Putina aizsardzība: pieci Krievijas signāli Rietumiem pēc (KF) Drošības padomes. Tatjana Stanovaja

(Krieviju dzenot kaktā kā žurku, un tā kodīšot. Domāju tomēr, ka Krievijai un krieviem labvēlīgākais risinājums acīmredzami ir izārstēt savu agresivitāti, aizmirst impērisko niezi (nav impērija, kas nepaplašinās) un revanšismu, kļūt par patiesi un garantēti miermīlīgu un sadarbībā uzticamu valsti. Vai krievi negribētu dzīvot kā viņu attālās slāvu tautas dzīvo, piemēram, Čehijā un Slovākijā? Taisni tik vienkārši. Bet Putins jau nu nebūs tā žurka, kura apstāsies un sāks mazgāt savu kažoku. Ko dara ar kodējām?… I.L.)

Tatjana Stanovaja (Татьяна Становая), Krievijas Politisko pētījumu centra (Центр политических технологий) analītiskā departamenta vadītāja.

Šodienas (Krievijas) Drošības Padomes sēdi (22.07.2014) daudzi gaidīja nepacietīgi: Krievijas un tās teritoriālās nedalāmības suverenitātes tēma jau pati par sevi iedvesa bailes. Radās iespaids, ka tiek gatavota Ģenerālštāba sēde bezmaz trešā pasaules kara priekšvakarā.

Tieši tādu saasinātu gaidu dēļ daudzi pēc tam atviegloti nopūtās: šķiet, ka pagāja secen. Bet veltīgi: ja Krievijas prezidenta teikto aplūkojam uzmanīgi, tiek skaidrs, ka Krievija gatavojas karam, pat ja karstais karš tas pagaidām nebūs.
Izdalīsim dažus izšķirošus signālus, kurus Rietumiem, elitēm un krievu tautai sūtījis Putins. Un neviens no tiem nepavisam nav par notriekto pasažieru lidmašīnu. Putina izpratnē Krievijas attiecību ar Rietumiem krīze ir sasniegusi jaunu līmeni, kurā traģēdija ar lidmašīnu kļūst vien par kārtēju epizodi.

Pirmais signāls: brīdinājums Rietumiem. Mēs esam kodollielvalsts, tātad, turieties no mums pa gabalu. “Protams, tieša mūsu valsts suverenitātes vai nedalāmības militāra apdraudējuma nav, to garantē pirmkārt stratēģiskais līdzsvars pasaulē”, – teica prezidents, ar to atgādinot, ka tiešs militārs konflikts starp Krieviju un Rietumiem neizbēgami novedīs pie savstarpējas iznīcināšanās. Kāpēc atgādināt stratēģisko līdzsvaru, ja nejūti ilgstošus militāra konflikta draudus? Tad lūk, sliktā ziņa ir tāda, ka Putins, domājams, patreizējās ievirzes uzskata par gatavošanos tā vai citādi iznīcināt Krieviju tās patreizējā veidā.

Otrais signāls: spiediens uz Krieviju ir daļa no “aukstās agresijas” politikas pret to. Ka “pašlaik pasaulē arvien biežāk skan ultimātu un sankciju valoda”, bet pats suverenitātes jēdziens tiek izsmērēts, un nevēlami režīmi, valstis, kas īsteno neatkarīgu politiku vai vienkārši stāv ceļā kādu interesēm, tiek destabilizētas. Tādam nolūkam darbā tiek laistas tā sauktās “krāsainās” revolūcijas, bet ja lietas saucam īstajos vārdos, valsts apvērsumi”, – teica Putins, pie “suverenitātes” jēdziena turoties kā Kaščejs pie olas ar adatu (Kaščeja nāves pareģojuma simbols krievu folklorā). Praksē šis signāls nozīmē pilna mēroga programmas “nacionālās ekonomikas un tās finanšu sistēmas atkarības no nelabvēlīgiem ārējiem faktoriem mazināšanai” sagatavošanas sākuma vēsti. “Ar to domāju ne vien globālo tirgu nestabilitāti, bet arī iespējamos politiskos riskus”, – piemetināja Putins. Tas var nozīmēt vienu: pašizolācijas un visu ārējo iespēju ietekmēt Krieviju un tajā notiekošo minimizācijas kursa pastiprināšanu.

Trešais signāls – vērsts uz Krievijas sabiedrību un politisko eliti: “skrūvju pievilkšana” tiks papildināta ar jauniem pirmskara mobilizācijas pasākumiem. Un pat ja šis karš nebūs karstais, tas tiek īstenots pret Krieviju, tā to redz mūsu prezidents. Tālāk noteikti ir svarīgi atgādināt uzreiz par bestselleru kļuvušo Putina citātu, kuru plašsaziņas līdzekļi izceļ virsrakstos kā “Nekādas skrūvju pievilkšanas Krievijā nebūs”. Būs. Jo ja šo citātu aplūko uzmanīgi, kļūst skaidrs, ka Putins neko tādu mums nesola.
“Balstoties uz pilsonisko sabiedrību, mēs nekad nepieļausim domu par to, ka mūsu darba pilnveidošana visās šajās jomās tiks ļauta tikai kaut kādu skrūvju pievilkšanai”, – tā teica Putins. Tas ir, bez kaut kādu skrūvju pievilkšanas tiks lietoti arī citi paņēmieni.
Maldināt nevajadzētu arī vēl vienai “končai”, kas pasniegta “balstīšanās uz pilsonisko sabiedrību” izskatā: četrpadsmit neatlaidīga darba gadi īstas pilsoniskas sabiedrības nobuldozerēšanā un labi organizētas uzticamas putiniskas “pilsoniskās” infrastruktūras izveidošanā nav bijuši velti. Un tagad visa šī “sabiedriskās un pilsoniskās kontroles” sistēma Viskrievijas Tautas frontes (ОНФ), Sabiedriskās palātas, kremlisko blogeru un ekspertu izskatā saņems papildus politiskus uzdevumus. “Ārkārtīgi svarīgi, lai aktīvu nostāju ieņem mūsu pilsoniskā sabiedrība, lai reaģē uz cilvēka tiesību un brīvību pārkāpuma faktiem, lai nes savu ieguldījumu radikālisma un ekstrēmisma profilaksē”, – teica Putins. Tas ir, Kremļa apmaksātu pētījumu par Ukrainas armijas austrumu reģionos izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem tēmu skaits pieaugs. Pieaugs arī kremlisko mēdiju resursa loma valstī.

Ceturtais signāls: Krievija veic savas ievirzes revīziju dialogam ar Rietumiem. Jaunā Krievijas politika ir pilnīga atteikšanās no mēģinājumiem vienoties ar Rietumiem (pirmkārt, par kopīgu drošības sistēmu) un pāreja uz noslēgtu aizsardzību. Viņa dīvainais izteikums par alianšu kaitīgumu atklāj dziļu vilšanos kopīgas ar Rietumiem drošības sistēmas veidošanas projektos. Tagad Krievija paziņo: mēs esam paši par sevi, un nebūs nekādas kolektīvās atbildības. Tā ir radikāla kara politikas pārmaiņa.
Nav nejauši, ka Putins skāra Pretraķešu drošības (ПРО) tēmu – vienu no smagākajām tēmām Krievijas – ASV attiecībās. “Mums bieži stāsta, ka PRD ir aizsardzības sistēma. Nekā tamlīdzīga, tā ir uzbrukuma sistēma, tā ir daļa no ASV agresīvās aizsardzības sistēmas, kas iznesta perifērijā”, – atzīmēja Putins. Domājams, Putins jūt, ka Krievijas ievainojamība pieaug, tāpat kā aug stratēģiskās atturēšanas līdzsvara pārkāpuma risks. Un kad, kā viņš saprot, šis līdzsvars tiks pārkāpts, (kad tiks izvērsta Pretraķešu drošības sistēma Eiropā), tiešs militārs suverenitātes apdraudējums kļūs par īstenību.
Bet tas nozīmē, ka Krievija sāk nostiprināt savas aizsardzības iespējas, tostarp, kā atbildi uz NATO karaspēka grupējuma pastiprināšanos Austrumeiropas valstu teritorijā. Pagaidām Putins ir pieminējis tikai Krimas un Sevastopoles kara infrastruktūras atjaunošanu. Tomēr runa īstenībā var būt arī par drīzu militārās doktrīnas pamatu pārrakstīšanu, kas kopš 2010.gada ir acīmredzami novecojusi. Četrus gadus vecajā militārajā doktrīnā ir teikts: “Patreizējā laikposmā pasaules attīstība ir raksturīga ar ideoloģiskās konfrontācijas atslābumu, ar vienu valstu ekonomiskās, politiskās un militārās ietekmes līmeņa samazināšanos un citu valstu (valstu grupu) un savienību ietekmes palielināšanos, un ar citu uz visaptverošu kundzību pretendējošu valstu ietekmes pieaugumu, ar daudzpolaritāti un dažādu norišu globalizāciju”. Jauno īstenību Putins redz citādu. Ka starp Krieviju un Rietumiem izvēršas arī īsts ideoloģiskais karš, kura pamatā ir ne vien nesaskaņas vērtību izpratnē, bet arī ārkārtīgi stauji augošas atšķirības starptautisko tiesību pamatprincipu izpratnē.

Piektais signāls ir adresēts Rietumiem un Kijevai, un jau tieši skar Ukrainas krīzi. Tas būtībā ir ultimāts: lai Rietumi piespiež Kijevu pārtraukt pretterorisma operācijas (АТО), bet Krievija samazina savu palīdzību separātistiem un tos virza uz konstruktīvāku nostāju. Bez garantijām, protams. Bet visskumjākais šajā stāstā ir tas, ka mums šķita, ka notiek ģeopolitisks karš par Ukrainu, un ka kaujas lauks ir šīs valsts austrumi. Tomēr šis karš ir vien augošās Krievijas un Rietumu opozīcijas lokāla izpausme, kurā Krievija, kā uzskata prezidents, tiek iedzīta kaktā. Bet mēs taču atceramies Putina slaveno stāstu par žurku, kas iedzīta kaktā, un par to, kā šādas situācijas beidzas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s