērienu pudeles un šķaidīdams porcelāna traukus, devās uz otru galda galu. Pie profesora Augusta Kirhenšteina bālās sejas Žaņa Spures kurpes apstājās. Iestājās klusuma brīdis. Tad Spure pacēla galvu kā gailis pirms dziedāšanas un pār siekalainajām lūpām izkliedza: „Jums jāredz, kas ir Cekas sekretārs!” Izbiedētie apkalpotāji saplēstos traukus gandrīz nemanot novāca, un dzīres turpinājās ar mūziku. Tās bija brīvās Latvijas bēres. Mūsu valsts jau bija nobendēta, nāca kārta latviešu tautai. Otrā dienā profesors, būdams ne vien ministru, bet arī valsts prezidents, man bailīgi čukstēja: „Vai Jūs zinājāt, ka tas Spure ir čekas sekretārs? Kas to būtu domājis!” Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, ka profesors jauc Ceku, tas ir, Centrālkomitejas nosaukuma saīsinājumu, ar Čeku, kā saīsinājumā bija parasts dēvēt Viskrievijas Ārkārtējo komisiju – VČK. Krievu politiskie emigranti jau divdesmitajos gados šim biedējošajam saīsinājumam bija devuši savu ironisko atšifrējumu: „Vsjakomu cheloveku krishka”. Es atturējos profesoram viņa pārpratumu skaidrot, lai nepasvītrotu viņa gaužām vājo orientēšanos apstākļos, kuros tam uzdots spēlēt tik vadošu lomu [..] Profesors bija kā apsēsts uz vitamīniem. Sūkādams mežrozīšu tabletes, A. Kirenšteins bija nolēmis uzcelt vitamīnu fabriku arī Rīgā un šim nolūkam bija noskatījis kādu panīkušu vai bankrotējušu farmaceitisku ražotni ganību dambī. Atceros, ka profesors man lika sastādīt jaunā uzņēmuma tāmi. Es no sākuma pūlējos iztēlot, ka mums ar tāda uzņēmuma radīšanu nav vērts noņemties, jo Krievijā jau vitamīnus ražo, tātad tur ir veikti attiecīgie zinātniskie pētījumi un apgūta vajadzīgā tehnoloģija. „Nu ko Jūs!” iesaucās Kirhenšteins, „ko tie krievi jēdz un ko viņi var pienācīgi apgūt? Pie šīs ļoti perspektīvās lietas ir jāķeras klāt mūsējiem!”

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. de Bosa dienasgrāmatā 20. jūlijā: „Vairs nav nekādu ilūziju. Cilvēki ir satriekti. Visas līdzšinējās vērtības ir apsmietas, noliegtas, sagrautas. Cik gan traģisks ir šo nabaga ļaužu liktenis, kuri nevar pat doties uz ārzemēm, jo latviešiem, lietuviešiem, igauņiem un poļiem izbraukšanas tiesības ir pilnīgi liegtas.”

21. jūlijs. Turpinās plašas virsnieku atvaļināšanas no armijas un atbildīgo ierēdņu nomaiņa. Prese ziņo par Autotanku brigādē notikušu virsnieku apspriedi, kurā politiskais vadītājs konstatējis trīs iespējas: „Strādāt laika garā, palikt malā vai strādāt pretī. Pēdējā iespēja nemaz nav diskutējama, jo tā izslēdz cilvēku no pārējiem, apzīmējot viņu par tautas ienaidnieku. Arī otrā iespēja nav vēlama, jo, visiem paliekot malā, mēs vairs nebūsim paši savas dzīves veidotāji. Atliek iespēja – strādāt laika garā, apzinoties, ka labi padarīts darbs būs labākais patriotisma pierādījums.”

Rīta prese raksta: „Latvijai uzlec jauna saule – miera un darba sargātāja, par kuru liela pateicība pienākas mums draudzīgajai, lielajai Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai un tās varenajai Sarkanajai armijai, kas ir stingrākais pasaules miera balsts. Padomju Savienība ar tās neuzvaramo Sarkano armiju ir ņēmusi savā apsardzībā Latvijas darba tautu un tās materiālās un kultūras vērtības [..]”

Plkst. 12.00 Vērmaņparkā sākas Baltkrievijas atsevišķā kara apgabala deju un mūzikas ansambļa koncerts „plašām tautas masām” un Nacionālajā teātrī sapulcējas jaunā Saeima. Izteiktajās runās skan slavinājumi padomju un nopēlums bijušajai Latvijas iekārtai.

Ž. Spure: „Izlemjot jautājumu par valsts varas raksturu Latvijā, mums vēlreiz jāvērš skati uz Padomju Savienību. Lielā vēsturiskā Padomju Savienības pieredze mums māca, ka tikai padomju vara ir īstā darbaļaužu aizstāve un sargātāja. Tikai padomju vara ir patiesa tautas vara, kur valda pati darba tauta – bez kapitālistiem, bez muižniekiem, bez lielajiem zemes īpašniekiem un tautas apspiedējiem [..] Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šī brīža pasludinās padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā. Latvija tiks pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku [..] Iekšlietu ministra biedrs V. Latkovskis: „Vispirms – sirsnīgs un patiesi izjusts paldies visas tautas labākajam draugam un vadonim, lielajam progresīvās cilvēces ģēnijam biedram Staļinam. Paldies par to, ka esam pasargāti no imperiālistu kara vētrām, paldies par to, ka esam atbrīvoti no mūsu pašu plutokrātiem, no mūsu pašu pseidonacionālajiem vienotājiem, saimnieciskajiem uzurpatoriem un garīgajiem mākleriem. Paldies brašajai, varenajai un neuzvaramajai strādnieku un zemnieku Sarkanajai armijai par īstā laikā sperto atbrīvošanas soli! [..]” Tiek pieņemta deklarācija par iestāšanos PSRS: „Tagad, kad Latvijas tauta ir gāzusi veco režīmu, apspiestības un beztiesības režīmu, un stājusies uz plaša un gaiša jaunas dzīves, jaunas valsts un sabiedriskās celtniecības ceļa, ir situsi lielā vēsturiskā stunda, kad galīgi un uz visiem laikiem jānojauc visi žogi starp Latviju un Padomju Savienību, kad likumīgā kārtā jānostiprina cieša, stabila Latvijas Republikas savienība ar PSRS. Tagad sanākusī Latvijas Tautas Saeima ir pārliecināta, ka tikai iestāšanās PSRS nodrošina mūsu valsts īstenu suverenitāti, mūsu rūpniecības, mūsu lauksaimniecības, mūsu nacionālās kultūras patiesu uzplaukumu, spožu un varenu Latvijas tautas materiālās un kulturālās labklājības kāpinājumu, varenu mūsu mīļās dzimtenes attīstību un zelšanu [..] Pamatojoties uz vienprātīgi izteikto Latvijas tautas gribu, Saeima nolemj lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS sastāvā kā savienoto republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem PSRS sastāvā ietilpst Ukrainas PSR, Baltkrievijas un citas savienotās padomju sociālistiskās republikas.”

Tāpat Saeima nosūtīja plašas un pazemīgas pateicības telegrammas Staļinam, Molotovam un Kaļiņinam. Sēdē piedalās arī diplomātiskais korpuss. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „Visa teātra ēka gan no iekšpuses, gan ārpusessarkani drapēta: sarkanas zvaigznes, Ļeņina un Staļina attēli, sarkanas rozes un neļķes. Rotājums pats par sevi jau ir vesels priekšnesums [..] Skriešus iedrāžas kāds armijas politiskais komisārs, prasa vārdu, uzlec tribīnē, ar teatrālu žestu atloka papīra lapu un gluži aizelsies nolasa latviešu karavīru deklarāciju, kurā prasīta padomju Latvija un pievienošanās Padomju savienībai. Nebeidzami aplausi, delīriskas ovācijas. Gluži kā nacionālajā konventā, taču šis ir pārāk rupjš farss. Ikreiz, kad tiek piesaukts Staļina vārds, klātesošie lec kājās un aplaudē. Nolasa veselu kaudzi telegrammu, kas atsūtītas pēc pavēles vai pat sacerētas blakus telpā. Diplomātiskais korpuss pamazām atstāj zāli. Gaiteņos valda tāds troksnis, ka komunistu komisāri liek aizvērt ložu durvis. Delegācijas un oratori seko cits aiz cita. Neviens nezina, kad tas varētu beigties. Diplomāti izklīst. Trijos vairs nav neviena.”

Saeimas sanākšanas brīdī – plkst. 12.00 Valsts prezidents K. Ulmanis nodod amatu ministru prezidentam A. Kirhenšteinam. Plkst. 12.30 pilī ieradās PSRS sūtnis Derevjanskis un paziņoja, ka plkst. 15.00 K. Ulmanim jāizbrauc uz PSRS.

Notiek pēdējā goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Sapulcējas liels cilvēku pūlis. Jelgavas skolotāju institūta students Arturs Neparts: „…sametām kopā naudu un kādā puķu veikalā ap Elizabetes ielu izpirkām visas sarkanās un baltās rozes – bija krietns klēpis. Kad Štāba rota ar orķestri, nākdama no Vienības laukuma (tagad – Esplanādes) puses, bija pieminekļa ziemeļu pusē, mēs trīs izgājām pie pieminekļa. Vika nolika ziedus. Brītiņu pastāvējām ar noliektām galvām. Tad apgriezāmies un pēc apmēram 10 soļiem katrs uz savu pusi iejukām cilvēkos, kuri todien ap pieminekli bija sapulcējušies varen lielā skaitā un mums uzgavilēja.”

Vakarā Rīgā organizēta kārtējā „tautas manifestācija”, kuru atkal uzrunā Višinskis, apsveicot ar iestāšanos PSRS un ieiešanu jaunā pasaulē no kapitālistiskās „cilvēces kultūras bojāejas pasaules”, kas balstījās uz cilvēka verdzināšanu, asiņainiem kariem un nabadzību.

22. jūlijs. Tautas saeima pasludina zemi „par tautas īpašumu” un pieņem lēmumu par banku un lielo uzņēmumu nacionalizāciju. Cenu inspekcija kopā ar policiju izdara reidu apavu un apģērbu veikalos, konstatējot, ka sākusies masveida preču izpirkšana. Kā īpaši kliedzošs pārkāpums atzīmēts fakts, ka Marijas ielā tirgotāji pārdevuši vienam pircējam 10 pārus zeķu, 12 pāru bikšu, 6 pārus kurpju, vairākas gultas segas, vairākus kabataslakatiņus u.t.t. Vēl – „dažos gadījumos neprecējušies iegādājušies dučiem bērnu veļas komplektus. Katram vaininiekam jāsaņem pelnītais sods [..] Sodīto pilsoņu vārdus publicēs presē, lai visa tauta zina par viņu „izcilajiem varoņdarbiem”.

23. jūlijs. Sakarā ar pēdējā laika „pastiprināto pieprasījumu, Cenu inspekcija izdod rīkojumu, saskaņā ar kuru „visus vilnas, pusvilnas un kokvilnas ražojumus, apavu, virsādu, zoļādu, apģērbu ādas, apavu, ādas apģērbu un jebkuru citu ādas izstrādājumu pirkumi tirgotājiem obligāti jāatzīmē pircēja pasē ar attiecīgu ierakstu.” Tāpat rīkojums noteica, ka aizliegts iegādāties apavus vai vilnas jeb pusvilnas uzvalkus (vai audumu to izgatavošanai) personai, kurai jau ir divi pāri valkāšanai derīgu ielas apavu vai uzvalki (sievietēm – svārki, kostīms u.c.). Tas pats attiecās arī uz mēteļiem. Pircējam, iegādājoties preci, bija jāraksta apliecinājums, norādot, „cik daudz norādīto preču viņam jau ir”. Par nepareizu ziņu sniegšanu pircējam draud naudas sods līdz 50 000 latu vai cietums līdz 1 gadam.

ASV Valsts sekretāra vietnieks S. Velless paraksta deklarāciju, kurā uzsver ASV valdības nosodošo rīcību pret PSRS politiku Baltijā: „Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti [..] Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga tā būtu, iejaukšanos suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās.”

24. jūlijs. Nevēlēdamies izpaust sev zināmo informāciju par Latvijas izlūkdienestu, pašnāvību nošaujoties izdarīja bijušais Armijas štāba Informācijas (izlūkošanas) daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš, kuram draudēja arests.

Prese ziņo: „Kamēr strādnieks un darba zemnieks lej sviedrus, ražodams un stiprinādams jauno kārtību, atrodas pilsoņi, kas ārēji gan izrāda sajūsmu un liekas esam pilnvērtīgi jaunās Padomju Latvijas pilsoņi, bet iekšķīgi jaunajai kārtībai un dzīvei netic. Šie pilsoņi, domādami, ka gaidāms preču trūkums un paļaudamies dažādām provokatoriskām baumām, nestrādā ražīgu darbu, bet pārplūdina un apgrūtina veikalus [..] Pēdējās dienās notiek vēl neredzētas parādības pie Rīgas apģērbu un apavu veikaliem, kur šie jau pietiekoši ar apaviem un drēbēm apgādātie pilsoņi rada sastrēgumus [..] daudzi no šiem traucējumu radītājiem uzskatāmi par sabotieriem un provokatoriem, kas ar savu rīcību – šajā gadījumā pārmērīgu iepirkšanu, grib panākt stāvokli, lai katrs jaunās iekārtas pretinieks varētu teikt, ka, lūk, vecās iekārtas laikā bija viss, turpretim tagad trūkst apavu un drēbju.” Cenu inspekcija ierobežo iegādājamo ziepju daudzumu un prese publicē par „preču iepirkšanu pāri normālam patēriņa daudzumam” sodīto pirmo personu vārdus.

Rīgas pilsētas valde, pārdēvē 15. maija laukumu (tag. Doma laukumu) par 17. jūnija laukumu un, „cildinot Sarkanās armijas nopelnus latviešu tautas atbrīvošanā no fašistu jūga”, Aizsargu ielu (tag. Bruņinieku ielu) – par Sarkanarmijas ielu, Vienības laukumu – par 21. jūlija laukumu, kā arī, „slavinot kopīgās tēvijas galvaspilsētu” – Latgales ielu par Maskavas ielu.

Tiek slēgta Latvijas Skautu centrālā organizācija, turpmākajā dienās – pakāpeniski gandrīz visas jaunatnes, profesiju, nacionālo minoritāšu organizācijas un biedrības.

25. jūlijs. Intervijā presei jaunieceltais ārlietu ministra biedrs Andrejs Jablonskis apgalvo, ka „mūsu nacionālā patstāvība paliks neskarta arī turpmāk” un Ārlietu ministrija turpinās darbu kā ārlietu tautas komisariāts.

26. jūlijs. Ministru kabinets atceļ no amata sūtni Londonā Kārli Zariņu „disciplināru pārkāpumu dēļ” un nodot lietu prokuratūrai viņa saukšanai pie kriminālatbildības. Tiek pasludināts, ka visi Latvijas kuģu kapteiņi, kuri nepakļausies valdības pavēlei atgriezties dzimtenē, tiks uzskatīti par valsts nodevējiem un pasludināti ārpus likuma, turklāt „kopā ar viņiem sauks pie atbildības arī viņu ģimenes un tuvākos radiniekus.” Finanšu ministrs izdod rīkojumu juvelieru veikaliem nodot Latvijas bankas „glabāšanā” dārgmetālus un dārgakmeņus.

Rīgas pilsētas prefekts saņem PSRS karaspēka vadības lūgumu „visus Rīgas privātēkās esošos brīvos dzīvokļus ieskaitīt viņas rīcībā karaspēka vajadzībām”.

29. jūlijs. Tāds pats liktenis, kā K. Zariņu 26. jūlijā, piemeklē arī sūtni Vašingtonā Alfrēdu Bīlmani un pilnvaroto lietvedi Argentīnā un Brazīlijā Pēteri Oliņu. Turpmākajās dienās – arī vēl vairākus diplomātus.

Rīgas centrā sākas masveida dzīvokļu atbrīvošana Sarkanās armijas virsnieku vajadzībām. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „12 stundu laikā tika iztīrīts vecais kvartāls (Hanzas iela – Valdemāra iela). Visas mēbeles sakrāva smagajās mašīnās. Jo ļaunāk tiem, kuri tajā brīdī atradās Jūrmalā. Viņu dzīvokļu durvis tika uzlauztas. Radio, šķiet, šo ziņu pārraidīja pusnaktī. Visam bija jābūt sagatavotam līdz plkst. 18. Krievi un latvieši palīdzēja nabaga evakuētajiem.

30. jūlijs. Pēcpusdienā Tautas saeimas delegācija (14 komunisti un 6 t.s. „progresīvie bezpartejiskie) izbrauc uz Maskavu lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Stacijas laukumā notiek mītiņš.

Sūtņi Londonā un Vašingtonā tiek pasludināti kā valsts nodevēji ārpus likuma, viņiem tiek atņemta pilsonība un konfiscēts īpašums.

Bijušais Rīgas latviešu biedrības nams vairāku valdības ministru klātbūtnē tiek svinīgi nodots Sarkanās armijas rīcībā, kas izveido tur „Sarkanās armijas namu”. Pasākumā Ž. Spure saka: „Mēs atdodam klubu tiem, kas palīdzēja viņu iegūt [..] Šīs telpas būs tās, kur Sarkanā armija varēs parādīt, ko viņa 20 gados ieguvusi biedra Staļina vadībā.” Pasākumu noslēdza plašs Sarkanās armijas koncerts.

Armijas politisko vadītāju sapulcē Rīgā konstatēts, ka garnizonos novērojama „pastiprināta alkohola lietošana”, karavīri iesaistās „huligāniskos aktos un pat zaimo tagadējo iekārtu un pārmaiņas armijas dzīvē [..]”

31. jūlijs. Ministru prezidenta vietas izpildītājs Vilis Lācis paraksta pavēli par bijušā kara ministra Jāņa Baloža un viņa ģimenes locekļu „izsūtīšanu no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijas un nosūtīšanu uz Padomju Sociālistisko Republiku savienību”.

Latvijas Saeimas delegācija, apraksti par kuras jūsmīgo sagaidīšanu PSRS parādās presē, Maskavā apmeklē Ļeņina mauzoleju, noliekot vaiņagu, un PSRS Lauksaimniecības izstādi.

2. augusts. Rīgas pilsētas pašvaldība pieņem lēmumu iegādāties pilsētas bibliotēkām Ļeņina un Staļina rakstus.

5. augusts. PSRS Ausgtākā Padome ar personisku Staļina piedalīšanos, noklausījusies delegācijas lūgumu un to atbalstošo Uzbekistānas pārstāvja Ahunbabajeva runu, vienbalsīgi nolemj „izpildīt Latvijas Saeimas lūgumu un uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS [..]” Jau iepriekšējā dienā tas pats bija noticis ar Lietuvu, bet nākošajā – notika ar Igauniju.

Vakarā Rīgā notika iepriekš ļoti rūpīgi organizēta, plaša „tautas demonstrācija” par godu šim notikumam, kurā piedalījās arī Sarkanās armijas vienības. Kompartijas vadība, valdība, PSRS sūtnis Derevjanskis, sūtniecības sekretārs Vetrovs un Sarkanās armijas pārstāvji demonstrantus ar plašām uzrunām sveica pie Drāmas (bijušā Nacionālā) teātra. M. Vetrova runas fragments: „Šinīs neaizmirstamajās, vēsturiskajās dienās jaunās Padomju Latvijas darbaļaužu, daudznacionālās Padomju Savienības darbaļaužu sirdis un domas vēršas uz cilvēces ģēniju, gaišo miera lāpu, staļiniskās konstitūcijas ģeniālo radītāju, mūsu sauli – lielo Staļinu! [..] Staļins tas ir Ļeņins šodien. Ar Staļina vārdu saistīta trockistu bandu un citu oportūnistu – ar ārzemju izlūkdienestu algādžu satriekšana. Ar Staļina vārdu saistīti mūsu ārējās politikas spožie panākumi. [..] lai dzīvo mūsu prieks, mūsu laime, mūsu saule – lielais Staļins! [..]”

6. augusts. Ministru kabinets un Komunistiskās partijas centrālkomiteja nosūta pateicības telegrammas J. Staļinam un V. Molotovam. Izvilkumi no pirmās: „Visas pasaules darbaļaužu lielajam vadonim biedram Staļinam. Dārgais Josif Visarionovič! Patiesā sajūsmā par Padomju Latvijas uzņemšanu lielajā Padomju Sociālistisko Republiku saimē sūtām Jums, mūsu vadoni un skolotāj, dārgais biedri Staļin, vissirsnīgākos un izjustākos sveicienus un izsakām visdziļāko pateicību par mums sagādāto iespēju celt Jūsu vadībā sociālismu savā zemē. Ilgus gadus smagajā pagrīdes darbā mēs sekojām Jūsu lielajai mācībai, kas vienmēr bija par vadošo zvaigzni cīņā pret reakcionāro diktatūru. Jūs, dārgais biedri Staļin, esat izvadījuši mūs cauri visiem diktatūras spaidiem uz labāku, saulaināku nākotni. Jūs palīdzējāt mums ieslēgties sociālisma cēlēju rindās. Visa Latvijas darba tauta ir ar Jums un par Jums! Visa Latvijas darba tauta vēl nekad nepieredzētā apgarotībā un Jūsu vadībā ar vislielāko enerģiju un entuziasmu pārveidos savu laimīgo dzīvi uz Staļina konstitūcijas pamatiem. Visa Latvijas darba tauta pateicas Jums, mīļotais biedri Staļin, par to, ka Jūs devāt darbaļaudīm patiesu brīvību. Tikai tagad ar padomju varas nodibināšanu Latvijā, ar Latvijas iestāšanos lielajā sociālisma zemes tautu saimē, mēs esam atraduši savu īsto tēviju [..] Lai dzīvo Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina neuzvaramais karogs! Lai dzīvo visas pasaules darbaļaužu ģeniālais un mīļotais vadonis, mūsu dārgais Staļins!”

Tiek slēgtas visas Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārzemēs.

7. augusts. Ministru kabinets pieņem lēmumu par pāriešanu uz Maskavas laiku no 8. augusta plkst. 24.00.

8. augusts. Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Pēdējā laikā ļoti daudz arestu: tiek aizturēti baltie krievi, poļi, latvieši… Politcietums ir pārpildīts. Visas šīs operācijas notiek naktī, un cilvēki liekas gulēt, vaicādami sev, vai rītu sagaidīs savās mājās…”

Autors ir vēsturnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors

http://www.ir.lv/2014/3/14/latvijas-okupacijas-hronika-aculiecinieku-vestijums

Demonstracija_9

Viena no padomju režīma organizētajām demonstrācijām Rīgā 1940. gada augustā. 1941. gada 14. jūnijā tika represēti visdažādāko profesiju pārstāvji, arī tādi, kas paši pat nenojauta, ka ieskaitīti “naidīgajos elementos”. Varbūt arī šajā pūlī tādi bija.

Okupētās Latvijas “tīrīšana” 1940 – 1941

1475 no represējamo sarakstos iekļautajiem tomēr no izsūtīšanas izdevās izvairīties.

1940. gada 15. jūnijā, dienā, kad Staļins pieņēma lēmumu par Baltijas valstu okupāciju, PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija, atgriezies no Kremļa, dienasgrāmatā ierakstīja: “Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Lietuvu un par Baltiju. Teica, gribi vai negribi, bet vajag sovjetizēt. Man atkal daudz darba. Īpaši Latvijā un Igaunijā ir apmetušies daudzi baltgvardi un arī vietējo neliešu pietiek. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot. Taču to vajag izdarīt akurāti, ne uzreiz. (..) Tā ka vispirms izpētīsim, pēc tam izlemsim.” Savukārt 1940. gada 30. augustā Berija piezīmēja: “Jaunās teritorijas, tas ir labi. Taču tās vajag stipri tīrīt. (..) Tur mums pieredze ir, bet arī klapatu ir daudz. Labi ir tas, ka Baltija ar aģentūru ir neslikti izstrādāta.”

Kopš 1917. gada oktobra apvērsuma valsts “attīrīšana” no tās atklātiem ienaidniekiem, kā arī dažādiem “kaitīgajiem elementiem” kļuva par vienu no vissvarīgākajiem boļševiku uzdevumiem. 1936. – 1938. gada terora laikā tika represēti vairāk nekā 1,4 miljoni cilvēku.

Politiskās represijas rīkoja un īstenoja pēc boļševiku partijas (VK(b)P) Centrālas komitejas, tās Politbiroja un personīgi Staļina norādījumiem. Pēc Kominternes (Komunistiskās internacionāles) ģenerālsekretāra Georgija Dimitrova atmiņām, Staļins 1937. gada 7. novembrī pusdienās par godu Oktobra apvērsuma 20. gadadienai pēkšņi sācis slavināt krievu carus par to, ka viņi “izdarījuši vienu labu darbu – izveidojuši milzīgu valsti – līdz Kamčatkai”. Netikšot žēlots neviens, kas mēģinās šo valsti sagraut: “Mēs iznīcināsim katru tādu ienaidnieku, kaut viņš būtu arī vecais boļševiks, mēs iznīcināsim visu viņa dzimtu, visu viņa ģimeni. Katru, kurš ar savu darbību vai domām (jā, arī domām) apdraudēs vienīgo sociālistisko valsti, mēs iznīcināsim bez žēlastības.” Tie nebija tukši draudi.

Represijas 
atriebības dēļ


Latvijas “tīrīšana” pēc okupēšanas 1940. gada 17. jūnijā aizsākās ar līdzšinējo valsts darbinieku – tagad “reakcionāro elementu” un “tautas ienaidnieku” – padzīšanu no darba, nomainot viņus ar “uzticamajiem kadriem”. “Tautas valdības” iekšlietu ministrs Vilis Lācis 1940. gada 23. jūnija radiorunā paziņoja: “Svarīgākais uzdevums, kāds jāveic Iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti iztīrīt valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Latvijas un latvju tautas ienaidnieki izplata visādas provokatoriskas baumas, cenšoties satricināt uzticību savstarpējās palīdzības līgumam, sēt tautā neuzticību pret jauno valdību un pret mūsu lielo draugu – Padomju Savienību.” Liels atbalsts Lāča vadītajai ministrijai “reakcionāro elementu” meklēšanā un vajāšanā bija Latvijas kompartijas centrālkomitejas kadru daļa, kā arī tautas komisariātu, uzņēmumu un iestāžu kadru daļas, boļševiku partijas komitejas un vietējās organizācijas. Plaši tika izmantotas arī “apzinīgo pilsoņu” denunciācijas.

Notikumu aculiecinieks Alfreds Ceihners 1944. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas boļševizācija. 1940 – 1941″ raksta: “Jau pašās pirmajās lielinieku valdīšanas dienās Latvijā sāka pazust cilvēki – tos apcietināja lielinieku politiskā policija. Daži augsti latviešu armijas virsnieki tūliņ pēc 1940. gada 17. jūnija izdarīja pašnāvību; tie paredzēja drīzos bēdīgos notikumus. Bet presē par to nebija ne vārda. Apcietināja valsts un policijas darbiniekus, kareivjus, politiķus, bijušos ministrus, sūtņus, rūpniekus, tiesnešus, zemniekus, strādniekus, cilvēkus, kas agrāk bija ieņēmuši augstus amatus, kas pirms ilgiem gadiem bija cīnījušies pret lieliniekiem, vai arī tādus, kurus viņu ienaidnieki bija lielinieku iestādēm denuncējuši vai apmelojuši. Apcietināja arī daudzus cilvēkus, kas pat no lielinieku viedokļa bija gluži nekaitīgi. Tiem nelaimējās – gadījuma dēļ vai kādas apmelošanas dēļ tie krita čekas nagos.”

Pēc nepilnīgām ziņām, 1940. gada jūnijā apcietināja 20 personas, jūlijā – 141, bet augustā – 300 personu. Vēl plašākus arestus veica pēc LPSR Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) izveidošanas 1940. gada septembrī un LPSR Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) izveidošanas 1941. gada februārī. Cilvēkus represēja ne jau par kādu “pretpadomju darbību” pēc Latvijas okupācijas, bet par piedalīšanos Krievijas Pilsoņu karā “nepareizajā” pusē vai godīgu kalpošanu savai valstij tās neatkarības laikā.

Nesaudzīgas represijas vērsās pret Latvijas armijas militārpersonām un aizsargu vadību. Jau 1940. gada 17. augustā PSRS aizsardzības tautas komisārs maršals Timošenko pavēlēja: “Kopīgi ar Savienoto Padomju Republiku valdībām pārbaudīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armijas kadrus un attīrīt tos no neuzticamiem elementiem – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armiju komandējošā sastāva – gan armijā atstājamo, gan neuzticamo, kuri no armijas atvaļināmi, – personas lietas nosūtīt sarkanās armijas kadru pārvaldei.” Reizē ar “kadru pārbaudi” aizsākās plaši aresti. Kā vienu no pirmajiem 1940. gada vasarā apcietināja pulkvežleitnantu K. Vidiņu. Drīz pēc tam apcietināja Armijas štāba priekšnieku ģenerāli H. Rozen­šteinu, atvaļināto ģenerāli M. Goperu, bijušo Armijas štāba priekšnieku ģenerāli M. Hartmani, bijušo Zemgales divīzijas komandieri ģenerāli Ž. Bahu, kā arī daudzus citus. 1941. gada maijā par “pretpadomju sa­zvērestības organizēšanu, kuras mērķis bija padomju varas gāšana Latvijā un buržuāziskās iekārtas atjaunošana valstī” PSRS Aizsardzības tautas komisariāta 3. pārvaldes darbinieki arestēja bijušos Latvijas armijas ģenerāļus V. Spandegu, R. Klinsonu, bijušo Latvijas armijas pulkvedi R. Ceplīti, apakšpulkvedi A. Kristovski, kapteini N. Ošiņu, kā arī 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandieri R. Kļaviņu un 183. divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi Kārli Lejiņu. 1941. gada 29. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija visiem viņiem piesprieda nāves sodu. Pavisam pirmajā okupācijas gadā, līdz 1941. gada 14. jūnijam, apcietināja apmēram 300 latviešu virsnieku un 280 instruktoru un kareivju.

Ceihners raksta: “Lielinieku čekas un visādu tribunālu slepkavu darbi nebija vis atmaksa par kaut kādiem “kontrrevolūcijas” mēģinājumiem (ko vēl varētu daudzmaz saprast), bet gan vienīgi neģēlīga atriebība par pagātni, kad lielinieki Latvijā bija jutušies apspiesti un kad pie varas bija viņu tagadējie upuri. Briesmu darbu iemesls bija ārkārtīga neuzticība un bailes, ko lielinieki izjuta Latvijā.”

15 424 aizvestie


Berija 1941. gada 15. maijā dienasgrāmatā ierakstīja: “Šodien norunājām pie Kobas, ka vajag steidzami veikt Baltijas un vispār robežas tīrīšanu.” 1941. gada 16. maijā PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs iesniedza VK(b)P CK drošības komisariāta sagatavoto ziņojumu, kuram ar viņa paša un Berijas parakstu bija pievienots VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes lēmuma projekts “Par pasākumiem, lai attīrītu Lietuvas PSR no pretpadomju, krimināliem un sociāli bīstamiem elementiem”. Pierakstot ar roku, to attiecināja arī uz Latviju un Igauniju. Kā oficiālu PSRS valdības lēmumu to nenoformēja.

Tieši šajā laikā arī Latvijā, izmantojot represīvo iestāžu uzkrātās ziņas un jau sastādītos “neuzticamo personu” sarakstus, sagatavoja arestam un izsūtīšanai pakļauto personu sarakstus, sagatavoja viņu uzskaites lietas, veica ar gaidāmo deportāciju saistītos pasākumus. Deportācijas sagatavošanā galvenā loma bija uzticēta apriņķu “trijniekiem”, kurus veidoja VDTK un IeTK apriņķu daļu priekšnieki un republiku VDTK centrālā aparāta pārstāvji. Tieši apriņķa “trijnieks” apriņķim sagatavoja sīku deportācijas plānu, veidoja un instruēja operatīvās izsūtīšanas grupas, aprēķināja nepieciešamo transporta daudzumu un veidus. Deportācijas operāciju vadīja republiku “operatīvie štābi”. Par galveno organizatoru faktiski kļuva PSRS valsts drošības tautas komisāra vietnieks I. Serovs. Tieši viņš sagatavoja “Instrukciju par operācijas veikšanas kārtību, lai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtītu pretpadomju elementus”. Bet 1941. gada 10. jūnijā viņš un Abakumovs nosūtīja Berijam un PSRS valsts drošības tautas komisāra vietniekam B. Kobulovam plašu ziņojumu par deportācijas sagatavošanas gaitu Baltijas republikās. Tajā, starp citu, bija teikts: “Visi operācijas pasākumi tiek veikti pēc saskaņošanas ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas K(b)P CK. Pēc mūsu priekšlikuma pieņemti CK lēmumi par operatīvo štābu apstiprināšanu, par sagatavošanos pasākumu veikšanu un sadarbības sniegšanu apriņķu trijniekiem no partijas sekretāru un apriņķu komiteju puses.” Valdošajam režīmam nevēlami un kaitīgi cilvēki bija atrasti visās nodarbošanās jomās un visās sociālajās un vecuma grupās.

Cilvēku noskaņojumu pirms lielās “tīrīšanas” labi raksturo kādas L. Kļaviņas 1941. gada 19. jūnija iesniegums LPSR galvenajam valsts sanitārajam inspektoram K. Kalnbērzam. Tajā teikts: “Balodis Veselības aizsardzības tautas komisariātā stāstīja, ka bijis izbraucis svētdienas atpūtā uz Cēsīm. Tur ļaudis bijuši pilnīgā panikā: lopus izsūtījuši kaimiņiem, mazgadīgos bērnus arī, bet paši aizgājuši mežā. Šādu gadījumu esot diezgan daudz. Kāds cits paņēmis savu vienīgo ieroci – bārdas nazi – un solījies dzīvs rokās nedoties. Uzkāpis turpat mājas tuvumā esošā kokā un vērojis apkārtni, vai nebrauc pakaļ. Daudzi palaiduši baumas, ka, lūk, to un to apcietināšot, kamdēļ sajukums ir ļoti liels”. 1475 no Latvijā represējamo sarak­stos iekļautajiem cilvēkiem no izsūtīšanas izdevās izvairīties – 349 slimības dēļ; 412 izsūtīšanas brīdī nebija uz vietas; 115 paslēpās; 6 aizbēga izsūtīšanas laikā; 593 cita iemesla dēļ.

Pēc Latvijas Valsts arhīva precizētajiem datiem, 1941. gada 14. jūnija akcijā no Latvijas aizveda 15 424 cilvēkus. 5263 no tiem arestēja. No 1941. līdz 1944. g. ar nāvessodu sodīja vairāk nekā 650 Latvijas pilsoņu, kas tika arestēti 1941. gada jūnijā. No bada, slimībām un cita iemesla dēļ nomira vairāk nekā 3400, bet izsūtījumā nomira vairāk nekā 1400 cilvēku.

Latvijas Valsts arhīva darbinieku sagatavotajā grāmatā “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs” publicēti visu aizvesto saraksti, kā arī ar deportāciju saistītie dokumenti un pētījumi. Tomēr par šo noziedzīgo “tīrīšanu” vēl arvien sastopami visklajākie meli. Tā kāds V. Stepakovs Krievijā iznākušajā grāmatā “SMERŠa tautas komisārs”, veltītai sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes “SMERŠ” priekšniekam Abakumovam, raksta: “Krievijas Federācijas valsts arhīvā glabājas simtiem vēstuļu, kuras uz Staļina vārda ir rak­stījuši tie, kurus 1941. gada maijā (tā tekstā. – J. R.) deportēja no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kā “pretpadomju, kriminālos un sociāli bīstamos elementus”. Savās vēstulēs no nometnēm un nometinājuma vietām bijušais elements kvēli pateicās padomju tautas vadonim par doto iespēju pārskatīt savu iepriekšējo dzīvi un kļūt par padomju valsts cienīgu pilsoni…”

http://m.la.lv/okupetas-latvijas-tirisana-1940-1941/

Okupācija starptautiski atzīta jau sen

Par dažām neprecizitātēm Latvijas okupāciju apstiprinošo dokumentu izklāstā Latvijas presē Pagājušā gada 25.septembrī Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins uzrunāja Vācijas parlamentu un savas runas noslēgumā uzsvēra sekojošo: «Atšķirīgas ir mūsu vēstures lapaspuses, dažas no tām, it īpaši kas attiecas uz XX gadsimtu, ir visai sāpīgas.» Sacītajam pilnībā varam piekrist, it sevišķi atceroties Latvijas vairākkārtējo okupāciju laika posmā no 1940. līdz 1944.gadam. Spriežot no publikācijām Latvijas avīzēs, šis jautājums kārtējo reizi tiek aktualizēts un ne tikai kārtējo vēlēšanu sakarā. Diemžēl vairākiem no publikācijās minētajiem Latvijas okupācijas faktu apstiprinošajiem dokumentiem, kas ir izstrādāti un pieņemti šeit – Strasbūrā, tiek kļūdaini atspoguļota to izcelsme, pie tam kļūdās kā Saeimas deputāti, tā arī publicisti un vēsturnieki (piemēram, J.Leja, Jaunā Avīze, 2001.g. 28.augusts; V. Lācis, Diena, 2001.g. 13.decembris), bet Saeimas deputāts M. Bekasovs vispār noliedz šādu dokumentu esamību (Panorama Latvii, 2002.g. 11.marts). Tādēļ vēlos pievērst lasītāja uzmanību četriem, manā izpratnē ļoti svarīgiem, starptautiskiem dokumentiem. Savukārt redakcijai nosūtu šo dokumentu pilnus tekstus, lai būtu iespējams novērst līdzīgas neprecizitātes nākotnē. Atgādināšu, ka divus no minētajiem dokumentiem esmu jau īsumā analizējis Lauku Avīzē 2001.gada 22.martā publicētajā rakstā Eiropas Padome un Latvijas neatkarība. Pārpratumi un kļūdas visbiežāk rodas, jaucot Strasbūrā pārstāvētās divas starptautiskās parlamentārās apvienības: Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomes Parlamentāro Asambleju. Abas parlamentārās apvienības – Eiropas Parlaments, ko veido Eiropas Savienības dalībvalstu ievēlētie deputāti (turklāt viņi nevar būt vienlaikus savas valsts nacionālā parlamenta pārstāvji) un Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, ko veido EP dalībvalstu nacionālo parlamentu pārstāvji – savas sēdes līdz pat 2000.gadam noturēja Eiropas Padomes parlamentārajā zālē. Pēc Eiropas Parlamenta modernās celtnes pabeigšanas Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomi vieno tikai gājēju koridors virs Ilas upes. Īsumā raksturošu katru no minētajiem dokumentiem, to izstrādes un pieņemšanas secībā: 1) Eiropas Padomes Konsultatīvā (tagadējais nosaukums – Parlamentārā) asambleja savā 19.sēdē 1960.gada 28.septembrī noklausījās un apsprieda Komitejas darbam ar Eiropas Padomē nepārstāvētajām valstīm ziņotājas – dāņu parlamentārietes (Marie Antoinette von Lowzow) referātu (Doc.1173), kurā izsmeļoši un ārkārtīgi precīzi (36 lapaspusēs angļu un franču valodā) tika sniegtas ziņas par katru no trim Baltijas valstīm – Igauniju, Latviju un Lietuvu – laika posmā no 1918. līdz 1960.gadam. 20.sēdē 1960.gada 29.septembrī asambleja pieņēma 189. (1960) rezolūciju Par situāciju Baltijas valstīs to piespiedu inkorporācijas Padomju Savienībā divdesmitajā gadadienā. Dokumenta nozīmīguma dēļ piedāvāju tā pilna teksta neoficiālu tulkojumu (atgādināšu, ka Eiropas Padomē visi dokumenti tika un tiek publicēti abās oficiālajās darba valodās – angļu un franču). Asambleja sakarā ar divdesmito gadadienu kopš trīs Eiropas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – militāro okupāciju (izcēlums – G.A.) un viņu vardarbīgo inkorporāciju Padomju Savienībā konstatē, ka šī pretlikumīgā aneksija tika veikta, nedodot tautām iespēju brīvi izteikt savu gribu (izcēlums – G.A. ); izsaka līdzjūtību Baltijas tautām par to ciešanām un apliecina tām, ka viņu līdzpilsoņi Eiropā tās nav aizmirsuši; ir pārliecināta, ka komunistu veiktā apspiešana nespēs sagraut viņu drosmi un ticību brīvībai un demokrātijai; konstatē, ka lielākā daļa brīvās pasaules valstu valdības joprojām de iure atzīst Baltijas valstu neatkarīgu pastāvēšanu (izcēlums – G.A.); aicina dalībvalstu valdības atbalstīt Baltijas bēgļu atbilstošos centienus saglabāt savu kultūru, tradīcijas un valodas, gaidot brīdi, kad Igaunija, Latvija un Lietuva kā brīvas valstis spēs piedalīties mūsu demokrātiskajās starptautiskajās institūcijās. Teksts pieņemts asamblejas sēdē 1960.gada 29.septembrī. Lieki piebilst, ka padomju varas gados Baltijas valstu iedzīvotājiem šāda Eiropas Padomes rezolūcija tika rūpīgi slēpta. Tomēr tā savu nozīmi nav zaudējusi arī šodien, jo nepārprotami parāda, ka trīs Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas- okupācijas faktu jau 1960.gadā atzina un nosodīja Eiropas valstu tā laika lielākā parlamentārā apvienība. Jāpiebilst, ka 1960.gadā Eiropas Padomē ietilpa 15 dalībvalstis (EP 10 dibinātājvalstis – Beļģija, Dānija, Francija, Itālija, Īrija, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija un Zviedrija, kā arī laika posmā pēc 1949. gada maija līdz 1960.gadam uzņemtās Grieķija, Turcija, Islande Vācija un Austrija). 41 gadu vēlāk minēto rezolūciju savā uzrunā Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai atgādināja tajā laikā EP Ministru Komitejā prezidējošās valsts – Latvijas prezidente V.Vīķe-Freiberga, bet Latvijas pastāvīgā pārstāvniecība nodrošināja sen aizmirstās 189.rezolūcijas un 1173. dokumenta ziņojuma pavairošanu un izplatīšanu asamblejas sesijas dalībniekiem. 2) Minētā EP Parlamentārās asamblejas komiteja darbam ar Eiropas Padomē nepārstāvētajām valstīm, pildot Asamblejas uzdevumu, turpināja sekot notikumiem Baltijas valstīs. 1963.gada 19.septembrī komiteja apsprieda un vienbalsīgi pieņēma jaunu ziņojumu Par patreizējo situāciju Baltijas valstīs (Doc. 1665). Savukārt asambleja to izskatīja savā kārtējā sesijā 1963.gada 21.septembrī un uzdeva komitejai šo novērošanu turpināt. 15 lapaspušu garajā ziņojumā tiek argumentēti apstrīdēts Padomju Savienības izvirzītais (un dažu biedru vēl šodien aizstāvētais) mīts par Baltijas valstu leģitīmu attīstības turpināšanos Padomju Savienības sastāvā. Ziņojums sākas ar teikumu: «Teorētiski Baltijas valstis ir Padomju Savienībā sastāvošas republikas ar saviem parlamentiem (Augstākajām Padomēm) un valdībām (Ministru Padomēm). Īstenībā tās ir padomju kolonijas.» Izvērsti apskatītas Baltijas valstu komunistisko partiju ierobežotās iespējas pieņemt patstāvīgus lēmumus. Nodaļā par rūpniecību ir analizēta Padomju Savienības sāktā industralizācijas politika Baltijas valstīs. Salīdzinošās tabulās redzams, ka Latvijas rūpniecībā nodarbināto skaits laika posmā no 1940. līdz 1960.gadam palielinājies no 264 tūkstošiem līdz 725 tūkstošiem, veicinot strādnieku ieplūdi no pārējām Padomju Savienības daļām un tādējādi realizējot ne tikai ekonomiskus, bet arī politiskus mērķus. Dokumenta 5.lappusē lasām: «Daudzi krievu strādnieki ir vai nu labprātīgi apmetušies uz dzīvi Baltijas valstīs, vai piespiedu kārtā pārvietoti uz šo reģionu. Šo politiku Maskava ir veicinājusi ar iepriekšēju nodomu nolūkā rusificēt vietējos iedzīvotājus.» Darbā analizēta piespiedu kolektivizācija un ateisms, kā arī krievu valodas izmantošana rusifikācijas nolūkos. Tajā pat laikā pieminēts A.Voss, kurš 1963.gada maija publikācijā pārmetis nepietiekami aktīvu krievu valodas un kultūras popularizēšanu Latvijā. 3) 1983.gada 13.janvārī Eiropas Parlaments (avīzē Diena kļūdaini minēta Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja) apsprieda Politiskās komitejas ziņojumu (Doc. 1-656/82) Situācija Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Apspriešanas noslēgumā Eiropas Parlaments ar 99 balsīm par, 6 pret un 7 atturoties pieņēma Rezolūciju par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Rezolūcija tika publicēta Eiropas Kopienas oficiālajā avīzē Journal officiel des Communautes europeennes 1983.gada 14.februārī (No C 42/77). Tā satur atsauci uz 8 konstatējošiem paragrāfiem (A-H) un 5 rekomendējošus paragrāfus Eiropas Kopienas ārlietu ministriem, ANO, Helsinku tikšanās noslēguma akta dalībvalstīm un Eiropas Parlamenta prezidentam. Konstatējošā daļā svarīgākais ir D paragrāfs, kurā «Eiropas Parlaments nosoda Padomju Savienības realizēto šo agrāk neatkarīgo un neitrālo valstu okupāciju, kas iesākās 1940.gadā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā un kas turpinās pašlaik». Nevar neatzīmēt arī F paragrāfu, kurā Eiropas Parlaments ņem vērā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armiju 8 gadu ilgās pretošanās cīņas to brīvības vārdā, šajās cīņās kritušo upuru tūkstošus tāpat kā aptuveni 665 000 igauņu, latviešu un lietuviešu, kas kopš 1940.gada tikuši deportēti un ievietoti Sibīrijas spaidu darbu nometnēs. Rezolūcijas rekomendējošajā daļā būtisks ir 2.paragrāfs, kurā Eiropas Parlaments aicina savus ārlietu ministrus iesniegt Baltijas valstu jautājumu izskatīšanai ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā (Jaunajā Avīzē nosaukta kļūdaini, izcēlums – G.A.). Noslēdzot īso ieskatu šajā dokumentā, jāpiezīmē, ka 1983.gadā Eiropas Kopienā ietilpa 10 dalībvalstu (Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija). Šo valstu pārstāvji arī veidoja tā laika Eiropas Parlamentu. 4) Visbeidzot, vēlreiz jāatgriežas pie Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, kas 1987.gada 28.janvārī apsprieda un pieņēma 872. (1987) Rezolūciju par baltiešu stāvokli (Jaunajā Avīzē kļūdaini šis dokuments attiecināts uz Eiropas Parlamentu). Rezolūcijā ietverti 14 paragrāfi. 7.paragrāfā ir atsauce uz iepriekšējo dokumentu, proti – Eiropas Parlamenta 1983.gada 13.janvārī pieņemto rezolūciju. 872.rezolūcijas 6.paragrāfā asambleja izsaka nožēlu par Baltijas valstīs realizēto piespiedu imigrāciju, kuras rezultātā draud baltiešu asimilācija un nacionālās identitātes zaudēšana. Savukārt 3.paragrāfā tiek atgādināts,ka «trīs Baltijas valstu inkorporācija Padomju Savienībā bija un turpina būt nāciju pašnoteikšanās tiesību kliedzošs pārkāpums, kuru līdz šim brīdim nav akceptējis Eiropas valstu liels vairākums, kā arī daudzi starptautiskās kopienas dalībnieki». Atliek vēl pieminēt, ka 1987.gadā Eiropas Padomē pārstāvēta bija jau 21 valsts (papildus 15 valstīm, kas minētas 1960.gada rezolūcijas sakarā, Eiropas Padomē un tās Parlamentārajā asamblejā piedalījās arī Kipra, Lihtenšteina, Malta, Portugāle, Spānija un Šveice). Ar to arī varētu beigt īsā pārskata izklāstu par šiem Latvijai būtiskajiem dokumentiem, ja vien spētu apslāpēt sevī protestu pret daudzu latviešu politiķu nepamatotajiem apgalvojumiem, kā, piemēram, «var tikai brīnīties, ka mūsu valstsvīriem nekad un nekur neizdodas atgādināt pasaulei…» Cienījamās dāmas un godātie kungi, atļaušos apgalvot pretējo. Neatkarīgās Latvijas Ārlietu ministrija ir atgādinājusi un turpina atgādināt pasaulei visu nepieciešamo un vērā ņemamo par mūsu valsts neseno pagātni. Cita lieta, ka vienmēr varam vēlēties vairāk un labāk. Arī šo, manis iztirzāto četru dokumentu oriģinālu kopijas pilnā apjomā atkārtoti tika izplatītas Eiropas Padomes nu jau 43 dalībvalstu pārstāvniecībām, kas reprezentē Lielo Eiropu ar vairāk nekā 800 miljoniem cilvēku. Iemeslu šo dokumentu izplatīšanai deva Krievijas Federācija, kas vienā no saviem dokumentiem atļāvās salīdzināt Latviju ar Maķedoniju un apgalvot, ka abas šīs valstis neatkarību ir ieguvušas 1991.gadā! Tajā pat laikā aicinu politiķus būt precīzus vēsturisku dokumentu pieminēšanā un iztirzāšanā.

http://www.diena.lv/arhivs/okupacija-starptautiski-atzita-jau-sen-11301769

================

Un Krievijas meli …

МИД РФ: Признание “оккупации” стран Балтии ставит под сомнение их независимость

05.05.2005

В среду вечером Министерство иностранных дел РФ объявило, что, если признать присоединение стран Балтии к СССР оккупацией, это поставит под сомнение легитимность решений прибалтийских органов власти о выходе из состава СССР в 90-е годы прошлого века.

Как говорится в комментарии Департамента информации и печати МИД по поводу высказываний некоторых иностранных политиков, призвавших Россию признать “оккупацию”, российская позиция по данному вопросу неоднократно излагалась и остается неизменной.

“И ввод дополнительных частей Красной Армии, и присоединение прибалтийских государств к Советскому Союзу не вступали в противоречие с нормами действовавшего в то время международного права”, – подчеркивают в российском внешнеполитическом ведомстве.

МИД напоминает, что в соответствии с международно-правовой доктриной середины XX века под “оккупацией” понималось “приобретение государством никем не заселенной территории, которая ранее не принадлежала какому-либо государству, путем установления над ней эффективного контроля с намерением распространить на нее свой суверенитет” либо “временное занятие в ходе вооруженного конфликта армией одного из воюющих государств территории (или части территории) другого государства”.

Этот термин не может быть использован для правовой оценки ситуации, сложившейся в Прибалтике в конце 30-х годов прошлого века, убеждены в МИД. СССР и прибалтийские государства не находились в состоянии войны и вообще не вели военных действий против друг друга, а ввод советских войск был осуществлен на договорной основе и с “ясно выраженного согласия” действовавших в этих республиках властей.

Кроме того, отмечает Департамент информации и печати, в Латвии, Литве и Эстонии на протяжении всего периода их пребывания в составе Советского Союза, за исключением времени оккупации Германией этой части территории СССР в годы Великой Отечественной войны, действовали национальные органы власти. Именно эти органы в лице Верховных Советов соответствующих республик приняли в 1990 году решения о выходе из состава СССР.

Таким образом, заключает МИД, если подвергать сомнению легитимность решений прибалтийских органов власти советского периода, следует поставить вопрос и о легитимности провозглашения республиками Прибалтики своей независимости.

“Соответственно и любые претензии, включая требования о материальной компенсации за якобы имевший место ущерб, который, как кое-кто считает, стал результатом произошедшего в 1940 году, лишены оснований”, – указывают авторы комментария.

МИД РФ считает абсурдными попытки поставить политику СССР в тот период в один ряд с действиями гитлеровской Германии, которая “вела в Европе агрессивную войну с целью порабощения или уничтожения целых народов”, так как усилия именно СССР помогли Европе избавиться от нацизма.

“Особенно кощунственно подобные инсинуации звучат в преддверии 60-й годовщины Великой Победы”, – заявляет Департамент печати и информации МИД.

В российском руководстве не видят ни малейшего смысла в очередной раз возвращаться к оценке репрессивных действий существовавшего в СССР в 30-50-х годах прошлого века режима. “Если же кто-то пытается превратить его сегодня в реальную политику, то это попытка спекулировать памятью в угоду конъюнктуре”, – предостерегают авторы комментария.

http://lenta.ru/news/2005/05/04/mid/

===============

министр иностранных дел России Андрей Козырев в 1992 году уже признал оккупацию Латвии. Это же сделал экс-президент России Борис Ельцин во время посещения Цесиса в 2006 году

==============

Ввод советских войск в Латвию 1939

  • 23.08.1939 Советский Союз и Германия подписали пакт Молотова-Риббентропа и Секретный дополнительный протокол к нему[2] о разграничении сфер обоюдных интересов в Восточной Европе на случай «территориально-политического переустройства». Протокол предусматривал включение Латвии, Эстонии, Финляндии, Восточной Польши и Бессарабии в сферу интересов СССР.
  • 01.10.1939 Перегруппировка основных частей войск 8А армии к югу от р. Кудеб на границу с Латвией. По приказу наркома обороны марш. К.Ворошилова была произведена воздушная разведка латвийской территории.
  • 02.10.1939 В Кремле начинаются советско-латвийские переговоры о размещение на территории Латвии отдельных советских гарнизонов.
  • 05.10.1939 В.Молотов и В.Мунтерс подписывают Договор о взаимопомощи между СССР и Латвией сроком на 10 лет.

Латвийская Республика, в целях обеспечения безопасности СССР и укрепления своей собственной независимости, предоставляет Союзу право иметь в городах Лиепая (Либава) и Вентспилс (Виндава) базы военно-морского флота и несколько аэродромов для авиации, на правах аренды по сходной цене. Точные места для баз и аэродромов отводятся и их границы определяются по взаимному соглашению.

В целях охраны Ирбенского пролива Советскому Союзу предоставляется право, на тех же условиях, соорудить базу береговой артиллерии на побережье между Вентспилс и Питрагс.

В целях охраны морских баз, аэродромов и базы береговой артиллерии Советский Союз имеет право держать в участках, отведенных под базы и аэродромы, за свой счет строго ограниченное количество советских наземных и воздушных вооруженных сил, максимальная численность которых определяется особым соглашением.

КОНФИДЕНЦИАЛЬНЫЙ ПРОТОКОЛ

I

Условлено, что в целях предупреждения и пресечения попыток втянуть Договаривающиеся Стороны в происходящую ныне в Европе войну СССР имеет право, на время этой войны, держать на отведенных под аэродромы и базы участках (ст.3 пакта) отдельными гарнизонами в общей сложности до двадцати пяти тысяч человек наземных и воздушных вооруженных сил.

II

Обусловленная в ст.1 Пакта помощь оказывается по изъявленному желанию другой стороны, причем с обоюдного согласия сторона, обязанная к оказанию помощи, может, в случае войны другой стороны с третьей державой, остаться нейтральной. [1]

  • 14.10.1939 После обмена ратификационными грамотами вступают в силу Договор о взаимопомощи между СССР и Латвией от 5.10.1939.
  • 23.10.1939 Военные комиссии СССР и Латвии выработают соглашение по размещению советских войск в Латвии, пунктами базирования которых становились гг. Лиепая, Вентспилс, Приекуле и Питрагс. Ввод морских сил должен начаться 23 октября, а сухопутных войск в район Вентспилс -Питрагс — 29 октября, в район Лиепая — 30 октября.
  • 23.10.1939 В Лиепаю прибывают корабли советского КБФ — крейсер «Киров» в сопровождении эсминцев «Сметливый» и «Стремительный».
  • 29.10.1939 На ст. Зилупе прибывает первый эшелон советских войск. Согласно договоренности в Латвию прибывают части 2-го ОСК и 18-й авиабригады, в которых насчитывалось 21 559 человек.
  • 31.10.1939 В.Молотов на сессии Верховного Совета:

Особый характер указанных пактов взаимопомощи отнюдь не означает какого-либо вмешательства Советского Союза в дела Эстонии, Латвии и Литвы, как это пытаются изобразить некоторые органы заграничной печати. Напротив, все эти пакты взаимопомощи твердо оговаривают неприкосновенность суверенитета подписавших его государств и принцип невмешательства в дела другого государства. Эти пакты исходят из взаимного уважения государственной, социальной и экономической структуры другой стороны и должны укрепить основу мирного, добрососедского сотрудничества между нашими народами. Мы стоим за честное и пунктуальное проведение в жизнь заключенных пактов на условиях полной взаимности и заявляем, что болтовня о «советизации» Прибалтийских стран выгодна только нашим общим врагам и всяким антисоветским провокаторам.

Ввод советских войск в Латвию 1940, присоединение Латвии к СССР

Советские войска входят в Ригу, 1940 г.
  • 11.06.1940 Из приказа командующего войсками НКВД Ленинградского округа погранохраны ген-м. Ракутина:

По имеющимся данным, реакционные круги Эстонии и Латвии с целью срыва существующих договорных отношений готовят провокационные нападения на части и гарнизоны Красной Армии, дислоцированные в этих странах, и на пограничные части, охраняющие границу Советского Союза. В случае провокационных выступлений реакционных элементов части Красной Армии готовы к помощи своим частям в Эстонии и Латвии с целью обеспечения безопасности Советского Союза…

  • 15.06.1940 В районе 14-й заставы отряд НКВД под командованием начальника истребительной группы лейт. Комиссарова совершил нападение на объекты Латвийской Республики. В два часа ночи отряд перешел советско-латвийскую границу, разгромил и сжёг латвийский кордон Масленки и, захватив пленных, вернулся на советскую территорию. На участке этой же заставы второй отряд истребительной группы под командованием политрука Бейко также перешел границу в Латвию, произвел нападение на латвийский кордон Бланты и захватив пленных, вернулся на советскую территорию. В третьем месте вылазка была остановлена. В перестрелках было убито 3 латвийских пограничника и 2 гражданских. В плен отправились 9 военных и 28 гражданских лиц из окрестных домов.
  • 16.06.1940 Советские войска завершили сосредоточение и развертывание на границах Латвии и Эстонии. Всего для проведения Прибалтийской кампании было выделено 3 армии, 7 стрелковых и 2 кавалерийских корпуса, 20 стрелковых, 2 мотострелковые, 4 кавалерийские дивизии, 9 танковых и 1 воздушно-десантная бригады. Кроме того, войска НКВД выделили для операции один оперативный полк и 105-й, 106-й, 107-й погранотряды, сосредоточенные в г. Гродно.
  • 16.06.1940 В.Молотов пригласил в 14.00 посла Латвии Ф.Коциньша, а в 14.30 посла Эстонии А.Рэя и вручил им советские ультиматумы, в которых негативно оценивалась деятельность Балтийской Антанты и содержалось требование сформировать просоветские правительства, допустить размещение дополнительных войск Красной Армии. Ввод войск (2 корпуса в Латвию и 2-3 корпуса в Эстонию) Молотов вновь представил как временную меру. Как он пояснил, новые правительства будут сформированы при участии советских представителей в Риге и Таллине. Коциньш уведомил об инциденте на советско-латвийской границе 15.06.1940 г. и Молотов пообещал разобраться. Эстонский посол А.Рэй обратил внимание собеседника на то, что осенью 1939 г. Балтийская Антанта не вызвала возражений СССР, и пытался смягчить условия ультиматума, поскольку никаких провокаций не было, но Молотов не стал обсуждать эти вопросы. Срок ультиматумов истекал для Латвии в 23.00, а для Эстонии в 24.00 16 июня.
  • 16.06.1940 Получив советский ультиматум, президент К.Ульманис обратился к послу Германии Г.фон Котце с просьбой разрешить правительству и армии эвакуироваться в Восточную Пруссию, но получил отказ. В районе Риги с парашютом десантировался начальник парашютно-десантной службы ВВС Белорусского Особого военного округа капитан Старчак.
  • 16.06.1940 В 19:45 посол Латвии в СССР Ф.Коциньш сообщил В.Молотову о согласии своего правительства удовлетворить советские требования. В 22:40 проинформировав об отставке латвийского правительства. Молотов сообщил, что в Ригу направлен заместитель председателя СНК СССР А.Вышинский.
  • 17.06.1940 В 10:20 советские войска 3А (2 и 27тбр, 121 и 126сд) перешли латвийскую границу[3].

https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%92%D0%B2%D0%BE%D0%B4_%D1%81%D0%BE%D0%B2%D0%B5%D1%82%D1%81%D0%BA%D0%B8%D1%85_%D0%B2%D0%BE%D0%B9%D1%81%D0%BA_%D0%B2_%D0%9B%D0%B0%D1%82%D0%B2%D0%B8%D1%8E

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s