“Ukrainā es tiku karojis separātistu pusē” Artūrs Gasparjans Muminam Šakirovam

(“The Atlantic “, ASV

 

15/07/2014
Artūram Gasparjanam (Артур Гаспарян) ir 24 gadi. Dzimis Spitakā, no 2008. līdz 2010.gadam dienējis Kalnu Karabahā, piedalījies specoperācijās, 2011.gadā devies uz Maskavu peļņā. Notikumus Ukrainā vērojis līdz pagājušā gada rudenim. Kad Krimā parādījās “zaļie cilvēciņi”,

uzrakstījis vēstuli grupai sociālajā tīklā ‘Одноклассники’ ar lūgumu pieņemt brīvprātīgo komandā, kas dodas uz pussalu, bet saņēmis novēlotu atbildi. Pēc 2.maija notikumiem Odesā, kad pēc Arodbiedrību nama aizdedzināšanas bojā gāja desmitiem cilvēku, Gasparjans lūdza pierakstīt viņu brīvprātīgo komplektācijas grupā uz Donbasu sociālajā tīklā ‘ВКонтакте’ un saņēma apliecinošu atbildi. Intervijā viņš stāsta par savas atrašanās Ukrainā īpatnībām un par lēmuma no turienes aizbraukt iemesliem.

– Uz tikšanos Tautsaimniecības izstādes (ВДНХ) tuvumā atnāca desmit cilvēki, runājām zem dzīvojamās mājas arkas, pie mums iznāca slāviska izskata vīrietis civilapģērbā, priekšā viņš nestādījās. Pirmais, ko jautāja, vai protam lietot ieroci, brīdināja, ka priekšā ir komandējums uz Slavjansku, ejam drošā nāvē, par marodierismu – nošaušana uz vietas; starp citu, nokļuvis Ukrainā par to pārliecinājos ne reizi vien. Divi uzreiz pārdomāja un aizgāja.

Naudu solīja?
– Ne dienasnaudu, ne komandējuma naudu, tikai bezmaksas ēdienu, ieroci un garantiju, ka līķus atvedīs uz Rostovu un atdos radiniekiem, protams, ja atradīs. Tika cieti pieprasīts dzēst visus ierakstus kontos, vispār izvākt visus personas datus no sociālajiem tīkliem, ko es arī izdarīju – likvidēju ierakstus ‘ВКонтакте’ un ‘Одноклассники’.

Kā nokļuvāt līdz Ukrainas robežai?
– 12.maija rītā grupa sasēdās divos vieglajos auto, devāmies uz dienvidiem, pēc diennakts ieradāmies Rostovā. Izrādījās, ka arī šoferi ir brīvprātīgie, starp citu, viens no viņiem gāja bojā. Mūs aizveda uz “bāzi”: mājiņas pie upītes, blakus mežs, kur – nezinu; ceļa kartes, telefonus, personīgās lietas mēs nodevām uz parakstu, pārģērbāmies izsniegtajā tērpā.

Cik ilgi bijāt “bāzē”?
– Gandrīz divas nedēļas. Katru dienu ieradās arvien jauni un jauni puiši, uz beigām mūsu salasījās ap simts cilvēkiem. Atpūta nebija nevienu dienu, armijas režīms: celšanās, brokastis, treniņi, orientēšanās atklātā apvidū, mežā, trenējāmies žestus.

Kas tie par žestiem?
– Mums mācīja sazināties ar žestiem un zīmēm, lai cits citu atpazītu, bez skaņas sazinātos naktī, komandētu – atpakaļ, uz priekšu, stāt, gulties, briesmas utt. Tagad protu ar rokām runāt kā kurlmēmais. To mums mācīja instruktors civilapģērbā, viņš tāpat kā visi lieli un mazi priekšnieki priekšā nestādījās. Cits cita īstos vārdus mēs nezinājām, tikai pazīšanās signālus; līdz šim brīdim nezinu kā sauc daudzus puišus, kuri nokļuva šajā peklē un gāja bojā.

Vai līdz Ukrainai jums bija īsta kaujas pieredze? Kalnu Karabahā taču liela kara nav.
– Tur galvenokārt ir savstarpēja apšaudīšanās, apšaudes no granātmetējiem un mīnmetējiem, īsi sakot, gurdens pozīciju karš. Un tomēr es par karu zināju vairāk kā daži no puišiem.

Vai starp jums bija krievu nacionālisti?
– Naciķus neredzēju, lai gan bāzē savācās galvenokārt slāviska izskata cilvēki, nezinu vai baltkrievi, krievi vai ukraiņi, labi patriotiski noskaņoti puiši, neviens uz mani kā armēni greizi neskatījās. Diezgan daudz vīru bija no Kaukāza, armēņi no Krasnodaras, no Krivojrogas (Ukraina), čečeni ieradās nedaudz vēlāk, ar dažiem puišiem sadraudzējos, vienu sauca “Rižiks”, otru “Maloj”, abi gāja bojā tajos Kamazos (kravas auto).

Kā pārgājāt robežu?
– 23.maijā uz pusnakti mēs izbraucām no “bāzes”, simts cilvēki armijas Kamazos. Mūs pavadīja ceļvedis ar Ņivu, braucām vairākas stundas, apstājāmies pie robežas, mums pievienojās vēl kādi piecdesmit cilvēki no citām “bāzēm”, saņēmām ieročus: granātmetējus, ložmetējus, automātus, pistoles un granātas, atkal sakāpām mašīnā.

Šaut jūs mācīja?
– Starp mums bija granātmetēji. Es kļuvu par ložmetēju apkalpes komandieri, manā pakļautībā bija no trim līdz sešiem cilvēkiem. Manu specialitāti noteica pēc speciāla koda karaklausības grāmatiņā. Tur ir cipari, kuriem nebiju pievērsis uzmanību. Kad viņi piezvanīja, teica atvērt noteiktu lappusi, nolasīt kodu, tā viņi uzzināja kā mani profesionāli izmantot. Domājams, ar katru strādāja atsevišķi.

Kas tie viņi ir? Federālais drošības dienests (FSB, ФСБ), Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU, ГРУ), Iekšlietu ministrija (MVD, МВД)? Kas tie ir par cilvēkiem, kas jūs sagaidīja, mācīja, trenēja, pārgādāja pāri Krievijas-Ukrainas robežai?
– Nezinu ne vārdus ne uzvārdus. Slāviska izskata cilvēki, visi civilajā apģērbā. Pat viņu sejas neatceros.

Cikos šķērsojāt robežu?
– 24.maijā uz rītu. Ukrainas pusē mūs sagaidīja svarīgi DNR (ДНР, tā sauktā Donbasa tautas republika) pārstāvji. Viņi bija ieņēmuši kādu kara daļu Doņeckā, mūsu nodaļu izvietoja kazarmās. Visu dienu izgulējām miegu, notīrījāmies, savedām sevi kārtībā, nākošajā dienā, 25.maijā, piedalījāmies tajā slavenajā parādē Kamazos pilsētā, kur izcēlās čečeni. Viņi sniedza intervijas, šāva gaisā, pozēja kamerām. Tauta līksmoja un brīvprātīgos no Krievijas sagaidīja kā atbrīvotājus. Vakarā atgriezāmies kazarmās.

Kad nokļuvāt pirmajā kaujā?
– Naktī no 25. uz 26.maiju mūs piecēla ar trauksmi. Manā grupā bija trīs cilvēki – no Maskavas, Ļipeckas un Čukotkas. Viņi visi gāja bojā. Sasēdāmies civilajos autobusos un braucām uz lidostu. Simts cilvēku nodaļa mēs iegājām ēkā, mums pievienojās vēl osetīni. Pasažierus ātri evakuēja, termināla darbinieki palika savās vietās, no rīta izlidoja divas lidmašīnas, lidostas dienestu darbu mēs netraucējām. Ēku ātri pārņēmām savā kontrolē, izvērsāmies pa stāviem, es ar saviem palīgiem uzkāpām 7.stāvā, uz jumta, saņēmu uzdevumu pārņemt kontrolē torni, kas bija pus kilometru no mums, lai neviens tam nepiekļūst. Uzstādījām ložmetēju.

Kāda jēga ieņemt civilo lidostu Doņeckā? Frontes līnija taču pavisam citur, piemēram, Slavjanskas rajonā.
– Lai tur nenosēstos kara lidmašīnas no Kijevas. Mums teica, ka uz mums neviens nešaus, papozēsim kamerām un viss. Ka viņi mūs ieraudzīs, nobīsies, ātri padosies, mēs viņus atbruņosim, atlaidīsim mājās. Viss! Lidosta ir mūsu.

Viņi – kas tie ir?
– Ukrainas karavīri ap lidostu. Bija tāds nomētāšanas ar cepurēm noskaņojums, sak, mēs tādi baisie, un visi no mums baidās. Bet iznāca tieši otrādi. Pulksten divos atlidoja helikopteri, tad lidmašīnas un sāka lidostu bombardēt. Biju uz jumta, paspēju ar savu palīgu noskriet uz 6.stāvu. Bija spēcīgs uzbrukums, pamanīju četrus helikopterus un divas lidmašīnas.

Pārnesamais zenītraķešu komplekss (PZRK, ПЗРК – Переносной зенитный ракетный комплекс) jums bija?
– Mūsu bataljona Vostok (Восток) komandieris Aleksandrs Hodokovskis (Александр Ходоковский) teica, ka lidostu nebombardēs, PZRK nav vajadzīgi, un mēs tos atstājām bāzē. Tur bija Hodokovska snaiperi, bijušie Ukrainas drošības dienesta (СБУ) darbinieki, kas pārgājuši DNR pusē. Šautenes viņiem bija neparastas, agrāk tādas redzējis nebiju, ne SVD (СВД – снайперская винтовка Драгунова). Viņi kaut kur devās vienos dienā, gaisa triecieni sākās divos.

Kas notika jūsu stāvā?
– Uz jumta uzreiz gāja bojā čečens, vēl divi tika ievainoti. Viņi šāva uz helikopteriem ar visu, kas viņiem bija. Es darbojos, izskrejot pa 2-3 sekundēm, šāvu uz torni, no kura snaiperi šāva uz mums. Mūs stulbi sadzina ēkā un bombardēja no visām pusēm. Viņiem visapkārt lidostai stāvēja zenītlielgabali, blieza uz terminālu. Hodokovskis naivi rēķinājās, ka lidosta ir jauna, atvērta uz Eiropas čempionātu, un to smagā artilērija neapšaudīs. Ja mums būtu bijis PZRK, tas viss nebūtu noticis.

Uzskatāt to par nodevību vai neprofesionālismu?
– Nezinu, mēs zaudējām daudz cilvēku. Viens no čečeniem, ļoti drošs puisis, izmētāja uz jumta dūmu sveces un izvilka no turienes savu ievainoto tautieti, pēc tam vēl vienu. Mēs nokāpām pirmajā stāvā, vienkārši sēdējām un gaidījām nāvi. Iziet ārā nebija iespējams. Kāds piezvanīja mūsu komandierim, tā segvārds Iskra (Искра), kura pakļautībā ir simts cilvēku, izskanēja komanda iekrauties Kamazos. Bija jau vakars. Mašīnas stāvēja iekšpusē, terminālā. Kamazā līst negribēju, sapratu, ka tas ir riskanti. Iskra man teica: “Ja apspriedīsi pavēli, nošaušu uz vietas”. Paņēmu ložmetēju un uzkāpu kravas kastē.

Cik cilvēku bija Kamazā?
– Bija divi Kamazi, katrā ap 30-35 cilvēki. Lidostā palika sedzēju grupa, viņi no tās tika prom naktī, neviens no viņiem necieta. Iskra deva komandu: izbraucam no termināla un šaujam uz visām pusēm – uz visu, kas kustas. Noņēmām pārvalkus – atklātas mašīnas, pārpilnas ar brīvprātīgajiem. Mūsu Kamazs izlido no termināla, un sākam šaut uz visām pusēm, gaisā; apkārt atklāta vieta, nobraucām pa trasi 4-5 kilometrus no lidostas uz pilsētas pusi, attālums starp mašīnām ap piecsimt – sešsimt metri. Divi Kamazi brauc un šauj bez apstājas. Baismīgs skats! Tiesa, es pārstāju šaut, redzēju, ka apkārt neviena nav. Kad tuvojāmies pilsētai, pēkšņi redzam – uz ceļa stāv mūsu pirmais Kamazs. Nesapratu, kāpēc tas apstājies. Garām brauc mašīnas, pat cilvēki staigā, tā jau ir Doņeckas nomale.

Tur bija nogalinātie, ievainotie?
– Mēs aiznesāmies vājprātīgā ātrumā, nepaguvu saskatīt, kādi vēl šaudījās. Piecsimt metrus tālāk mūsu mašīnu saspridzināja ar granātmetēju, lādiņš trāpīja zem vadītāja kabīnes, mēs apgāzāmies. Izrādījās, mums ir paveicies, mēs izkritām no kravas kastes, sadauzījāmies, bet bez lūzumiem. Mašīnu, kuru trāpīja pirmo, piebeidza ar ložmetēju krustuguni, puišus apšāva snaiperi, bojā gāja ne mazāk kā trīsdesmit cilvēki. No kaut kurienes sāka šaut arī uz mums, satvēru kādu ievainotu puisi, viņš bija no Krimas, uzstiepu mugurā, skrēju pa pagalmiem. Man pievienojās mūsu feldšeris, viņam bija automāts, es paņēmu ieroci un vēl pašaudīju uz visām pusēm, pa jumtiem un skrēju tālāk ar šo ievainoto.

Vai zinājāt, kā rokās ir pilsēta?
– Biju pārliecināts, ka pilsētu sagrābusi (Ukrainas) nacionālā gvarde, un mūs meklē. Mēs ieradāmies ātrās palīdzības mašīnu savākšanās vietā, es sāku šaut pār ēkas jumtu, lai pievērstu cilvēku uzmanību. Mans biedrs noasiņoja, viņam bija cauršauta roka un kāja. Es kliedzu ārstiem: “Glābiet viņu! Ārstējiet!” Meitene saka: “Nomierinieties, mēs esam savējie!” Saku: “Kādi jūs savējie?! Visi jūs tādi paši nodevēji, nelieši!” Krimieti iesēdināja mašīnā un aizveda uz slimnīcu. Norādīju personālam, kur ir trāpītās mašīnas, turp uzreiz izbrauca seši ātrie. Drīz slimnīcā sāka ievest ievainotos no trāpītajiem Kamaziem. Viens no mūsējiem, kuru satiku, pavēstīja, ka no pirmā Kamaza izdzīvojuši tikai trīs cilvēki. Panika un šausmas. Vēlāk man pastāstīja, ka viens no bojā gājušajiem sevi uzspridzinājis ar granātu, lai nenokļūtu gūstā pie “ukropiem” (Ukrainas nacionālās gvardes karavīri. – РС). Viņiem taču nenāca prātā, ka viņus nogalina savējie. Domājams, vietējiem kaujiniekiem bija teikts, ka pa trasi divos Kamazos brauc labsektorieši (правосеки – organizācijas ‘Правый сектор’ dalībnieki”. – РС). No Kamaza otrai pusei kliedza: “Mēs savējie! Kur jūs šaujat?”, bet tie pretī: “Kas jūs par kaujiniekiem? Jūs esat nacionālisti, fašisti utt.”. Nogāza visus, dzīvi palika trīs-četri. Pēc tam jau kaujinieki nāk klāt un redz: “Vai, savējos nogalējām! Tiešām savējie, Georgija lentītes…” Un sākas: “Brālīšus nogalējām” utt.

Kas notika ar jūsu biedriem no otrā Kamaza?
– Tur bija čečeni, viņiem viens bojā gājušais, divi ievainoti, bojā gājuši ne vairāk kā seši cilvēki, tostarp ārsts un kazaks. Slimnīcā, kad atguvos, nodevu automātu, piebrauca bataljona Vostok pārstāvji un aizveda mūs atpakaļ kazarmu rīcībā. Tas notika jau dziļā naktī.

Kāda informācija nāca pa oficiālajiem kanāliem?
– Pa televizoru ziņoja, it kā kaujinieki zem Sarkanā Krusta karogiem izveduši savus neapbruņotos ievainotos karavīrus, bet ukraiņu spēka struktūras tos apšāvušas. Tad es vēl nezināju, ka mūs apšāvuši savējie. Biju pārliecināts, ka Ukrainas nacionālā gvarde. Likos gulēt, ap četriem 27.maija rītā mani pamodināja divi no sedzēju grupas, kas bija palikuši lidostā. Īsi sakot, viņi tad man pastāstīja, ka šāvuši savējie uz savējiem. Radās jautājums, kā dzīvot tālāk un ko iesākt? Izlēmām bēgt naktī, slepus, kājām līdz robežai, atpakaļ uz Krieviju. Sameklējām civilo apģērbu, pārģērbāmies, paņēmām mugursomas un aizgājām no daļas. Kopā ar mums bija šoferis ar segvārdu Šūmahers, viņš teica, ka viņam kaut kur aiz Doņeckas ir tēvabrālis. Seši cilvēki ieradāmies privātmājā, lai brīdi nogaidītu, pārnakšņotu; uz 28.maija rītu dzirdam blakus mājā kliedzienus: “Nešaujiet! Nenogaliniet!” Izrādījās pēc mums ir nosūtīta patruļa.

Kā jūs atklāja?
– Nezinu, varbūt starp mums bija nodevējs. Mēs pametām mugursomas, mantas un bēgām atkal. Vienkārši klīdam pa ielām, bez naudas, bez dokumentiem, Nonācām pie pilsētas, pie blokposta (блокпост – norobežojošs nocietināts kontroles- caurlaides punkts ar bruņotu apsardzi), pateicām, kas esam… No šā blokposta mūs paņēma, aizveda uz Gorlovku pie komandiera ar segvārdu Bess (Бес, Sātans). Bet tas jau ir cits stāsts.

Kāpēc neaizbraucāt uzreiz, bet palikāt pie Besa uz divām nedēļām?
– Cita varianta nebij. Nezināju kā iziet no aplenkuma. Bess izrādījās normāls cilvēks, profesionāls karavīrs no Gorlovkas, solīja pie pirmās izdevības nogādāt atpakaļ Krievijā. Pie viņa nokļuvām piecatā. Izstāstījām, kas ar mums noticis, viņš teica, ka pie “austrumiešiem” mūs vairs nelaidīs. Atstāja, lai mēs atgūstamies. Pēc tam tie, kuri gribēja karot tālāk, palika, kuri gribēja aizbraukt līdzīgi man, aizbrauca.

Bet ko jūs darījāt no 28.maija līdz 15.jūnijam pie Besa?
– Pie Besa atkal uzvilku formas tērpu, mums izsniedza ieročus, piedalījos dažās operācijās, tur kārtība bija lielāka, viss bija organizēts saprātīgi. Veicām diversijas: klusu piezodzies, izkārto kaujiniekus, uzspridzini, nobumbo un tūdaļ pazūdi. Uzspridzinājām ukraiņu naftas bāzi Dokučajevskā. Naktī nemanīti piebraucām privātās mašīnās, es ar ložmetēja uguni piesedzu mūsu pozīcijas, granātmetēji šāva uz naftas krātuvi.

Dokučajevsku kontrolēja nacionālā gvarde?
– Nevar saprast, kas to kontrolēja, – gan vieni, gan otri. Bet bāze bija apsargāta: kad sākām šaut, no turienes bija atbildes uguns. Bet viņi neredzēja, kurp šaut.

Kāpēc spridzinājāt naftas bāzi?
– Lai neuzpildās tanki un bruņutehnika.

Jums taču arī jāuzpildās.
– Mums jau tehnikas nav. Tā kaujiniekiem parādījās trīs dienas pēc tam, kad aizbraucu.

Vai bija tiešas sadursmes ar pretinieku?
– Jā, Karlovkā. Tur tieši ir frontes līnija. Nacionālo gvardi vai pravosekus, es viņus nepazīstu, ieraudzījām mežā ar sarkanām apsaitēm. Mēs viņus izspiedām no meža. Viņi gribēja apiet krūmājus un ieiet Karlovkas pilsētā. Mums tur bija slēpnis. Tiklīdz viņi pietuvojās meža joslai, mēs sākām šaut uz viņiem, viņi pameta savus ievainotos un izklīda. Mēs viņus savācām uz mūsu mītni, tur ārstējām tos, kurus varēja ārstēt. Bess personiski zvanīja karavīru vecākiem, bet tikai tiem, kuru bērni te bija obligātajā dienestā, zvanīja mātēm: nāciet, saņemiet savus bērnus. Bet pārējie, kas bija no Ukrainas drošības dienesta SBU, “Labējā sektora”, nacionālās gvardes – tie tika uzskatīti par karagūstekņiem.

Kā ar tiem apgājāties?
– Pratinājām un ieslēdzām (закрывали).

– Bet kas no meliem televīzijā jums šķita visnekaunīgākais un visnekrietnākais?
– Intervē DNR-iešus. Bet DNR – tā īstenībā ir fikcija. DNR, kā esmu sapratis, manuprāt, pastāv šo Borodaja, Pušiļina, Carjova (Бородай, Пушилин, Царев) kabinetos, bet lemts tiek citā vietā un lemj citi cilvēki.

Daži žurnālisti, kuri mēdz būt Donbasā, stāsta, ka karo 20 procenti krievijiešu, 80 procenti ir vietējie kaujinieki.
– Es teiktu otrādi. Vairākums ir krievi, čečeni, inguši, ir arī tādi kā es, no Armēnijas. Esmu runājis ar vietējiem, viņi saka, ka to, kas no viņiem prasīts, viņi ir izdarījuši. Saku: “Kas no jums ir prasīts?” Viņi saka: “Mēs taču balsojām, bet pārējais atkarīgs no jums”. Tas ir, ka balsojām referendumā par Donbasa pašnoteikšanos, bet karot mēs negribam. Viens man pateica vispār: “Gribu saņemt savu algu, nokrist pie zemes – un tā līdz nākošai algai”. Viņi pamatā ir nepieredzējuši, apieties ar ieročiem neprot. Dienējis nav neviens. Runāju par Doņecku.

Bet Gorlovkā?
– Tur ir 50 uz 50, bet labāk karo krievijieši, tomēr dienējuši puiši, vismaz kaut kāda armija ir. Ukrainā nekādas armijas nav bijis 23 gadus.

Kāpēc nolēmāt to stāstīt?
– Līdz šim brīdim komandē tie cilvēki, kuri mūs būtībā nodeva (no tā, kas notika lidostā, varēja izvairīties, un viss varēja notikt citādi, ja viss būtu organizēts saprātīgi), un brīvprātīgie no Krievijas brauc pie viņiem. Gribu, lai šie cilvēki zin, kas viņus komandēs. Es devos turp un izdzīvoju brīnumainā kārtā, man viņu žēl. Viņi joprojām dodas tādu komandieru kā Hodokovskis un citi, visu uzvārdus nezinu, pakļautībā.

Marodierisma ir daudz?
– Marodieri bija. Mēs tos ķērām un likvidējām.

Tas ir, nošāvāt?
– Kuru šāvām, kuru sitām. Pamatā marodieri ir vietējie. Viņi pieiet ar pistoli, stādās priekšā DNR vārdā un prasa cilvēkiem naudu, telefonu un pat auto.

Tā ir Gorlovkā vai Doņeckā?
– Doņeckā. Gorlovkā kontrolē Bess, tur ir kārtība.

Bet kāpēc aizgājāt no Besa, ja strādāt ar viņu bija droši?
– Ar Besu ir droši, bet Bess viens pret Ukrainas armiju nostāvēt nevar, pretošanās ir bezjēdzīga, kāpēc veltīgi atdot dzīvību? Redz, Doņeckā sēd vairāk kā 1000 cilvēku, rupji sakot, kasa sev olas, kamēr Slavjanskā notiek kaujas. Bet tie vienkārši sēd blokpostos, nedara neko. Domāju, kāpēc nesūtīt vismaz pusi viņiem palīgā? Viss ir bezcerīgi, neorganizēti. Tur ir tik daudz komandieru… Katrs trešais pasludina sevi par komandieri. Kaut kāda grupa organizē savu grupu. Vienotas pavēlniecības nav. Biju domājis, ka viss būs kā armijā: stingrs režīms, organizētība, sakari, saskaņotība. Nekā no tā nebija, tāpēc arī aizbraucu.

Kā jūs nogādāja atpakaļ Krievijā?
– Bess vārdu turēja, pateicās, katram no mums iedeva pa 200 grivnām ceļam, novēlēja veiksmi un nosūtīja mājup. Kopā ar mani brauca trīs cilvēki – viens ievainots un divi kaujasspējīgi. Iesēdāmies privātās mašīnās un caur Luganskas apgabalu, apejot muitas punktu; nobraucām apmēram 150 kilometrus. Krievijas pusē mūs sagaidīja, aizveda uz Rostovu, nokļuvām tajā pašā bāzē, kur tikām apmācīti, pārģērbāmies, mums iedeva naudu biļetei, atdeva dokumentus, telefonus un atlaida mājās.

Bet kāpēc brīvprātīgajiem nemaksāja naudu, kaut minimālu?
– Nezinu, tas jāprasa organizatoriem, kāpēc nemaksā.

No otras puses, jūs esat Armēnijas, citas valsts pilsonis…
– Es tur pat ar Armēnijas karogu staigāju. Ir fočenes.

Iet bojā par svešu dzimteni kaut kā…
– Neuzskatu Krieviju par svešu dzimteni. Man ir padomju cilvēka mentalitāte. Mani vectēvi karoja par PSRS, un karoju arī es. Es Krieviju par svešu neuzskatu.

Norāde uz ИноСМИ.Ru obligāta (internetā hipersaite).

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s