Piezīmes par krievu vēsturi. M.V.Lomonosovs.1766.g.

(Šī grāmata skar divas ārkārtīgi lielas lietas – 1) impērija kā piramīda un 2) tautu saķepinājums. Vēl satur arī sentautu raksturojumus no senām rosijiešu hronikām un kristietības pieņemšanas Rosijā aprakstu.

Salīdziniet un piekritīsit, ka IMPĒRIJA ĢEOPOLITISKAJĀ PASAULĒ IR TAS PATS, KAS PIRAMĪDA FINANŠU PASAULĒ – tās liktenis ir jau iepriekš zināms – tā beidz pastāvēt, vairs nespējot piesaistīt (iekarot) jaunus dalībniekus. Impēriju nācijām atšķirībā no normālām tautām lielākais dzinulis ir iekarojums, būtībā laupīšana.

Jāņem vērā, ka Rosijas impērijas valsts padomniekam Lomonosovam ir bijis vai uzspiests visai savtīgs uzskats par baltiem, tostarp arī krivičiem, impēriski “iegrāmatojot” tos par slāviem, tāpēc atgādināšu citus ieskatus:

Atšķirībā no somu-ugru ciltīm, kas slāviem svešas gan valodas, gan kultūras ziņā, balti ir bijuši slāviem tuvu radniecisks indoeiropiešu etnisks grupējums, Ja Pievolgas un Ziemeļu somu-ugru apgabalos slāvi iespiedās tikai mūsu ēras pirmā gadsimta otrajā pusē, jau senkrievu tautības veidošanās gaitā, tad ar Piedņepras baltiem tie ir tikušies ievērojami agrāk, bet slāvu-baltu attiecību sākumi nāk no tāliem vienas vai otras etniskās grupas ģenēzes laikiem. Ļoti interesantas ir baltu-somu-ugru attiecības, kas nāk no dziļas senatnes, bet īpaši ciešas ir mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī. Izrādās, somu-ugru cilšu etnisko viengabalainību ievērojamā Volgas-Okas starpupes daļā un Ziemeļos vēl pirms slāvu parādīšanās šajās vietās ir izmainījuši Piedņepras balti, kas nevarēja neietekmēt tālākās vēstures gaitu.” (Финно-угры, балты и славяне на Днепре и Волге. П.Н. Третьяков).

Lomonosovs ir apzināti neņēmis vērā slavēnu nodalījumu no krivičiem rosijiešu hronikās, piemēram,

Devās pāri jūrai pie varjagiem pie rusiem, tādējādi tie varjagi saucās par rusiem, tāpat kā citi (varjagi) saucās zviedri, bet citi normāņi un angļi, vēl citi goti – tāpat arī viņi. Teica rusiem somi, slavēni un kriviči: “Visa mūsu zeme ir bagātīga un liela, bet kārtības tajā nav; nāciet par kņaziem un pārvaldiet mūs.” Un no tiem varjagiem savu nosaukumu ieguva Rosijas zeme, novgorodieši, tātad novgorodieši bija varjagu dzimtas cilvēki, agrāk bijuši slavēni”. (Идоша за море кь Варягомь кь Руси, сице бо ся зваху тыи Варязи Русь, яко се друзии зовутся Свое, друзии же Урмяне, Англяне, друзии Готе; тако и си. Реша Руси Чудь, Словены, и Кривичи: “вся земля наша обильна и велика, а наряда вь ней неть; да пойдите княжить и володети нами.… И от тех варяг прозвася Руская земля, ноугородьци, ти суть людье ноугородьци от рода варяжьска, преже бо беша словени. (Повесть временных лет)).

Skat. arī, piemēram, О вотчинах и помѣстьях. Aleksandr Borisovič Lakijer 1848.

E.A.Šmidta viedoklis kriviču etniskās identifikācijas sakarā: 1) “kriviči kā iedzīvotāju grupa ir noformējusies uz 7. un 8.gs. robežu – Lietuvas austrumos un Latvijas dienvidaustrumos – un kultūras ziņā bijuši balti. 8.gs. tie ir izkliedējušies ievērojamā Piedaugavas un Piedņepras telpā”; 2) šo baltu iedzīvotāju arheoloģiskās liecības ir Smoļenskas-Polockas garo kurgānu kultūra; 3) šī arheoloģiskā kultūra “Piedņeprā un Piedaugavā ir izplatījusies jau noformētā veidā”; 4) garo kurgānu kultūras iedzīvotājus pareizāk būtu saukt krīvi (krievi); 5) ap 9.gs. vidu starp baltiem “pamazām iemetinās slavēnu ciltis”: a) “pie Daugavas slavēni-poločani, b) pie Dņepras smoļani”; slavēni asimilē vietējos baltu iedzīvotājus; 7); “abu grupu kultūras satuvinās tādā mērā, ka patronīmiskais (no pirmiedzīvotājiem) nosaukums “kriviči” uz 11.gs. pāriet uz visiem Smoļenskas Piedņepras. Vitebskas-Polockas Piedaugavas un Volgas augšteces iedzīvotājiem, tas ir, uz slavēnizētajiem krīviem, slavēniem un dažām slavēnizētām Pievolgas somu grupām, kas apdzīvojušas aplūkotos apvidus” . (Шмидт Е.А. О некоторых особенностях курганных погребений XI-XIII вв. в земле кривичей// Новое в археологии. Сборник статей, посвященный 70-летию А.В.Арциховского. – М.: Изд-во МГУ, 1972. http://vestnik-mgou.1gb.ru/llibrary/files/incoming/2/2013/4/st1.pdf ).

Šī M.Lomonosova grāmata ir rakstīta visai politiskā ievirzē, un tāpēc liela vērība neizbēgami pievērsta varjagiem jeb rosiem. “ Rus’, šķiet, ir atvasinājums no zviedru nosaukuma somiski, ‘rotsi’, vēlāk ‘ruotsi’, kas savukārt nāk no senzviedru rother, kas saistāms ar airēšanu vai kuģiem, jo ‘rothskarlar‘ nozīmē ‘airētāji’ jeb ‘jūrascilvēki’.” (http://www.vikinganswerlady.com/varangians.shtml#WhoWereTheRus

skandinavi

Skandināvu apmetnes 8-11.gadsimtā (vikingu laikmetā), ieskaitot normāņu iekarojumus. ( https://en.wikipedia.org/wiki/Norsemen )

Rosijiešu saistība ar slāviem varbūt ir vairāk caur valodu kā caur mentalitāti (“Slāvi stingri ņemot ir valodas kategorija” (‘Гаплотипы угро-финских русских (северных) славян: семь племен? Анатолий А. Клёсов http://aklyosov. home. comcast.net ); šķiet paradoksāli, bet mentāli slāviem (piem., čehiem) tuvāki šķiet balti, ne krievi. Šajā lauciņā Lomonosovs ir visai nezinātniski tendenciozs, gauži apšaubāmā veidā rosijiešos “iekšā saucot” gan normāņus, gan ģermāņus, gan baltus, gan gotus, gan vendus – mēģinot slāviem pieskaitīt vai visus indoeiropiešus Rosijas impērijas tuvumā starp ģermāņiem un somiem.

Īpašs un līdz galam nenoskaidrots ir jautājums par vendiem jeb venetiem, jūrastautu, kuras pēdas Latvijā ir iezīmētas, piem., ar Ventu, Ventspili (Vindavu), Cēsīm (Venden) un kādreizēju Rīgas jūras līča nosaukumu Sinus Veneticus. Tacits prūšu valodā saskata līdzību betoņu (Bretaņas venetu?) valodai. Kaut cik jaunākam ieskatam skat, piem., ‘Veneti – mysterious people‘, Robert Petrič http://www.veneti.info/prispevki/multilingua/english/39-veneti-mysterious-people

00_venetumigracija

Versija par venetu pārvietošanos cauri gadsimtiem. (varbūt veneti kaut kā ir saistīti ar varjagiem jeb vikingiem, kuru ceļi, visai iespējams, ir krustojušies arī ar vandāļiem vai to jau izkliedētiem pēcnācējiem, tostarp rosiem, kas varbūt dod ieganstu spekulācijām par venetiem kā slāviem, tos pārprotot kā rosus).

Rosijieši būtībā ir dažādās vardarbības pakāpēs pārkrievotu tautu saķepinājums, kam pašnosaukumu devuši un atstājuši varjagi-rosi; krievi kā tauta būtībā nepastāv, un Rosija varbūt ir kā ar kriev(rus)valodīgu grīdas krāsu nolieta milzīga dažādu savdabīgu fresku siena. Rosijas “unikālais” ģeopolitikas ierocis ir invazīvā kolonizācija (settler colonialism).

Kas veidojis rosijiešus kā agresīvu “krievvalodīgu” tautu saķepinājumu, un kas latviešus no pārrosošanas likteņa kaut cik pasargājis, paliek vēl izskaidrojama lieta.

Antīkie vēsturnieki atšķirībā no Lomonosova, lai arī caurmērā visai neskaidri – balti dzīvojuši ārpus Romas impērijas un guvuši paviršāku uzmanību – baltus no rietumslāviem ir atšķīruši, senprūšus un tiem līdzīgas tautas ir pamanījuši, vairāk gan pielīdzinot tos ģermāņiem.

Izmantosim šīs grāmatas informāciju, ciktāl tā nāk no Lomonosova zinātnieka – mums bez zināmākajām antīko Rietumu vēsturnieku liecībām piedāvā arī krievu hronistu ziņas.

Lai saīsinātu lasītāja ceļu līdz lietu būtībai, tulkojumā lietoju tautu un īpašvārdu pašnosaukumus, piemēram, ‘rosijietis’, ne krievijietis’ , ‘Helgs’, ne Oļgs’. Vārda ‘kriviči’ piešķīrums rosijiešiem latviešu valodā ir maldinošs. I.L.)

Mihails Vasilija dēls Lomonosovs (Михаил Васильевич Ломоносов) ir dzimis 1711.gada 19.novembrī Arhangeļskā pomoru ģimenē, miris 1765.gada 15.aprīlī, bijis krievu enciklopēdists, dzejnieks un vēsturnieks. Viens no mūsdienu Rosijas zinātnes pamatlicējiem un viens no Maskavas universitātes (kas nosaukta viņa vārdā) dibinātājiem.

Piezīmes par krievu vēsturi. M.V.Lomonosovs.1766.g.

Senā Rosijas vēsture no Rosijas tautas sākuma līdz lielkņaza Jaroslava Pirmā nāvei jeb līdz 1054.gadam, Mihaila Lomonosova, valsts padomnieka, ķīmijas profesora un Sankt-Pēterburgas imperatora un Karaliskās Zviedrijas zinātņu akadēmijas locekļa sacerēta.

SATURA RĀDĪTĀJS

1. daļa. Par Rosiju līdz Rurikam

1. nodaļa. PAR SENAJIEM IEDZĪVOTĀJIEM ROSIJĀ UN PAR ROSIJAS TAUTAS IZCELŠANOS KOPUMĀ.

2. nodaļa. PAR SLAVĒNU TAUTAS DIŽUMU UN CILTĪM.

3. nodaļa. PAR SLAVĒNU TAUTAS TĀLO SENATNI.

4. nodaļa. PAR SLAVĒNU TIKUMIEM, UZVEDĪBU UN TICĪBĀM.

5. nodaļa. PAR SLAVĒNU PĀRCEĻOJUMIEM UN DARBIEM.

6. nodaļa. PAR SOMIEM.

7. nodaļa. PAR VARJAGIEM KOPUMĀ.

8. nodaļa. PAR VARJAGIEM-ROSIEM.

9. nodaļa. PAR ROSU IZCELSMI UN SENATNI, PAR VIŅU PĀRCEĻOJUMIEM UN DARBIEM

10. nodaļa. PAR VARJAGU-ROSU SAVIENĪBU AR NOVGORODIEŠIEM, ARĪ AR DIENVIDU SLAVĒNU TAUTĀM, UN PAR RURIKA AR BRĀĻIEM UZAICINĀJUMU VALDĪT NOVGORODĀ.

2. daļa. No Rurika valdīšanas sākuma līdz Jaroslava Pirmā nāvei

1. nodaļa. PAR RURIKA VALDĪŠANU UN CITIEM KŅAZIEM UN VALDNIEKIEM, KURI UZAICINĀTI NO VARJAGIEM-ROSIEM.

2. nodaļa. PAR HELGA VALDĪŠANU.

3. nodaļa. PAR INGERA VALDĪŠANU.

4. nodaļa. PAR HELGAS VALDĪŠANU.

5. nodaļa. PAR SVENDOSLAVA VALDĪŠANU.

6. nodaļa. PAR JAROPOLKA VALDĪŠANU.

7. nodaļa. PAR VLADIMIRA VALDĪŠANU LĪDZ KRISTĪBĀM.

8. nodaļa. PAR TICĪBU PĀRLŪKOŠANU UN VLADIMIRA KRISTĪŠANU.

9. nodaļa. PAR VLADIMIRA VALDĪŠANU PĒC KRISTĪŠANĀS.

10. nodaļa. PAR SVJATOPOLKA VALDĪŠANU (Нестор, летописцы и степенные, 1015 год.).

11. nodaļa. PAR JAROSLAVA PIRMĀ VALDĪŠANU.

IEVADS

Rosijas tauta kopš dziļi senatnē slēptiem laikiem līdz patreizējam gadsimtam savā liktenī ir redzējusi tik daudzas pārmaiņas, ka ja kāds iztirzās iekšējos un no ārienes veiktos karus, būs ļoti izbrīnījies, ka tā tik daudzās dalīšanās, apspiešanās un nesakārtotībā ne vien nav izputējusi, bet ir arī sasniegusi dižuma, varenības un slavas augstāko pakāpi.

No ārpuses ugri, pečeņegi, polovcieši, tatāru ordas, poļi, zviedri, turki, no iekšpuses savstarpējās nesaskaņas nav spējušas Rosiju novājināt tā, lai tā nespētu savus spēkus atjaunot. Katrai nelaimei ir sekojusi labklājība, lielāka par iepriekšējo, katram kritumam augstāka atjaunotne; un nogurdinātās tautas uzmundrināšanai kāds Dieva Nodoms ir izvirzījis modrus valdniekus.

Aplūkojot tik lielas pārmaiņas Rosijas darbos: dažādu cilšu savienošanu zem pirmo varjagu (varangi, vikingi) kņazu patvaldības, pēc tam sekojušās iekšējās nesaskaņas, mūsu novājējušo tēvzemi, beidzot, jaunu apkopošanos zem vienvadības un spēcīgu tautu pievienošanu austrumos un rietumos, šo virkni redzu kā lielas upes tecējumu, kas, no saviem avotiem izplatoties pa plašiem laukiem, brīžiem sadalās mazās attekās un starp daudzām salām zaudē dziļumu un straujumu, bet, atkal savienojoties vienos krastos, iegūst diženu straujumu un lielumu; pēc tam, apkopojusi sevī no malām dižas upes, jo tālāk tek, jo izplūst ūdeņu pārpilnībā un savā tecējumā vairo savus spēkus.

Ja Rosija, augot līdz tādam dižumam un paceļoties pāri stipriem un dažādiem šķēršļiem, ir varējusi sniegt rakstniekiem daudz notikumu un piedzīvojumu, par to var spriest ērti. Diezgan daudz no to lielā daudzuma liktenis pārklājis ar aizmirstības tumsu. Tomēr pretēji daudzu domām un cerībām senči mums atstājuši piemiņai tik daudz, ka, liekot lietā citu tautu hronikas, sūdzēties par savējām nerodam iemeslu. Mums ir daudz liecību, ka Rosijā tik liela tumsonība kādu iztēlojas daudzi ārēji rakstnieki, nav bijusi (1). Viņi būs spiesti spriest citādi, apzinot savus un mūsu senčus un salīdzinot tautu izcelsmi, uzvedību, paradumus un noslieces.

Vienu liels senums neatņems slavu citiem, kuru vārds pasaulē izplatījies vēlāk. Seno grieķu darbi neaizēnos romiešu darbus, tāpat kā romieši nevar aizēnot, pazemināt tos, kuri savas slavas pamatus pieņēmuši ilgā laikā.

Tautas sākas, kad citas izšķīst: vienas sagraušana ļauj rasties citai. Pārākumu rada ne laiks, bet diži darbi. Tāpēc katram, kurš Rosijas nostāstos ieraudzīs tādus pat darbus kā grieķu un romiešu, nebūs pamats mūs iepretim tiem pazemināt, vien nākas vainot mūsu līdzšinējo trūkumu mākslā, ar kādu slavas pilnībā mūžībai savus varoņus nodevuši grieķu un latīņu rakstnieki.

Šādu izlīdzinājumu piedāvāju zināmas kopīgas rosijiešu un romiešu darbības līdzības dēļ, kur atrodu pirmo karaļu valdīšanu, kas valdīšanas gadu skaita ziņā atbilst pirmo Rosijas patvaldības lielkņaziem; pilsoniskā pārvalde, kas zināmā veidā veido pilsoņu varu, Romā ir līdzīga mūsējai dažādās kņazistēs un brīvpilsētās; tālāk, ķeizaru vienvaldību uzskatu par saskanīgu ar Maskavas valdnieku patvaldību. Vien atzīmēju nesakritību, ka Romas valsts ar pilsonisko pārvaldību ir cēlusies, bet ar patvaldību it kā nonākusi pagrimumā. Otrādi, Rosija ar savu daudzuzskatu vaļību gandrīz nogāja līdz galīgam sabrukumam, bet ar patvaldību kā sākumā nostiprinājās, tā arī pēc nelaimes gadiem vairojās, nostiprinājās, kļuva slavena. Mums ir uzticams apgalvojums par mūsu tēvzemes labklājību, mūsu svētlaimes ķīlu redzot vienvaldībā, ko pierādījuši tik daudzi un tik diži piemēri. Šis prātojums vien jau pietiekami rāda, cik valstu viengabalainības saglabāšanai vērtīgus noteikumus var sameklēt no vēstures sniegtajiem piemēriem.

Dižs ir darbs ar mirstīgiem un pārejošiem darbiem dot nemirstību tautas kopumam, saglabāt slavējamu darbu pienācīgo slavu un, pārnesot aizgājušus darbus uz pēcnācējiem un dziļu mūžību, apvienot tos, ko ar laika atstarpi atdalījusi daba. Marmors un metāls, kuros attēloti dižu cilvēku izskats un darbi tiek paaugstināti visā tautā, stāv nekustīgi vienā vietā nekustīgi un ar laiku sabrūk. Vēstures stāsti, izplatoties visur un apritot cilvēku dzimuma rokās, nicina stihijas spēku un senuma dēdējumu. Beidzot, tā sniedz valdniekiem pārvaldības piemērus, padotajiem – paklausības, karavīriem – vīrišķības, tiesnešiem – tiesas spriešanas piemērus, jaunākajiem – vecāko saprātu, sirmgalvjiem – stingru pamatu padomos, katram labsirdīgu uzjautrinājumu, kas savienots ar neaprakstāmu labumu. Ja cilvēku sirdis aizkustina sadomāti stāsti, vai tad patiesai vēsturei pietrūks spēka mudināt uz slavējamām lietām, īpaši tām, kas attēlo mūsu sentēvu darbus? Uzsākot to aprakstīšanu, esmu cieši nolēmis turēties pie patiesības un tam lietot visu iespējamo spēku. Šīs lietas diženumam ir jāizslēdz viss, ko no patiesības var novērst prāts. Apstākļi, kas attiecas uz īpašiem cilvēkiem, nedrīkst sagaidīt izdabāšanu (2) tur, kur visa saprāta pienākums ir sadzirdēt un pamanīt veselas tēvzemes krietno slavu, lai ar pienācīgas atzinības izlaišanu neizraisītu saprātīga un taisnīga lasītāja sašutumu, ar melīgiem piedēvējumiem – nicinājumu.

1. daļa. Par Rosiju līdz Rurikam

1.nodaļa. PAR SENAJIEM IEDZĪVOTĀJIEM ROSIJĀ UN PAR ROSIJAS TAUTAS IZCELŠANOS KOPUMĀ

Senie Rosijas apdzīvotāji, slāvi un somi, ir zināmi no mūsu uzticamiem hronistiem (Нестор на многих местах, степенные книги и летописцы). Ārējie senie autori dažādās ciltīs sadalītos skitus un sarmatus sauc dažādos nosaukumos (Геродот, Страбон, Плиний и Птоломей). Abu tautu līdzdalība šajā zemju telpā ir liela. Cauri laikiem ir palielinājušies slavēnu valdījumi.

Daudzi apvidi, ko patvaldības pirmo kņazu laikā apdzīvojuši somi, vēlāk ir aizpildījušies ar slāviem. Daļa somu ar viņiem apvienojušies, daļa, atdodot teritoriju, izvairījušies tālāk uz ziemeļiem un austrumiem. To uzrāda kaut kādas somu cilts atliekas, kas no slavēnu cilts atšķiras ar mutvārdu nostāstiem, kaut aizmirsušas savas valodas lietošanu. No tā līdz šodienai palikuši ne vien daudzu Rosijas ciemu, bet arī upju un pilsētu un veselu apgabalu nosaukumi somu valodā, īpaši austrumu un ziemeļu novados. Krietns daudzums somu vārdu mūsu valodā tiek lietots kopīgi.

Šo divu valodu savienošanos apstiprina vienošanās izvēlēties kopīgu varjagu kņazu pārvaldību, kuri, pārceļoties pie slāviem un somiem ar savu dzimtu un padotajiem un tos apvienojot, ir nostiprinājuši patvaldību.

Slāvu pārākums Rosijas tautas veidošanā ir redzams visai skaidri, jo mūsu valoda, kas cēlusies no slavēnu valodas, no tās novirzījusies maz un tik lielā apgabalu telpā tajā ir mazas dialektu atšķirības.

Par šīm tautām, kas dažādā mērā devušas savu līdzdalību rosijiešu tautas sastādīšanā, ir jāiegūst iespējami pamatīgas zināšanas, lai uzzinātu viņu senatni un to, cik lielā mērā viņu darbi attiecas uz mūsu senčiem un mums. Spriežot par Rosiju sastādījušajām dažādajām ciltīm, neviens tai nevar pārmest pazemošanu. Jo ne par vienu valodu nevar apgalvot, ka tā kopš sākuma pastāvējusi par sevi bez kādiem piejaukumiem. Lielāko daļu no tām redzam cauri kara nemieriem, pārceļojumiem un klejojumiem tā sapītas, ka gandrīz grūti saskatīt, kurai tautai piešķirt augstāko pārsvaru.

2.nodaļa. PAR SLAVĒNU TAUTAS DIŽUMU UN CILTĪM

Īsts dižuma un senuma pierādījums ir slāvu cilts dažādo zemju kopums. Pietiktu ar Rosiju, tās galveno cilti vien, salīdzinot ar jebkuru citu Eiropas tautu. Bet kopā ar to iztēlojoties Poliju, Bohēmiju, vendus, Morāviju, vēl Bulgāriju, Serbiju, Dalmāciju, Maķedoniju un citas slāvu apdzīvotās zemes ap Donavu, pēc tam pie Varjagu jūras dienvidu krastiem piegulošos apgabalus, tas ir, kuršus, žemaišus, lietuviešus, senprūšu atliekas un Meklenburgas vendus, kas visi ir no slavēnu cilts, lai gan ir daudz valodas atšķirību, beidzot, piedomājot tālu austrumos izpletušās slavēnu-krievu tautas pakļautās caristes un valdījumus, slāvus redzam izplatītus ne vien pa lielāko pusi Eiropas, bet arī pa ievērojamu Āzijas daļu.

Tāds slavēnu tautu daudzums un varenums ir zināms jau pirmo Rosijas kņazu dienās no Nestora un citiem mūsu un ārzemju rakstniekiem (Нестор вначале и степенные кн.; Порфирогенит в Администрации). Jo Rosijā Novgorodas (Νεμογαρδα, Nýgarðr, Hólmgarðr) slāvi, poļani pie Dņepras, Kijevas (Kœnugarðr – laivu sēta, Σαμβατας) pakalnos, drevļani Sarkanajā (Червонная) Rosijā starp Dņepru un Pripeti, poločani pie Dvinas (Daugavas), severjani gar Desnu, gar Semu un gar Sulu, dulebi un bužani gar Bugu; kriviči ap Smoļensku (Μιλινισκα), volīnieši Volīnijā, dregoviči starp Pripeti un Dvinu (Daugavu), radimiči pie Sožas, vjatiči pie Okas un citas ciltis, dzīvojot dažādās vietās un savienojoties ar varjagiem-rosiem, aizsāka ļoti spēcīgus karus pret grieķiem.

Ārpus Rosijas – ļahiem gar Vislu, čehiem gar Albas (Elba, Labe, Elbe, Krkonoše kalnos) augšteci, bulgāriem, serbiem un morāviešiem ap Donavu ir bijuši savi karaļi un pārvaldnieki, kas ievērojami ar saviem darbiem. Visai slaveni ir gar Varjagu jūras krastu dzīvojušo slāvu biežie un asiņainie kari ar ziemeļu, īpaši dāņu karaļiem (Оные описывает Саксон Грамматик на многих местах. 4).

Lai gan pilsētu daudzums un lielums nav bijis kā tagad, tomēr visai vērā ņemams. Rosijas robežās dižā Novgoroda, Ladoga, Smoļenska, Kijeva, Polocka (Полотск) vairāk kā citas ir uzplaukušas spēkā un tirdzniecībā, kas no Dņepras pa Melno jūru, no Daugavas un Ņevas pa Varjagu jūru gājusi uz tālām valstīm un ietvērusi dažādas un dārgas preces. Citu slavēnu apmetņu vidū liecību par sevi ar drupām atstājusi ļoti bagāta pilsēta un piestātne Vineta (Wineta, Винета, Jumin, Julin, Iumneta, Jomsburg, Юмна, Юмне, Юлин) pie Oderas upes grīvas; to minētajos laikos izpostījuši dāņi.

Salīdzinot toreizējo slavēnu varenību un dižumu ar tagadējo, atrodu tik tikko manāmu pieaugumu. Ar rietumu un dienvidu slāvu pakļaušanu citas varas pavalstniecībā un pievēršanu muhamedānismam gandrīz būtu sekojis ievērojams šīs cilts zaudējums salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli, ja vien Rosijas pieaudzētā varenība šo samazinājumu neaizpildītu ar uzviju no otras puses. Tāpēc bez šaubīšanās var secināt, ka slavēnu tautu dižums kopumā gandrīz nemainīgi ir ap tūkstoš gadu vērts.

Bet to pašu redzu jau daudz tālākā senatnē (Прокопий Кесарийский, также Иорнанд на многих местах.5). Slavēnu vārds visai izslavinājies ir sestā gadsimta sākumā pēc Kristus; un šīs tautas varenība ir bijusi biedējoša ne vien Trāķijā, Maķedonijā, Istrijā un Dalmācijā, bet visai lielā mērā veicinājusi Romas impērijas sagrāvi.

Vendi un anti savienībā ar viņiem radniecīgajiem slāviem ir vairojuši pēdējo spēku. Šo tautu piederību pie vienas tautas uzrāda ne vien tagadējā valodu līdzība, bet to pirms tūkstoš divsimt gadiem apliecinājis Jornands (О делах готических, гл. 5), atstājot vēsti, ka “no Vislas upes sākuma uz ziemeļiem neizmēramā plašumā dzīvo daudzskaitlīgās vendu tautas; lai gan to nosaukumi dažādām ciltīm un vietām ir atšķirīgi, tomēr kopā tiek saukti par slāviem un antiem”.

Vēl piemetina, ka no Vislas plešas līdz Donavai un Melnajai jūrai. Pirms Jornanda Ptolemājs (Географ., кн. 3, гл. 5, табл. 7.6) otrajā gadsimtā pēc Kristus pieņem vendu izplatību ap visu viņu vārdā nosauktu jūras līci, tas ir, ap Somu un Kurzemes līci. Pie tam šis autors atstājis liecību, ka Sarmatiju iekarojušas ļoti lielās vendu tautas. Arī Plīnijs (Натур. ист., кн. 4, гл. 27.7) liecina, ka viņa laikā ap Vislu dzīvojuši vendi un sarmati. Tādējādi, lai gan Tācits (О нравах германцев.8) ir šaubījies vai vendus pieskaitīt pie sarmatiem vai ģermāņiem, kam iemeslu devuši starp ģermāņiem tāpat kā tagad dzīvojušie vendi, pēc tam viņus vairāk nosliecis uz ģermāņu pusi, tomēr nesalīdzināmi spēcīgāk pārliecina iepriekš aprakstītās liecības. Un tā, slavēnu-poļu tauta pēc taisnības sevi sauc par sarmatu tautu; un es, piekrītot Kromeram (Книга 1, глава 12. 9), nešaubīšos secināt, ka slāvi un vendi kopumā ir senie sarmati.

Bez īpaši nosauktajiem slāviem, vendiem un antiem, bez Sarmatijas, kur sestā gadsimta vidū pār daudzskaitlīgu slavēnu tautu valdījuši Lehs un Čehs, tās toreizējo dižumu pierāda bulgāri, kuru piederība pie tās pašas cilts ar lielu valodas līdzību, varenība un daudzie kara pasākumi ir neapstrīdami. Jo viņi jau pirms Justiniāna Lielā valdīšanas cara Anastasija laikā ieguvuši sev Ilīrijā valdījumus un apmetnes, ir smagi karojuši ar grieķiem.

Rosijas ziemeļu robežās slavēnu iedzīvotāji ir noklusēti ne tikdaudz viņu mazskaitlīguma kā ārējo rakstnieku nezināšanas dēļ. Noraidīt savējos būtu pavisam netaisnīga stingrība. Novgorodas hronists (10), lai gan viņam daudzi sākumā pārmetuši daudzus izdomājumus, tomēr neredzu nekādu iemeslu stūrgalvīgi apstrīdēt, teic, ka pilsēta Slavenska bijusi uzbūvēta un izpostīta daudz pirms Rurika (Rurik, Riurik, Рюрик, Rørik; versija – dāņu varjags no Frīzijas Rorik, Roerik jeb Hrørek). Par to liecina vecas drupas; Nestors Novgorodu min pirms visām Rosijas pilsētām un teic, ka būvēta divreiz (В начале и в 862 году). Ziemeļu rakstnieki (Гелмолд и Арнолд 11) sensenis piemin Kunigardiju (Kiaenuborg, Kaenugard, Kwänaland, no Kvänen, Cajanien Somijā un Lapzemē, Chunigard; versija Hunaland – huņņu pilsēta), tas ir, slaveno pilsētu (somiski).

Tā spriežot, neuzskatu par vieglprātīgu ziņkāri, kad, vērojot pie Ptolemāja, Plīnija un citiem vietu nosaukumus, atrodam no Adrijas jūras un Donavas līdz pašiem Ledus okeāna krastiem daudzus nosaukumus no slavēnu valodas, kas nebūtu jāatzīst par bezspēcīgu pierādījumu, ja balstās un pamatojas uz iepriekšminētām liecībām. Slavēnu varenības vairošanās pierādījumam ne mazā mērā kalpo gotu, vandāļu (venetu) un langobardu karagājieni no ziemeļiem. Jo, lai gan taisnības labad tos no slavēnu ciltīm nodalu, tomēr man ir pietiekami iemesli apgalvot, ka lielu daļu viņu karaspēka ir sastādījuši slāvi; un ne tikai ierindnieki, bet arī galvenie vadoņi ir bijuši no slavēnu cilts. Tādējādi tagad ir pilnīgi skaidrs, cik liela ir bijusi slavēnu cilts jau pirmajos gadsimtos pēc Kristus dzimšanas.

3. nodaļa. PAR SLAVĒNU TAUTAS TĀLO SENATNI

Slavēnu vārds ārēju rakstnieku ausis sasniedzis vēlu un diez vai agrāk par Justiniāna Lielā valdīšanas laiku, tomēr pati tauta un valoda sniedzas dziļā senatnē. Tautas nesākas no nosaukumiem, nosaukumi tautām tiek doti. Kādas tautas pašas un kaimiņi sauc vienādi. Kādas citi pazīst ar pašai tautai neparastu un pie tam nezināmu nosaukumu. Nereti ar jaunu nosaukumu vecais aiziet tumsā vai seno, tam pārkāpjot mājas robežas, par jaunu iecienī svešzemnieki. Tāpēc slavēnu vārdu, iespējams, pašas tautas lietojušas daudz senāk, pirms tas sasniedzis Grieķiju un Romu un kļuvis par ierastu. Bet vispirms pierādīsim senumu, tad pameklēsim tajā nosaukumu.

Pirmkārt, par senumu mums ir pietiekams un gandrīz acīmredzams apstiprinājums slāvu cilts dižumā un varenumā, kas vairāk kā pusotru gadu tūkstoti stāv gandrīz vienā līmenī, un tāpēc nav iespējams iedomāties, ka tā pirmajā gadsimtā pēc Kristus būtu pēkšņi savairojusies līdz tik lielam cilvēku daudzumam, kas ir pretrunā ar cilvēciskās esamības dabisku plūdumu un dižu tautu izaugsmes piemēriem. Ar šādu spriedumu saskan daudzas dižu seno rakstnieku liecības, no kurām kā pirmo piedāvāsim ziņu par kopīgai eiropiešu ciltij piederošu un no tās cēlušos slāvvendu seno mājošanu Āzijā.

Plīnijs raksta (Натур. ист., книга 6, глава 1.12), ka

aiz Vilijas upes ir Paflagonijas (Paphlagonia, sens Anatolijas apgabals, kas robežojas ar Melno jūru, rietumos ar Bitiniju (Bithynia, Anatolijas apgabals, robežojas ar Marmora jūru), Pontu (Pontus, apgabals Anatolijas ziemeļaustrumos, robežojas ar Melno jūru) austrumos un Galatiju (3.gs.pr.Kr. ķeltu apdzīvots centrālās Anatolijas apgabals) dienvidos. Paflagonieši ir vieni no Anatolijas senākajām tautām) valsts, ko daži sauc par Pilimenas valsti; no otras puses to aptver Galatija (Galatia). Milesiešu (Milesian) (dibinātā) pilsēta Mastija (Mastya) un tad Kromna (Cromna). Ar to vietu Kornēlijs Nepots (Cornelius Nepos) saista enetus (Heneti, Enetae), un apgalvo, ka tāda paša nosaukuma veneti Itālijā cēlušies no tiem”.

Vēlāk Nepotam piekrita Ptolemājs (Claudius Ptolemaeus, Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Klaúdios Ptolemaîos) (Книга 12, стр. 544. Книга 4), kaut iepriekš bija uzskatījis citādi.

Piekrita Kurcijs (Quintus Curtius Rufus) (Кн. 3, гл.3.13), Solins (Gaius Julius Solinus) (Глава 44.14). To pašu domā Katons (Marcus Porcius Cato (Minor/Uticensis)), kā liecina Plīnijs (Plinius Maior, Gaius Plinius Secundus) (Нат. ист., книга 3, глава 19), tos atvasinot no trojiešiem. To visu parāda un vispusīgi izskaidro dižais un cienījamais vēsturnieks Līvijs (Titus Livius) (Книга 1, глава 1.15).

Antenors (Ἀντήνωρ, Antenor — trojietis, Priāma draugs un padomnieks, trāķiešu valdnieka Kisseja meitas Feano (Teano) vīrs), – viņš raksta, –

ar daudz enetiem, kuri dumpjos bija padzīti no Paflagonijas un pie Trojas zaudējuši savu valdnieku Pilimenu, pēc daudziem klejojumiem nonāca Adrijas līča iekšējā galā: meklēja apmešanās vietu un vadoni. Padzinuši euganejus (Euganĕi – tauta Aizalpu Gallijā, Gallia cisalpina), kas dzīvoja starp jūru un Alpu kalniem, eneti un trojieši pārņēma viņu zemes. Tāpēc ir ciema vārds – Troja; visa tauta nosaukta par venetiem”.

Daži domā, ka veneti cēlušies no Gallijas, kur tauta ar tādu nosaukumu bijusi Jūlija Cēzara laikā. Tomēr par to nav zinājuši Katons, Nepots un Līvijs. Liecinot tik daudz autoriem, strīdīgā doma ir visai nesvarīga; pretēji, domājams, ka gallu veneti cēlušies no Adrijas venetiem. Tūkstoš gados pēc Trojas izpostīšanas tik mazu attālumu pārceļot un izplatīties varēja viegli.

Nu jau mums ir slavēnu cilts senums Āzijā kopš vissenākajiem laikiem, par kuriem tālāk atpakaļ saprātīgi Eiropas tautu vēsturnieki nesniedzas.

Mosohu (Meshech or Mosoch), Noasa mazdēlu kā slavēnu tautas pirmtēvu neredzu pamatu ne apstiprināt ne noliegt (16). Tāpēc to atstāju katra paša ziņā, sargoties izmantot Svētos Rakstus kā maldīgu liecību, un nevēloties uz to mudināt arī pasaulīgos rakstniekus. Pietiks ar to, ka bez enetiem varu visai ticami uzrādīt vēl citas spēcīgas tik pat senas Āzijas slavēnu tautas, un ar jau tad bijušo to dižumu un varenumu apgalvot, ka tās ir sākušās daudzus gadsimtus pirms Trojas izpostīšanas.

Iepriekšējā nodaļā ir parādīta sarmatu un venedu jeb vendu piederība vienai ciltij ar slavēniem.

Plīnijs (Нат. ист., кн. 6, гл. 7 и кн. 4, гл. 1 и гл. 11. 17) par tālāk austrumos dzīvojušiem sarmatiem raksta, ka tie ir no mēdiešu cilts, dzīvo pie Donas upes, dalās dažādās ciltīs. Šis pats autors un Strābons (В Географ., кн. 7, ст. 218. 18) atzīst kādus mēdiešus Eiropā kopā ar trāķiešiem, tas ir, sarmatu apvidū, ar ko sarmatu un mēdiešu piederības varbūtība vienai ciltij palielinās. Jo pārceļoties no austrumiem uz rietumiem un pārdēvēti par sarmatiem, mēdieši ir varējuši vairākās paaudzēs saglabāt iepriekšējo nosaukumu, līdzīgi kā Novgorodas slāvi starp citām slāvu tautām, kurām ir bijuši savi īpaši nosaukumi.

Ar dažu mēdiešu izteicienu līdzību slavēnu izteicieniem viendabīguma varbūtībai nepietiktu, ja to neapstiprinātu šādas nozīmīgas seno rakstnieku liecības.

Kā vēstījis Hērodots (В Мелпо[мене], стр. 115. 19), amazones ir cēlušās no sarmatiem un runājušas sarmatu valodā; skitu valodu no budiniem tīri nav iemācījušās. Plīnijs piemin sievu pārvaldītus (matriarhāts, gynocracy) sarmatus ginekokratumenus (gynecocratumeni), kas bijuši laulībā ar amazonēm, arī sarmatu amazones (Нат. ист., кн. 6, гл. 7.). Tādējādi tie ir bijuši no slavēnu cilts.

Redzot Āzijas paflagoniešus, enetus, mēdiešus un amazones kā piederīgus slavēnu ciltij, var jau iedomāties, ka tiem kaimiņos mājojošie moshi (arī meshi jeb meshetieši Gruzijas dienvidrietumos) ir bijuši ar viņiem no vienas cilts, kāpēc vairāki jaunie rakstnieki no tiem atvasina maskaviešu tautu. Par Moshinijas atrašanos kaimiņos amazonēm un sarmatiem es senas liecības atrodu, par kopēju cilti neatrodu; tātad sargos to apgalvot, jo vairāk tāpēc, ka Strābona rakstītajā (Географ., кн. 11, стр. 343 20) pamanu pretējo: „Moshinija, – viņš raksta, – sadalās trijās daļās: vieni kolhi, otri ivēri, trešie armēņi” – tās ir no slāviem visai nodalītas tautas. Mūsu hronikās līdz Maskavas sākumiem Rosijas apvidos līdzīgu nosaukumu neatrodam; arī Nestoram uzskaitot slavēnu ciltis, par moshiem ir dziļš klusums. Lielais laika posms, kurā moshus nepiemin ārējie un mūsu rakstnieki, neļauj apgalvot moshu un Maskavas slāvu piederību vienai ciltij bez pietiekama apliecinājuma.

Dienvideiropā slāvu senums un varenums izriet no Hērodota, kurš venedus ar ilīriešiem uzskata par vienu tautu un apraksta to mēdiešiem līdzīgos paradumus (Евтерпия, стр. 36; Терпсих[ора], стр. 128), kas apstiprina augšminēto piederību vienai ciltij.

Ilīriešu senatne stiepjas līdz leģendāriem laikiem; viņu spēks ir zināms no kara attiecībām ar grieķiem un romiešiem. Daži, tiecoties senos ilīriešus nodalīt no tagadējiem Ilīrijā dzīvojošiem slāviem, atsaucas uz Jornanda (Jordanes jeb Jordanis, 6.gs. gotu vēsturnieks, iespējams, alans, dažkārt kļūdaini saukts par Jornandu) un Prokopija (Προκοπιου Καiσαρεως, Рrоkopios) liecībām, kuri apraksta slāvu ierašanos aiz Donavas no ziemeļiem; atzīst jaunus vietvārdus ar slavēnu iezīmēm, bet starp vecajiem tādus neatrod. Tas ir vājš apšaubāmu domu pamatojums! Taisnība, ka slāvi, no pusnakts (ziemeļu) zemēm pār Donavu pārgājuši, Dalmācijā un Ilīrijā apmetušies sestā gadsimta sākumā. Bet vai no tā var secināt, ka viņi vai viņu ciltij piederīgie tur agrāk nekad nav dzīvojuši? Vai nevar būt, ka romiešu spēku atspiesti, Ilīrijas slāvi kara laikā ir izvairījušies, pārejot Donavu uz ziemeļu zemēm; pēc tam, manot romiešu vājināšanos, centušies atgriezties savās iepriekšējās mājvietās? Tam rodam pēdas mūsu avotos; Nestors apgalvo (Лист 16 на обороте. 21), ka Ilīrijā, kad mācījis apustulis Pāvils, dzīvojuši slāvi un ka pie Donavas mājojušie, bēgot no varmācīgas viņu vidū ienākušu un apmetušos romiešu varas, pārgājuši uz ziemeļiem, uz Bugu, Vislu, Dņepru, Dvinu (Daugavu) un Volhovu (В начале, лист 2 на обороте).

Liecību jau pietiek; bet papildus Plīnijs apgalvo, ka viņam ir bijis grūti izrunāt ilīriešu valodas vārdus (22). Skaidrs pierādījums, ka tie nav ņemti ne no grieķu, ne latīņu valodas, kurās viņš nešaubīgi bijis prasmīgs. Daudzu pilsētu nosaukumi no seniem laikiem uzrāda slavēnu skanējumu, kas atbilst apspriestajam un varbūtību paaugstina.

Sena slāvu vārda pazīmes uzrādās, pirmkārt, pie Ptolemāja nosaukumā ‘stavan’ (Географ., кн.3, гл. 5, таб. Евр. 7. 23). Grieķu un latīņu valodu īpatnības neļauj izrunāt vārdu ‘slavjan’. Tāpēc sauca sākumā par stavaniem, vēlāk par sklavaniem un sflavaniem. Amazones jeb alazones. Grieķiski slavēnu tautas nosaukums nozīmē lielībniekus; redzams, šis vārds ir tulkojums no ‘slavjan’, tas ir, pašslavējošs, no slavēnu valodas uz grieķu. Kaut kad ar slavēnu vārdu izslavētu slavēnu valdnieku vārdi ir varējuši sākties ne jau tajā brīdī, bet ilgi pirms tam. Tauta ir sevi saukusi savu valdnieku un varoņu vārdā, pēc tam ar savu darbu slavu apstiprinājusi sev slavenu nosaukumu, kas pasaulē izplatījies vēlāk, bet iekšēji lietots sen.

4. nodaļa. PAR SLAVĒNU TIKUMIEM, UZVEDĪBU UN TICĪBĀM

Dažādas slāvu ciltis neapstrīdami ir atšķīrušās ar paradumiem, lai gan daudzās ziņās bijušas līdzīgas.

Papildus atšķirībām dažādās viņu vietās uzvedību maina dažādi laiki. Teiksim, slāvu senču – mēdiešu, venetu, ilīriešu, amazoņu un sarmatu – dēļ, kas nodalās caur daudziem gadsimtiem, lieliem attālumiem un pāri tam caur daudzdažādām pārceļošanām, nevarēšu attēlot toreizējā veidā, kas atbilstoši vietējam klimatam un kaimiņattiecībām ar lieliskām tautām nevar būt līdzīgs viņu vēlākiem pārceļojušiem pēctečiem.

Tādējādi pietiks, ja tos aplūkosim kaut cik aprakstītus pēc pārceļojumiem.

Kad slāvu vārdu pasaulē izskandināja kari pret romiešiem un grieķiem, tad (Bizantijas vēsturnieks) Prokopijs no Cēzarejas (Προκόπιος ὁ Καισαρεύς, Procopius Caesarensis; apm. 500 – 565.gg.), (О Готич. Войне, Кн. 3, гл.14.24 ?), tā laika rakstnieks, ir par viņiem atstājis šādu liecību:

Šīs tautas, slāvi un anti, nepakļaujas vienotai valsts varai, bet izsenis dzīvo visas tautas pavēlniecībā. Labumus un kaitējumus pieņem visi kopīgi. Tāpat arī citas lietas abās tautās tiek uzturētas izsenis.

Godā vienu dievu, radītāju pērkonu un visas pasaules valdnieku. Viņam ziedo vēršus un citus upurus. Likteni neatzīst un tam nekādu ietekmi uz cilvēku dzimumu nepiešķir. Nonākot slimības varā vai gatavojoties karam un redzot tuvumā nāvi, sola dievam, ka tiklīdz tiks no likstas vaļā, tūdaļ ziedos. Dabūjuši gribēto, savu solījumu tūlīt izpilda un tic, ka viņu dzīvību saglabājis šis ziedojums.

Bez tam godā upes un citus ūdeņus, arī dažus citus dievus, kuriem visiem kalpo un ziedojot zīlē nākotni.

Dzīvo atsevišķi izkliedētās nabadzīgās būdiņās un nereti pārceļas no vietas uz vietu. Izejot kaujā, daudzi iet kājām ar vairogiem un šķēpiem; bruņas nevalkā. Daži ar ienaidnieku cīnās bez apģērba uz pleciem vienās biksēs. Abām ciltīm valoda ir viena – dīvaina. Neatšķiras pat ķermeņa izskats, jo visi gara auguma un ar neizmērojami spēcīgiem locekļiem, ne visai balti, ne dzelteniem matiem, ne visai melniem, bet visi gaišbrūniem matiem. Dzīvību uztur kā masageti ar sausu un vienkāršu pārtiku un līdzīgi tiem staigā visai netīrīgi, pēc dabas nav ļauni, nav viltīgi un ar vienkāršo raksturu lielā mērā līdzīgi huņņiem”.

Tas ir teikts par slavēniem, kas sestajā gadsimtā pēc Kristus dzīvojuši pie Donavas.

Par slavēnu tautām, kas dzīvojušas Rosijas apgabalos, Nestors (Nestors Hronists (apm. 1056 — 1114.gg.) — senkrievu hronists, svēto dzīvju aprakstītājs, Kijevas Alu klostera mūks) (В начале, лист 6 на обороте) vēstī, ka poļani no saviem senčiem ir lēnprātīgi, kautrīgi attiecas pret vecākiem un radiniekiem un ievēro laulības saites.

Drevļani dzīvo kā zvēri: nogalina cits citu, ēd nešķīstus zvērus. Laulības kārtību neuztur: neprecētas sievietes tvarsta pie ūdens un tur sievu vietā.

Radimiči, kriviči, vjatiči un severjaņi turas pie vienādiem paradumiem. Dzīvo mežos kā savvaļas zvēri, pārtiek no visādas nešķīstības, nekaunas neķītri lamāties vecāku priekšā; laulību vietā sanāk svētku rotaļās starp ciemiem un danco, tur sev paņem sievietes, ar kurām iepriekš vienojušies; tur pie sevis pa divām vai trim. Par mirušajiem rīko bēru mielastus, tad uz guļbaļķu krāvuma sadedzina un pelnus ar kauliem traukos uz stabiem izliek pie ceļiem. Šāds paradums krivičiem ir bijis vēl Nestora laikos. Novgorodas slāvu tikumus un uzvedību var saskatīt ar to vēstures sākumu kopš Rurika atnākšanas.

Pie Varjagu jūras dienvidu krastā dzīvojušie slāvi izsenis piesliekušies tirdzniecībai.

Par dižas tirdzniecības pierādījumu kalpo izpostīta slavēnu pilsēta Vineta, venetu izveidota un nosaukta. Helmolds (apm. 1120 – pēc 1177.gg., sakšu priesteris un vēsturnieks; http://www.vostlit.info/Texts/rus/Gelmold/framegel5.htm ) par to raksta (Книга 1. 25):

Odras upe tek uz rietumiem caur vendu tautām. Grīvā, kur tā ietek Varjagu jūrā, kādreiz ir bijusi izslavēta pilsēta Vineta, kurā bijusi daudztautu piestātne grieķiem un apkārt dzīvojušiem barbariem. Dižumā pārspējusi visas Eiropas pilsētas. Tajā dzīvojuši slāvi, sajaukušies ar citām tautām, ar barbariem un ar grieķiem. Iebraukušajiem sakšiem tāpat ļauts dzīvot tajā pilsētā, lai tikai nesaka, ka ir kristieši, jo visi slāvi pat līdz tās pilsētas izpostīšanai kalpojuši elkiem. Starp citu, ceļinieku pieņemšanas un tikumu ziņā neviena tauta nav bijusi godīgāka un labvēlīgāka. Ļoti bagātā pilsēta ir tirgojusies ar dažādām precēm un tai ir bijis viss, kā gadās reti un kas ir patīkami. To izpostījis kāds dāņu karalis. Redzamas vēl vien atliekas no senām drupām”.

Pēc tam slavēnu tauta Pomerānijā ir pieradusi pie jūras laupīšanām.

Par vendu Pomerānijas slāvu tikumiem un ticību, īpaši par tiem, kuri dzīvojuši Vagrijā, ziemeļu rakstnieki apgalvo (Гарткнох. Диссерт. 12, о делах прус., § 2. 26), ka viņiem ierasta bijusi daudzsievība: pirkuši sievas, cik kurš spējis pabarot. Lai gan godājuši vienu dievu debesīs, kas bijis viņu aizbildnis, tomēr zemes lietas tas uzticējis citiem.

Viens no tiem – Svjatovids (Святовид, arī Svetovids, poļu Sventovids, čehu svētais Vits (lietuviešu Vytis? – I.L.). Uzskatīts par zemes augļu un karu aizbildni) Rīgenas salā bijis izgriezts no koka ar četrām sejām, īsā tērpā, stāvējis pagānu templī, kreisajā rokā turējis šaujamloku, labajā ragu ar vīnu; uz augšstilba milzīgs zobens sudraba makstī. (Арикил, О цымбарском идолопоклонстве, на многих местах. 27). Tam uzkarināti bijuši milzīgi segli un iemaukti. Četras sejas, šķiet, nozīmējušas četrus gada laikus. Šā elka vārdā priesteris sniedzis atbildes. Pēc Svjatovida godāšanā sekojis Prove jeb Prono, īpaši vagru slāviem; tas stāvējis uz diža un kupla ozola. Ap to zemē izlikti līdz tūkstoš elki ar divām, trim un vairāk sejām. Prona priekšā bijis altāris ziedojumiem.

Radegasts uz krūtīm turējis vairogu ar attēlotu vērša galvu, kreisajā rokā šķēps, uz bruņucepures gailis ar izplestiem spārniem.

Siva jeb Siba, kaila sieviete, mati uz muguras līdz pacelēm; labajā rokā ābols, kreisajā turējusi vīnogu ķekaru.

Visbeidzot, viņi ir godājuši dievu Čern un dievu Bel: pirmo labu, otru niknu.

Pāri visiem šiem elkiem ir dievinātas ugunis, kas nenodziestot degušas dažādās vietās. Daudzie ūdeņi, avoti un ezeri godāti tik augstu, ka ūdens no tiem smelts dziļā un godbijīgā klusumā. Kurš uzvedies riebīgi, sodīts ar nāvi.

Tāds ezers ir dievināts Rīgenas salā, biezā mežā, saukts par Studeņec, lai gan visai bagāts ar zivīm, tomēr tās nav ķertas, godājot šķietamu svētumu.

Pie visa tā godājuši čūskas (zalkšus? – I.L.) kā mājas dievus un sodījuši tos, kuri tām kaitējuši.

Ziedojot Svjatovidam, pauduši ārkārtīgi dižu godinājumu. Pēc pļaujas viņa tempļa priekšā sanākusi visa tauta, lai vadītu dižus svētkus, kuros ziedojumam kauti lopi, un dienu pirms šīm augstajām elkdievības dzīrēm pašam priesterim bijis pirms ziedošanas un kalpošanas tīri jāizslauka templis. Nākamā dienā, pašā svētku laikā, tautai sanākot tempļa durvju priekšā, paņēmis rokās elka ragu ar vīnu, kas iepildīts pirms gada, ir pravietojis par nākošā gada auglīgumu. Jo tas, ka vīna daudzums ragā mazinājies nedaudz, ticis godāts kā auglības pazīme. Citādi uz augļu pārpilnību nav cerējuši. Pēc tam priesteris vīnu no raga izlējis pie Svjatovida kājām un ielējis tajā jaunu; iedzēris uz tā veselību un lūdzis, lai viņa ļaudīm un tēvzemei sniedz labklājību, bagātību un uzvaru pār pretiniekiem. Izdzēris vīna ragu, pielējis no jauna un atdevis elka rokās. Pēc tam ziedojuši dižus apaļus kukuļus no miltiem un medus, kurus priesteris nolicis starp sevi un tautu, aizlūdzis par pārpilnu pļauju nākošgad. Pēc tam svētījis tautu Svjatovida vārdā, aicinājis čakli ziedot un kā atdarījumu solījis uzvaru pār pretiniekiem jūrā un uz sauszemes.

Pēc tam diena vadīta ēšanā un dzeršanā, un ja kāds piedzēries, to uzskatījuši par kauna lietu.

Katram cilvēkam šim elkam bijis jāziedo trešā daļa no sava salaupītā guvuma ik gadus. Trīssimt jātnieki – karavīri vēstneši, ko spējuši salaupīt, uz templi nesuši visu, to priesteris izmantojis tempļa izgreznošanai. Nereti šim elkam ir upurēti kristiešu gūstekņi, kuri sēdināti jāšus zirgā ar visām zirglietām. Zirgs ar visām četrām kājām piesiets pie četriem stabiem, un pieliekot uguni abās pusēs saliktai ugunskura malkai, zirgs un jātnieks sadedzināti dzīvi.

Citiem saviem elkiem, Provam jeb Pronam, Sivai, Radegastam tā laika slāvi ziedojuši kristiešu asinsupuri. Tos upurējot, priesteris iedzēris asinis, no kā cerējuši uz spēku un iedarbību pareģojuma veikšanai. Kad upurēšana veikta, sākušās upurēšanas dzīres ar mūziku un dančiem.

Niknajiem dieviem ziedojuši asinsupuri un sērīgu lūgšanu, kā arī baismīgus zvērestus; labajiem – līksmību, rotaļas un priecīgu dzīrošanu.

Nākotni parasti zīlējuši, metot koka dēlīšus, kam viena puse melna, otra balta. Viņuprāt pēc izmešanas baltā puse augšā nozīmējusi labu, melnā sliktu. Pareģojumam kalpojušas arī putnu lidošanas un klaigāšanas puses, zvēru sastapšana, bez tam liesmas kustība, ūdens tecēšana un dažādi putu un strāvojumu veidi.

Svjatovidam ir iesvētīts dižens balts zirgs. Kad gribējuši uzsākt karu, tempļa priekšā iedūruši zemē ar asajiem galiem sešus šķēpus, pa diviem kopā krustiski. Pēc parastas lūgsnas priesteris izvedis iesvētīto zirgu lēkt pār šiem šķēpiem. Kad lēcis ar labo kāju pa priekšu, to godinājuši par labu paredzētās lietas zīmi; bet kad tālāk izstiepis kreiso, atzinuši par sliktu zīmi. Pēc šīs zirga lēkšanas noteikta kara sākšana vai atlikšana.

5. nodaļa. PAR SLAVĒNU PĀRCEĻOJUMIEM UN DARBIEM

Par senāko no visām slāvu pārceļošanām, spriežot no seno rakstnieku vēstīm, var uzskatīt pāreju no Āzijas uz Eiropu. To, ka tā notikusi divējādi, pa ūdeni un sauszemi, no iepriekšteiktā pamanīt nav grūti. Jo veneti no Trojas ar Antenoru ir kuģojuši caur Arhipelāgu (Αρχιπέλαγος, Egeju jūra), Vidusjūru un Adrijas jūru. Un visai iespējams, ka pēc tam pie viņiem vai kaimiņos dažādos laikos un gadījumos ir pārceļojuši apmesties daudz viņu ciltsbrāļu no Paflagonijas pa jau nosaukto ceļu vai pa Melno jūru un augšup pa Donavu. To apstiprina, pirmkārt, tas, ka veneti ir visai plaši izplatījušies gar Adrijas līča ziemeļu un austrumu krastu un zemēs gar Donavu; otrkārt, Paflagonija turpmāk ir laiku pa laikam samazinājusies un beidzot starp Āzijas galvenajām zemēm nav uzskaitīta, jo jau Ptolemājs (Геогр., кн. 5, гл. 3. 28) to uzskata par mazu Galatijas daļu.

Cits ceļš ir bijis no Mēdijas uz ziemeļiem gar Melno jūru, uz rietumiem un tālāk uz ziemeļu zemēm, tālāk no mēdiešiem cēlušies sarmati no Pārdonas vietām izpletušies uz vakaru zemēm, ko no jau rakstītā var patiesi secināt. Vēl arī Blonds (Flavio Bjondo, latīn. Blondus; it. Biondo, 1392 – 1463.gg.) raksta (Декада 1, кн.1. 29), ka slāvi, kas dzīvojuši no Kimērijas Bosfora līdz Trāķijai, ir pārcēlušies uz Ilīriju un Dalmāciju.

Par bulgāru seno dzīves vietu daži labi pamatoti ir uzskatījuši apvidus Āzijas Sarmatijā pie VHelgas upes (Кромер, кн. 1, гл. 8. 30), vēl tāpēc, ka Jornands apraksta slāvu un antu, arī slavēnu tautas, kopīgu uzbrukumu Romas lielvalstij un par viņu dzīves vietu uzskata zemi ziemeļos no Melnās jūras. Tam atbilst nosaukums ‘bulgāri’, kas cēlies no ‘VHelga’, par kuriem rosijieši vēlāk saukuši arī citas tautas, kozarus (hazāri, Хаза́ры, Кузарим, ал-Хазар, Хазар, Χαζαροι, Хазир, Козари, Chazari, Caziri, Gazari – tjurku valodā runājošs vietējo indoirāņu iedzīvotāju, tjurku un ugru sajaukums) un tatārus (Нестор на многих местах).

Tas viss pierāda slavēnu paaudžu pārvietošanos no austrumiem uz rietumiem pa mūsu plašajām zemēm ziemeļos no Ponta (Melnās) jūras.

Tādējādi, plešoties atkal uz dienvidiem, tie ir savienojušies ar saviem ciltsbrāļiem, kuri pārcēlušies pa dienvidu ceļu un uz daudziem gadsimtiem veidojuši dažādas slavēnu ciltis, pārceļojumu saskarē ar citu cilšu tautām mainoties valodas un tikumu ziņā.

To kāda ir bijusi slavēnu tautu seno senču varonība, var uzzināt, lasot par persiešu, grieķu un romiešu kariem ar mēdiešiem, sarmatiem un ilīriešiem, kas jau līdz rosijiešiem pieder pie visām slavēnu ciltīm. Par Aleksandra Lielā slavēnu tautai veltīto vēstuli (31), lai gan tās vēstījums šķiet neticams un mums par īpašu atzinību kalpot nevar, tomēr šeit to atgādinu tiem, kuri nezin, ka bez mūsu novgorodiešiem ar to lepojas arī čehi (Кромер, книга 1, глава 14).

Starp citu, tad, kad slavēnu ciltis virzījās no Mēdijas uz Ilīriju un citām vietām, tad izplatījās arī uz ziemeļu zemēm lielā skaitā.

Novgorodas hronists šajā ziņā ir saskaņā ar ārējiem rakstniekiem. Un lai gan Slavena un Rusa un citu brāļu vārdi viņam ir izdomāti, tur ir aprakstīti ziemeļu slāvu darbi, kas nav pretrunā ar patiesību. Līdz Varjagu jūrai, kura šādu nosaukumu Baltijas somu (чудском) valodā dabūjusi par laupīšanu, senajos laikos parasti bijusi liela laupīšana un ne tikai no nekrietnu cilvēku puses, bet arī no valdnieku bērniem nav uzskatīta par netiklību. Par Slavena dēlu Volhvu, no kura nosaukumu nes Volhova, viņš raksta, ka tas šajā upē pārvērties par krokodilu un rijis peldētājus. Te jāsaprot, ka minētais kņazs Ladogas ezerā un Volhovā jeb Duļķainajā upē kā tā toreiz saukta, ir laupījis un savas plosīšanās dēļ līdzībā iesaukts par šādu miesaskāru zvēru. Ziemeļu slāvu izplatīšanās līdz Vimas un Pečoras un pat Obas upēm, lai gan, šķiet, ir bijusi vēlāka kā apgalvots šajā hronikā, tomēr ne tik vēla kā daži domā, jo par dārgu soboļādu tirdzniecību uz rietumiem no ārējiem autoriem ir zināms jau pirms septiņsimt gadiem, un melonītes Rosijas tirgos ir apgrozījušās (32), pirms Jermaks ar kara roku atvēris ieeju Sibīrijā.

Kad nostiprinājās Romas impērija un savus bruņotos spēkus izvērsa tālu, tad tās vardarbību sajuta arī slavēnu tautas, kas dzīvoja Ilīrijā, Dalmācijā un ap Donavu, kādēļ nosliecās uz ziemeļiem pie saviem ciltsbrāļiem, kas tur dzīvoja sen. Kā liecina Nestors (Лист 4), vietās, kur tagad Novgoroda, viņi ir dzīvojuši laikā, kad evaņģēliju sludinājis Svētais Apustulis Andrejs. Ptolemājs (Кн. 3, гл. 5, таблица 8) slāvus ir novietojis ap Veļikije Lukiem, Staraja Rusu un Novgorodu.

Un tā kļūst skaidrs, ka neieredzot Romas jūgu un mīlot savu vaļību, slāvi to ir meklējuši ziemeļu zemēs, kuras izmantojuši viņu ciltsbrāļi, plašās vietās, lielos laukos, pie upēm un ezeriem. Nestors sīki apraksta (Лист 3, на обороте), ka volohi uzgājuši Donavas slāvus un, apmetušies ar tiem, sākuši darīt pāri un izvarot; tad tie, aizgājuši uz Vislas upi, saukušies par ļahiem. No ļahiem kādi ir saukušies par lutičiem, kādi par mazūriem, kādi par pomoriem. Kādi apmetušies ap Dņepru un saukušies par poļaniem; citi par drevļaniem, jo apmetušies mežos; daudzi starp Pripeti un Dvinu
(Daugavu) saukušies par dregovičiem; kādi apmetušies pie Dvinas un pēc Polotas upes saukušies par poločaniem; daudzi pārceļojuši pie Okas un saukušies par vjatičiem. Citi slāvi apmetušies pie Ilmeņa ezera un tikuši daudzināti šajā vārdā; citi apmetušies gar Desnu, Semu un Sulu un saukušies par severjaņiem. Novgorodieši ir ne vien paturējuši savu slavēnisko nosaukumu, bet arī sev radniecīgo pie Donavas un Ilīrijā dzīvojošo slāvu valodu, kas daudz līdzīgāka lielkrievu valodai kā poļu, neraugoties uz to, ka poļi viņiem dzīvo tuvāk kā mēs, kaimiņos.

Kad Romas impērija sāka pagrimt, slāvi, cenšoties atriebt pāridarījumu saviem senčiem, veica spēcīgus un biežus karagājienus no ziemeļiem uz dienvidiem, īpaši Justiniāna Lielā, grieķu cara, laikā, par ko sniedzu piemēru no Prokopija (О готической войне, кн. 3, гл. 38. 33):

Slavēnu karaspēks, kas sastāvēja no trim tūkstošiem, bez pretestības pārcēlās Donavai un tad bez pūlēm pār Gebru (upe Trāķijā), un sadalījās divās daļās. Viena daļa sastāvēja no tūkstoš astoņsimt cilvēkiem, otra no pārējiem. Abām, lai arī sadalītām, uzbruka romiešu karakungi Trāķijā un Ilīrijā, tomēr lielās cerībās tika uzvarēti un daļa nogalēti uz vietas, daļa bez kādas kārtības izglābās bēgot. Pēc tam, kad abi slavēnu pulki daudz mazākā sastāvā gāza romiešu vadoņus un padzina, cita to daļa ar Azbadu (vārds nozīmē – galvenais komandieris) sarīkoja kauju. Šis Azbads, Justiniāna stipators (latīn. stīpātor, miesassargs), vadīja kavalēriju, kas izsenis Trāķijas pilsētas Cirulas aizstāvībai bija spēcīga skaitā un vīrišķībā. Slāvi, izklīdinājuši arī tos, daudzus ar negodu bēgošos nogalēja un, notvēruši Azbadu, lai gan sākumā sargāja dzīvu, vēlāk, izgriezuši siksnas no muguras, viņu sadedzināja. To izdarījuši, izpostīja visu Trāķiju un Ilīriju bez pašu zaudējumiem un abās vietās aplencot ieņēma daudzus cietokšņus.

Līdz tam nebija uzdrošinājušies ne pie sienām pieiet, ne klajā laukā iziet, nekad neuzdrošinājās rīkot uzbrukumus Romas impērijai un līdz tam, šķiet, nekad nebija pārgājuši Donavu.

Azbadu uzvarējušie slāvi izpostīja visas vietas līdz pašai jūrai. Piejūras pilsētu Toperu ar aizsardzības karaspēku ieņēma šādi. Lielākā daļa slāvu noslēpās bedrainā apkārtnē un gravās pie sienām. Neliels viņu skaits pie austrumu vārtiem kaitināja romiešus, kas stāvēja uz pilsētas sienas. Karavīri pilsētā, domājot, ka slāvu ir tik cik rādās, pēkšņi pilnā bruņojumā veica izskrējienu. Slāvi izliekoties sāka atkāpties un it kā nobijušies skrēja prom. Un tiklīdz romieši, dzenoties tiem pakaļ, attālinājās no sienas, noslēpušies slāvi pacēlās no gravām, nogrieza romiešiem ceļu uz pilsētu, un bēgušie slāvi, pagriežoties pret pretiniekiem, apstādināja dzinējus un visus nogalējuši, turpat piegāja pie pilsētas. Jau pārsteigti, pilsētnieki bija nikni sašutuši, tomēr iespēju robežās centieniem pretojās: jo sākumā uz uzbrūkošajiem lēja vārošu eļļu un sveķus. Un lai gan visādu vecumu cilvēki uz slāviem meta akmeņus, tomēr nelaimi nenovērsa. Ar lielu bultu daudzumu slāvi nodzina pilsētniekus no dzeguļiem un, pielikuši sienām kāpnes, pilsētu ieņēma. Tūlīt sakapājuši līdz piecpadsmit tūkstošiem vīriešu un izlaupījuši bagātības, paverdzināja mazos bērnus un sievietes. Jo līdz tai dienai nebija žēlastības nevienam vecumam. Otrs pulks, ielauzies romiešu robežās, atņēma dzīvību visiem bez izšķirības, tā ka Ilīrijā un Trāķijā visur gulēja sakrituši līķi. Pēc tam abi pulki sāka gūstekņus atstāt dzīvus un tā atgriezās savās mītnēs ar daudziem tūkstošiem gūstekņu.

Sardikā, ilīriešu pilsētā, savākto karaspēku kārtoja Germans (Γερμανός, Bizantijas ģenerālis, Justiniāna I brālēns) un steidza lielu gatavošanos karam. Kad slavēnu pulki, kādi nebija bijuši nekad, sasnieguši Romas impērijas robežas un pārcēlušies Donavai, nonāca pie Naizas (Nišava, Navissos, Naissus, Nysos, Niš, Nissa), daži no viņiem, nodalījušies no karaspēka un sadalījušies pa tuvākajām vietām, laupot skraidīja katrs par sevi, nokļuva kādu romiešu rokās. Sasaistīti un pratināti – kāpēc slavēnu karaspēks pārcēlies par Donavu – pārliecināti atbildēja, ka ieradušies ar nolūku ieņemt Salonikus (jeb Tesaloniki, Θεσσαλονίκη; senslāvu Солунь) un tai apkārtējās pilsētas. Šo ziņu imperators, visai nobažījies, aizrakstīja Germanam, lai tagad, atliekot karagājienu uz Itāliju, tā vietā steidz palīdzēt Salonikiem un citām pilsētām un lai nekavējas apturēt slāvu tieksmes ar visiem spēkiem. Kamēr Germans vēl gatavojās, slāvi, no gūstekņiem uzzinājuši par viņa nākšanu uz Sardiku, nobijās, jo tā vārds viņiem bija slavens ar to, ka iepriekš bija uzvarējis antus, slāvu ciltsbrāļus. Tādējādi, nobijušies un spriežot, ka iet pret izcilu karaspēku, ko imperators Justiniāns sūtījis pret karali Totilu (arī Baduila, ostgotu karalis, valdījis 541 – 552.gg.) un gotiem, uzsākto gājienu uz Salonikiem pārtrauca un neuzdrīkstoties vairs iziet kaujas laukā, pārgāja visus Ilīrijas kalnus un bez briesmām iegāja Dalmācijā.

Ilīrijā Germans paziņoja karaspēkam, lai pēc divām dienām viss aprīkojums tiek savākts gājienam uz Itāliju. Tomēr, pēkšņi saslimis, nomira. Pēc tam imperators pret slāviem sūtīja atlasītu karaspēku, kura karavadoņi bija Konstantians, Aratijs, Nazarijs, Justīns, otrs Germana dēls Ivans, pārsaukts par Jelounu. Papildus pāri visiem iecēla Skolastiķi no galma einukiem. Daļu slāvu viņš atrada pie Andrianopoles; tie savā ceļā vairs nespēja ātri pārvietoties, jo līdz veda neskaitāmu gūstekņu, lopu un visādas bagātības daudzumu. Tā spiesti, apstājās un slepus no ienaidnieka sagatavojās kaujai; slāvi bija kalnā, romieši nometni nostiprināja laukā. Ilgi tā stāvot, nepacietības dzītie karavīri sāka neapmierināti sūdzēties pulkvežiem, ka tie, būdami ar pārtiku apmierināti, nicina trūcības nogurdinātos karavīrus un negrib iziet kaujā ar ienaidnieku.

Tādu sūdzību spiesti, karavadoņi uzsāka kauju. Iedegās cīņa. Ar spēku tika uzvarēti romieši; krita daudzi varonīgi karavīri. Vadoņi, tik tikko nenoķerti, izrāvušies ar palikušajiem devās kur kuram tuvāk. Slāvi sagrāba Konstantīna karogu un, nepiegriežot vērību romiešu karaspēkam, devās tālāk. Iztukšoja Attiku (Астическую страну) zemi, kas ilgi nebija pieredzējusi postījumus; guvumu tur dabūja pārpārēm. Nodarījuši plašā apvidū postījumus, nonāca līdz garai sienai, kas ir dienas gājienā no Konstantinopoles (Κωνσταντινούπολη, Βασιλεύουσα Πόλις). Drīz pēc tam romieši, sekojot slāviem un tos ievilinājuši, pēkšņā uzbrukumā sakāva un daudzus nogalējuši, atņēma lielu daudzumu romiešu gūstekņu un atdabūja Konstantina karogu. Pārējie slāvi ar guvumu atgriezās mājās”.

Tādas ir ievērojamākās slavēnu karagājienu pret Romas lielvalsti liecības. Starp citu, nav šaubu, ka gotu, vandāļu un lombardiešu karos liela sabiedrošanās un līdzdalība varonīgos darbos ir jāpiedēvē slāviem. Prokopijs uzrāda (О Готической войне, книга 3, глава 35. 34) viņu apvienību ar langobardiem, gepediem (Gepidae, Gipedae) un gotiem Lombardijas valdnieka dēla Ildizga (Ildichus Exhilos? I.L.) labā. Lielā slāvu daudzuma dēļ, kas kopā ar citām ziemeļu tautām bijuši karagājienos pret Romu un Konstantinopoli, daži rakstnieki gotus, vandāļus un langobardus uzskata par slāviem, lai gan īstenībā tie ir no ģermāņu cilts.

Ievērojamu slavēnu karagājienu pēdas var redzēt no viņu pārceļojumiem. Saskaņā ar tā paša Prokopija aprakstu (Там же, кн. 4, гл. 4), čehi ir dzīvojuši Euksinas Ponta (Melnā jūra, εύξεινος πόντος, Euxinos Pontos) krastā, un kādreiz tiem valdniekus iecēlis Romas imperators, bet jau tad viņi tam nav bijuši nekādā ziņā pakļauti. Patreizējā čehu dzīves vieta ap Elbas upes augšteci liecina par viņu karagājieniem, kā arī par citu kopējās cilts tautu pārceļojumiem. Arī bulgāri, kuri grieķu cara Anastasija laikā pirmo reizi uzbrukuši Romas impērijai, rāda, ka viņi ir bijuši slāvi; karojuši savienībā ar vandāļiem un langobardiem.

Ziemeļu un dienvidu slāvu savstarpējā izpalīdzība uzrādās Donavas bulgāru ieceļošanā, lai apdzīvotu Slavensku (Славенск, arī Великий город, tagadējās Novgorodas apvidū): pirmoreiz pēc lielā mēra, no kura miruši gandrīz visi, otrreiz pēc huņņu uzbrukuma, kuri Slavensku izpostījuši un atstājuši pilnīgai izzušanai.

Visus slāvu tautas karagājienus, pārceļošanas un sajaukšanās tā visa lielā apjoma un sasaistījumu dēļ parādīšanai aprakstīt nav iespējams, un tas nav tik vajadzīgs kā nākošajās daļās parādīt mūsu rosijiešu sentēvu darbus. Tāpēc steigšos aprakstīt citas tautas, ciktāl tās skar mūs, kā mūsu sabiedrības sastādīšanas līdzdalībnieces.

6. nodaļa. PAR SOMIEM

Cik tālu uz ziemeļiem plešas somu ciltis, var spriest no dažādu tautu lielā skaita, daļu no kurām Rosijas lielvalsts pakļāvusi nesen, un daļu Rosija pilnīgi iekļāvusi iepriekš. Livonija, Igaunija, Ingrija, Somija, Karēlija, Lapzeme (Лаппония), Perma, čeremisi, mordvieši, udmurti, komi (зыряне) runā krietni līdzīgās valodās, kas lai gan lielā mērā atšķiras, tomēr pietiekami uzrāda savu izcelsmi no vieniem pamatiem. Bez tam, lai gan spēcīgā Ungārijas zeme no šejienes somu apgabaliem atdalīta ar lielām slāvu valstīm, tas ir, Rosiju un Poliju, tomēr nebūtu jāšaubās par tās iedzīvotāju radniecību ar somiem (35), spriežot vien no viņu valodas līdzības ar somu dialektiem. To vēl pastiprina viņu nākšana no vietām, kur arī tagad dzīvo somu ciltis, to atliekas. Iztēlojoties somu tautu to tagadējā izkliedētajā stāvoklī un lielākoties citu valstu pavalstniecībā, var saprast, ka apvienota tā kādreiz pasaulē bijusi spēcīga.

Līdzīgi kā iepriekš rakstīts par slavēnu dižumu, pavērsimies un laikiem apmēram pirms trīstūkstoš gadiem un pameklēsim somu varenību. Ziemeļu rakstnieku darbi (Стурлез[он] на многих местах, также и Саксон Грамматик) ir pilni ar viņu un citu apvienību, kādas viņiem bijušas ar zviedriem, dāņiem un norvēģiem, kara darbu aprakstiem. Permija, ko viņi sauc par Biarmiju (norvēģu sāgās Bjarmaland, Bjarmland, Bjarmia), ir pletusies tālu no Baltās jūras ap (Ziemeļu) Dvinu (somu Vienanjoki) uz augšu, un (beormi, runājuši sāmiem līdzīgi) ir bijusi spēcīga somu tauta, tirgojusies ar dārgām zvērādām ar dāņiem un citiem normandiešiem. Ziemeļu Dvinā ir no jūras nākuši ar jūras kuģiem līdz kādai tirgoņu pilsētai, kur vasarā bijis daudz ļaužu un lieliska tirgošanās: nešaubīgi tur, kur ir pilsēta Holmogori, jo Arhangeļskas pilsēta ir sākusies tik tikko pirms divsimt gadiem.

Tauta ir godājusi elku Jomalu, kas līvu, somu un somu dialektos nozīmē dievu. Tas ir skaidrs no Sturlesona (Стурлезон, Snorre Sturleson) (Том I, часть 7, гл. 143. 36), kur viņš apraksta kāda Toreta un Karla braucienu uz Ziemeļu Dvinas upi, kuri, būdami sava karaļa Olava, saukta par Svēto, sūtīti uz Biarmiju uz tirgu, tam pievienoja laupīšanu: laupīja zeltu un sudrabu kapsētās, koka Jomalam norāva dārgas krelles un paņēma sudraba kausu ar naudu. Šo seno stāstu par vietējiem somiem pierāda arī vēl šodien gar Dvinu dzīvojošie no somu dzimtas palikušie, kas saskarē ar novgorodiešiem ir aizmirsuši savu dabīgo valodu. Aprakstītajā stāvoklī Permija ir bijusi apmēram lielā kņaza Vladimira Pirmā laikā un vēl daudz agrāk Haralda Pulhrikoma (arī Harald I Horfagri (Skaistmatis), pirmais norvēģu karalis) laikā, pašu pirmo varjagu kņazu laikā.

Somija tajā laikā ir bijusi visai spēcīga, un to pārvaldījuši savi valdnieki (Стурлез., том I, часть 1, гл. 16). Vailands (Vanlandi), Svegdera (Свейгдир, Sveigder, Svegde) dēls, zviedru karalis, kurš ap pirmā kristietības gadsimta laiku pie somu karaļa Snija (Snjå) apprecēja tā meitu Drive (Driva), no kuras viņam piedzima dēls Visburs. Līdzīgi arī Agi, Dagona dēlam, laulībā bija sagūstītā somu kņaza Frostona meita Skjalva (Он же, том I, кн. 1, гл. 22), kas vēlāk, ievilinājusi vīru savā tēvzemē, aizmigušu nodevīgi nogalēja, atriebjot sava tēva nāvi. Uzbrukumiem savai zemei somi drosmīgi pretojās. Uzvarēja Olavu, sauktu par Svēto. Ziemeļnieku rakstnieki krietnu somu tautas varonības daļu piedēvēja burvestībām, par ko tā nesa līdz lielu nosodījumu.

Igaunija no Somijas spēkā neatpalika: savienībā ar dažādām tautām tirdzniecībā pārspēja, tirgojot ne vien dažādas preces, bet arī cilvēkus. Olavs Trigvasona dēls, zviedru karalis, mazgadīgs ir ticis laupītāju saņemts gūstā un pārdots uz Igauniju (Он же, том I, часть 6, глава 6), par ko plašāk ir lielā kņaza Vladimira Svendoslava dēla dzīves aprakstā. Ingvars Ostona dēls, zviedru karalis, apmēram piektajā gadsimtā pēc Kristus, kā tad pierasts, devies laupīt uz Igauniju (Он же, том I, часть 2, глава 36). Igauņi viņu jūras krastā uzvarējuši; Ingvars kaujā nogalināts un turpat apglabāts.

Bet īsuma labad daudzas kara darbības, kas notikušas starp normandiešiem un piejūras somiem, tas ir, permiešiem, somiem un igauņiem, neuzskaitīšu.

No šīm trim somu tautām ir pietiekami skaidrs, cik stipri ir bijuši citi viņu ciltsbrāļi, kas dzīvojuši uz austrumiem, no jūras tālākas ciltis, par kurām normandieši tāluma dēļ nevarēja zināt, un kurus uzskaita hronists Nestors (Нестор 6370 года): vepsu (pašnosaukums vepslaine, bepslaane, un dienvidos no Oņegas ezera lüdinik and lüdilaine) atrašanās vietu pieņem pie Bele ezera (starp Ladogas, Oņegas un Beloje ezeriem), merju (Jordanam merens) Rostovas un Perejaslavas zemē (tagadējās Kostromas, Jaroslavas, Vologdas un Ivanovas apgabalos, pirms viņus kolonizēja slāvi-kriviči) līdz Kļeščinas (Плещеево, Клещина) ezeram, piemin arī čeremisus, mordvinus, pečorus un citas tautas, daudzas no kurām bijušas tik lielas, ka ar Novgorodas slāviem savus sūtņus pie varjagiem posuši, lai aicinātu viņu kņazus (pie sevis) valdīt, uz ko ieradies Ruriks ar brāļiem.

Aplūkojot somu tautas varenību pirms daudziem gadsimtiem, lielāku par tagadējo, jāatzīst, ka tās ziemeļos ir aizņēmušas milzīgas zemes jau pirms tam un visu laiku bijušas slēptas no grieķu un romiešu rakstniekiem skitu kopnosaukumā. Jo tatāri tad dzīvoja tālāk Āzijā uz austrumiem un tāpēc grieķi tos par skitiem nesauca. Citas senās tautas kā alani, roksolani, laki, amazones un citas ir jāpieskaita vai nu slavēnu vai somu ciltīm. Tādējādi atliek iztirzāt, kurai no šīm divām tautām pēc rakstura būtu pieskaitāms skitu nosaukums, ko senie ārējie autori lietojuši kopīgi daudzām un dažādu cilšu ziemeļu tautām, ko ne vien dažkārt tālu Eiropā, pat līdz ģermāņiem, un arī austrumos piešķīruši tajā laikā nezināmām aziātu valstīm, bet arī ap Dņepru un Hersonā dzīvojošos grieķu kolonistus viņu tautieši pārsaukuši par skitiem (Геродот в Мелпомене. 37).

Iepriekš tika parādīts, ka slavēnu ciltis tajā laikā sauktas par sarmatiem, lai gan dažkārt un ne reti toreizējo rakstnieku nezināšanas dēļ tikušas jauktas ar skitiem, jo bieži pārceļojušas no vietas uz vietu. Tā apstiprinājumam noder tas, ka amazones skitu valodu nav sapratušas (Геродот в Мелп[омене]), tātad, skitu raksturīgā valoda nav bijusi slavēnu valoda. Un mēdiešu valdnieks Kiaksars ir nodevis skitiem mazus bērnus, lai mācās viņu valodu (Он же в Клие), no kā ir skaidrs, ka arī slavēnu valodas saknes, tas ir, mīdiešu, nav bijušas līdzīgas skitu valodai. Tādējādi atliek meklēt skitu nosaukumu un tautu somu ciltī, kāpēc nepieciešams lūkot pēc pietiekamām liecībām.

Profesors Beiers (Готлиб (Теофил) Зигфрид Байер) (В Комментариях Академии Наук, том I. 38), lai arī skitu nosaukumu maldīgi atvasina no somu vārda ‘skita’ – strēlnieks, jo sarmati, partieši un daudzas citas tautas bijušas ne mazāk prasmīgas loka šaušanā kā skiti un tāpat pelnījušas būt grieķu sauktas par strēlniekiem, pie tam grieķiski nevis somiski, – tomēr viņš nav kļūdījies tajā ziņā, ka somus, igauņus un līvus uzskata par seno skitu atliekām.

To es pierādu ar tālākiem iespējamiem argumentiem. Vārds ‘skit’ (скиф) sengrieķu izrunā ir visai saskanīgs ar vārdu ‘čuģ’ (чудь) (39); tas nav cēlies no grieķu valodas un nešaubīgi ir paņemts no slāviem, kas lielākoties dzīvojuši ap Donavu starp somiem un Grieķiju. Un kā tas parasti notiek, attālas tautas sauc tādā vārdā, kādu tām devuši kaimiņi starp tām, tāpat arī grieķi, no slāviem dzirdot vārdu ‘čuģ’, to ir pārņēmuši un savā izrunā nosaukuši par skitiem.

Senās skitu valodas atliekas atrodam pie Hērodota (В разных местах), kurās redzam skaidru līdzību ar tagadējo somu tautu lietotām vārdkopām. Ievērības vērtākais ir tas, ka nostāsts par Koloksaju (Koloksay), pirmā skitu valdnieka Targitaja (Targitay) dēlu, šīs tautas vienību ar somiem noved līdz pilnīgai iespējamībai.

Tajā laikā no debesīm bijuši nolaisti, kā skiti par sevi stāstījuši, (Геродот в Мелп[омене]) zelta spīļarkls, sakas, āva un kauss. Vecākais brālis Lipoksajs (Lipoksay) un vidējais Arpoksajs (Arpaksay) uzbruka viens otram, lai šīs zelta lietas iegūtu, tomēr nedabūja, jo ap tām liesmoja uguns.

Tiklīdz viņiem pienāca jaunākais brālis, uguns izzuda un dārgumus atstāja viņam. Šeit ir jāatzīmē, ka lai gan tēva un triju dēlu vārdiem ir somu valodas iezīmes, jaunākā dēla vārds vēstījumam atbilst visvairāk. ‘Koloksai’ nozīmē skrejoša uguns, it kā šis vārds būtu radies no šā piedzīvojuma.

Tādējādi, spriežot no somu tautas lieluma un pierādījumiem, kas izslēdz slāvus, skitu nosaukums nāk no somu ciltīm; to pašu apstiprina Koloksaja vārds; tāpat arī līdzīgas skitu un somu vārdkopas, un apstākļiem atbilstošais tam visam piešķir nepārvaramu ticamību un neatstāj šaubas, ka somu ciltis ir no īstu seno skitu dzimuma un pašlaik lielākoties ir Rosijas lielvalsts pakļautas vai pat jau senos laikos vienā tautā ar mums apkopotas. No tā ir secināms, cik dižens ir somu cilts senums un slava.

Iztirzājuši raksturīgi nosaukto skitu un somu kopību, varam droši varam vienu nosaukumu lietot otra vietā, no kā raksturīgākais ir tas, ko šai tautai devuši mūsu senie slavēnu senči.

Hērodots, pirmais un pamatīgais somu izcelsmes un to seno klejojumu un dalīšanās aprakstītājs (В Мелпомене), aizsāk ar iepriekš minēto nostāstu par Targitaju, par viņa trim dēliem un par jaunāko dēlu Koloksaju, kurš saņēmis mantojumā no debesīm nolaistus zelta rīkus kopā ar valdīšanu.

Pēc tam, massagetu (Μασσαγέται, Massagetae) uzbrukumu spiestiem, skitiem ir nācies izdzīt no Eiropas robežām kimēriešu (kimbri, Kymrians, Kimrians, Cimbrians, Cimmerii, Cimmerians) tautu. Tos vajājot valdnieka Madija (Madius, Μάδιος, Madya), Prototija (Partatua) dēla vadībā, iegājuši Mēdijā, kur vietējie iedzīvotāji stājušies pret skitiem cīņā un, to uzvarēti, zaudējuši varu Āzijā, to iegūstot skitiem. No turienes devušies tieši uz Ēģipti. Un viņiem jau nonākot Sīrijā un Palestīnā, ēģiptiešu valdnieks Psammetihs (Psamtik, Psammetichos, Psammeticus, Psammetichus, Ψαμμήτιχος) izgājis viņiem pretī, ar dāvanām un lūgumiem remdējis trauksmi, lai karagājienu neizpleš tālāk. Atgriežoties skiti atpakaļceļā ir izdarījuši daudz vardarbības un izlaupījuši Venēras templi Askalonā (Ashkelon, Asqalān, Ascalonia, Isqalluna, Ἀσκάλων, Askalon). Bet mēdiešu valdnieks Kiaksars (Uvahšatra, Uvaxşatra, Κυαξάρης) Mēdijā esošos skitu augstmaņus, sasaucis uz lielām dzīrēm, piedzirdīja un visus miegainos nogalēja, bet pārējos padzina no Mēdijas ar karaspēku.

Kad skiti pēc divdesmit astoņu gadu valdīšanas Mēdijā un tikpat ilgas prombūtnes no sievām tuvojās saviem mājokļiem Kimērijā, viņus sagaidīja bruņoti vergi un pieauguši vergu bērni no viņu sievām, kas sadzīvoti vīru prombūtnes dēļ. Pēc vairākām kaujām, nespējot gūt pārspēku, beidzot uzbruka bez kara rīkiem, vien ar pletnēm, ko ieraudzījuši un savu bijušo padevību iztēlojoties, vergi nobijušies un metušies bēgt. Tā skiti nostiprinājušies savos iepriekšējos mitekļos.

Šis vēstījums vairāk atbilst tiem skitiem, ko sauc par nomadiem; citas viņu ciltis, kas apdzīvojušas plašos laukus, šajā karagājienā nav piedalījušās. To augstmaņus Hērodots aprakstījis īsi.

Budini ir bijuši visai spēcīgi un daudz; acis zilas, mati melni (Геродот в Мелпомене). Viņu pilsēta, saukta Gelona (Γελωνός) būvēta no koka, tās katra mala bijusi trīsdesmit stadijas gara. Tajā bijuši koka tempļi, pagānu tempļi un grieķu elki, jo Gelonas iedzīvotāji bijuši grieķi, jaukti ar budīnu skitiem, un lietojuši valodu, kas jaukta ar budīnu valodu.

Hērodots piemin (Там же) arī skitus, kurus pārvaldījuši patvaldnieki; tās sauktas par karalistēm, atradušās ap Donas upes augšteci.

Dažādu gadsimtu aprakstītāju darbos var pietiekami redzēt dažādas skitu ciltis un pārceļojumus. Šeit tas neatbilst mūsu nolūkam, jo tas ir plašāks, ar nolūku parādīt patreizējās krievu tautas senos pamatlicējus, starp kuriem skiti nav pēdējā daļa. Iztirzājot mēdiešu karus un to sajaukšanos ar skitiem, skaidri saprotam, ka jau tad somi vietumis apvienojušies ar slāviem vienā tautā. Pēc tam pirmajos kristīgajos laikos un viduslaikos sekojusi vēl daudz plašāka apkopošanās starp tiem, par ko pieliksim šeit piemērus. No visiem historiogrāfiem ir zināms, ka huņņi nākuši no Āzijas, no zemēm, kas pieguļ Kaspijas un Ziemeļu jūras, tas ir, no Sibīrijas un Kaspijas un Melnās jūras ieslēgtām zemēm. Pietiekami skaidrs ir no Prokopija (Кн.4, гл. 3. 40), kurš raksta, ka ap Kaukāza kalniem dzīvo huņņi, saukti par sabiriem, un citas huņņu ciltis. Sibīrijā iedzīvotāji sensenis bijuši no huņņu ciltīm: jo tatāri tur apmetušies ne tik sen, lielākoties ar caru Kučumu, lielā valdnieka Joanna Vasīlija dēla laikā. Ostjaki (somu-ugru tautas: hanti, seļkupi, keti, daļa vogulu-mansu) un citi savdabīgi turienes somu iedzīvotāji ir izvairījušies pa malām. Dagestānā pie Derbentas, kā stāsta, vēl šodien ir somu cilts tautas, sauktas par avāriem. Nākuši no šīm vietām, huņņi ir saukušies dažādi: huņņi, avāri, krieviski ugri un obri (Нестор, лист 5 на обороте и 6406 года).

Somu tautas ietiecās, pirmkārt, ziemeļos un slavēnu apmetnēs, pāri Donavai nokļuva Grieķijā un daudzos karos un pārgājienos apmetās Pannonijā jeb Ungārijā. Tādējādi nav brīnums, ka ungāru valodā ir visai daudz slavēnu vārdu; un tāpēc viņu senā somu valoda ir visai lielā mērā izmainījusies slāvu vidū un, beidzot, liela sajaukuma dēļ ar grieķiem un vēl vairāk ar turkiem, ar kuriem sensenis kaimiņos dzīvojuši un ar kuriem vēsturnieki bieži par vienu tautu uzskatījuši (Мураторий, в Смешанной истории, том. I, стр. 110. 41). Viņu iebrukumu bargi izjutusi Slavenska (Новгородский летописец), kas tagad ir dižā Novgoroda, kas tika Sibīrijā, Jugoras zemē (Komi) dzīvojušo balto ugru izpostīta un galīgā pamestībā nostādīta, jo visai iespējams, ka arī paši novgorodieši viņu pusi sasnieguši ar tirdzniecību un karu. Tas redzams no lielās un senās tirdzniecības, ko aprakstījuši senie rietumu autori (Гелмолд, кн. 1, гл.1), kas notikusi ar dārgām zvērādām. Tādējādi var būt, ka šis ugru uzbrukums bijis daļēji nenovīdības dēļ uz novgorodiešiem par viņu invāziju Sibīrijas zemēs guvuma dēļ, kā arī ugru atdalīšanai no austrumu tatāru tautām, kas tajā laikā sāka pieaugt spēkā un plesties uz rietumiem.

Šajā gadījumā, domājams, notikusi vērā ņemama slāvu sajaukšanās ar ugru somiem. Pēc tam, atkal pēc Slavenskas atjaunošanas, pēc pārsaukšanas par Novgorodu un pēc varjagu kņazu pārvaldes pieņemšanas slāvi ir auguši spēkā un somus apspieduši, tos izdzenot no viņu vietām vai pieņemot savienībā. Tas austrumos; rietumos līdzīga sajaukšana un savienošanās notikusi ar varjagiem.

7. nodaļa. PAR VARJAGIEM KOPUMĀ

Kas varjagu nosaukumu piedēvē vienai tautai, spriež nepareizi. Daudzi spēcīgi pierādījumi pārliecina, ka tie ir sastāvējuši no dažādām ciltīm un valodām, un tos vienojusi vien tajā laikā parastā jūras laupīšana. Jo tūkstoš gadu laikā pat valdnieki nav kaunējušies gūt bagātību ar tādu plēsonīgu nodarbi, kas Baltijas jūrā no ieraduma izgājusi labi ja ap divpadsmito gadsimtu.

Par to, kāda ir šā vārda izcelsme, mums ir daudz apšaubāmu minējumu. Bet pareizākais, šķiet, ka tas cēlies no visām ziemeļu tautām kopīga izteikuma. Ne vien zviedri, norvēģi, islandieši un slāvi, bet arī grieķi vēsturiskās grāmatās lieto vienu un to pašu vārdu (Патерик Печ. в житии с. Феодора и Вас.44). Arī Perinskjolds (Johan Perinskjold), tulkojot uz krievu valodu Sturlesona ziemeļu karaļu vēsturi, varjagus sauc lielākoties tāpat kā islandiski par varingiem (grieķi par varangiem; parasti tie ir dāņi, zviedri, ģermāņi) (43) vai latīniski par ziemeļu kareivjiem, no kā jau secināms, ka tie ir bijuši ne tikai zviedri vien, kā domā daži, jo tādā gadījumā vēsturnieks noteikti būtu lietojis tieši viņu nosaukumu, bet īpaši, aprakstot viņu darbus zviedru karaļu vadībā, kaut vienā vietā būtu nosaucis par zviedriem, kas tomēr nekur nav redzams.

Gotu un citu ziemeļu tautu gājieni uz Romu un Grieķiju ir pietiekami zināmi ar slavenām kara lietām, ko zviedru vēsturnieki piedēvē lielākoties savai tautai, tomēr visai netaisnīgi. Jo redzam, ka daudzos pasākumos no ziemeļiem galvenie karavadoņi bijuši no slavēnu tautas, tādi kā Odoacers (Odoacer, Ottokar; vai nu skirs, rugs vai gots, hunnis no tēva puses), Radegasts (Radagaisus, gotu valdnieks, vadījis iebrukumu Romā 405-406.g.) un pats, kā redzams, Romas uzvarētājs Alariks (Alaricus, Άλάριχος, gotu valdnieks). Tāpēc kopā ar gotiem ir karojis daudz slāvu. Līdzīgi arī jūrā postīt radušie varjagi, to pašu ziemeļu iedzīvotāji, būdami dažādas izcelsmes, karošanas uzvedībā ir saskanējuši. Uz Grieķiju devušies pa upēm un sauszemi kalpot Konstantinopoles imperatoriem. Karojuši Egejas jūrā, Vidusjūrā, pat līdz Āfrikai, no kuras cēlušies un Rosijas lielkņaziem kalpojuši āfrikāņi, dažu šejienes dižciltīgu ģimeņu ciltstēvi.

Caurstaigājot slavēnu un somu apvidus, varjagi par īpašu pajumti un mājokli izvēlējušies Kijevu, un dārgumus glabājuši turienes alās jau ilgi pirms Alu (Печерского) klostera uzbūvēšanas (Патерик Печ. в житии с. Феодора и Вас.44).

Šo tautu dažādību skaidri uzrāda un šaubas izkliedē Nestors, Rosijas hronists, varjagus, gotus, angļus, zviedrus, normandiešus, rosus nosaucot vārdos (6470 года. В подлиннике ошибка: нужно 6370). Uz šā stingrā pamata ķersimies pie varjagu-rosu īpašas pētīšanas, no kuriem mūsu tēvzemē senie slavēnu un kaut kādā mērā somu iedzīvotāji ieguvuši sev valdniekus ar dižiem pēcnācējiem.

8. nodaļa. PAR VARJAGIEM-ROSIEM

Ķeroties pie varjagu–rosu apraksta, kas viņi un no kādas tautas bijuši, vispirms ir jāapstiprina, ka tie kopā ar senprūšiem cēlušies no vienas cilts (Кромер, кн. 1, гл. 1. 45). Te domāti nevis krustneši (крыжак 46) vai tagadējie brandenburgieši, bet senie prūši, kas vēl šodien dzīvo izklaidus dažos Prūsijas ciemos un runā tajā pat valodā, kuru lieto lietuvieši (литва), žemaiši (жмудь), kurši (курландцы), jo (Prūsijas) pilsētās dzīvojošie muižnieki un pilsoņi ir iebraucēji vācieši, kas šīs zemes iekarojuši apmēram trīspadsmitajā gadsimtā ar netaisnu pāvesta svētību.

Rietumu kristīgās tautas, Romas baznīcas rosinātas, ne reizi vien ir veikušas karagājienus, lai muhamedāņiem atņemtu Jeruzalemi un citas svētas vietas austrumos, kur savācies daudzskaitlīgs karaspēks. Pēc daudziem neveiksmīgiem pasākumiem, beidzot, ar Buljonas hercoga Gotfrīda IV (Godefroi de Bouillon, Godfried van Bouillon) varonību iekaroja Antiohiju un Jeruzalemi; bet Jeruzalemes valsti pēc astoņdesmit astoņiem gadiem savstarpējos karos zaudējuši, daļa palikušo krustnešu apmetušies Kiprā, no kuras nākošajos laikos padzīti uz Rodas salu, bet no Rodas uz Maltu, kur vēl tagad dzīvo svētā krusta kavalieri. Citi, atgriezušies pie pāvesta, ir lūguši zaudēto Eiropas mājokļu vietā zemes, kur apmesties, starp kurām daudziem ir dotas pilis Vācijā ar zemi un ienākumiem, kas sauktas par vācu mājām. Krietnu daļu pāvests ar savu šķietamo varu pār visu pasauli svētījis doties uz ziemeļiem pie neticīgajām tautām un pievērst tās katoļu likumiem. Tādējādi, nonākuši līdz Prūsijai, kas tad bija novājināta nežēlīgos poļu uzbrukumos, to pakļāva sev un, nonākuši līdz Livonijas somiem, par kuriem savstarpējos strīdos sadalītie krievu kņazi nebija interesējušies, pakļāva tos.

Tas, ka minētie prūši ar varjagiem-rosiem ir bijuši no vienas cilts, redzams no tālākā. Un pirmkārt jau mūsu savējo hronistu pienesums dod iemeslu domāt par šo divu tautu ar maz atšķirīgiem nosaukumiem piederību vienai ciltij. Nestors ir nodevis vēsturei, ka Ruriks pārvaldīt slāvus ir uzaicināts no varjagiem-rosiem.

{Iespraudums, versija:
Ruriks ir cēlies no skandināvu Skjeldungu dzimtas. Viņa tēvs, Ludbrants Bjerns, ir padzīts no savām vietām un stājies dienestā pie Kārļa Lielā, no kura apmēram 782.gadā saņēmis kā lēni Frīslandi. Viņš apprecējis obodritu kņaza Umile meitu, no kuras viņam bijuši divi dēli: Haralds un Ruriks. 826.gadā Ludbrants miris, un lēni mantojis vecākais brālis Haralds, kurš tajā pat gadā pieņem kristību.
Pēc kristīšanās Haralds pāriet Ludviga Dievbijīgā aizbildnībā un saņem citu lēni – Rustingenu, bet pēc brāļa nāves tā tiek Rurikam. Bet 843.gadā lēne pāriet Lotaram.
Ruriks, palicis bez iztikas līdzekļiem, kļūst par jūras laupītāju – vikingu un piedalās iebrukumos Francijā, Ģermānijā un Frīslandē. Tur viņš iepazīstas ar citu vikingu – Helgi, kurš apprec viņa meitu. 854.gadā Lotars atdod Rurikam lēnē Jitlandi ar noteikumu, ka Ruriks sargās no iebrukumiem piekrasti. Tad Rurika skats pievēršas austrumiem, un drīz viņu uzaicina valdīt Ladogā. (А.А. Бычков ‘Киевская Русь’)}

Novgorodas hronists viņu atvasina no prūšiem, ar ko vienisprātis ir daudzas nosvērtas grāmatas. Un tādējādi rosi un prūši jau izrādās viena tauta.

No ārējiem autoriem Pretorijs (Matthaeaus Praetorius, arī ‘Deliciae Prussicae’, 1700.g. autors; Prada, Vilnius 1999 – http://pirmojiknyga.mch.mii.lt/Leidiniai/pretorijus.en.htm arī pilns teksts vāciski http://reader.digitale-sammlungen.de/resolve/display/bsb11001859.html ) (На многих местах. 47) pietiekami skaidri sniedz savu uzskatu, rusus un prūšus apkopojot vienā ciltī. Tam atbilst izvietojums (Арнолд, кн. 1, гл. 2). To pašu apstiprina senas ciešas prūšu kaimiņattiecības ar Rosiju, kurā bijusi iekļauta Podļahija (arī Подля́сье, Подля́сия, Подля́хия; poļu Podlasie, Podlasko, Podlasze; baltkrievu Падляшша; ukraiņu Підляшшя, Підлісся, Підлясіє; leišu Palenkė; latīņu Podlachia (Poļesje? I.L.) Polijas austrumos starp Holmščinu un Narvu) un liela daļa Lietuvas, kāpēc arī tagad Lietuva turas pie seniem Rosijas likumiem. Kuršu līcī ietekošās Nemunas (Немен) upes austrumu atteka tiek saukta par Rusa, kuras nosaukums, protams, vedina uz varjagiem-rosiem. Visu to vēl pastiprina senprūšu paradumi, ar kuriem tie līdzinās varjagiem, kuri aicināti mūs pārvaldīt.

Kromers (Стр. 43. 48) par senprūšiem raksta, ka tiem paticis tvaicēties pirtīs un pēc tam peldēties aukstā ūdenī, ko krievu tauta arī šodien labprāt piekopj. To pašu vēsta rituāli, kurus piekopuši gan senprūši, gan dažās Rosijas pierobežas nomalēs vēl tagad. Visvairāk to apstiprina senprūšu un varjagu-rosu kopīga viena galvenā elka godāšana, kopīga gan nosaukuma, gan nozīmes, gan rituālu ziņā. Prūšu Perkuns ir bijis tas pats, kas rosu Peruns, pie kura Helgs (Олег Ольг, Oleg, Oleh, Aleh, Алег, atvasināts no sennorvēģu Helgi, Helge – svēts)) zvērējis grieķiem, slēdzot miera līgumu (Нестор 6415 года.), un kuru, vēl neticīgais būdams, godājis Vladimirs. Abām tautām Peruns nozīmējis pērkona un zibens dievu; abās priesteri tam ziedojuši mūžīgo uguni un tikuši sodīti ar nāvi, ja tā nodzisusi viņu nevērības dēļ (Вейсель, лист 18, 23. 49).

Bet vēl stiprāki šie argumenti būs, ja parādīsim, ka galvenā un dižciltīgākā tauta bijuši varjagi-rosi, nevis prūši, kuri savu nosaukumu dabūjuši no viņiem.

Daži augsti Berlīnes zinātnieki taisnīgi spriež, kad pētot prūšu nosaukuma izcelsmi, raksta (Берлинской Академии календарь 1702. 50), ka savam vēlamajam atrisinājumam vistuvāk nonāk, ja Prūsijas nosaukumu atvasina no slavēnu valodas, tas ir, no no nosaukuma ‘Rusj’ (Русь) un priedēkļa ‘po-‘. Tiesa, tā viņi domā, apspriežot kaimiņattiecības ar Rosiju, bet tomēr līdzīgā veidā arī citi seni Rosijas kaimiņi kā livonieši, poļi un citi var tikt nosaukti par porussiem jeb prūšiem.

Daudzi iemesli liek man ticēt, ka šis nosaukums ir dots nevis vietas, bet laika ziņā. Un, pirmkārt, rosu nosaukums ir bijis zināms pusotru gadsimtu agrāk par prūšu; šo spriežu no tā, ka tad, kad Ruriks ar brāļiem, ar visu dzimtu un varjagiem pārcēlies pie Novgorodas slāviem, tad palikušie iedzīvotāji, kas pēc viņiem palikuši savās iepriekšējās vietās jeb ‘palikušie pēc russiem’ pārsaukti par porussiem. Ka ziemeļu vēsturnieki vairāk piemin prūšus, tas notiek arī laika dēļ, bet rosu pārākumam tas neko neatņem. Jo visi viņu autori rakstījuši apmēram četrsimt gadus pēc Rurika un par ziemeļu lietām rakstījuši pēc rosu aiziešanas un tāpēc Baltijas krastā pazinuši tikai prūšus, par rosiem zinājuši maz. Un tādā veidā nākošajos gadsimtos zināmāki kļuvuši viņu pārpalikumi prūši, nevis paši galvenie varjagi-rosi. Tā apstiprinājumam kalpo sekojošais. Lietuva, Žemaitija un Podļahija vienmēr ir sauktas par Rosiju (Вейсель, лист 18.), un šo nosaukumu nevar darināt un aizsākt ar Rurika ierašanos pie novgorodiešiem, jo tas Varjagu jūras dienvidaustrumu krastā ir bijis plaši izplatīts kopš seniem laikiem (Берлин. Академии календ. 1702 года). Rīgenas (Руген, Рю́ген, vācu Rügen, latīņu Rugia, lejasluž. Rujany, Rjana, augšluž, Rujany, poļu Rugia, polab. Rana, čehu Rujána, slovāku Rujana) iedzīvotāji ir saukušies par rugiem. Kuršu līcis senatnē uzskatīts par ‘Rusna’; un vēl līdz Kristus dzimšanai, Frotona (Фротон), dāņu karaļa, laikos visai cienīta ir bijusi pilsēta Rotala, kur izrīkojuši valdnieciski kungi (Саксон Грамматик, лист 11. 51).

Spriežot pēc apstākļiem, šķiet, ka tā atradusies netālu no Dienvidu Dvinas (Daugavas) grīvas.

Ciems ar nosaukumu Rotala Pērnavas tuvumā, krastā iepretim Sāremas salai (Езель, dāņu Øsel, vācu un zviedru Ösel, gutu jeb gotlandiešu Oysl, latīņu Osilia, igauņu Saaremaa, somu Saarenmaa, skandināvu sāgās Eysysla, islandiešu sāgās Eysýsla) dod iemeslu domāt par senu minētās pilsētas vietu, jo tur redzamas senas drupas.

Iztirzājot to visu un bez tam vēl seno Prūsijas dalījumu Baltajā, Augšējā un Lejasprūsijā, pietiekami droši var sev iztēloties, ka seno varjagu-rosu apgabals pleties līdz tagadējās Baltrosijas (Белыя России) austrumu robežām un varbūt pat tālāk līdz Staraja Rusai, no kurām tā veidota vai pārņēmusi nosaukumu.

Uzrādījušiem rosu vienību ar prūšiem un viņu pārākumu pār pēdējiem, mums ir jāizpēta cilts, no kuras abas tautas ir cēlušās, par ko jau iepriekš paziņoju savas domas, ka abas pieder pie slavēnu cilts, un arī to valoda ir slavēnu, vien sajaucoties ar citām nedaudz attālinājusies no savām saknēm. Lai gan šajā uzskatā man ir domubiedri Pretorijs un Helmolds (На многих местах), pirmais no kuriem prūšu un lietuviešu valodas uzskata par slavēnu atzaru, otrs tos tieši sauc par slāviem, tomēr lielāko ticamību viņu un manām domām piešķir īsti to valodu līdzības ar slavēnu valodu piemēri. Kaut vai letu (latviešu) valoda, kas cēlusies no slavēnu, ir gandrīz ar tiem pašiem dialektiem, kādos tagad runā Žemaitijā Lietuvas ziemeļos un dažos ciematos saglabājušies senprūši.

Acīmredzamu liecību par senprūšu valodas līdzību atradīs tas, kurš bez elkiem aplūkos priesteru, zintnieku nosaukumus un vārdus, kas lietoti rituālos un to gramatisko atvasināšanos. Citas minētās valodas novirzes izskaidro līdzība ar vendu (venetu) dialektu, kas no sākotnējās slavēnu valodas kaimiņattiecību ar vāciešiem dēļ ir izkropļojoties attālinājies tikpat tālu kā letu valoda kaimiņattiecību dēļ ar somiem.

Tādējādi, ja senā varjagu-rosu valoda ir vienota ar prūšu, leišu, kuršu vai letu valodām, tad, protams, tās kā atzara izcelšanās un pamati ir no slavēnu valodas.

9. nodaļa. PAR ROSU IZCELSMI UN SENATNI, PAR VIŅU PĀRCEĻOJUMIEM UN DARBIEM

Ne velti mūsu gadsimtu rietumu rakstnieki (Преторий в Готическом свете, кн.2, гл.1.52) Rosijas tautu atzīst par roksolaniem, lai gan viņiem nav pierādījuma, kuru es izvedu tālāk.

Alanu un roksolanu piederība pie vienas cilts noskaidrojas no daudzām seno vēsturnieku un ģeogrāfu darbu vietām, un atšķirība ir tāda, ka alani ir veselas tautas nosaukums, bet roksolani ir saliktenis, salikts no viņu dzīves vietas, kuru ne bez pamata atvasina no upes Raa, kā seni rakstnieki saukuši VHelgu. Plīnijs (Кн. 4, гл. 25) alanus un roksolanus uzskata par vienu. Ptolemājs (Книга 6, глава 14, таб. Аз. 7) roksolanus apvērstā salikumā sauc par alanorsiem. Strābona nosaukumi ‘aorsi’ un ‘roksani’ jeb ‘rosani’ (Геогр., кн. 11.53) apstiprina precīzu rosu un alanu vienību, kā ticamību vairo tas, ka tie abi ir bijuši ar slavēnu izcelsmi, jo senie rakstnieki liecinājuši, ka bijuši no vienas cilts ar sarmatiem un tāpēc ar varjagiem-rosiem no vienas saknes.

Tādējādi viņu pārcelšanās uz varjagu krastiem iezīmējas pamatīgāk. Bohēmijas Veissels (Вейссель М., Waisselius М.) vedina uz domu, ka Prūsijā no austrumiem ienākuši amaksoviji, alani, vendi (54). Par alaniem un vendiem no iepriekšteiktā zināms, ka tie ir slāvi un no vienas cilts ar rosaniem. Saskaņā ar Helmolda liecību (Книга I, гл. 52.55), alani bijuši jaukti ar kuršiem, kas ir no vienas cilts ar varjagiem-rosiem. Rīgenas slāvi saīsināti saukti par raniem (rugiem), tas ir, no upes Ri (Ры, VHelgas), un rosaniem.

Bet tiklīdz šī tauta minētajā vietā ir visai savairojusies, ir bijuši lieli strīdi. To izbeigšanai izvēlēts karalis Videvits jeb Veidevuts (Vaidevutis, Witowudo, Widewuto, Waidevvutus, Vivivuto, Vidinitus, Waidewutus) no alaniem, dižciltības un saprāta dēļ un pēc šādas viņa runas tautai (Преторий, кн. 2, гл. 2.56):

Ja jūs nebūtu aklāki pat par bitēm, jūsu strīdi sen būtu beigušies. Citādi būdami saimnieciski cilvēki, labi zināt, ka bišu spietu pārvalda viens valdnieks, pārējie paklausa. Tas viens katram iedala darbu: slinkos un lietai nederīgos padzen no stropa, līdzīgi kā pilsoņu sabiedrībā; pārējās bites cītīgi pievēršas uzdotajiem darbiem; neliekas mierā, kamēr neredz savu darbu padarītu. To visas dienas turiet acu priekšā, saprātīgi darot tāpat, izmantojiet to savā labā. Ieceliet sev valdnieku, kura rīcībā nododiet savu vaļību. Lai viņš tiesā jūsu strīdus, novērš apvainojumus un slepkavības, sargā taisnību un rūpējas par visu drošību. Un lai viņš to varētu darīt tieši kā pienākas, dodiet viņam pilnu varu pār visu dzīvību un nāvi”.

Šo runu godājot, dižciltīgākie viņu pasludināja par savu valdnieku un izziņoja visai tautai. Tad Veidevuts uzņēmās augstākā priestera amatu, iedibināja tautā kārtību un vēlākos laikos noteica, lai pēc viņa nāves viņa darba turpinātājs ir sirmajos gados, cienīts par dievbijību un zin svētās lietas.

Tāda VHelgas alanu, tas ir, rosanu, pārceļošana uz Baltijas jūru notika, kā redzams no iepriekš uzrādīto autoru liecībām, ne reizi vien un ne īsā laikā, kas redzams arī no pēdām, kas palikušas līdz šai dienai, kas jānolasa pilsētu un upju nosaukumos.

Rosj (Рось) upe, kas no dienvidrietumu puses ietek Dņeprā, un citi ūdeņi ar tādu pašu nosaukumu Rosijas robežās, bet īpaši pilsēta Staraja Rusa, pierāda senatnē bijušās no VHelgas uz rietumiem pārcēlušos rosu mājvietas, kuri jaunās apmetnes nosaukuši savā vārdā, kā arī līdzīgi citiem pārceļotājiem pārsaukuši Nemunas austrumu atteku par Rusu; piemēram, VHelgas vārdā nosaukušies Donavas bulgāri, Antenora izveidotā Troja Adrijas krastā – iepriekšējās tēvzemes vārdā, tāpat arī jaunā Išpanija, Francija, Anglija un citas jaunas apmetnes, un jaunas Romas pašā slavēnu Pomerānijā.

Dlugošs (Jan Długosz) liecina (Смотри в Кромере, стр. 42. 57), ka Jūlija Cēzara un Pompeja savstarpējā kara laikā kāds romiešu skaits, pametuši Itāliju, apmetušies Varjagu jūras dienvidu krastos un izveidojuši pilsētu, nosaucot to par Romovo, kas tur ilgi bijusi galvaspilsēta. No poļu hronista Matveja Mehovska (Maciej Miechowita, Maciej z Miechowa) (Смотри в Вейселе, лист 18.58) mums ir atbilstošs arguments, ka uz Prūsiju ir pārcēlies daudz romiešu (vai tik ne venetu? I.L.) un izkliedējušies pa Prūsiju, Lietuvu un Žemaitiju. Izcilākās vietas, kur godājuši elkus, savas tēvzemes vārdā saukuši par Romovām.

Tādējādi nav nemaz brīnums, ka senprūšu valodas atliekās, tas ir, tajā, ko lieto dažos Prūsijas ciemos, kā arī Kurzemē, Žemaitijā un Lietuvā ir iejaukts daudz latīņu vārdu, kopā ar kuriem gotu vārdi no savienības ar normāņiem un kaimiņu līvu vārdi ir tagadējā dialektā izdarījuši lielas izmaiņas.

Sākumā par slāviem ir parādīts, ka tie uz rietumiem pārcēlušies no austrumiem, no Āzijas, dažādos laikos pa dažādiem ceļiem; tas pats no iepriekš teiktā un tālākā ir redzams par rosiem, slavēnu varjagiem. Roksolani Āzijā nav svārstījušies stāties pret austrumos drošsirdīgā cara Mitridata Eipatora (Mithradates VI Eupator, Pontas valdnieks) karavadoņiem (Страбон, кн. 7, ст. 212.59). Bet tik tikko pagājuši divi gadsimti, kā savu spēku un vīrišķību rādījuši rietumos. Kad augstākajā Romas valsts amatā nokļuva Ottons Silvijs (Marcus Salvius Otho Caesar Augustus, no etruskiem) (Тацит, кн. 1, гл. 79. 60), sekoja lielas savstarpējas nesaskaņas un asinsizliešana, un vairs nebija laika novērot apstākļus un ārējo tautu kustības; roksolani, sakāvuši daļu romiešu karaspēka, iebruka Mizijā (Mizia). Ar parādītajiem piemēriem tika dažādu romiešu cienīti tā, ka Romas valsts viņus uzturēja ar algu, lai aizsargā pret barbaru tautu uzbrukumiem, un tiklīdz ķeizara Adriana laikā viņu algotņu nauda samazinājās, spēcīgi bruņojās pret romiešiem, ko uzzinājis, Adrians viņu prasības apmierinājis un tā nomierinājis (Тацит, кн. 1, гл. 79. 60).

Pēc tam viduslaiku rakstniekiem roksolanu vārds ir bijis pazīstams kopā ar getiem jeb gotiem. Ermanariks (Hermanārich, Hermanrich), ostrogotu karalis, par savu varonību, iekarojot daudzas ziemeļu tautas, ir salīdzināts ar Aleksandru Lielo, pie viņa ir bijis arī roksolanu karapēks, un par plosīšanos roksolani viņam atņēmuši dzīvību (Спартиан в житии Адриана Кесаря, глава 6. 61). Sonielu jeb Sonildu (Саніелхъ, Sanіelh, Swanhilda), dižciltīgu roksolanu sievieti, licis pārplēst ar zirgiem par vīra aizbēgšanu. Tās brāļi Sars un Ammijs, atriebjot māsas nāvi, sadūruši Ermanariku sānos; nomiris no ievainojuma simt desmit gadu vecumā. Lai gan rosani lielākoties tiekušies uz ziemeļu zemēm un ar sev radniecīgajiem alaniem, kā redzams no iepriekšteiktā, apmetušies pie Baltijas jūras, tomēr no turienes kopā ar gotiem devušies uz Itāliju, kur itāļu vēsturnieku saukti par alaniem scirriem un rugiešiem.

Radegasts (Radagaisus, gotu valdnieks, vadījis iebrukumu Romā 405-406.g.), pēc vārda slāvs, dzimis rugietis (ружанин, Rīgenā), iebrucis ar lielu karaspēku, izraisījis neizsakāmas bailes Itālijā un pašā Romā iekšējus nemierus starp kristiešiem un neticīgajiem (Иорнанд о наследии, стр. 239.63). Alariku, Romas iekarotāju, Pretorijs (Он же и Прокопий на разных местах) uzskata par rugu, jo Prokopijs šīs salas iedzīvotājus sauc par gotiem, un tāpēc ka goti ir sliekušies par saviem karaļiem izvēlēties rugu vietvalžus (61). Bez Radegasta par piemēru noder gotu karaļi no Rīgenas (Rugijas) – Guba, Gumulhs, Illibalds, Vidomirs, arī Odoacers, kurš ar turcilingiem, scirriem un geruliem uzbrucis Itālijai, gāzis ķeizaru Augustulu, un ar tā krišanu sabrukusi Romas impērija.

Pieminēt visus dienvidu varjagu varoņdarbus Itālijā pietrūks vietas, un dažādi viņu nosaukumi slēpj viņiem noteikti piederošo kara slavu, kas Grieķijā ir bijusi zināma labāk. Konstantins Porfirogenits (Κωνσταντίνος Πορφυρογέννητος), grieķu cars Administrācijā raksta, ka rosi izsenis braukuši pa jūru pat līdz Ēģiptei. Tādējādi nav brīnums, ka Nestors Melno jūru biežo rosu braucienu dēļ pa to sauc par rosu jūru. Šo varjagu paradumu doties uz Romas apgabaliem rāda daudzkārtīgie uzbrukumi tās austrumdaļai, tas ir, Grieķijai, un pašai Konstantinopolei, kuri turpinājušies no pirmajiem krievu kņaziem līdz pat pirmajai Rosijas lielvalsts sadalīšanai dažādās kņazistēs, kas pietiekami pamatīgi aprakstīts būs redzams nākošajā daļā.

10. nodaļa. PAR VARJAGU-ROSU SAVIENĪBU AR NOVGORODIEŠIEM, ARĪ AR DIENVIDU SLAVĒNU TAUTĀM, UN PAR RURIKA AR BRĀĻIEM UZAICINĀJUMU VALDĪT NOVGORODĀ

Visaugstāk iezīmējās slāvu ciltis dienvidos; starp tām ievērojamāki par citiem bija poļani, ne tikdaudz ar kara darbiem kā ar tirdzniecību, ko veda ar grieķiem, kuri izsenis dzīvoja lielās viņu apdzīvotās pilsētās gar Dņepru (Danapris, Borysthenes): tās sauc Olbija jeb Boristenopole (Pontic Olbia, Borysthenopolis), Atodona, Zaruma (Zarum), Azagorije (Геродот, Страбон, Птоломей на разных местах) (Hervarar sāgā teikts, ka pie Dņepras bijusi gotu galvaspilsēta Árheimar – upes mājas – I.L.). Slāvi parasti dzīvojuši izklaidus ģimenēs, kopīgi valdnieki un pilsētas bijušas reti, un tāpēc mūsu senā vēsture līdz Rurikam nav greznota ar secīgu valdnieku pēctecību un viņu darbiem, kā pie mūsu kaimiņiem redzam patvaldības varas pārvaldību. Zviedriem un dāņiem, lai gan rakstību sākuši lietot bezmaz vēlāk par mums, pirmo viņu karaļu apraksti sākas pirms Kristus dzimšanas, aprakstot viņu iekšzemes lietas un karagājienus.

Kijs (Кий, Kyi, Kiy), Ščeks (Щек, Shchek) un Horivs (Хорев, Khoryv, Khoriv), slavēnu pilsētu dibinātāji pie poļaniem, īpaši Kijevas (katrs uz sava pakalna), kā redzams no Nestora, īpašas izcilības vai drošsirdības dēļ bijuši viņu galvenie rīkotāji, bet arī viņu vara beigusies bez pēctecīga pārmantojuma. Un lai gan dienvidu slāvi hazāriem kā ziemeļu varjagiem devuši nodevas, tomēr bez monarhijas uzskatījuši sevi par brīviem, kas nepavisam nav brīnums, ja padomā par iesakņojušos Novgorodas slāvu stūrgalvību pret Maskavas patvaldnieku varu. Varbūt Kijs spēku ir guvis, sekojot citu ziemeļu tautu piemēram, dodamies kā karavadonis uz Grieķiju, kā viņu aizstāvot vēstī Nestors – ka viņš nav bijis pārvadātājs, kā daži tad runājuši.

No tā visa ir redzams, ka lai novestu mūsu slāvus līdz patvaldībai, ir bijis vajadzīgs varonis ar varonīgu tautu, kas radusi labprātīgi paklausīt, kāds bija Ruriks ar varjagiem-rosiem.

Poļanu ciltī patvaldību ir sākuši Oskolds (Аско́льд, Haskuldr, Höskuldr) un Dirs (Дир, Dyri), pēc tam to nostiprinājis Helgs (Олег, Ольг, Oleg, Oleh, Aleh, Алег, atvasināts no sennorvēģu Helgi, Helge – svēts).

Kristīgā ticība tur ir ieviesusies jau pirms šiem varjagu-rosu kņaziem, kuri uz Konstantinopoli devušies pa tuvāko ceļu, Daugavu, gar Polocku, kas jāpieskaita slāvu ziemeļu apmetņu vissenākajām pilsētām (Саксон Грам., кн. 2). Vai tik arī pats Oskolds nav kristījies Grieķijā, jo Kijevā sen ir bijusi uzbūvēta svētā Nikolaja baznīca. Pie kam Kedrins (Кедрин, СкилицаКедрин, Γεώργιος Κεδρηνός, Georgios Kedrenos, Georgius Cedrenus, Bizantijas vēsturnieks) liecina, ka daudzi no pirmajiem ar karu Konstantinopolē iegājušajiem rosiem sev par nelaimi pieņēmuši kristiešu likumu.

Ziemeļos novgorodieši, ugru izpostīti un pēc tam lielā mēra savākušies, saprātīgā vecajā Gostomisla (Гостомысл, Gostomisl, obodritu, veletu un rujanu salas Rujanas jeb Rīgenas valdnieks) (Новгородский летописец.65) vadībā un pārvaldībā tika novesti līdz uzplaukumam. Pēc viņa nāves maksājuši nodevas varjagiem un, kā redzams no Nestora, bijuši to kaut kādā veidā vadīti, jo viņš teic, ka ieradušies varjagi pēc nodevām. Novgorodieši viņiem atteikuši un sākuši sevi pārvaldīt paši, tomēr iekrituši lielos strīdos un savstarpējos karos, vairākuma iegūšanai saceļoties cits pret citu. Beidzot, sekojot Gostomisla novēlējumam, vienojoties savā starpā un kopā ar tuvējām somu tautām izvēlējušies un uzaicinājuši Ruriku ar brāļiem pie sevis būt par kņazu, sakot: “Zeme mums ir liela un visa ir papilnam, vien trūkst tiesas un kārtības, kuru nostiprināsit jūs” (Новгородский летописец.65). Šādam aicinājumam viņi tik tikko ļāvušies, zinot vietējo nepastāvīgumu un rupjo patvaļīgumu.

Par šo kņazu dzimtu saskaņā ar Nestoru spriež Pretorijs (6470 года. В подлиннике ошибка: нужно 6370.): “Protams, viņi nebija pieņemti no Dānijas vai Zviedrijas, jo valodas, paradumu un rituālu atšķirības un attālums neļauj tam ticēt, bet gan uzaicināti no kaimiņiem: domāju, ka no Prūsijas un senprūšiem saskarīgajām tautām, kas savienībā veidoja lielu valsti”.

Šī patiesība, bez daudziem citiem pierādījumiem rāda, ka normandiešu rakstnieki, kuri nostāstos laiku, kad aicināts Ruriks, ir aprakstījuši pietiekami pamatīgi, protams, šādu ievērojamu gadījumu savas tautas slavai garām nebūtu laiduši.

Šo noslēdzot, man jāatgādina Rurika izcelsme no Augusta, Romas ķeizara, ko uzrādījuši daži mūsu rakstnieki (67). No iepriekš rakstītā redzams, ka daudzi romieši ir pārcēlušies pie rosiem uz varjagu krastiem. Ļoti iespējams, ka starp tiem ir bijuši kāda Romas ķeizara radinieki, kuru kopīgs apzīmējums bija Augusti, proti, tā saukti dižie vai patvaldnieki. Tādējādi, Ruriks var būt bijis kāda Augusta, tas ir, Romas imperatora radinieks. Iespējamību noraidīt nevaru, ticamību neredzu.

Pirmās daļas beigas

#

2. daļa. No Rurika valdīšanas sākuma līdz Jaroslava Pirmā nāvei

1. nodaļa. PAR RURIKA VALDĪŠANU UN CITIEM KŅAZIEM UN VALDNIEKIEM, KURI UZAICINĀTI NO VARJAGIEM-ROSIEM

Ruriks (Rurik, Riurik, Рюрик, Rørik; versija – dāņu vikings no Frīzijas Rorik, Roerik jeb Hrørek), Rosijas patvaldības dibinātājs un daudzu valdnieku ciltstēvs, slāvu un somu lūgts, ieradies pie tiem par vietvaldi, tas ir, kņazu kopā ar diviem brāļiem, ar visu dzimtu un ar varjagiem-rosiem (862 года. Нестор; arī ‘Повѣсть времяньныхъ лѣтъ’).

Par apmešanās vietu vispirms izraudzījies Ladogu, lai gan galvenie viņa uzaicinātāji bijuši Novgorodas slāvi, un šīs pilsētas dižums galvaspilsētai būtu piedienējis labāk. Tāpēc šķiet, ka Ruriks uz viņu vārdu nav diez kā paļāvies, zinot līdzšinējos savstarpējos ķīviņus. Ladoga ar nemitīgo slāvu, varjagu un somu caurbraukšanu sniedza ērtu izdevību novērot viņa nelabvēļu kustības Novegorodā. Vidējais brālis Sineuss (Sineus, Синеус) kļuva par vietvaldi Beleozerā (Белеозер, Белозе́рск); jaunākais, Truvors (Truvor, Трувор), Izborskā. (Mūsdienās pastāv viedoklis, ka izteikums “Rurik, Sineus, en Truvor” ir jālasa kā “Rurik, sine hus, en tro(gna) vär(ingar)” – Ruriks, viņa nams/radinieki un uzticami līdzbiedri).

Tā savā starpā vienotas izcelsmes un kopēja labuma vienoti valdnieki, nostiprinoties dažādās vietās, šaubīgo dažādu noslieču tautu piederīgos sasaistījuši ar spēcīgu vienprātīgas pārvaldības savienību. Kurnēt radušie novgorodieši baidījās no Sineusa palīdzības Rurikam, jo viņš pārvaldīja spēcīgo Belozerskas somu tautu, ko sauca par vepsiem (весью).

Truvors, atrazdamies tuvu savai iepriekšējai dzīves vietai, varēja savai un brāļu aizsardzībai sacelt kājās varjagus. Tādējādi ar savstarpēju atbalstu no visām pusēm lika nemierīgajām galvām, kuras Rurika izraudzīšanai nepiekrita, klusēt un būt pilnīgā paklausībā, tā ka lai gan Sineuss pēc divu gadu valdīšanas nomira un arī Truvors pēc viņa nedzīvoja ilgi, Ruriks tomēr pārcēlās uz dižo Novgorodu un atjaunoja pilsētu pie Volhovas.

Būdams vienvaldnieks pār daudzām zemēm, viņš izdalīja saviem bajāriem pārvaldībai pilsētas un apgabalus un atlaida tos no pakļautības savējiem un daudzajiem rosiem, īpaši Polotskā, Rostovā un Belo-ozerā, lai rosi, savienojoties ar slāviem un somiem, veidotu vienu tautu un tā nostiprinātu kopīgu mieru ar viņa valdījumu.

Redzot Rurika saprātu un vīrišķību, kāds ievērojams novgorodietis, vārdā Vadims, cilvēks, kurš sliecās uz iepriekšējo visas tautas pārvaldes veidu un pats, domājams, vēlējās tajā piedalīties, ja ne būt galvenais, apspriedās ar saviem domu biedriem kā tikt vaļā no rosu varas (Новгородский летописец). Un paļaujoties uz savu svarīgumu novgorodiešos un uz saviem līdzzinātājiem, viņš runāja atklāti, ka Ruriks ir atnācis viņus padarīt par rosu vergiem un uz paaudžu paaudzēm nostiprināt patvaldību. Padzirdējis šādas musinošas runas un uzzinājis nolūku, Ruriks Vadimam un līdzzinātājiem ir spriedis nāves sodu. Un tādā veidā vienus ietekmējot ar draudiem uz bailēm, ar varu uz paklausību, citus ar tiesu un labvēlīgumu uz mīļu sadzīvošanu, nostiprinājās nesatricināmā varā.

Viņa valstij tad pakļāvās no slāvvalodīgajiem: Novgoroda, Izborska un Polotska; no somu tautas: meri, vepsi un muromieši, tas ir, Rostova, Beloozero un Muromas zeme. Dienvidu slāvi kā poļani, kriviči, drevļani, severjani un citi tika daļēji savu vecajo vadīti, daļēji maksāja nodevas hazāriem. Ziemeļu slāvus jaunie valdītāji iesauca par rosiem.

Kopā ar Ruriku no varjagiem bija ieradušies divi ievērojami bajāri Oskolds (Askold, Haskuldr, Höskuldr) un Dirs (Dyri), kuri nebija raduši dzīvot mierā, bet vienmēr labprāt vingrinājās kara lietās.

Tie lūdza viņus atlaist kopā ar dzimtu un ļaudīm uz Konstantinopoli (Cargrada) lielāku laimi pameklēt karā. Palaisti, uzņēma ceļu lejup pa Dņepru ar kuģiem. Poļanu zemē kalnā ieraudzīja pilsētu un tur dzīvojošajiem vaicāja, kam tie pakļauti. Uz to iedzīvotāji atbildēja, ka pilsētu uzbūvējuši trīs brāļi – Kijs, Ščeks un Horivs (poļani Кий, Щек, Хорив; māsa Лыбедва) – nosaukuši vecākā vārdā, un ka viņu vairs nav. Ka iedzīvotāji maksā nodevas hazāriem. Oskolds un Dirs apmetās Kijevā, pievienoja sev daudz varjagu un sāka valdīt pār poļaniem neatkarīgi no Rurika.

Nostiprinājuši varu, savāca karaspēku un devās uz Konstantinopoli cara Mihaila laikā, viņa lielvalsts četrpadsmitajā vasarā (Нестор, 866 год). Valdnieks, būdams karagājienā pret agariešiem (агаряне, Αγαρηνοί, ismailīti, no Agara – Ismaila māte) pie Čorgunas upes (Чоргунь; Казыклы-Озень; Чорна, Къазыкълы-Озен, Qazıqlı Özen, Çorğun, Чоргъун, upe Krimā, ietek Sevastopoles līcī), saņēmis vēsti no metropolīta, atgriezās Konstantinopolē. Oskolds un Dirs, piestājuši Grieķijas krastos ar divsimt kuģiem un izpostījuši apkārtējās vietas ar daudzām slepkavībām, aplenca pilsētu, un pats cars tajā iekļuva ar grūtībām. Iegājis Vlahernas (Влахернская, в подлиннике Лахернскуая) baznīcā ar patriarhu Fotiju (Фотий), visu nakti klausījies lūgsnas. Rāmā laikā ar dziedāšanu iznesuši krastā Dievmātes tērpu (Ризу Богоматере), iegremdējuši ūdenī. Pēkšņi sacēlusies liela vētra un, piedzinusi rosu kuģus pie krasta, tos sasitusi. Oskolds un Dirs, zaudējuši lielu daudzumu karaspēka, ar niecīgām paliekām atgriezušies Kijevā.

2. nodaļa. PAR HELGA VALDĪŠANU

Valdījis Novgorodā septiņpadsmit gadus, Ruriks mierīgi nodzīvojis līdz mūža galam (879 год). Mirstot uzdevis valdīšanu dēlam, vēl bērnam, Ingeram (Inger, no skand. Ingvarr, Inglar, Игорь) un kopā ar viņu savam tuviniekam Helgam (Ольг, Олег, Oleg, Oleh, Aleh, Алег, no sennorvēģu Helgi, Helge – svēts). Pēc Rurika nāves Helgs, vēlēdamies vairot Ingera mantojumu un apvienot slāvu tautas zem viena valdījuma, savācis karaspēku no varjagiem, slāviem un somiem, paņēmis dažus krivičus un ieradies pie Smoļenskas, pakļāvis krivičus un Kriviču zemi un iecēlis savus pārvaldniekus. No turienes laižoties lejup pa Dņepru, ieņēmis Ļubeču (Любеч, arī Τελιουζα, Телиоца) un pārvaldību uzdevis saviem karavadoņiem. Tuvojoties Kijevai, kur vietvalži bijuši Oskolds un Dirs, daļu karaspēka paslēpis kuģos, daļu atstājis nopakaļ. Un, pie Ugorskas piepeldējis Kijevai, nosūtījis pie Oskolda un Dira vēstnesi ar ziņu, ka dodas tirgoņi uz Grieķiju no Helga un Ingera, lai redzētos ar savas dzimtas piederīgajiem. Oskolds un Dirs bez kādām aizdomām iznākuši pie kuģiem ar mazu cilvēku skaitu, varbūt vēlēdamies šos caurbraucējus apmīļot un pievienot Kijevas iedzīvotājiem. Pēkšņi kuģos slēptie izlēkuši ar ieročiem un Oskoldu un Diru ielenkuši. Tad Helgs, parādījis Ingeru, paziņojis: “Šis ir Rurika dēls un mantinieks; jūs neesat no kņazu dzimtas un jums nav jāvalda”. Un tad pēc Helga pavēles Oskolds un Dirs nogalēti. Viņu ķermeņi uznesti kalnā, kas tiek saukts par Ugora (Угор, Вугор, Угорское урочище, Козловка, Провалье) kalnu. Vēlāk virs Oskolda kapa uzbūvēta svētā Nikolaja baznīca; uz Dira kapa – svētās Irinas. Pēc viņu nāves Helgs sēdies pārvaldīt Kijevu un to pasludinājis par galveno pār rosu pilsētām. Un tā sākti saukt poļani un citi viņa valdījumā esošie apkārtējie slāvi.

Helgs, gādājot par sev uzticēto tautu labklājību, sāka būvēt pilsētas un iedibināt prāvas nodevas. Pirmkārt, varjagu-rosu uzturēšanai noteica, lai novgorodieši maksā pa trīssimt grivnas gadā, kas turpinājies līdz lielkņaza Jaroslava Pirmā nāvei. Nodevas uzliktas arī krivičiem un meriem. Pēc tam Helgs iekarojis drevļanus un ar šo savvaļas tautu izrīkojies cietsirdīgi, nodevu uzlicis smagu – pa melnajai caunai uz dūmu (skursteni, sētu). Severjani un radimiči tad bijuši nodevu devēji hazāriem, tāpēc Helgs devies ar karaspēku atbrīvot severjanus un tiem uzlicis vieglu nodevu. Radimiči caur viņa atsūtītajiem pārgājuši pakļautībā un sākuši maksāt nodevu šelegu (no ‘šiliņš’ – trešdaļa graša), kā līdz tam devuši hazāriem. Pakļāvis krivičus, ļubčanus, poļanus, drevļanus, severjanus un radimičus, karojis ar suličiem (slāvi pie Sullas, Сулла, Dņepras pietekas upes) un tiveriešiem (slāvi ap Dņestru, Prutu, Donavu tagadējās Moldovas un Ukrainas teritorijā, iesp. gucuļu priekšteči).

Ap to laiku gar Kijevu caur vietu, kas tagad tiek saukta par Ugorsku, ir devušies ugri (898 год). Pie Dņepras apmetušies teltīs. Viņi klejojuši līdzīgi polovciešiem. Pa to laiku Ingers ir nonācis vīrieša kārtā, Helga vadībā devies karagājienos, un tauta sākusi izrādīt viņam paklausību. Tad savienojies laulībā ar Helgu (Helga, Oļga), kura atvesta no Pleskavas (903 год).

Jau liekot cerības uz Ingeru kā valsts vadītāju, Helgs nodomāja doties pret grieķiem. Tam nolūkam savāca lielu karaspēku no varjagiem, Novgorodas slāviem, krivičiem, drevļaniem, radimičiem, poļaniem, severjaniem, vjatičiem, horvātiem, dulebiem, tiveriešiem un somiem. Kijevu uzticēja Ingeram; devās uz Konstantinopoli pa sauszemi ar kavalēriju, divos tūkstošos sīku kuģu pa ūdeni. Grieķi, uzzinājuši par tuvošanos, aizprostojuši šaurumu no Melnās jūras un ieslēgušies pilsētā. Tad, izkāpis krastā no jūras, Helga karaspēks metās laupīt, pēc sena kara paraduma izlaupīja, nodedzināja daudzas mājas un baznīcas, kādus cilvēkus sacirta, kādus kāra, kādus slīcināja ūdenī un mocīja, dažādi vārdzinot. Tad Helgs savam karaspēkam lika darināt riteņus un uz tiem uzlikt kuģus. Sacēlās ceļavējš un piepūtis buras nesa viņus uz Konstantinopoles sienām.

To redzot, grieķus pārņēmušas šausmas, un viņi sūtījuši pie Helga ar lūgumu, lai neizposta pilsētu, bet pieņem nodevu kādu vēlas. Helgs licis karaspēkam apstāties. No pilsētas pretim iznests dažāds ēdiens un vīns, bet to nav pieņēmuši, sargājoties no indes. Grieķi bailēs un izbrīnā runājuši: “Tas nav Helgs, kas ar mums karo, bet svētais Dimitrijs, dieva sūtīts mūsu sodam”.

Nodevu no viņiem pieprasījuši pa divpadsmit grivnām no cilvēka. Kopā viņu bijis astoņdesmit tūkstoši, pa četrdesmit uz kuģa. Prasībai piekrituši, lūguši mieru un postošās karadarbības izbeigšanu.

Helgs, nedaudz atkāpies no pilsētas, sācis sarunas par miera līgumu ar Levu (Λέων) un Aleksandru (Αλέξανδρος), grieķu cariem (907 год. Нестор). Tāpēc nosūtījis pie viņiem augstmaņus, kuri vienojušies ar grieķiem, lai papildus noliktajām divpadsmit grivnām uz cilvēku maksā pusgada nodevas rosu pilsētām: pirmkārt, Kijevai, tad Čerņigovai, Perejaslavļai, Polotskai, Rostovai, Ļubečai un citām, kurās valdījuši lielkņazi Helga vadībā; rosijiešus, kas ieradušies pēc nodevas apmierināt pēc vēlēšanās ar ēdienu un dzērieniem; atpakaļceļam dot pietiekami pārtiku un vajadzīgos enkurus, virves un buras; rosijiešiem pēc pusgada nodevas neierasties bez tirdzniecības un precēm; lai kņazs ar savu vārdu savējiem aizliedz darīt pāri ciemiem; un pēc ierašanās stāvēt pie Svētā Mamanta (Sveti Mamant, Мамант Кесарийский (Каппадокийский), svētais moceklis) vārtiem, līdz pēc cara pavēles uzskaitīti visi; pilsētā ierasties līdz piecdesmit cilvēkiem pa vieniem vārtiem, bez ieročiem; muitu par preču pārdošanu un pirkšanu nemaksāt.

Cari šo līgumu apstiprinājuši ar krusta skūpstīšanu. Helgs saskaņā ar toreizējo Rosijas ticību zvērējis pie saviem ieročiem un dieviem Peruna un Volosa, lopu dieva. Un tā no abām pusēm ir apstiprināts miers. Helgs, par uzvaras zīmi piekāris pie Konstantinopoles vārtiem savu vairogu, atpakaļ devies pa jūru ar lielu guvumu. Rosiem licis pacelt pavolokas (dārgs iepirkts zīda vai kokvilnas audums), slāviem nātru buras. Tik spoži, ar lielām bagātībām un greznām lietām viņš sasniedza Kijevu. Vienkāršā un māņticīgā tauta viņu sauca par brīnumdari, jo viņa darbi šķita cilvēkam neiespējami.

Pēc četriem gadiem rietumu pusē parādījās komēta krūma izskatā (68). Ap to pašu laiku Helgs nosūtīja savus augstmaņus uz Grieķiju pie cariem Leva un Aleksandra, lai apstiprina līdzšinējo mieru un iedibina tirdzniecības līgumu (911 и 920 г. Нестор; В подлиннике ошибка: нужно 911 и 912); cari piekrita un to nostiprināja: lai starp rosijiešiem un grieķiem pastāv nesatricināms miers un mīlestība bez aizdomām; nedot ieganstu viens otram pārkāpt vienošanos, bet to vienmēr saglabāt nekropļotu un uz visiem nākamiem gadiem; tiesās lietas starp abām tautām spriest atbilstoši pierādījumiem, bet kad tādu nebūs, zvērēt prasītājam; ja grieķis nogalē rosijieti vai rosijietis grieķi, slepkavu sodīt ar nāvi uz vietas, kur slepkavība izdarīta; bet ja slepkava aizbēg, tad nogalētā tuvākajam radiniekam saņemt slepkavas mantu un slepkavas sievu; ja slepkava nabags un noslēpies, gaidīt līdz atrod un nodod sodīšanai; par ievainojumu un sasitumiem maksāt litru sudraba pēc Rosijas likuma, bet kurš trūcīgs, tam jāatdod viss, ko var, arī apģērbs, ko valkā, un jāzvēr, ka vairāk ar ko maksāt nav, un neviens viņam nepalīdz; šajā gadījumā tālāk nemeklēt; ja rosijietis grieķi vai grieķis rosijieti pārsteidz zogot un nogalina, tad no viņa nepiedzen un ļauj nozagto paņemt atpakaļ, ja zaglis nepretojoties atdodas rokā, ļauj paņemt no viņa nozagto trīskārtīgi; arī ar varu atņemtais jāatdod trīskārtīgi; ja grieķu kuģis ir spiests piestāt krastā, kur ir rosijieši, tad aizvadīt to uz drošu vietu un sniegt palīdzību; tāpat arī grieķiem ir jāpalīdz rosijiešiem, pie kam, ja nodara slepkavību vai vardarbību, rīkoties kā noteikts iepriekš; ja rosijietim gadās svešā zemē redzēt gūstā saņemtu grieķi vai grieķim rosijieti, tad to izpirkt un atlaist uz viņa zemi, saņemot par viņu atdoto cenu, vai cenu aizvietot ar nodevu; līdzīgi izpirkt arī kara gūstekņus un atgriezt viņu zemēs, saņemot par viņiem izdoto naudu; gūstekņus no kara palīgspēkiem, lai no kādas valsts nebūtu, izpirkt par divdesmit zelta gabaliem; rosijiešiem savus izbēgušos vergus vai nozagtos un ar varu pārdotos vergus paņemt no tirgoņiem pēc sūdzības iesniegšanas un verga atzīšanās; tirgoņiem savus aizbēgušos vergus meklēt pēc sūdzības iesniegšanas un atrastos paņemt; kas neļauj pie sevis meklēt, būs vainīgais; kad kāds no rosijiešiem, kas kalpo grieķu caram, nomirst, neizkārtojis savas mantas un ir bijis bez tuviem radiniekiem, tad to atdot uz Rosiju tāliem radiniekiem, bet ja mirstot ir iecēlis mantiniekus, viņa mantību atdot tiem.

Ļaundarus, kas aizbēguši no Grieķijas uz Rosiju vai no Rosijas uz Grieķiju, atgriezt viņu zemē ar varu.

To visu nostiprināja ar savstarpējiem rakstiskiem līgumiem; grieķi skūpstot krustu, rosijieši pēc sava likuma zvērot, lai nepārkāptu nevienu vienīgu noteikumu no noteiktās un apstiprinātās vienošanās; kas veikta 912.gada septembrī.

Cars Leons (Levs) pagodināja Rosijas sūtņus ar daudzām dāvanām un lika saviem augstmaņiem parādīt tiem baznīcu skaistumu un zeltā greznotas pilis, kas pilnas ar daudzām dārglietām un dārgakmeņiem, pie tam arī Kristus Ciešanu relikvijas un svēto pīšļus, lai viņi to redzot nosliektos uz kristīgo ticību un, tai pievienojoties, sadzīvotu ar grieķiem mierā un klusumā. Atgriezušies Rosijā, pavēstīja Helgam miera noslēgšanu, ar ko apmierinājies viņš pārējo dzīves laiku pavadīja rāmi.

Par viņa nāvi ir saglabājies brīnumains nostāsts, kas senuma dēļ ir uzskatāms par iespējamu.

Pirms kara ar grieķiem Helgs ir vaicājis zintniekiem, no kā viņam pienāks dzīves gals. Atbildēja, ka mirs no sava mīļotā zirga. Tādēļ viņš nolēma nekad tajā nesēsties, nedz vest pie sevis, bet turēt un barot īpašā vietā. Atgriežoties pēc četriem gadiem no Grieķijas, rudenī atcerējies par zirgu. Atsaucis galveno zirgkopi un pavaicājis, vai šis zirgs ir dzīvs. Dzirdējis, ka miris, pasmējis par zintniekiem. Teicis: “Melīgas ir visas jūsu zīlēšanas – zirgs miris, bet es dzīvs; gribu redzēt tā kaulus un parādīt jums atmaskojumam”. Un tā, aizjājis uz vietu, kur gulēja kaili kauli, un, ieraudzījis kailu pieri, nokāpa no zirga, uzkāpa tai un noteica: “Vai tad no tā man var būt nāve?”. Pēkšņi no pieres izslīdējusi čūska iekodusi kājā, no kā viņš saslimis un nomiris pēc trīsdesmit triju gadu valdīšanas. Par viņu daudz raudājusi visa tauta. Apglabāts Ščekovicas kalnā (Щековице, Скавика, Олегова гора Podolas rajonā), un hronista Nestora laikā viņa kaps ir bijis redzams.

3. nodaļa. PAR INGERA VALDĪŠANU

Pēc Helga nāves pilnu pārvaldes varu pieņēma Ingers (913 год). Tad drevļani, cerot pie jaunās varas atbrīvoties no Rosijas pakļautības, atteicās no viņa un ieslēdzās pilsētās. Tomēr viņu cerības bija veltas, un pasākums nederīgs. Ingera varonības uzvarēti un novesti paklausībā, tika par savu pārkāpumu piespiesti maksāt divreiz lielākas nodevas kā iepriekš.

Šajā laikā pirmoreiz Rosijas zemē ieradās pečeņegi (пєчєнѣзи, Πατζινάκοι, daļa saukušies par kangariem, Κάγγαρ – tjurku-oguzu valodā runājošu klejotāju cilšu apvienība), noslēdza mieru ar Ingeru un devās gar Donavu (915 год). Tajā laikā Simeons, bulgāru karalis, karoja ar grieķiem un iekaroja Trāķiju.

Grieķi nolīga pečeņegus, bet viņu karavadoņi, sastrīdējušies ar tiem, piespieda atkāpties un atgriezties savā zemē. Simeons, uzvarējis grieķus, ieņēma Adrianopoli (Aδριανούπολις, Адриануполис, Одрин, Edirne).

Ingers, savācis karaspēku, devās uz Konstantinopoli (931 год. В подлиннике ошибка: нужно 941). Bulgāri par to padeva caram ziņu, ka desmit tūkstoš rosu dodas pret viņu kuģos. Piestājis Mazāzijas krastos, Rosijas kņazs iekaroja Vifīniju (Βιθυνία, Bithynia), Paflagoniju (Paphlagonia) un Nikodimijas (Νικομήδεια, İzmit) zemi līdz Iraklijai (Ηράκλειο). Šajā rosijiešu uzbrukumā grieķu apgabaliem ir nodarītas lielas laupīšanas un baznīcu, klosteru izpostīšanas; daudz cilvēku ir sacirsts, nošauts un necilvēciski nogalēts ar galvās iedzītām naglām. Pēc tam no austrumiem ar grieķu karaspēku ieradies Panfirs Demestiks, (Πανθήρ, Панфир Демественник , Панфиръ доместикъ) ar četrdesmit tūkstošiem, Foka Patrikejs (Phoce, Фока Патрикей) ar maķedoniešiem, Fedors Stratilats (Θεόδωρος ο Στρατηλάτης, Федор Стратилат, Феодор святейший стратигъ) ar trāķiešiem un kopā citi ievērojami augstmaņi un rosijiešus ielenkuši no visām pusēm. Bet viņi apspriedušies uzsāka ar grieķiem kauju un pēc niknas un ilgas ciršanās, tiklīdz grieķi atgājuši, sakāpuši laivās un izbēguši jūrā. Feofans, grieķu karavadonis, izgājis tiem pretī, laidis uz rosijiešu laivām uguni no caurulēm. No šā baismīgā brīnuma un aizdedzinātajiem kuģiem daudzi metās ūdenī, un visi bija spiesti glābties bēgot. Atgriezies tēvzemē, Ingers uzvaras atņemšanu viņam skaidrojis ar to, ka grieķi uz viņa karaspēku laiduši zibenim līdzīgu uguni.

Tomēr, gribēdams savu slavu pasargāt ar atriebību, nosūtījis sūtņus pie varjagiem pāri jūrai, mudinot tos karot ar grieķiem. Tā viņš savācis lielu karaspēku: rosijiešus, varjagus, poļanus, slāvus, krivičus, tiveriešus un nolīdzis pečeņegus, paņemot no tiem ķīlniekus (аманат). Ar šo karaspēku devies pret grieķiem pa jūru un zemi (944 год). To padzirdējuši, hersonesieši (корсунцы, doriešu kolonisti Hersonesā – Χερσόνησος, Krimas Heraklejas pussalā) nosūtīja ziņu (bulgāru) caram, “ka pret viņu dodas neskaitāms karaspēks, un kuģi ir pārklājuši jūru”. Bulgāri apziņoja arī grieķus, ka nāk Ingers pa sauszemi un ir nolīdzis pečeņegus. To dzirdējis, Romans ir nosūtījis ar dāvanām un lūgumu, lai neiet iekarot Grieķijas zemi, bet pieņem nodevas, kādas iepriekš ņēmis Helgs, un vēl ar palielinājumu. Arī pie pečeņegiem nosūtījis dāvanai zīda stelles un daudz zelta. Ingers, sasniedzis Donavu, sasauca savus karavadoņus, pateica par cara sūtņiem un sāka ar viņiem apspriesties. Tad visi vienprātīgi ieteica: “Ja cars tā lūdz, ko vairāk mums gribēt? Bez asinsizliešanas dabūsim sudrabu un zeltu un zīda stelles. Kas zin, kurš uzvarēs? Un kurš ir sarunājis ar jūru, lai neviļņojas? Ejam ne pa zemi, bet pār jūras dzīlēm, kur katram var būt drīza nāve”. Tādam padomam paklausījis, Ingers iekarot Bulgārijas zemi novēlēja pečeņegiem. Pats, pieņēmis no grieķiem zīda stelles, sudrabu un zeltu visam savam karaspēkam, atgriezās Kijevā.

Pēc tam grieķu cari Romans, Konstantins un Stefans atsūtīja pie Ingera savus sūtņus agrākā miera līguma noslēgšanai un iedibināšanai (945 год). Ingers, apspriedies ar tiem par savienību, nosūtīja savus bajārus uz Grieķiju. Romans, uzklausījis ierēdņus, kopā ar Rosijas sūtņiem noslēdza mieru šādos punktos:

Rosijas lielkņazam Ingeram un visiem, kas ir zem viņa rokas, būs būt nesatricināmā mierā ar grieķu cariem – Romanu, Stefanu un Konstantinu – mūžīgi, kamēr spīd saule un pastāv visa pasaule; un kurš iedomāsies klusumu pārkāpt, lai kristietis pieņem atmaksu no Dieva Visu uzturētāja, spriedumu uz bojā eju šajā un nākošā laikā, un nekristītajiem nav palīdzības no Dieva un no Peruna, lai nespēj aizsargāties ar saviem vairogiem, lai top sacirsti ar saviem zobeniem, lai ikkatrs krīt no sava ieroča un lai ir vergi uz mūžiem.

Lielkņazam Ingeram un viņa bajāriem laist uz Grieķiju kuģus ar sūtņiem un tirgoņiem cik vajag un, kā nolikts, sūtņiem nest zelta zīmogus, bet tirgoņiem sudraba. Pavadvēstulēs uzrādīt kuģu skaitu. Kas ieradies bez pavadvēstules, turams apsardzē līdz paziņojumam Rosijas kņazam; kas pretojas, nogalināt, nebažījoties par sodu, bet par aizbēgušiem aizrakstīt kņazam, ar ko viņš var rīkoties pēc savas gribas. Ja rosijieši ierodas bez tirgošanās, tad viņi nedrīkst ņemt ikmēneša nodevas, kā to liedzis kņazs, nedz ālēties Grieķijas valsts ciemos, un jādzīvo draudzē pie Svētā Mamanta (vārtiem). Atbraukušos visus pierakstīt, nosaucot vārdā, un tad lai tirgoņi ņem savu mēneša nodevu, bet sūtņi nodevas Kijevai, Čerņigovai un Perejaslavļai un pārējām pilsētām. Tirgošanās nolūkā pilsētā ieiet pa piecdesmit cilvēkiem pa vieniem vārtiem, cara tiesu izpildītāja pavadībā, un ja kāds rosijietis vai grieķis dara netaisnīgi, tad viņiem ir jāsavalda. Lai rosijieši iegājuši pilsētā nedara pari, un lai zīdu (паволока) nepērk dārgāk par piecdesmit zelta gabaliem. Nopirktās preces uzrādīt tiesas izpildītājam, kuram tās apzīmogotas jāatdod viņiem atpakaļ. Aizbraucot rosijiešiem jāņem ceļam ēdamās preces un kas vajadzīgs kuģu aprīkojumam, kā noteikts iepriekš, un viņi jāpavada grieķu aizsegā, bet ziemot pie Svētā Mamanta nav ļauts. Ja vergs pārbēg no rosijiešiem pie grieķiem un tiek atrasts, paņemt viņu atpakaļ; ja atrasts netiek, samaksāt par viņu pret zvērestu divus zīdus, kā nolikts iepriekš. Ja bēglis aizgājis un kaut ko paņēmis līdz, bet pēc atgriešanās tas ir vesels, ir jāsamaksā divi zelta gabali.

Kad rosijietis grieķim vai grieķis rosijietim mēģina kaut ko atņemt, sods būs visai ciets, bet ja tiešām atņem, ir jāatdod divtik, tas ir, nozagtais nebojāts un jāpieliek nauda tā vērtībā; bet ja nozagtais ir pārdošanā, atdot divkāršu cenu un zagli sodīt pēc Rosijas un grieķu likumiem. Gūstekņus jaunus vīriešus un pieaugušas un labas meičas izpirkt par desmit zelta gabaliem, vidējos gados par astoņiem, vecus un mazgadīgus par pieciem. Ja verdzībā pie grieķa kā gūsteknis atrodas rosijietis, dot viņam izpirkuma naudu desmit zelta gabalus, bet ja grieķis viņu pircis, tad samaksāt to pašu cenu. Rosijas kņaziem neiekarot Hersonesas (Корсунской, Χερσόνησος) zemi un neturēt pār to nekādu varu, jo tā ir Grieķijas valsts sastāvā.

Bet kad Rosijas kņazi karo ar citām valstīm, tad grieķiem ir jāpiepalīdz ar vajadzīgo karaspēka daudzumu. Kad rosijieši atrod krastā izmestu grieķu kuģi, lai nedara pāri. Ja kāds dara pāri vai kaut ko paņem vai paverdzina cilvēku vai nogalina, tas padots sodam pēc abu pušu likumiem. Hersonesiešiem, kas zvejo zivis Dņepras grīvā, lai rosijieši nedara pāri nekādā veidā, un viņu grīvās neziemo, nedz Beloberežjes kāpā (Білобережжя, Белобережье, tatāru Кинбурн – кыл-бурун, smilšu kāpas Dņepras grīvā), nedz pie Svētā Eleuterija (Ελευθέριος, Елевферий, St. Eleutherius, St. Eleftherios), bet uz rudeni atgriežas savās majās; un vēl – Rosijas kņaziem nelaist tuvojošos tumsoņu barus (черней) un bulgārus (69) iekarot Hersonesas zemi. Sodīt grieķus – noziedzniekus nav Rosijas kņazu varā, bet tie jāatstāj grieķu cariem spīdzināšanai. Par slepkavībām tiesāt kā noteikts iepriekšējā līgumā ar Helgu. Ja Grieķijas valstij gadīsies vajadzība pēc karaspēka pret ienaidniekiem (сопостаты), tad Rosijas lielkņazam jāsūta vajadzīgais skaits saskaņā ar vēstuli, no kā citas valstis zinās, kāda grieķiem ir mīlestība ar Rosiju”.

Par šo līgumu Rosijas sūtņi zvērēja pie Peruna un ieročiem, bet kristiešu likumu pieņēmušie zvērēja svētā Elijas (St. Elias, Iļja) baznīcā; zvērestā Rosijas sūtņi iesaistīja arī grieķu caru. Pēc viņu atgriešanās Ingers, būdams apmierināts ar šā miera noslēgšanu, uzkāpa pakalnā pie Peruna, nolika tā priekšā ieročus, vairogus un zeltu, un zvērēja grieķu sūtņu acu priekšā, un kopā ar viņu viņa bajāri un karavadoņi. Pēc šā miera noslēgšanas Ingers veselu vasaru valdīja mierā, kas pārtrūka, iestājoties rudenim (945 год). Viņam bija ievērojams karavadonis vārdā Svenelds (Свендельд, Свенельдъ, Sveneldo, Sventeld, Swiętold, Svendeld, Sphegkel, Sphaggel, varjagu izcelsmes karavadonis), kuram īpašas mīlestības un žēlsirdības dēļ bija atdevis pārvaldībā Drevļanu zemi, kas bija iegūta un aplikta ar nodokļiem pirms viņa karagājieniem uz Grieķiju. Svendelds ņēma pa melnajai caunai no sētas un ar to kļuva visai bagāts.

Ingera karavadoņi, kas bija kopā ar viņu karojuši Grieķijā, to skaužot, kņazam teica, ka viņš tik daudz dāvinājis vienam cilvēkam, un Svendelda kalpi ir ieroču un tērpu greznoti, bet viņi kaili.

Tā viņi deva padomu doties pie drevļaniem, lai savāktu nodevas viņam un pašu guvumam. Ingers, padomam paklausījis, devās ar izlasītu karaspēku, lai vēl pieliktu pie pirmās nodevas. Nodarījis daudz vardarbības, devās atpakaļ uz Kijevu, bet vēl lielāka guvuma dēļ iegriezās pie drevļaniem ar nedaudz cilvēkiem, neraugoties uz viņu noliedzošo attieksmi. Drevļani ar savu kņazu, sauktu Mals (Мал (? — 946)), nosprieduši, “kad vilks pierod laupīt aitas, tad aiznesīs visu ganāmpulku, kamēr to nenositīs”. Un tā, apbruņojušies pret Ingeru, viņu un pavadoņus nogalinājuši pie Korostenas (Коростень, Искоростень), viņu galvenās pilsētas. Viņa kaps tajā vietā bijis redzams vēl Rosijas hronista Nestora laikā.

4. nodaļa. PAR HELGAS VALDĪŠANU

Pēc Ingera nogalēšanas valdīšanu pārņēma lielkņaze Helga (Helga) (945 год. Нестор), jo viņas vienīgais dēls Svendoslavs (Svendoslav, Σφενδοσθλάβος Svjatoslavs, Сфендославос) bija vēl nepilngadīgs. Drevļaniem šķita, ka viņas atraitnība un Svendoslava jaunība ir viņiem pa spēkam, lai ne vien atbrīvotos no pakļautības, bet arī Kijevas valdīšanā uzceltu savu kņazu, viņu savienojot laulībā ar Helgu un tādā veidā iegūtu vairākumu pār rosiem un poļaniem. Ar šādu nolūku uz Kijevu nosūtīti divdesmit ievērojami cilvēki ieradās pa ūdeni un piestāja pie Boričeva (Борович). Ūdens tajā laikā tecēja gar Kijevas kalniem, un iedzīvotājiem vēl nebija mājas Podolā, bet dzīvoja, apmetušies kalnā. Ārpus pilsētas bija cita kņazu sēta, ko sauca par ‘Teremnoi’ augstas akmens torņmājas (терем) dēļ. Helga, dzirdējusi par ierašanos, bēdās sašuta, redzot sava dzīvesbiedra nogalinātāju nekaunību. Viņas asarām un raudām atbildēja visa tauta ar raudāšanu un vaimanāšanu. Kaut cik nomierinājusi lielās bēdas, lielkņaze savā sirdī apņēmās visos iespējamos veidos atriebt drevļaniem dzīvesbiedra nāvi. Un tāpēc, pirmkārt, ar viltīgu sūtņu pieņemšanu uzsāka sava nodoma īstenošanu – laipni atbildēja tiem, kas stāvēja viņas priekšā ar bezkaunīgu runu, ka viņi sūtīti no Drevļanu zemes pateikt:

Tavu vīru mēs nogalējām par mūsu aplikšanu ar nesamērīgu nodevu, ar kuru viņam tomēr vēl nepietika, izlaupīja mūs kā vilks. Mūsu kņazi ir rātni, savu valdījumu darījuši bagātu ar zemkopību; un (nākam) tev kā pienākas zvērēt mūsu kņaza Mala uzdevumā”.

Tīk man jūsu runa”, – teica viedā Helga, – manu dzīvesbiedru vairs neuzmodināt. Parādot manu labvēlību jūsu kņazam un jums, izrādīšu jums godu un priekšrocību savu ļaužu priekšā. Tagad atgriezieties mierīgi uz savu kuģi, bet no rīta protiet savu priekšrocību parādīt viņiem”.

Nākošajā dienā krastā pie drevļanu kuģa ieradās Helgas sūtņi, lūdzot viņus uz kņazienas pavēli ierasties pilsētā uz viņiem sagatavoto godināšanu. Drevļani dīžojoties atbildēja: “Negribam iet ar jums ne kājām, ne zirgos; jūs mūs aiznesīsit mūsu laivā uz savām galvām”. Iztapīgi paklausot, sūtņi ar tādu dīvainu kauna darbu uzkāpa torņmājas sētā. Helga, no tās augstuma raugoties un smejoties par muļķīgo lepnību, viņu plātīšanos pārvērta par bēdām. Lika drevļanus ar laivu pēkšņi iegāzt sētā ar nodomu sagatavotā bedrē.

Un pienākusi pavaicāja, vai viņiem uz precināšanu izrādītā godināšana ir pietiekami patīkama. Drevļani nožēlojot un bailēs bedrē kliedza, ka Ingera nāve viņiem labu nav nesusi, un ka par savu ļaundarību nodoti pienācīgam sodam. Tas drīz vien tika izpildīts, uz Helgas pavēli aprokot viņus zemē dzīvus.

Tūdaļ uz Drevļanu zemi tiek nosūtīti ziņneši, lai precināšanai no drevļaniem izsūta ievērojamus cilvēkus, kuri tad Helgu ar pienācīgu godu pieņemtu un aizvestu pie sava kņaza, un lai kijevieši viņu atbilstoši atlaistu. Drevļani, neredzot no saviem iepriekš apstiprinājumam nosūtītajiem nevienu cilvēku, – ak, lauku vientiesība! – ir noticējuši.

Piecdesmit Drevļanu zemes pārvaldnieki bez vilcināšanās ieradušies Kijevā. Vai ir vaicājuši par saviem iepriekšējiem sūtņiem, par to nekas nav minēts. Šeit Nestors ir kaut ko izlaidis; bez tā drevļanu nolaidība šķiet vēl neiedomājamāka. Helga likusi viņus pēc ceļa grūtībām kā pie rosijiešiem pierasts pavadīt uz pirti, kurā ar apliktiem žagariem sadedzināti un pārvērsti pelnos.

Nosodījumu par šo baismīgo un bargo atriebi mazina Helgas derīgais pasākums, ar kuru viņa iznīcināja ievērojamu drevļanu priekšnieku daļu un sagatavoja ceļu tālākai uzvarai. Šādiem darbiem viņa uz Drevļanu zemi nosūtīju savu ziņnesi, lai brīdina, ka viņa jau ceļā un lai pie Ingera kapa tiek sagatavoti dažādi medali un visāds ēdamais papilnam, lai viņa pirms stāšanās otrajā laulībā var veikt bēru mielastu savam pirmajam dzīvesbiedram. Drevļani nopriecājās par viņas ierašanos un pavēlēto izkārtoja savas galvenās pilsētas Iskorestas (Коростень, Искоростень) priekšā. Norunātajā laikā lielkņaze Helga kā solījusi ierodas ar atlasītiem cilvēkiem nevis uz kāzu līksmībām, bet uz kauju.

Drevļani, krāšņi tērpušies svētku tērpos, iznāk no pilsētas pretim un pieņem viņu ar lielu godu. Uz jautājumu par pirmajiem un otrajiem sūtņiem tiek atbildēts, ka tie seko ar smagiem kņazienes lielas bagātības vezumiem, ko viņa tagad jau vairāk uztic drevļaniem. Bez tam aizdomu novēršanai par slēpto ļaunprātību ir pieticis ar Helgas klātbūtni un mazo cilvēku skaitu.

Kā sarunāts ar drevļaniem, pirms viņu domātajām laulībām virs dzīvesbiedra kapa uzber lielu pauguru, to mitrina ar asarām, ko pēc tam sārtina ar viņa nogalētāju asinīm. Drevļani, redzēdami, ka Helga pēc rūgtās raudāšanas pārģērbjas gaišā un laulības svinībām piemērotā tērpā, sākuši līksmot, dzīrot un baudīt saliktos medalus. Kijevieši centās kā kalpi cienāt viņus ar lielu laipnību un ievērību; paši pēc gudrās kņazienes pavēles dzēruši visai atturīgi, ne dzeršanai, vien labākam uzmundrinājumam tuvajam pilnīgi slepenajam pasākumam. Līksmojošajiem un pat līdz apgrūtinājumam sadzērušamies drevļaniem ir šķitis, ka viņi jau Kijevā valda pār visām Rosijas valstīm, un tie trakulībā jau zākājuši Ingeru viņa dzīvesbiedres priekšā ar visādiem nopulgojošiem vārdiem. Pēkšņi atlasītie Helgas pavadoņi pēc dotas zīmes ar atkailinātiem ieročiem uzbrukuši iedzērušajiem; viņu cerības un nekaunību pārtraukuši ar nāvi. Korostenas lauku pārklāja piecu tūkstošu sacirsto līķi, starp kuriem bija daudz augstmaņu, un cerētās laulības pārvērtās par baisu bēru mielastu par godu Ingeram. Helga, izpildījusi savu nodomu, steigšus atgriezās Kijevā un tūlīt savāca ievērojamu spēku, lai nedodot atjēgties izmantotu ienaidnieka apjukumu un vājumu, un uzbruktu ar lielākām sekmēm.

Lielākam sava karaspēka uzmundrinājumam viņa kara vadīšanā kā līdzdalībnieku pieņem savu dēlu Svendoslavu, kurš staro jaunībā un drosmē. Drevļani atnākušos uz Iskorestu sagaidīja apbruņojušies, un tiklīdz abu pušu pulki satikās kaujai, Svendoslavs meta šķēpu un to iztrieca zirgam caur ausīm (70). Karavadonis Svenolds iekliedzās: “Mūsu kņazs ir sācis kauju; draugi, stāsimies stingri aiz viņa”. Neizturējuši lielo Helgas un Svendoslava karaspēka dziņu, drevļani metās bēgt; palikušie no Rosijas zobena cirtiena ieslēdzās savās pilsētās. Helga un Svendoslavs ielenca Iskorestu, kas bija galvenā vainīgā Ingera nogalēšanā. Visu vasaru ilgs aplenkums nespēja piespiest drevļanus padoties viņu spēcīgās aizsardzības dēļ.

Bargs un neizbēgams sods pastiprināja viņos pēdējos spēkus drosmīgai pretestībai.

Helga, redzot ilgā aplenkuma veltīgumu, savu aso prātu pagriež uz viltību un, nosūtījusi ziņnesi sienas priekšā, paziņo drevļaniem: “Visas jūsu pilsētas ir man pakļāvušās un apsolījušas nodevas; tie jau drošībā ar savas druvas. Bet jūs gribat nomirt badā, liedzoties būt man nodevu devēji”. Drevļani atbildēja: “Mēs būtu priecīgi maksāt nodevas, tomēr baidāmies, ka vēl turpināsi atriebt sava dzīvesbiedra nāvi”. Helga, viņus pārliecinot lika teikt, ka “Ingeru ir atriebusi trīskārt un vairāk dusmas uz viņiem neturēs, bet nodevas saņēmusi atgriezīsies Kijevā ar visu karaspēku”. Drevļani apsolīja medu un zvērādu maisus (to laiku naudu), cik lielkņaze prasīs. “Tagad jums pašiem ar medu un maisiem trūcīgi, – ar tēlotu žēlumu teic Helga, – apmierināšos ar mazu nodevu – dodiet manam karaspēkam pa trim zvirbuļiem un trim baložiem no sētas. Negribu jūs apgrūtināt ar pārmērīgiem nodokļiem un šajā ziņā savam dzīvesbiedram nesekošu”. Drevļani solīto labprāt izpildīja un ar atvieglojumu no Helgas dzirdēja: “Man un manam dēlam esat pakļāvušies; rīt atkāpšos no pilsētas. Sakiet šo prieku iedzīvotājiem”.

Sūtņu pilsētā atnestā ziņa drevļanos reizē ar iepriecinājumu izraisīja nolaidību, kurā, tiklīdz droši laidās miegā, tika pamodināti ar visur kvēlojošu ugunsgrēku un pēkšņās šausmās nonāca galējā sašutumā. Jo Helga nodevā pieņemtajiem un visā karaspēkā sadalītajiem putniem pavēlēja katram piesiet pa deglim un pret vakaru palaist brīvībā.

Lielais baložu un zvirbuļu daudzums, aizlidojot ar uguni uz savām ligzdām paspārnēs, baložu būros un torņos, aizdedzināja pilsētu visur. Iedzīvotājiem nebija laika censties dzēst mājas, bet tie ārkārtīgā steigā, mēģinot izbēgt no uguns, bēga ārā no pilsētas, kur viņus sagaidīja un sacirta Helgas pulki. Un tā drevļani, uzbudināti starp zobenu un liesmu, bija spiesti atdoties par upuri vienam no tiem. Noķertie pilsētas vecajie tika kādi sodīti ar nāvi, kādi atdoti Helgas karavadoņiem verdzībā. Pārējiem tika uzlikta smaga nodeva: divas daļas Kijevai, trešā Višgorodai (Вишгород, Вышгород, Ольжин град, град Волзи), kas īpaši piederēja un bija mīļa Helgai.

Pēc tam viltīgā uzvarētāja ar drosmīgo dēlu apstaigājusi Drevļanu zemi, iedibināja pārceltuves, piestātnes un zvejošanu, noteica par visu jaunus likumus un noteikumus, un Kijevā atnesa ieguvumu un prieku. Kur, gadu nomierinājusies no darbiem, uzņēmās ceļojumu apmeklēt Novgorodas valsti (947 год). Gar Mstu un gar Lugu, kur nolaidīgie somu iedzīvotāji vadīja nabadzīgu dzīvi, ļaujoties liktenim, nometināja slavēnu kolonistus, uzbūvējot iebraucamās vietas; noteica zvejošanu un citus ienesīgus iedibinājumus un uzlika gruntsnomu visā apgabalā; atgriezusies Kijevā noteica pārceltuves uz Dņepras un Sulas. Svendoslava pilnīgai vīrišķībai tuvais vecums, savstarpēja mīlestība un tēvzemes ziedošais stāvoklis solīja apmierinājumu.

5. nodaļa. PAR SVENDOSLAVA VALDĪŠANU

Helga, redzēdama sava dēla apmierinošos Rosijas valsts pārvaldīšanas mēģinājumus, ļāvās vēlmei pēc miera, kurā dzīvojot apdomāja tikumu atšķirības starp elku pielūdzējiem un kristiešiem, kuru Kijevā pēc rosijiešu kristīšanas nelaimīgā Oskolda un Dira karagājiena laikā uz Konstantinopoli jau bija daudz. Tā, uzticējusi lielkņaza uzdevumus Svendoslavam, viņa domas pievērsa vien kristīgajam likumam, kurā redzēja vairāk cilvēcības un apgaismības kā iepriekšējā barbariskajā neziņā. Tā ievirzīta, viņa ierodas Konstantina pilsētā (955 год), savu vēlmi atklāj caram un patriarham un ar svēto kristīšanos pievienojas Kristus baznīcai, mainot vārdu uz ‘Helēna’.

Nestors par šīs valdnieces kristīšanās apstākļiem sniedz maz ticamas ziņas, tas ir, par grieķu cara mīlas gūstu uz Helgu, un ka viņa to pārspējusi viltībā ar pieņemšanu no kristāmtrauka, lai vēlāk, būdams krusttēvs, tas nevar prasīt laulību ar viņu. Ja tā ir bijusi taisnība, tad mums jānotic daudzām lietām: pirmais, ka Helga pēc laulības ar Ingeru nodzīvojusi piecdesmit divus gadus vēl varēja savaldzināt caru ar skaistumu; otrais, ka grieķu cars un viņa bajāri bija tādi nejēgas un tik neattapīgi un, teiksim, lielāki vientieši kā drevļani, ka nespētu iedomāties par tuvas radniecības šķērsli laulībai. Nestora uzrādītie un citu rakstnieku skaidrāk attēlotie (Сборный Временник.71) Helgas atgriešanās Kijevā apstākļi liek domāt, ka tas ir darīts Helgai par izsmieklu. Jo grieķu cars no kristībā iesvētītās un Kijevā atgriezušās Helgas caur sūtņiem prasīja pateicībā par viņa dāvanām solītas dāvanas: vasku, baltos ādas maisus, vergus un karavīrus. Helga atbildēja, ka cars viņu aizvainojis, ļaunprātīgi izmantojot viņas vecumu. Ka pēc dāvanām būtu varējis nākt pats un pastāvēt ar viņu Počainas (Поча́йна) upē, kā viņa pie cara stāvējusi kristāmtraukā. Sūtņi atgriezušies ar šādu atbildi tukšā. Svendoslavs, nedomājot par likumu, ir ar visu gribu iedziļinājies kara lietās. Bet kristīties saviem padotajiem nav liedzis; kristītos turējis nicinājumā un izsmieklā. Savai mātei nav atņēmis varu braucot ārpus Rosijas robežām pievērst tautu kristīgajam likumam, uzstādīt krustus un lūgšanu namus, īpaši viņas dzimtenē Pleskavas apgabalā. Par savu labāko iepriecinājumu uzskatījis drosmīgu karavīru un spēcīgu pulku apvienošanu. Lidojis pār ienaidnieku zemēm kā ērglis un sitis tos leoparda trauksmē. Straujos karagājienus ar smagumu netraucēja ne daudzi vezumi ar krājumiem vai ēdiena gatavošanas rīkiem, ne teltis, ne gultas miera gūšanai. Viņa sātam pietika ar plāni sagrieztu un uz oglēm ceptu visādu gaļu. Gultas vietā zemseglu tūba, spilvena vietā segli, telts vietā apmetnis, un šajā uzvedībā savam valdniekam sekoja viss karaspēks.

Pēc drevļaniem viņa pirmie karagājieni bija uz Oku, Volgu un Vjatku (964 год). Daudzi no tiem maksāja nodevas hazāriem, tjurku cilts tautai; tos viņš padarīja par saviem nodevu maksātājiem. Un lai savus iekarojumus nostiprinātu, devās pret pašiem hazāriem (965 год). To galvenā apmetne bija Hersonesā, ko tagad sauc par Krimu, tomēr viņu apgabals pletās arī tālāk uz ziemeļiem pa plašiem laukiem līdz Rosijas robežām. Kagans, viņu kņazs, sastapies ar lielu spēku, iesaistījās cīņā ar Svendoslavu.

Bet pēc lielas asinsizliešanas bija spiests atdot viņam uzvaru; tika ieņemta pilsēta Belaja Veža (Сарке́л, hazāru valodā ‘baltā māja’, vēlāk ‘Белая Вежа’ – hazāru pilsēta Donas kreisajā krastā); sagūstītie hazāri un kopā ar tiem uzvarētie jasi (ясы, viena no alanu ciltīm) un kosogi (косог, ga-as-ga, гашк’, кашаг, кашаки, касахия, кашак – adigeji, čerkesi) tika aizvesti uz Kijevu kā gūstekņi.

Pa to laiku grieķu cars Nikifors Foka (Νικηφόρος Φωκάς) savas valdīšanas ceturtajā vasarā vēstulēs Petram (Петър I, Petar I), Bulgārijas valdniekam, vēstīja, lai nelaiž tjurkus celties pāri Donavai un postīt Romas valdījuma robežās. Šo ieteikumu vērā neņemšanas un dažādu atrunu dēļ cars sūta savu patricieti (patricius) Kalokiru (Калокир, Hersonesas stratēga dēls) pie Svendoslava, apsolot dāvanas un pakalpojumus, mudinot pret bulgāriem. Rosijieši saskaņā ar miera līgumu ar grieķiem iebruka ar Svendoslavu Bulgārijā, pilsētas un cietokšņus nolīdzināja līdz ar zemi. Kā liecina Nestors, Rosijas rokās toreiz nonāca astoņdesmit pilsētas. Par savu galvaspilsētu Bulgārijas zemē Svendoslavs nosauca Perejaslavecu (Переяславец, Переяславці, pilsēta pie Donavas tag. Rumānijas terit.), no grieķiem nodevas ņēma kā noteikts iepriekšējos līgumos.

Svendoslavam esot prom pie Donavas, Rosijā iegāja pečeņegi (968 год). Helga ieslēdzās Kijevā ar mazdēliem Jaropolku (Ярополк Святославич, Svendoslava un Predslavas (?) dēls), Helgu (Оле́г Святосла́вич, Svendoslava un ugru kņazienes Predslavas dēls) un Vladimiru (Влади́мир Святосла́вич, Svendoslava un Helgas saimniecības pārzines Malušas dēls). To mazgadības dēļ viņa savā vecumā nevarēja ar Svendoslava atstāto mazo cilvēku skaitu stāties pret smago pečeņegu spēku. Tāda cieša Kijevas aplenkuma apstākļos nevarēja sazināties ar cilvēkiem, kuri bija savākušies pilsētas atbrīvošanai un atradās laivās Dņepras otrā pusē. Bads un slāpes spieda iedzīvotājus padoties, tāpēc sameklēja kādu jaunekli, kurš uzņēmās paziņot pāri upei par iestājušos galējo trūkumu pilsētā.

Viņš, turot rokā iemauktus, skraidīja pa pečeņegu apmetni un vaicāja viņu valodā par savu zirgu.

Tā viņš tika līdz Dņeprai un nometis apģērbu peldēja pār upi. Pečeņegi uz viņu šāva, bet neveiksmīgi; viņš pavēstīja, ka ja no rīta ar kuģiem neuzbruks ienaidniekiem, pilsēta padosies, lielkņaza māte un dēli tiks aizvesti pazemojošā gūstā. Tad karavadonis Pritičs (Притич) uzmundrināja kuģos sapulcējušos rosijiešus, iztēlojot nožēlojamo trūkumu pilsētā, neizbēgamās Svendoslava dusmas un sodu par nolaidību un bailīgumu. Lika ar visām laivām piestāt Kijevas krastā, lai no pečeņegu rokām atbrīvotu vismaz Helgu ar mazdēliem, pārvedot otrā pusē. Sākoties dienai, laivās sāka taurēt, rosijieši pārgalvīgi metās triecienā; cilvēki pilsētā sacēla lielu kliegšanu. Pečeņegus pārņēma šausmas, iedomājoties paša lielkņaza ierašanos. Tie atkāpās no pilsētas uz visām pusēm, un Helgai ar mazajiem kņaziem pavērās brīvs ceļš uz laivām. To redzot, pečeņegu kņazs vaicāja par troksni un, dzirdējis Pritiča atbildi, ka viņš ir Svendoslava priekšpulka karavadonis, un kņazs pats seko viņam tuvumā ar visu karaspēku, nobijās, pečeņegs noslēdza mieru ar Pritiču, par zīmi dodot viņam zirgu, zobenu un bultas, bet no viņa pretī pieņēma bruņas, vairogu un zobenu. Un tā ar šo pečeņegu atkāpšanos Kijeva atbrīvojās no cieša aplenkuma.

Drīz tika nosūtīti vēstneši pie Svendoslava, kuri sasnieguši viņu pie Donavas, paziņoja notikušo nelaimi, sakot:

Pa svešu zemi tu, valdniek, staigā, savu novārtā atstājot. Tava māte un bērni ir pārcietuši daudz baiļu un trūkuma un gandrīz nokļuvuši pečeņegu ļaundaru rokās. Ja nepasteidzināsi ierašanos Kijevā, tad ienaidnieki noteikti ar jaunu uzbrukumu nolaupīs tavus asinsradiniekus. Apžēlojies par savu tēvzemi, par veco māti un mazajiem dēliem”.

Tā mudināts Svendoslavs bez aplinkiem zirgos ar lielu karaspēku devās uz Kijevu, kur žēlumā un priekā skūpstīja māti un dēlus, un atdzina pečeņegus uz tālām no Kijevas vietām.

Pēc tam, visu mierīgi nokārtojis un nostādījis pilsētu drošībā, runāja ar māti par saviem nodomiem un pie tam viņai un bajāriem paziņoja:

Dzīve Kijevā man nepatīk, tāpēc došos pie Donavas uz Perejaslavecu, kur ir manu valdījumu vidus, un pie manis savācas visāda pārpilnība: no Grieķijas sudrabs, zelts un zīds, vīns un dažādi dārzeņi; no Bohēmijas un Ungārijas sudrabs un zirgi; no Rosijas mīkstas zvērādas, vasks, medalus un cilvēki”.

Helga asaras lejot skaidroja: “Kāpēc, mans mīļais dēls, atstāj mūs sērdieņos? Gribi svešas zemes, bet kam nodod savu? Tavi bērni ir mazi, es esmu sasniegusi vārgu vecumu un, protams, paguršu uz nāvi. Kad mana dzīve beigsies, piemini agrāko mātes lūgumu, tici kopā ar mani vienotajam Dievam Visa Uzturētājam. Viņš tev zemes cilvēkam sniegs debesu valstību. Bet tu šo mācību neieredzi un zemojies naidam. Tad, prasu tik vienu, paliec šeit īsu laiku, līdz manu gaitu beigām. Apglabā manu ķermeni pēc kristīgā likuma, neber virs manis augstu kapu un netaisi bēru mielastu pēc neticīgo paraduma”.

Trešajā dienā pēc šā novēlējuma svētā Helga pārcēlās uz mūžīgo mieru. Svendoslavs, izpildījis viņas vēlējumu, raudot pavadīja svēto ķermeni uz kapu.

Mazdēli, bajāri un visa tauta ar žēlām vaimanām atdeva pēdējo skūpstu dižajai varonei, viedajai valdniecei un patiesi dievam tīkamajai, kas bija dzīvojusi laulībā četrdesmit divus gadus, pēc Ingera līdz kristībai desmit, kristībā piecpadsmit, kopā tuvu astoņdesmit gadiem. Palikušie kristieši, zaudējuši savu patvērumu, gauži noskumuši raudāja.

Pirms varonīgā Svendoslava otrā gājiena uz Donavu no dižās Novgorodas atsūtīti ziņneši pazemīgi lūdzās, lūgumu savienojot ar tautvaldniecisku rupjību, lai lielkņazs ieceļ, ko vēlas, Novgorodas pārvaldīšanai (970 год); ja neies neviens no Svendoslava bērniem, tad paši atradīs sev citu kņazu. Svendoslavs teica: “Meklējiet; ka tik kāds pie jums ietu, zinot jūsu stūrgalvību”.

Jaropolks un Helgs ir atteikušies tūlīt. Novgorodieši, klausot Vladimira tēvoča Dobriņas (Добрыня) padomam, sāka lūgt viņu.

Uz to Svendoslavs nosliecās labprāt un teica: “Esiet viņa”. Vladimirs bija dzimis no Helgas saimniecības pārzines vārdā Malušas (versijas: Малка, Мауса, Мауся, Малфреда; Svendoslava piegulētāja), kāda Malka (dzimuša Libekā, versija: drevļanu kņaza Malka), meitas, Dobriņas māsas. Kopā ar savu tēvoci tika atlaists par kņazu. Vecākajam dēlam Jaropolkam Svendoslavs uzticēja savā vietā Kijevu, vidējam Helgam Drevļanu zemi; pats uzsāka karagājienu uz Donavu uz Perejaslavecu ar lielu karaspēku (971 год).

Pirms tam par grieķu caru bija iekārtojies Joanns Cimishijs (Цимисхий, Ιωάννης «Τσιμισκής» Κουρκούας), kurš sievas samācīts bija nodevīgi nogalinājis caru Nikiforu Foku (Кедрин, стран. 415.72 Зонар, кн.17, гл. 2, 3 и 4.73). Bulgāri no Svendoslava ieslēdzās Perejaslavecā; tad izskrēja pret rosijiešiem un sāka tos pārspēkot. Savējos, kas atkāpās, kņazs, jājot pa pulkiem, stiprināja kaujai, lai labāk visi noliek galvas, nevis ar bēgšanu aptumšo savu agrāko varonību. Pret vakaru bulgāri bija uzvarēti; divi Petra, bulgāru valdnieka, dēli Boriss un Romans saņemti gūstā. Pēc tam rosijieši uz sava kņaza vēlēšanos lielākai ērtībai pieņēma nodomu noteikt vietvalžus un savu atrašanos pie Donavas. Šo viņu nodomu vēl vairāk pamatoja Kalokirs (Калокир, grieķu cara patricietis no Hersonesas), kurš solīja, ja rosijieši viņu uzcels Grieķijas caristes tronī, tad nodibinās ar viņiem savienību, uz mūžiem atdos Bulgāriju un palielinās viņiem solītās nodevas. Ar šādām cerībām rosijieši Bulgāriju pieskaitīja saviem valdījumiem un Cimishija sūtņus atlaida bez sekmēm par mieru, jo Svendoslavs lika sūtņiem teikt, lai grieķi maksā nodevas kā līdz šim; par nepildīšanu cietīs tāpat kā bulgāri. Grieķi, izliekoties būt uz to gatavi, vaicāja, cik Svendoslava karaspēks ir liels, lai pēc tā skaita noteiktu nodevas. Viņu jautājums bija nodevīgi vērsts Rosijas karaspēka lieluma izlūkošanai (šo vēstot, Nestors saka: “Grieķi ir melīgi vēl līdz šai dienai”). Svendoslavs, kam bija tikai desmit tūkstoši, grieķiem pateica ļoti lielu skaitu iebaidīšanai un lielākai nodevai.

Cimishijs savāca karaspēku līdz simt tūkstošiem, austrumu pulkus atveda uz rietumiem, un kara vadīšanu uzdeva Vardam Skleram (Варда Склер), savam sievasbrālim. Rosijieši ar lielkņazu Svendoslavu, uzzinājuši par grieķu karaspēka pārvietošanos, apvienoja sev padotos bulgārus un, pievienojuši savienībā pečeņegus un Ungārijas rietumos dzīvojošos tjurkus, trīssimt astoņdesmit tūkstoš vīru sastāvā iegāja Trāķijā, visu izpostot ar zagšanu un liesmu, un, nostājoties cīņā apmetnē pie Andrianopoles sienām, gaidīja izdevību kaujai. Varda sēdēja Andrianopolē ar divpadsmit tūkstošiem grieķu karaspēka un neiedrošinoties iziet pret aplencējiem izbrukumā izraisīja bulgāru nicinājumu, kas bija cēlonis viņu nolaidībai; jo tie sāka nekārtīgi stāvēt posteņos, nerūpēties par sardzēm, piedevām pa naktīm šķiest spēkus, vadot tās izpriecās un dzeršanā. Varda pret bulgāriem izsūtīja nelielu skaitu cilvēku, lai ievilinātu kaujā. Un kad tie nekārtīgi dzinās pakaļ grieķiem, Vardas karaspēks, izgājis no slēpņiem, no sāniem sasita un padzina, kam sekoja arī diezgan daudzu pečeņegu krišana. Pārējais karaspēks, kas sastāvēja no rosiem, turpināja kauju ar grieķiem līdz naktij. Šajā asiņainajā kaujā lielu zaudējumu juta abas puses, un lai gan grieķiem, kā liecina Kedrins, kaujas laukā krita maz, tomēr ievainoti bija visi.

Pēc tam cars Joanns Cimishijs otrajā savas valdīšanas vasarā uzņemoties karagājienu pret Svendoslavu centās kājnieku karaspēkam pievienot floti Donavā, kādēļ lika būvēt jaunus kuģus un labot vecos. To veicināja pavasara laiks. Redestai (Rhaedestus, Ῥαίδεστος, Редест, Ризист, tagad Родосто Trāķijā pie Marmora jūras, Bisanthe, Bysanthe, Βισάνθη/Βυσάνθη, Tekirdağ) tuvojošamies karaspēkam pretim izgāja divi rosijieši, izlikdamies par sūtņiem, bet īstenībā grieķu karaspēka apskatei. Brīnījās par pēc cara pavēles tīši rādītā grieķu karaspēka grezno ierindu. Tika atlaisti, lai savam kņazam pastāsta par pretinieka pulku gatavību. Aiz šā karaspēka Gem kalnu strauji pārgāja cars ar pieciem tūkstošiem kājnieku un četriem tūkstošiem jātnieku un pēkšņi pietuvojās Rosijas pulkiem bulgāru galvaspilsētas Perejaslavecas priekšā. Kalokirs, šā kara iesācējs, kas tad sēdēja pilsētā, dzirdot grieķu karaspēka tauru skaņas un par paša cara Cimishija klātbūtni, sašausminājās un nekavējoties slepus izgāja no pilsētas uz rosijiešu apmetni, kur no viņa saņemtā vēsts karaspēkā izsauca nedrošību. Svendoslavs, drūmos uzmundrinājis ar spēcīgu pārliecināšanu, izkārtoja savu ierindu pie Perejaslavecas iepretim grieķu nometnei. Drīz grieķi sāka uzbrukumu. Abi karaspēki cīnījās nežēlīgi. Gaidošie rosijieši izklupa no pilsētas palīgā saviem pulkiem, no kā drūzmā izcēlās apjukums un Svendoslava spēku zaudējums. Svigells (Swigell, Свигелл, Сфенкел, Сфангел, Свангел, drosmīgs milzīga auguma vīrs), viņa pirmais karavadonis un cietokšņa priekšnieks Perejaslavecā, novēršot briesmas pilsētai, aizslēdza vārtus un, norobežojoties ar kārtīm un šķēpiem, ar bultām un akmeņiem atsita grieķus no sienas. Uzbrukumu pilsētai un kauju pārtrauca nakts iestāšanās. Nākošajā dienā uz saules lēktu palīgā atsteidzās grieķu karavadonis Vasilijs (Βασιλεύς, Basileus) ar pārējo cara karaspēku, iepriecinot caru un uzmundrinot visus grieķus, kuri apvienotā straumē mācās virsū pilsētai. Pēc nežēlīgas un stūrgalvīgas kaujas rosijieši bija spiesti atstāt sienas pretinieka varā un aizsargāties ar cara nama nožogojumu. Grieķi, nevarēdami ieņemt ar spēku, ieroču vietā izmantoja uguni, izskauda rosijiešus no pilsētas. Sadega daudzi; citi tika saņemti gūstā; kāda izglābušos daļa nelāgo vēsti atnesa Svendoslavam. Un tā Perejaslaveca tika ieņemta, atjaunota un Cimisha vārdā pārsaukta par Joannopoli (Joannopolis).

Svendoslavs, lai gan visai sašutis par zaudējumu, tomēr ar vīrišķīgu izturēšanos un runām uzmundrināja savu karaspēku pārdroši iet pret grieķiem. Trīssimt aizdomīgus bulgārus sodīja ar nāvi un divpadsmit jūdzes pirms Dorostelas (Доростела, Доростоль, bulgāru pilsēta) cēlās cīņai, gaidot Cimishija ierašanos. Abiem karaspēkiem sastopoties, valdnieki uzmundrināja savus kareivjus un, spriežot pēc tauru skaņām, tie bija vienādi pārdroši. Divpadsmit reizes grieķi griezās bēgt. Tomēr Cimishijs ar savu klātbūtni zem cara karogiem atklāti bruka virsū rosijiešiem, mudinot zirgu un metot uz viņiem savu šķēpu. Un tādā veidā piespieda Svendoslavu atkāpties uz Dorostolu, kurai tuvojoties, apmetās nometnē, gaidot pa Donavu savu floti spēcīgam uzbrukumam pilsētai. Starp citu, Svendoslavs karagūstekņus bulgārus lika turēt sasietus, kopā apmēram divdesmit tūkstošus, bīstoties no viņu dumpošanās, un tādā veidā gatavojās izturēt aplenkumu.

Pēc kuģu pienākšanas Cimishijs sāka iegūt pilsētu. Tad asiņainos izbrukumos un kaujās Svendoslavs zaudēja savu drosmīgo karavadoni un tuvo bajāru Svigellu; tomēr nostiprināja pilsētu ar dziļu grāvi visapkārt un noteica cieti stāvēt pret grieķu uzbrukumiem. Lielais ēdamo krājumu trūkums ilgstošā grieķu aplenkuma dēļ spieda rosijiešus veikt slepenus meklējumus savā labā.

Tumšā lietainā naktī divi tūkstoši cilvēku sēdās mazajos kuģos un devās pa Donavu meklēt krājumus karaspēka paēdināšanai. Savākuši pietiekamu daudzumu dažādu graudu un atgriežoties uz Dorostolu, pamanīja krastā daudz grieķu vezumnieku, kuri dzirdot zirgus, vācot malku un sienu nesargājoties klīda gar krastu. Ar pēkšņu uzbrukumu nodarījuši Cimishijam lielu zaudējumu, atgriezās Dorostolā ar pietiekamu guvumu. Astoņas nedēļas ciešot aplenkumu, rosijieši īpašu kaitējumu cieta no mūra grāvējas mašīnas, kuru bija atgādājis pulkvedis Kurkujs (Kurkuas). Tāpēc šā postošā ieroča iznīcināšanai Svendoslava sūtīti atlasīti karavīri Kurkuju nogalināja, neraugoties uz viņa varonību.

No rosijiešiem otrais pēc Svigella zaudēja dzīvību vīrišķīgais karavadonis Ikmors (Ikmor, gigantiska auguma drosmīgs vīrs), kas savu amatu bija sasniedzis ar drosmi, ne izcelsmi – no Anemala (Al-Numan, Анемал, Анемас Критский), cara stipatora- miesassarga, zobena. Pēc viņa asiņainā izbrukuma grieķi starp rosijiešu līķiem atrada nogalinātas sievietes, kas vīriešu apģērbos bija ar vīriešu varonību cīnījušās pret ienaidnieku, pierādot patiesu radniecību ar senajām amazonēm.

Tādos spaidos daudzi ieteica bēgt mājup, citi – piedāvāt grieķiem mieru. Svendoslavam abas lietas šķita bīstamas, viena godam neatbilstoša, otra neienesīga. Tāpēc kaut vai lai vēl izmēģinātu savu laimi un tā parādītu rosijiešu varonības noturīgumu, runāja savējiem:

Nav mums vairs kur likties; sava zeme tālu, pa ceļam dzīvo neuzticamie pečeņegi; sabiedrotie, bīstoties kaimiņu grieķu, palīdzību mums nesūtīs. Stāvēsim varonīgi un neapkaunosim savu tēvzemi, neļausim sevi nicināt no mums drebošām tautām. Un ja laime no mūsu varonības aizgriezīsies, noliksim savas galvas; mirušajiem nav jākaunas. Kaujā iziešu pirmais jūsu priekšā. Kad kritīs mana galva, par sevi izdomājiet kā gribat”.

Visi vienprātīgi kliedza: “Kur tava, valdniek, tur būs arī mūsu galvas” (71).

Pilsēta atver vārtus jau ar saules lēktu; izcili mundri un ātri aiz sava uzticamā vadoņa un valdnieka iznāk Rosijas pulki bez atlikuma – pa vaļējiem visiem uz ienaidnieku vērstajiem vārtiem, kas pēc Svendoslava pavēles aiz viņiem tiek aizvērti, lai novērstu jebkādas cerības uz bēgšanu. Grieķi sajuta savu nogurumu un atstāja lauku rosijiešiem.

Lielā svelme un ieroču smagums un rosijiešu ārkārtīgā pārdrošība atņem ienaidniekiem spēku un cerību. Cimishijs, atauļojis kaujas vietā, uzmundrina savējos kaujai; pārgurušos un no kaujas izvairīgos pavēl stiprināt ar vīnu un ūdeni. Un lai gan grieķu pulki ar cara klātbūtni un slāpju remdēšanu izrādīja lielāku pretestību, tomēr no pilsētas atkāpās plašā laukā. Kedrins raksta, ka grieķi ar šo atkāpšanos tīši gribējuši izvilināt rosijiešus plašumā, lai tos ar savu spēku aplenktu, tomēr šis nodoms nav izdevies. Cimishijs, redzot savējo krišanu, trauksmē nosūtīja pie Svendoslava izaicināt viņu uz divkauju ar sevi, dodot padomu, ka labāk mirt par tēvzemi vienam, nevis tādam tautas daudzumam.

Svendoslavs atbildēja: “Ir daudz dažādu ceļu uz nāvi, no kuriem grieķu cars var sev izvēlēties jebkuru, ja viņam dzīve apnikusi. Bet kas man noderīgi, to labāk zinu pats, nevis mans ienaidnieks”. Pa to laiku asiņainajā kaujā Anemala Varonīgais, cerot ar Rosijas kņaza nogalināšanu gūt drīzu uzvaru, metās savā zirgā tieši pret Svendoslavu un cirta viņam pa galvu ar zobenu, bet tas zem savas bruņu cepures palika neskarts; Anemalu nogalināja pēc spēcīgas aizstāvēšanās.

Šajā kaujā virsroku guvuši grieķi, kā liecina Kedrins, bet pēc Nestora liecības – rosijieši. Ticamāk, ka uzvara palikusi apšaubāma.

Pa tam Svendoslavs, novērtējis sava karaspēka mazo skaitu un visa kā trūkumu, nosliecās uz mieru. Tādējādi, noslēdzis ar grieķiem mūžīgu mieru, uzsāk ceļu uz Rosiju (971 год).

Karavadoņiem viņš paziņo, ka ja grieķi atteiksies maksāt nodevas, kuras, kā raksta Nestors, maksāt solījuši, tad savākuši neskaitāmu karaspēku atkal dosies uz Donavu un Konstantinopoli to piedzīt. Cimishijs atgriežoties Konstantinopolē ar triumfu ieved gūstā saņemto bulgāru caru Borisu un visas tautas priekšā noņem viņam kroni un citas cara cieņas zīmes, iznīcinot Bulgārijas caristi.

Tuvojoties Dņeprai Svenelds deva Svendoslavam padomu doties uz Kijevu zirgos, ņemot vērā ūdensceļa bīstamību un to, ka krācēs stāv pečeņegi. Labā padoma nepieņemšanai sekoja posts, jo perejaslavecieši bija no Donavas devuši ziņu pečeņegiem, ka Svendoslavs nāk no Grieķijas ar maz cilvēkiem un līdz ved lielu daudzumu sagūstītas bagātības.

Tādas ziņas iepriecinātie pečeņegi nostājās krācēs un, aizšķērsojuši Svendoslavam ceļu, rosijiešus ielenca no visām pusēm. Tie bija spiesti ziemot Beloberežjē un ciest lielu ēdamo krājumu trūkumu; šausmīgs bads tajā laikā spieda pirkt zirga galvu par pusgrivnu.

Pavasara sākumā gājienā uz Kijevu krācēs rosijiešiem negaidītā uzbrukumā uzklupa Kurja (Куря), pečeņegu hans, kur Svendoslavs zaudēja mantu un dzīvību. Viņa galvaskauss apdarināts ar zeltu kalpoja pečeņegiem par kausu dzīru izpriecās ar uzrakstu: “Kas svešu meklē, savu pazaudēs”.

Svenelds ar mazu pārpalikumu nokļuva Kijevā pie Jaropolka.

Lielkņaza Svendoslava Ingera dēla slavenā un nemierīgā valdīšana divdesmit astoņus gadus ilga nepārtrauktos karos; kopā viņš nodzīvoja apmēram piecdesmit trīs gadus.

6. nodaļa. PAR JAROPOLKA VALDĪŠANU

Pēc sava tēva nelaimīgās nāves Kijevas lielkņazisti un pārvaldību pieņēma Svendoslava vecākais dēls Jaropolks (973 год. Нестор), savas nepilngadības dēļ esot Svenelda, viņa tēva un vectēva bijušā pirmā karavadoņa vadībā. Lepnībā par šo varu, Svenelda dēls Luts (Лютъ) daudzus aizskāra ar savu ļauno patvaļu, kā to uzrāda viņa vārds (protams, iesauka) un apstākļi, jo viņš bija galvenais nožēlojamas brāļa slepkavības vaininieks.

Reiz viņš izjāja medībās Helga drevļanu valdījumos, kur šādu pašu nodarbi bija iecerējis pats drevļanu kņazs Helgs. Vaicājis par atjājušo mednieku un uzzinājis, ka Svenelda dēls, iekaisa dusmās; par viņa ārdīšanos bija jau dzirdējis līdz tam. Un tā, panācis Lutu, to tajās medībās nogalinājis. Svenelds, sirdssāpēs un dusmās uz Helgu, kopš tā laika bieži ieteica Jaropolkam, lai saviem valdījumiem pievieno Drevļanu zemi un kļūst par vienotu patvaldnieku kā tēvs un vectēvs. Tādā veidā slepus un viltīgi meklēja Helgam nāvi, lai atriebtu dēlu.

Galu galā, sava iemīļotā un ar lielu varu apveltītā dižciltīgā bajāra īgnošanās un lūgumu mudināts, Jaropolks devās karā pret drevļaniem, pret savu brāli Helgu, kurš, lai gan izgāja pretim ar zemessardzi, tomēr nežēlīgā cīņā bija spiests bēgt uz drevļanu pilsētu, sauktu Vruča (Вруча, Варичь, Вручи, drevļanu otrs centrs, tagad Ovruča Žitomiras apg.), kur tilta vietā par iebrauktuvi pilsētas vārtos kalpoja dambis. Daudzie bēgošie un dzenošie spiežoties cits citu grūda no tilta.

Helgs, iekritis dziļā grāvī, no augšas krītošo daudzo cilvēku un zirgu nospiests, zaudēja dzīvību. Jaropolks, ieņēmis pilsētu, sūtīja viņu meklēt starp līķiem un pēc kāda drevļana norādījuma meklēja grāvī veselu dienu, pārlūkojot nogalinātos. Tik tikko atrada nākošā dienā; tādu ļaunumu nodarīja vietas trūkums vai, pareizāk, brāļu ķilda!

Ieraudzījis uz paklāja noguldīto brāli, Jaropolks rūgti ieraudājās un nožēlā teica: “Mīļo brāli, labāk būtu miris es, nekā redzēt tevi mirušu un manis nonāvētu. Bet tu, atriebēj, – nikni teica Sveneldam, – skaties sava ļaunuma iznākumu. Cik tālu tu esi novedis manu vieglprātību?”. Pēc Helga apbedīšanas un bēru mielasta Vručas priekšā Jaropolks atgriezās Kijevā kā Rosijas patvaldnieks.

To dzirdējis, Vladimirs devās projām no Novgorodas pie varjagiem, lai neciestu to pašu, ko nācies vidējam brālim. Jaropolks tūliņ iecēla Novgorodā pārvaldniekus.

Veiksme, kāda nereti pakalpo ļaundarībai, Jaropolka uzvarai pār brāli pievienoja otru – pār pečeņegiem, kuri pakļāvās viņam kā meslu maksātāji. Un viņu kņazs Aldeja (Алдея) iestājās Rosijas dienestā, iegūstot lielu godu ar pagastiem un pilsētām.

Novgorodas hronisti pievieno ziņu, ka Jaropolka valdījumā Kijevā ir ieradušies pāvesta sūtņi. Spriežot no apstākļiem var ticēt, ka romiešu ticības kristieši, uzzinājuši par rosijiešu kariem ar grieķiem un pie tam par daudzajiem kristiešiem Kijevā, ir mēģinājuši Rosijā ieviest pāvesta ticību un varu, tāpat kā vēlāk Vladimira laikā ir bijuši pāvesta sūtņi sakarā ar mācību.

Pēdējais Jaropolka valdīšanas gads tautu sabaidīja ar mēness un saules aptumsumu un sekojošiem pērkona negaisiem un viesuļiem, no kā daudzi pareģoja nelaimi no lielām pārmaiņām. Vladimira bruņošanās tam bija skaidrākais un ticamākais priekšvēstnesis, jo, nolīdzis daudz varjagu un pievilinājis tos ar lieliem solījumiem, pēkšņi apbruņojies jaunākais brālis atgriezās Novgorodā ar lielu karaspēku, lai atriebtu vidējo brāli; padzina Jaropolka pārvaldniekus un lika viņam pateikt, ka ir sagatavojies uz kauju, kurā tas jutīs pienācīgu sodu par brāļa nekaunīgo nogalēšanu. Jo Vladimirs pie sevis sprieda: “Ne es sāku ļaunumu, man jāatriebj nevainīgā asins un jānodrošina sevi”.

Nostiprinājies Novgorodas varā un būdams jau gatavs doties karā pret Joropolku, Vladimirs sūta pie Polotskas kņaza Ragnvalda (Rogvolods Gudrais – rūgu (rogu) vara’ – Rogvolod, baltiem Rogvald, skandināviem Ragnvald, Ragnar, 980.g. ieradies Polotskā no aizjūras), lai viņam atdod meitu Ragnhildu (Rogneda) laulībā. Šāda savienība Vladimiram šķitusi lietderīga sakarā ar nozīmīgu pasākumu.

Lūkojot savas meitas noslieces, Ragnvalds dzirdēja, ka viņa labāk ietu pie Jaropolka, bet par Vladimiru teica, ka negrib aut kājas no verdzenes dzimušam (sens sievu pakļautības pienākuma vīram atzīšanas paradums, kāds rosijiešiem ir ticis ievērots arī kņazu laulībās; tagad lietots vien atsevišķos apgabalos). Šādas lepnas atbildes aizkaitināts, Vladimirs virzīja visu savu karaspēku uz Polotskas zemi un ātri ar spēku ieņēma galvaspilsētu. Ragnvaldam ar diviem dēliem atņemta dzīvība; augstprātīgā Ragnhilda piespiedu kārtā salaulāta ar Vladimiru un devusies uz Kijevu, bet ne pie Jaropolka, kā jau bija sagatavojusies ar no viņa atsūtītiem bajāriem, bet pretēji – tuvojās viņam ar Vladimiru un polotskiešu karaspēku.

Jaropolks, kam nebija pietiekami liels karaspēks, pret Vladimiru iziet neiedrošinājās, izlēma aizsargāties Kijevas sienās. Vladimirs izvietoja nometni starp miestiņem Dorožič (Дорожич, Дорогожич) un Kapič (Капич, Капичь, Kijevā, tagad. Лукьяновка teritorijā), kur bijis grāvis vēl Nestora laikā. Jaropolkam tuva uzticības persona tad bija kāds Bluds (Блуд) gan pāc vārda, gan rīcības (kr. – netiklis), kurš slepus sazinājās ar Vladimiru par sava valdnieka nodošanu. Saņēmis no viņa bagātības, goda un mīlestības solījumu, meklēja izdevību pats un citus samācīja slepeni nogalināt Jaropolku, bet to nepanācis, lika lietā viltīgi sagudrotus padomus. Izliekoties nobijies un apbēdināts, divsarunā savam kņazam paziņoja: “Kijevieši tiecas pie Vladimira un atverot vārtus grib tevi atdot viņa rokās. Ir jau nosūtījuši viņam ziņu, lai tuvojas pilsētai; meklē sev drošu patvērumu.” Lētticība savienota ar sliktu sirdsapziņu Bluda ļaunprātīgos vārdus ielaida sirdī. Tā Jaropolks aizbēga no Kijevas uz Rodnu (Родна) Rsa (Рса) upes grīvā un ieslēdzās cietoksnī.

Kijevieši, uzzinājuši par viņa bēgšanu, atvēra Vladimiram pilsētas vārtus, kur viņš pieņēma varu, aplenca Rodnu, nosprostoja pārtikas piegādi un ar tādu šaurību un trūkumu Jaropolku un ielenktos noveda līdz tādam stāvoklim, ka no tā radās paruna: posts kā Rodnā. Šajā trūkuma stāvoklī Bluds kņazam ieteica samierināties ar brāli un nodot sevi viņa varā, apgalvodams, ka nekādas bīstamības nav. Un tiklīdz Jaropolks viņa vārdiem paklausīja, Bluds nosūtīja ziņu Vladimiram, ka viņa vēlme ir piepildījusies, un Jaropolks nododas viņa rokās. Pa to laiku kāds no kalpiem, saukts Varjažko (Варяжко), ieteica kņazam bēgt pie pečeņegiem un pie viņiem meklēt palīdzību un aizsardzību, tomēr viņa vārdi netika pieņemti.

Ieejot pie Vladimira, Jaropolks bailēs un cerībās tika divu varjagu saņemts ar zobeniem pavēderē un nogāzts miris. Bluds aizslēdza durvis un liedza ieeju Jaropolka kalpiem, ar kuriem Varjažko steidzās pie pečeņegiem un, sakūdījis viņu kņazu ar lielo spēku, ilgu laiku karoja pret Vladimiru. Tā ar brāļa slepkavību beidzās ar brāļa slepkavību sākusies Jaropolka valdīšana, kas bez izciliem darbiem bija ilgusi apmēram deviņus gadus.

Palīgos nākušie varjagi, lepni uzstājot Vladimiram, prasīja samaksu par panāktajām uzvarām: “Kijeva ir mūsu, – viņi teica, – to ieņēmām mēs; dod mums samaksu pa divām grivnām no cilvēka”. Vladimirs izprasīja laiku uz mēnesi. Kad varjagi redzēja, ka gaida veltīgi un Vladimirs ir pret viņu spēku nodrošinājis pretspēku, lūdza parādīt viņiem ceļu uz Grieķiju, kur gūt bagātību ar karu. Izvēlējies starp viņiem labus, prātīgus un drošsirdīgus cilvēkus, kņazs tiem iedalīja pilsētas un pagastus; nemierīgos atlaida kā bija lūguši un priekšlaikus paziņoja grieķu cariem, lai drošības labad, laipni pieņemot, tos izkliedē pa dažādām vietām.

7. nodaļa. PAR VLADIMIRA VALDĪŠANU LĪDZ KRISTĪBĀM

Savas patvaldnieciskās valdīšanas Rosijā pamatā Vladimirs liek (981 год. Нестор) maldīgu dievbijību saskaņā ar seno senču daudzdievību, tomēr arī maldos uzrāda sevī spēju pieņemt ticību vienam īstam Dievam. Ar viņa pavēli Kijevā augstā pakalnā torņa pils priekšā tiek uzstādīts galvenais elks Peruns, darināts no koka ar sudraba galvu un zelta degunu. Ziedojums bija mūžīgā uguns. Par nevērības izsauktu nodzišanu priesteri tika nodoti nāves sodam. Šis kā pērkona un zibens dievs godātais Peruns bija mūsu seno senču Zevs.

Mazākos dievus Nestors sauc: Horsa (Хорса), Dažboga (Дажбога), Striboga (Стрибога), Semargla (Семаргла), Mokoša (Мокошь), nenorādot to nozīmi un spēku un varu, kādu tiem piedēvē elku pielūdzēji. Pirmajā vietā pēc Peruna ir bijis Voloss (Волос), kam piedēvēta lopu aizbildnība (gādība par lopu ganāmpulku ir bijusi lielāka kā pie romiešiem, kuri to uzticējuši zemākiem dieviņiem); Pogvizd (Погвизд), Pohvist (Похвист) jeb Vihr (Вихрь) – vēja, lietus un laika apstākļu (вѐдра) dievs. Rosijiešu Eols ir Lada (Лада (Венера)), Didu (Дида) un Ļeļu (Лель) (kupidoni), mīlas un laulību aizbildņus mūsu senči ir godājuši tik cītīgi, ka tāpēc tiek pieminēti vienkāršās mīlas dziesmās, īpaši kāzu svinībās, ar daudziem atkārtotiem uzgavilējumiem.

Svētkus Kupalam (Купала), zemes augļu dievam, kurš atbilst Ceresam un Pomonai, svinēja pirms siena pļaujas sākuma jūnija divdesmit ceturtajā dienā. Šīs elku pielūgsmes atliekas ir tik cieši iesakņojušās, ka arī šodien gandrīz visā Rosijā tiek ļoti svinētas nakts rotaļas, īpaši lēkāšana ap uguni; svēto Agripinu (Агриппина), kuras piemiņu tad svin, vienkāršā tauta atbilstoši senajam elkam sauc par Kupaļņicu (Купальница).

Ar pusgada laika nosargāšanu ticis godināts svētku dievs Koļada (Коляда), decembra 24.dienā. To var izskaidrot ne citādi, kā – cilvēki nolikuši šos svētkus Koļadam ziemas dienu dīkai pavadīšanu bez karošanas, bez zemkopja un lopkopja darbiem.

Vai tik no tā nav cēlušās tagad svinētās kristiešu Kristus Dzimšanas svētku rotaļas ap šo laiku maskās un lieliskos tērpos, jo arī tagad sādžās Koļadu daudzina dančos un dziesmās. Un lai gan šaubas rada ārzemju tautas ar to pašu paradumu, kuras pat Koļadas vārdu nezin, tomēr šo elku ne bez ticamības var saukt par mūsu seno Janusu, dēļ dažādām par purniem maskotām sejām.

Bez tam kā jau daudzdievīgajās tautās ir ziedots upēm un ezeriem. To kā mūsu senie senči dievinājuši tekošus ūdeņus rāda tas, ka arī tagad vienkāršās tautas dziesmās tie tiek minēti daudzkārt. Donavu pieņem par savu sākumu; citās un katrā pavērsienā tiek atkārtots dievinātās upes vārds. No Bogas (Буга) upes taču arī tagad Visaugstajam Radītājam dodam vārdu. Ziedošana ir veikta pavasarī pēc plūdiem, peldoties, varbūt arī ar tīšu cilvēku kā upuru slīcināšanu. Šā paraduma atliekas vienkāršajā tautā redzam kā apliešanos ar ūdeni (rumulēšanās) Lieldienās (велик день), kad kā sodu tos, kuri nogulējuši rīta dziedājumu, met aukstā ūdenī vai aplej, kas ir peļami attiecībā uz ticību, kaitīgi ķermenim, bīstami dzīvībai, un piedzērušiem ir iemesls nāvīgiem kautiņiem.

Līdz izglītošanai ar visiem šiem elkiem ir bijuši pilni ceļi un lauki visapkārt Kijevai, un ar Vladimira māņticīgo pavēli tas izplatījies pa visu Rosiju. Viņš par Lielās Novgorodas vietvaldi iecēla savu tēvoci Dobriņu un viņam līdz nosūtīja elkus. Peruns, kas pacēlies pār Volhovas upi, sākumā piespiestajiem iedzīvotājiem drīz vien šķitis diža dievība, par ko būs teikts tālāk.

Rosijas seno daudzdievību, kas līdzīga grieķu un romiešu daudzdievībām, bez rakstiskām ziņām apstiprina vēl citas pazīmes. Ko nozīmē no pasakām zināmie polkani (полкан, пaлкан, skat arī itāļu Pulicane, grieķu κῠνοκέφᾰλοι), suņgalvji (псоглавцы, песьи главы, песьеглавцы, песиголовцы), kas salikti no cilvēka un zirga kā grieķu kentauri? Vai voloti (волот, великан, могучан, магы́ть, могу́т, dienvidos ве́летень; богатырь) nav giganti? Vai krūmos un pie strautiem lauku vientiesībā iztēlotās rusalkas (русалка, līdzīga ukraiņu ‘мавка’, arī майки, нявки, нейки, ūdensmeita, nāra) nav nimfas? Vai jūras valdnieks neatbilst Neptunam, viņa dīvaiņi (чуды) tritoniem (тритоны – dieva Tritona dēli)? Čurs (Чур – slāvu ģimenes pavarda dievs, kas sargā zemesgabala robežas) – uz ežas starp arumiem izliktam Terminam (Terminus – robežzīmju sargs)?

To cik liela un cītīga ir bijusi kalpošana elkiem, liecina nostāsts par šādu cilvēkupurējumu (Нестор). Daudzi pa Dņepru uz Grieķiju tirgoties caurbraucošie varjagi uz dzīvi apmetušies Kijevā un piekopuši Konstantinopolē pieņemto kristīgo mācību. Vladimirs pēc pirmajām uzvarām saviem maldu dieviem pateicies pat līdz cilvēka asins izliešanai to priekšā. Lai šim nolūkam atlasītu jaunekli, priesteri metuši lozi, kuru tīši virzījuši tā, ka krīt uz kāda Kijevā dzīvojuša varjaga dēlu, kas piekopis kristietību. Viņa māja stāvējusi tur, kur vēlāk Vladimirs uzcēlis svētās dievmātes akmens baznīcu Desjatinnaja (церковь Успения Пресвятой Богородицы). Atsūtītie to varjagam paziņojuši kā patiesu dievu gribu, lai viņiem atdod dēlu nokaušanai. Paužot par negodīgumu, kristietis atbildējis, ka “ir viens patiess Dievs, visas pasaules Radītājs, kuru godā grieķi. Bet jūsu dievi paši ir cilvēka roku radīti, mēmi, kurli un akli. Un ja tie kaut ko spēj, tad lai kaut viens atnāk un manu dēlu paņem”. Traucoties lielā niknumā daudzdievīgo pūlis izārdījis sētu, nocērtot stabus sagāzis māju, un varjags ar dēlu saņēmis mocekļa nāvi un oreolu.

Tā ir bijis pagānismā; bet to kā Vladimira sirdi ir spējusi mīkstināt kristīgā lēnprātība, liecina viņa pēdējie gadi, kad viņš pat pelnītam sodam nav gribējis atņemt dzīvību nevienam cilvēkam. Pielīdzinoties Augustam, sāka valdīt ar noteiktību, rīkojās lēnprātīgi – līdzīgi kā upe pavasara sākumā plūdu spēkā traukusies lejup, raujot līdz krastus, pēc tam līdz vasaras beigām rāmi tek caur auglīgiem laukiem.

Izplaukstot jaunekļa drosmē, Vladimirs tiecās pakļaut no tēva pavalstniecības atsacījušās tautas, kas bija izmantojušas tā nelaimīgo bojā eju un savstarpējās brāļu slepkavības Rosijā. Rīcībā sargājās no ļahu (poļu) pretestības, kad tie Mečislava Pirmā, kurš pāvestam nesekmīgi lūdza karaļa titulu, laikā bija guvuši pārsvaru pār Rosiju. Liktenis karaļa titulu piešķīra viņa pēcnācējam Boļeslavam Drosmīgajam. Vladimirs ar karaspēku iebruka poļu robežās. Mečislavs aizstāvējās ar mainīgu veiksmi, tomēr bija spiests atdot Rosijai Peremišļu (Перемышль), Červeņu (Червень, baltkr. Чэрвень; arī Игумен, baltkr. Ігумен, pilsēta Minskas apgabalā) un citas pilsētas (981 год. Нестор. Кромер, стр. 34.75).

Būdams drošībā no rietumu un ziemeļu puses (jo ar zviedriem vienmēr bija mierā), šis drošsirdīgais kņazs iekaroja dienvidos vjatičus, jatvingus un citas zemes (982 год, 983 год); vienas pakļāva ar zobenu, citas ar pašu gribu. Nodevu maksātāju skaitu pavairoja radimiči, kurus pie Pesčanas upes (Песчана) uzvarēja Vladimira karavadonis, saukts Vilka aste (Волчий Хвост) (984 год). Austrumu kaimiņi viņa drošsirdību vēl nejuta. Tāpēc aicina savu tēvoci Dobriņu ar novgorodiešu karaspēku un, apvienojušies, laižas lejup plakandibena kuģos pa Volgu pie bulgāriem. Gar krastiem zirgos palīgā steidzas torki (tjurku ciltis guzi, uzi, гузы, узы). Lejteces un Kamas bulgāri pakļāvās ar mazu pretestību un solīja maksāt nodevas ar tādu mūžīga miera apgalvojumu, ka “tas beigsies tad, kad akmeņi pa ūdens virsu peldēs un apiņi grims dibenā”.

Tādā veidā Vladimirs paplašināja un nostiprināja savus valdījumus dienvidos līdz Bugas upei, otrā pusē no Āzijas robežām līdz Baltijas jūrai. Livonija un Igaunija, lai gan dažkārt bija zem normāņu valdniekiem, tomēr Vladimira valdīšanas laikā nodevas maksāja viņam, kas neapstrīdami redzams no daudziem apstākļiem, bet īpaši no norvēģu karaļa Olava Trigvasona dēla (Olaf Trygvason, Trigvason) ceļojumiem uz Rosiju (Стурлезон, часть 6, гл. 7.76), jo pēc Trigvasona nogalēšanas viņa sieva Astrida ar dēlu Olavu, vēl bērnu, izvairoties no ļaundariem nolēma bēgot glābties Rosijā pie sava brāļa Sigurda, kas tad bija lielkņaza Vladimira dienestā un augstmanībā.

Braucot pār Varjagu (Baltijas) jūru, krita jūras laupītāju rokās, kas tajos laikos bija raduši ar kuģiem un krastos laupīt, nogalināt verdzībai nederīgus cilvēkus, bet pārējos sadalīt lozējot.

Olavs, kurš iekritis Klerkonam (Клеркон), Igaunijas iedzīvotājam, tika atšķirts no mātes. Viņa kalps Torolfs vecuma un nederīguma kalpošanai dēļ tika nogalēts viņa acu priekšā. Vispirms Olavs tika pārdots jeb iemainīts pret lielu āzi, pēc tam atdots citam kungam vārdā Reas (Реас) par labiem svārkiem un jostu, kur šis karaļa mantinieks sešus gadus pavadīja labi uzturēts, bet verdzībā.

Reiz Sigurds pēc Vladimira rīkojuma nodevas vācot braucis caur Igauniju un, ieraudzījis šo jaunekli, no dižciltīgā izskata nospriedis, ka viņš nav igaunis, bet ārzemnieks. Uz jautājumu par viņa tēvu dzirdējis, ka viņš ir Trigvasona un Astridas dēls. Sigurds atpazina savu radinieku, iztaujāja par viņa klejojumu cēloni un, izpircis no verdzības, atgriezās Rosijā kopā ar viņu. Viņa vārdu un izcelsmi pagaidām slēpa.

Reiz Olavs, staigādams pa pilsētu, ieraudzīja savu laupītāju un ļaundari Klerkonu un iededzies pēkšņās ātrās dusmās tūlīt trieca tam ar cirvi pa galvu, iecirta līdz smadzenēm un bēgšus traucās uz Sigurda māju. Tēvocis, slēpjot viņu šādās briesmās, steigšus ar viņu devās uz valdnieku namu un lūdza lielkņazes Helgas (Vladimira sieva, čehiete vai bulgāriete) aizbildnību. Vēlamo saņēma, un pēc viņas aizstāvības pie Vladimira tika ar ieročiem novērsti tautas nemieri. Rosijā cilvēku slepkavas tika nodoti nāvei tautas varā bez tiesas. Un tā Olava vaina tika piedota par izpirkumu naudā. Rosijas likums noteica, ka neviens no ārzemju valdnieku dzimtas neierodas bez lielkņaza gribas. Tomēr Olavs par savu dzimtu paziņoja, aizbildinoties ar slēpšanos no ļaundariem pret vecākiem un viņu pašu. Cēlonis izrādījās ne vien Vladimiru apmierinošs, bet nelaimīgais stāvoklis izraisīja līdzjūtību. Helga, pieņēmusi Olavu savā aizbildnībā, audzināja viņu kā piederas karaļa dēlam. Krietnu laiku viņš kalpoja Vladimiram augstos amatos un vairākos karagājienos, un tika ar godu izvadīts saņemt tēva mantojumu.

Neticības laikā Vladimirs savas dienas vadīja dzīrēs un izpriecās, mīlas kaislībās un greznībā pat lielā pārmērībā (Нестор и летописцы), jo papildus savām likumīgajām sievām turēja piegulētājas Novgorodā, Višgorodā, Berestovā (Берестово, Берестове, cara ciemats Kijevā) un Belgorodā vairāk par tūkstoti. Bet neapmierinoties arī ar to, izvaroja sievas un meičas, atņemot vīriem un vecākiem. Par pirmo Vladimira sievu Rosijas rakstnieki uzskata Polotskas kņazieni Ragnhildu, par kuru minēts iepriekš; tomēr sadalot dēliem Rosijas kņazistes kā vecākais brālis visur tiek godāts no čehu kņazienes dzimušais Višeslavs. Tādējādi var domāt divējādi: pirmais, ka Vladimiram pirms karagājiena uz Polotsku bijusi sieva čehiete, un mūsu hronisti, par viņu nekādu atcerēšanās vērtu atgadījumu nezinot, noklusējuši; otrais, ka Ragnhilda ilgi bijusi neauglīga, un pa to laiku pēc Ragnhildas apprecēšanas čehiete dzemdējusi Višeslavu; bet ir zināms, ka Ragnhilda Izjaslavu un citus bērnus ir dzemdējusi pirmajos savas laulības gados, bet vēlāk Vladimira atstāta un dzīvojusi pie Libedas upes, kur Nestora laikā bija sādža, saukta Predslavino pēc Vladimira no Ragnhildas dzimušās meitas vārdā, tāpēc nevarēja gadīties, ka Višeslavs no čehietes dzimis pēc Polotskas ieņemšanas, pirms Izjaslava.

To neapstrīdami parāda Ragnhildas atriebības mēģinājums Vladimiram (Нестор 1128 года.77).

Kad viņam bija jau citas sievas, tad reiz, atnācis pie Ragnhildas, iemiga. Viņa, atceroties kādreizējo vardarbību pret sevi un patreizējo apvainojumu, gribēja aizmigušo nodurt ar nazi. Bet tajā brīdī Vladimiram gadījās pamosties. Apjucis noķēra aiz rokas un dūrienu novirzīja. Ragnhilda, apsteidzot naža pavēršanu uz savu sirdi, izmisumā un asarās runāja: “Mans tēvs, māte un brāļi no tavas rokas zaudēja dzīvību; tēvzeme ir izpostīta; es esmu visu apsmieta; un tagad laulībā tu mani ar šo manu nabaga bērnu nīsti” (norādīja uz Izjaslavu). Savaldījis savu iekarsumu, Vladimirs lika viņai apvilkt gaišu kņazienes apģērbu un nosēsties kņazu vietā gaišajā palātā, lai atbilstoši savam godam saņemtu nāvi no sava laulātā rokas. Ieradās pie bagātīgi izgreznotās un pēkšņi ieraudzīja Ragnhildu stāvam ar kailu zobenu kopā ar dēlu Izjaslavu, kurš raudāja žēlā balsī, ar savām rokām sniedzot zobenu Vladimiram: “Ja tu, valdniek, vēlies dzīvot viens, tad vispirms nogalē mani, lai es neredzu savas mātes rūgtas mokas un asinis”. Vladimirs nespēja noturēt asaras, izmeta no rokām zobenu un ar jautājumu, kas negaida atbildi: “Kas tevi šeit nolika?” – izbeidza savas dusmas. Pēc tam, apspriedies ar bajāriem, lika atjaunot Ragnhildas tēvzemi Polotsku un viņu ar tās vecāko dēlu Izjaslavu atlaida uz dalienu.

Tādējādi pirmā Vladimira sieva bija no Čehu zemes, Višeslava māte, otra, Ragnhilda, kas laulībā nosaukta par Gorislavu, no kuras dzimuši Izjaslavs, Mstislavs, Jaroslavs, Vsevolods un divas meitas; trešā, grieķiete, gūstekne no Grieķijas, kur bijusi mūķene kādā meiteņu klosterī un lieliskā skaistuma dēļ tēva dāvāta Jaropolkam. Vladimirs vēlāk viņu pievienojis savai laulības gultai. Viņas dzemdētais brāļa slepkava Svjatopolks, lai gan skaitās pie Vladimira bērniem, tomēr ar pamatotām šaubām drīzāk būtu piedēvējams Jaropolkam – ka grieķiete pēc viņa bijusi jau grūta. Un par Svjatopolka niknuma cēloni var uzskatīt valdīšanas pirmtiesību prasīšanu, jo viņš dzimis no Vladimira vecākā brāļa, vai, vēl vairāk, uz to ir mudinājusi atriebība par tiešo tēvu pret Vladimira īstajiem dēliem. Ceturtā sieva, arī čehiete, Svendoslava un otra Mstislava (kā uzskata Strikovskis, Staņislava) māte. Piektā bulgāriete, no viņas bērni Boriss un Gļebs. Pozvizds (Позвизд) un Sudislavs dzimuši no piegulētājām. Sestā sieva, grieķu princese Anna, par kuru plašāk būs teikts tālāk. Viņas meita, Vladimira dzemdinātā Marija laulībā ar poļu karali Kazimiru dzemdēja Boļeslavu Otro, sauktu par Drošsirdīgo (Нестор, летописцы и степенные книги).

8. nodaļa. PAR TICĪBU PĀRLŪKOŠANU UN VLADIMIRA KRISTĪŠANU

Apkārtējās tautas Vladimirā saskatīja senā romiešu likumdevēja Numas (Numa Pompilius) dievbijīgo garu. Tāpēc cits par citu centās šo lielo valdnieku pievērst katrs savai ticībai, lai bez tās izplatīšanas iegūtu vēl arī izdevīgu savienību un stipru draudzību ar lielo Rosiju. Pirmie to uzsāka lejteces bulgāri ar īpašiem sūtņiem pie Vladimira, iesakot viņam pieņemt Muhameda mācību (986 год). Uzklausījis viņu paskaidrojumus par daudzsievību (viņa galveno kaislību), kas apsolīta vēl pēc nāves, viņš juta sirds baudu, bet no apgraizīšanas radās pretīgums. Vīna un cūkas gaļas aizlieguma ieviešana rosijiešu paradumos šķita neiespējama. Un drošsirdīgais patvaldnieks neuzskatīja par labu grūtajos karagājienos liegt saviem karavīriem sirdsprieku un ar cūkgaļas aizliegumu mazināt cilvēku pārtikas apjomu.

Tādējādi bez sekmēm atlaistajiem bulgāriem sekoja pāvesta sūtņi, lai sludinātu rietumu baznīcas kristietību, kas, lai gan tajā laikā baznīcas darbības ziņā nebija atšķīrusies no grieķu, tomēr lielās nesaskaņas un domstarpības starp šo konfesiju turētājiem radīja sašutumu. Uzklausījis viņu mācību, lielkņazs sūtīja atpakaļ pie pāvesta ar šādu atbildi: “Neviens no mūsu senčiem nav sekojis jūsu mācībai, un arī mums tas nepiedien”.

Te domāti iepriekšējie varjagu valdnieki, kuri kristījušies Konstantinopolē, un īpaši Helga, kura pieņēmusi ne pāvesta, bet grieķu ticību.

Žīdi, kas dzīvoja hazāru apgabalos pie Melnās jūras, mēģināja Vladimiru pamazām pievērst savai ticībai, iesakot: “Jēzu, kuram tic kristieši, mūsu tēvi ir situši krustā; mēs ticam un godājam vienu dievu, visas pasaules radītāju; apgraizāmies un sestdienās gavējam saskaņā ar mūsu dieva caur viņa svēto Mozu doto likumu”. Ar Vladimiram pretīgo apgraizīšanos pietika, lai žīdus atlaistu bez sekmēm. Bez tam pavaicāja: “Kur jūsu tēvzeme?” Tie atbildēja: “Jeruzalemē”.

Vai tur dzīvojat?” – prasīja atbildi, uz ko tie žēli teica: “Dievs, sadusmots par mūsu senču grēkiem, ir mūs izkliedējis un izšķiedis pa pasaules virsu, bet mūsu zemi atdevis svešām tautām”. Vladimirs sašutis atteica: “Ja jūs esat Dieva atstumti un pa svešām zemēm izšķiesti, jūsu ticība Viņam noteikti ir pretīga. Vai tāpēc gribat mūs pie tās pievērst, lai arī mēs tiktu Viņa sodīti ar jūsējai līdzīgu likstu?” Un tā žīdi tika atsūtīti atpakaļ ar kaunu bez kādām sekmēm.

Galu galā šā lielā patvaldnieka priekšā stājās grieķu valdnieku izvēlētais filosofs Konstantins, ar spēcīgiem argumentiem apgāza iepriekšējo sūtņu viltus un maldu mācības un pēc Vladimira gribas un vēlmes, Svētās Ticības daiļrunības un dogmātu, kā arī Dievišķās Svētības pilns, īsumā tā vai līdzīgi ieteica pareizticīgo mācību:

Nešaubīgā ticībā, atbilstoši viedo Svēto Vīru atklāsmēm, ko apstiprina daudzi brīnumi, mēs atzīstam un ticam vienam Kungam Dievam Visa Uzturētājam, ar kura visspēcīgo Vārdu ir radīta, greznota un nostiprināta visas pasaules dižā uzbūve. Viņā staro saule, mēness un zvaigznes, laistās jūra un upes, augļus nes zeme, elpo vēji; Viņam uzvedīgā pakļāvībā kalpo lietus un laika apstākļi, mākoņi, rasa, sniegi un sals, zibens un pērkons vēsta Viņa dusmas uz zemes dzimušajiem. Ikkatra elpa uz zemes, gaisā un dzīlēs, no milzīgiem vaļiem līdz pat vājam rāpuļu dzimumam sludina Radītāja neizdibināmo viedību un spēku.

Tādā lieliskā būvē Dievs ir nometinājis iedzīvotāju, savas neizsakāmās slavas līdzību cilvēku. Bet tas pārkāpjot sev iedibināto bausli ir zaudējis paradīzes mantojumu. Krišanas labošanu nav spējuši veicināt ne zemei uzsūtītie pasaules plūdi, ne uguns iznīcinātā Sodoma un Gomora, nedz viņa Israēla brīnumainā izvešana caur Sarkano jūru, nedz labdarība, nedz sodi, jo ne vien patieso Dievu nepazīstošie pagāni, bet pat toreiz izredzētā ar zīmēm un brīnumiem iedrošinātā žīdu tauta nav pa Viņa likto ceļu gājusi.

Cilvēka dzimuma glābšanai no bojā ejas bija vajadzīga Dievišķa atnākšana uz zemes, ko jau bija paredzējuši pravieši, kuri no nežēlīgās tautas cietuši izstumšanu un nogalēšanu. Galu galā Žīdu zemē no Šķīstās Jaunavas nāca iemiesots Dieva Dēls, ar Tēvu un Garu būtībā vienots. Nepārliecināja par savu dievišķumu nepaklausīgo un nepateicīgo tautu ar daudzajiem brīnumiem, ar Tēva un Svētā Gara balsi no debesīm, ar mirušo piecelšanu, beidzot, ar pašgribētām ciešanām un nāvi un augšāmcelšanos no kapa trijās dienās un debesbraukšanu, tāpēc apgaismoja un sev piesaistīja patiesību nezinošos pagānus, kuru svētītajā kopā tagad arī tevi, ak saprātīgais valdniek, ar tev Viņa uzticētajām tautām aicina, labvēlībā par taviem patiesas dievkalpošanas meklējumiem, kurus atvirza tevi aptverošā elku skaistuma tumsa”.

Vladimirs lūdza, lai filosofs ar visskaidrākajiem un spēcīgākajiem apliecinājumiem apmierina viņa zinātkāres vēlmi par Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, piemetinot, ka pašgribētas Kristus ciešanas bez Augšāmcelšanās pierādījuma ir dīvainas un neticamas.

Svētās Baznīcas vārdā Konstantins atbildēja:

Lai gan Kristus bija sasaistīts, viņš ir mūsu Dievs, un mēs nekaunamies; ka sists un zaimots, nenoliedzam; neslēpjam arī to, ka Krustam pienaglots. Lepojamies ar viņa augšāmcelšanos, par ko pasaulē sludinājuši mūsu apustuļi, mocekļi apliecinājuši ar asinīm, tuksnesī no pasaules izgājušie redzējuši atklāsmēs, baznīcas skolotāji pasaules katedrālēs ar dogmātu zīmogu apstiprinājuši. Visi kopā tie ar gavēšanu un atmošanos lūgšanās, mantības nicinājumu, visādu miesas mocību paciešanu, nemitīgām rūpēm par tikumību un nesveramu tieksmi uz Dievu ir atņēmuši vismazākās šaubas par mūsu taisno ticību.

Pietiekami zini, lielais valdniek, cik plaši izplatās kristietība un cik daudzus gadsimtus valda pasaulē no austrumiem līdz rietumiem. Bet kas Jēzus valstību ir izplatījis? Vai spēcīgi pulki, kas necieš nekādus šķēršļus? Vai ar prātu, svarīgumu, bagātību, ilgstošu kara mākslu un varonību pasauli biedējoši izcili karavadoņi? Nepavisam! Divpadsmit cilvēki, nespēcīgi, zemas kārtas, vienkārši, no sādžām, no zvejnieku mājiņām, civilās un kara lietas nezinoši cilvēki uzņemas svinēt uzvaru pār valstīm, dala savā starpā pasauli un ejot pār tuksnešiem, kalniem, straumēm un sniegiem, karo pret neskaitāmām tautām, kaili un neapbruņoti pārliecina bezgožus uz dievbijību, baudkāros uz atturību, un vēl vairāk, gāž sensenis godinātus elkus naidu dvašojošu priesteru acu priekšā, uzstata krustus un to priekšā mirstot, līksmo. Šo mūsu Baznīcas pirmo uzvaru paaugstina pēc tam izlietās mocekļu asinis, kas brēc uz debesīm ar neskaitāmām liecībām.

Visā pasaulē tiek nomierinātas cilvēkus iznīcinošas sabiedrības, kur godāti sirmgalvji, sievas, meičas un nesamaitāti bērni tiek pakļauti apkaunošanai tautas priekšā ar visādu mocīšanu un atdošanu plēsīgu zvēru žokļiem, no pasaules malām tiek atvesti bīskapi, baznīcas vecākie. Ar skatu un balsi niknie mocītāji mudina un sasprindzina sitējus uz lielu barbarismu, visi turot necilvēcīgos prātos, kā iznīcināt jauniestādīto Kristus Baznīcas vīnadārzu. Bet to zobi un nagi, dzelzs grābekļi, moku rati, vāroši darvas katli un citi tirāniski rīki Kristus karaspēku uzmundrina vairāk uz jautru un svinīgi pasludinātu ticību un Viņa Augšāmcelšanās notikuma apliecinājumu. Beidzot uzvaru nesošā kristietība no apspiešanas nokļūst brīvībā, no vajāšanām drošībā. No tuksneša ierodas vientuļnieki, visādu dārgakmeņu rotu vietā nesot cietēju kaulus.

Viņi ar klātbūtni un uzskatiem apvienojas ar no pasaules sanākušiem lieliem skolotājiem. Netikļi tiek nokaunināti, un kopīgā vienprātībā katedrālēs tiek apstiprināta nesamaitāta ticība.

Visa tā liecinieki, priekšēdētāji un veicinātāji ir bijuši gudri un taisnīgi valdnieki:

Konstantins un Irina, Konstantins Pogonats (Konstantins IV), Justiniāns Lielais, Markians (Flavius Marcianus), Teodosijs Jaunais, Teodosijs Lielais un Svētais Apustulim līdzīgais Konstantins Lielais (aequalis apostolis, Valerius Aurelius Constantinus), kuram, valdniek, Dieva labvēlība tiecas Rosijas dzimtā pielīdzināt tevi, gaidot tavu pievēršanos.

Šajā ticībā tu radīsi sev patiesu attīrīšanos un apgaismību. Ar to izvairīsies no nolemtības uz mūžīgām mokām, kādas gaida neticīgos. Pēkšņi atnāks neliekuļotais tiesnesis Jēzus tiesāt dzīvos un mirušos, pieceļot no zārka. Neticīgos un ļaundarus aprīs uguns upes rēcošā liesma, ticīgajiem un krietnajiem mūžīgs mājoklis būs valstība debesīs kopā ar Kristu”.

Nobeidzot runu parādīja Pastarās Tiesas attēlojumu uz priekškara (καταπετασμα) cara vārtiem. Mocīto nožēlojamais izskats un debesu skaistumā tērpto spožais tēls piešķīra filosofa mācībai lielu spēku, un Vladimirs nopūties teica: “Svētlaimīgi, kas stāv labajā pusē; bēdas tiem, kas nošķirti kreisajā pusē”. Ar pagodinājumu atlaidis Konstantinu, nolēma cītīgi pārbaudot ticības gaidīt piemērotu laiku kristietības pieņemšanai.

Un tā saaicināja pie sevis tuvus un saprātīgus padomniekus, un vecus pilsētu priekšniekus, kuriem paziņoja par pie viņa bijušajiem sūtņiem un savas domas par viņu ticībām, pāri citām priekšroku dodot grieķu ticībai (В подлиннике благословение). Bajāri un padomnieki teica, ka parasti katrs par labāku uzskata savu ticību, slavē savus maldus un zākā citu patiesību. Ka aizmuguriski spriest nozīmē bēgt no patiesības.

Ka visdrošāk ir pārbaudīt katru tās vietā. Padoms Vladimiram patika, tam sekojot tika izvēlēti desmit saprātīgi vīri un nosūtīti pie Volgas bulgāriem, tad uz Romu, beidzot uz Konstantinopoli pie grieķiem. Žīdi par tā vērtiem uzskatīti netika, jo Visaugstā tiesā palikuši bez valsts un brīvas dievkalpošanas.

Pārstaigājot daudzas zemes un pilsētas ar lielu uzcītību un pildot Vladimira rīkojumu, nosūtītie aplūkoja dažādas ticības. Beidzot, kad atgriezās Kijevā kā bagāti tirgoņi ar lielu veiksmīgā zināšanu tirgū gūtu peļņu, mūža un saprāta dēļ godātu ievērojamāko bajāru sapulcē Vladimirs viņiem prasīja patiesu ne dzirdētu, bet redzētu vērtējumu par katru pētīto ticību.

Atbilstoši atbildēja, ka “pie bulgāriem redzējuši visai garlaicīgu un sērīgu kalpošanu; tukšā un negreznotā mošejā stāv bez jostas; godājot sēstas ar izbrīnītu ģīmi un kā pārņemti skatās uz abām pusēm. Viņu nesavaldīgā ticība nerada sirdī priecīgu aizkustinājumu un tieksmi uz Dievu neizraisa. Romā, lai gan kalpošanas kārtība ir skaidrāka, tomēr nav tādas pieklājības, labskanīgas dziedāšanas un baznīcas krāšņuma kā pie grieķiem. Kad sasniedzām Konstantinopoli un tikām ievesti Sofijas templī, ko Dieva gudrības slavai uzbūvējis lielais cars Justiniāns, sajūsmā par lielisko greznojumu, zelta piederumiem, dārgiem tērpiem, smaržām un cītīgo lūgšanos, skanīgo un saskanīgo dziedāšanu, jutām, ka kāds Dievišķs spēks pacēlis debesu spožajos mājokļos. Mēs, lielais valdniek, tādu spožumu izbaudījuši, nevaram vairs šejienes tumsā palikt, bet vēlamies un lūdzam dot mums brīvību pieņemt Grieķijā pilsonību un ticību”.

Savas runas beigās bajāri pievienoja: “Ja grieķu ticība nebūtu tik lieliska, to nebūtu pieņēmusi tava gudrā vecāmāte Helga”. Vladimirs vaicāja: “Kur tad pieņemsim Kristību?” – “Kur vēlies, valdniek”, visi atbildēja vienbalsīgi.

Daži raksta (Нестор. 987 год), ka Vladimirs uz dažādām zemēm sūtījis kādu polovcieti Ivanu Smiramu (Иван Смирaм), kurš nobraucis caur dažādām zemēm uz Palestīnu un pat līdz Ēģiptei un pēc ilgas uzturēšanās Aleksandrijā ir nokristījies. No turienes rakstījis Vladimiram, nosūtot Jauno Derību un pārliecinot nezemoties grieķiem un romiešiem dēļ pārmērībām viņu ticībā, un ka Aleksandrijā viņš ir atradis tīru apustulisku mācību un nostāstus. Domājams, viņš ir slavējis koptu ķecerību, kas satur apgraizīšanu, kuras dēļ tā nav guvusi Vladimira ievērību.

Nu jau viņa pievērstā sirds alkst kā briedis pēc avota pēc Svētās Kristības, tomēr, atcerēdamies savu un senču pārsvaru pār grieķiem kara vīrišķībā, savu vēlmi nolēma piesegt ar lielu pasākumu, lai grieķu cari nesāk dižoties dēļ Rosijas piekāpības lūdzot kristīšanu. Šādā nolūkā, savācis lielu karaspēku, devās uz Hersonesu, uz galveno pilsētu Feodosiju, un apstājās tās priekšā nedaudz tālāk par vienu šāviena attālumu. Ilga aplenkuma gaitā prasīja padoties, bet bez sekmēm (988 год). Tāpēc, lai ieņemtu pilsētu uzbrukumā, lika aizbērt grāvi ar zemi. Grieķi no iekšpuses, parakušies zem sienas, nesa zemi pilsētā un izbrīnīja rosijiešus, ka tik ilgi nevar grāvi aizbērt.

Pa to laiku kāds no garīgajiem darbiniekiem, vārdā Anastasijs, nezinama iemesla dēļ (varbūt cerot uz Vladimira kristīšanos) izšāva no pilsētas sienas Rosijas karaspēka virzienā bultu, uz kuras uzrakstīts, ka aiz karaspēka ir pazemes avoti, no kuriem pa slēptām caurulēm ūdens tiek novadīts uz pilsētu: ja tās nosprostos, iedzīvotājiem nāksies padoties vai mirt slāpēs. Pēc šā norādījuma caurules tika atrastas, aizbērtas, un ūdens no pilsētas novirzīts. Tādējādi bija spiesti atdoties Rosijas patvaldnieka varā. Ieejot pilsētā bez lielas asinsizliešanas, viņa sirdi ielīksmoja liels prieks. Pakļautais kristiešu cietoksnis šķita Dieva labvēlības zīme Vladimira pieņemšanai pareizā ticībā.

Pēc tam uzvarētājs nosūta pie grieķu cariem Vasilija un Konstantina, lūdzot viņu māsu laulībai, ko sola par mūžīga miera ķīlu. Pretējā gadījumā draud ar uzbrukumu Konstantinopolei. No Grieķijas cariem atgriezušies sūtņi paziņoja, ka caru māsas laulības ar Vladimiru nav iespējamas krasas ticību atšķirības dēļ, bet var ērti notikt, kad viņš pievērsīsies Kristum un pieņems Kristību. Lielais Vladimirs, būdams jau sen gatavs pieņemt grieķu mācību, atbild: “Jūsu filosofa mācība un manu sūtņu pārbaude saskanīgi apliecina jūsu ticības priekšrocības pār visām citām.

Tādēļ to mīlu ar visādu centību un no visas sirds, to vēlos pieņemt jūsu māsas klātbūtnē un gaidu viņu un Kristības”. Cari uzaicina Annu, pierunā stāties laulībā ar Vladimiru.

Viņa bažīgi atsakās. Lai iztēlotu Rosijā sagaidāmo lielo godu, brāļi piemetina šādi: “Varbūt caur tevi Dievs pievērsīs Rosijas zemi, un tiksi šīs tautas svētīta uz mūžiem. Mūsu tēvzeme atbrīvosies no bēdīgiem postījumiem. Pati zini, cik Grieķija cietusi no rosijiešiem. Arī tagad tuvojas līdzīgs ļaunums, ja neatbildēsi ar paklausību”. Raudot asaru straumes, princese tik tikko izteica: “Ja nu ticību nepieņem vai pieņēmis atmet un mani piespiež uz elku godināšanu?” “Paciet, – teica cari, – un ar cariskajām (Πορφυρογέννητος) asinīm barbaru priekšā apliecini kristietības patiesību mūsu dienās”.

Un sievietes sirds jau nosliecas uz brāļu nelokāmi cietajiem pārliecinājumiem.

Kuģos kopā ar viņu aizbrauc caru un patriarha norīkoti ierēdņi un garīdznieki, ar visiem kristīšanai un laulāšanai sagatavotiem piederumiem. Sasniedz Hersonesas piestātni un Feodosijas pilsētu.

Tajā laikā kaut kāds dīvains liktenis lika Vladimiram saslimt un zaudēt redzi.

Pēc tam viņš prātoja, ka viņa senču dievi ir dusmīgi un soda par atkāpšanos. Šādās šaubās būdams, nosūtīja pie līgavas vaicāt šāda negadījuma iemeslus un saņēma apgalvojumu, ka tas ir Dieva sūtīts kārdinājums viņa ticības pārbaudei, un ja drīzumā nešauboties kristīsies, viņš svētajā pagremdēšanā attīrīsies ne tikvien no miesīgo acu akluma, bet tiks apgaismots arī ar gudru skatu. Licis malā divdomīgu svārstīšanos, Vladimirs kāpj attīrīšanās traukā, tiek Hersonesas bīskapa kristīts Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā par Jēkabu (Иаков). Cara vārdā viņš tiek nosaukts par Vasileju (Василей, βασιλεύς — valdnieks), atbrīvojas no akluma un pagānisma un skaidri apgaismots atdod karstu pateicību Radītājam. Pēc tam pieņēma pamācības un nostiprinājumu ticībā no iesvētītāja un priecīgus apsveikumus no visiem.

9. nodaļa. PAR VLADIMIRA VALDĪŠANU PĒC KRISTĪŠANĀS

Pēc svinīgās savienošanās ar princesi Annu un svētku dzīrēm Vladimirs nosūta uz Konstantinopoli pie saviem svaiņiem priecīgu vēstnesi ar dāvanām un paziņojumu par savām kristībām un laulībām, pie tam lūdzot viņiem un patriarham metropolītu Kijevai. Prieks par jauno tik liela valdnieka ieguvumu Kristus sabiedrībai Konstantinopolē bija neaprakstāms. Kijevas metropolei tika izvēlēts un uz Hersonesu nosūtīts Mihails, dzimis sīrietis. Feodosijā pēc viņa ierašanās un ar viņa svētību pakalnā, kas bija sanests, rokot grāvi, ko rosijieši centušies aizbērt uzbrukuma laikā, tika uzbūvēta baznīca.

Vladimira uzturēšanās laikā Hersonesā ieradās sūtņi no Konstantinopoles cariem Vasilija un Konstantina ar lieliem pagodinājumiem un dāvanām. Pāvests nezaudējot laiku pagodināja jaunpievērsto valdnieku ar līdzīgu sūtniecību, ne bez mēģinājuma sēt viņā Romas ticības dogmātus. Pečeņegu kņazs Metigajs (Метигай, Метиган), atdarinot Vladimira piemēru, Hersonesā pieņēma kristietību.

Jaunprecētās sievas lūgts, Vladimirs Hersonesu (Krimu) atdod atpakaļ Grieķijai. Pats, paņēmis līdz svētā Klimenta pīšļus kopā ar daudziem citiem svētumiem un baznīcas piederumiem, metropolītu Mihailu, protopopu (protoprezbiters) Anastasiju un citus baznīcas kalpotājus, atgriežas galvaspilsētā Kijevā kā Hersonesas un elku godāšanas uzvarētājs, sajūgts ar caru asinīm un Kristus ticību.

Tad saskaņā ar vispārēju valdnieka pavēli no savām vietām, kas iepriekš noteiktas godāšanai, tika gāzti elki, atkailināti no dārgajiem rotājumiem, ar dzelzi sadrupināti un atdoti ūdenim un ugunij. Peruns, galvenais nejēgu posts, bijušās lielās godāšanas vietā tika zākāts visvairāk. To, piesietu pie zirga astes, divpadsmit cilvēku nežēlīgi ar nūjām dauzītu un nekrietnu vārdu pavadītu vazāja gar Dņepras krastu. Iegāztu Dņeprā grūda no krasta un līdz Zaporožjei neļāva piestāt. Lejpus krācēm krastā izmestā elka vārdā tuvējais kalns tiek saukts par Perunu. Jaunu elku īslaicīgais gods bija paraugs un piemērs necienīgu paaugstināšanai, vien ar to atšķirību, ka elki nejūt ne sitienus, ne pagodinājumus. Pakalnā, kur stāvējis Peruns, par godu valsts eņģelim ir uzcelta svētā Vasilija baznīca.

Pēc tam Vladimirs noteica dienu visas Kijevas tautai, kurā pieņemt Svēto Kristību, paziņojot, ka tie, kuri noliktajā laikā neieradīsies pie Počainas (Почайна, Притыкa, kādreizēja Dņepras labā krasta pieteka vai atteka Kijevā tag. Kājnieku tilta rajonā) upes, tie būs Kunga Dieva Jēzus un viņa pretinieki. Noteiktajā dienā un vietā sanāca nesaskaitāms cilvēku pūlis. Un šo notikumu un brīnumaino skatu ar savu klātbūtni greznoja pats lielais patvaldnieks ar visiem pietuvinātajiem un svētīto sapulci. Pie krasta uz plostiem stāv garīdznieki un diakoni tērpos, upe pilna kailiem visādu vecumu un dzimumu cilvēkiem: citi ūdenī līdz ceļiem, citi līdz vidum – mazgājas, plunčājas, peld. Pa to laiku tiek lasītas kristību lūgsnas; katrs pēc īpašas iegremdēšanās saņem kristīto vārdu un iesvaidīšanu ar mirrēm.

Pēc tam cara pirmās galvaspilsētas Kijevas metropolīts Mihails pašrocīgi kristīja visus Vladimira dēlus. Zināmi ir vien trim kristībās dotie vārdi: Jaroslavs nosaukts par Georgiju, Boriss par Romanu, Gļebs par Dāvidu. Avots pēc viņu kristības nosaukts par Kreščatiku.

Lai gan Vladimirs pavēli visiem viņa pavalstniekiem kristīties bija izziņojis pa visu Rosiju, pretiniekiem piedraudot ar dusmām, tomēr palika visai daudz veselu apgabalu, kas no kristīšanas izbēga, īpaši Krievijas lielvalstij pakļautās somu tautas, kas dzīvoja ap Muromu, Suzdaļu un Rostovu. Metropolīts Mihails devās uz Novgorodu, bet necerot ar mācību pievarēt iedzīvotāju stūrgalvību, lūdza Dobriņas palīdzību, ar kuru nogāza Novgorodā elkus un Perunu tāpat kā Kijevā, lika ar dauzīšanu un zākāšanu pa dubļiem aizvilkt krastā un iemest Volhovā.

Ir nostāsts, ka peldošais elks, izmetis uz tilta nūju, iekliedzies: “Ņemiet novgorodieši un lietojiet manai piemiņai”. No kā ilgu laiku bijis paradums arī kristīgajos svētkos jauniem cilvēkiem rotaļu un izpriecu vietā kauties ar nūjām un ne bez kaitējuma sev. Šķiet, ka šī viņu lētticība ir bijusi priekšvēsts tam, ka par stūrgalvību pret patvaldības varu kādreiz cietīs nāvējošus nūju sitienus.

Atgrūžot no krasta lejup peldošo Perunu, lauku cilvēki, zinot, ka tas nesen bijis saukts par dievu, teikuši: “Neesi vairs dievs; jau tā pietiekami esam tevi barojuši; brauc atpakaļ uz tumšo elles bezdibeni”.

Kaut kāda neapmierinātība tautā, īpaši sievietēs, notika, kad Vladimirs pavēlēja iekārtot skolas mazo bērnu mācīšanai rakstībā, bet māšu asaras un nepatiku ar saprātīgu pārliecināšanu, kā arī skolotāju pārmērīgo stingrību ar labvēlīgiem noteikumiem izbeidza gādīgais virspriesteris (Летописцы).

Labi domātajos pūliņos un gribētajos panākumos šim valdniekam nereti ar uzbrukumiem traucēja nepastāvīgie pečeņegi. Tādēļ drošībai no tik plēsīgas tautas nolika būvēt pilsētas gar Desnu, Vistru (Выстра), Trubešu (Трубеш, Трубеж), Sulu un Stugnu un iemitināt tajās Novgorodas slāvus, krivičus, vjatičus un somus, ar ko Rosija lielā mērā norobežojās no citu cilšu uzbrukumiem (Нестор, степенные, летописцы).

Lai kristietībai pievērstu Suzdaļas zemi, Vladimirs pats devās kopā ar metropolītu, lielu tautas daļu atjaunoja ar kristīšanu, pie Kļazmas nodibināja pilsētu (1092 год. 79) un, devis tai savu vārdu, vēl izgreznoja visas Rosijas pilsētas un Dievmātei izveidoja Marijas debesbraukšanas (Успения) baznīcu.

Kņaza mīlestība uz šo vietu un pavēle pievērsa ticībai daudz cilvēku.

Pēc metropolīta Mihaila aiziešanas pie dieva viņa vietā Konstantinopoles patriarha atsūtītais Leontijs iecēla Rosijas pilsētām bīskapus: Lielajai Novgorodai un Pleskavai Joakimu Hersonesieti, kurš elkus sagrāva līdz pamatiem, Čerņigovā garīdznieka kārtā iesvētīja (хиротонисовать) Neofitu, Rostovā Feodoru. Kristietības sludināšanai bulgāriem tika nosūtīts kāds Marks Filosofs, bet bez vēlamajiem panākumiem: kristījās vien četri kņazi, ieradušies Kijevā. Īpašas godbijības un cītības mudināts, Vladimirs lika Kijevā uzbūvēt akmens baznīcu Svētās Dievmātes vārdā. No Grieķijas atsauktie meistari darbu paveica ar lielu rūpību, kam tika tērēti lieli līdzekļi un visā valstī noteikta desmitā tiesa, no kā radies nosaukums Desjatina.

Tā kristīgā pareizticība Rosijā izplatījās plaši un iesakņojās stingri, pirmkārt, tāpēc, ka aizsākās trīskārt.

Pirmkārt, ar Svētā Apustuļa Andreja (Ανδρέας, Андрей Первозванный, apustuļa Pētera brālis) (Нестор.) evanģelizāciju, kad, pa Dņepru un Volhovu caurstaigājot slavēnu robežas, sludināja Kristus Evanģeliju un, uzstādījis Kijevas kalnos krustus, pareģoja tajos Dieva svētības atmirdzēšanu, dižas pilsētas un ticības iedibināšanos un daudzu baznīcu uzbūvēšanu.

Otrkārt, kad pēc Oskolda un Dira neveiksmīgā karagājiena uz Konstantinopoli rosi prasīja kristīšanu un, ieticējuši caur nesadegušo Evanģeliju, pieņēma kristīgo ticību (Зонар, кн. 6, гл. 10.80. В подлиннике ошибка: нужно кн.16). Kņazu Svjatopolka, Rostislava un Kocela kristīšanās attiecas ne uz rosijiešiem bet uz Donavas slāviem, ja neņem vērā to, ka Morāvijā tulkotās baznīcas grāmatas Rosijas baznīcā tiek lietotas kopīgi ar slavēnu tautām, kas turas pie grieķu ticības.

Treškārt, kristījusies bija Helga, kāpēc bija kristījusies daudzi rosijieši, redzot viņas pievēršanos.

Vladimirs, gājis karā pret bulgāriem un horvātiem un atgriezies ar uzvarām, dzirdēja, ka gribot izmantot viņa prombūtni un nebaidoties no nogurdinātā karaspēka, ar lieliem spēkiem tuvojas pečeņegi un ir sapulcējušies pret viņu aiz Trubešas upes (1099 год. В подлиннике ошибка: нужно 992). Drosmīgais kņazs tūdaļ izgāja pretī un pretējā krastā ierīkoja nometni. Pečeņegi prasīja karavīru divcīņai no Vladimira karaspēka, pretī liekot savu milzi, lai ar šādu divcīņu izbeigtu sagaidāmo abu pušu asinsizliešanu, un uzvarējušais spēkavīrs būtu uzvarējušās puses pārstāvis, bet uzvarētais līdz gara izlaišanai – uzvarētās puses. Vladimirs, nezinādams savos pulkos ārkārtēja spēkoņa, lika taujāt caur saucējiem.

Kāds amatnieks, siksninieks ieradies teica, ka viņam ir dēls, kuru neviens nav pārspējis kopš bērna gadiem, un ka viņš saskaities plēš jēlas vērša ādas. Atsaukts valdnieka priekšā, prasmes parādīšanai prasīja atvest lielu spēcīgu bulli un sakaitināt ar kvēlošu dzelzi. Tika izdarīts; bullis niknumā sāka skraidīt un ārdīt zemi ar nagiem un ragiem. Siksninieka dēls tik varenu lopu pašā trauksmē satvēra aiz sāna un izrāva ādu ar miesu. “Vari ar pečeņegu spēkavīru cīnīties”, – teica Vladimirs un lika pret rītu sagatavoties viņam un visam karaspēkam.

Pienākot laikam, pretinieki iziet cīņā. Pečeņegs, redzot savā priekšā mazāku pretinieku (vidēja auguma), noniecināja un apsmēja un pēkšņi metoties virsū, iekliedzās briesmīgā balsī. Jaunais siksninieks satvēris pečeņegu pacēla, sita pret zemi un izsita no viņa garu; varenība un niknums pēkšņi zuda. Pečeņegu karaspēks, baiļu pārņemts, metās bēgt. Rosijieši, pēc kņaza pavēles dzenoties pakaļ, laukā izplāja daudz pretinieku. Siksninieks ar dēlu tika pagodināti ar augstiem amatiem un citu atalgojumu. Pie Trubešas upes brasla, kur pečeņegiem tika atņemta slava, tad tika dibināta Perejaslavļa, ātri uzbūvēta un greznota ar baznīcām. Tajā pašā laikā tika sākta un pabeigta Belgorodas (Белагород, Бѣлгородъ) baznīca (1098 год. В подлиннике ошибка: нужно 991).

Reiz, Vladimiram ar maz cilvēkiem esot Vasiļevā (Василев, tagad Васильков; Vladimira dibināta pilsēta), viņam pēkšņi uzbruka pečeņegi. Bija spiests steigā aizstāvēties, tāpēc nespēja pret pretinieku noturēties. Glābjoties bēgot, noslēpās zem pilsētas tilta. Tas iegadījās uz Kristus apskaidrošanās (Преображения Господня) svētkiem, kam par godu šajās briesmās solīja uzbūvēt baznīcu un, izglābies, solījumu izpildīja (1099 год. В подлиннике ошибка: нужно 996), šai dienai piešķīra lielu godu ar lūgsnām un cienastiem.

Nedodot Vladimiram atpūtu, nemierīgie pečeņegi piemeklēja brīdi un izmantoja saviem mēģinājumiem, kad šis darbīgais valdnieks devās uz Novgorodu. Ieradās un aplenca jaunizveidoto Belgorodu, neļaujot iedzīvotājiem no tās izkļūt, ar nolūku piespiest padoties ar badu. Iedzīvotāji lielā trūkuma dēļ gribēja atvērt vārtus ienaidniekam, tomēr kāds atjautīgs pilsonis viņus apturēja un nelaimi novērsa ar smieklīgu izdomājumu. Pierunājis izmisušos trīs dienas nepadoties, savāca cik varēdams auzu miltus, klijas, kviešus un medu; zemē kā akas ieraktos sagatavotos kublos vienā atšķaidīja ķīseļa nokāsumu, otrā medus ūdeni, ko pa slepeni pievienotām caurulēm varēja papildināt ar to, ko smēla un vārīja iedzīvotāji.

It kā uz pārrunām pilsētā uzaicinātajiem pečeņegiem tika rādīti neīstie pazemes avoti un to lietojums, ķīselis ar medus ūdeni pasniegts nobaudīšanai un kņazu un karavadoņu pārliecināšanai iedots līdz uz nometni. Klejotāji, kas maz pazina miltu ēdienus, nolēmuši, ka pilsēta ir apgādāta ar dabas pārtiku un ar badu ne visai uzvarama, atkāpās un aizgāja.

Vladimirs, savu lielvalsti nosargājis ar varonību un apgaismojis ar pareizticību, sāka pārdomāt kā nostiprināt mieru pēcnācēju laikā starp saviem bērniem, zinot, ka brāļu nesaskaņas var nest lielu postu. Paša piemērs, Jaropolka un Helga bojā eja lika sargāties no nelaimēm nākotnē. Tādēļ sadalīja jeb, pareizāk sakot, atdeva bērniem uzturēšanā dažādas kņazistes kā dalienas piemēroti viņu dabai, sev un vecākajam – nākošajam mantiniekam atstājot lielo Kijevas kņazisti un virsvaru pār visām dalienām.

Vecākai dēls Višeslavs dabūja dalienā Lielo Novgorodu, Vladimira agrāko valdījumu, kas vēl viņa dzīves laikā pēc Višeslava nāves tika Jaroslavam. Izjaslavs, kā teikts iepriekš, bija atlaists kopā ar māti uz vectēva kņazisti Polotsku. Svjatopolkam tika nodota Turova (Туров), Jaroslavam Rostova, pēc tam Novgoroda, bet Rostova Borisam, Gļebam Muroma, Svendoslavam Drevļanu zeme, Vsevolodam Vladimira, Mstislavam Tmutarakaņ (Тмутаракань, arī Тмуторока́нь, Гермонасса, Таматарха, polovciešu Матарха, mongoļu, dženoviešu Матрега, turku Хункала, pēc tam Таман), Staņislavam Smoļenska, Sudislavam Pleskava, Pogvizdam Voliņa un Lucko (Волынь, Луцко). Pie tam visiem novēlēja un pavēlēja dzīvot brāļu mīlestībā un cītīgi izplatīt Kristus ticību.

Nosliecoties uz vecumu, Vladimirs neatslābstoši pievērsās baznīcām un lūgsnām, par nopelniem bagātīgi atalgoja, ar savas mantas izdāļāšanu palīdzot nabagiem un cietējiem, būvējot un bagātinot baznīcas un ar tautai piedāvātiem cienastiem apgādājot pavalstniekus.

Ieradis būt lēnprātīgs, nereti likumpārkāpējiem piedeva lielas vainas un atbrīvoja no soda ļaundarus. Atslābums radīja nemieru un postu nevainīgajiem. Visus ceļus ieņēma un aizšķērsoja laupītāji. Tāpēc Rosijas augstākie garīdznieki (архиереи) sapulcējušies valdniekam iztēloja briesmas, kas rodas no tāda atslābinājuma, pārliecinot, ka

zobenu Dievs viņam devis ne vien pret ienaidniekiem, bet arī likumpārkāpēju sodīšanai, un ka žēlsirdība pret ļaundariem ir tirānija pret nevainīgajiem”.

Pēc tam atgādināja par līdzšinējo karaspēka uzturēšanu pavalstnieku un baznīcas drošībai. Ar to mudināja vecumā žēlsirdīgo valdnieku. Laupītāji sajuta taisnīgu sodu, un karaspēku Vladimirs atjaunoja atšķirīgu no iepriekšējā – pēc sava tēva un vectēva piemēra un sakārtojuma.

Kopš seniem laikiem bija nolikts, ka novgorodieši Kijevai maksā gada nodevu pa divtūkstoš grivnām (1014 год). Jaroslavs redzot sava tēva vecumu uzlikto nepildīja, paturot viņam pienākošos pie sevis. Par to uz viņu sadusmojies, Vladimirs lika salabot ceļus un tiltus uz Novgorodu, gribot iet karā pret Novgorodu, paņemt zaudēto un atriebt dēla augstprātību pret tēvu.

Pie Jaroslava sapulcējās pretestībai no aizjūras uzaicinātie varjagi. Savstarpējais karš nāca virsū kā negaisa mākonis, bet to pēc Dieva Gribas novērsa pečeņegu uzbrukums un Vladimira aiziešana pie dieva.

Boriss, mīļākais no visiem dēliem, pieslējās Kijevai. Svjatopolks vienmēr luncinoties grozījās ap Vladimiru, lai nolaupītu Kijevas troņa mantošanu. Karagājienam jau gatavo karaspēku Vladimirs uztic Borisam un sūta pret pečeņegiem.

Borisa prombūtnē jūlija 15.dienā kristīgā nāvē pārcēlās pie Dieva (1015 год), nodzīvojis 73 gadus, valdījis elkdievībā 8, kristietībā 27 gadus. Bijis savienībā un mīlestībā ar kaimiņu valdniekiem, ar poļu Boļeslavu, ungāru Stefanu un čehu Jindrihu (Jindrich, Henrik).

Pēc laulībām ar grieķu princesi titulēts par caru. Pēcnācējiem par sevi atstājis izcilas varonības, lēnprātīgas tiesāšanas, dāsnuma pret lūdzējiem un siltas tieksmes uz patieso Dievu paraugu. Vētrainas jaunības prasīgumu izlīdzinājis ar mērena un lēnprātīga vecuma (В подлиннике: страсти) cilvēkmīlestības darbiem. Pēc visiem varonības darbiem no savas aizsargātās, paplašinātās un izslavētās tautas guvis Lielā nosaukumu un no nodibinātās, apgādātās un greznotās Rosijas baznīcas Svētā vārdu.

10. nodaļa. PAR SVJATOPOLKA VALDĪŠANU (Нестор, летописцы и степенные, 1015 год.)

Lai paātrinātu mantojuma saņemšanu, Svjatopolks, slēpjot Vladimira nāvi no brāļiem, un visvairāk no Borisa, kurš komandēja lielu karaspēku, ķermeni no Berestovas, kur Vladimirs mira, pārveda uz Kijevu un slepus ielika marmora zārkā Desjatinas baznīcā. Un nosūtīja uz karaspēku pie Borisa, noslēpjot miršanu un melīgi paziņojot, ka “tēvs saslimis un grib viņu redzēt, lai viņš steidzīgi dodas uz Kijevu”. Lai tā Borisu atdalītu no karaspēka. Pa to laiku tauta, uzzinājusi par lielā patvaldnieka aiziešanu pie dieva, sanāca neredzētā daudzumā baznīcā un rūgtās raudās un asarās pauda savas bēdas par viņa aiziešanu no dzīves.

Borisu Svjatopolka melīgā bet daļēji arī patiesā vēsts sastapa pie Altas (Альта, Алта) upes un noveda lielās bēdās. Karavadoņi viņu uzmundrinot ieteica iet pret nekrietni Kijevas lielkņazistes troni nolaupījušo Svjatopolku, jo viņa rokās ir viss tēva karaspēks. Bet viņš atbildēja, ka sirdsapziņa neļauj pacelt roku pret vecāko brāli, kurš viņam jāgodā tēva vietā un no kura sagaida tēvišķu mīlestību.

Redzot Borisa mīkstsirdību un zinot Svjatopolka viltīgumu un negantumu, karavadoņi ar visu karaspēku atgāja steidzot pielipt Svjatopolkam. Boriss palika vien ar saviem uzticamajiem kalpiem. Svjatopolks ar saviem zvēra tikumiem, ieradies naktī Višgorodā, lūdza turienes bajārus stāvēt par viņu un Borisam atņemt dzīvību, ar kuru viņš ir visbīstamākais. “Galvas par tevi noliksim”, – Svjatopolkam atbildēja viņam līdzīgie ļaundari.

Bez izvairīšanās slepkavas aizsteidzās pie Altas un pieejot pie telts dzirdēja, ka dzied rīta dievkalpojumu. Jūtot sev tuvojošos nelaimi, lēnprātīgais Boriss pēc cītīgas Dieva lūgšanas likās gultā.

Ļaundari iebruka kā plēsīgi zvēri, iesita viņam ar šķēpu un caurdūra viņa kalpu Georgiju, dzimušu ugru. Lai noņemtu zelta kaklariņķi, kas tam bija uzlikts par uzticību no Borisa, nocirta galvu un visiem ar kņazu palikušajiem atņēma dzīvības. Teltī ietīto nevainīgo cietēju veda uz Višgorodu, bet drīz izdzirdēja pusmirušā stenēšanu. Lai saskaņā ar Svjatopolka pavēli piebeigtu, kāds varjags ar zobenu caurdūra pašu sirdi.

Un tā neaptraipītais pusaudzis beidza savas gaitas ar Kristum līdzīgu pacietību, lai gan pēc Dievišķā likteņus nezinošu cilvēku domām labāk būtu bijis viņam ar tēva un Dieva doto karaspēku iznīcināt no dieva atkritušo Svjatopolku, lai saglabātu savu brāļu Gļeba un Svendoslava dzīvības un novērstu tēvzemē iekšā un ārpusē sekojošo asinsizliešanu, jo Svjatopolks, redzot Borisa asinis, izgāja uz lielāku zvērību: līdzīgā veidā nosūtīja uz Muromu pie Gļeba, melīgi vēstot par tēva slimību kā Borisam. Gļebs ar nedaudz kalpiem zirgos steidza uz Kijevu, un tuvojoties Volgai, zirgam paklūpot grāvī, krizdams savainoja kāju. Tā devās ar kuģi pa Volgu uz Smoļensku. Ticis tai garām, Smjadinā (Смядино, Смядина, Смядынь, upe un apdzīvota vieta) dzirdēja vēsti no Jaroslava, ka tēvs pārcēlies uz citu dzīvi un Svjatopolks nolaupījis Kijevas lielkņazistes valdīšanu un to uzsācis ar viņa viendzimušā brāļa Borisa noslepkavošanu.

Rūgtās asarās Gļebs vaidēja par tēva un brāļa zaudējumu, žēlojoties, ka paša dzīve nav beigusies pirms vai kopā ar viņiem. Svjatopolka pēkšņi izsūtīti slepkavas Gļeba grūtsirdību apturēja un asaras sajauca ar nevainīgām asinīm, kuras izlēja paša pavārs, kurš aizmirsis Dievu un sava valdnieka mīlestību pirmais iedūra nazi kaklā. Nogalētais ķermenis tika nosviests krastā starp diviem vienkočiem, tad aizvests uz Višgorodu un aprakts blakus Borisam.

Svendoslavs, kurš pārvaldīja Drevļanu zemi, dzirdējis par Borisa un Gļeba noslepkavošanu un nepaļaujoties uz saviem spēkiem, lai stātos pret Svjatopolka vardarbību, bēga uz Ungāriju, tomēr ceļā tika Svjatopolka asinskāro pakalpiņu panākts un nogalināts, nesasniedzis ungāru kalnus.

Novgorodā jau pirms ziņas par tādu Svjatopolka tirāniju izraisījās liels dumpis, jo iedzīvotāji un pārvaldnieki, raizējoties par savu apspiešanu un pilnīgu pakļautību Jaroslavam ar tur karagājienam pret Vladimiru atsauktā varjagu karaspēka palīdzību; dumpošanās pilsētā nodarīja lielu vardarbību, iedzīvotāji pēkšņi apbruņojās un uzbrukuši varjagiem, kas dzīvoja Paramonovas pilī, tos visus noslaktēja. Tā visa saniknots Jaroslavs sasauca savā pilī it kā apspriesties labākos cilvēkus, varjagu nogalināšanas vadītājus, kur glaimu ievilināti tie pēc Jaroslava zīmes tika nogalināti. Tajā pašā naktī atsteidzās ziņnesis no Kijevas no Predslavas, Jaroslava māsas, teicot, ka tēvs ir no šīs pasaules aizgājis, Svjatopolks ieņēmis Kijevu un slaktē brāļus, un lai Jaroslavs sargās no līdzīgas nelaimes.

Tik grūtos apstākļos viņam nācās samierinoši lūgt novgorodiešus. Kurus atsaucis, teica “Mani mīļie draugi, aizmirstiet manu vakardienas bargumu; mūsu kopēja vajadzība prasa saskanīgu pretsparu pret nelikumīgo vardarbību. Mans tēvs ir miris (slaukot asaras, runu pārtrauca ar vaidiem), Svjatopolks nolaupījis varu un to sārtojis ar mūsu brāļu Borisa, Gļeba un Svendoslava asinīm un līdzīgu likteni gatavo citiem”. Novgorodieši pakļāvās bez atrunām dodot priekšroku kopējai drošībai nevis pašu laimei un trīsdesmit tūkstošiem varjagu pievienoja četrdesmit savus.

Ar šo karaspēku Jaroslavs steidza pret Svjatopolku un nopūties teica: “Ne es sāku brāļu nogalināšanu. Tiesā, Kungs, taisnīgi un atrieb nevainīgās asinis”. Svjatopolks, uzzinājis par Jaroslava tuvošanos, savāca lielu rosijiešu karaspēku un pieaicināja klāt pečeņegus. Satuvojušies, abi karaspēki apstājās Dņepras abās pusēs pie Ļubečas. Trīs mēnešus gaidot viens otra uzbrukumu nonāca manāmā garlaicībā un nomāktībā. Beidzot novgorodiešus satracināja Svjatopolka karavadonis, kurš jādelēja pie viņiem un kliedza: “Kas ir, namdari, ieradāties te ar savu klibo kņazu (Jaroslavs bija vājš uz kājām), droši vien meklējat namdara darbu un gribat būvēt mums mājas?” Tādas lamāšanās saniknoti novgorodieši uzstāja savam kņazam un lūdza pavēli uz rītu pārcelties pār upi pret ienaidnieku, tā lai tie, kas ar viņiem neies, tiek savējo nogalināti.

Agri no rīta Jaroslavs piecēla karaspēku un, pārvedis upei, lika kuģus atgrūst no krasta, atņemot jebkādu cerību uz bēgšanu. Lielās kaujas ieroču brakšķēšana abu karaspēku ausīs, asins tecēšana acīs radīja bailes. Lieli ezeri abās kaujas pusēs traucēja pečeņegiem kaitēt Jaroslavam ar uzbrukumiem. Iegadījās viegla sala laiks, un plānais ledus nekur nebija derīgs pāriešanai. Iespiestajam Svendoslava karaspēkam nācās atkāpties uz ledu, kurš nebija tik stiprs, lai noturētu lielo ieroču smaguma apkrauto pūli. Tādējādi, redzot savējo spēku izsīkumu, Svendoslavs metās bēgt. Uzvarētājs Jaroslavs, vajājot bēgošos, asiņainā ūdenī noslīcināja lielu daudzumu pretinieku un bez pretestības iejāja Kijevā. Vienīgais brāļu slepkavas glābiņš palika bēgt uz Poliju.

11. nodaļa. PAR JAROSLAVA PIRMĀ VALDĪŠANU

Svjatopolks klaiņodams pa Poliju mudināja Boļeslavu Drošsirdīgo pret Jaroslavu. Gribot izmantot šo brāļu karu, poļu karalis no dienvidu puses uzbruka Rosijas robežām un apgabaliem. Tomēr arī Jaroslavs nezaudējot laiku apvienoja Novgorodas karaspēku ar varjagiem un pretiniekus sagaidīja Volīnijā. Abi pretinieku pulki nostājās viens pret otru pie Bugas upes. Tajos laikos parastās savstarpējās lamāšanās laikā Budijs (Будый), Jaroslava audzinātājs un karavadonis, kliedza pār upi Boļeslavam: “Drīz pārdursim tavu resno vēderu”. Karalis sava tukluma un vecuma dēļ bija smagnējs un tāpēc vājš jātnieks, tomēr garā modrs un apķērīgs. Nenoturējies, uzkliedza savējiem: “Lai pārmetums nepaliktu jums nepatīkamas atmiņas, jāšu pret ienaidnieku viens un iešu bojā, bet jūs paliksit ar kaunu”. Ar šiem vārdiem sēdās zirgā un jāja pa braslu pār upi. Aiz viņa traucās poļu pulki un nikni uzbruka rosijiešiem, kas nebija paspējuši apbruņoties. Jaroslavs uzvarēts bēga uz Novgorodu, bet Boļeslavs, ieradies Kijevā ar Svjatopolku, karaspēku izvietoja citās pilsētās tā uzturēšanai.

Jaroslavs, baidoties ienaidnieka vajāšanas, no Novgorodas gribēja doties pie varjagiem.

Tomēr novgorodieši un pārvaldnieks Sņatins (Снятин), Dobriņas dēls, lai viņu neatlaistu, sacirta jūras kuģus, paziņojot, ka viņi vēl spēj pastāvēt pret Boļeslavu un Svjatopolku. Un tā, savākuši lielu valsts kases naudu, atkal salīga spēcīgo varjagu karaspēku un uzticēja Jaroslavam.

Pa to laiku Svjatopolks, redzot, ka Kijeva un citas pilsētas ir poļu ieņemtas un uzvara pār Jaroslavu bezjēdzīga, slepus pavēlēja (pateicības vietā), lai kijevieši poļus pēkšņā uzbrukumā visus nogalina, kas drīz tika izdarīts. Boļeslavs ar saviem palikušajiem ļaudīm bēga no Kijevas uz tēvzemi, salaupījis daudz bajāru un Jaroslava māsu mantas un atkāpjoties uz Poliju ieņēma sev Červeņu.

Pēc tam Jaroslavs ieņēma Kijevu, bet Svjatopolks aizbēga pie pečeņegiem un tos šausmīgā skaitā atveda pie Jaroslava; bet tas šos barbarus sagaidīja ar saviem pulkiem pie Altas upes vietā, kur nogalēts Boriss. Pacēlis pret debesīm rokas, ar asarām iesaucās uz Dievu: “Te, taisnīgais Kungs, redzi Tava nevainīgā bērna Borisa asins sārtoto zemi. Nelikumīgais slepkava, kam slāpst brāļu asiņu, nemitas mēģināt iznīcināt visu mūsu dzimtu; pasargā mūs, atrieb nevainīgo asinis”.

Ar saullēktu abu pušu karaspēki cēlās asiņainai kaujai. Cauru dienu apšaubāma uzvara svārstījās pa asins strautiem sadzirdītu lauku. Un saule, jau uz rietu ejot, uzvaru atstāja Jaroslavam. Uzvarētais Svjatopolks noguruma un locekļu trīcēšanas dēļ zirgā bēgt nespēja, tādēļ viņu ārkārtīgā steigā nesa skrējēji uz nestuvēm. Sasniedzot Berestovu, viņš teica nesējiem: “Skrejiet ātrāk, mūsu vajātāji ir tuvu”, kā tas tomēr nebija. Tādējādi, nemitīgi iztēlojoties aiz sevis vajātājus, kas draud par ļaundarībām ar nežēlīgu atriebību, pārskrēja visu Poliju un pie Čehijas robežām izgrūda savu nejauko dvēseli. Jaroslavs, notraucis pēc lielajiem pūliņiem no sejas sviedrus, mierīgi sēdās Kijevā tēva tronī.

Bet maz bija miera, jo polotskiešu kņazs Brjačislavs (Брячислав), Izjaslava (Изяслав) dēls, Jaroslava radinieks (Vladimira mazdēls no nezināmas mātes) viņa prombūtnes laikā Kijevā pēkšņi uzbruka Lielajai Novgorodai, salaupīja daudz mantas, saņēma gūstā bajārus un ar visu aizgāja atpakaļ. Tomēr tika Jaroslava panākts no Kijevas septiņās dienās, pie Sudomiras (Судомир, Судомирь, Судмирь) sakauts, un novgorodieši ar mantu atgriezušies mājup. Bračislavu no gūsta paglāba bēgšana, bet Jaroslavs atgriezās atpūsties Berestovā.

Ap šo laiku Mstislavs, kas valdīja Tmutarakaņā, devās karot pret kosogiem (1016 год. Нестор и другие). To kņazs Rededa (Редедя, Ридада, varens milzis pēc nostāstiem), stājās pretī ar visiem saviem spēkiem un nosūtīja pie Mstislava ar aicinājumu uz divcīņu ar noteikumu, ka uzvarētājs bez lielas asinsizliešanas dabū uzvarētā mantu, sievu, bērnus un zemi, un lai cīņa ir bez kara ieročiem. Tam piekrita abi pretinieki, satikās starp abiem karaspēkiem un saķērās cīņā.

Ilgu laiku uzvara izskatījās apšaubāma. Beidzot Mstislavs jūtot savus spēkus pret Rededu, kuram bija pārsvars vecumā un stiprumā, vājināmies, sviedros un aizdusā no sirds novaidējās: “Dod man uzvaru, Dieva Māte, Tavam godam uzbūvēšu templi”. Ar šo vārdu pretinieku nometa pie zemes un iegrūda rīklē nazi. Drīz pēc tam, ar uzvaru iegājis viņa zemē, uzlika nodevu un uzvarētā sagūstīto sievu aizveda sev līdz uz Tmutarakaņu.

Par uzvaru solītajai baznīcai tika ielikti pamati un tā drīz uzbūvēta.

Kļuvis lepnīgs ar gūto bagātību un kosogu tautas pakļaušanu, Mstislavs izvērsa savas vēlmes uz Jaroslava valdījumiem redzot, ka pēc pārējo brāļu bojā ejas bezmaz visa Rosijas lielvalsts ir tā varā. Tādēļ, kad Jaroslavs bija nevis Kijevā, bet Novgorodā, viņš pēkšņi uzbruka cara pirmajai galvaspilsētai (1024 год. В подлиннике ошибка: нужно 1022), tomēr stipras pretestības dēļ atkāpās un, ieņēmis Čerņigovu, apmetās tur valdīt.

Novgorodā parastais glābiņš pie varjagiem Jaroslavam atkal kalpoja novgorodiešu aizvietošanai, kuri lai gan daudz karoja paši, tomēr vairāk ar algotņu spēkiem un savas asins izliešanas vietā tērēja naudu.

No aizjūras palīgā Jaroslavam ieradās Hakons (Hákon, Якун, Якунъ, Акунъ).

Tādējādi apvienoti tie devās kaujas laukā pret Mstislavu. Tas pret varjagiem priekšā nolika severjanus, bet aiz tiem nostājās pats ar izlases karaspēku. Pret nakti uznāca negaisa mākonis ar spēcīgu lietu un pērkonu. Tādā šausmīgā gaisa strāvā Mstislavs veda priekšpulkus pret Jaroslava karaspēku. Varjagi cīnoties ar priekšējiem severjaniem visai piepūlējās, ko pamanot, Mstislavs deva nokusušajiem triecienu ar izlasi. Ieroču spīdums atspoguļoja dzirkstījošos zibeņus, ar pērkonu un spēcīgā lietus šalkām jauktie brīkšķi un klaigas vairoja tās nakts draudīgumu.

Trauksmainais laiks, Mstislava viltīgums un drosme piespieda Jaroslavu un Hakonu bēgt. Austot saulei apjājot kaujas vietu uzvarētājs līksmoja, ka viņa severjani guļ, katram tam klāt esot pa nogalētam varjagam, bet izlases pulki visi ir veseli. Pēc šīs uzvaras būdams apmierināts ar pārākumu drošsirdībā sūtīja pateikt Jaroslavam: “Tu man esi vecākais brālis. Sēdi Kijevā dižajā tēva kņazistē; man pietiks ar vienu Dņepras pusi”. Neraugoties uz to, Jaroslavs neuzticējās līdz pilnīgam samierinājumam un uzturējās Novgorodā; Kijevā sēdēja viņa vietvalži.

Pēc miera noslēgšanas ar brāli un somu un citu nespēcīgu tautu iekarošanas, kas bija atdalījušās iepriekšējo iekšējo nekārtību laikā, izmantojot iekšējo mieru uzbūvēja Livonijā pilsētu, nosauca savā kristībās dotajā vārdā par Jurjevu (Tērbata, Tartu), kas noderēja karaspēkam par vieglu vingrinājumu, lai nekrīt grūtsirdībā. Mīlestība starp abiem brāļiem vairojās kopīgā karagājienā uz Poliju (1026 год. В подлиннике ошибка: нужно 1024) un ar uzvarošām zīmēm sasniedza pilnīgu savienību, jo pēc Boļeslava Drošsirdīgā nāves kopā karoja ar Poliju un Rosijai atkaroja Červeņu ar pagastiem, ko bija atņēmis Boļeslavs, atgriežoties no Kijevas no Svjatopolka. Galu galā pēc Mstislava pēkšņas nāves medībās Rosijas patvaldība palika Jaroslavam vienam.

Plašo zemju nastas atvieglināšanai viņš vecākajam dēlam Vladimiram dalienā uzticēja lielo Novgorodas kņazisti. Viņa prombūtnes laikā Novgorodā dēla iecelšanai pie Kijevas neizsakāmā daudzumā ieradās pečeņegi, bet ar drīzu paša Jaroslava atgriešanos un spēcīga karaspēka saskanīgu izrīkojumu uzbrukums Kijevai tika padarīts nekaitīgs, pašiem likās bezjēdzīgs. Vietā, kur tagad ir Svētās Sofijas katedrāle, Jaroslavs labajā spārnā nolika kijeviešus, kreisajā novgorodiešus, varjagus vidū. Pečeņegi pēc veselas dienas veltīgiem uzbrukumiem pret vakaru bija pilnīgi sakauti un bēgot no rosijiešiem pa grūtām vietām tā iznīcināti un izkliedēti, ka kopš tā laika viņu vārds ar troksni izzuda.

Līdz tam Jaroslavs, kuram rūpēja pateikties Dievam par tik daudzām uzvarām un dzīvības saglabāšanu dažādos bīstamos gadījumos, kalpojot Dieva namam kā kristīgas godbijības zīmi ielika pamatus un uzbūvēja diženo Svētās Sofijas baznīcu (1037 год) iežogotu, ar zeltītiem vārtiem un daudzas citas.

Rosijas rakstnieki vēsta par Jaroslava laikā izraktiem agrāko kņazu Jaropolka un Helga kauliem un to kristīšanu. Lielu, tiesa, šis valdnieks ir parādījis gādību, līdz pat māņticībai! Pēc nāves nav vietas grēku nožēlošanai, kur nu vēl kristīšanai.

Pa to laiku Vladimirs Jaroslava dēls karodams uzvarēja somu tautas un lūdza tēvam atļauju iet uz grieķiem šāda iemesla dēļ: ilgajā klusumā un mierā starp Rosiju un Grieķiju Konstantinopolē tirgošanās nolūkā dzīvoja daudzi rosijieši; gadījās, ka starp viņiem izcēlās liels strīds laukumā, tā ka nonāca līdz asinsizliešanai, kurā nosists ievērojams rosijietis, kuru uz Grieķiju sūtījis Vladimirs. Šīs slepkavības atriebšanai viņš ar lielu karaspēku devās uz grieķiem (1043 год. Нестор, Зонара, кн. 17, гл. 24.81). Un, tiklīdz no Donavas grīvām nelielās laivās devās uz Konstantinopoli, sacēlās liela vētra, krietnu skaitu Vladimira vienkoču sasita, citus izmeta krastā. Padzirdējis par šo nelaimi, Konstantins Monomahs (Κωνσταντίνος Μονομάχος), grieķu cars, pret palikušajiem sešiem tūkstošiem rosijiešu nosūtīja karaspēku Vasilija Teodorikana (Василий Теодорикан) vadībā četrpadsmit kuģos, no kuriem uguni spļaujošas caurules nodarīja lielu kaitējumu Vladimira kuģiem, un tāpēc pēc neveiksmīgās kaujas viņš atgriezās atpakaļ.

Krastā grieķi saņēma gūstā Višatu (Вышата) un daudz rosijiešu no izmestajiem vienkočiem, daudziem no kuriem atņēma redzi (politiska tauta!). Pēc trīs gadu ciešanām gūstā un miera noslēgšanas Višata ar pārējiem tika atbrīvots un atlaists uz Rosiju. Bez tam Vsevolodam Jaroslava dēlam tika piesaistīta laulībā grieķu princese, Monomaha meita, no kuras dzima Rosijas Monomahs vēl sava vectēva Jaroslava dzīves laikā (Нестор).

Šo mieru pie dienvidu robežām padziļināja jauna savienība ar Poliju caur Karaļa Kažimira (Kazimierz Karol, Кажимир) laulību ar Jaroslava māsu Mariju, kas dzimusi no Vladimira un viņa pēdējās laulātās grieķu princeses Annas. Nokļuvušai Polijā, viņai nācās pieņemt katoļu ticību un vārdu Dobrogņeva (Mariay-Dobrognieva, Доброгнева). Kā uzskata daudzi rakstnieki (Кромер, стр. 51.82), pirmais vārds atcelts no godbijības pret Svēto Dievmāti, lai neviens netiktu saukts tāpat.

Jaroslava nostiprinātās ievērojamās savienības ar kaimiņiem bīstamām kara lietām pacēla Rosiju lielā izcilībā un slavā. Franču karalis Henrijs Pirmais (Henry I of France) laulībā ar Annu, Jaroslavļas kņazieni, dzemdināja trīs dēlus: Filipu, Hugo un Robertu (Philip I, Hugh I of Vermandois, Robert).

Vecākais no tēva mantoja karalisti un radīja daudz pēcnācēju. Ar zviedriem kopš Vladimira Lielā valdīšanas sākuma un visā Jaroslava valdīšanas laikā tika uzturēts nepārtraukts miers, ko lielā mērā veicināja laulības saites. Jaroslavs bija saistīts laulībā ar karaļa meitu Ingigerdu Olava meitu (Ingegerd Olofsdotter). Jelizaveta (Елисавета) Jaroslava meita tika izdota karaļa Olava Svētā brālim Haroldam (Harold), kurš pirms savas valdīšanas gāja uz Konstantinopoli grieķu caru dienestā un iegūtās bagātības glabāja pie Jaroslava Novgorodā.

Pēc trīsdesmit astoņu gadu valdīšanas un daudziem kariem šis valdnieks zaudēja vecāko un mīļo dēlu Novgorodas Vladimiru, bet pēc diviem gadiem viņam sekoja pats (1054 год), pirms nāves pamācījis savus dēlus uz mieru brāļu mīlestībā un pirmtiesības un Kijevu uzticējis Izjaslavam, lai pārējie viņu klausītu kā tēvu, Svendoslavam Čerņigovu, Vsevolodam Perejaslavu, Vjačeslavam Smoļensku.

Nodzīvoja 76 gadus, bija liels mierā un karā, bet būtu vēl lielāks, ja nebūtu novgorodiešiem atstājis neierobežotu varu.

Otrās daļas beigas.

Записки по русской истории /М.В. Ломоносов.– Эксмо,

2008.–448 с.: ил.– (Подарочные издания. Российская империя)

(Šī grāmata skar divas ārkārtīgi lielas lietas – 1) impērija kā piramīda un 2) tautu saķepinājums. Vēl satur arī sentautu raksturojumus no senām rosijiešu hronikām un kristietības pieņemšanas Rosijā aprakstu.

Salīdziniet un piekritīsit, ka IMPĒRIJA ĢEOPOLITISKAJĀ PASAULĒ IR TAS PATS, KAS PIRAMĪDA FINANŠU PASAULĒ – tās liktenis ir jau iepriekš zināms – tā beidz pastāvēt, vairs nespējot piesaistīt (iekarot) jaunus dalībniekus. Impēriju nācijām atšķirībā no normālām tautām lielākais dzinulis ir iekarojums, būtībā laupīšana.

Jāņem vērā, ka Rosijas impērijas valsts padomniekam Lomonosovam ir bijis vai uzspiests visai savtīgs uzskats par baltiem, tostarp arī krivičiem, impēriski “iegrāmatojot” tos par slāviem, tāpēc atgādināšu citus ieskatus:

Atšķirībā no somu-ugru ciltīm, kas slāviem svešas gan valodas, gan kultūras ziņā, balti ir bijuši slāviem tuvu radniecisks indoeiropiešu etnisks grupējums, Ja Pievolgas un Ziemeļu somu-ugru apgabalos slāvi iespiedās tikai mūsu ēras pirmā gadsimta otrajā pusē, jau senkrievu tautības veidošanās gaitā, tad ar Piedņepras baltiem tie ir tikušies ievērojami agrāk, bet slāvu-baltu attiecību sākumi nāk no tāliem vienas vai otras etniskās grupas ģenēzes laikiem. Ļoti interesantas ir baltu-somu-ugru attiecības, kas nāk no dziļas senatnes, bet īpaši ciešas ir mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī. Izrādās, somu-ugru cilšu etnisko viengabalainību ievērojamā Volgas-Okas starpupes daļā un Ziemeļos vēl pirms slāvu parādīšanās šajās vietās ir izmainījuši Piedņepras balti, kas nevarēja neietekmēt tālākās vēstures gaitu.” (Финно-угры, балты и славяне на Днепре и Волге. П.Н. Третьяков).

Lomonosovs ir apzināti neņēmis vērā slavēnu nodalījumu no krivičiem rosijiešu hronikās, piemēram,

Devās pāri jūrai pie varjagiem pie rusiem, tādējādi tie varjagi saucās par rusiem, tāpat kā citi (varjagi) saucās zviedri, bet citi normāņi un angļi, vēl citi goti – tāpat arī viņi. Teica rusiem somi, slavēni un kriviči: “Visa mūsu zeme ir bagātīga un liela, bet kārtības tajā nav; nāciet par kņaziem un pārvaldiet mūs.” Un no tiem varjagiem savu nosaukumu ieguva Rosijas zeme, novgorodieši, tātad novgorodieši bija varjagu dzimtas cilvēki, agrāk bijuši slavēni”. (Идоша за море кь Варягомь кь Руси, сице бо ся зваху тыи Варязи Русь, яко се друзии зовутся Свое, друзии же Урмяне, Англяне, друзии Готе; тако и си. Реша Руси Чудь, Словены, и Кривичи: “вся земля наша обильна и велика, а наряда вь ней неть; да пойдите княжить и володети нами.… И от тех варяг прозвася Руская земля, ноугородьци, ти суть людье ноугородьци от рода варяжьска, преже бо беша словени. (Повесть временных лет)).

Skat. arī, piemēram, О вотчинах и помѣстьях. Aleksandr Borisovič Lakijer 1848.

E.A.Šmidta viedoklis kriviču etniskās identifikācijas sakarā: 1) “kriviči kā iedzīvotāju grupa ir noformējusies uz 7. un 8.gs. robežu – Lietuvas austrumos un Latvijas dienvidaustrumos – un kultūras ziņā bijuši balti. 8.gs. tie ir izkliedējušies ievērojamā Piedaugavas un Piedņepras telpā”; 2) šo baltu iedzīvotāju arheoloģiskās liecības ir Smoļenskas-Polockas garo kurgānu kultūra; 3) šī arheoloģiskā kultūra “Piedņeprā un Piedaugavā ir izplatījusies jau noformētā veidā”; 4) garo kurgānu kultūras iedzīvotājus pareizāk būtu saukt krīvi (krievi); 5) ap 9.gs. vidu starp baltiem “pamazām iemetinās slavēnu ciltis”: a) “pie Daugavas slavēni-poločani, b) pie Dņepras smoļani”; slavēni asimilē vietējos baltu iedzīvotājus; 7); “abu grupu kultūras satuvinās tādā mērā, ka patronīmiskais (no pirmiedzīvotājiem) nosaukums “kriviči” uz 11.gs. pāriet uz visiem Smoļenskas Piedņepras. Vitebskas-Polockas Piedaugavas un Volgas augšteces iedzīvotājiem, tas ir, uz slavēnizētajiem krīviem, slavēniem un dažām slavēnizētām Pievolgas somu grupām, kas apdzīvojušas aplūkotos apvidus” . (Шмидт Е.А. О некоторых особенностях курганных погребений XI-XIII вв. в земле кривичей// Новое в археологии. Сборник статей, посвященный 70-летию А.В.Арциховского. – М.: Изд-во МГУ, 1972. http://vestnik-mgou.1gb.ru/llibrary/files/incoming/2/2013/4/st1.pdf ).

Šī M.Lomonosova grāmata ir rakstīta visai politiskā ievirzē, un tāpēc liela vērība neizbēgami pievērsta varjagiem jeb rosiem. “ Rus’, šķiet, ir atvasinājums no zviedru nosaukuma somiski, ‘rotsi’, vēlāk ‘ruotsi’, kas savukārt nāk no senzviedru rother, kas saistāms ar airēšanu vai kuģiem, jo ‘rothskarlar‘ nozīmē ‘airētāji’ jeb ‘jūrascilvēki’.” (http://www.vikinganswerlady.com/varangians.shtml#WhoWereTheRus

 

Skandināvu apmetnes 8-11.gadsimtā (vikingu laikmetā), ieskaitot normāņu iekarojumus. ( https://en.wikipedia.org/wiki/Norsemen )

Rosijiešu saistība ar slāviem varbūt ir vairāk caur valodu kā caur mentalitāti (“Slāvi stingri ņemot ir valodas kategorija” (‘Гаплотипы угро-финских русских (северных) славян: семь племен? Анатолий А. Клёсов http://aklyosov. home. comcast.net ); šķiet paradoksāli, bet mentāli ar slāviem tuvāki šķiet balti, ne krievi. Šajā lauciņā Lomonosovs ir visai nezinātniski tendenciozs, gauži apšaubāmā veidā rosijiešos “iekšā saucot” gan normāņus, gan ģermāņus, gan baltus, gan gotus, gan vendus – mēģinot slāviem pieskaitīt vai visus indoeiropiešus Rosijas impērijas tuvumā starp ģermāņiem un somiem.

Īpašs un līdz galam nenoskaidrots ir jautājums par vendiem jeb venetiem, jūrastautu, kuras pēdas Latvijā ir iezīmētas, piem., ar Ventu, Ventspili (Vindavu), Cēsīm (Venden) un kādreizēju Rīgas jūras līča nosaukumu Sinus Veneticus. Tacits prūšu valodā saskata līdzību betoņu (Bretaņas venetu?) valodai. Kaut cik jaunākam ieskatam skat, piem., ‘Veneti – mysterious people‘, Robert Petrič http://www.veneti.info/prispevki/multilingua/english/39-veneti-mysterious-people

Versija par venetu pārvietošanos cauri gadsimtiem. (varbūt kaut kā ir saistīti arī veneti un varjagi jeb vikingi, tostarp rosi, kas varbūt dod ieganstu spekulācijām par venetiem kā slāviem).

Rosijieši būtībā ir dažādās vardarbības pakāpēs pārkrievotu tautu saķepinājums, kam pašnosaukumu devuši un atstājuši varjagi-rosi; krievi kā tauta būtībā nepastāv, un Rosija varbūt ir kā ar kriev(rus)valodīgu grīdas krāsu nolieta milzīga dažādu savdabīgu fresku siena. Rosijas “unikālais” ģeopolitikas ierocis ir invazīvā kolonizācija (settler colonialism).

Kas veidojis rosijiešus kā agresīvu “krievvalodīgu” tautu saķepinājumu, un kas latviešus no pārrosošanas likteņa kaut cik pasargājis, paliek vēl izskaidrojama lieta.

Antīkie vēsturnieki atšķirībā no Lomonosova, lai arī caurmērā visai neskaidri – balti dzīvojuši ārpus Romas impērijas un guvuši paviršāku uzmanību – baltus no rietumslāviem ir atšķīruši, senprūšus un tiem līdzīgas tautas ir pamanījuši, vairāk gan pielīdzinot tos ģermāņiem.

Izmantosim šīs grāmatas informāciju, ciktāl tā nāk no Lomonosova zinātnieka – mums bez zināmākajām antīko Rietumu vēsturnieku liecībām piedāvā arī krievu hronistu ziņas.

Lai saīsinātu lasītāja ceļu līdz lietu būtībai, tulkojumā lietoju tautu un īpašvārdu pašnosaukumus, piemēram, ‘rosijietis’, ne krievijietis’ , ‘Helgs’, ne Oļgs’. Vārda ‘kriviči’ piešķīrums rosijiešiem latviešu valodā ir maldinošs. I.L.)

Mihails Vasilija dēls Lomonosovs (Михаил Васильевич Ломоносов) ir dzimis 1711.gada 19.novembrī Arhangeļskā pomoru ģimenē, miris 1765.gada 15.aprīlī, bijis krievu enciklopēdists, dzejnieks un vēsturnieks. Viens no mūsdienu Rosijas zinātnes pamatlicējiem un viens no Maskavas universitātes (kas nosaukta viņa vārdā) dibinātājiem.

Piezīmes par krievu vēsturi. M.V.Lomonosovs.1766.g.

Senā Rosijas vēsture no Rosijas tautas sākuma līdz lielkņaza Jaroslava Pirmā nāvei jeb līdz 1054.gadam, Mihaila Lomonosova, valsts padomnieka, ķīmijas profesora un Sankt-Pēterburgas imperatora un Karaliskās Zviedrijas zinātņu akadēmijas locekļa sacerēta.

SATURA RĀDĪTĀJS

1. daļa. Par Rosiju līdz Rurikam

1. nodaļa. PAR SENAJIEM IEDZĪVOTĀJIEM ROSIJĀ UN PAR ROSIJAS TAUTAS IZCELŠANOS KOPUMĀ.

2. nodaļa. PAR SLAVĒNU TAUTAS DIŽUMU UN CILTĪM.

3. nodaļa. PAR SLAVĒNU TAUTAS TĀLO SENATNI.

4. nodaļa. PAR SLAVĒNU TIKUMIEM, UZVEDĪBU UN TICĪBĀM.

5. nodaļa. PAR SLAVĒNU PĀRCEĻOJUMIEM UN DARBIEM.

6. nodaļa. PAR SOMIEM.

7. nodaļa. PAR VARJAGIEM KOPUMĀ.

8. nodaļa. PAR VARJAGIEM-ROSIEM.

9. nodaļa. PAR ROSU IZCELSMI UN SENATNI, PAR VIŅU PĀRCEĻOJUMIEM UN DARBIEM

10. nodaļa. PAR VARJAGU-ROSU SAVIENĪBU AR NOVGORODIEŠIEM, ARĪ AR DIENVIDU SLAVĒNU TAUTĀM, UN PAR RURIKA AR BRĀĻIEM UZAICINĀJUMU VALDĪT NOVGORODĀ.

2. daļa. No Rurika valdīšanas sākuma līdz Jaroslava Pirmā nāvei

1. nodaļa. PAR RURIKA VALDĪŠANU UN CITIEM KŅAZIEM UN VALDNIEKIEM, KURI UZAICINĀTI NO VARJAGIEM-ROSIEM.

2. nodaļa. PAR HELGA VALDĪŠANU.

3. nodaļa. PAR INGERA VALDĪŠANU.

4. nodaļa. PAR HELGAS VALDĪŠANU.

5. nodaļa. PAR SVENDOSLAVA VALDĪŠANU.

6. nodaļa. PAR JAROPOLKA VALDĪŠANU.

7. nodaļa. PAR VLADIMIRA VALDĪŠANU LĪDZ KRISTĪBĀM.

8. nodaļa. PAR TICĪBU PĀRLŪKOŠANU UN VLADIMIRA KRISTĪŠANU.

9. nodaļa. PAR VLADIMIRA VALDĪŠANU PĒC KRISTĪŠANĀS.

10. nodaļa. PAR SVJATOPOLKA VALDĪŠANU (Нестор, летописцы и степенные, 1015 год.).

11. nodaļa. PAR JAROSLAVA PIRMĀ VALDĪŠANU.

IEVADS

Rosijas tauta kopš dziļi senatnē slēptiem laikiem līdz patreizējam gadsimtam savā liktenī ir redzējusi tik daudzas pārmaiņas, ka ja kāds iztirzās iekšējos un no ārienes veiktos karus, būs ļoti izbrīnījies, ka tā tik daudzās dalīšanās, apspiešanās un nesakārtotībā ne vien nav izputējusi, bet ir arī sasniegusi dižuma, varenības un slavas augstāko pakāpi.

No ārpuses ugri, pečeņegi, polovcieši, tatāru ordas, poļi, zviedri, turki, no iekšpuses savstarpējās nesaskaņas nav spējušas Rosiju novājināt tā, lai tā nespētu savus spēkus atjaunot. Katrai nelaimei ir sekojusi labklājība, lielāka par iepriekšējo, katram kritumam augstāka atjaunotne; un nogurdinātās tautas uzmundrināšanai kāds Dieva Nodoms ir izvirzījis modrus valdniekus.

Aplūkojot tik lielas pārmaiņas Rosijas darbos: dažādu cilšu savienošanu zem pirmo varjagu (varangi, vikingi) kņazu patvaldības, pēc tam sekojušās iekšējās nesaskaņas, mūsu novājējušo tēvzemi, beidzot, jaunu apkopošanos zem vienvadības un spēcīgu tautu pievienošanu austrumos un rietumos, šo virkni redzu kā lielas upes tecējumu, kas, no saviem avotiem izplatoties pa plašiem laukiem, brīžiem sadalās mazās attekās un starp daudzām salām zaudē dziļumu un straujumu, bet, atkal savienojoties vienos krastos, iegūst diženu straujumu un lielumu; pēc tam, apkopojusi sevī no malām dižas upes, jo tālāk tek, jo izplūst ūdeņu pārpilnībā un savā tecējumā vairo savus spēkus.

Ja Rosija, augot līdz tādam dižumam un paceļoties pāri stipriem un dažādiem šķēršļiem, ir varējusi sniegt rakstniekiem daudz notikumu un piedzīvojumu, par to var spriest ērti. Diezgan daudz no to lielā daudzuma liktenis pārklājis ar aizmirstības tumsu. Tomēr pretēji daudzu domām un cerībām senči mums atstājuši piemiņai tik daudz, ka, liekot lietā citu tautu hronikas, sūdzēties par savējām nerodam iemeslu. Mums ir daudz liecību, ka Rosijā tik liela tumsonība kādu iztēlojas daudzi ārēji rakstnieki, nav bijusi (1). Viņi būs spiesti spriest citādi, apzinot savus un mūsu senčus un salīdzinot tautu izcelsmi, uzvedību, paradumus un noslieces.

Vienu liels senums neatņems slavu citiem, kuru vārds pasaulē izplatījies vēlāk. Seno grieķu darbi neaizēnos romiešu darbus, tāpat kā romieši nevar aizēnot, pazemināt tos, kuri savas slavas pamatus pieņēmuši ilgā laikā.

Tautas sākas, kad citas izšķīst: vienas sagraušana ļauj rasties citai. Pārākumu rada ne laiks, bet diži darbi. Tāpēc katram, kurš Rosijas nostāstos ieraudzīs tādus pat darbus kā grieķu un romiešu, nebūs pamats mūs iepretim tiem pazemināt, vien nākas vainot mūsu līdzšinējo trūkumu mākslā, ar kādu slavas pilnībā mūžībai savus varoņus nodevuši grieķu un latīņu rakstnieki.

Šādu izlīdzinājumu piedāvāju zināmas kopīgas rosijiešu un romiešu darbības līdzības dēļ, kur atrodu pirmo karaļu valdīšanu, kas valdīšanas gadu skaita ziņā atbilst pirmo Rosijas patvaldības lielkņaziem; pilsoniskā pārvalde, kas zināmā veidā veido pilsoņu varu, Romā ir līdzīga mūsējai dažādās kņazistēs un brīvpilsētās; tālāk, ķeizaru vienvaldību uzskatu par saskanīgu ar Maskavas valdnieku patvaldību. Vien atzīmēju nesakritību, ka Romas valsts ar pilsonisko pārvaldību ir cēlusies, bet ar patvaldību it kā nonākusi pagrimumā. Otrādi, Rosija ar savu daudzuzskatu vaļību gandrīz nogāja līdz galīgam sabrukumam, bet ar patvaldību kā sākumā nostiprinājās, tā arī pēc nelaimes gadiem vairojās, nostiprinājās, kļuva slavena. Mums ir uzticams apgalvojums par mūsu tēvzemes labklājību, mūsu svētlaimes ķīlu redzot vienvaldībā, ko pierādījuši tik daudzi un tik diži piemēri. Šis prātojums vien jau pietiekami rāda, cik valstu viengabalainības saglabāšanai vērtīgus noteikumus var sameklēt no vēstures sniegtajiem piemēriem.

Dižs ir darbs ar mirstīgiem un pārejošiem darbiem dot nemirstību tautas kopumam, saglabāt slavējamu darbu pienācīgo slavu un, pārnesot aizgājušus darbus uz pēcnācējiem un dziļu mūžību, apvienot tos, ko ar laika atstarpi atdalījusi daba. Marmors un metāls, kuros attēloti dižu cilvēku izskats un darbi tiek paaugstināti visā tautā, stāv nekustīgi vienā vietā nekustīgi un ar laiku sabrūk. Vēstures stāsti, izplatoties visur un apritot cilvēku dzimuma rokās, nicina stihijas spēku un senuma dēdējumu. Beidzot, tā sniedz valdniekiem pārvaldības piemērus, padotajiem – paklausības, karavīriem – vīrišķības, tiesnešiem – tiesas spriešanas piemērus, jaunākajiem – vecāko saprātu, sirmgalvjiem – stingru pamatu padomos, katram labsirdīgu uzjautrinājumu, kas savienots ar neaprakstāmu labumu. Ja cilvēku sirdis aizkustina sadomāti stāsti, vai tad patiesai vēsturei pietrūks spēka mudināt uz slavējamām lietām, īpaši tām, kas attēlo mūsu sentēvu darbus? Uzsākot to aprakstīšanu, esmu cieši nolēmis turēties pie patiesības un tam lietot visu iespējamo spēku. Šīs lietas diženumam ir jāizslēdz viss, ko no patiesības var novērst prāts. Apstākļi, kas attiecas uz īpašiem cilvēkiem, nedrīkst sagaidīt izdabāšanu (2) tur, kur visa saprāta pienākums ir sadzirdēt un pamanīt veselas tēvzemes krietno slavu, lai ar pienācīgas atzinības izlaišanu neizraisītu saprātīga un taisnīga lasītāja sašutumu, ar melīgiem piedēvējumiem – nicinājumu.

1. daļa. Par Rosiju līdz Rurikam

1.nodaļa. PAR SENAJIEM IEDZĪVOTĀJIEM ROSIJĀ UN PAR ROSIJAS TAUTAS IZCELŠANOS KOPUMĀ

Senie Rosijas apdzīvotāji, slāvi un somi, ir zināmi no mūsu uzticamiem hronistiem (Нестор на многих местах, степенные книги и летописцы). Ārējie senie autori dažādās ciltīs sadalītos skitus un sarmatus sauc dažādos nosaukumos (Геродот, Страбон, Плиний и Птоломей). Abu tautu līdzdalība šajā zemju telpā ir liela. Cauri laikiem ir palielinājušies slavēnu valdījumi.

Daudzi apvidi, ko patvaldības pirmo kņazu laikā apdzīvojuši somi, vēlāk ir aizpildījušies ar slāviem. Daļa somu ar viņiem apvienojušies, daļa, atdodot teritoriju, izvairījušies tālāk uz ziemeļiem un austrumiem. To uzrāda kaut kādas somu cilts atliekas, kas no slavēnu cilts atšķiras ar mutvārdu nostāstiem, kaut aizmirsušas savas valodas lietošanu. No tā līdz šodienai palikuši ne vien daudzu Rosijas ciemu, bet arī upju un pilsētu un veselu apgabalu nosaukumi somu valodā, īpaši austrumu un ziemeļu novados. Krietns daudzums somu vārdu mūsu valodā tiek lietots kopīgi.

Šo divu valodu savienošanos apstiprina vienošanās izvēlēties kopīgu varjagu kņazu pārvaldību, kuri, pārceļoties pie slāviem un somiem ar savu dzimtu un padotajiem un tos apvienojot, ir nostiprinājuši patvaldību.

Slāvu pārākums Rosijas tautas veidošanā ir redzams visai skaidri, jo mūsu valoda, kas cēlusies no slavēnu valodas, no tās novirzījusies maz un tik lielā apgabalu telpā tajā ir mazas dialektu atšķirības.

Par šīm tautām, kas dažādā mērā devušas savu līdzdalību rosijiešu tautas sastādīšanā, ir jāiegūst iespējami pamatīgas zināšanas, lai uzzinātu viņu senatni un to, cik lielā mērā viņu darbi attiecas uz mūsu senčiem un mums. Spriežot par Rosiju sastādījušajām dažādajām ciltīm, neviens tai nevar pārmest pazemošanu. Jo ne par vienu valodu nevar apgalvot, ka tā kopš sākuma pastāvējusi par sevi bez kādiem piejaukumiem. Lielāko daļu no tām redzam cauri kara nemieriem, pārceļojumiem un klejojumiem tā sapītas, ka gandrīz grūti saskatīt, kurai tautai piešķirt augstāko pārsvaru.

2.nodaļa. PAR SLAVĒNU TAUTAS DIŽUMU UN CILTĪM

Īsts dižuma un senuma pierādījums ir slāvu cilts dažādo zemju kopums. Pietiktu ar Rosiju, tās galveno cilti vien, salīdzinot ar jebkuru citu Eiropas tautu. Bet kopā ar to iztēlojoties Poliju, Bohēmiju, vendus, Morāviju, vēl Bulgāriju, Serbiju, Dalmāciju, Maķedoniju un citas slāvu apdzīvotās zemes ap Donavu, pēc tam pie Varjagu jūras dienvidu krastiem piegulošos apgabalus, tas ir, kuršus, žemaišus, lietuviešus, senprūšu atliekas un Meklenburgas vendus, kas visi ir no slavēnu cilts, lai gan ir daudz valodas atšķirību, beidzot, piedomājot tālu austrumos izpletušās slavēnu-krievu tautas pakļautās caristes un valdījumus, slāvus redzam izplatītus ne vien pa lielāko pusi Eiropas, bet arī pa ievērojamu Āzijas daļu.

Tāds slavēnu tautu daudzums un varenums ir zināms jau pirmo Rosijas kņazu dienās no Nestora un citiem mūsu un ārzemju rakstniekiem (Нестор вначале и степенные кн.; Порфирогенит в Администрации). Jo Rosijā Novgorodas (Νεμογαρδα, Nýgarðr, Hólmgarðr) slāvi, poļani pie Dņepras, Kijevas (Kœnugarðr – laivu sēta, Σαμβατας) pakalnos, drevļani Sarkanajā (Червонная) Rosijā starp Dņepru un Pripeti, poločani pie Dvinas (Daugavas), severjani gar Desnu, gar Semu un gar Sulu, dulebi un bužani gar Bugu; kriviči ap Smoļensku (Μιλινισκα), volīnieši Volīnijā, dregoviči starp Pripeti un Dvinu (Daugavu), radimiči pie Sožas, vjatiči pie Okas un citas ciltis, dzīvojot dažādās vietās un savienojoties ar varjagiem-rosiem, aizsāka ļoti spēcīgus karus pret grieķiem.

Ārpus Rosijas – ļahiem gar Vislu, čehiem gar Albas (Elba, Labe, Elbe, Krkonoše kalnos) augšteci, bulgāriem, serbiem un morāviešiem ap Donavu ir bijuši savi karaļi un pārvaldnieki, kas ievērojami ar saviem darbiem. Visai slaveni ir gar Varjagu jūras krastu dzīvojušo slāvu biežie un asiņainie kari ar ziemeļu, īpaši dāņu karaļiem (Оные описывает Саксон Грамматик на многих местах. 4).

Lai gan pilsētu daudzums un lielums nav bijis kā tagad, tomēr visai vērā ņemams. Rosijas robežās dižā Novgoroda, Ladoga, Smoļenska, Kijeva, Polocka (Полотск) vairāk kā citas ir uzplaukušas spēkā un tirdzniecībā, kas no Dņepras pa Melno jūru, no Daugavas un Ņevas pa Varjagu jūru gājusi uz tālām valstīm un ietvērusi dažādas un dārgas preces. Citu slavēnu apmetņu vidū liecību par sevi ar drupām atstājusi ļoti bagāta pilsēta un piestātne Vineta (Wineta, Винета, Jumin, Julin, Iumneta, Jomsburg, Юмна, Юмне, Юлин) pie Oderas upes grīvas; to minētajos laikos izpostījuši dāņi.

Salīdzinot toreizējo slavēnu varenību un dižumu ar tagadējo, atrodu tik tikko manāmu pieaugumu. Ar rietumu un dienvidu slāvu pakļaušanu citas varas pavalstniecībā un pievēršanu muhamedānismam gandrīz būtu sekojis ievērojams šīs cilts zaudējums salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli, ja vien Rosijas pieaudzētā varenība šo samazinājumu neaizpildītu ar uzviju no otras puses. Tāpēc bez šaubīšanās var secināt, ka slavēnu tautu dižums kopumā gandrīz nemainīgi ir ap tūkstoš gadu vērts.

Bet to pašu redzu jau daudz tālākā senatnē (Прокопий Кесарийский, также Иорнанд на многих местах.5). Slavēnu vārds visai izslavinājies ir sestā gadsimta sākumā pēc Kristus; un šīs tautas varenība ir bijusi biedējoša ne vien Trāķijā, Maķedonijā, Istrijā un Dalmācijā, bet visai lielā mērā veicinājusi Romas impērijas sagrāvi.

Vendi un anti savienībā ar viņiem radniecīgajiem slāviem ir vairojuši pēdējo spēku. Šo tautu piederību pie vienas tautas uzrāda ne vien tagadējā valodu līdzība, bet to pirms tūkstoš divsimt gadiem apliecinājis Jornands (О делах готических, гл. 5), atstājot vēsti, ka “no Vislas upes sākuma uz ziemeļiem neizmēramā plašumā dzīvo daudzskaitlīgās vendu tautas; lai gan to nosaukumi dažādām ciltīm un vietām ir atšķirīgi, tomēr kopā tiek saukti par slāviem un antiem”.

Vēl piemetina, ka no Vislas plešas līdz Donavai un Melnajai jūrai. Pirms Jornanda Ptolemājs (Географ., кн. 3, гл. 5, табл. 7.6) otrajā gadsimtā pēc Kristus pieņem vendu izplatību ap visu viņu vārdā nosauktu jūras līci, tas ir, ap Somu un Kurzemes līci. Pie tam šis autors atstājis liecību, ka Sarmatiju iekarojušas ļoti lielās vendu tautas. Arī Plīnijs (Натур. ист., кн. 4, гл. 27.7) liecina, ka viņa laikā ap Vislu dzīvojuši vendi un sarmati. Tādējādi, lai gan Tācits (О нравах германцев.8) ir šaubījies vai vendus pieskaitīt pie sarmatiem vai ģermāņiem, kam iemeslu devuši starp ģermāņiem tāpat kā tagad dzīvojušie vendi, pēc tam viņus vairāk nosliecis uz ģermāņu pusi, tomēr nesalīdzināmi spēcīgāk pārliecina iepriekš aprakstītās liecības. Un tā, slavēnu-poļu tauta pēc taisnības sevi sauc par sarmatu tautu; un es, piekrītot Kromeram (Книга 1, глава 12. 9), nešaubīšos secināt, ka slāvi un vendi kopumā ir senie sarmati.

Bez īpaši nosauktajiem slāviem, vendiem un antiem, bez Sarmatijas, kur sestā gadsimta vidū pār daudzskaitlīgu slavēnu tautu valdījuši Lehs un Čehs, tās toreizējo dižumu pierāda bulgāri, kuru piederība pie tās pašas cilts ar lielu valodas līdzību, varenība un daudzie kara pasākumi ir neapstrīdami. Jo viņi jau pirms Justiniāna Lielā valdīšanas cara Anastasija laikā ieguvuši sev Ilīrijā valdījumus un apmetnes, ir smagi karojuši ar grieķiem.

Rosijas ziemeļu robežās slavēnu iedzīvotāji ir noklusēti ne tikdaudz viņu mazskaitlīguma kā ārējo rakstnieku nezināšanas dēļ. Noraidīt savējos būtu pavisam netaisnīga stingrība. Novgorodas hronists (10), lai gan viņam daudzi sākumā pārmetuši daudzus izdomājumus, tomēr neredzu nekādu iemeslu stūrgalvīgi apstrīdēt, teic, ka pilsēta Slavenska bijusi uzbūvēta un izpostīta daudz pirms Rurika (Rurik, Riurik, Рюрик, Rørik; versija – dāņu varjags no Frīzijas Rorik, Roerik jeb Hrørek). Par to liecina vecas drupas; Nestors Novgorodu min pirms visām Rosijas pilsētām un teic, ka būvēta divreiz (В начале и в 862 году). Ziemeļu rakstnieki (Гелмолд и Арнолд 11) sensenis piemin Kunigardiju (Kiaenuborg, Kaenugard, Kwänaland, no Kvänen, Cajanien Somijā un Lapzemē, Chunigard; versija Hunaland – huņņu pilsēta), tas ir, slaveno pilsētu (somiski).

Tā spriežot, neuzskatu par vieglprātīgu ziņkāri, kad, vērojot pie Ptolemāja, Plīnija un citiem vietu nosaukumus, atrodam no Adrijas jūras un Donavas līdz pašiem Ledus okeāna krastiem daudzus nosaukumus no slavēnu valodas, kas nebūtu jāatzīst par bezspēcīgu pierādījumu, ja balstās un pamatojas uz iepriekšminētām liecībām. Slavēnu varenības vairošanās pierādījumam ne mazā mērā kalpo gotu, vandāļu (venetu) un langobardu karagājieni no ziemeļiem. Jo, lai gan taisnības labad tos no slavēnu ciltīm nodalu, tomēr man ir pietiekami iemesli apgalvot, ka lielu daļu viņu karaspēka ir sastādījuši slāvi; un ne tikai ierindnieki, bet arī galvenie vadoņi ir bijuši no slavēnu cilts. Tādējādi tagad ir pilnīgi skaidrs, cik liela ir bijusi slavēnu cilts jau pirmajos gadsimtos pēc Kristus dzimšanas.

3. nodaļa. PAR SLAVĒNU TAUTAS TĀLO SENATNI

Slavēnu vārds ārēju rakstnieku ausis sasniedzis vēlu un diez vai agrāk par Justiniāna Lielā valdīšanas laiku, tomēr pati tauta un valoda sniedzas dziļā senatnē. Tautas nesākas no nosaukumiem, nosaukumi tautām tiek doti. Kādas tautas pašas un kaimiņi sauc vienādi. Kādas citi pazīst ar pašai tautai neparastu un pie tam nezināmu nosaukumu. Nereti ar jaunu nosaukumu vecais aiziet tumsā vai seno, tam pārkāpjot mājas robežas, par jaunu iecienī svešzemnieki. Tāpēc slavēnu vārdu, iespējams, pašas tautas lietojušas daudz senāk, pirms tas sasniedzis Grieķiju un Romu un kļuvis par ierastu. Bet vispirms pierādīsim senumu, tad pameklēsim tajā nosaukumu.

Pirmkārt, par senumu mums ir pietiekams un gandrīz acīmredzams apstiprinājums slāvu cilts dižumā un varenumā, kas vairāk kā pusotru gadu tūkstoti stāv gandrīz vienā līmenī, un tāpēc nav iespējams iedomāties, ka tā pirmajā gadsimtā pēc Kristus būtu pēkšņi savairojusies līdz tik lielam cilvēku daudzumam, kas ir pretrunā ar cilvēciskās esamības dabisku plūdumu un dižu tautu izaugsmes piemēriem. Ar šādu spriedumu saskan daudzas dižu seno rakstnieku liecības, no kurām kā pirmo piedāvāsim ziņu par kopīgai eiropiešu ciltij piederošu un no tās cēlušos slāvvendu seno mājošanu Āzijā.

Plīnijs raksta (Натур. ист., книга 6, глава 1.12), ka

aiz Vilijas upes ir Paflagonijas (Paphlagonia, sens Anatolijas apgabals, kas robežojas ar Melno jūru, rietumos ar Bitiniju (Bithynia, Anatolijas apgabals, robežojas ar Marmora jūru), Pontu (Pontus, apgabals Anatolijas ziemeļaustrumos, robežojas ar Melno jūru) austrumos un Galatiju (3.gs.pr.Kr. ķeltu apdzīvots centrālās Anatolijas apgabals) dienvidos. Paflagonieši ir vieni no Anatolijas senākajām tautām) valsts, ko daži sauc par Pilimenas valsti; no otras puses to aptver Galatija (Galatia). Milesiešu (Milesian) (dibinātā) pilsēta Mastija (Mastya) un tad Kromna (Cromna). Ar to vietu Kornēlijs Nepots (Cornelius Nepos) saista enetus (Heneti, Enetae), un apgalvo, ka tāda paša nosaukuma veneti Itālijā cēlušies no tiem”.

Vēlāk Nepotam piekrita Ptolemājs (Claudius Ptolemaeus, Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Klaúdios Ptolemaîos) (Книга 12, стр. 544. Книга 4), kaut iepriekš bija uzskatījis citādi.

Piekrita Kurcijs (Quintus Curtius Rufus) (Кн. 3, гл.3.13), Solins (Gaius Julius Solinus) (Глава 44.14). To pašu domā Katons (Marcus Porcius Cato (Minor/Uticensis)), kā liecina Plīnijs (Plinius Maior, Gaius Plinius Secundus) (Нат. ист., книга 3, глава 19), tos atvasinot no trojiešiem. To visu parāda un vispusīgi izskaidro dižais un cienījamais vēsturnieks Līvijs (Titus Livius) (Книга 1, глава 1.15).

Antenors (Ἀντήνωρ, Antenor — trojietis, Priāma draugs un padomnieks, trāķiešu valdnieka Kisseja meitas Feano (Teano) vīrs), – viņš raksta, –

ar daudz enetiem, kuri dumpjos bija padzīti no Paflagonijas un pie Trojas zaudējuši savu valdnieku Pilimenu, pēc daudziem klejojumiem nonāca Adrijas līča iekšējā galā: meklēja apmešanās vietu un vadoni. Padzinuši euganejus (Euganĕi – tauta Aizalpu Gallijā, Gallia cisalpina), kas dzīvoja starp jūru un Alpu kalniem, eneti un trojieši pārņēma viņu zemes. Tāpēc ir ciema vārds – Troja; visa tauta nosaukta par venetiem”.

Daži domā, ka veneti cēlušies no Gallijas, kur tauta ar tādu nosaukumu bijusi Jūlija Cēzara laikā. Tomēr par to nav zinājuši Katons, Nepots un Līvijs. Liecinot tik daudz autoriem, strīdīgā doma ir visai nesvarīga; pretēji, domājams, ka gallu veneti cēlušies no Adrijas venetiem. Tūkstoš gados pēc Trojas izpostīšanas tik mazu attālumu pārceļot un izplatīties varēja viegli.

Nu jau mums ir slavēnu cilts senums Āzijā kopš vissenākajiem laikiem, par kuriem tālāk atpakaļ saprātīgi Eiropas tautu vēsturnieki nesniedzas.

Mosohu (Meshech or Mosoch), Noasa mazdēlu kā slavēnu tautas pirmtēvu neredzu pamatu ne apstiprināt ne noliegt (16). Tāpēc to atstāju katra paša ziņā, sargoties izmantot Svētos Rakstus kā maldīgu liecību, un nevēloties uz to mudināt arī pasaulīgos rakstniekus. Pietiks ar to, ka bez enetiem varu visai ticami uzrādīt vēl citas spēcīgas tik pat senas Āzijas slavēnu tautas, un ar jau tad bijušo to dižumu un varenumu apgalvot, ka tās ir sākušās daudzus gadsimtus pirms Trojas izpostīšanas.

Iepriekšējā nodaļā ir parādīta sarmatu un venedu jeb vendu piederība vienai ciltij ar slavēniem.

Plīnijs (Нат. ист., кн. 6, гл. 7 и кн. 4, гл. 1 и гл. 11. 17) par tālāk austrumos dzīvojušiem sarmatiem raksta, ka tie ir no mēdiešu cilts, dzīvo pie Donas upes, dalās dažādās ciltīs. Šis pats autors un Strābons (В Географ., кн. 7, ст. 218. 18) atzīst kādus mēdiešus Eiropā kopā ar trāķiešiem, tas ir, sarmatu apvidū, ar ko sarmatu un mēdiešu piederības varbūtība vienai ciltij palielinās. Jo pārceļoties no austrumiem uz rietumiem un pārdēvēti par sarmatiem, mēdieši ir varējuši vairākās paaudzēs saglabāt iepriekšējo nosaukumu, līdzīgi kā Novgorodas slāvi starp citām slāvu tautām, kurām ir bijuši savi īpaši nosaukumi.

Ar dažu mēdiešu izteicienu līdzību slavēnu izteicieniem viendabīguma varbūtībai nepietiktu, ja to neapstiprinātu šādas nozīmīgas seno rakstnieku liecības.

Kā vēstījis Hērodots (В Мелпо[мене], стр. 115. 19), amazones ir cēlušās no sarmatiem un runājušas sarmatu valodā; skitu valodu no budiniem tīri nav iemācījušās. Plīnijs piemin sievu pārvaldītus (matriarhāts, gynocracy) sarmatus ginekokratumenus (gynecocratumeni), kas bijuši laulībā ar amazonēm, arī sarmatu amazones (Нат. ист., кн. 6, гл. 7.). Tādējādi tie ir bijuši no slavēnu cilts.

Redzot Āzijas paflagoniešus, enetus, mēdiešus un amazones kā piederīgus slavēnu ciltij, var jau iedomāties, ka tiem kaimiņos mājojošie moshi (arī meshi jeb meshetieši Gruzijas dienvidrietumos) ir bijuši ar viņiem no vienas cilts, kāpēc vairāki jaunie rakstnieki no tiem atvasina maskaviešu tautu. Par Moshinijas atrašanos kaimiņos amazonēm un sarmatiem es senas liecības atrodu, par kopēju cilti neatrodu; tātad sargos to apgalvot, jo vairāk tāpēc, ka Strābona rakstītajā (Географ., кн. 11, стр. 343 20) pamanu pretējo: „Moshinija, – viņš raksta, – sadalās trijās daļās: vieni kolhi, otri ivēri, trešie armēņi” – tās ir no slāviem visai nodalītas tautas. Mūsu hronikās līdz Maskavas sākumiem Rosijas apvidos līdzīgu nosaukumu neatrodam; arī Nestoram uzskaitot slavēnu ciltis, par moshiem ir dziļš klusums. Lielais laika posms, kurā moshus nepiemin ārējie un mūsu rakstnieki, neļauj apgalvot moshu un Maskavas slāvu piederību vienai ciltij bez pietiekama apliecinājuma.

Dienvideiropā slāvu senums un varenums izriet no Hērodota, kurš venedus ar ilīriešiem uzskata par vienu tautu un apraksta to mēdiešiem līdzīgos paradumus (Евтерпия, стр. 36; Терпсих[ора], стр. 128), kas apstiprina augšminēto piederību vienai ciltij.

Ilīriešu senatne stiepjas līdz leģendāriem laikiem; viņu spēks ir zināms no kara attiecībām ar grieķiem un romiešiem. Daži, tiecoties senos ilīriešus nodalīt no tagadējiem Ilīrijā dzīvojošiem slāviem, atsaucas uz Jornanda (Jordanes jeb Jordanis, 6.gs. gotu vēsturnieks, iespējams, alans, dažkārt kļūdaini saukts par Jornandu) un Prokopija (Προκοπιου Καiσαρεως, Рrоkopios) liecībām, kuri apraksta slāvu ierašanos aiz Donavas no ziemeļiem; atzīst jaunus vietvārdus ar slavēnu iezīmēm, bet starp vecajiem tādus neatrod. Tas ir vājš apšaubāmu domu pamatojums! Taisnība, ka slāvi, no pusnakts (ziemeļu) zemēm pār Donavu pārgājuši, Dalmācijā un Ilīrijā apmetušies sestā gadsimta sākumā. Bet vai no tā var secināt, ka viņi vai viņu ciltij piederīgie tur agrāk nekad nav dzīvojuši? Vai nevar būt, ka romiešu spēku atspiesti, Ilīrijas slāvi kara laikā ir izvairījušies, pārejot Donavu uz ziemeļu zemēm; pēc tam, manot romiešu vājināšanos, centušies atgriezties savās iepriekšējās mājvietās? Tam rodam pēdas mūsu avotos; Nestors apgalvo (Лист 16 на обороте. 21), ka Ilīrijā, kad mācījis apustulis Pāvils, dzīvojuši slāvi un ka pie Donavas mājojušie, bēgot no varmācīgas viņu vidū ienākušu un apmetušos romiešu varas, pārgājuši uz ziemeļiem, uz Bugu, Vislu, Dņepru, Dvinu (Daugavu) un Volhovu (В начале, лист 2 на обороте).

Liecību jau pietiek; bet papildus Plīnijs apgalvo, ka viņam ir bijis grūti izrunāt ilīriešu valodas vārdus (22). Skaidrs pierādījums, ka tie nav ņemti ne no grieķu, ne latīņu valodas, kurās viņš nešaubīgi bijis prasmīgs. Daudzu pilsētu nosaukumi no seniem laikiem uzrāda slavēnu skanējumu, kas atbilst apspriestajam un varbūtību paaugstina.

Sena slāvu vārda pazīmes uzrādās, pirmkārt, pie Ptolemāja nosaukumā ‘stavan’ (Географ., кн.3, гл. 5, таб. Евр. 7. 23). Grieķu un latīņu valodu īpatnības neļauj izrunāt vārdu ‘slavjan’. Tāpēc sauca sākumā par stavaniem, vēlāk par sklavaniem un sflavaniem. Amazones jeb alazones. Grieķiski slavēnu tautas nosaukums nozīmē lielībniekus; redzams, šis vārds ir tulkojums no ‘slavjan’, tas ir, pašslavējošs, no slavēnu valodas uz grieķu. Kaut kad ar slavēnu vārdu izslavētu slavēnu valdnieku vārdi ir varējuši sākties ne jau tajā brīdī, bet ilgi pirms tam. Tauta ir sevi saukusi savu valdnieku un varoņu vārdā, pēc tam ar savu darbu slavu apstiprinājusi sev slavenu nosaukumu, kas pasaulē izplatījies vēlāk, bet iekšēji lietots sen.

4. nodaļa. PAR SLAVĒNU TIKUMIEM, UZVEDĪBU UN TICĪBĀM

Dažādas slāvu ciltis neapstrīdami ir atšķīrušās ar paradumiem, lai gan daudzās ziņās bijušas līdzīgas.

Papildus atšķirībām dažādās viņu vietās uzvedību maina dažādi laiki. Teiksim, slāvu senču – mēdiešu, venetu, ilīriešu, amazoņu un sarmatu – dēļ, kas nodalās caur daudziem gadsimtiem, lieliem attālumiem un pāri tam caur daudzdažādām pārceļošanām, nevarēšu attēlot toreizējā veidā, kas atbilstoši vietējam klimatam un kaimiņattiecībām ar lieliskām tautām nevar būt līdzīgs viņu vēlākiem pārceļojušiem pēctečiem.

Tādējādi pietiks, ja tos aplūkosim kaut cik aprakstītus pēc pārceļojumiem.

Kad slāvu vārdu pasaulē izskandināja kari pret romiešiem un grieķiem, tad (Bizantijas vēsturnieks) Prokopijs no Cēzarejas (Προκόπιος ὁ Καισαρεύς, Procopius Caesarensis; apm. 500 – 565.gg.), (О Готич. Войне, Кн. 3, гл.14.24 ?), tā laika rakstnieks, ir par viņiem atstājis šādu liecību:

Šīs tautas, slāvi un anti, nepakļaujas vienotai valsts varai, bet izsenis dzīvo visas tautas pavēlniecībā. Labumus un kaitējumus pieņem visi kopīgi. Tāpat arī citas lietas abās tautās tiek uzturētas izsenis.

Godā vienu dievu, radītāju pērkonu un visas pasaules valdnieku. Viņam ziedo vēršus un citus upurus. Likteni neatzīst un tam nekādu ietekmi uz cilvēku dzimumu nepiešķir. Nonākot slimības varā vai gatavojoties karam un redzot tuvumā nāvi, sola dievam, ka tiklīdz tiks no likstas vaļā, tūdaļ ziedos. Dabūjuši gribēto, savu solījumu tūlīt izpilda un tic, ka viņu dzīvību saglabājis šis ziedojums.

Bez tam godā upes un citus ūdeņus, arī dažus citus dievus, kuriem visiem kalpo un ziedojot zīlē nākotni.

Dzīvo atsevišķi izkliedētās nabadzīgās būdiņās un nereti pārceļas no vietas uz vietu. Izejot kaujā, daudzi iet kājām ar vairogiem un šķēpiem; bruņas nevalkā. Daži ar ienaidnieku cīnās bez apģērba uz pleciem vienās biksēs. Abām ciltīm valoda ir viena – dīvaina. Neatšķiras pat ķermeņa izskats, jo visi gara auguma un ar neizmērojami spēcīgiem locekļiem, ne visai balti, ne dzelteniem matiem, ne visai melniem, bet visi gaišbrūniem matiem. Dzīvību uztur kā masageti ar sausu un vienkāršu pārtiku un līdzīgi tiem staigā visai netīrīgi, pēc dabas nav ļauni, nav viltīgi un ar vienkāršo raksturu lielā mērā līdzīgi huņņiem”.

Tas ir teikts par slavēniem, kas sestajā gadsimtā pēc Kristus dzīvojuši pie Donavas.

Par slavēnu tautām, kas dzīvojušas Rosijas apgabalos, Nestors (Nestors Hronists (apm. 1056 — 1114.gg.) — senkrievu hronists, svēto dzīvju aprakstītājs, Kijevas Alu klostera mūks) (В начале, лист 6 на обороте) vēstī, ka poļani no saviem senčiem ir lēnprātīgi, kautrīgi attiecas pret vecākiem un radiniekiem un ievēro laulības saites.

Drevļani dzīvo kā zvēri: nogalina cits citu, ēd nešķīstus zvērus. Laulības kārtību neuztur: neprecētas sievietes tvarsta pie ūdens un tur sievu vietā.

Radimiči, kriviči, vjatiči un severjaņi turas pie vienādiem paradumiem. Dzīvo mežos kā savvaļas zvēri, pārtiek no visādas nešķīstības, nekaunas neķītri lamāties vecāku priekšā; laulību vietā sanāk svētku rotaļās starp ciemiem un danco, tur sev paņem sievietes, ar kurām iepriekš vienojušies; tur pie sevis pa divām vai trim. Par mirušajiem rīko bēru mielastus, tad uz guļbaļķu krāvuma sadedzina un pelnus ar kauliem traukos uz stabiem izliek pie ceļiem. Šāds paradums krivičiem ir bijis vēl Nestora laikos. Novgorodas slāvu tikumus un uzvedību var saskatīt ar to vēstures sākumu kopš Rurika atnākšanas.

Pie Varjagu jūras dienvidu krastā dzīvojušie slāvi izsenis piesliekušies tirdzniecībai.

Par dižas tirdzniecības pierādījumu kalpo izpostīta slavēnu pilsēta Vineta, venetu izveidota un nosaukta. Helmolds (apm. 1120 – pēc 1177.gg., sakšu priesteris un vēsturnieks; http://www.vostlit.info/Texts/rus/Gelmold/framegel5.htm ) par to raksta (Книга 1. 25):

Odras upe tek uz rietumiem caur vendu tautām. Grīvā, kur tā ietek Varjagu jūrā, kādreiz ir bijusi izslavēta pilsēta Vineta, kurā bijusi daudztautu piestātne grieķiem un apkārt dzīvojušiem barbariem. Dižumā pārspējusi visas Eiropas pilsētas. Tajā dzīvojuši slāvi, sajaukušies ar citām tautām, ar barbariem un ar grieķiem. Iebraukušajiem sakšiem tāpat ļauts dzīvot tajā pilsētā, lai tikai nesaka, ka ir kristieši, jo visi slāvi pat līdz tās pilsētas izpostīšanai kalpojuši elkiem. Starp citu, ceļinieku pieņemšanas un tikumu ziņā neviena tauta nav bijusi godīgāka un labvēlīgāka. Ļoti bagātā pilsēta ir tirgojusies ar dažādām precēm un tai ir bijis viss, kā gadās reti un kas ir patīkami. To izpostījis kāds dāņu karalis. Redzamas vēl vien atliekas no senām drupām”.

Pēc tam slavēnu tauta Pomerānijā ir pieradusi pie jūras laupīšanām.

Par vendu Pomerānijas slāvu tikumiem un ticību, īpaši par tiem, kuri dzīvojuši Vagrijā, ziemeļu rakstnieki apgalvo (Гарткнох. Диссерт. 12, о делах прус., § 2. 26), ka viņiem ierasta bijusi daudzsievība: pirkuši sievas, cik kurš spējis pabarot. Lai gan godājuši vienu dievu debesīs, kas bijis viņu aizbildnis, tomēr zemes lietas tas uzticējis citiem.

Viens no tiem – Svjatovids (Святовид, arī Svetovids, poļu Sventovids, čehu svētais Vits (lietuviešu Vytis? – I.L.). Uzskatīts par zemes augļu un karu aizbildni) Rīgenas salā bijis izgriezts no koka ar četrām sejām, īsā tērpā, stāvējis pagānu templī, kreisajā rokā turējis šaujamloku, labajā ragu ar vīnu; uz augšstilba milzīgs zobens sudraba makstī. (Арикил, О цымбарском идолопоклонстве, на многих местах. 27). Tam uzkarināti bijuši milzīgi segli un iemaukti. Četras sejas, šķiet, nozīmējušas četrus gada laikus. Šā elka vārdā priesteris sniedzis atbildes. Pēc Svjatovida godāšanā sekojis Prove jeb Prono, īpaši vagru slāviem; tas stāvējis uz diža un kupla ozola. Ap to zemē izlikti līdz tūkstoš elki ar divām, trim un vairāk sejām. Prona priekšā bijis altāris ziedojumiem.

Radegasts uz krūtīm turējis vairogu ar attēlotu vērša galvu, kreisajā rokā šķēps, uz bruņucepures gailis ar izplestiem spārniem.

Siva jeb Siba, kaila sieviete, mati uz muguras līdz pacelēm; labajā rokā ābols, kreisajā turējusi vīnogu ķekaru.

Visbeidzot, viņi ir godājuši dievu Čern un dievu Bel: pirmo labu, otru niknu.

Pāri visiem šiem elkiem ir dievinātas ugunis, kas nenodziestot degušas dažādās vietās. Daudzie ūdeņi, avoti un ezeri godāti tik augstu, ka ūdens no tiem smelts dziļā un godbijīgā klusumā. Kurš uzvedies riebīgi, sodīts ar nāvi.

Tāds ezers ir dievināts Rīgenas salā, biezā mežā, saukts par Studeņec, lai gan visai bagāts ar zivīm, tomēr tās nav ķertas, godājot šķietamu svētumu.

Pie visa tā godājuši čūskas (zalkšus? – I.L.) kā mājas dievus un sodījuši tos, kuri tām kaitējuši.

Ziedojot Svjatovidam, pauduši ārkārtīgi dižu godinājumu. Pēc pļaujas viņa tempļa priekšā sanākusi visa tauta, lai vadītu dižus svētkus, kuros ziedojumam kauti lopi, un dienu pirms šīm augstajām elkdievības dzīrēm pašam priesterim bijis pirms ziedošanas un kalpošanas tīri jāizslauka templis. Nākamā dienā, pašā svētku laikā, tautai sanākot tempļa durvju priekšā, paņēmis rokās elka ragu ar vīnu, kas iepildīts pirms gada, ir pravietojis par nākošā gada auglīgumu. Jo tas, ka vīna daudzums ragā mazinājies nedaudz, ticis godāts kā auglības pazīme. Citādi uz augļu pārpilnību nav cerējuši. Pēc tam priesteris vīnu no raga izlējis pie Svjatovida kājām un ielējis tajā jaunu; iedzēris uz tā veselību un lūdzis, lai viņa ļaudīm un tēvzemei sniedz labklājību, bagātību un uzvaru pār pretiniekiem. Izdzēris vīna ragu, pielējis no jauna un atdevis elka rokās. Pēc tam ziedojuši dižus apaļus kukuļus no miltiem un medus, kurus priesteris nolicis starp sevi un tautu, aizlūdzis par pārpilnu pļauju nākošgad. Pēc tam svētījis tautu Svjatovida vārdā, aicinājis čakli ziedot un kā atdarījumu solījis uzvaru pār pretiniekiem jūrā un uz sauszemes.

Pēc tam diena vadīta ēšanā un dzeršanā, un ja kāds piedzēries, to uzskatījuši par kauna lietu.

Katram cilvēkam šim elkam bijis jāziedo trešā daļa no sava salaupītā guvuma ik gadus. Trīssimt jātnieki – karavīri vēstneši, ko spējuši salaupīt, uz templi nesuši visu, to priesteris izmantojis tempļa izgreznošanai. Nereti šim elkam ir upurēti kristiešu gūstekņi, kuri sēdināti jāšus zirgā ar visām zirglietām. Zirgs ar visām četrām kājām piesiets pie četriem stabiem, un pieliekot uguni abās pusēs saliktai ugunskura malkai, zirgs un jātnieks sadedzināti dzīvi.

Citiem saviem elkiem, Provam jeb Pronam, Sivai, Radegastam tā laika slāvi ziedojuši kristiešu asinsupuri. Tos upurējot, priesteris iedzēris asinis, no kā cerējuši uz spēku un iedarbību pareģojuma veikšanai. Kad upurēšana veikta, sākušās upurēšanas dzīres ar mūziku un dančiem.

Niknajiem dieviem ziedojuši asinsupuri un sērīgu lūgšanu, kā arī baismīgus zvērestus; labajiem – līksmību, rotaļas un priecīgu dzīrošanu.

Nākotni parasti zīlējuši, metot koka dēlīšus, kam viena puse melna, otra balta. Viņuprāt pēc izmešanas baltā puse augšā nozīmējusi labu, melnā sliktu. Pareģojumam kalpojušas arī putnu lidošanas un klaigāšanas puses, zvēru sastapšana, bez tam liesmas kustība, ūdens tecēšana un dažādi putu un strāvojumu veidi.

Svjatovidam ir iesvētīts dižens balts zirgs. Kad gribējuši uzsākt karu, tempļa priekšā iedūruši zemē ar asajiem galiem sešus šķēpus, pa diviem kopā krustiski. Pēc parastas lūgsnas priesteris izvedis iesvētīto zirgu lēkt pār šiem šķēpiem. Kad lēcis ar labo kāju pa priekšu, to godinājuši par labu paredzētās lietas zīmi; bet kad tālāk izstiepis kreiso, atzinuši par sliktu zīmi. Pēc šīs zirga lēkšanas noteikta kara sākšana vai atlikšana.

5. nodaļa. PAR SLAVĒNU PĀRCEĻOJUMIEM UN DARBIEM

Par senāko no visām slāvu pārceļošanām, spriežot no seno rakstnieku vēstīm, var uzskatīt pāreju no Āzijas uz Eiropu. To, ka tā notikusi divējādi, pa ūdeni un sauszemi, no iepriekšteiktā pamanīt nav grūti. Jo veneti no Trojas ar Antenoru ir kuģojuši caur Arhipelāgu (Αρχιπέλαγος, Egeju jūra), Vidusjūru un Adrijas jūru. Un visai iespējams, ka pēc tam pie viņiem vai kaimiņos dažādos laikos un gadījumos ir pārceļojuši apmesties daudz viņu ciltsbrāļu no Paflagonijas pa jau nosaukto ceļu vai pa Melno jūru un augšup pa Donavu. To apstiprina, pirmkārt, tas, ka veneti ir visai plaši izplatījušies gar Adrijas līča ziemeļu un austrumu krastu un zemēs gar Donavu; otrkārt, Paflagonija turpmāk ir laiku pa laikam samazinājusies un beidzot starp Āzijas galvenajām zemēm nav uzskaitīta, jo jau Ptolemājs (Геогр., кн. 5, гл. 3. 28) to uzskata par mazu Galatijas daļu.

Cits ceļš ir bijis no Mēdijas uz ziemeļiem gar Melno jūru, uz rietumiem un tālāk uz ziemeļu zemēm, tālāk no mēdiešiem cēlušies sarmati no Pārdonas vietām izpletušies uz vakaru zemēm, ko no jau rakstītā var patiesi secināt. Vēl arī Blonds (Flavio Bjondo, latīn. Blondus; it. Biondo, 1392 – 1463.gg.) raksta (Декада 1, кн.1. 29), ka slāvi, kas dzīvojuši no Kimērijas Bosfora līdz Trāķijai, ir pārcēlušies uz Ilīriju un Dalmāciju.

Par bulgāru seno dzīves vietu daži labi pamatoti ir uzskatījuši apvidus Āzijas Sarmatijā pie VHelgas upes (Кромер, кн. 1, гл. 8. 30), vēl tāpēc, ka Jornands apraksta slāvu un antu, arī slavēnu tautas, kopīgu uzbrukumu Romas lielvalstij un par viņu dzīves vietu uzskata zemi ziemeļos no Melnās jūras. Tam atbilst nosaukums ‘bulgāri’, kas cēlies no ‘VHelga’, par kuriem rosijieši vēlāk saukuši arī citas tautas, kozarus (hazāri, Хаза́ры, Кузарим, ал-Хазар, Хазар, Χαζαροι, Хазир, Козари, Chazari, Caziri, Gazari – tjurku valodā runājošs vietējo indoirāņu iedzīvotāju, tjurku un ugru sajaukums) un tatārus (Нестор на многих местах).

Tas viss pierāda slavēnu paaudžu pārvietošanos no austrumiem uz rietumiem pa mūsu plašajām zemēm ziemeļos no Ponta (Melnās) jūras.

Tādējādi, plešoties atkal uz dienvidiem, tie ir savienojušies ar saviem ciltsbrāļiem, kuri pārcēlušies pa dienvidu ceļu un uz daudziem gadsimtiem veidojuši dažādas slavēnu ciltis, pārceļojumu saskarē ar citu cilšu tautām mainoties valodas un tikumu ziņā.

To kāda ir bijusi slavēnu tautu seno senču varonība, var uzzināt, lasot par persiešu, grieķu un romiešu kariem ar mēdiešiem, sarmatiem un ilīriešiem, kas jau līdz rosijiešiem pieder pie visām slavēnu ciltīm. Par Aleksandra Lielā slavēnu tautai veltīto vēstuli (31), lai gan tās vēstījums šķiet neticams un mums par īpašu atzinību kalpot nevar, tomēr šeit to atgādinu tiem, kuri nezin, ka bez mūsu novgorodiešiem ar to lepojas arī čehi (Кромер, книга 1, глава 14).

Starp citu, tad, kad slavēnu ciltis virzījās no Mēdijas uz Ilīriju un citām vietām, tad izplatījās arī uz ziemeļu zemēm lielā skaitā.

Novgorodas hronists šajā ziņā ir saskaņā ar ārējiem rakstniekiem. Un lai gan Slavena un Rusa un citu brāļu vārdi viņam ir izdomāti, tur ir aprakstīti ziemeļu slāvu darbi, kas nav pretrunā ar patiesību. Līdz Varjagu jūrai, kura šādu nosaukumu Baltijas somu (чудском) valodā dabūjusi par laupīšanu, senajos laikos parasti bijusi liela laupīšana un ne tikai no nekrietnu cilvēku puses, bet arī no valdnieku bērniem nav uzskatīta par netiklību. Par Slavena dēlu Volhvu, no kura nosaukumu nes Volhova, viņš raksta, ka tas šajā upē pārvērties par krokodilu un rijis peldētājus. Te jāsaprot, ka minētais kņazs Ladogas ezerā un Volhovā jeb Duļķainajā upē kā tā toreiz saukta, ir laupījis un savas plosīšanās dēļ līdzībā iesaukts par šādu miesaskāru zvēru. Ziemeļu slāvu izplatīšanās līdz Vimas un Pečoras un pat Obas upēm, lai gan, šķiet, ir bijusi vēlāka kā apgalvots šajā hronikā, tomēr ne tik vēla kā daži domā, jo par dārgu soboļādu tirdzniecību uz rietumiem no ārējiem autoriem ir zināms jau pirms septiņsimt gadiem, un melonītes Rosijas tirgos ir apgrozījušās (32), pirms Jermaks ar kara roku atvēris ieeju Sibīrijā.

Kad nostiprinājās Romas impērija un savus bruņotos spēkus izvērsa tālu, tad tās vardarbību sajuta arī slavēnu tautas, kas dzīvoja Ilīrijā, Dalmācijā un ap Donavu, kādēļ nosliecās uz ziemeļiem pie saviem ciltsbrāļiem, kas tur dzīvoja sen. Kā liecina Nestors (Лист 4), vietās, kur tagad Novgoroda, viņi ir dzīvojuši laikā, kad evaņģēliju sludinājis Svētais Apustulis Andrejs. Ptolemājs (Кн. 3, гл. 5, таблица 8) slāvus ir novietojis ap Veļikije Lukiem, Staraja Rusu un Novgorodu.

Un tā kļūst skaidrs, ka neieredzot Romas jūgu un mīlot savu vaļību, slāvi to ir meklējuši ziemeļu zemēs, kuras izmantojuši viņu ciltsbrāļi, plašās vietās, lielos laukos, pie upēm un ezeriem. Nestors sīki apraksta (Лист 3, на обороте), ka volohi uzgājuši Donavas slāvus un, apmetušies ar tiem, sākuši darīt pāri un izvarot; tad tie, aizgājuši uz Vislas upi, saukušies par ļahiem. No ļahiem kādi ir saukušies par lutičiem, kādi par mazūriem, kādi par pomoriem. Kādi apmetušies ap Dņepru un saukušies par poļaniem; citi par drevļaniem, jo apmetušies mežos; daudzi starp Pripeti un Dvinu
(Daugavu) saukušies par dregovičiem; kādi apmetušies pie Dvinas un pēc Polotas upes saukušies par poločaniem; daudzi pārceļojuši pie Okas un saukušies par vjatičiem. Citi slāvi apmetušies pie Ilmeņa ezera un tikuši daudzināti šajā vārdā; citi apmetušies gar Desnu, Semu un Sulu un saukušies par severjaņiem. Novgorodieši ir ne vien paturējuši savu slavēnisko nosaukumu, bet arī sev radniecīgo pie Donavas un Ilīrijā dzīvojošo slāvu valodu, kas daudz līdzīgāka lielkrievu valodai kā poļu, neraugoties uz to, ka poļi viņiem dzīvo tuvāk kā mēs, kaimiņos.

Kad Romas impērija sāka pagrimt, slāvi, cenšoties atriebt pāridarījumu saviem senčiem, veica spēcīgus un biežus karagājienus no ziemeļiem uz dienvidiem, īpaši Justiniāna Lielā, grieķu cara, laikā, par ko sniedzu piemēru no Prokopija (О готической войне, кн. 3, гл. 38. 33):

Slavēnu karaspēks, kas sastāvēja no trim tūkstošiem, bez pretestības pārcēlās Donavai un tad bez pūlēm pār Gebru (upe Trāķijā), un sadalījās divās daļās. Viena daļa sastāvēja no tūkstoš astoņsimt cilvēkiem, otra no pārējiem. Abām, lai arī sadalītām, uzbruka romiešu karakungi Trāķijā un Ilīrijā, tomēr lielās cerībās tika uzvarēti un daļa nogalēti uz vietas, daļa bez kādas kārtības izglābās bēgot. Pēc tam, kad abi slavēnu pulki daudz mazākā sastāvā gāza romiešu vadoņus un padzina, cita to daļa ar Azbadu (vārds nozīmē – galvenais komandieris) sarīkoja kauju. Šis Azbads, Justiniāna stipators (latīn. stīpātor, miesassargs), vadīja kavalēriju, kas izsenis Trāķijas pilsētas Cirulas aizstāvībai bija spēcīga skaitā un vīrišķībā. Slāvi, izklīdinājuši arī tos, daudzus ar negodu bēgošos nogalēja un, notvēruši Azbadu, lai gan sākumā sargāja dzīvu, vēlāk, izgriezuši siksnas no muguras, viņu sadedzināja. To izdarījuši, izpostīja visu Trāķiju un Ilīriju bez pašu zaudējumiem un abās vietās aplencot ieņēma daudzus cietokšņus.

Līdz tam nebija uzdrošinājušies ne pie sienām pieiet, ne klajā laukā iziet, nekad neuzdrošinājās rīkot uzbrukumus Romas impērijai un līdz tam, šķiet, nekad nebija pārgājuši Donavu.

Azbadu uzvarējušie slāvi izpostīja visas vietas līdz pašai jūrai. Piejūras pilsētu Toperu ar aizsardzības karaspēku ieņēma šādi. Lielākā daļa slāvu noslēpās bedrainā apkārtnē un gravās pie sienām. Neliels viņu skaits pie austrumu vārtiem kaitināja romiešus, kas stāvēja uz pilsētas sienas. Karavīri pilsētā, domājot, ka slāvu ir tik cik rādās, pēkšņi pilnā bruņojumā veica izskrējienu. Slāvi izliekoties sāka atkāpties un it kā nobijušies skrēja prom. Un tiklīdz romieši, dzenoties tiem pakaļ, attālinājās no sienas, noslēpušies slāvi pacēlās no gravām, nogrieza romiešiem ceļu uz pilsētu, un bēgušie slāvi, pagriežoties pret pretiniekiem, apstādināja dzinējus un visus nogalējuši, turpat piegāja pie pilsētas. Jau pārsteigti, pilsētnieki bija nikni sašutuši, tomēr iespēju robežās centieniem pretojās: jo sākumā uz uzbrūkošajiem lēja vārošu eļļu un sveķus. Un lai gan visādu vecumu cilvēki uz slāviem meta akmeņus, tomēr nelaimi nenovērsa. Ar lielu bultu daudzumu slāvi nodzina pilsētniekus no dzeguļiem un, pielikuši sienām kāpnes, pilsētu ieņēma. Tūlīt sakapājuši līdz piecpadsmit tūkstošiem vīriešu un izlaupījuši bagātības, paverdzināja mazos bērnus un sievietes. Jo līdz tai dienai nebija žēlastības nevienam vecumam. Otrs pulks, ielauzies romiešu robežās, atņēma dzīvību visiem bez izšķirības, tā ka Ilīrijā un Trāķijā visur gulēja sakrituši līķi. Pēc tam abi pulki sāka gūstekņus atstāt dzīvus un tā atgriezās savās mītnēs ar daudziem tūkstošiem gūstekņu.

Sardikā, ilīriešu pilsētā, savākto karaspēku kārtoja Germans (Γερμανός, Bizantijas ģenerālis, Justiniāna I brālēns) un steidza lielu gatavošanos karam. Kad slavēnu pulki, kādi nebija bijuši nekad, sasnieguši Romas impērijas robežas un pārcēlušies Donavai, nonāca pie Naizas (Nišava, Navissos, Naissus, Nysos, Niš, Nissa), daži no viņiem, nodalījušies no karaspēka un sadalījušies pa tuvākajām vietām, laupot skraidīja katrs par sevi, nokļuva kādu romiešu rokās. Sasaistīti un pratināti – kāpēc slavēnu karaspēks pārcēlies par Donavu – pārliecināti atbildēja, ka ieradušies ar nolūku ieņemt Salonikus (jeb Tesaloniki, Θεσσαλονίκη; senslāvu Солунь) un tai apkārtējās pilsētas. Šo ziņu imperators, visai nobažījies, aizrakstīja Germanam, lai tagad, atliekot karagājienu uz Itāliju, tā vietā steidz palīdzēt Salonikiem un citām pilsētām un lai nekavējas apturēt slāvu tieksmes ar visiem spēkiem. Kamēr Germans vēl gatavojās, slāvi, no gūstekņiem uzzinājuši par viņa nākšanu uz Sardiku, nobijās, jo tā vārds viņiem bija slavens ar to, ka iepriekš bija uzvarējis antus, slāvu ciltsbrāļus. Tādējādi, nobijušies un spriežot, ka iet pret izcilu karaspēku, ko imperators Justiniāns sūtījis pret karali Totilu (arī Baduila, ostgotu karalis, valdījis 541 – 552.gg.) un gotiem, uzsākto gājienu uz Salonikiem pārtrauca un neuzdrīkstoties vairs iziet kaujas laukā, pārgāja visus Ilīrijas kalnus un bez briesmām iegāja Dalmācijā.

Ilīrijā Germans paziņoja karaspēkam, lai pēc divām dienām viss aprīkojums tiek savākts gājienam uz Itāliju. Tomēr, pēkšņi saslimis, nomira. Pēc tam imperators pret slāviem sūtīja atlasītu karaspēku, kura karavadoņi bija Konstantians, Aratijs, Nazarijs, Justīns, otrs Germana dēls Ivans, pārsaukts par Jelounu. Papildus pāri visiem iecēla Skolastiķi no galma einukiem. Daļu slāvu viņš atrada pie Andrianopoles; tie savā ceļā vairs nespēja ātri pārvietoties, jo līdz veda neskaitāmu gūstekņu, lopu un visādas bagātības daudzumu. Tā spiesti, apstājās un slepus no ienaidnieka sagatavojās kaujai; slāvi bija kalnā, romieši nometni nostiprināja laukā. Ilgi tā stāvot, nepacietības dzītie karavīri sāka neapmierināti sūdzēties pulkvežiem, ka tie, būdami ar pārtiku apmierināti, nicina trūcības nogurdinātos karavīrus un negrib iziet kaujā ar ienaidnieku.

Tādu sūdzību spiesti, karavadoņi uzsāka kauju. Iedegās cīņa. Ar spēku tika uzvarēti romieši; krita daudzi varonīgi karavīri. Vadoņi, tik tikko nenoķerti, izrāvušies ar palikušajiem devās kur kuram tuvāk. Slāvi sagrāba Konstantīna karogu un, nepiegriežot vērību romiešu karaspēkam, devās tālāk. Iztukšoja Attiku (Астическую страну) zemi, kas ilgi nebija pieredzējusi postījumus; guvumu tur dabūja pārpārēm. Nodarījuši plašā apvidū postījumus, nonāca līdz garai sienai, kas ir dienas gājienā no Konstantinopoles (Κωνσταντινούπολη, Βασιλεύουσα Πόλις). Drīz pēc tam romieši, sekojot slāviem un tos ievilinājuši, pēkšņā uzbrukumā sakāva un daudzus nogalējuši, atņēma lielu daudzumu romiešu gūstekņu un atdabūja Konstantina karogu. Pārējie slāvi ar guvumu atgriezās mājās”.

Tādas ir ievērojamākās slavēnu karagājienu pret Romas lielvalsti liecības. Starp citu, nav šaubu, ka gotu, vandāļu un lombardiešu karos liela sabiedrošanās un līdzdalība varonīgos darbos ir jāpiedēvē slāviem. Prokopijs uzrāda (О Готической войне, книга 3, глава 35. 34) viņu apvienību ar langobardiem, gepediem (Gepidae, Gipedae) un gotiem Lombardijas valdnieka dēla Ildizga (Ildichus Exhilos? I.L.) labā. Lielā slāvu daudzuma dēļ, kas kopā ar citām ziemeļu tautām bijuši karagājienos pret Romu un Konstantinopoli, daži rakstnieki gotus, vandāļus un langobardus uzskata par slāviem, lai gan īstenībā tie ir no ģermāņu cilts.

Ievērojamu slavēnu karagājienu pēdas var redzēt no viņu pārceļojumiem. Saskaņā ar tā paša Prokopija aprakstu (Там же, кн. 4, гл. 4), čehi ir dzīvojuši Euksinas Ponta (Melnā jūra, εύξεινος πόντος, Euxinos Pontos) krastā, un kādreiz tiem valdniekus iecēlis Romas imperators, bet jau tad viņi tam nav bijuši nekādā ziņā pakļauti. Patreizējā čehu dzīves vieta ap Elbas upes augšteci liecina par viņu karagājieniem, kā arī par citu kopējās cilts tautu pārceļojumiem. Arī bulgāri, kuri grieķu cara Anastasija laikā pirmo reizi uzbrukuši Romas impērijai, rāda, ka viņi ir bijuši slāvi; karojuši savienībā ar vandāļiem un langobardiem.

Ziemeļu un dienvidu slāvu savstarpējā izpalīdzība uzrādās Donavas bulgāru ieceļošanā, lai apdzīvotu Slavensku (Славенск, arī Великий город, tagadējās Novgorodas apvidū): pirmoreiz pēc lielā mēra, no kura miruši gandrīz visi, otrreiz pēc huņņu uzbrukuma, kuri Slavensku izpostījuši un atstājuši pilnīgai izzušanai.

Visus slāvu tautas karagājienus, pārceļošanas un sajaukšanās tā visa lielā apjoma un sasaistījumu dēļ parādīšanai aprakstīt nav iespējams, un tas nav tik vajadzīgs kā nākošajās daļās parādīt mūsu rosijiešu sentēvu darbus. Tāpēc steigšos aprakstīt citas tautas, ciktāl tās skar mūs, kā mūsu sabiedrības sastādīšanas līdzdalībnieces.

6. nodaļa. PAR SOMIEM

Cik tālu uz ziemeļiem plešas somu ciltis, var spriest no dažādu tautu lielā skaita, daļu no kurām Rosijas lielvalsts pakļāvusi nesen, un daļu Rosija pilnīgi iekļāvusi iepriekš. Livonija, Igaunija, Ingrija, Somija, Karēlija, Lapzeme (Лаппония), Perma, čeremisi, mordvieši, udmurti, komi (зыряне) runā krietni līdzīgās valodās, kas lai gan lielā mērā atšķiras, tomēr pietiekami uzrāda savu izcelsmi no vieniem pamatiem. Bez tam, lai gan spēcīgā Ungārijas zeme no šejienes somu apgabaliem atdalīta ar lielām slāvu valstīm, tas ir, Rosiju un Poliju, tomēr nebūtu jāšaubās par tās iedzīvotāju radniecību ar somiem (35), spriežot vien no viņu valodas līdzības ar somu dialektiem. To vēl pastiprina viņu nākšana no vietām, kur arī tagad dzīvo somu ciltis, to atliekas. Iztēlojoties somu tautu to tagadējā izkliedētajā stāvoklī un lielākoties citu valstu pavalstniecībā, var saprast, ka apvienota tā kādreiz pasaulē bijusi spēcīga.

Līdzīgi kā iepriekš rakstīts par slavēnu dižumu, pavērsimies un laikiem apmēram pirms trīstūkstoš gadiem un pameklēsim somu varenību. Ziemeļu rakstnieku darbi (Стурлез[он] на многих местах, также и Саксон Грамматик) ir pilni ar viņu un citu apvienību, kādas viņiem bijušas ar zviedriem, dāņiem un norvēģiem, kara darbu aprakstiem. Permija, ko viņi sauc par Biarmiju (norvēģu sāgās Bjarmaland, Bjarmland, Bjarmia), ir pletusies tālu no Baltās jūras ap (Ziemeļu) Dvinu (somu Vienanjoki) uz augšu, un (beormi, runājuši sāmiem līdzīgi) ir bijusi spēcīga somu tauta, tirgojusies ar dārgām zvērādām ar dāņiem un citiem normandiešiem. Ziemeļu Dvinā ir no jūras nākuši ar jūras kuģiem līdz kādai tirgoņu pilsētai, kur vasarā bijis daudz ļaužu un lieliska tirgošanās: nešaubīgi tur, kur ir pilsēta Holmogori, jo Arhangeļskas pilsēta ir sākusies tik tikko pirms divsimt gadiem.

Tauta ir godājusi elku Jomalu, kas līvu, somu un somu dialektos nozīmē dievu. Tas ir skaidrs no Sturlesona (Стурлезон, Snorre Sturleson) (Том I, часть 7, гл. 143. 36), kur viņš apraksta kāda Toreta un Karla braucienu uz Ziemeļu Dvinas upi, kuri, būdami sava karaļa Olava, saukta par Svēto, sūtīti uz Biarmiju uz tirgu, tam pievienoja laupīšanu: laupīja zeltu un sudrabu kapsētās, koka Jomalam norāva dārgas krelles un paņēma sudraba kausu ar naudu. Šo seno stāstu par vietējiem somiem pierāda arī vēl šodien gar Dvinu dzīvojošie no somu dzimtas palikušie, kas saskarē ar novgorodiešiem ir aizmirsuši savu dabīgo valodu. Aprakstītajā stāvoklī Permija ir bijusi apmēram lielā kņaza Vladimira Pirmā laikā un vēl daudz agrāk Haralda Pulhrikoma (arī Harald I Horfagri (Skaistmatis), pirmais norvēģu karalis) laikā, pašu pirmo varjagu kņazu laikā.

Somija tajā laikā ir bijusi visai spēcīga, un to pārvaldījuši savi valdnieki (Стурлез., том I, часть 1, гл. 16). Vailands (Vanlandi), Svegdera (Свейгдир, Sveigder, Svegde) dēls, zviedru karalis, kurš ap pirmā kristietības gadsimta laiku pie somu karaļa Snija (Snjå) apprecēja tā meitu Drive (Driva), no kuras viņam piedzima dēls Visburs. Līdzīgi arī Agi, Dagona dēlam, laulībā bija sagūstītā somu kņaza Frostona meita Skjalva (Он же, том I, кн. 1, гл. 22), kas vēlāk, ievilinājusi vīru savā tēvzemē, aizmigušu nodevīgi nogalēja, atriebjot sava tēva nāvi. Uzbrukumiem savai zemei somi drosmīgi pretojās. Uzvarēja Olavu, sauktu par Svēto. Ziemeļnieku rakstnieki krietnu somu tautas varonības daļu piedēvēja burvestībām, par ko tā nesa līdz lielu nosodījumu.

Igaunija no Somijas spēkā neatpalika: savienībā ar dažādām tautām tirdzniecībā pārspēja, tirgojot ne vien dažādas preces, bet arī cilvēkus. Olavs Trigvasona dēls, zviedru karalis, mazgadīgs ir ticis laupītāju saņemts gūstā un pārdots uz Igauniju (Он же, том I, часть 6, глава 6), par ko plašāk ir lielā kņaza Vladimira Svendoslava dēla dzīves aprakstā. Ingvars Ostona dēls, zviedru karalis, apmēram piektajā gadsimtā pēc Kristus, kā tad pierasts, devies laupīt uz Igauniju (Он же, том I, часть 2, глава 36). Igauņi viņu jūras krastā uzvarējuši; Ingvars kaujā nogalināts un turpat apglabāts.

Bet īsuma labad daudzas kara darbības, kas notikušas starp normandiešiem un piejūras somiem, tas ir, permiešiem, somiem un igauņiem, neuzskaitīšu.

No šīm trim somu tautām ir pietiekami skaidrs, cik stipri ir bijuši citi viņu ciltsbrāļi, kas dzīvojuši uz austrumiem, no jūras tālākas ciltis, par kurām normandieši tāluma dēļ nevarēja zināt, un kurus uzskaita hronists Nestors (Нестор 6370 года): vepsu (pašnosaukums vepslaine, bepslaane, un dienvidos no Oņegas ezera lüdinik and lüdilaine) atrašanās vietu pieņem pie Bele ezera (starp Ladogas, Oņegas un Beloje ezeriem), merju (Jordanam merens) Rostovas un Perejaslavas zemē (tagadējās Kostromas, Jaroslavas, Vologdas un Ivanovas apgabalos, pirms viņus kolonizēja slāvi-kriviči) līdz Kļeščinas (Плещеево, Клещина) ezeram, piemin arī čeremisus, mordvinus, pečorus un citas tautas, daudzas no kurām bijušas tik lielas, ka ar Novgorodas slāviem savus sūtņus pie varjagiem posuši, lai aicinātu viņu kņazus (pie sevis) valdīt, uz ko ieradies Ruriks ar brāļiem.

Aplūkojot somu tautas varenību pirms daudziem gadsimtiem, lielāku par tagadējo, jāatzīst, ka tās ziemeļos ir aizņēmušas milzīgas zemes jau pirms tam un visu laiku bijušas slēptas no grieķu un romiešu rakstniekiem skitu kopnosaukumā. Jo tatāri tad dzīvoja tālāk Āzijā uz austrumiem un tāpēc grieķi tos par skitiem nesauca. Citas senās tautas kā alani, roksolani, laki, amazones un citas ir jāpieskaita vai nu slavēnu vai somu ciltīm. Tādējādi atliek iztirzāt, kurai no šīm divām tautām pēc rakstura būtu pieskaitāms skitu nosaukums, ko senie ārējie autori lietojuši kopīgi daudzām un dažādu cilšu ziemeļu tautām, ko ne vien dažkārt tālu Eiropā, pat līdz ģermāņiem, un arī austrumos piešķīruši tajā laikā nezināmām aziātu valstīm, bet arī ap Dņepru un Hersonā dzīvojošos grieķu kolonistus viņu tautieši pārsaukuši par skitiem (Геродот в Мелпомене. 37).

Iepriekš tika parādīts, ka slavēnu ciltis tajā laikā sauktas par sarmatiem, lai gan dažkārt un ne reti toreizējo rakstnieku nezināšanas dēļ tikušas jauktas ar skitiem, jo bieži pārceļojušas no vietas uz vietu. Tā apstiprinājumam noder tas, ka amazones skitu valodu nav sapratušas (Геродот в Мелп[омене]), tātad, skitu raksturīgā valoda nav bijusi slavēnu valoda. Un mēdiešu valdnieks Kiaksars ir nodevis skitiem mazus bērnus, lai mācās viņu valodu (Он же в Клие), no kā ir skaidrs, ka arī slavēnu valodas saknes, tas ir, mīdiešu, nav bijušas līdzīgas skitu valodai. Tādējādi atliek meklēt skitu nosaukumu un tautu somu ciltī, kāpēc nepieciešams lūkot pēc pietiekamām liecībām.

Profesors Beiers (Готлиб (Теофил) Зигфрид Байер) (В Комментариях Академии Наук, том I. 38), lai arī skitu nosaukumu maldīgi atvasina no somu vārda ‘skita’ – strēlnieks, jo sarmati, partieši un daudzas citas tautas bijušas ne mazāk prasmīgas loka šaušanā kā skiti un tāpat pelnījušas būt grieķu sauktas par strēlniekiem, pie tam grieķiski nevis somiski, – tomēr viņš nav kļūdījies tajā ziņā, ka somus, igauņus un līvus uzskata par seno skitu atliekām.

To es pierādu ar tālākiem iespējamiem argumentiem. Vārds ‘skit’ (скиф) sengrieķu izrunā ir visai saskanīgs ar vārdu ‘čuģ’ (чудь) (39); tas nav cēlies no grieķu valodas un nešaubīgi ir paņemts no slāviem, kas lielākoties dzīvojuši ap Donavu starp somiem un Grieķiju. Un kā tas parasti notiek, attālas tautas sauc tādā vārdā, kādu tām devuši kaimiņi starp tām, tāpat arī grieķi, no slāviem dzirdot vārdu ‘čuģ’, to ir pārņēmuši un savā izrunā nosaukuši par skitiem.

Senās skitu valodas atliekas atrodam pie Hērodota (В разных местах), kurās redzam skaidru līdzību ar tagadējo somu tautu lietotām vārdkopām. Ievērības vērtākais ir tas, ka nostāsts par Koloksaju (Koloksay), pirmā skitu valdnieka Targitaja (Targitay) dēlu, šīs tautas vienību ar somiem noved līdz pilnīgai iespējamībai.

Tajā laikā no debesīm bijuši nolaisti, kā skiti par sevi stāstījuši, (Геродот в Мелп[омене]) zelta spīļarkls, sakas, āva un kauss. Vecākais brālis Lipoksajs (Lipoksay) un vidējais Arpoksajs (Arpaksay) uzbruka viens otram, lai šīs zelta lietas iegūtu, tomēr nedabūja, jo ap tām liesmoja uguns.

Tiklīdz viņiem pienāca jaunākais brālis, uguns izzuda un dārgumus atstāja viņam. Šeit ir jāatzīmē, ka lai gan tēva un triju dēlu vārdiem ir somu valodas iezīmes, jaunākā dēla vārds vēstījumam atbilst visvairāk. ‘Koloksai’ nozīmē skrejoša uguns, it kā šis vārds būtu radies no šā piedzīvojuma.

Tādējādi, spriežot no somu tautas lieluma un pierādījumiem, kas izslēdz slāvus, skitu nosaukums nāk no somu ciltīm; to pašu apstiprina Koloksaja vārds; tāpat arī līdzīgas skitu un somu vārdkopas, un apstākļiem atbilstošais tam visam piešķir nepārvaramu ticamību un neatstāj šaubas, ka somu ciltis ir no īstu seno skitu dzimuma un pašlaik lielākoties ir Rosijas lielvalsts pakļautas vai pat jau senos laikos vienā tautā ar mums apkopotas. No tā ir secināms, cik dižens ir somu cilts senums un slava.

Iztirzājuši raksturīgi nosaukto skitu un somu kopību, varam droši varam vienu nosaukumu lietot otra vietā, no kā raksturīgākais ir tas, ko šai tautai devuši mūsu senie slavēnu senči.

Hērodots, pirmais un pamatīgais somu izcelsmes un to seno klejojumu un dalīšanās aprakstītājs (В Мелпомене), aizsāk ar iepriekš minēto nostāstu par Targitaju, par viņa trim dēliem un par jaunāko dēlu Koloksaju, kurš saņēmis mantojumā no debesīm nolaistus zelta rīkus kopā ar valdīšanu.

Pēc tam, massagetu (Μασσαγέται, Massagetae) uzbrukumu spiestiem, skitiem ir nācies izdzīt no Eiropas robežām kimēriešu (kimbri, Kymrians, Kimrians, Cimbrians, Cimmerii, Cimmerians) tautu. Tos vajājot valdnieka Madija (Madius, Μάδιος, Madya), Prototija (Partatua) dēla vadībā, iegājuši Mēdijā, kur vietējie iedzīvotāji stājušies pret skitiem cīņā un, to uzvarēti, zaudējuši varu Āzijā, to iegūstot skitiem. No turienes devušies tieši uz Ēģipti. Un viņiem jau nonākot Sīrijā un Palestīnā, ēģiptiešu valdnieks Psammetihs (Psamtik, Psammetichos, Psammeticus, Psammetichus, Ψαμμήτιχος) izgājis viņiem pretī, ar dāvanām un lūgumiem remdējis trauksmi, lai karagājienu neizpleš tālāk. Atgriežoties skiti atpakaļceļā ir izdarījuši daudz vardarbības un izlaupījuši Venēras templi Askalonā (Ashkelon, Asqalān, Ascalonia, Isqalluna, Ἀσκάλων, Askalon). Bet mēdiešu valdnieks Kiaksars (Uvahšatra, Uvaxşatra, Κυαξάρης) Mēdijā esošos skitu augstmaņus, sasaucis uz lielām dzīrēm, piedzirdīja un visus miegainos nogalēja, bet pārējos padzina no Mēdijas ar karaspēku.

Kad skiti pēc divdesmit astoņu gadu valdīšanas Mēdijā un tikpat ilgas prombūtnes no sievām tuvojās saviem mājokļiem Kimērijā, viņus sagaidīja bruņoti vergi un pieauguši vergu bērni no viņu sievām, kas sadzīvoti vīru prombūtnes dēļ. Pēc vairākām kaujām, nespējot gūt pārspēku, beidzot uzbruka bez kara rīkiem, vien ar pletnēm, ko ieraudzījuši un savu bijušo padevību iztēlojoties, vergi nobijušies un metušies bēgt. Tā skiti nostiprinājušies savos iepriekšējos mitekļos.

Šis vēstījums vairāk atbilst tiem skitiem, ko sauc par nomadiem; citas viņu ciltis, kas apdzīvojušas plašos laukus, šajā karagājienā nav piedalījušās. To augstmaņus Hērodots aprakstījis īsi.

Budini ir bijuši visai spēcīgi un daudz; acis zilas, mati melni (Геродот в Мелпомене). Viņu pilsēta, saukta Gelona (Γελωνός) būvēta no koka, tās katra mala bijusi trīsdesmit stadijas gara. Tajā bijuši koka tempļi, pagānu tempļi un grieķu elki, jo Gelonas iedzīvotāji bijuši grieķi, jaukti ar budīnu skitiem, un lietojuši valodu, kas jaukta ar budīnu valodu.

Hērodots piemin (Там же) arī skitus, kurus pārvaldījuši patvaldnieki; tās sauktas par karalistēm, atradušās ap Donas upes augšteci.

Dažādu gadsimtu aprakstītāju darbos var pietiekami redzēt dažādas skitu ciltis un pārceļojumus. Šeit tas neatbilst mūsu nolūkam, jo tas ir plašāks, ar nolūku parādīt patreizējās krievu tautas senos pamatlicējus, starp kuriem skiti nav pēdējā daļa. Iztirzājot mēdiešu karus un to sajaukšanos ar skitiem, skaidri saprotam, ka jau tad somi vietumis apvienojušies ar slāviem vienā tautā. Pēc tam pirmajos kristīgajos laikos un viduslaikos sekojusi vēl daudz plašāka apkopošanās starp tiem, par ko pieliksim šeit piemērus. No visiem historiogrāfiem ir zināms, ka huņņi nākuši no Āzijas, no zemēm, kas pieguļ Kaspijas un Ziemeļu jūras, tas ir, no Sibīrijas un Kaspijas un Melnās jūras ieslēgtām zemēm. Pietiekami skaidrs ir no Prokopija (Кн.4, гл. 3. 40), kurš raksta, ka ap Kaukāza kalniem dzīvo huņņi, saukti par sabiriem, un citas huņņu ciltis. Sibīrijā iedzīvotāji sensenis bijuši no huņņu ciltīm: jo tatāri tur apmetušies ne tik sen, lielākoties ar caru Kučumu, lielā valdnieka Joanna Vasīlija dēla laikā. Ostjaki (somu-ugru tautas: hanti, seļkupi, keti, daļa vogulu-mansu) un citi savdabīgi turienes somu iedzīvotāji ir izvairījušies pa malām. Dagestānā pie Derbentas, kā stāsta, vēl šodien ir somu cilts tautas, sauktas par avāriem. Nākuši no šīm vietām, huņņi ir saukušies dažādi: huņņi, avāri, krieviski ugri un obri (Нестор, лист 5 на обороте и 6406 года).

Somu tautas ietiecās, pirmkārt, ziemeļos un slavēnu apmetnēs, pāri Donavai nokļuva Grieķijā un daudzos karos un pārgājienos apmetās Pannonijā jeb Ungārijā. Tādējādi nav brīnums, ka ungāru valodā ir visai daudz slavēnu vārdu; un tāpēc viņu senā somu valoda ir visai lielā mērā izmainījusies slāvu vidū un, beidzot, liela sajaukuma dēļ ar grieķiem un vēl vairāk ar turkiem, ar kuriem sensenis kaimiņos dzīvojuši un ar kuriem vēsturnieki bieži par vienu tautu uzskatījuši (Мураторий, в Смешанной истории, том. I, стр. 110. 41). Viņu iebrukumu bargi izjutusi Slavenska (Новгородский летописец), kas tagad ir dižā Novgoroda, kas tika Sibīrijā, Jugoras zemē (Komi) dzīvojušo balto ugru izpostīta un galīgā pamestībā nostādīta, jo visai iespējams, ka arī paši novgorodieši viņu pusi sasnieguši ar tirdzniecību un karu. Tas redzams no lielās un senās tirdzniecības, ko aprakstījuši senie rietumu autori (Гелмолд, кн. 1, гл.1), kas notikusi ar dārgām zvērādām. Tādējādi var būt, ka šis ugru uzbrukums bijis daļēji nenovīdības dēļ uz novgorodiešiem par viņu invāziju Sibīrijas zemēs guvuma dēļ, kā arī ugru atdalīšanai no austrumu tatāru tautām, kas tajā laikā sāka pieaugt spēkā un plesties uz rietumiem.

Šajā gadījumā, domājams, notikusi vērā ņemama slāvu sajaukšanās ar ugru somiem. Pēc tam, atkal pēc Slavenskas atjaunošanas, pēc pārsaukšanas par Novgorodu un pēc varjagu kņazu pārvaldes pieņemšanas slāvi ir auguši spēkā un somus apspieduši, tos izdzenot no viņu vietām vai pieņemot savienībā. Tas austrumos; rietumos līdzīga sajaukšana un savienošanās notikusi ar varjagiem.

7. nodaļa. PAR VARJAGIEM KOPUMĀ

Kas varjagu nosaukumu piedēvē vienai tautai, spriež nepareizi. Daudzi spēcīgi pierādījumi pārliecina, ka tie ir sastāvējuši no dažādām ciltīm un valodām, un tos vienojusi vien tajā laikā parastā jūras laupīšana. Jo tūkstoš gadu laikā pat valdnieki nav kaunējušies gūt bagātību ar tādu plēsonīgu nodarbi, kas Baltijas jūrā no ieraduma izgājusi labi ja ap divpadsmito gadsimtu.

Par to, kāda ir šā vārda izcelsme, mums ir daudz apšaubāmu minējumu. Bet pareizākais, šķiet, ka tas cēlies no visām ziemeļu tautām kopīga izteikuma. Ne vien zviedri, norvēģi, islandieši un slāvi, bet arī grieķi vēsturiskās grāmatās lieto vienu un to pašu vārdu (Патерик Печ. в житии с. Феодора и Вас.44). Arī Perinskjolds (Johan Perinskjold), tulkojot uz krievu valodu Sturlesona ziemeļu karaļu vēsturi, varjagus sauc lielākoties tāpat kā islandiski par varingiem (grieķi par varangiem; parasti tie ir dāņi, zviedri, ģermāņi) (43) vai latīniski par ziemeļu kareivjiem, no kā jau secināms, ka tie ir bijuši ne tikai zviedri vien, kā domā daži, jo tādā gadījumā vēsturnieks noteikti būtu lietojis tieši viņu nosaukumu, bet īpaši, aprakstot viņu darbus zviedru karaļu vadībā, kaut vienā vietā būtu nosaucis par zviedriem, kas tomēr nekur nav redzams.

Gotu un citu ziemeļu tautu gājieni uz Romu un Grieķiju ir pietiekami zināmi ar slavenām kara lietām, ko zviedru vēsturnieki piedēvē lielākoties savai tautai, tomēr visai netaisnīgi. Jo redzam, ka daudzos pasākumos no ziemeļiem galvenie karavadoņi bijuši no slavēnu tautas, tādi kā Odoacers (Odoacer, Ottokar; vai nu skirs, rugs vai gots, hunnis no tēva puses), Radegasts (Radagaisus, gotu valdnieks, vadījis iebrukumu Romā 405-406.g.) un pats, kā redzams, Romas uzvarētājs Alariks (Alaricus, Άλάριχος, gotu valdnieks). Tāpēc kopā ar gotiem ir karojis daudz slāvu. Līdzīgi arī jūrā postīt radušie varjagi, to pašu ziemeļu iedzīvotāji, būdami dažādas izcelsmes, karošanas uzvedībā ir saskanējuši. Uz Grieķiju devušies pa upēm un sauszemi kalpot Konstantinopoles imperatoriem. Karojuši Egejas jūrā, Vidusjūrā, pat līdz Āfrikai, no kuras cēlušies un Rosijas lielkņaziem kalpojuši āfrikāņi, dažu šejienes dižciltīgu ģimeņu ciltstēvi.

Caurstaigājot slavēnu un somu apvidus, varjagi par īpašu pajumti un mājokli izvēlējušies Kijevu, un dārgumus glabājuši turienes alās jau ilgi pirms Alu (Печерского) klostera uzbūvēšanas (Патерик Печ. в житии с. Феодора и Вас.44).

Šo tautu dažādību skaidri uzrāda un šaubas izkliedē Nestors, Rosijas hronists, varjagus, gotus, angļus, zviedrus, normandiešus, rosus nosaucot vārdos (6470 года. В подлиннике ошибка: нужно 6370). Uz šā stingrā pamata ķersimies pie varjagu-rosu īpašas pētīšanas, no kuriem mūsu tēvzemē senie slavēnu un kaut kādā mērā somu iedzīvotāji ieguvuši sev valdniekus ar dižiem pēcnācējiem.

8. nodaļa. PAR VARJAGIEM-ROSIEM

Ķeroties pie varjagu–rosu apraksta, kas viņi un no kādas tautas bijuši, vispirms ir jāapstiprina, ka tie kopā ar senprūšiem cēlušies no vienas cilts (Кромер, кн. 1, гл. 1. 45). Te domāti nevis krustneši (крыжак 46) vai tagadējie brandenburgieši, bet senie prūši, kas vēl šodien dzīvo izklaidus dažos Prūsijas ciemos un runā tajā pat valodā, kuru lieto lietuvieši (литва), žemaiši (жмудь), kurši (курландцы), jo (Prūsijas) pilsētās dzīvojošie muižnieki un pilsoņi ir iebraucēji vācieši, kas šīs zemes iekarojuši apmēram trīspadsmitajā gadsimtā ar netaisnu pāvesta svētību.

Rietumu kristīgās tautas, Romas baznīcas rosinātas, ne reizi vien ir veikušas karagājienus, lai muhamedāņiem atņemtu Jeruzalemi un citas svētas vietas austrumos, kur savācies daudzskaitlīgs karaspēks. Pēc daudziem neveiksmīgiem pasākumiem, beidzot, ar Buljonas hercoga Gotfrīda IV (Godefroi de Bouillon, Godfried van Bouillon) varonību iekaroja Antiohiju un Jeruzalemi; bet Jeruzalemes valsti pēc astoņdesmit astoņiem gadiem savstarpējos karos zaudējuši, daļa palikušo krustnešu apmetušies Kiprā, no kuras nākošajos laikos padzīti uz Rodas salu, bet no Rodas uz Maltu, kur vēl tagad dzīvo svētā krusta kavalieri. Citi, atgriezušies pie pāvesta, ir lūguši zaudēto Eiropas mājokļu vietā zemes, kur apmesties, starp kurām daudziem ir dotas pilis Vācijā ar zemi un ienākumiem, kas sauktas par vācu mājām. Krietnu daļu pāvests ar savu šķietamo varu pār visu pasauli svētījis doties uz ziemeļiem pie neticīgajām tautām un pievērst tās katoļu likumiem. Tādējādi, nonākuši līdz Prūsijai, kas tad bija novājināta nežēlīgos poļu uzbrukumos, to pakļāva sev un, nonākuši līdz Livonijas somiem, par kuriem savstarpējos strīdos sadalītie krievu kņazi nebija interesējušies, pakļāva tos.

Tas, ka minētie prūši ar varjagiem-rosiem ir bijuši no vienas cilts, redzams no tālākā. Un pirmkārt jau mūsu savējo hronistu pienesums dod iemeslu domāt par šo divu tautu ar maz atšķirīgiem nosaukumiem piederību vienai ciltij. Nestors ir nodevis vēsturei, ka Ruriks pārvaldīt slāvus ir uzaicināts no varjagiem-rosiem.

{Iespraudums, versija:
Ruriks ir cēlies no skandināvu Skjeldungu dzimtas. Viņa tēvs, Ludbrants Bjerns, ir padzīts no savām vietām un stājies dienestā pie Kārļa Lielā, no kura apmēram 782.gadā saņēmis kā lēni Frīslandi. Viņš apprecējis obodritu kņaza Umile meitu, no kuras viņam bijuši divi dēli: Haralds un Ruriks. 826.gadā Ludbrants miris, un lēni mantojis vecākais brālis Haralds, kurš tajā pat gadā pieņem kristību.
Pēc kristīšanās Haralds pāriet Ludviga Dievbijīgā aizbildnībā un saņem citu lēni – Rustingenu, bet pēc brāļa nāves tā tiek Rurikam. Bet 843.gadā lēne pāriet Lotaram.
Ruriks, palicis bez iztikas līdzekļiem, kļūst par jūras laupītāju – vikingu un piedalās iebrukumos Francijā, Ģermānijā un Frīslandē. Tur viņš iepazīstas ar citu vikingu – Helgi, kurš apprec viņa meitu. 854.gadā Lotars atdod Rurikam lēnē Jitlandi ar noteikumu, ka Ruriks sargās no iebrukumiem piekrasti. Tad Rurika skats pievēršas austrumiem, un drīz viņu uzaicina valdīt Ladogā. (А.А. Бычков ‘Киевская Русь’)}

Novgorodas hronists viņu atvasina no prūšiem, ar ko vienisprātis ir daudzas nosvērtas grāmatas. Un tādējādi rosi un prūši jau izrādās viena tauta.

No ārējiem autoriem Pretorijs (Matthaeaus Praetorius, arī ‘Deliciae Prussicae’, 1700.g. autors; Prada, Vilnius 1999 – http://pirmojiknyga.mch.mii.lt/Leidiniai/pretorijus.en.htm arī pilns teksts vāciski http://reader.digitale-sammlungen.de/resolve/display/bsb11001859.html ) (На многих местах. 47) pietiekami skaidri sniedz savu uzskatu, rusus un prūšus apkopojot vienā ciltī. Tam atbilst izvietojums (Арнолд, кн. 1, гл. 2). To pašu apstiprina senas ciešas prūšu kaimiņattiecības ar Rosiju, kurā bijusi iekļauta Podļahija (arī Подля́сье, Подля́сия, Подля́хия; poļu Podlasie, Podlasko, Podlasze; baltkrievu Падляшша; ukraiņu Підляшшя, Підлісся, Підлясіє; leišu Palenkė; latīņu Podlachia (Poļesje? I.L.) Polijas austrumos starp Holmščinu un Narvu) un liela daļa Lietuvas, kāpēc arī tagad Lietuva turas pie seniem Rosijas likumiem. Kuršu līcī ietekošās Nemunas (Немен) upes austrumu atteka tiek saukta par Rusa, kuras nosaukums, protams, vedina uz varjagiem-rosiem. Visu to vēl pastiprina senprūšu paradumi, ar kuriem tie līdzinās varjagiem, kuri aicināti mūs pārvaldīt.

Kromers (Стр. 43. 48) par senprūšiem raksta, ka tiem paticis tvaicēties pirtīs un pēc tam peldēties aukstā ūdenī, ko krievu tauta arī šodien labprāt piekopj. To pašu vēsta rituāli, kurus piekopuši gan senprūši, gan dažās Rosijas pierobežas nomalēs vēl tagad. Visvairāk to apstiprina senprūšu un varjagu-rosu kopīga viena galvenā elka godāšana, kopīga gan nosaukuma, gan nozīmes, gan rituālu ziņā. Prūšu Perkuns ir bijis tas pats, kas rosu Peruns, pie kura Helgs (Олег Ольг, Oleg, Oleh, Aleh, Алег, atvasināts no sennorvēģu Helgi, Helge – svēts)) zvērējis grieķiem, slēdzot miera līgumu (Нестор 6415 года.), un kuru, vēl neticīgais būdams, godājis Vladimirs. Abām tautām Peruns nozīmējis pērkona un zibens dievu; abās priesteri tam ziedojuši mūžīgo uguni un tikuši sodīti ar nāvi, ja tā nodzisusi viņu nevērības dēļ (Вейсель, лист 18, 23. 49).

Bet vēl stiprāki šie argumenti būs, ja parādīsim, ka galvenā un dižciltīgākā tauta bijuši varjagi-rosi, nevis prūši, kuri savu nosaukumu dabūjuši no viņiem.

Daži augsti Berlīnes zinātnieki taisnīgi spriež, kad pētot prūšu nosaukuma izcelsmi, raksta (Берлинской Академии календарь 1702. 50), ka savam vēlamajam atrisinājumam vistuvāk nonāk, ja Prūsijas nosaukumu atvasina no slavēnu valodas, tas ir, no no nosaukuma ‘Rusj’ (Русь) un priedēkļa ‘po-‘. Tiesa, tā viņi domā, apspriežot kaimiņattiecības ar Rosiju, bet tomēr līdzīgā veidā arī citi seni Rosijas kaimiņi kā livonieši, poļi un citi var tikt nosaukti par porussiem jeb prūšiem.

Daudzi iemesli liek man ticēt, ka šis nosaukums ir dots nevis vietas, bet laika ziņā. Un, pirmkārt, rosu nosaukums ir bijis zināms pusotru gadsimtu agrāk par prūšu; šo spriežu no tā, ka tad, kad Ruriks ar brāļiem, ar visu dzimtu un varjagiem pārcēlies pie Novgorodas slāviem, tad palikušie iedzīvotāji, kas pēc viņiem palikuši savās iepriekšējās vietās jeb ‘palikušie pēc russiem’ pārsaukti par porussiem. Ka ziemeļu vēsturnieki vairāk piemin prūšus, tas notiek arī laika dēļ, bet rosu pārākumam tas neko neatņem. Jo visi viņu autori rakstījuši apmēram četrsimt gadus pēc Rurika un par ziemeļu lietām rakstījuši pēc rosu aiziešanas un tāpēc Baltijas krastā pazinuši tikai prūšus, par rosiem zinājuši maz. Un tādā veidā nākošajos gadsimtos zināmāki kļuvuši viņu pārpalikumi prūši, nevis paši galvenie varjagi-rosi. Tā apstiprinājumam kalpo sekojošais. Lietuva, Žemaitija un Podļahija vienmēr ir sauktas par Rosiju (Вейсель, лист 18.), un šo nosaukumu nevar darināt un aizsākt ar Rurika ierašanos pie novgorodiešiem, jo tas Varjagu jūras dienvidaustrumu krastā ir bijis plaši izplatīts kopš seniem laikiem (Берлин. Академии календ. 1702 года). Rīgenas (Руген, Рю́ген, vācu Rügen, latīņu Rugia, lejasluž. Rujany, Rjana, augšluž, Rujany, poļu Rugia, polab. Rana, čehu Rujána, slovāku Rujana) iedzīvotāji ir saukušies par rugiem. Kuršu līcis senatnē uzskatīts par ‘Rusna’; un vēl līdz Kristus dzimšanai, Frotona (Фротон), dāņu karaļa, laikos visai cienīta ir bijusi pilsēta Rotala, kur izrīkojuši valdnieciski kungi (Саксон Грамматик, лист 11. 51).

Spriežot pēc apstākļiem, šķiet, ka tā atradusies netālu no Dienvidu Dvinas (Daugavas) grīvas.

Ciems ar nosaukumu Rotala Pērnavas tuvumā, krastā iepretim Sāremas salai (Езель, dāņu Øsel, vācu un zviedru Ösel, gutu jeb gotlandiešu Oysl, latīņu Osilia, igauņu Saaremaa, somu Saarenmaa, skandināvu sāgās Eysysla, islandiešu sāgās Eysýsla) dod iemeslu domāt par senu minētās pilsētas vietu, jo tur redzamas senas drupas.

Iztirzājot to visu un bez tam vēl seno Prūsijas dalījumu Baltajā, Augšējā un Lejasprūsijā, pietiekami droši var sev iztēloties, ka seno varjagu-rosu apgabals pleties līdz tagadējās Baltrosijas (Белыя России) austrumu robežām un varbūt pat tālāk līdz Staraja Rusai, no kurām tā veidota vai pārņēmusi nosaukumu.

Uzrādījušiem rosu vienību ar prūšiem un viņu pārākumu pār pēdējiem, mums ir jāizpēta cilts, no kuras abas tautas ir cēlušās, par ko jau iepriekš paziņoju savas domas, ka abas pieder pie slavēnu cilts, un arī to valoda ir slavēnu, vien sajaucoties ar citām nedaudz attālinājusies no savām saknēm. Lai gan šajā uzskatā man ir domubiedri Pretorijs un Helmolds (На многих местах), pirmais no kuriem prūšu un lietuviešu valodas uzskata par slavēnu atzaru, otrs tos tieši sauc par slāviem, tomēr lielāko ticamību viņu un manām domām piešķir īsti to valodu līdzības ar slavēnu valodu piemēri. Kaut vai letu (latviešu) valoda, kas cēlusies no slavēnu, ir gandrīz ar tiem pašiem dialektiem, kādos tagad runā Žemaitijā Lietuvas ziemeļos un dažos ciematos saglabājušies senprūši.

Acīmredzamu liecību par senprūšu valodas līdzību atradīs tas, kurš bez elkiem aplūkos priesteru, zintnieku nosaukumus un vārdus, kas lietoti rituālos un to gramatisko atvasināšanos. Citas minētās valodas novirzes izskaidro līdzība ar vendu (venetu) dialektu, kas no sākotnējās slavēnu valodas kaimiņattiecību ar vāciešiem dēļ ir izkropļojoties attālinājies tikpat tālu kā letu valoda kaimiņattiecību dēļ ar somiem.

Tādējādi, ja senā varjagu-rosu valoda ir vienota ar prūšu, leišu, kuršu vai letu valodām, tad, protams, tās kā atzara izcelšanās un pamati ir no slavēnu valodas.

9. nodaļa. PAR ROSU IZCELSMI UN SENATNI, PAR VIŅU PĀRCEĻOJUMIEM UN DARBIEM

Ne velti mūsu gadsimtu rietumu rakstnieki (Преторий в Готическом свете, кн.2, гл.1.52) Rosijas tautu atzīst par roksolaniem, lai gan viņiem nav pierādījuma, kuru es izvedu tālāk.

Alanu un roksolanu piederība pie vienas cilts noskaidrojas no daudzām seno vēsturnieku un ģeogrāfu darbu vietām, un atšķirība ir tāda, ka alani ir veselas tautas nosaukums, bet roksolani ir saliktenis, salikts no viņu dzīves vietas, kuru ne bez pamata atvasina no upes Raa, kā seni rakstnieki saukuši VHelgu. Plīnijs (Кн. 4, гл. 25) alanus un roksolanus uzskata par vienu. Ptolemājs (Книга 6, глава 14, таб. Аз. 7) roksolanus apvērstā salikumā sauc par alanorsiem. Strābona nosaukumi ‘aorsi’ un ‘roksani’ jeb ‘rosani’ (Геогр., кн. 11.53) apstiprina precīzu rosu un alanu vienību, kā ticamību vairo tas, ka tie abi ir bijuši ar slavēnu izcelsmi, jo senie rakstnieki liecinājuši, ka bijuši no vienas cilts ar sarmatiem un tāpēc ar varjagiem-rosiem no vienas saknes.

Tādējādi viņu pārcelšanās uz varjagu krastiem iezīmējas pamatīgāk. Bohēmijas Veissels (Вейссель М., Waisselius М.) vedina uz domu, ka Prūsijā no austrumiem ienākuši amaksoviji, alani, vendi (54). Par alaniem un vendiem no iepriekšteiktā zināms, ka tie ir slāvi un no vienas cilts ar rosaniem. Saskaņā ar Helmolda liecību (Книга I, гл. 52.55), alani bijuši jaukti ar kuršiem, kas ir no vienas cilts ar varjagiem-rosiem. Rīgenas slāvi saīsināti saukti par raniem (rugiem), tas ir, no upes Ri (Ры, VHelgas), un rosaniem.

Bet tiklīdz šī tauta minētajā vietā ir visai savairojusies, ir bijuši lieli strīdi. To izbeigšanai izvēlēts karalis Videvits jeb Veidevuts (Vaidevutis, Witowudo, Widewuto, Waidevvutus, Vivivuto, Vidinitus, Waidewutus) no alaniem, dižciltības un saprāta dēļ un pēc šādas viņa runas tautai (Преторий, кн. 2, гл. 2.56):

Ja jūs nebūtu aklāki pat par bitēm, jūsu strīdi sen būtu beigušies. Citādi būdami saimnieciski cilvēki, labi zināt, ka bišu spietu pārvalda viens valdnieks, pārējie paklausa. Tas viens katram iedala darbu: slinkos un lietai nederīgos padzen no stropa, līdzīgi kā pilsoņu sabiedrībā; pārējās bites cītīgi pievēršas uzdotajiem darbiem; neliekas mierā, kamēr neredz savu darbu padarītu. To visas dienas turiet acu priekšā, saprātīgi darot tāpat, izmantojiet to savā labā. Ieceliet sev valdnieku, kura rīcībā nododiet savu vaļību. Lai viņš tiesā jūsu strīdus, novērš apvainojumus un slepkavības, sargā taisnību un rūpējas par visu drošību. Un lai viņš to varētu darīt tieši kā pienākas, dodiet viņam pilnu varu pār visu dzīvību un nāvi”.

Šo runu godājot, dižciltīgākie viņu pasludināja par savu valdnieku un izziņoja visai tautai. Tad Veidevuts uzņēmās augstākā priestera amatu, iedibināja tautā kārtību un vēlākos laikos noteica, lai pēc viņa nāves viņa darba turpinātājs ir sirmajos gados, cienīts par dievbijību un zin svētās lietas.

Tāda VHelgas alanu, tas ir, rosanu, pārceļošana uz Baltijas jūru notika, kā redzams no iepriekš uzrādīto autoru liecībām, ne reizi vien un ne īsā laikā, kas redzams arī no pēdām, kas palikušas līdz šai dienai, kas jānolasa pilsētu un upju nosaukumos.

Rosj (Рось) upe, kas no dienvidrietumu puses ietek Dņeprā, un citi ūdeņi ar tādu pašu nosaukumu Rosijas robežās, bet īpaši pilsēta Staraja Rusa, pierāda senatnē bijušās no VHelgas uz rietumiem pārcēlušos rosu mājvietas, kuri jaunās apmetnes nosaukuši savā vārdā, kā arī līdzīgi citiem pārceļotājiem pārsaukuši Nemunas austrumu atteku par Rusu; piemēram, VHelgas vārdā nosaukušies Donavas bulgāri, Antenora izveidotā Troja Adrijas krastā – iepriekšējās tēvzemes vārdā, tāpat arī jaunā Išpanija, Francija, Anglija un citas jaunas apmetnes, un jaunas Romas pašā slavēnu Pomerānijā.

Dlugošs (Jan Długosz) liecina (Смотри в Кромере, стр. 42. 57), ka Jūlija Cēzara un Pompeja savstarpējā kara laikā kāds romiešu skaits, pametuši Itāliju, apmetušies Varjagu jūras dienvidu krastos un izveidojuši pilsētu, nosaucot to par Romovo, kas tur ilgi bijusi galvaspilsēta. No poļu hronista Matveja Mehovska (Maciej Miechowita, Maciej z Miechowa) (Смотри в Вейселе, лист 18.58) mums ir atbilstošs arguments, ka uz Prūsiju ir pārcēlies daudz romiešu (vai tik ne venetu? I.L.) un izkliedējušies pa Prūsiju, Lietuvu un Žemaitiju. Izcilākās vietas, kur godājuši elkus, savas tēvzemes vārdā saukuši par Romovām.

Tādējādi nav nemaz brīnums, ka senprūšu valodas atliekās, tas ir, tajā, ko lieto dažos Prūsijas ciemos, kā arī Kurzemē, Žemaitijā un Lietuvā ir iejaukts daudz latīņu vārdu, kopā ar kuriem gotu vārdi no savienības ar normāņiem un kaimiņu līvu vārdi ir tagadējā dialektā izdarījuši lielas izmaiņas.

Sākumā par slāviem ir parādīts, ka tie uz rietumiem pārcēlušies no austrumiem, no Āzijas, dažādos laikos pa dažādiem ceļiem; tas pats no iepriekš teiktā un tālākā ir redzams par rosiem, slavēnu varjagiem. Roksolani Āzijā nav svārstījušies stāties pret austrumos drošsirdīgā cara Mitridata Eipatora (Mithradates VI Eupator, Pontas valdnieks) karavadoņiem (Страбон, кн. 7, ст. 212.59). Bet tik tikko pagājuši divi gadsimti, kā savu spēku un vīrišķību rādījuši rietumos. Kad augstākajā Romas valsts amatā nokļuva Ottons Silvijs (Marcus Salvius Otho Caesar Augustus, no etruskiem) (Тацит, кн. 1, гл. 79. 60), sekoja lielas savstarpējas nesaskaņas un asinsizliešana, un vairs nebija laika novērot apstākļus un ārējo tautu kustības; roksolani, sakāvuši daļu romiešu karaspēka, iebruka Mizijā (Mizia). Ar parādītajiem piemēriem tika dažādu romiešu cienīti tā, ka Romas valsts viņus uzturēja ar algu, lai aizsargā pret barbaru tautu uzbrukumiem, un tiklīdz ķeizara Adriana laikā viņu algotņu nauda samazinājās, spēcīgi bruņojās pret romiešiem, ko uzzinājis, Adrians viņu prasības apmierinājis un tā nomierinājis (Тацит, кн. 1, гл. 79. 60).

Pēc tam viduslaiku rakstniekiem roksolanu vārds ir bijis pazīstams kopā ar getiem jeb gotiem. Ermanariks (Hermanārich, Hermanrich), ostrogotu karalis, par savu varonību, iekarojot daudzas ziemeļu tautas, ir salīdzināts ar Aleksandru Lielo, pie viņa ir bijis arī roksolanu karapēks, un par plosīšanos roksolani viņam atņēmuši dzīvību (Спартиан в житии Адриана Кесаря, глава 6. 61). Sonielu jeb Sonildu (Саніелхъ, Sanіelh, Swanhilda), dižciltīgu roksolanu sievieti, licis pārplēst ar zirgiem par vīra aizbēgšanu. Tās brāļi Sars un Ammijs, atriebjot māsas nāvi, sadūruši Ermanariku sānos; nomiris no ievainojuma simt desmit gadu vecumā. Lai gan rosani lielākoties tiekušies uz ziemeļu zemēm un ar sev radniecīgajiem alaniem, kā redzams no iepriekšteiktā, apmetušies pie Baltijas jūras, tomēr no turienes kopā ar gotiem devušies uz Itāliju, kur itāļu vēsturnieku saukti par alaniem scirriem un rugiešiem.

Radegasts (Radagaisus, gotu valdnieks, vadījis iebrukumu Romā 405-406.g.), pēc vārda slāvs, dzimis rugietis (ружанин, Rīgenā), iebrucis ar lielu karaspēku, izraisījis neizsakāmas bailes Itālijā un pašā Romā iekšējus nemierus starp kristiešiem un neticīgajiem (Иорнанд о наследии, стр. 239.63). Alariku, Romas iekarotāju, Pretorijs (Он же и Прокопий на разных местах) uzskata par rugu, jo Prokopijs šīs salas iedzīvotājus sauc par gotiem, un tāpēc ka goti ir sliekušies par saviem karaļiem izvēlēties rugu vietvalžus (61). Bez Radegasta par piemēru noder gotu karaļi no Rīgenas (Rugijas) – Guba, Gumulhs, Illibalds, Vidomirs, arī Odoacers, kurš ar turcilingiem, scirriem un geruliem uzbrucis Itālijai, gāzis ķeizaru Augustulu, un ar tā krišanu sabrukusi Romas impērija.

Pieminēt visus dienvidu varjagu varoņdarbus Itālijā pietrūks vietas, un dažādi viņu nosaukumi slēpj viņiem noteikti piederošo kara slavu, kas Grieķijā ir bijusi zināma labāk. Konstantins Porfirogenits (Κωνσταντίνος Πορφυρογέννητος), grieķu cars Administrācijā raksta, ka rosi izsenis braukuši pa jūru pat līdz Ēģiptei. Tādējādi nav brīnums, ka Nestors Melno jūru biežo rosu braucienu dēļ pa to sauc par rosu jūru. Šo varjagu paradumu doties uz Romas apgabaliem rāda daudzkārtīgie uzbrukumi tās austrumdaļai, tas ir, Grieķijai, un pašai Konstantinopolei, kuri turpinājušies no pirmajiem krievu kņaziem līdz pat pirmajai Rosijas lielvalsts sadalīšanai dažādās kņazistēs, kas pietiekami pamatīgi aprakstīts būs redzams nākošajā daļā.

10. nodaļa. PAR VARJAGU-ROSU SAVIENĪBU AR NOVGORODIEŠIEM, ARĪ AR DIENVIDU SLAVĒNU TAUTĀM, UN PAR RURIKA AR BRĀĻIEM UZAICINĀJUMU VALDĪT NOVGORODĀ

Visaugstāk iezīmējās slāvu ciltis dienvidos; starp tām ievērojamāki par citiem bija poļani, ne tikdaudz ar kara darbiem kā ar tirdzniecību, ko veda ar grieķiem, kuri izsenis dzīvoja lielās viņu apdzīvotās pilsētās gar Dņepru (Danapris, Borysthenes): tās sauc Olbija jeb Boristenopole (Pontic Olbia, Borysthenopolis), Atodona, Zaruma (Zarum), Azagorije (Геродот, Страбон, Птоломей на разных местах) (Hervarar sāgā teikts, ka pie Dņepras bijusi gotu galvaspilsēta Árheimar – upes mājas – I.L.). Slāvi parasti dzīvojuši izklaidus ģimenēs, kopīgi valdnieki un pilsētas bijušas reti, un tāpēc mūsu senā vēsture līdz Rurikam nav greznota ar secīgu valdnieku pēctecību un viņu darbiem, kā pie mūsu kaimiņiem redzam patvaldības varas pārvaldību. Zviedriem un dāņiem, lai gan rakstību sākuši lietot bezmaz vēlāk par mums, pirmo viņu karaļu apraksti sākas pirms Kristus dzimšanas, aprakstot viņu iekšzemes lietas un karagājienus.

Kijs (Кий, Kyi, Kiy), Ščeks (Щек, Shchek) un Horivs (Хорев, Khoryv, Khoriv), slavēnu pilsētu dibinātāji pie poļaniem, īpaši Kijevas (katrs uz sava pakalna), kā redzams no Nestora, īpašas izcilības vai drošsirdības dēļ bijuši viņu galvenie rīkotāji, bet arī viņu vara beigusies bez pēctecīga pārmantojuma. Un lai gan dienvidu slāvi hazāriem kā ziemeļu varjagiem devuši nodevas, tomēr bez monarhijas uzskatījuši sevi par brīviem, kas nepavisam nav brīnums, ja padomā par iesakņojušos Novgorodas slāvu stūrgalvību pret Maskavas patvaldnieku varu. Varbūt Kijs spēku ir guvis, sekojot citu ziemeļu tautu piemēram, dodamies kā karavadonis uz Grieķiju, kā viņu aizstāvot vēstī Nestors – ka viņš nav bijis pārvadātājs, kā daži tad runājuši.

No tā visa ir redzams, ka lai novestu mūsu slāvus līdz patvaldībai, ir bijis vajadzīgs varonis ar varonīgu tautu, kas radusi labprātīgi paklausīt, kāds bija Ruriks ar varjagiem-rosiem.

Poļanu ciltī patvaldību ir sākuši Oskolds (Аско́льд, Haskuldr, Höskuldr) un Dirs (Дир, Dyri), pēc tam to nostiprinājis Helgs (Олег, Ольг, Oleg, Oleh, Aleh, Алег, atvasināts no sennorvēģu Helgi, Helge – svēts).

Kristīgā ticība tur ir ieviesusies jau pirms šiem varjagu-rosu kņaziem, kuri uz Konstantinopoli devušies pa tuvāko ceļu, Daugavu, gar Polocku, kas jāpieskaita slāvu ziemeļu apmetņu vissenākajām pilsētām (Саксон Грам., кн. 2). Vai tik arī pats Oskolds nav kristījies Grieķijā, jo Kijevā sen ir bijusi uzbūvēta svētā Nikolaja baznīca. Pie kam Kedrins (Кедрин, СкилицаКедрин, Γεώργιος Κεδρηνός, Georgios Kedrenos, Georgius Cedrenus, Bizantijas vēsturnieks) liecina, ka daudzi no pirmajiem ar karu Konstantinopolē iegājušajiem rosiem sev par nelaimi pieņēmuši kristiešu likumu.

Ziemeļos novgorodieši, ugru izpostīti un pēc tam lielā mēra savākušies, saprātīgā vecajā Gostomisla (Гостомысл, Gostomisl, obodritu, veletu un rujanu salas Rujanas jeb Rīgenas valdnieks) (Новгородский летописец.65) vadībā un pārvaldībā tika novesti līdz uzplaukumam. Pēc viņa nāves maksājuši nodevas varjagiem un, kā redzams no Nestora, bijuši to kaut kādā veidā vadīti, jo viņš teic, ka ieradušies varjagi pēc nodevām. Novgorodieši viņiem atteikuši un sākuši sevi pārvaldīt paši, tomēr iekrituši lielos strīdos un savstarpējos karos, vairākuma iegūšanai saceļoties cits pret citu. Beidzot, sekojot Gostomisla novēlējumam, vienojoties savā starpā un kopā ar tuvējām somu tautām izvēlējušies un uzaicinājuši Ruriku ar brāļiem pie sevis būt par kņazu, sakot: “Zeme mums ir liela un visa ir papilnam, vien trūkst tiesas un kārtības, kuru nostiprināsit jūs” (Новгородский летописец.65). Šādam aicinājumam viņi tik tikko ļāvušies, zinot vietējo nepastāvīgumu un rupjo patvaļīgumu.

Par šo kņazu dzimtu saskaņā ar Nestoru spriež Pretorijs (6470 года. В подлиннике ошибка: нужно 6370.): “Protams, viņi nebija pieņemti no Dānijas vai Zviedrijas, jo valodas, paradumu un rituālu atšķirības un attālums neļauj tam ticēt, bet gan uzaicināti no kaimiņiem: domāju, ka no Prūsijas un senprūšiem saskarīgajām tautām, kas savienībā veidoja lielu valsti”.

Šī patiesība, bez daudziem citiem pierādījumiem rāda, ka normandiešu rakstnieki, kuri nostāstos laiku, kad aicināts Ruriks, ir aprakstījuši pietiekami pamatīgi, protams, šādu ievērojamu gadījumu savas tautas slavai garām nebūtu laiduši.

Šo noslēdzot, man jāatgādina Rurika izcelsme no Augusta, Romas ķeizara, ko uzrādījuši daži mūsu rakstnieki (67). No iepriekš rakstītā redzams, ka daudzi romieši ir pārcēlušies pie rosiem uz varjagu krastiem. Ļoti iespējams, ka starp tiem ir bijuši kāda Romas ķeizara radinieki, kuru kopīgs apzīmējums bija Augusti, proti, tā saukti dižie vai patvaldnieki. Tādējādi, Ruriks var būt bijis kāda Augusta, tas ir, Romas imperatora radinieks. Iespējamību noraidīt nevaru, ticamību neredzu.

Pirmās daļas beigas

#

2. daļa. No Rurika valdīšanas sākuma līdz Jaroslava Pirmā nāvei

1. nodaļa. PAR RURIKA VALDĪŠANU UN CITIEM KŅAZIEM UN VALDNIEKIEM, KURI UZAICINĀTI NO VARJAGIEM-ROSIEM

Ruriks (Rurik, Riurik, Рюрик, Rørik; versija – dāņu vikings no Frīzijas Rorik, Roerik jeb Hrørek), Rosijas patvaldības dibinātājs un daudzu valdnieku ciltstēvs, slāvu un somu lūgts, ieradies pie tiem par vietvaldi, tas ir, kņazu kopā ar diviem brāļiem, ar visu dzimtu un ar varjagiem-rosiem (862 года. Нестор; arī ‘Повѣсть времяньныхъ лѣтъ’).

Par apmešanās vietu vispirms izraudzījies Ladogu, lai gan galvenie viņa uzaicinātāji bijuši Novgorodas slāvi, un šīs pilsētas dižums galvaspilsētai būtu piedienējis labāk. Tāpēc šķiet, ka Ruriks uz viņu vārdu nav diez kā paļāvies, zinot līdzšinējos savstarpējos ķīviņus. Ladoga ar nemitīgo slāvu, varjagu un somu caurbraukšanu sniedza ērtu izdevību novērot viņa nelabvēļu kustības Novegorodā. Vidējais brālis Sineuss (Sineus, Синеус) kļuva par vietvaldi Beleozerā (Белеозер, Белозе́рск); jaunākais, Truvors (Truvor, Трувор), Izborskā. (Mūsdienās pastāv viedoklis, ka izteikums “Rurik, Sineus, en Truvor” ir jālasa kā “Rurik, sine hus, en tro(gna) vär(ingar)” – Ruriks, viņa nams/radinieki un uzticami līdzbiedri).

Tā savā starpā vienotas izcelsmes un kopēja labuma vienoti valdnieki, nostiprinoties dažādās vietās, šaubīgo dažādu noslieču tautu piederīgos sasaistījuši ar spēcīgu vienprātīgas pārvaldības savienību. Kurnēt radušie novgorodieši baidījās no Sineusa palīdzības Rurikam, jo viņš pārvaldīja spēcīgo Belozerskas somu tautu, ko sauca par vepsiem (весью).

Truvors, atrazdamies tuvu savai iepriekšējai dzīves vietai, varēja savai un brāļu aizsardzībai sacelt kājās varjagus. Tādējādi ar savstarpēju atbalstu no visām pusēm lika nemierīgajām galvām, kuras Rurika izraudzīšanai nepiekrita, klusēt un būt pilnīgā paklausībā, tā ka lai gan Sineuss pēc divu gadu valdīšanas nomira un arī Truvors pēc viņa nedzīvoja ilgi, Ruriks tomēr pārcēlās uz dižo Novgorodu un atjaunoja pilsētu pie Volhovas.

Būdams vienvaldnieks pār daudzām zemēm, viņš izdalīja saviem bajāriem pārvaldībai pilsētas un apgabalus un atlaida tos no pakļautības savējiem un daudzajiem rosiem, īpaši Polotskā, Rostovā un Belo-ozerā, lai rosi, savienojoties ar slāviem un somiem, veidotu vienu tautu un tā nostiprinātu kopīgu mieru ar viņa valdījumu.

Redzot Rurika saprātu un vīrišķību, kāds ievērojams novgorodietis, vārdā Vadims, cilvēks, kurš sliecās uz iepriekšējo visas tautas pārvaldes veidu un pats, domājams, vēlējās tajā piedalīties, ja ne būt galvenais, apspriedās ar saviem domu biedriem kā tikt vaļā no rosu varas (Новгородский летописец). Un paļaujoties uz savu svarīgumu novgorodiešos un uz saviem līdzzinātājiem, viņš runāja atklāti, ka Ruriks ir atnācis viņus padarīt par rosu vergiem un uz paaudžu paaudzēm nostiprināt patvaldību. Padzirdējis šādas musinošas runas un uzzinājis nolūku, Ruriks Vadimam un līdzzinātājiem ir spriedis nāves sodu. Un tādā veidā vienus ietekmējot ar draudiem uz bailēm, ar varu uz paklausību, citus ar tiesu un labvēlīgumu uz mīļu sadzīvošanu, nostiprinājās nesatricināmā varā.

Viņa valstij tad pakļāvās no slāvvalodīgajiem: Novgoroda, Izborska un Polotska; no somu tautas: meri, vepsi un muromieši, tas ir, Rostova, Beloozero un Muromas zeme. Dienvidu slāvi kā poļani, kriviči, drevļani, severjani un citi tika daļēji savu vecajo vadīti, daļēji maksāja nodevas hazāriem. Ziemeļu slāvus jaunie valdītāji iesauca par rosiem.

Kopā ar Ruriku no varjagiem bija ieradušies divi ievērojami bajāri Oskolds (Askold, Haskuldr, Höskuldr) un Dirs (Dyri), kuri nebija raduši dzīvot mierā, bet vienmēr labprāt vingrinājās kara lietās.

Tie lūdza viņus atlaist kopā ar dzimtu un ļaudīm uz Konstantinopoli (Cargrada) lielāku laimi pameklēt karā. Palaisti, uzņēma ceļu lejup pa Dņepru ar kuģiem. Poļanu zemē kalnā ieraudzīja pilsētu un tur dzīvojošajiem vaicāja, kam tie pakļauti. Uz to iedzīvotāji atbildēja, ka pilsētu uzbūvējuši trīs brāļi – Kijs, Ščeks un Horivs (poļani Кий, Щек, Хорив; māsa Лыбедва) – nosaukuši vecākā vārdā, un ka viņu vairs nav. Ka iedzīvotāji maksā nodevas hazāriem. Oskolds un Dirs apmetās Kijevā, pievienoja sev daudz varjagu un sāka valdīt pār poļaniem neatkarīgi no Rurika.

Nostiprinājuši varu, savāca karaspēku un devās uz Konstantinopoli cara Mihaila laikā, viņa lielvalsts četrpadsmitajā vasarā (Нестор, 866 год). Valdnieks, būdams karagājienā pret agariešiem (агаряне, Αγαρηνοί, ismailīti, no Agara – Ismaila māte) pie Čorgunas upes (Чоргунь; Казыклы-Озень; Чорна, Къазыкълы-Озен, Qazıqlı Özen, Çorğun, Чоргъун, upe Krimā, ietek Sevastopoles līcī), saņēmis vēsti no metropolīta, atgriezās Konstantinopolē. Oskolds un Dirs, piestājuši Grieķijas krastos ar divsimt kuģiem un izpostījuši apkārtējās vietas ar daudzām slepkavībām, aplenca pilsētu, un pats cars tajā iekļuva ar grūtībām. Iegājis Vlahernas (Влахернская, в подлиннике Лахернскуая) baznīcā ar patriarhu Fotiju (Фотий), visu nakti klausījies lūgsnas. Rāmā laikā ar dziedāšanu iznesuši krastā Dievmātes tērpu (Ризу Богоматере), iegremdējuši ūdenī. Pēkšņi sacēlusies liela vētra un, piedzinusi rosu kuģus pie krasta, tos sasitusi. Oskolds un Dirs, zaudējuši lielu daudzumu karaspēka, ar niecīgām paliekām atgriezušies Kijevā.

2. nodaļa. PAR HELGA VALDĪŠANU

Valdījis Novgorodā septiņpadsmit gadus, Ruriks mierīgi nodzīvojis līdz mūža galam (879 год). Mirstot uzdevis valdīšanu dēlam, vēl bērnam, Ingeram (Inger, no skand. Ingvarr, Inglar, Игорь) un kopā ar viņu savam tuviniekam Helgam (Ольг, Олег, Oleg, Oleh, Aleh, Алег, no sennorvēģu Helgi, Helge – svēts). Pēc Rurika nāves Helgs, vēlēdamies vairot Ingera mantojumu un apvienot slāvu tautas zem viena valdījuma, savācis karaspēku no varjagiem, slāviem un somiem, paņēmis dažus krivičus un ieradies pie Smoļenskas, pakļāvis krivičus un Kriviču zemi un iecēlis savus pārvaldniekus. No turienes laižoties lejup pa Dņepru, ieņēmis Ļubeču (Любеч, arī Τελιουζα, Телиоца) un pārvaldību uzdevis saviem karavadoņiem. Tuvojoties Kijevai, kur vietvalži bijuši Oskolds un Dirs, daļu karaspēka paslēpis kuģos, daļu atstājis nopakaļ. Un, pie Ugorskas piepeldējis Kijevai, nosūtījis pie Oskolda un Dira vēstnesi ar ziņu, ka dodas tirgoņi uz Grieķiju no Helga un Ingera, lai redzētos ar savas dzimtas piederīgajiem. Oskolds un Dirs bez kādām aizdomām iznākuši pie kuģiem ar mazu cilvēku skaitu, varbūt vēlēdamies šos caurbraucējus apmīļot un pievienot Kijevas iedzīvotājiem. Pēkšņi kuģos slēptie izlēkuši ar ieročiem un Oskoldu un Diru ielenkuši. Tad Helgs, parādījis Ingeru, paziņojis: “Šis ir Rurika dēls un mantinieks; jūs neesat no kņazu dzimtas un jums nav jāvalda”. Un tad pēc Helga pavēles Oskolds un Dirs nogalēti. Viņu ķermeņi uznesti kalnā, kas tiek saukts par Ugora (Угор, Вугор, Угорское урочище, Козловка, Провалье) kalnu. Vēlāk virs Oskolda kapa uzbūvēta svētā Nikolaja baznīca; uz Dira kapa – svētās Irinas. Pēc viņu nāves Helgs sēdies pārvaldīt Kijevu un to pasludinājis par galveno pār rosu pilsētām. Un tā sākti saukt poļani un citi viņa valdījumā esošie apkārtējie slāvi.

Helgs, gādājot par sev uzticēto tautu labklājību, sāka būvēt pilsētas un iedibināt prāvas nodevas. Pirmkārt, varjagu-rosu uzturēšanai noteica, lai novgorodieši maksā pa trīssimt grivnas gadā, kas turpinājies līdz lielkņaza Jaroslava Pirmā nāvei. Nodevas uzliktas arī krivičiem un meriem. Pēc tam Helgs iekarojis drevļanus un ar šo savvaļas tautu izrīkojies cietsirdīgi, nodevu uzlicis smagu – pa melnajai caunai uz dūmu (skursteni, sētu). Severjani un radimiči tad bijuši nodevu devēji hazāriem, tāpēc Helgs devies ar karaspēku atbrīvot severjanus un tiem uzlicis vieglu nodevu. Radimiči caur viņa atsūtītajiem pārgājuši pakļautībā un sākuši maksāt nodevu šelegu (no ‘šiliņš’ – trešdaļa graša), kā līdz tam devuši hazāriem. Pakļāvis krivičus, ļubčanus, poļanus, drevļanus, severjanus un radimičus, karojis ar suličiem (slāvi pie Sullas, Сулла, Dņepras pietekas upes) un tiveriešiem (slāvi ap Dņestru, Prutu, Donavu tagadējās Moldovas un Ukrainas teritorijā, iesp. gucuļu priekšteči).

Ap to laiku gar Kijevu caur vietu, kas tagad tiek saukta par Ugorsku, ir devušies ugri (898 год). Pie Dņepras apmetušies teltīs. Viņi klejojuši līdzīgi polovciešiem. Pa to laiku Ingers ir nonācis vīrieša kārtā, Helga vadībā devies karagājienos, un tauta sākusi izrādīt viņam paklausību. Tad savienojies laulībā ar Helgu (Helga, Oļga), kura atvesta no Pleskavas (903 год).

Jau liekot cerības uz Ingeru kā valsts vadītāju, Helgs nodomāja doties pret grieķiem. Tam nolūkam savāca lielu karaspēku no varjagiem, Novgorodas slāviem, krivičiem, drevļaniem, radimičiem, poļaniem, severjaniem, vjatičiem, horvātiem, dulebiem, tiveriešiem un somiem. Kijevu uzticēja Ingeram; devās uz Konstantinopoli pa sauszemi ar kavalēriju, divos tūkstošos sīku kuģu pa ūdeni. Grieķi, uzzinājuši par tuvošanos, aizprostojuši šaurumu no Melnās jūras un ieslēgušies pilsētā. Tad, izkāpis krastā no jūras, Helga karaspēks metās laupīt, pēc sena kara paraduma izlaupīja, nodedzināja daudzas mājas un baznīcas, kādus cilvēkus sacirta, kādus kāra, kādus slīcināja ūdenī un mocīja, dažādi vārdzinot. Tad Helgs savam karaspēkam lika darināt riteņus un uz tiem uzlikt kuģus. Sacēlās ceļavējš un piepūtis buras nesa viņus uz Konstantinopoles sienām.

To redzot, grieķus pārņēmušas šausmas, un viņi sūtījuši pie Helga ar lūgumu, lai neizposta pilsētu, bet pieņem nodevu kādu vēlas. Helgs licis karaspēkam apstāties. No pilsētas pretim iznests dažāds ēdiens un vīns, bet to nav pieņēmuši, sargājoties no indes. Grieķi bailēs un izbrīnā runājuši: “Tas nav Helgs, kas ar mums karo, bet svētais Dimitrijs, dieva sūtīts mūsu sodam”.

Nodevu no viņiem pieprasījuši pa divpadsmit grivnām no cilvēka. Kopā viņu bijis astoņdesmit tūkstoši, pa četrdesmit uz kuģa. Prasībai piekrituši, lūguši mieru un postošās karadarbības izbeigšanu.

Helgs, nedaudz atkāpies no pilsētas, sācis sarunas par miera līgumu ar Levu (Λέων) un Aleksandru (Αλέξανδρος), grieķu cariem (907 год. Нестор). Tāpēc nosūtījis pie viņiem augstmaņus, kuri vienojušies ar grieķiem, lai papildus noliktajām divpadsmit grivnām uz cilvēku maksā pusgada nodevas rosu pilsētām: pirmkārt, Kijevai, tad Čerņigovai, Perejaslavļai, Polotskai, Rostovai, Ļubečai un citām, kurās valdījuši lielkņazi Helga vadībā; rosijiešus, kas ieradušies pēc nodevas apmierināt pēc vēlēšanās ar ēdienu un dzērieniem; atpakaļceļam dot pietiekami pārtiku un vajadzīgos enkurus, virves un buras; rosijiešiem pēc pusgada nodevas neierasties bez tirdzniecības un precēm; lai kņazs ar savu vārdu savējiem aizliedz darīt pāri ciemiem; un pēc ierašanās stāvēt pie Svētā Mamanta (Sveti Mamant, Мамант Кесарийский (Каппадокийский), svētais moceklis) vārtiem, līdz pēc cara pavēles uzskaitīti visi; pilsētā ierasties līdz piecdesmit cilvēkiem pa vieniem vārtiem, bez ieročiem; muitu par preču pārdošanu un pirkšanu nemaksāt.

Cari šo līgumu apstiprinājuši ar krusta skūpstīšanu. Helgs saskaņā ar toreizējo Rosijas ticību zvērējis pie saviem ieročiem un dieviem Peruna un Volosa, lopu dieva. Un tā no abām pusēm ir apstiprināts miers. Helgs, par uzvaras zīmi piekāris pie Konstantinopoles vārtiem savu vairogu, atpakaļ devies pa jūru ar lielu guvumu. Rosiem licis pacelt pavolokas (dārgs iepirkts zīda vai kokvilnas audums), slāviem nātru buras. Tik spoži, ar lielām bagātībām un greznām lietām viņš sasniedza Kijevu. Vienkāršā un māņticīgā tauta viņu sauca par brīnumdari, jo viņa darbi šķita cilvēkam neiespējami.

Pēc četriem gadiem rietumu pusē parādījās komēta krūma izskatā (68). Ap to pašu laiku Helgs nosūtīja savus augstmaņus uz Grieķiju pie cariem Leva un Aleksandra, lai apstiprina līdzšinējo mieru un iedibina tirdzniecības līgumu (911 и 920 г. Нестор; В подлиннике ошибка: нужно 911 и 912); cari piekrita un to nostiprināja: lai starp rosijiešiem un grieķiem pastāv nesatricināms miers un mīlestība bez aizdomām; nedot ieganstu viens otram pārkāpt vienošanos, bet to vienmēr saglabāt nekropļotu un uz visiem nākamiem gadiem; tiesās lietas starp abām tautām spriest atbilstoši pierādījumiem, bet kad tādu nebūs, zvērēt prasītājam; ja grieķis nogalē rosijieti vai rosijietis grieķi, slepkavu sodīt ar nāvi uz vietas, kur slepkavība izdarīta; bet ja slepkava aizbēg, tad nogalētā tuvākajam radiniekam saņemt slepkavas mantu un slepkavas sievu; ja slepkava nabags un noslēpies, gaidīt līdz atrod un nodod sodīšanai; par ievainojumu un sasitumiem maksāt litru sudraba pēc Rosijas likuma, bet kurš trūcīgs, tam jāatdod viss, ko var, arī apģērbs, ko valkā, un jāzvēr, ka vairāk ar ko maksāt nav, un neviens viņam nepalīdz; šajā gadījumā tālāk nemeklēt; ja rosijietis grieķi vai grieķis rosijieti pārsteidz zogot un nogalina, tad no viņa nepiedzen un ļauj nozagto paņemt atpakaļ, ja zaglis nepretojoties atdodas rokā, ļauj paņemt no viņa nozagto trīskārtīgi; arī ar varu atņemtais jāatdod trīskārtīgi; ja grieķu kuģis ir spiests piestāt krastā, kur ir rosijieši, tad aizvadīt to uz drošu vietu un sniegt palīdzību; tāpat arī grieķiem ir jāpalīdz rosijiešiem, pie kam, ja nodara slepkavību vai vardarbību, rīkoties kā noteikts iepriekš; ja rosijietim gadās svešā zemē redzēt gūstā saņemtu grieķi vai grieķim rosijieti, tad to izpirkt un atlaist uz viņa zemi, saņemot par viņu atdoto cenu, vai cenu aizvietot ar nodevu; līdzīgi izpirkt arī kara gūstekņus un atgriezt viņu zemēs, saņemot par viņiem izdoto naudu; gūstekņus no kara palīgspēkiem, lai no kādas valsts nebūtu, izpirkt par divdesmit zelta gabaliem; rosijiešiem savus izbēgušos vergus vai nozagtos un ar varu pārdotos vergus paņemt no tirgoņiem pēc sūdzības iesniegšanas un verga atzīšanās; tirgoņiem savus aizbēgušos vergus meklēt pēc sūdzības iesniegšanas un atrastos paņemt; kas neļauj pie sevis meklēt, būs vainīgais; kad kāds no rosijiešiem, kas kalpo grieķu caram, nomirst, neizkārtojis savas mantas un ir bijis bez tuviem radiniekiem, tad to atdot uz Rosiju tāliem radiniekiem, bet ja mirstot ir iecēlis mantiniekus, viņa mantību atdot tiem.

Ļaundarus, kas aizbēguši no Grieķijas uz Rosiju vai no Rosijas uz Grieķiju, atgriezt viņu zemē ar varu.

To visu nostiprināja ar savstarpējiem rakstiskiem līgumiem; grieķi skūpstot krustu, rosijieši pēc sava likuma zvērot, lai nepārkāptu nevienu vienīgu noteikumu no noteiktās un apstiprinātās vienošanās; kas veikta 912.gada septembrī.

Cars Leons (Levs) pagodināja Rosijas sūtņus ar daudzām dāvanām un lika saviem augstmaņiem parādīt tiem baznīcu skaistumu un zeltā greznotas pilis, kas pilnas ar daudzām dārglietām un dārgakmeņiem, pie tam arī Kristus Ciešanu relikvijas un svēto pīšļus, lai viņi to redzot nosliektos uz kristīgo ticību un, tai pievienojoties, sadzīvotu ar grieķiem mierā un klusumā. Atgriezušies Rosijā, pavēstīja Helgam miera noslēgšanu, ar ko apmierinājies viņš pārējo dzīves laiku pavadīja rāmi.

Par viņa nāvi ir saglabājies brīnumains nostāsts, kas senuma dēļ ir uzskatāms par iespējamu.

Pirms kara ar grieķiem Helgs ir vaicājis zintniekiem, no kā viņam pienāks dzīves gals. Atbildēja, ka mirs no sava mīļotā zirga. Tādēļ viņš nolēma nekad tajā nesēsties, nedz vest pie sevis, bet turēt un barot īpašā vietā. Atgriežoties pēc četriem gadiem no Grieķijas, rudenī atcerējies par zirgu. Atsaucis galveno zirgkopi un pavaicājis, vai šis zirgs ir dzīvs. Dzirdējis, ka miris, pasmējis par zintniekiem. Teicis: “Melīgas ir visas jūsu zīlēšanas – zirgs miris, bet es dzīvs; gribu redzēt tā kaulus un parādīt jums atmaskojumam”. Un tā, aizjājis uz vietu, kur gulēja kaili kauli, un, ieraudzījis kailu pieri, nokāpa no zirga, uzkāpa tai un noteica: “Vai tad no tā man var būt nāve?”. Pēkšņi no pieres izslīdējusi čūska iekodusi kājā, no kā viņš saslimis un nomiris pēc trīsdesmit triju gadu valdīšanas. Par viņu daudz raudājusi visa tauta. Apglabāts Ščekovicas kalnā (Щековице, Скавика, Олегова гора Podolas rajonā), un hronista Nestora laikā viņa kaps ir bijis redzams.

3. nodaļa. PAR INGERA VALDĪŠANU

Pēc Helga nāves pilnu pārvaldes varu pieņēma Ingers (913 год). Tad drevļani, cerot pie jaunās varas atbrīvoties no Rosijas pakļautības, atteicās no viņa un ieslēdzās pilsētās. Tomēr viņu cerības bija veltas, un pasākums nederīgs. Ingera varonības uzvarēti un novesti paklausībā, tika par savu pārkāpumu piespiesti maksāt divreiz lielākas nodevas kā iepriekš.

Šajā laikā pirmoreiz Rosijas zemē ieradās pečeņegi (пєчєнѣзи, Πατζινάκοι, daļa saukušies par kangariem, Κάγγαρ – tjurku-oguzu valodā runājošu klejotāju cilšu apvienība), noslēdza mieru ar Ingeru un devās gar Donavu (915 год). Tajā laikā Simeons, bulgāru karalis, karoja ar grieķiem un iekaroja Trāķiju.

Grieķi nolīga pečeņegus, bet viņu karavadoņi, sastrīdējušies ar tiem, piespieda atkāpties un atgriezties savā zemē. Simeons, uzvarējis grieķus, ieņēma Adrianopoli (Aδριανούπολις, Адриануполис, Одрин, Edirne).

Ingers, savācis karaspēku, devās uz Konstantinopoli (931 год. В подлиннике ошибка: нужно 941). Bulgāri par to padeva caram ziņu, ka desmit tūkstoš rosu dodas pret viņu kuģos. Piestājis Mazāzijas krastos, Rosijas kņazs iekaroja Vifīniju (Βιθυνία, Bithynia), Paflagoniju (Paphlagonia) un Nikodimijas (Νικομήδεια, İzmit) zemi līdz Iraklijai (Ηράκλειο). Šajā rosijiešu uzbrukumā grieķu apgabaliem ir nodarītas lielas laupīšanas un baznīcu, klosteru izpostīšanas; daudz cilvēku ir sacirsts, nošauts un necilvēciski nogalēts ar galvās iedzītām naglām. Pēc tam no austrumiem ar grieķu karaspēku ieradies Panfirs Demestiks, (Πανθήρ, Панфир Демественник , Панфиръ доместикъ) ar četrdesmit tūkstošiem, Foka Patrikejs (Phoce, Фока Патрикей) ar maķedoniešiem, Fedors Stratilats (Θεόδωρος ο Στρατηλάτης, Федор Стратилат, Феодор святейший стратигъ) ar trāķiešiem un kopā citi ievērojami augstmaņi un rosijiešus ielenkuši no visām pusēm. Bet viņi apspriedušies uzsāka ar grieķiem kauju un pēc niknas un ilgas ciršanās, tiklīdz grieķi atgājuši, sakāpuši laivās un izbēguši jūrā. Feofans, grieķu karavadonis, izgājis tiem pretī, laidis uz rosijiešu laivām uguni no caurulēm. No šā baismīgā brīnuma un aizdedzinātajiem kuģiem daudzi metās ūdenī, un visi bija spiesti glābties bēgot. Atgriezies tēvzemē, Ingers uzvaras atņemšanu viņam skaidrojis ar to, ka grieķi uz viņa karaspēku laiduši zibenim līdzīgu uguni.

Tomēr, gribēdams savu slavu pasargāt ar atriebību, nosūtījis sūtņus pie varjagiem pāri jūrai, mudinot tos karot ar grieķiem. Tā viņš savācis lielu karaspēku: rosijiešus, varjagus, poļanus, slāvus, krivičus, tiveriešus un nolīdzis pečeņegus, paņemot no tiem ķīlniekus (аманат). Ar šo karaspēku devies pret grieķiem pa jūru un zemi (944 год). To padzirdējuši, hersonesieši (корсунцы, doriešu kolonisti Hersonesā – Χερσόνησος, Krimas Heraklejas pussalā) nosūtīja ziņu (bulgāru) caram, “ka pret viņu dodas neskaitāms karaspēks, un kuģi ir pārklājuši jūru”. Bulgāri apziņoja arī grieķus, ka nāk Ingers pa sauszemi un ir nolīdzis pečeņegus. To dzirdējis, Romans ir nosūtījis ar dāvanām un lūgumu, lai neiet iekarot Grieķijas zemi, bet pieņem nodevas, kādas iepriekš ņēmis Helgs, un vēl ar palielinājumu. Arī pie pečeņegiem nosūtījis dāvanai zīda stelles un daudz zelta. Ingers, sasniedzis Donavu, sasauca savus karavadoņus, pateica par cara sūtņiem un sāka ar viņiem apspriesties. Tad visi vienprātīgi ieteica: “Ja cars tā lūdz, ko vairāk mums gribēt? Bez asinsizliešanas dabūsim sudrabu un zeltu un zīda stelles. Kas zin, kurš uzvarēs? Un kurš ir sarunājis ar jūru, lai neviļņojas? Ejam ne pa zemi, bet pār jūras dzīlēm, kur katram var būt drīza nāve”. Tādam padomam paklausījis, Ingers iekarot Bulgārijas zemi novēlēja pečeņegiem. Pats, pieņēmis no grieķiem zīda stelles, sudrabu un zeltu visam savam karaspēkam, atgriezās Kijevā.

Pēc tam grieķu cari Romans, Konstantins un Stefans atsūtīja pie Ingera savus sūtņus agrākā miera līguma noslēgšanai un iedibināšanai (945 год). Ingers, apspriedies ar tiem par savienību, nosūtīja savus bajārus uz Grieķiju. Romans, uzklausījis ierēdņus, kopā ar Rosijas sūtņiem noslēdza mieru šādos punktos:

Rosijas lielkņazam Ingeram un visiem, kas ir zem viņa rokas, būs būt nesatricināmā mierā ar grieķu cariem – Romanu, Stefanu un Konstantinu – mūžīgi, kamēr spīd saule un pastāv visa pasaule; un kurš iedomāsies klusumu pārkāpt, lai kristietis pieņem atmaksu no Dieva Visu uzturētāja, spriedumu uz bojā eju šajā un nākošā laikā, un nekristītajiem nav palīdzības no Dieva un no Peruna, lai nespēj aizsargāties ar saviem vairogiem, lai top sacirsti ar saviem zobeniem, lai ikkatrs krīt no sava ieroča un lai ir vergi uz mūžiem.

Lielkņazam Ingeram un viņa bajāriem laist uz Grieķiju kuģus ar sūtņiem un tirgoņiem cik vajag un, kā nolikts, sūtņiem nest zelta zīmogus, bet tirgoņiem sudraba. Pavadvēstulēs uzrādīt kuģu skaitu. Kas ieradies bez pavadvēstules, turams apsardzē līdz paziņojumam Rosijas kņazam; kas pretojas, nogalināt, nebažījoties par sodu, bet par aizbēgušiem aizrakstīt kņazam, ar ko viņš var rīkoties pēc savas gribas. Ja rosijieši ierodas bez tirgošanās, tad viņi nedrīkst ņemt ikmēneša nodevas, kā to liedzis kņazs, nedz ālēties Grieķijas valsts ciemos, un jādzīvo draudzē pie Svētā Mamanta (vārtiem). Atbraukušos visus pierakstīt, nosaucot vārdā, un tad lai tirgoņi ņem savu mēneša nodevu, bet sūtņi nodevas Kijevai, Čerņigovai un Perejaslavļai un pārējām pilsētām. Tirgošanās nolūkā pilsētā ieiet pa piecdesmit cilvēkiem pa vieniem vārtiem, cara tiesu izpildītāja pavadībā, un ja kāds rosijietis vai grieķis dara netaisnīgi, tad viņiem ir jāsavalda. Lai rosijieši iegājuši pilsētā nedara pari, un lai zīdu (паволока) nepērk dārgāk par piecdesmit zelta gabaliem. Nopirktās preces uzrādīt tiesas izpildītājam, kuram tās apzīmogotas jāatdod viņiem atpakaļ. Aizbraucot rosijiešiem jāņem ceļam ēdamās preces un kas vajadzīgs kuģu aprīkojumam, kā noteikts iepriekš, un viņi jāpavada grieķu aizsegā, bet ziemot pie Svētā Mamanta nav ļauts. Ja vergs pārbēg no rosijiešiem pie grieķiem un tiek atrasts, paņemt viņu atpakaļ; ja atrasts netiek, samaksāt par viņu pret zvērestu divus zīdus, kā nolikts iepriekš. Ja bēglis aizgājis un kaut ko paņēmis līdz, bet pēc atgriešanās tas ir vesels, ir jāsamaksā divi zelta gabali.

Kad rosijietis grieķim vai grieķis rosijietim mēģina kaut ko atņemt, sods būs visai ciets, bet ja tiešām atņem, ir jāatdod divtik, tas ir, nozagtais nebojāts un jāpieliek nauda tā vērtībā; bet ja nozagtais ir pārdošanā, atdot divkāršu cenu un zagli sodīt pēc Rosijas un grieķu likumiem. Gūstekņus jaunus vīriešus un pieaugušas un labas meičas izpirkt par desmit zelta gabaliem, vidējos gados par astoņiem, vecus un mazgadīgus par pieciem. Ja verdzībā pie grieķa kā gūsteknis atrodas rosijietis, dot viņam izpirkuma naudu desmit zelta gabalus, bet ja grieķis viņu pircis, tad samaksāt to pašu cenu. Rosijas kņaziem neiekarot Hersonesas (Корсунской, Χερσόνησος) zemi un neturēt pār to nekādu varu, jo tā ir Grieķijas valsts sastāvā.

Bet kad Rosijas kņazi karo ar citām valstīm, tad grieķiem ir jāpiepalīdz ar vajadzīgo karaspēka daudzumu. Kad rosijieši atrod krastā izmestu grieķu kuģi, lai nedara pāri. Ja kāds dara pāri vai kaut ko paņem vai paverdzina cilvēku vai nogalina, tas padots sodam pēc abu pušu likumiem. Hersonesiešiem, kas zvejo zivis Dņepras grīvā, lai rosijieši nedara pāri nekādā veidā, un viņu grīvās neziemo, nedz Beloberežjes kāpā (Білобережжя, Белобережье, tatāru Кинбурн – кыл-бурун, smilšu kāpas Dņepras grīvā), nedz pie Svētā Eleuterija (Ελευθέριος, Елевферий, St. Eleutherius, St. Eleftherios), bet uz rudeni atgriežas savās majās; un vēl – Rosijas kņaziem nelaist tuvojošos tumsoņu barus (черней) un bulgārus (69) iekarot Hersonesas zemi. Sodīt grieķus – noziedzniekus nav Rosijas kņazu varā, bet tie jāatstāj grieķu cariem spīdzināšanai. Par slepkavībām tiesāt kā noteikts iepriekšējā līgumā ar Helgu. Ja Grieķijas valstij gadīsies vajadzība pēc karaspēka pret ienaidniekiem (сопостаты), tad Rosijas lielkņazam jāsūta vajadzīgais skaits saskaņā ar vēstuli, no kā citas valstis zinās, kāda grieķiem ir mīlestība ar Rosiju”.

Par šo līgumu Rosijas sūtņi zvērēja pie Peruna un ieročiem, bet kristiešu likumu pieņēmušie zvērēja svētā Elijas (St. Elias, Iļja) baznīcā; zvērestā Rosijas sūtņi iesaistīja arī grieķu caru. Pēc viņu atgriešanās Ingers, būdams apmierināts ar šā miera noslēgšanu, uzkāpa pakalnā pie Peruna, nolika tā priekšā ieročus, vairogus un zeltu, un zvērēja grieķu sūtņu acu priekšā, un kopā ar viņu viņa bajāri un karavadoņi. Pēc šā miera noslēgšanas Ingers veselu vasaru valdīja mierā, kas pārtrūka, iestājoties rudenim (945 год). Viņam bija ievērojams karavadonis vārdā Svenelds (Свендельд, Свенельдъ, Sveneldo, Sventeld, Swiętold, Svendeld, Sphegkel, Sphaggel, varjagu izcelsmes karavadonis), kuram īpašas mīlestības un žēlsirdības dēļ bija atdevis pārvaldībā Drevļanu zemi, kas bija iegūta un aplikta ar nodokļiem pirms viņa karagājieniem uz Grieķiju. Svendelds ņēma pa melnajai caunai no sētas un ar to kļuva visai bagāts.

Ingera karavadoņi, kas bija kopā ar viņu karojuši Grieķijā, to skaužot, kņazam teica, ka viņš tik daudz dāvinājis vienam cilvēkam, un Svendelda kalpi ir ieroču un tērpu greznoti, bet viņi kaili.

Tā viņi deva padomu doties pie drevļaniem, lai savāktu nodevas viņam un pašu guvumam. Ingers, padomam paklausījis, devās ar izlasītu karaspēku, lai vēl pieliktu pie pirmās nodevas. Nodarījis daudz vardarbības, devās atpakaļ uz Kijevu, bet vēl lielāka guvuma dēļ iegriezās pie drevļaniem ar nedaudz cilvēkiem, neraugoties uz viņu noliedzošo attieksmi. Drevļani ar savu kņazu, sauktu Mals (Мал (? — 946)), nosprieduši, “kad vilks pierod laupīt aitas, tad aiznesīs visu ganāmpulku, kamēr to nenositīs”. Un tā, apbruņojušies pret Ingeru, viņu un pavadoņus nogalinājuši pie Korostenas (Коростень, Искоростень), viņu galvenās pilsētas. Viņa kaps tajā vietā bijis redzams vēl Rosijas hronista Nestora laikā.

4. nodaļa. PAR HELGAS VALDĪŠANU

Pēc Ingera nogalēšanas valdīšanu pārņēma lielkņaze Helga (Helga) (945 год. Нестор), jo viņas vienīgais dēls Svendoslavs (Svendoslav, Σφενδοσθλάβος Svjatoslavs, Сфендославос) bija vēl nepilngadīgs. Drevļaniem šķita, ka viņas atraitnība un Svendoslava jaunība ir viņiem pa spēkam, lai ne vien atbrīvotos no pakļautības, bet arī Kijevas valdīšanā uzceltu savu kņazu, viņu savienojot laulībā ar Helgu un tādā veidā iegūtu vairākumu pār rosiem un poļaniem. Ar šādu nolūku uz Kijevu nosūtīti divdesmit ievērojami cilvēki ieradās pa ūdeni un piestāja pie Boričeva (Борович). Ūdens tajā laikā tecēja gar Kijevas kalniem, un iedzīvotājiem vēl nebija mājas Podolā, bet dzīvoja, apmetušies kalnā. Ārpus pilsētas bija cita kņazu sēta, ko sauca par ‘Teremnoi’ augstas akmens torņmājas (терем) dēļ. Helga, dzirdējusi par ierašanos, bēdās sašuta, redzot sava dzīvesbiedra nogalinātāju nekaunību. Viņas asarām un raudām atbildēja visa tauta ar raudāšanu un vaimanāšanu. Kaut cik nomierinājusi lielās bēdas, lielkņaze savā sirdī apņēmās visos iespējamos veidos atriebt drevļaniem dzīvesbiedra nāvi. Un tāpēc, pirmkārt, ar viltīgu sūtņu pieņemšanu uzsāka sava nodoma īstenošanu – laipni atbildēja tiem, kas stāvēja viņas priekšā ar bezkaunīgu runu, ka viņi sūtīti no Drevļanu zemes pateikt:

Tavu vīru mēs nogalējām par mūsu aplikšanu ar nesamērīgu nodevu, ar kuru viņam tomēr vēl nepietika, izlaupīja mūs kā vilks. Mūsu kņazi ir rātni, savu valdījumu darījuši bagātu ar zemkopību; un (nākam) tev kā pienākas zvērēt mūsu kņaza Mala uzdevumā”.

Tīk man jūsu runa”, – teica viedā Helga, – manu dzīvesbiedru vairs neuzmodināt. Parādot manu labvēlību jūsu kņazam un jums, izrādīšu jums godu un priekšrocību savu ļaužu priekšā. Tagad atgriezieties mierīgi uz savu kuģi, bet no rīta protiet savu priekšrocību parādīt viņiem”.

Nākošajā dienā krastā pie drevļanu kuģa ieradās Helgas sūtņi, lūdzot viņus uz kņazienas pavēli ierasties pilsētā uz viņiem sagatavoto godināšanu. Drevļani dīžojoties atbildēja: “Negribam iet ar jums ne kājām, ne zirgos; jūs mūs aiznesīsit mūsu laivā uz savām galvām”. Iztapīgi paklausot, sūtņi ar tādu dīvainu kauna darbu uzkāpa torņmājas sētā. Helga, no tās augstuma raugoties un smejoties par muļķīgo lepnību, viņu plātīšanos pārvērta par bēdām. Lika drevļanus ar laivu pēkšņi iegāzt sētā ar nodomu sagatavotā bedrē.

Un pienākusi pavaicāja, vai viņiem uz precināšanu izrādītā godināšana ir pietiekami patīkama. Drevļani nožēlojot un bailēs bedrē kliedza, ka Ingera nāve viņiem labu nav nesusi, un ka par savu ļaundarību nodoti pienācīgam sodam. Tas drīz vien tika izpildīts, uz Helgas pavēli aprokot viņus zemē dzīvus.

Tūdaļ uz Drevļanu zemi tiek nosūtīti ziņneši, lai precināšanai no drevļaniem izsūta ievērojamus cilvēkus, kuri tad Helgu ar pienācīgu godu pieņemtu un aizvestu pie sava kņaza, un lai kijevieši viņu atbilstoši atlaistu. Drevļani, neredzot no saviem iepriekš apstiprinājumam nosūtītajiem nevienu cilvēku, – ak, lauku vientiesība! – ir noticējuši.

Piecdesmit Drevļanu zemes pārvaldnieki bez vilcināšanās ieradušies Kijevā. Vai ir vaicājuši par saviem iepriekšējiem sūtņiem, par to nekas nav minēts. Šeit Nestors ir kaut ko izlaidis; bez tā drevļanu nolaidība šķiet vēl neiedomājamāka. Helga likusi viņus pēc ceļa grūtībām kā pie rosijiešiem pierasts pavadīt uz pirti, kurā ar apliktiem žagariem sadedzināti un pārvērsti pelnos.

Nosodījumu par šo baismīgo un bargo atriebi mazina Helgas derīgais pasākums, ar kuru viņa iznīcināja ievērojamu drevļanu priekšnieku daļu un sagatavoja ceļu tālākai uzvarai. Šādiem darbiem viņa uz Drevļanu zemi nosūtīju savu ziņnesi, lai brīdina, ka viņa jau ceļā un lai pie Ingera kapa tiek sagatavoti dažādi medali un visāds ēdamais papilnam, lai viņa pirms stāšanās otrajā laulībā var veikt bēru mielastu savam pirmajam dzīvesbiedram. Drevļani nopriecājās par viņas ierašanos un pavēlēto izkārtoja savas galvenās pilsētas Iskorestas (Коростень, Искоростень) priekšā. Norunātajā laikā lielkņaze Helga kā solījusi ierodas ar atlasītiem cilvēkiem nevis uz kāzu līksmībām, bet uz kauju.

Drevļani, krāšņi tērpušies svētku tērpos, iznāk no pilsētas pretim un pieņem viņu ar lielu godu. Uz jautājumu par pirmajiem un otrajiem sūtņiem tiek atbildēts, ka tie seko ar smagiem kņazienes lielas bagātības vezumiem, ko viņa tagad jau vairāk uztic drevļaniem. Bez tam aizdomu novēršanai par slēpto ļaunprātību ir pieticis ar Helgas klātbūtni un mazo cilvēku skaitu.

Kā sarunāts ar drevļaniem, pirms viņu domātajām laulībām virs dzīvesbiedra kapa uzber lielu pauguru, to mitrina ar asarām, ko pēc tam sārtina ar viņa nogalētāju asinīm. Drevļani, redzēdami, ka Helga pēc rūgtās raudāšanas pārģērbjas gaišā un laulības svinībām piemērotā tērpā, sākuši līksmot, dzīrot un baudīt saliktos medalus. Kijevieši centās kā kalpi cienāt viņus ar lielu laipnību un ievērību; paši pēc gudrās kņazienes pavēles dzēruši visai atturīgi, ne dzeršanai, vien labākam uzmundrinājumam tuvajam pilnīgi slepenajam pasākumam. Līksmojošajiem un pat līdz apgrūtinājumam sadzērušamies drevļaniem ir šķitis, ka viņi jau Kijevā valda pār visām Rosijas valstīm, un tie trakulībā jau zākājuši Ingeru viņa dzīvesbiedres priekšā ar visādiem nopulgojošiem vārdiem. Pēkšņi atlasītie Helgas pavadoņi pēc dotas zīmes ar atkailinātiem ieročiem uzbrukuši iedzērušajiem; viņu cerības un nekaunību pārtraukuši ar nāvi. Korostenas lauku pārklāja piecu tūkstošu sacirsto līķi, starp kuriem bija daudz augstmaņu, un cerētās laulības pārvērtās par baisu bēru mielastu par godu Ingeram. Helga, izpildījusi savu nodomu, steigšus atgriezās Kijevā un tūlīt savāca ievērojamu spēku, lai nedodot atjēgties izmantotu ienaidnieka apjukumu un vājumu, un uzbruktu ar lielākām sekmēm.

Lielākam sava karaspēka uzmundrinājumam viņa kara vadīšanā kā līdzdalībnieku pieņem savu dēlu Svendoslavu, kurš staro jaunībā un drosmē. Drevļani atnākušos uz Iskorestu sagaidīja apbruņojušies, un tiklīdz abu pušu pulki satikās kaujai, Svendoslavs meta šķēpu un to iztrieca zirgam caur ausīm (70). Karavadonis Svenolds iekliedzās: “Mūsu kņazs ir sācis kauju; draugi, stāsimies stingri aiz viņa”. Neizturējuši lielo Helgas un Svendoslava karaspēka dziņu, drevļani metās bēgt; palikušie no Rosijas zobena cirtiena ieslēdzās savās pilsētās. Helga un Svendoslavs ielenca Iskorestu, kas bija galvenā vainīgā Ingera nogalēšanā. Visu vasaru ilgs aplenkums nespēja piespiest drevļanus padoties viņu spēcīgās aizsardzības dēļ.

Bargs un neizbēgams sods pastiprināja viņos pēdējos spēkus drosmīgai pretestībai.

Helga, redzot ilgā aplenkuma veltīgumu, savu aso prātu pagriež uz viltību un, nosūtījusi ziņnesi sienas priekšā, paziņo drevļaniem: “Visas jūsu pilsētas ir man pakļāvušās un apsolījušas nodevas; tie jau drošībā ar savas druvas. Bet jūs gribat nomirt badā, liedzoties būt man nodevu devēji”. Drevļani atbildēja: “Mēs būtu priecīgi maksāt nodevas, tomēr baidāmies, ka vēl turpināsi atriebt sava dzīvesbiedra nāvi”. Helga, viņus pārliecinot lika teikt, ka “Ingeru ir atriebusi trīskārt un vairāk dusmas uz viņiem neturēs, bet nodevas saņēmusi atgriezīsies Kijevā ar visu karaspēku”. Drevļani apsolīja medu un zvērādu maisus (to laiku naudu), cik lielkņaze prasīs. “Tagad jums pašiem ar medu un maisiem trūcīgi, – ar tēlotu žēlumu teic Helga, – apmierināšos ar mazu nodevu – dodiet manam karaspēkam pa trim zvirbuļiem un trim baložiem no sētas. Negribu jūs apgrūtināt ar pārmērīgiem nodokļiem un šajā ziņā savam dzīvesbiedram nesekošu”. Drevļani solīto labprāt izpildīja un ar atvieglojumu no Helgas dzirdēja: “Man un manam dēlam esat pakļāvušies; rīt atkāpšos no pilsētas. Sakiet šo prieku iedzīvotājiem”.

Sūtņu pilsētā atnestā ziņa drevļanos reizē ar iepriecinājumu izraisīja nolaidību, kurā, tiklīdz droši laidās miegā, tika pamodināti ar visur kvēlojošu ugunsgrēku un pēkšņās šausmās nonāca galējā sašutumā. Jo Helga nodevā pieņemtajiem un visā karaspēkā sadalītajiem putniem pavēlēja katram piesiet pa deglim un pret vakaru palaist brīvībā.

Lielais baložu un zvirbuļu daudzums, aizlidojot ar uguni uz savām ligzdām paspārnēs, baložu būros un torņos, aizdedzināja pilsētu visur. Iedzīvotājiem nebija laika censties dzēst mājas, bet tie ārkārtīgā steigā, mēģinot izbēgt no uguns, bēga ārā no pilsētas, kur viņus sagaidīja un sacirta Helgas pulki. Un tā drevļani, uzbudināti starp zobenu un liesmu, bija spiesti atdoties par upuri vienam no tiem. Noķertie pilsētas vecajie tika kādi sodīti ar nāvi, kādi atdoti Helgas karavadoņiem verdzībā. Pārējiem tika uzlikta smaga nodeva: divas daļas Kijevai, trešā Višgorodai (Вишгород, Вышгород, Ольжин град, град Волзи), kas īpaši piederēja un bija mīļa Helgai.

Pēc tam viltīgā uzvarētāja ar drosmīgo dēlu apstaigājusi Drevļanu zemi, iedibināja pārceltuves, piestātnes un zvejošanu, noteica par visu jaunus likumus un noteikumus, un Kijevā atnesa ieguvumu un prieku. Kur, gadu nomierinājusies no darbiem, uzņēmās ceļojumu apmeklēt Novgorodas valsti (947 год). Gar Mstu un gar Lugu, kur nolaidīgie somu iedzīvotāji vadīja nabadzīgu dzīvi, ļaujoties liktenim, nometināja slavēnu kolonistus, uzbūvējot iebraucamās vietas; noteica zvejošanu un citus ienesīgus iedibinājumus un uzlika gruntsnomu visā apgabalā; atgriezusies Kijevā noteica pārceltuves uz Dņepras un Sulas. Svendoslava pilnīgai vīrišķībai tuvais vecums, savstarpēja mīlestība un tēvzemes ziedošais stāvoklis solīja apmierinājumu.

5. nodaļa. PAR SVENDOSLAVA VALDĪŠANU

Helga, redzēdama sava dēla apmierinošos Rosijas valsts pārvaldīšanas mēģinājumus, ļāvās vēlmei pēc miera, kurā dzīvojot apdomāja tikumu atšķirības starp elku pielūdzējiem un kristiešiem, kuru Kijevā pēc rosijiešu kristīšanas nelaimīgā Oskolda un Dira karagājiena laikā uz Konstantinopoli jau bija daudz. Tā, uzticējusi lielkņaza uzdevumus Svendoslavam, viņa domas pievērsa vien kristīgajam likumam, kurā redzēja vairāk cilvēcības un apgaismības kā iepriekšējā barbariskajā neziņā. Tā ievirzīta, viņa ierodas Konstantina pilsētā (955 год), savu vēlmi atklāj caram un patriarham un ar svēto kristīšanos pievienojas Kristus baznīcai, mainot vārdu uz ‘Helēna’.

Nestors par šīs valdnieces kristīšanās apstākļiem sniedz maz ticamas ziņas, tas ir, par grieķu cara mīlas gūstu uz Helgu, un ka viņa to pārspējusi viltībā ar pieņemšanu no kristāmtrauka, lai vēlāk, būdams krusttēvs, tas nevar prasīt laulību ar viņu. Ja tā ir bijusi taisnība, tad mums jānotic daudzām lietām: pirmais, ka Helga pēc laulības ar Ingeru nodzīvojusi piecdesmit divus gadus vēl varēja savaldzināt caru ar skaistumu; otrais, ka grieķu cars un viņa bajāri bija tādi nejēgas un tik neattapīgi un, teiksim, lielāki vientieši kā drevļani, ka nespētu iedomāties par tuvas radniecības šķērsli laulībai. Nestora uzrādītie un citu rakstnieku skaidrāk attēlotie (Сборный Временник.71) Helgas atgriešanās Kijevā apstākļi liek domāt, ka tas ir darīts Helgai par izsmieklu. Jo grieķu cars no kristībā iesvētītās un Kijevā atgriezušās Helgas caur sūtņiem prasīja pateicībā par viņa dāvanām solītas dāvanas: vasku, baltos ādas maisus, vergus un karavīrus. Helga atbildēja, ka cars viņu aizvainojis, ļaunprātīgi izmantojot viņas vecumu. Ka pēc dāvanām būtu varējis nākt pats un pastāvēt ar viņu Počainas (Поча́йна) upē, kā viņa pie cara stāvējusi kristāmtraukā. Sūtņi atgriezušies ar šādu atbildi tukšā. Svendoslavs, nedomājot par likumu, ir ar visu gribu iedziļinājies kara lietās. Bet kristīties saviem padotajiem nav liedzis; kristītos turējis nicinājumā un izsmieklā. Savai mātei nav atņēmis varu braucot ārpus Rosijas robežām pievērst tautu kristīgajam likumam, uzstādīt krustus un lūgšanu namus, īpaši viņas dzimtenē Pleskavas apgabalā. Par savu labāko iepriecinājumu uzskatījis drosmīgu karavīru un spēcīgu pulku apvienošanu. Lidojis pār ienaidnieku zemēm kā ērglis un sitis tos leoparda trauksmē. Straujos karagājienus ar smagumu netraucēja ne daudzi vezumi ar krājumiem vai ēdiena gatavošanas rīkiem, ne teltis, ne gultas miera gūšanai. Viņa sātam pietika ar plāni sagrieztu un uz oglēm ceptu visādu gaļu. Gultas vietā zemseglu tūba, spilvena vietā segli, telts vietā apmetnis, un šajā uzvedībā savam valdniekam sekoja viss karaspēks.

Pēc drevļaniem viņa pirmie karagājieni bija uz Oku, Volgu un Vjatku (964 год). Daudzi no tiem maksāja nodevas hazāriem, tjurku cilts tautai; tos viņš padarīja par saviem nodevu maksātājiem. Un lai savus iekarojumus nostiprinātu, devās pret pašiem hazāriem (965 год). To galvenā apmetne bija Hersonesā, ko tagad sauc par Krimu, tomēr viņu apgabals pletās arī tālāk uz ziemeļiem pa plašiem laukiem līdz Rosijas robežām. Kagans, viņu kņazs, sastapies ar lielu spēku, iesaistījās cīņā ar Svendoslavu.

Bet pēc lielas asinsizliešanas bija spiests atdot viņam uzvaru; tika ieņemta pilsēta Belaja Veža (Сарке́л, hazāru valodā ‘baltā māja’, vēlāk ‘Белая Вежа’ – hazāru pilsēta Donas kreisajā krastā); sagūstītie hazāri un kopā ar tiem uzvarētie jasi (ясы, viena no alanu ciltīm) un kosogi (косог, ga-as-ga, гашк’, кашаг, кашаки, касахия, кашак – adigeji, čerkesi) tika aizvesti uz Kijevu kā gūstekņi.

Pa to laiku grieķu cars Nikifors Foka (Νικηφόρος Φωκάς) savas valdīšanas ceturtajā vasarā vēstulēs Petram (Петър I, Petar I), Bulgārijas valdniekam, vēstīja, lai nelaiž tjurkus celties pāri Donavai un postīt Romas valdījuma robežās. Šo ieteikumu vērā neņemšanas un dažādu atrunu dēļ cars sūta savu patricieti (patricius) Kalokiru (Калокир, Hersonesas stratēga dēls) pie Svendoslava, apsolot dāvanas un pakalpojumus, mudinot pret bulgāriem. Rosijieši saskaņā ar miera līgumu ar grieķiem iebruka ar Svendoslavu Bulgārijā, pilsētas un cietokšņus nolīdzināja līdz ar zemi. Kā liecina Nestors, Rosijas rokās toreiz nonāca astoņdesmit pilsētas. Par savu galvaspilsētu Bulgārijas zemē Svendoslavs nosauca Perejaslavecu (Переяславец, Переяславці, pilsēta pie Donavas tag. Rumānijas terit.), no grieķiem nodevas ņēma kā noteikts iepriekšējos līgumos.

Svendoslavam esot prom pie Donavas, Rosijā iegāja pečeņegi (968 год). Helga ieslēdzās Kijevā ar mazdēliem Jaropolku (Ярополк Святославич, Svendoslava un Predslavas (?) dēls), Helgu (Оле́г Святосла́вич, Svendoslava un ugru kņazienes Predslavas dēls) un Vladimiru (Влади́мир Святосла́вич, Svendoslava un Helgas saimniecības pārzines Malušas dēls). To mazgadības dēļ viņa savā vecumā nevarēja ar Svendoslava atstāto mazo cilvēku skaitu stāties pret smago pečeņegu spēku. Tāda cieša Kijevas aplenkuma apstākļos nevarēja sazināties ar cilvēkiem, kuri bija savākušies pilsētas atbrīvošanai un atradās laivās Dņepras otrā pusē. Bads un slāpes spieda iedzīvotājus padoties, tāpēc sameklēja kādu jaunekli, kurš uzņēmās paziņot pāri upei par iestājušos galējo trūkumu pilsētā.

Viņš, turot rokā iemauktus, skraidīja pa pečeņegu apmetni un vaicāja viņu valodā par savu zirgu.

Tā viņš tika līdz Dņeprai un nometis apģērbu peldēja pār upi. Pečeņegi uz viņu šāva, bet neveiksmīgi; viņš pavēstīja, ka ja no rīta ar kuģiem neuzbruks ienaidniekiem, pilsēta padosies, lielkņaza māte un dēli tiks aizvesti pazemojošā gūstā. Tad karavadonis Pritičs (Притич) uzmundrināja kuģos sapulcējušos rosijiešus, iztēlojot nožēlojamo trūkumu pilsētā, neizbēgamās Svendoslava dusmas un sodu par nolaidību un bailīgumu. Lika ar visām laivām piestāt Kijevas krastā, lai no pečeņegu rokām atbrīvotu vismaz Helgu ar mazdēliem, pārvedot otrā pusē. Sākoties dienai, laivās sāka taurēt, rosijieši pārgalvīgi metās triecienā; cilvēki pilsētā sacēla lielu kliegšanu. Pečeņegus pārņēma šausmas, iedomājoties paša lielkņaza ierašanos. Tie atkāpās no pilsētas uz visām pusēm, un Helgai ar mazajiem kņaziem pavērās brīvs ceļš uz laivām. To redzot, pečeņegu kņazs vaicāja par troksni un, dzirdējis Pritiča atbildi, ka viņš ir Svendoslava priekšpulka karavadonis, un kņazs pats seko viņam tuvumā ar visu karaspēku, nobijās, pečeņegs noslēdza mieru ar Pritiču, par zīmi dodot viņam zirgu, zobenu un bultas, bet no viņa pretī pieņēma bruņas, vairogu un zobenu. Un tā ar šo pečeņegu atkāpšanos Kijeva atbrīvojās no cieša aplenkuma.

Drīz tika nosūtīti vēstneši pie Svendoslava, kuri sasnieguši viņu pie Donavas, paziņoja notikušo nelaimi, sakot:

Pa svešu zemi tu, valdniek, staigā, savu novārtā atstājot. Tava māte un bērni ir pārcietuši daudz baiļu un trūkuma un gandrīz nokļuvuši pečeņegu ļaundaru rokās. Ja nepasteidzināsi ierašanos Kijevā, tad ienaidnieki noteikti ar jaunu uzbrukumu nolaupīs tavus asinsradiniekus. Apžēlojies par savu tēvzemi, par veco māti un mazajiem dēliem”.

Tā mudināts Svendoslavs bez aplinkiem zirgos ar lielu karaspēku devās uz Kijevu, kur žēlumā un priekā skūpstīja māti un dēlus, un atdzina pečeņegus uz tālām no Kijevas vietām.

Pēc tam, visu mierīgi nokārtojis un nostādījis pilsētu drošībā, runāja ar māti par saviem nodomiem un pie tam viņai un bajāriem paziņoja:

Dzīve Kijevā man nepatīk, tāpēc došos pie Donavas uz Perejaslavecu, kur ir manu valdījumu vidus, un pie manis savācas visāda pārpilnība: no Grieķijas sudrabs, zelts un zīds, vīns un dažādi dārzeņi; no Bohēmijas un Ungārijas sudrabs un zirgi; no Rosijas mīkstas zvērādas, vasks, medalus un cilvēki”.

Helga asaras lejot skaidroja: “Kāpēc, mans mīļais dēls, atstāj mūs sērdieņos? Gribi svešas zemes, bet kam nodod savu? Tavi bērni ir mazi, es esmu sasniegusi vārgu vecumu un, protams, paguršu uz nāvi. Kad mana dzīve beigsies, piemini agrāko mātes lūgumu, tici kopā ar mani vienotajam Dievam Visa Uzturētājam. Viņš tev zemes cilvēkam sniegs debesu valstību. Bet tu šo mācību neieredzi un zemojies naidam. Tad, prasu tik vienu, paliec šeit īsu laiku, līdz manu gaitu beigām. Apglabā manu ķermeni pēc kristīgā likuma, neber virs manis augstu kapu un netaisi bēru mielastu pēc neticīgo paraduma”.

Trešajā dienā pēc šā novēlējuma svētā Helga pārcēlās uz mūžīgo mieru. Svendoslavs, izpildījis viņas vēlējumu, raudot pavadīja svēto ķermeni uz kapu.

Mazdēli, bajāri un visa tauta ar žēlām vaimanām atdeva pēdējo skūpstu dižajai varonei, viedajai valdniecei un patiesi dievam tīkamajai, kas bija dzīvojusi laulībā četrdesmit divus gadus, pēc Ingera līdz kristībai desmit, kristībā piecpadsmit, kopā tuvu astoņdesmit gadiem. Palikušie kristieši, zaudējuši savu patvērumu, gauži noskumuši raudāja.

Pirms varonīgā Svendoslava otrā gājiena uz Donavu no dižās Novgorodas atsūtīti ziņneši pazemīgi lūdzās, lūgumu savienojot ar tautvaldniecisku rupjību, lai lielkņazs ieceļ, ko vēlas, Novgorodas pārvaldīšanai (970 год); ja neies neviens no Svendoslava bērniem, tad paši atradīs sev citu kņazu. Svendoslavs teica: “Meklējiet; ka tik kāds pie jums ietu, zinot jūsu stūrgalvību”.

Jaropolks un Helgs ir atteikušies tūlīt. Novgorodieši, klausot Vladimira tēvoča Dobriņas (Добрыня) padomam, sāka lūgt viņu.

Uz to Svendoslavs nosliecās labprāt un teica: “Esiet viņa”. Vladimirs bija dzimis no Helgas saimniecības pārzines vārdā Malušas (versijas: Малка, Мауса, Мауся, Малфреда; Svendoslava piegulētāja), kāda Malka (dzimuša Libekā, versija: drevļanu kņaza Malka), meitas, Dobriņas māsas. Kopā ar savu tēvoci tika atlaists par kņazu. Vecākajam dēlam Jaropolkam Svendoslavs uzticēja savā vietā Kijevu, vidējam Helgam Drevļanu zemi; pats uzsāka karagājienu uz Donavu uz Perejaslavecu ar lielu karaspēku (971 год).

Pirms tam par grieķu caru bija iekārtojies Joanns Cimishijs (Цимисхий, Ιωάννης «Τσιμισκής» Κουρκούας), kurš sievas samācīts bija nodevīgi nogalinājis caru Nikiforu Foku (Кедрин, стран. 415.72 Зонар, кн.17, гл. 2, 3 и 4.73). Bulgāri no Svendoslava ieslēdzās Perejaslavecā; tad izskrēja pret rosijiešiem un sāka tos pārspēkot. Savējos, kas atkāpās, kņazs, jājot pa pulkiem, stiprināja kaujai, lai labāk visi noliek galvas, nevis ar bēgšanu aptumšo savu agrāko varonību. Pret vakaru bulgāri bija uzvarēti; divi Petra, bulgāru valdnieka, dēli Boriss un Romans saņemti gūstā. Pēc tam rosijieši uz sava kņaza vēlēšanos lielākai ērtībai pieņēma nodomu noteikt vietvalžus un savu atrašanos pie Donavas. Šo viņu nodomu vēl vairāk pamatoja Kalokirs (Калокир, grieķu cara patricietis no Hersonesas), kurš solīja, ja rosijieši viņu uzcels Grieķijas caristes tronī, tad nodibinās ar viņiem savienību, uz mūžiem atdos Bulgāriju un palielinās viņiem solītās nodevas. Ar šādām cerībām rosijieši Bulgāriju pieskaitīja saviem valdījumiem un Cimishija sūtņus atlaida bez sekmēm par mieru, jo Svendoslavs lika sūtņiem teikt, lai grieķi maksā nodevas kā līdz šim; par nepildīšanu cietīs tāpat kā bulgāri. Grieķi, izliekoties būt uz to gatavi, vaicāja, cik Svendoslava karaspēks ir liels, lai pēc tā skaita noteiktu nodevas. Viņu jautājums bija nodevīgi vērsts Rosijas karaspēka lieluma izlūkošanai (šo vēstot, Nestors saka: “Grieķi ir melīgi vēl līdz šai dienai”). Svendoslavs, kam bija tikai desmit tūkstoši, grieķiem pateica ļoti lielu skaitu iebaidīšanai un lielākai nodevai.

Cimishijs savāca karaspēku līdz simt tūkstošiem, austrumu pulkus atveda uz rietumiem, un kara vadīšanu uzdeva Vardam Skleram (Варда Склер), savam sievasbrālim. Rosijieši ar lielkņazu Svendoslavu, uzzinājuši par grieķu karaspēka pārvietošanos, apvienoja sev padotos bulgārus un, pievienojuši savienībā pečeņegus un Ungārijas rietumos dzīvojošos tjurkus, trīssimt astoņdesmit tūkstoš vīru sastāvā iegāja Trāķijā, visu izpostot ar zagšanu un liesmu, un, nostājoties cīņā apmetnē pie Andrianopoles sienām, gaidīja izdevību kaujai. Varda sēdēja Andrianopolē ar divpadsmit tūkstošiem grieķu karaspēka un neiedrošinoties iziet pret aplencējiem izbrukumā izraisīja bulgāru nicinājumu, kas bija cēlonis viņu nolaidībai; jo tie sāka nekārtīgi stāvēt posteņos, nerūpēties par sardzēm, piedevām pa naktīm šķiest spēkus, vadot tās izpriecās un dzeršanā. Varda pret bulgāriem izsūtīja nelielu skaitu cilvēku, lai ievilinātu kaujā. Un kad tie nekārtīgi dzinās pakaļ grieķiem, Vardas karaspēks, izgājis no slēpņiem, no sāniem sasita un padzina, kam sekoja arī diezgan daudzu pečeņegu krišana. Pārējais karaspēks, kas sastāvēja no rosiem, turpināja kauju ar grieķiem līdz naktij. Šajā asiņainajā kaujā lielu zaudējumu juta abas puses, un lai gan grieķiem, kā liecina Kedrins, kaujas laukā krita maz, tomēr ievainoti bija visi.

Pēc tam cars Joanns Cimishijs otrajā savas valdīšanas vasarā uzņemoties karagājienu pret Svendoslavu centās kājnieku karaspēkam pievienot floti Donavā, kādēļ lika būvēt jaunus kuģus un labot vecos. To veicināja pavasara laiks. Redestai (Rhaedestus, Ῥαίδεστος, Редест, Ризист, tagad Родосто Trāķijā pie Marmora jūras, Bisanthe, Bysanthe, Βισάνθη/Βυσάνθη, Tekirdağ) tuvojošamies karaspēkam pretim izgāja divi rosijieši, izlikdamies par sūtņiem, bet īstenībā grieķu karaspēka apskatei. Brīnījās par pēc cara pavēles tīši rādītā grieķu karaspēka grezno ierindu. Tika atlaisti, lai savam kņazam pastāsta par pretinieka pulku gatavību. Aiz šā karaspēka Gem kalnu strauji pārgāja cars ar pieciem tūkstošiem kājnieku un četriem tūkstošiem jātnieku un pēkšņi pietuvojās Rosijas pulkiem bulgāru galvaspilsētas Perejaslavecas priekšā. Kalokirs, šā kara iesācējs, kas tad sēdēja pilsētā, dzirdot grieķu karaspēka tauru skaņas un par paša cara Cimishija klātbūtni, sašausminājās un nekavējoties slepus izgāja no pilsētas uz rosijiešu apmetni, kur no viņa saņemtā vēsts karaspēkā izsauca nedrošību. Svendoslavs, drūmos uzmundrinājis ar spēcīgu pārliecināšanu, izkārtoja savu ierindu pie Perejaslavecas iepretim grieķu nometnei. Drīz grieķi sāka uzbrukumu. Abi karaspēki cīnījās nežēlīgi. Gaidošie rosijieši izklupa no pilsētas palīgā saviem pulkiem, no kā drūzmā izcēlās apjukums un Svendoslava spēku zaudējums. Svigells (Swigell, Свигелл, Сфенкел, Сфангел, Свангел, drosmīgs milzīga auguma vīrs), viņa pirmais karavadonis un cietokšņa priekšnieks Perejaslavecā, novēršot briesmas pilsētai, aizslēdza vārtus un, norobežojoties ar kārtīm un šķēpiem, ar bultām un akmeņiem atsita grieķus no sienas. Uzbrukumu pilsētai un kauju pārtrauca nakts iestāšanās. Nākošajā dienā uz saules lēktu palīgā atsteidzās grieķu karavadonis Vasilijs (Βασιλεύς, Basileus) ar pārējo cara karaspēku, iepriecinot caru un uzmundrinot visus grieķus, kuri apvienotā straumē mācās virsū pilsētai. Pēc nežēlīgas un stūrgalvīgas kaujas rosijieši bija spiesti atstāt sienas pretinieka varā un aizsargāties ar cara nama nožogojumu. Grieķi, nevarēdami ieņemt ar spēku, ieroču vietā izmantoja uguni, izskauda rosijiešus no pilsētas. Sadega daudzi; citi tika saņemti gūstā; kāda izglābušos daļa nelāgo vēsti atnesa Svendoslavam. Un tā Perejaslaveca tika ieņemta, atjaunota un Cimisha vārdā pārsaukta par Joannopoli (Joannopolis).

Svendoslavs, lai gan visai sašutis par zaudējumu, tomēr ar vīrišķīgu izturēšanos un runām uzmundrināja savu karaspēku pārdroši iet pret grieķiem. Trīssimt aizdomīgus bulgārus sodīja ar nāvi un divpadsmit jūdzes pirms Dorostelas (Доростела, Доростоль, bulgāru pilsēta) cēlās cīņai, gaidot Cimishija ierašanos. Abiem karaspēkiem sastopoties, valdnieki uzmundrināja savus kareivjus un, spriežot pēc tauru skaņām, tie bija vienādi pārdroši. Divpadsmit reizes grieķi griezās bēgt. Tomēr Cimishijs ar savu klātbūtni zem cara karogiem atklāti bruka virsū rosijiešiem, mudinot zirgu un metot uz viņiem savu šķēpu. Un tādā veidā piespieda Svendoslavu atkāpties uz Dorostolu, kurai tuvojoties, apmetās nometnē, gaidot pa Donavu savu floti spēcīgam uzbrukumam pilsētai. Starp citu, Svendoslavs karagūstekņus bulgārus lika turēt sasietus, kopā apmēram divdesmit tūkstošus, bīstoties no viņu dumpošanās, un tādā veidā gatavojās izturēt aplenkumu.

Pēc kuģu pienākšanas Cimishijs sāka iegūt pilsētu. Tad asiņainos izbrukumos un kaujās Svendoslavs zaudēja savu drosmīgo karavadoni un tuvo bajāru Svigellu; tomēr nostiprināja pilsētu ar dziļu grāvi visapkārt un noteica cieti stāvēt pret grieķu uzbrukumiem. Lielais ēdamo krājumu trūkums ilgstošā grieķu aplenkuma dēļ spieda rosijiešus veikt slepenus meklējumus savā labā.

Tumšā lietainā naktī divi tūkstoši cilvēku sēdās mazajos kuģos un devās pa Donavu meklēt krājumus karaspēka paēdināšanai. Savākuši pietiekamu daudzumu dažādu graudu un atgriežoties uz Dorostolu, pamanīja krastā daudz grieķu vezumnieku, kuri dzirdot zirgus, vācot malku un sienu nesargājoties klīda gar krastu. Ar pēkšņu uzbrukumu nodarījuši Cimishijam lielu zaudējumu, atgriezās Dorostolā ar pietiekamu guvumu. Astoņas nedēļas ciešot aplenkumu, rosijieši īpašu kaitējumu cieta no mūra grāvējas mašīnas, kuru bija atgādājis pulkvedis Kurkujs (Kurkuas). Tāpēc šā postošā ieroča iznīcināšanai Svendoslava sūtīti atlasīti karavīri Kurkuju nogalināja, neraugoties uz viņa varonību.

No rosijiešiem otrais pēc Svigella zaudēja dzīvību vīrišķīgais karavadonis Ikmors (Ikmor, gigantiska auguma drosmīgs vīrs), kas savu amatu bija sasniedzis ar drosmi, ne izcelsmi – no Anemala (Al-Numan, Анемал, Анемас Критский), cara stipatora- miesassarga, zobena. Pēc viņa asiņainā izbrukuma grieķi starp rosijiešu līķiem atrada nogalinātas sievietes, kas vīriešu apģērbos bija ar vīriešu varonību cīnījušās pret ienaidnieku, pierādot patiesu radniecību ar senajām amazonēm.

Tādos spaidos daudzi ieteica bēgt mājup, citi – piedāvāt grieķiem mieru. Svendoslavam abas lietas šķita bīstamas, viena godam neatbilstoša, otra neienesīga. Tāpēc kaut vai lai vēl izmēģinātu savu laimi un tā parādītu rosijiešu varonības noturīgumu, runāja savējiem:

Nav mums vairs kur likties; sava zeme tālu, pa ceļam dzīvo neuzticamie pečeņegi; sabiedrotie, bīstoties kaimiņu grieķu, palīdzību mums nesūtīs. Stāvēsim varonīgi un neapkaunosim savu tēvzemi, neļausim sevi nicināt no mums drebošām tautām. Un ja laime no mūsu varonības aizgriezīsies, noliksim savas galvas; mirušajiem nav jākaunas. Kaujā iziešu pirmais jūsu priekšā. Kad kritīs mana galva, par sevi izdomājiet kā gribat”.

Visi vienprātīgi kliedza: “Kur tava, valdniek, tur būs arī mūsu galvas” (71).

Pilsēta atver vārtus jau ar saules lēktu; izcili mundri un ātri aiz sava uzticamā vadoņa un valdnieka iznāk Rosijas pulki bez atlikuma – pa vaļējiem visiem uz ienaidnieku vērstajiem vārtiem, kas pēc Svendoslava pavēles aiz viņiem tiek aizvērti, lai novērstu jebkādas cerības uz bēgšanu. Grieķi sajuta savu nogurumu un atstāja lauku rosijiešiem.

Lielā svelme un ieroču smagums un rosijiešu ārkārtīgā pārdrošība atņem ienaidniekiem spēku un cerību. Cimishijs, atauļojis kaujas vietā, uzmundrina savējos kaujai; pārgurušos un no kaujas izvairīgos pavēl stiprināt ar vīnu un ūdeni. Un lai gan grieķu pulki ar cara klātbūtni un slāpju remdēšanu izrādīja lielāku pretestību, tomēr no pilsētas atkāpās plašā laukā. Kedrins raksta, ka grieķi ar šo atkāpšanos tīši gribējuši izvilināt rosijiešus plašumā, lai tos ar savu spēku aplenktu, tomēr šis nodoms nav izdevies. Cimishijs, redzot savējo krišanu, trauksmē nosūtīja pie Svendoslava izaicināt viņu uz divkauju ar sevi, dodot padomu, ka labāk mirt par tēvzemi vienam, nevis tādam tautas daudzumam.

Svendoslavs atbildēja: “Ir daudz dažādu ceļu uz nāvi, no kuriem grieķu cars var sev izvēlēties jebkuru, ja viņam dzīve apnikusi. Bet kas man noderīgi, to labāk zinu pats, nevis mans ienaidnieks”. Pa to laiku asiņainajā kaujā Anemala Varonīgais, cerot ar Rosijas kņaza nogalināšanu gūt drīzu uzvaru, metās savā zirgā tieši pret Svendoslavu un cirta viņam pa galvu ar zobenu, bet tas zem savas bruņu cepures palika neskarts; Anemalu nogalināja pēc spēcīgas aizstāvēšanās.

Šajā kaujā virsroku guvuši grieķi, kā liecina Kedrins, bet pēc Nestora liecības – rosijieši. Ticamāk, ka uzvara palikusi apšaubāma.

Pa tam Svendoslavs, novērtējis sava karaspēka mazo skaitu un visa kā trūkumu, nosliecās uz mieru. Tādējādi, noslēdzis ar grieķiem mūžīgu mieru, uzsāk ceļu uz Rosiju (971 год).

Karavadoņiem viņš paziņo, ka ja grieķi atteiksies maksāt nodevas, kuras, kā raksta Nestors, maksāt solījuši, tad savākuši neskaitāmu karaspēku atkal dosies uz Donavu un Konstantinopoli to piedzīt. Cimishijs atgriežoties Konstantinopolē ar triumfu ieved gūstā saņemto bulgāru caru Borisu un visas tautas priekšā noņem viņam kroni un citas cara cieņas zīmes, iznīcinot Bulgārijas caristi.

Tuvojoties Dņeprai Svenelds deva Svendoslavam padomu doties uz Kijevu zirgos, ņemot vērā ūdensceļa bīstamību un to, ka krācēs stāv pečeņegi. Labā padoma nepieņemšanai sekoja posts, jo perejaslavecieši bija no Donavas devuši ziņu pečeņegiem, ka Svendoslavs nāk no Grieķijas ar maz cilvēkiem un līdz ved lielu daudzumu sagūstītas bagātības.

Tādas ziņas iepriecinātie pečeņegi nostājās krācēs un, aizšķērsojuši Svendoslavam ceļu, rosijiešus ielenca no visām pusēm. Tie bija spiesti ziemot Beloberežjē un ciest lielu ēdamo krājumu trūkumu; šausmīgs bads tajā laikā spieda pirkt zirga galvu par pusgrivnu.

Pavasara sākumā gājienā uz Kijevu krācēs rosijiešiem negaidītā uzbrukumā uzklupa Kurja (Куря), pečeņegu hans, kur Svendoslavs zaudēja mantu un dzīvību. Viņa galvaskauss apdarināts ar zeltu kalpoja pečeņegiem par kausu dzīru izpriecās ar uzrakstu: “Kas svešu meklē, savu pazaudēs”.

Svenelds ar mazu pārpalikumu nokļuva Kijevā pie Jaropolka.

Lielkņaza Svendoslava Ingera dēla slavenā un nemierīgā valdīšana divdesmit astoņus gadus ilga nepārtrauktos karos; kopā viņš nodzīvoja apmēram piecdesmit trīs gadus.

6. nodaļa. PAR JAROPOLKA VALDĪŠANU

Pēc sava tēva nelaimīgās nāves Kijevas lielkņazisti un pārvaldību pieņēma Svendoslava vecākais dēls Jaropolks (973 год. Нестор), savas nepilngadības dēļ esot Svenelda, viņa tēva un vectēva bijušā pirmā karavadoņa vadībā. Lepnībā par šo varu, Svenelda dēls Luts (Лютъ) daudzus aizskāra ar savu ļauno patvaļu, kā to uzrāda viņa vārds (protams, iesauka) un apstākļi, jo viņš bija galvenais nožēlojamas brāļa slepkavības vaininieks.

Reiz viņš izjāja medībās Helga drevļanu valdījumos, kur šādu pašu nodarbi bija iecerējis pats drevļanu kņazs Helgs. Vaicājis par atjājušo mednieku un uzzinājis, ka Svenelda dēls, iekaisa dusmās; par viņa ārdīšanos bija jau dzirdējis līdz tam. Un tā, panācis Lutu, to tajās medībās nogalinājis. Svenelds, sirdssāpēs un dusmās uz Helgu, kopš tā laika bieži ieteica Jaropolkam, lai saviem valdījumiem pievieno Drevļanu zemi un kļūst par vienotu patvaldnieku kā tēvs un vectēvs. Tādā veidā slepus un viltīgi meklēja Helgam nāvi, lai atriebtu dēlu.

Galu galā, sava iemīļotā un ar lielu varu apveltītā dižciltīgā bajāra īgnošanās un lūgumu mudināts, Jaropolks devās karā pret drevļaniem, pret savu brāli Helgu, kurš, lai gan izgāja pretim ar zemessardzi, tomēr nežēlīgā cīņā bija spiests bēgt uz drevļanu pilsētu, sauktu Vruča (Вруча, Варичь, Вручи, drevļanu otrs centrs, tagad Ovruča Žitomiras apg.), kur tilta vietā par iebrauktuvi pilsētas vārtos kalpoja dambis. Daudzie bēgošie un dzenošie spiežoties cits citu grūda no tilta.

Helgs, iekritis dziļā grāvī, no augšas krītošo daudzo cilvēku un zirgu nospiests, zaudēja dzīvību. Jaropolks, ieņēmis pilsētu, sūtīja viņu meklēt starp līķiem un pēc kāda drevļana norādījuma meklēja grāvī veselu dienu, pārlūkojot nogalinātos. Tik tikko atrada nākošā dienā; tādu ļaunumu nodarīja vietas trūkums vai, pareizāk, brāļu ķilda!

Ieraudzījis uz paklāja noguldīto brāli, Jaropolks rūgti ieraudājās un nožēlā teica: “Mīļo brāli, labāk būtu miris es, nekā redzēt tevi mirušu un manis nonāvētu. Bet tu, atriebēj, – nikni teica Sveneldam, – skaties sava ļaunuma iznākumu. Cik tālu tu esi novedis manu vieglprātību?”. Pēc Helga apbedīšanas un bēru mielasta Vručas priekšā Jaropolks atgriezās Kijevā kā Rosijas patvaldnieks.

To dzirdējis, Vladimirs devās projām no Novgorodas pie varjagiem, lai neciestu to pašu, ko nācies vidējam brālim. Jaropolks tūliņ iecēla Novgorodā pārvaldniekus.

Veiksme, kāda nereti pakalpo ļaundarībai, Jaropolka uzvarai pār brāli pievienoja otru – pār pečeņegiem, kuri pakļāvās viņam kā meslu maksātāji. Un viņu kņazs Aldeja (Алдея) iestājās Rosijas dienestā, iegūstot lielu godu ar pagastiem un pilsētām.

Novgorodas hronisti pievieno ziņu, ka Jaropolka valdījumā Kijevā ir ieradušies pāvesta sūtņi. Spriežot no apstākļiem var ticēt, ka romiešu ticības kristieši, uzzinājuši par rosijiešu kariem ar grieķiem un pie tam par daudzajiem kristiešiem Kijevā, ir mēģinājuši Rosijā ieviest pāvesta ticību un varu, tāpat kā vēlāk Vladimira laikā ir bijuši pāvesta sūtņi sakarā ar mācību.

Pēdējais Jaropolka valdīšanas gads tautu sabaidīja ar mēness un saules aptumsumu un sekojošiem pērkona negaisiem un viesuļiem, no kā daudzi pareģoja nelaimi no lielām pārmaiņām. Vladimira bruņošanās tam bija skaidrākais un ticamākais priekšvēstnesis, jo, nolīdzis daudz varjagu un pievilinājis tos ar lieliem solījumiem, pēkšņi apbruņojies jaunākais brālis atgriezās Novgorodā ar lielu karaspēku, lai atriebtu vidējo brāli; padzina Jaropolka pārvaldniekus un lika viņam pateikt, ka ir sagatavojies uz kauju, kurā tas jutīs pienācīgu sodu par brāļa nekaunīgo nogalēšanu. Jo Vladimirs pie sevis sprieda: “Ne es sāku ļaunumu, man jāatriebj nevainīgā asins un jānodrošina sevi”.

Nostiprinājies Novgorodas varā un būdams jau gatavs doties karā pret Joropolku, Vladimirs sūta pie Polotskas kņaza Ragnvalda (Rogvolods Gudrais – rūgu (rogu) vara’ – Rogvolod, baltiem Rogvald, skandināviem Ragnvald, Ragnar, 980.g. ieradies Polotskā no aizjūras), lai viņam atdod meitu Ragnhildu (Rogneda) laulībā. Šāda savienība Vladimiram šķitusi lietderīga sakarā ar nozīmīgu pasākumu.

Lūkojot savas meitas noslieces, Ragnvalds dzirdēja, ka viņa labāk ietu pie Jaropolka, bet par Vladimiru teica, ka negrib aut kājas no verdzenes dzimušam (sens sievu pakļautības pienākuma vīram atzīšanas paradums, kāds rosijiešiem ir ticis ievērots arī kņazu laulībās; tagad lietots vien atsevišķos apgabalos). Šādas lepnas atbildes aizkaitināts, Vladimirs virzīja visu savu karaspēku uz Polotskas zemi un ātri ar spēku ieņēma galvaspilsētu. Ragnvaldam ar diviem dēliem atņemta dzīvība; augstprātīgā Ragnhilda piespiedu kārtā salaulāta ar Vladimiru un devusies uz Kijevu, bet ne pie Jaropolka, kā jau bija sagatavojusies ar no viņa atsūtītiem bajāriem, bet pretēji – tuvojās viņam ar Vladimiru un polotskiešu karaspēku.

Jaropolks, kam nebija pietiekami liels karaspēks, pret Vladimiru iziet neiedrošinājās, izlēma aizsargāties Kijevas sienās. Vladimirs izvietoja nometni starp miestiņem Dorožič (Дорожич, Дорогожич) un Kapič (Капич, Капичь, Kijevā, tagad. Лукьяновка teritorijā), kur bijis grāvis vēl Nestora laikā. Jaropolkam tuva uzticības persona tad bija kāds Bluds (Блуд) gan pāc vārda, gan rīcības (kr. – netiklis), kurš slepus sazinājās ar Vladimiru par sava valdnieka nodošanu. Saņēmis no viņa bagātības, goda un mīlestības solījumu, meklēja izdevību pats un citus samācīja slepeni nogalināt Jaropolku, bet to nepanācis, lika lietā viltīgi sagudrotus padomus. Izliekoties nobijies un apbēdināts, divsarunā savam kņazam paziņoja: “Kijevieši tiecas pie Vladimira un atverot vārtus grib tevi atdot viņa rokās. Ir jau nosūtījuši viņam ziņu, lai tuvojas pilsētai; meklē sev drošu patvērumu.” Lētticība savienota ar sliktu sirdsapziņu Bluda ļaunprātīgos vārdus ielaida sirdī. Tā Jaropolks aizbēga no Kijevas uz Rodnu (Родна) Rsa (Рса) upes grīvā un ieslēdzās cietoksnī.

Kijevieši, uzzinājuši par viņa bēgšanu, atvēra Vladimiram pilsētas vārtus, kur viņš pieņēma varu, aplenca Rodnu, nosprostoja pārtikas piegādi un ar tādu šaurību un trūkumu Jaropolku un ielenktos noveda līdz tādam stāvoklim, ka no tā radās paruna: posts kā Rodnā. Šajā trūkuma stāvoklī Bluds kņazam ieteica samierināties ar brāli un nodot sevi viņa varā, apgalvodams, ka nekādas bīstamības nav. Un tiklīdz Jaropolks viņa vārdiem paklausīja, Bluds nosūtīja ziņu Vladimiram, ka viņa vēlme ir piepildījusies, un Jaropolks nododas viņa rokās. Pa to laiku kāds no kalpiem, saukts Varjažko (Варяжко), ieteica kņazam bēgt pie pečeņegiem un pie viņiem meklēt palīdzību un aizsardzību, tomēr viņa vārdi netika pieņemti.

Ieejot pie Vladimira, Jaropolks bailēs un cerībās tika divu varjagu saņemts ar zobeniem pavēderē un nogāzts miris. Bluds aizslēdza durvis un liedza ieeju Jaropolka kalpiem, ar kuriem Varjažko steidzās pie pečeņegiem un, sakūdījis viņu kņazu ar lielo spēku, ilgu laiku karoja pret Vladimiru. Tā ar brāļa slepkavību beidzās ar brāļa slepkavību sākusies Jaropolka valdīšana, kas bez izciliem darbiem bija ilgusi apmēram deviņus gadus.

Palīgos nākušie varjagi, lepni uzstājot Vladimiram, prasīja samaksu par panāktajām uzvarām: “Kijeva ir mūsu, – viņi teica, – to ieņēmām mēs; dod mums samaksu pa divām grivnām no cilvēka”. Vladimirs izprasīja laiku uz mēnesi. Kad varjagi redzēja, ka gaida veltīgi un Vladimirs ir pret viņu spēku nodrošinājis pretspēku, lūdza parādīt viņiem ceļu uz Grieķiju, kur gūt bagātību ar karu. Izvēlējies starp viņiem labus, prātīgus un drošsirdīgus cilvēkus, kņazs tiem iedalīja pilsētas un pagastus; nemierīgos atlaida kā bija lūguši un priekšlaikus paziņoja grieķu cariem, lai drošības labad, laipni pieņemot, tos izkliedē pa dažādām vietām.

7. nodaļa. PAR VLADIMIRA VALDĪŠANU LĪDZ KRISTĪBĀM

Savas patvaldnieciskās valdīšanas Rosijā pamatā Vladimirs liek (981 год. Нестор) maldīgu dievbijību saskaņā ar seno senču daudzdievību, tomēr arī maldos uzrāda sevī spēju pieņemt ticību vienam īstam Dievam. Ar viņa pavēli Kijevā augstā pakalnā torņa pils priekšā tiek uzstādīts galvenais elks Peruns, darināts no koka ar sudraba galvu un zelta degunu. Ziedojums bija mūžīgā uguns. Par nevērības izsauktu nodzišanu priesteri tika nodoti nāves sodam. Šis kā pērkona un zibens dievs godātais Peruns bija mūsu seno senču Zevs.

Mazākos dievus Nestors sauc: Horsa (Хорса), Dažboga (Дажбога), Striboga (Стрибога), Semargla (Семаргла), Mokoša (Мокошь), nenorādot to nozīmi un spēku un varu, kādu tiem piedēvē elku pielūdzēji. Pirmajā vietā pēc Peruna ir bijis Voloss (Волос), kam piedēvēta lopu aizbildnība (gādība par lopu ganāmpulku ir bijusi lielāka kā pie romiešiem, kuri to uzticējuši zemākiem dieviņiem); Pogvizd (Погвизд), Pohvist (Похвист) jeb Vihr (Вихрь) – vēja, lietus un laika apstākļu (вѐдра) dievs. Rosijiešu Eols ir Lada (Лада (Венера)), Didu (Дида) un Ļeļu (Лель) (kupidoni), mīlas un laulību aizbildņus mūsu senči ir godājuši tik cītīgi, ka tāpēc tiek pieminēti vienkāršās mīlas dziesmās, īpaši kāzu svinībās, ar daudziem atkārtotiem uzgavilējumiem.

Svētkus Kupalam (Купала), zemes augļu dievam, kurš atbilst Ceresam un Pomonai, svinēja pirms siena pļaujas sākuma jūnija divdesmit ceturtajā dienā. Šīs elku pielūgsmes atliekas ir tik cieši iesakņojušās, ka arī šodien gandrīz visā Rosijā tiek ļoti svinētas nakts rotaļas, īpaši lēkāšana ap uguni; svēto Agripinu (Агриппина), kuras piemiņu tad svin, vienkāršā tauta atbilstoši senajam elkam sauc par Kupaļņicu (Купальница).

Ar pusgada laika nosargāšanu ticis godināts svētku dievs Koļada (Коляда), decembra 24.dienā. To var izskaidrot ne citādi, kā – cilvēki nolikuši šos svētkus Koļadam ziemas dienu dīkai pavadīšanu bez karošanas, bez zemkopja un lopkopja darbiem.

Vai tik no tā nav cēlušās tagad svinētās kristiešu Kristus Dzimšanas svētku rotaļas ap šo laiku maskās un lieliskos tērpos, jo arī tagad sādžās Koļadu daudzina dančos un dziesmās. Un lai gan šaubas rada ārzemju tautas ar to pašu paradumu, kuras pat Koļadas vārdu nezin, tomēr šo elku ne bez ticamības var saukt par mūsu seno Janusu, dēļ dažādām par purniem maskotām sejām.

Bez tam kā jau daudzdievīgajās tautās ir ziedots upēm un ezeriem. To kā mūsu senie senči dievinājuši tekošus ūdeņus rāda tas, ka arī tagad vienkāršās tautas dziesmās tie tiek minēti daudzkārt. Donavu pieņem par savu sākumu; citās un katrā pavērsienā tiek atkārtots dievinātās upes vārds. No Bogas (Буга) upes taču arī tagad Visaugstajam Radītājam dodam vārdu. Ziedošana ir veikta pavasarī pēc plūdiem, peldoties, varbūt arī ar tīšu cilvēku kā upuru slīcināšanu. Šā paraduma atliekas vienkāršajā tautā redzam kā apliešanos ar ūdeni (rumulēšanās) Lieldienās (велик день), kad kā sodu tos, kuri nogulējuši rīta dziedājumu, met aukstā ūdenī vai aplej, kas ir peļami attiecībā uz ticību, kaitīgi ķermenim, bīstami dzīvībai, un piedzērušiem ir iemesls nāvīgiem kautiņiem.

Līdz izglītošanai ar visiem šiem elkiem ir bijuši pilni ceļi un lauki visapkārt Kijevai, un ar Vladimira māņticīgo pavēli tas izplatījies pa visu Rosiju. Viņš par Lielās Novgorodas vietvaldi iecēla savu tēvoci Dobriņu un viņam līdz nosūtīja elkus. Peruns, kas pacēlies pār Volhovas upi, sākumā piespiestajiem iedzīvotājiem drīz vien šķitis diža dievība, par ko būs teikts tālāk.

Rosijas seno daudzdievību, kas līdzīga grieķu un romiešu daudzdievībām, bez rakstiskām ziņām apstiprina vēl citas pazīmes. Ko nozīmē no pasakām zināmie polkani (полкан, пaлкан, skat arī itāļu Pulicane, grieķu κῠνοκέφᾰλοι), suņgalvji (псоглавцы, песьи главы, песьеглавцы, песиголовцы), kas salikti no cilvēka un zirga kā grieķu kentauri? Vai voloti (волот, великан, могучан, магы́ть, могу́т, dienvidos ве́летень; богатырь) nav giganti? Vai krūmos un pie strautiem lauku vientiesībā iztēlotās rusalkas (русалка, līdzīga ukraiņu ‘мавка’, arī майки, нявки, нейки, ūdensmeita, nāra) nav nimfas? Vai jūras valdnieks neatbilst Neptunam, viņa dīvaiņi (чуды) tritoniem (тритоны – dieva Tritona dēli)? Čurs (Чур – slāvu ģimenes pavarda dievs, kas sargā zemesgabala robežas) – uz ežas starp arumiem izliktam Terminam (Terminus – robežzīmju sargs)?

To cik liela un cītīga ir bijusi kalpošana elkiem, liecina nostāsts par šādu cilvēkupurējumu (Нестор). Daudzi pa Dņepru uz Grieķiju tirgoties caurbraucošie varjagi uz dzīvi apmetušies Kijevā un piekopuši Konstantinopolē pieņemto kristīgo mācību. Vladimirs pēc pirmajām uzvarām saviem maldu dieviem pateicies pat līdz cilvēka asins izliešanai to priekšā. Lai šim nolūkam atlasītu jaunekli, priesteri metuši lozi, kuru tīši virzījuši tā, ka krīt uz kāda Kijevā dzīvojuša varjaga dēlu, kas piekopis kristietību. Viņa māja stāvējusi tur, kur vēlāk Vladimirs uzcēlis svētās dievmātes akmens baznīcu Desjatinnaja (церковь Успения Пресвятой Богородицы). Atsūtītie to varjagam paziņojuši kā patiesu dievu gribu, lai viņiem atdod dēlu nokaušanai. Paužot par negodīgumu, kristietis atbildējis, ka “ir viens patiess Dievs, visas pasaules Radītājs, kuru godā grieķi. Bet jūsu dievi paši ir cilvēka roku radīti, mēmi, kurli un akli. Un ja tie kaut ko spēj, tad lai kaut viens atnāk un manu dēlu paņem”. Traucoties lielā niknumā daudzdievīgo pūlis izārdījis sētu, nocērtot stabus sagāzis māju, un varjags ar dēlu saņēmis mocekļa nāvi un oreolu.

Tā ir bijis pagānismā; bet to kā Vladimira sirdi ir spējusi mīkstināt kristīgā lēnprātība, liecina viņa pēdējie gadi, kad viņš pat pelnītam sodam nav gribējis atņemt dzīvību nevienam cilvēkam. Pielīdzinoties Augustam, sāka valdīt ar noteiktību, rīkojās lēnprātīgi – līdzīgi kā upe pavasara sākumā plūdu spēkā traukusies lejup, raujot līdz krastus, pēc tam līdz vasaras beigām rāmi tek caur auglīgiem laukiem.

Izplaukstot jaunekļa drosmē, Vladimirs tiecās pakļaut no tēva pavalstniecības atsacījušās tautas, kas bija izmantojušas tā nelaimīgo bojā eju un savstarpējās brāļu slepkavības Rosijā. Rīcībā sargājās no ļahu (poļu) pretestības, kad tie Mečislava Pirmā, kurš pāvestam nesekmīgi lūdza karaļa titulu, laikā bija guvuši pārsvaru pār Rosiju. Liktenis karaļa titulu piešķīra viņa pēcnācējam Boļeslavam Drosmīgajam. Vladimirs ar karaspēku iebruka poļu robežās. Mečislavs aizstāvējās ar mainīgu veiksmi, tomēr bija spiests atdot Rosijai Peremišļu (Перемышль), Červeņu (Червень, baltkr. Чэрвень; arī Игумен, baltkr. Ігумен, pilsēta Minskas apgabalā) un citas pilsētas (981 год. Нестор. Кромер, стр. 34.75).

Būdams drošībā no rietumu un ziemeļu puses (jo ar zviedriem vienmēr bija mierā), šis drošsirdīgais kņazs iekaroja dienvidos vjatičus, jatvingus un citas zemes (982 год, 983 год); vienas pakļāva ar zobenu, citas ar pašu gribu. Nodevu maksātāju skaitu pavairoja radimiči, kurus pie Pesčanas upes (Песчана) uzvarēja Vladimira karavadonis, saukts Vilka aste (Волчий Хвост) (984 год). Austrumu kaimiņi viņa drošsirdību vēl nejuta. Tāpēc aicina savu tēvoci Dobriņu ar novgorodiešu karaspēku un, apvienojušies, laižas lejup plakandibena kuģos pa Volgu pie bulgāriem. Gar krastiem zirgos palīgā steidzas torki (tjurku ciltis guzi, uzi, гузы, узы). Lejteces un Kamas bulgāri pakļāvās ar mazu pretestību un solīja maksāt nodevas ar tādu mūžīga miera apgalvojumu, ka “tas beigsies tad, kad akmeņi pa ūdens virsu peldēs un apiņi grims dibenā”.

Tādā veidā Vladimirs paplašināja un nostiprināja savus valdījumus dienvidos līdz Bugas upei, otrā pusē no Āzijas robežām līdz Baltijas jūrai. Livonija un Igaunija, lai gan dažkārt bija zem normāņu valdniekiem, tomēr Vladimira valdīšanas laikā nodevas maksāja viņam, kas neapstrīdami redzams no daudziem apstākļiem, bet īpaši no norvēģu karaļa Olava Trigvasona dēla (Olaf Trygvason, Trigvason) ceļojumiem uz Rosiju (Стурлезон, часть 6, гл. 7.76), jo pēc Trigvasona nogalēšanas viņa sieva Astrida ar dēlu Olavu, vēl bērnu, izvairoties no ļaundariem nolēma bēgot glābties Rosijā pie sava brāļa Sigurda, kas tad bija lielkņaza Vladimira dienestā un augstmanībā.

Braucot pār Varjagu (Baltijas) jūru, krita jūras laupītāju rokās, kas tajos laikos bija raduši ar kuģiem un krastos laupīt, nogalināt verdzībai nederīgus cilvēkus, bet pārējos sadalīt lozējot.

Olavs, kurš iekritis Klerkonam (Клеркон), Igaunijas iedzīvotājam, tika atšķirts no mātes. Viņa kalps Torolfs vecuma un nederīguma kalpošanai dēļ tika nogalēts viņa acu priekšā. Vispirms Olavs tika pārdots jeb iemainīts pret lielu āzi, pēc tam atdots citam kungam vārdā Reas (Реас) par labiem svārkiem un jostu, kur šis karaļa mantinieks sešus gadus pavadīja labi uzturēts, bet verdzībā.

Reiz Sigurds pēc Vladimira rīkojuma nodevas vācot braucis caur Igauniju un, ieraudzījis šo jaunekli, no dižciltīgā izskata nospriedis, ka viņš nav igaunis, bet ārzemnieks. Uz jautājumu par viņa tēvu dzirdējis, ka viņš ir Trigvasona un Astridas dēls. Sigurds atpazina savu radinieku, iztaujāja par viņa klejojumu cēloni un, izpircis no verdzības, atgriezās Rosijā kopā ar viņu. Viņa vārdu un izcelsmi pagaidām slēpa.

Reiz Olavs, staigādams pa pilsētu, ieraudzīja savu laupītāju un ļaundari Klerkonu un iededzies pēkšņās ātrās dusmās tūlīt trieca tam ar cirvi pa galvu, iecirta līdz smadzenēm un bēgšus traucās uz Sigurda māju. Tēvocis, slēpjot viņu šādās briesmās, steigšus ar viņu devās uz valdnieku namu un lūdza lielkņazes Helgas (Vladimira sieva, čehiete vai bulgāriete) aizbildnību. Vēlamo saņēma, un pēc viņas aizstāvības pie Vladimira tika ar ieročiem novērsti tautas nemieri. Rosijā cilvēku slepkavas tika nodoti nāvei tautas varā bez tiesas. Un tā Olava vaina tika piedota par izpirkumu naudā. Rosijas likums noteica, ka neviens no ārzemju valdnieku dzimtas neierodas bez lielkņaza gribas. Tomēr Olavs par savu dzimtu paziņoja, aizbildinoties ar slēpšanos no ļaundariem pret vecākiem un viņu pašu. Cēlonis izrādījās ne vien Vladimiru apmierinošs, bet nelaimīgais stāvoklis izraisīja līdzjūtību. Helga, pieņēmusi Olavu savā aizbildnībā, audzināja viņu kā piederas karaļa dēlam. Krietnu laiku viņš kalpoja Vladimiram augstos amatos un vairākos karagājienos, un tika ar godu izvadīts saņemt tēva mantojumu.

Neticības laikā Vladimirs savas dienas vadīja dzīrēs un izpriecās, mīlas kaislībās un greznībā pat lielā pārmērībā (Нестор и летописцы), jo papildus savām likumīgajām sievām turēja piegulētājas Novgorodā, Višgorodā, Berestovā (Берестово, Берестове, cara ciemats Kijevā) un Belgorodā vairāk par tūkstoti. Bet neapmierinoties arī ar to, izvaroja sievas un meičas, atņemot vīriem un vecākiem. Par pirmo Vladimira sievu Rosijas rakstnieki uzskata Polotskas kņazieni Ragnhildu, par kuru minēts iepriekš; tomēr sadalot dēliem Rosijas kņazistes kā vecākais brālis visur tiek godāts no čehu kņazienes dzimušais Višeslavs. Tādējādi var domāt divējādi: pirmais, ka Vladimiram pirms karagājiena uz Polotsku bijusi sieva čehiete, un mūsu hronisti, par viņu nekādu atcerēšanās vērtu atgadījumu nezinot, noklusējuši; otrais, ka Ragnhilda ilgi bijusi neauglīga, un pa to laiku pēc Ragnhildas apprecēšanas čehiete dzemdējusi Višeslavu; bet ir zināms, ka Ragnhilda Izjaslavu un citus bērnus ir dzemdējusi pirmajos savas laulības gados, bet vēlāk Vladimira atstāta un dzīvojusi pie Libedas upes, kur Nestora laikā bija sādža, saukta Predslavino pēc Vladimira no Ragnhildas dzimušās meitas vārdā, tāpēc nevarēja gadīties, ka Višeslavs no čehietes dzimis pēc Polotskas ieņemšanas, pirms Izjaslava.

To neapstrīdami parāda Ragnhildas atriebības mēģinājums Vladimiram (Нестор 1128 года.77).

Kad viņam bija jau citas sievas, tad reiz, atnācis pie Ragnhildas, iemiga. Viņa, atceroties kādreizējo vardarbību pret sevi un patreizējo apvainojumu, gribēja aizmigušo nodurt ar nazi. Bet tajā brīdī Vladimiram gadījās pamosties. Apjucis noķēra aiz rokas un dūrienu novirzīja. Ragnhilda, apsteidzot naža pavēršanu uz savu sirdi, izmisumā un asarās runāja: “Mans tēvs, māte un brāļi no tavas rokas zaudēja dzīvību; tēvzeme ir izpostīta; es esmu visu apsmieta; un tagad laulībā tu mani ar šo manu nabaga bērnu nīsti” (norādīja uz Izjaslavu). Savaldījis savu iekarsumu, Vladimirs lika viņai apvilkt gaišu kņazienes apģērbu un nosēsties kņazu vietā gaišajā palātā, lai atbilstoši savam godam saņemtu nāvi no sava laulātā rokas. Ieradās pie bagātīgi izgreznotās un pēkšņi ieraudzīja Ragnhildu stāvam ar kailu zobenu kopā ar dēlu Izjaslavu, kurš raudāja žēlā balsī, ar savām rokām sniedzot zobenu Vladimiram: “Ja tu, valdniek, vēlies dzīvot viens, tad vispirms nogalē mani, lai es neredzu savas mātes rūgtas mokas un asinis”. Vladimirs nespēja noturēt asaras, izmeta no rokām zobenu un ar jautājumu, kas negaida atbildi: “Kas tevi šeit nolika?” – izbeidza savas dusmas. Pēc tam, apspriedies ar bajāriem, lika atjaunot Ragnhildas tēvzemi Polotsku un viņu ar tās vecāko dēlu Izjaslavu atlaida uz dalienu.

Tādējādi pirmā Vladimira sieva bija no Čehu zemes, Višeslava māte, otra, Ragnhilda, kas laulībā nosaukta par Gorislavu, no kuras dzimuši Izjaslavs, Mstislavs, Jaroslavs, Vsevolods un divas meitas; trešā, grieķiete, gūstekne no Grieķijas, kur bijusi mūķene kādā meiteņu klosterī un lieliskā skaistuma dēļ tēva dāvāta Jaropolkam. Vladimirs vēlāk viņu pievienojis savai laulības gultai. Viņas dzemdētais brāļa slepkava Svjatopolks, lai gan skaitās pie Vladimira bērniem, tomēr ar pamatotām šaubām drīzāk būtu piedēvējams Jaropolkam – ka grieķiete pēc viņa bijusi jau grūta. Un par Svjatopolka niknuma cēloni var uzskatīt valdīšanas pirmtiesību prasīšanu, jo viņš dzimis no Vladimira vecākā brāļa, vai, vēl vairāk, uz to ir mudinājusi atriebība par tiešo tēvu pret Vladimira īstajiem dēliem. Ceturtā sieva, arī čehiete, Svendoslava un otra Mstislava (kā uzskata Strikovskis, Staņislava) māte. Piektā bulgāriete, no viņas bērni Boriss un Gļebs. Pozvizds (Позвизд) un Sudislavs dzimuši no piegulētājām. Sestā sieva, grieķu princese Anna, par kuru plašāk būs teikts tālāk. Viņas meita, Vladimira dzemdinātā Marija laulībā ar poļu karali Kazimiru dzemdēja Boļeslavu Otro, sauktu par Drošsirdīgo (Нестор, летописцы и степенные книги).

8. nodaļa. PAR TICĪBU PĀRLŪKOŠANU UN VLADIMIRA KRISTĪŠANU

Apkārtējās tautas Vladimirā saskatīja senā romiešu likumdevēja Numas (Numa Pompilius) dievbijīgo garu. Tāpēc cits par citu centās šo lielo valdnieku pievērst katrs savai ticībai, lai bez tās izplatīšanas iegūtu vēl arī izdevīgu savienību un stipru draudzību ar lielo Rosiju. Pirmie to uzsāka lejteces bulgāri ar īpašiem sūtņiem pie Vladimira, iesakot viņam pieņemt Muhameda mācību (986 год). Uzklausījis viņu paskaidrojumus par daudzsievību (viņa galveno kaislību), kas apsolīta vēl pēc nāves, viņš juta sirds baudu, bet no apgraizīšanas radās pretīgums. Vīna un cūkas gaļas aizlieguma ieviešana rosijiešu paradumos šķita neiespējama. Un drošsirdīgais patvaldnieks neuzskatīja par labu grūtajos karagājienos liegt saviem karavīriem sirdsprieku un ar cūkgaļas aizliegumu mazināt cilvēku pārtikas apjomu.

Tādējādi bez sekmēm atlaistajiem bulgāriem sekoja pāvesta sūtņi, lai sludinātu rietumu baznīcas kristietību, kas, lai gan tajā laikā baznīcas darbības ziņā nebija atšķīrusies no grieķu, tomēr lielās nesaskaņas un domstarpības starp šo konfesiju turētājiem radīja sašutumu. Uzklausījis viņu mācību, lielkņazs sūtīja atpakaļ pie pāvesta ar šādu atbildi: “Neviens no mūsu senčiem nav sekojis jūsu mācībai, un arī mums tas nepiedien”.

Te domāti iepriekšējie varjagu valdnieki, kuri kristījušies Konstantinopolē, un īpaši Helga, kura pieņēmusi ne pāvesta, bet grieķu ticību.

Žīdi, kas dzīvoja hazāru apgabalos pie Melnās jūras, mēģināja Vladimiru pamazām pievērst savai ticībai, iesakot: “Jēzu, kuram tic kristieši, mūsu tēvi ir situši krustā; mēs ticam un godājam vienu dievu, visas pasaules radītāju; apgraizāmies un sestdienās gavējam saskaņā ar mūsu dieva caur viņa svēto Mozu doto likumu”. Ar Vladimiram pretīgo apgraizīšanos pietika, lai žīdus atlaistu bez sekmēm. Bez tam pavaicāja: “Kur jūsu tēvzeme?” Tie atbildēja: “Jeruzalemē”.

Vai tur dzīvojat?” – prasīja atbildi, uz ko tie žēli teica: “Dievs, sadusmots par mūsu senču grēkiem, ir mūs izkliedējis un izšķiedis pa pasaules virsu, bet mūsu zemi atdevis svešām tautām”. Vladimirs sašutis atteica: “Ja jūs esat Dieva atstumti un pa svešām zemēm izšķiesti, jūsu ticība Viņam noteikti ir pretīga. Vai tāpēc gribat mūs pie tās pievērst, lai arī mēs tiktu Viņa sodīti ar jūsējai līdzīgu likstu?” Un tā žīdi tika atsūtīti atpakaļ ar kaunu bez kādām sekmēm.

Galu galā šā lielā patvaldnieka priekšā stājās grieķu valdnieku izvēlētais filosofs Konstantins, ar spēcīgiem argumentiem apgāza iepriekšējo sūtņu viltus un maldu mācības un pēc Vladimira gribas un vēlmes, Svētās Ticības daiļrunības un dogmātu, kā arī Dievišķās Svētības pilns, īsumā tā vai līdzīgi ieteica pareizticīgo mācību:

Nešaubīgā ticībā, atbilstoši viedo Svēto Vīru atklāsmēm, ko apstiprina daudzi brīnumi, mēs atzīstam un ticam vienam Kungam Dievam Visa Uzturētājam, ar kura visspēcīgo Vārdu ir radīta, greznota un nostiprināta visas pasaules dižā uzbūve. Viņā staro saule, mēness un zvaigznes, laistās jūra un upes, augļus nes zeme, elpo vēji; Viņam uzvedīgā pakļāvībā kalpo lietus un laika apstākļi, mākoņi, rasa, sniegi un sals, zibens un pērkons vēsta Viņa dusmas uz zemes dzimušajiem. Ikkatra elpa uz zemes, gaisā un dzīlēs, no milzīgiem vaļiem līdz pat vājam rāpuļu dzimumam sludina Radītāja neizdibināmo viedību un spēku.

Tādā lieliskā būvē Dievs ir nometinājis iedzīvotāju, savas neizsakāmās slavas līdzību cilvēku. Bet tas pārkāpjot sev iedibināto bausli ir zaudējis paradīzes mantojumu. Krišanas labošanu nav spējuši veicināt ne zemei uzsūtītie pasaules plūdi, ne uguns iznīcinātā Sodoma un Gomora, nedz viņa Israēla brīnumainā izvešana caur Sarkano jūru, nedz labdarība, nedz sodi, jo ne vien patieso Dievu nepazīstošie pagāni, bet pat toreiz izredzētā ar zīmēm un brīnumiem iedrošinātā žīdu tauta nav pa Viņa likto ceļu gājusi.

Cilvēka dzimuma glābšanai no bojā ejas bija vajadzīga Dievišķa atnākšana uz zemes, ko jau bija paredzējuši pravieši, kuri no nežēlīgās tautas cietuši izstumšanu un nogalēšanu. Galu galā Žīdu zemē no Šķīstās Jaunavas nāca iemiesots Dieva Dēls, ar Tēvu un Garu būtībā vienots. Nepārliecināja par savu dievišķumu nepaklausīgo un nepateicīgo tautu ar daudzajiem brīnumiem, ar Tēva un Svētā Gara balsi no debesīm, ar mirušo piecelšanu, beidzot, ar pašgribētām ciešanām un nāvi un augšāmcelšanos no kapa trijās dienās un debesbraukšanu, tāpēc apgaismoja un sev piesaistīja patiesību nezinošos pagānus, kuru svētītajā kopā tagad arī tevi, ak saprātīgais valdniek, ar tev Viņa uzticētajām tautām aicina, labvēlībā par taviem patiesas dievkalpošanas meklējumiem, kurus atvirza tevi aptverošā elku skaistuma tumsa”.

Vladimirs lūdza, lai filosofs ar visskaidrākajiem un spēcīgākajiem apliecinājumiem apmierina viņa zinātkāres vēlmi par Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, piemetinot, ka pašgribētas Kristus ciešanas bez Augšāmcelšanās pierādījuma ir dīvainas un neticamas.

Svētās Baznīcas vārdā Konstantins atbildēja:

Lai gan Kristus bija sasaistīts, viņš ir mūsu Dievs, un mēs nekaunamies; ka sists un zaimots, nenoliedzam; neslēpjam arī to, ka Krustam pienaglots. Lepojamies ar viņa augšāmcelšanos, par ko pasaulē sludinājuši mūsu apustuļi, mocekļi apliecinājuši ar asinīm, tuksnesī no pasaules izgājušie redzējuši atklāsmēs, baznīcas skolotāji pasaules katedrālēs ar dogmātu zīmogu apstiprinājuši. Visi kopā tie ar gavēšanu un atmošanos lūgšanās, mantības nicinājumu, visādu miesas mocību paciešanu, nemitīgām rūpēm par tikumību un nesveramu tieksmi uz Dievu ir atņēmuši vismazākās šaubas par mūsu taisno ticību.

Pietiekami zini, lielais valdniek, cik plaši izplatās kristietība un cik daudzus gadsimtus valda pasaulē no austrumiem līdz rietumiem. Bet kas Jēzus valstību ir izplatījis? Vai spēcīgi pulki, kas necieš nekādus šķēršļus? Vai ar prātu, svarīgumu, bagātību, ilgstošu kara mākslu un varonību pasauli biedējoši izcili karavadoņi? Nepavisam! Divpadsmit cilvēki, nespēcīgi, zemas kārtas, vienkārši, no sādžām, no zvejnieku mājiņām, civilās un kara lietas nezinoši cilvēki uzņemas svinēt uzvaru pār valstīm, dala savā starpā pasauli un ejot pār tuksnešiem, kalniem, straumēm un sniegiem, karo pret neskaitāmām tautām, kaili un neapbruņoti pārliecina bezgožus uz dievbijību, baudkāros uz atturību, un vēl vairāk, gāž sensenis godinātus elkus naidu dvašojošu priesteru acu priekšā, uzstata krustus un to priekšā mirstot, līksmo. Šo mūsu Baznīcas pirmo uzvaru paaugstina pēc tam izlietās mocekļu asinis, kas brēc uz debesīm ar neskaitāmām liecībām.

Visā pasaulē tiek nomierinātas cilvēkus iznīcinošas sabiedrības, kur godāti sirmgalvji, sievas, meičas un nesamaitāti bērni tiek pakļauti apkaunošanai tautas priekšā ar visādu mocīšanu un atdošanu plēsīgu zvēru žokļiem, no pasaules malām tiek atvesti bīskapi, baznīcas vecākie. Ar skatu un balsi niknie mocītāji mudina un sasprindzina sitējus uz lielu barbarismu, visi turot necilvēcīgos prātos, kā iznīcināt jauniestādīto Kristus Baznīcas vīnadārzu. Bet to zobi un nagi, dzelzs grābekļi, moku rati, vāroši darvas katli un citi tirāniski rīki Kristus karaspēku uzmundrina vairāk uz jautru un svinīgi pasludinātu ticību un Viņa Augšāmcelšanās notikuma apliecinājumu. Beidzot uzvaru nesošā kristietība no apspiešanas nokļūst brīvībā, no vajāšanām drošībā. No tuksneša ierodas vientuļnieki, visādu dārgakmeņu rotu vietā nesot cietēju kaulus.

Viņi ar klātbūtni un uzskatiem apvienojas ar no pasaules sanākušiem lieliem skolotājiem. Netikļi tiek nokaunināti, un kopīgā vienprātībā katedrālēs tiek apstiprināta nesamaitāta ticība.

Visa tā liecinieki, priekšēdētāji un veicinātāji ir bijuši gudri un taisnīgi valdnieki:

Konstantins un Irina, Konstantins Pogonats (Konstantins IV), Justiniāns Lielais, Markians (Flavius Marcianus), Teodosijs Jaunais, Teodosijs Lielais un Svētais Apustulim līdzīgais Konstantins Lielais (aequalis apostolis, Valerius Aurelius Constantinus), kuram, valdniek, Dieva labvēlība tiecas Rosijas dzimtā pielīdzināt tevi, gaidot tavu pievēršanos.

Šajā ticībā tu radīsi sev patiesu attīrīšanos un apgaismību. Ar to izvairīsies no nolemtības uz mūžīgām mokām, kādas gaida neticīgos. Pēkšņi atnāks neliekuļotais tiesnesis Jēzus tiesāt dzīvos un mirušos, pieceļot no zārka. Neticīgos un ļaundarus aprīs uguns upes rēcošā liesma, ticīgajiem un krietnajiem mūžīgs mājoklis būs valstība debesīs kopā ar Kristu”.

Nobeidzot runu parādīja Pastarās Tiesas attēlojumu uz priekškara (καταπετασμα) cara vārtiem. Mocīto nožēlojamais izskats un debesu skaistumā tērpto spožais tēls piešķīra filosofa mācībai lielu spēku, un Vladimirs nopūties teica: “Svētlaimīgi, kas stāv labajā pusē; bēdas tiem, kas nošķirti kreisajā pusē”. Ar pagodinājumu atlaidis Konstantinu, nolēma cītīgi pārbaudot ticības gaidīt piemērotu laiku kristietības pieņemšanai.

Un tā saaicināja pie sevis tuvus un saprātīgus padomniekus, un vecus pilsētu priekšniekus, kuriem paziņoja par pie viņa bijušajiem sūtņiem un savas domas par viņu ticībām, pāri citām priekšroku dodot grieķu ticībai (В подлиннике благословение). Bajāri un padomnieki teica, ka parasti katrs par labāku uzskata savu ticību, slavē savus maldus un zākā citu patiesību. Ka aizmuguriski spriest nozīmē bēgt no patiesības.

Ka visdrošāk ir pārbaudīt katru tās vietā. Padoms Vladimiram patika, tam sekojot tika izvēlēti desmit saprātīgi vīri un nosūtīti pie Volgas bulgāriem, tad uz Romu, beidzot uz Konstantinopoli pie grieķiem. Žīdi par tā vērtiem uzskatīti netika, jo Visaugstā tiesā palikuši bez valsts un brīvas dievkalpošanas.

Pārstaigājot daudzas zemes un pilsētas ar lielu uzcītību un pildot Vladimira rīkojumu, nosūtītie aplūkoja dažādas ticības. Beidzot, kad atgriezās Kijevā kā bagāti tirgoņi ar lielu veiksmīgā zināšanu tirgū gūtu peļņu, mūža un saprāta dēļ godātu ievērojamāko bajāru sapulcē Vladimirs viņiem prasīja patiesu ne dzirdētu, bet redzētu vērtējumu par katru pētīto ticību.

Atbilstoši atbildēja, ka “pie bulgāriem redzējuši visai garlaicīgu un sērīgu kalpošanu; tukšā un negreznotā mošejā stāv bez jostas; godājot sēstas ar izbrīnītu ģīmi un kā pārņemti skatās uz abām pusēm. Viņu nesavaldīgā ticība nerada sirdī priecīgu aizkustinājumu un tieksmi uz Dievu neizraisa. Romā, lai gan kalpošanas kārtība ir skaidrāka, tomēr nav tādas pieklājības, labskanīgas dziedāšanas un baznīcas krāšņuma kā pie grieķiem. Kad sasniedzām Konstantinopoli un tikām ievesti Sofijas templī, ko Dieva gudrības slavai uzbūvējis lielais cars Justiniāns, sajūsmā par lielisko greznojumu, zelta piederumiem, dārgiem tērpiem, smaržām un cītīgo lūgšanos, skanīgo un saskanīgo dziedāšanu, jutām, ka kāds Dievišķs spēks pacēlis debesu spožajos mājokļos. Mēs, lielais valdniek, tādu spožumu izbaudījuši, nevaram vairs šejienes tumsā palikt, bet vēlamies un lūdzam dot mums brīvību pieņemt Grieķijā pilsonību un ticību”.

Savas runas beigās bajāri pievienoja: “Ja grieķu ticība nebūtu tik lieliska, to nebūtu pieņēmusi tava gudrā vecāmāte Helga”. Vladimirs vaicāja: “Kur tad pieņemsim Kristību?” – “Kur vēlies, valdniek”, visi atbildēja vienbalsīgi.

Daži raksta (Нестор. 987 год), ka Vladimirs uz dažādām zemēm sūtījis kādu polovcieti Ivanu Smiramu (Иван Смирaм), kurš nobraucis caur dažādām zemēm uz Palestīnu un pat līdz Ēģiptei un pēc ilgas uzturēšanās Aleksandrijā ir nokristījies. No turienes rakstījis Vladimiram, nosūtot Jauno Derību un pārliecinot nezemoties grieķiem un romiešiem dēļ pārmērībām viņu ticībā, un ka Aleksandrijā viņš ir atradis tīru apustulisku mācību un nostāstus. Domājams, viņš ir slavējis koptu ķecerību, kas satur apgraizīšanu, kuras dēļ tā nav guvusi Vladimira ievērību.

Nu jau viņa pievērstā sirds alkst kā briedis pēc avota pēc Svētās Kristības, tomēr, atcerēdamies savu un senču pārsvaru pār grieķiem kara vīrišķībā, savu vēlmi nolēma piesegt ar lielu pasākumu, lai grieķu cari nesāk dižoties dēļ Rosijas piekāpības lūdzot kristīšanu. Šādā nolūkā, savācis lielu karaspēku, devās uz Hersonesu, uz galveno pilsētu Feodosiju, un apstājās tās priekšā nedaudz tālāk par vienu šāviena attālumu. Ilga aplenkuma gaitā prasīja padoties, bet bez sekmēm (988 год). Tāpēc, lai ieņemtu pilsētu uzbrukumā, lika aizbērt grāvi ar zemi. Grieķi no iekšpuses, parakušies zem sienas, nesa zemi pilsētā un izbrīnīja rosijiešus, ka tik ilgi nevar grāvi aizbērt.

Pa to laiku kāds no garīgajiem darbiniekiem, vārdā Anastasijs, nezinama iemesla dēļ (varbūt cerot uz Vladimira kristīšanos) izšāva no pilsētas sienas Rosijas karaspēka virzienā bultu, uz kuras uzrakstīts, ka aiz karaspēka ir pazemes avoti, no kuriem pa slēptām caurulēm ūdens tiek novadīts uz pilsētu: ja tās nosprostos, iedzīvotājiem nāksies padoties vai mirt slāpēs. Pēc šā norādījuma caurules tika atrastas, aizbērtas, un ūdens no pilsētas novirzīts. Tādējādi bija spiesti atdoties Rosijas patvaldnieka varā. Ieejot pilsētā bez lielas asinsizliešanas, viņa sirdi ielīksmoja liels prieks. Pakļautais kristiešu cietoksnis šķita Dieva labvēlības zīme Vladimira pieņemšanai pareizā ticībā.

Pēc tam uzvarētājs nosūta pie grieķu cariem Vasilija un Konstantina, lūdzot viņu māsu laulībai, ko sola par mūžīga miera ķīlu. Pretējā gadījumā draud ar uzbrukumu Konstantinopolei. No Grieķijas cariem atgriezušies sūtņi paziņoja, ka caru māsas laulības ar Vladimiru nav iespējamas krasas ticību atšķirības dēļ, bet var ērti notikt, kad viņš pievērsīsies Kristum un pieņems Kristību. Lielais Vladimirs, būdams jau sen gatavs pieņemt grieķu mācību, atbild: “Jūsu filosofa mācība un manu sūtņu pārbaude saskanīgi apliecina jūsu ticības priekšrocības pār visām citām.

Tādēļ to mīlu ar visādu centību un no visas sirds, to vēlos pieņemt jūsu māsas klātbūtnē un gaidu viņu un Kristības”. Cari uzaicina Annu, pierunā stāties laulībā ar Vladimiru.

Viņa bažīgi atsakās. Lai iztēlotu Rosijā sagaidāmo lielo godu, brāļi piemetina šādi: “Varbūt caur tevi Dievs pievērsīs Rosijas zemi, un tiksi šīs tautas svētīta uz mūžiem. Mūsu tēvzeme atbrīvosies no bēdīgiem postījumiem. Pati zini, cik Grieķija cietusi no rosijiešiem. Arī tagad tuvojas līdzīgs ļaunums, ja neatbildēsi ar paklausību”. Raudot asaru straumes, princese tik tikko izteica: “Ja nu ticību nepieņem vai pieņēmis atmet un mani piespiež uz elku godināšanu?” “Paciet, – teica cari, – un ar cariskajām (Πορφυρογέννητος) asinīm barbaru priekšā apliecini kristietības patiesību mūsu dienās”.

Un sievietes sirds jau nosliecas uz brāļu nelokāmi cietajiem pārliecinājumiem.

Kuģos kopā ar viņu aizbrauc caru un patriarha norīkoti ierēdņi un garīdznieki, ar visiem kristīšanai un laulāšanai sagatavotiem piederumiem. Sasniedz Hersonesas piestātni un Feodosijas pilsētu.

Tajā laikā kaut kāds dīvains liktenis lika Vladimiram saslimt un zaudēt redzi.

Pēc tam viņš prātoja, ka viņa senču dievi ir dusmīgi un soda par atkāpšanos. Šādās šaubās būdams, nosūtīja pie līgavas vaicāt šāda negadījuma iemeslus un saņēma apgalvojumu, ka tas ir Dieva sūtīts kārdinājums viņa ticības pārbaudei, un ja drīzumā nešauboties kristīsies, viņš svētajā pagremdēšanā attīrīsies ne tikvien no miesīgo acu akluma, bet tiks apgaismots arī ar gudru skatu. Licis malā divdomīgu svārstīšanos, Vladimirs kāpj attīrīšanās traukā, tiek Hersonesas bīskapa kristīts Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā par Jēkabu (Иаков). Cara vārdā viņš tiek nosaukts par Vasileju (Василей, βασιλεύς — valdnieks), atbrīvojas no akluma un pagānisma un skaidri apgaismots atdod karstu pateicību Radītājam. Pēc tam pieņēma pamācības un nostiprinājumu ticībā no iesvētītāja un priecīgus apsveikumus no visiem.

9. nodaļa. PAR VLADIMIRA VALDĪŠANU PĒC KRISTĪŠANĀS

Pēc svinīgās savienošanās ar princesi Annu un svētku dzīrēm Vladimirs nosūta uz Konstantinopoli pie saviem svaiņiem priecīgu vēstnesi ar dāvanām un paziņojumu par savām kristībām un laulībām, pie tam lūdzot viņiem un patriarham metropolītu Kijevai. Prieks par jauno tik liela valdnieka ieguvumu Kristus sabiedrībai Konstantinopolē bija neaprakstāms. Kijevas metropolei tika izvēlēts un uz Hersonesu nosūtīts Mihails, dzimis sīrietis. Feodosijā pēc viņa ierašanās un ar viņa svētību pakalnā, kas bija sanests, rokot grāvi, ko rosijieši centušies aizbērt uzbrukuma laikā, tika uzbūvēta baznīca.

Vladimira uzturēšanās laikā Hersonesā ieradās sūtņi no Konstantinopoles cariem Vasilija un Konstantina ar lieliem pagodinājumiem un dāvanām. Pāvests nezaudējot laiku pagodināja jaunpievērsto valdnieku ar līdzīgu sūtniecību, ne bez mēģinājuma sēt viņā Romas ticības dogmātus. Pečeņegu kņazs Metigajs (Метигай, Метиган), atdarinot Vladimira piemēru, Hersonesā pieņēma kristietību.

Jaunprecētās sievas lūgts, Vladimirs Hersonesu (Krimu) atdod atpakaļ Grieķijai. Pats, paņēmis līdz svētā Klimenta pīšļus kopā ar daudziem citiem svētumiem un baznīcas piederumiem, metropolītu Mihailu, protopopu (protoprezbiters) Anastasiju un citus baznīcas kalpotājus, atgriežas galvaspilsētā Kijevā kā Hersonesas un elku godāšanas uzvarētājs, sajūgts ar caru asinīm un Kristus ticību.

Tad saskaņā ar vispārēju valdnieka pavēli no savām vietām, kas iepriekš noteiktas godāšanai, tika gāzti elki, atkailināti no dārgajiem rotājumiem, ar dzelzi sadrupināti un atdoti ūdenim un ugunij. Peruns, galvenais nejēgu posts, bijušās lielās godāšanas vietā tika zākāts visvairāk. To, piesietu pie zirga astes, divpadsmit cilvēku nežēlīgi ar nūjām dauzītu un nekrietnu vārdu pavadītu vazāja gar Dņepras krastu. Iegāztu Dņeprā grūda no krasta un līdz Zaporožjei neļāva piestāt. Lejpus krācēm krastā izmestā elka vārdā tuvējais kalns tiek saukts par Perunu. Jaunu elku īslaicīgais gods bija paraugs un piemērs necienīgu paaugstināšanai, vien ar to atšķirību, ka elki nejūt ne sitienus, ne pagodinājumus. Pakalnā, kur stāvējis Peruns, par godu valsts eņģelim ir uzcelta svētā Vasilija baznīca.

Pēc tam Vladimirs noteica dienu visas Kijevas tautai, kurā pieņemt Svēto Kristību, paziņojot, ka tie, kuri noliktajā laikā neieradīsies pie Počainas (Почайна, Притыкa, kādreizēja Dņepras labā krasta pieteka vai atteka Kijevā tag. Kājnieku tilta rajonā) upes, tie būs Kunga Dieva Jēzus un viņa pretinieki. Noteiktajā dienā un vietā sanāca nesaskaitāms cilvēku pūlis. Un šo notikumu un brīnumaino skatu ar savu klātbūtni greznoja pats lielais patvaldnieks ar visiem pietuvinātajiem un svētīto sapulci. Pie krasta uz plostiem stāv garīdznieki un diakoni tērpos, upe pilna kailiem visādu vecumu un dzimumu cilvēkiem: citi ūdenī līdz ceļiem, citi līdz vidum – mazgājas, plunčājas, peld. Pa to laiku tiek lasītas kristību lūgsnas; katrs pēc īpašas iegremdēšanās saņem kristīto vārdu un iesvaidīšanu ar mirrēm.

Pēc tam cara pirmās galvaspilsētas Kijevas metropolīts Mihails pašrocīgi kristīja visus Vladimira dēlus. Zināmi ir vien trim kristībās dotie vārdi: Jaroslavs nosaukts par Georgiju, Boriss par Romanu, Gļebs par Dāvidu. Avots pēc viņu kristības nosaukts par Kreščatiku.

Lai gan Vladimirs pavēli visiem viņa pavalstniekiem kristīties bija izziņojis pa visu Rosiju, pretiniekiem piedraudot ar dusmām, tomēr palika visai daudz veselu apgabalu, kas no kristīšanas izbēga, īpaši Krievijas lielvalstij pakļautās somu tautas, kas dzīvoja ap Muromu, Suzdaļu un Rostovu. Metropolīts Mihails devās uz Novgorodu, bet necerot ar mācību pievarēt iedzīvotāju stūrgalvību, lūdza Dobriņas palīdzību, ar kuru nogāza Novgorodā elkus un Perunu tāpat kā Kijevā, lika ar dauzīšanu un zākāšanu pa dubļiem aizvilkt krastā un iemest Volhovā.

Ir nostāsts, ka peldošais elks, izmetis uz tilta nūju, iekliedzies: “Ņemiet novgorodieši un lietojiet manai piemiņai”. No kā ilgu laiku bijis paradums arī kristīgajos svētkos jauniem cilvēkiem rotaļu un izpriecu vietā kauties ar nūjām un ne bez kaitējuma sev. Šķiet, ka šī viņu lētticība ir bijusi priekšvēsts tam, ka par stūrgalvību pret patvaldības varu kādreiz cietīs nāvējošus nūju sitienus.

Atgrūžot no krasta lejup peldošo Perunu, lauku cilvēki, zinot, ka tas nesen bijis saukts par dievu, teikuši: “Neesi vairs dievs; jau tā pietiekami esam tevi barojuši; brauc atpakaļ uz tumšo elles bezdibeni”.

Kaut kāda neapmierinātība tautā, īpaši sievietēs, notika, kad Vladimirs pavēlēja iekārtot skolas mazo bērnu mācīšanai rakstībā, bet māšu asaras un nepatiku ar saprātīgu pārliecināšanu, kā arī skolotāju pārmērīgo stingrību ar labvēlīgiem noteikumiem izbeidza gādīgais virspriesteris (Летописцы).

Labi domātajos pūliņos un gribētajos panākumos šim valdniekam nereti ar uzbrukumiem traucēja nepastāvīgie pečeņegi. Tādēļ drošībai no tik plēsīgas tautas nolika būvēt pilsētas gar Desnu, Vistru (Выстра), Trubešu (Трубеш, Трубеж), Sulu un Stugnu un iemitināt tajās Novgorodas slāvus, krivičus, vjatičus un somus, ar ko Rosija lielā mērā norobežojās no citu cilšu uzbrukumiem (Нестор, степенные, летописцы).

Lai kristietībai pievērstu Suzdaļas zemi, Vladimirs pats devās kopā ar metropolītu, lielu tautas daļu atjaunoja ar kristīšanu, pie Kļazmas nodibināja pilsētu (1092 год. 79) un, devis tai savu vārdu, vēl izgreznoja visas Rosijas pilsētas un Dievmātei izveidoja Marijas debesbraukšanas (Успения) baznīcu.

Kņaza mīlestība uz šo vietu un pavēle pievērsa ticībai daudz cilvēku.

Pēc metropolīta Mihaila aiziešanas pie dieva viņa vietā Konstantinopoles patriarha atsūtītais Leontijs iecēla Rosijas pilsētām bīskapus: Lielajai Novgorodai un Pleskavai Joakimu Hersonesieti, kurš elkus sagrāva līdz pamatiem, Čerņigovā garīdznieka kārtā iesvētīja (хиротонисовать) Neofitu, Rostovā Feodoru. Kristietības sludināšanai bulgāriem tika nosūtīts kāds Marks Filosofs, bet bez vēlamajiem panākumiem: kristījās vien četri kņazi, ieradušies Kijevā. Īpašas godbijības un cītības mudināts, Vladimirs lika Kijevā uzbūvēt akmens baznīcu Svētās Dievmātes vārdā. No Grieķijas atsauktie meistari darbu paveica ar lielu rūpību, kam tika tērēti lieli līdzekļi un visā valstī noteikta desmitā tiesa, no kā radies nosaukums Desjatina.

Tā kristīgā pareizticība Rosijā izplatījās plaši un iesakņojās stingri, pirmkārt, tāpēc, ka aizsākās trīskārt.

Pirmkārt, ar Svētā Apustuļa Andreja (Ανδρέας, Андрей Первозванный, apustuļa Pētera brālis) (Нестор.) evanģelizāciju, kad, pa Dņepru un Volhovu caurstaigājot slavēnu robežas, sludināja Kristus Evanģeliju un, uzstādījis Kijevas kalnos krustus, pareģoja tajos Dieva svētības atmirdzēšanu, dižas pilsētas un ticības iedibināšanos un daudzu baznīcu uzbūvēšanu.

Otrkārt, kad pēc Oskolda un Dira neveiksmīgā karagājiena uz Konstantinopoli rosi prasīja kristīšanu un, ieticējuši caur nesadegušo Evanģeliju, pieņēma kristīgo ticību (Зонар, кн. 6, гл. 10.80. В подлиннике ошибка: нужно кн.16). Kņazu Svjatopolka, Rostislava un Kocela kristīšanās attiecas ne uz rosijiešiem bet uz Donavas slāviem, ja neņem vērā to, ka Morāvijā tulkotās baznīcas grāmatas Rosijas baznīcā tiek lietotas kopīgi ar slavēnu tautām, kas turas pie grieķu ticības.

Treškārt, kristījusies bija Helga, kāpēc bija kristījusies daudzi rosijieši, redzot viņas pievēršanos.

Vladimirs, gājis karā pret bulgāriem un horvātiem un atgriezies ar uzvarām, dzirdēja, ka gribot izmantot viņa prombūtni un nebaidoties no nogurdinātā karaspēka, ar lieliem spēkiem tuvojas pečeņegi un ir sapulcējušies pret viņu aiz Trubešas upes (1099 год. В подлиннике ошибка: нужно 992). Drosmīgais kņazs tūdaļ izgāja pretī un pretējā krastā ierīkoja nometni. Pečeņegi prasīja karavīru divcīņai no Vladimira karaspēka, pretī liekot savu milzi, lai ar šādu divcīņu izbeigtu sagaidāmo abu pušu asinsizliešanu, un uzvarējušais spēkavīrs būtu uzvarējušās puses pārstāvis, bet uzvarētais līdz gara izlaišanai – uzvarētās puses. Vladimirs, nezinādams savos pulkos ārkārtēja spēkoņa, lika taujāt caur saucējiem.

Kāds amatnieks, siksninieks ieradies teica, ka viņam ir dēls, kuru neviens nav pārspējis kopš bērna gadiem, un ka viņš saskaities plēš jēlas vērša ādas. Atsaukts valdnieka priekšā, prasmes parādīšanai prasīja atvest lielu spēcīgu bulli un sakaitināt ar kvēlošu dzelzi. Tika izdarīts; bullis niknumā sāka skraidīt un ārdīt zemi ar nagiem un ragiem. Siksninieka dēls tik varenu lopu pašā trauksmē satvēra aiz sāna un izrāva ādu ar miesu. “Vari ar pečeņegu spēkavīru cīnīties”, – teica Vladimirs un lika pret rītu sagatavoties viņam un visam karaspēkam.

Pienākot laikam, pretinieki iziet cīņā. Pečeņegs, redzot savā priekšā mazāku pretinieku (vidēja auguma), noniecināja un apsmēja un pēkšņi metoties virsū, iekliedzās briesmīgā balsī. Jaunais siksninieks satvēris pečeņegu pacēla, sita pret zemi un izsita no viņa garu; varenība un niknums pēkšņi zuda. Pečeņegu karaspēks, baiļu pārņemts, metās bēgt. Rosijieši, pēc kņaza pavēles dzenoties pakaļ, laukā izplāja daudz pretinieku. Siksninieks ar dēlu tika pagodināti ar augstiem amatiem un citu atalgojumu. Pie Trubešas upes brasla, kur pečeņegiem tika atņemta slava, tad tika dibināta Perejaslavļa, ātri uzbūvēta un greznota ar baznīcām. Tajā pašā laikā tika sākta un pabeigta Belgorodas (Белагород, Бѣлгородъ) baznīca (1098 год. В подлиннике ошибка: нужно 991).

Reiz, Vladimiram ar maz cilvēkiem esot Vasiļevā (Василев, tagad Васильков; Vladimira dibināta pilsēta), viņam pēkšņi uzbruka pečeņegi. Bija spiests steigā aizstāvēties, tāpēc nespēja pret pretinieku noturēties. Glābjoties bēgot, noslēpās zem pilsētas tilta. Tas iegadījās uz Kristus apskaidrošanās (Преображения Господня) svētkiem, kam par godu šajās briesmās solīja uzbūvēt baznīcu un, izglābies, solījumu izpildīja (1099 год. В подлиннике ошибка: нужно 996), šai dienai piešķīra lielu godu ar lūgsnām un cienastiem.

Nedodot Vladimiram atpūtu, nemierīgie pečeņegi piemeklēja brīdi un izmantoja saviem mēģinājumiem, kad šis darbīgais valdnieks devās uz Novgorodu. Ieradās un aplenca jaunizveidoto Belgorodu, neļaujot iedzīvotājiem no tās izkļūt, ar nolūku piespiest padoties ar badu. Iedzīvotāji lielā trūkuma dēļ gribēja atvērt vārtus ienaidniekam, tomēr kāds atjautīgs pilsonis viņus apturēja un nelaimi novērsa ar smieklīgu izdomājumu. Pierunājis izmisušos trīs dienas nepadoties, savāca cik varēdams auzu miltus, klijas, kviešus un medu; zemē kā akas ieraktos sagatavotos kublos vienā atšķaidīja ķīseļa nokāsumu, otrā medus ūdeni, ko pa slepeni pievienotām caurulēm varēja papildināt ar to, ko smēla un vārīja iedzīvotāji.

It kā uz pārrunām pilsētā uzaicinātajiem pečeņegiem tika rādīti neīstie pazemes avoti un to lietojums, ķīselis ar medus ūdeni pasniegts nobaudīšanai un kņazu un karavadoņu pārliecināšanai iedots līdz uz nometni. Klejotāji, kas maz pazina miltu ēdienus, nolēmuši, ka pilsēta ir apgādāta ar dabas pārtiku un ar badu ne visai uzvarama, atkāpās un aizgāja.

Vladimirs, savu lielvalsti nosargājis ar varonību un apgaismojis ar pareizticību, sāka pārdomāt kā nostiprināt mieru pēcnācēju laikā starp saviem bērniem, zinot, ka brāļu nesaskaņas var nest lielu postu. Paša piemērs, Jaropolka un Helga bojā eja lika sargāties no nelaimēm nākotnē. Tādēļ sadalīja jeb, pareizāk sakot, atdeva bērniem uzturēšanā dažādas kņazistes kā dalienas piemēroti viņu dabai, sev un vecākajam – nākošajam mantiniekam atstājot lielo Kijevas kņazisti un virsvaru pār visām dalienām.

Vecākai dēls Višeslavs dabūja dalienā Lielo Novgorodu, Vladimira agrāko valdījumu, kas vēl viņa dzīves laikā pēc Višeslava nāves tika Jaroslavam. Izjaslavs, kā teikts iepriekš, bija atlaists kopā ar māti uz vectēva kņazisti Polotsku. Svjatopolkam tika nodota Turova (Туров), Jaroslavam Rostova, pēc tam Novgoroda, bet Rostova Borisam, Gļebam Muroma, Svendoslavam Drevļanu zeme, Vsevolodam Vladimira, Mstislavam Tmutarakaņ (Тмутаракань, arī Тмуторока́нь, Гермонасса, Таматарха, polovciešu Матарха, mongoļu, dženoviešu Матрега, turku Хункала, pēc tam Таман), Staņislavam Smoļenska, Sudislavam Pleskava, Pogvizdam Voliņa un Lucko (Волынь, Луцко). Pie tam visiem novēlēja un pavēlēja dzīvot brāļu mīlestībā un cītīgi izplatīt Kristus ticību.

Nosliecoties uz vecumu, Vladimirs neatslābstoši pievērsās baznīcām un lūgsnām, par nopelniem bagātīgi atalgoja, ar savas mantas izdāļāšanu palīdzot nabagiem un cietējiem, būvējot un bagātinot baznīcas un ar tautai piedāvātiem cienastiem apgādājot pavalstniekus.

Ieradis būt lēnprātīgs, nereti likumpārkāpējiem piedeva lielas vainas un atbrīvoja no soda ļaundarus. Atslābums radīja nemieru un postu nevainīgajiem. Visus ceļus ieņēma un aizšķērsoja laupītāji. Tāpēc Rosijas augstākie garīdznieki (архиереи) sapulcējušies valdniekam iztēloja briesmas, kas rodas no tāda atslābinājuma, pārliecinot, ka

zobenu Dievs viņam devis ne vien pret ienaidniekiem, bet arī likumpārkāpēju sodīšanai, un ka žēlsirdība pret ļaundariem ir tirānija pret nevainīgajiem”.

Pēc tam atgādināja par līdzšinējo karaspēka uzturēšanu pavalstnieku un baznīcas drošībai. Ar to mudināja vecumā žēlsirdīgo valdnieku. Laupītāji sajuta taisnīgu sodu, un karaspēku Vladimirs atjaunoja atšķirīgu no iepriekšējā – pēc sava tēva un vectēva piemēra un sakārtojuma.

Kopš seniem laikiem bija nolikts, ka novgorodieši Kijevai maksā gada nodevu pa divtūkstoš grivnām (1014 год). Jaroslavs redzot sava tēva vecumu uzlikto nepildīja, paturot viņam pienākošos pie sevis. Par to uz viņu sadusmojies, Vladimirs lika salabot ceļus un tiltus uz Novgorodu, gribot iet karā pret Novgorodu, paņemt zaudēto un atriebt dēla augstprātību pret tēvu.

Pie Jaroslava sapulcējās pretestībai no aizjūras uzaicinātie varjagi. Savstarpējais karš nāca virsū kā negaisa mākonis, bet to pēc Dieva Gribas novērsa pečeņegu uzbrukums un Vladimira aiziešana pie dieva.

Boriss, mīļākais no visiem dēliem, pieslējās Kijevai. Svjatopolks vienmēr luncinoties grozījās ap Vladimiru, lai nolaupītu Kijevas troņa mantošanu. Karagājienam jau gatavo karaspēku Vladimirs uztic Borisam un sūta pret pečeņegiem.

Borisa prombūtnē jūlija 15.dienā kristīgā nāvē pārcēlās pie Dieva (1015 год), nodzīvojis 73 gadus, valdījis elkdievībā 8, kristietībā 27 gadus. Bijis savienībā un mīlestībā ar kaimiņu valdniekiem, ar poļu Boļeslavu, ungāru Stefanu un čehu Jindrihu (Jindrich, Henrik).

Pēc laulībām ar grieķu princesi titulēts par caru. Pēcnācējiem par sevi atstājis izcilas varonības, lēnprātīgas tiesāšanas, dāsnuma pret lūdzējiem un siltas tieksmes uz patieso Dievu paraugu. Vētrainas jaunības prasīgumu izlīdzinājis ar mērena un lēnprātīga vecuma (В подлиннике: страсти) cilvēkmīlestības darbiem. Pēc visiem varonības darbiem no savas aizsargātās, paplašinātās un izslavētās tautas guvis Lielā nosaukumu un no nodibinātās, apgādātās un greznotās Rosijas baznīcas Svētā vārdu.

10. nodaļa. PAR SVJATOPOLKA VALDĪŠANU (Нестор, летописцы и степенные, 1015 год.)

Lai paātrinātu mantojuma saņemšanu, Svjatopolks, slēpjot Vladimira nāvi no brāļiem, un visvairāk no Borisa, kurš komandēja lielu karaspēku, ķermeni no Berestovas, kur Vladimirs mira, pārveda uz Kijevu un slepus ielika marmora zārkā Desjatinas baznīcā. Un nosūtīja uz karaspēku pie Borisa, noslēpjot miršanu un melīgi paziņojot, ka “tēvs saslimis un grib viņu redzēt, lai viņš steidzīgi dodas uz Kijevu”. Lai tā Borisu atdalītu no karaspēka. Pa to laiku tauta, uzzinājusi par lielā patvaldnieka aiziešanu pie dieva, sanāca neredzētā daudzumā baznīcā un rūgtās raudās un asarās pauda savas bēdas par viņa aiziešanu no dzīves.

Borisu Svjatopolka melīgā bet daļēji arī patiesā vēsts sastapa pie Altas (Альта, Алта) upes un noveda lielās bēdās. Karavadoņi viņu uzmundrinot ieteica iet pret nekrietni Kijevas lielkņazistes troni nolaupījušo Svjatopolku, jo viņa rokās ir viss tēva karaspēks. Bet viņš atbildēja, ka sirdsapziņa neļauj pacelt roku pret vecāko brāli, kurš viņam jāgodā tēva vietā un no kura sagaida tēvišķu mīlestību.

Redzot Borisa mīkstsirdību un zinot Svjatopolka viltīgumu un negantumu, karavadoņi ar visu karaspēku atgāja steidzot pielipt Svjatopolkam. Boriss palika vien ar saviem uzticamajiem kalpiem. Svjatopolks ar saviem zvēra tikumiem, ieradies naktī Višgorodā, lūdza turienes bajārus stāvēt par viņu un Borisam atņemt dzīvību, ar kuru viņš ir visbīstamākais. “Galvas par tevi noliksim”, – Svjatopolkam atbildēja viņam līdzīgie ļaundari.

Bez izvairīšanās slepkavas aizsteidzās pie Altas un pieejot pie telts dzirdēja, ka dzied rīta dievkalpojumu. Jūtot sev tuvojošos nelaimi, lēnprātīgais Boriss pēc cītīgas Dieva lūgšanas likās gultā.

Ļaundari iebruka kā plēsīgi zvēri, iesita viņam ar šķēpu un caurdūra viņa kalpu Georgiju, dzimušu ugru. Lai noņemtu zelta kaklariņķi, kas tam bija uzlikts par uzticību no Borisa, nocirta galvu un visiem ar kņazu palikušajiem atņēma dzīvības. Teltī ietīto nevainīgo cietēju veda uz Višgorodu, bet drīz izdzirdēja pusmirušā stenēšanu. Lai saskaņā ar Svjatopolka pavēli piebeigtu, kāds varjags ar zobenu caurdūra pašu sirdi.

Un tā neaptraipītais pusaudzis beidza savas gaitas ar Kristum līdzīgu pacietību, lai gan pēc Dievišķā likteņus nezinošu cilvēku domām labāk būtu bijis viņam ar tēva un Dieva doto karaspēku iznīcināt no dieva atkritušo Svjatopolku, lai saglabātu savu brāļu Gļeba un Svendoslava dzīvības un novērstu tēvzemē iekšā un ārpusē sekojošo asinsizliešanu, jo Svjatopolks, redzot Borisa asinis, izgāja uz lielāku zvērību: līdzīgā veidā nosūtīja uz Muromu pie Gļeba, melīgi vēstot par tēva slimību kā Borisam. Gļebs ar nedaudz kalpiem zirgos steidza uz Kijevu, un tuvojoties Volgai, zirgam paklūpot grāvī, krizdams savainoja kāju. Tā devās ar kuģi pa Volgu uz Smoļensku. Ticis tai garām, Smjadinā (Смядино, Смядина, Смядынь, upe un apdzīvota vieta) dzirdēja vēsti no Jaroslava, ka tēvs pārcēlies uz citu dzīvi un Svjatopolks nolaupījis Kijevas lielkņazistes valdīšanu un to uzsācis ar viņa viendzimušā brāļa Borisa noslepkavošanu.

Rūgtās asarās Gļebs vaidēja par tēva un brāļa zaudējumu, žēlojoties, ka paša dzīve nav beigusies pirms vai kopā ar viņiem. Svjatopolka pēkšņi izsūtīti slepkavas Gļeba grūtsirdību apturēja un asaras sajauca ar nevainīgām asinīm, kuras izlēja paša pavārs, kurš aizmirsis Dievu un sava valdnieka mīlestību pirmais iedūra nazi kaklā. Nogalētais ķermenis tika nosviests krastā starp diviem vienkočiem, tad aizvests uz Višgorodu un aprakts blakus Borisam.

Svendoslavs, kurš pārvaldīja Drevļanu zemi, dzirdējis par Borisa un Gļeba noslepkavošanu un nepaļaujoties uz saviem spēkiem, lai stātos pret Svjatopolka vardarbību, bēga uz Ungāriju, tomēr ceļā tika Svjatopolka asinskāro pakalpiņu panākts un nogalināts, nesasniedzis ungāru kalnus.

Novgorodā jau pirms ziņas par tādu Svjatopolka tirāniju izraisījās liels dumpis, jo iedzīvotāji un pārvaldnieki, raizējoties par savu apspiešanu un pilnīgu pakļautību Jaroslavam ar tur karagājienam pret Vladimiru atsauktā varjagu karaspēka palīdzību; dumpošanās pilsētā nodarīja lielu vardarbību, iedzīvotāji pēkšņi apbruņojās un uzbrukuši varjagiem, kas dzīvoja Paramonovas pilī, tos visus noslaktēja. Tā visa saniknots Jaroslavs sasauca savā pilī it kā apspriesties labākos cilvēkus, varjagu nogalināšanas vadītājus, kur glaimu ievilināti tie pēc Jaroslava zīmes tika nogalināti. Tajā pašā naktī atsteidzās ziņnesis no Kijevas no Predslavas, Jaroslava māsas, teicot, ka tēvs ir no šīs pasaules aizgājis, Svjatopolks ieņēmis Kijevu un slaktē brāļus, un lai Jaroslavs sargās no līdzīgas nelaimes.

Tik grūtos apstākļos viņam nācās samierinoši lūgt novgorodiešus. Kurus atsaucis, teica “Mani mīļie draugi, aizmirstiet manu vakardienas bargumu; mūsu kopēja vajadzība prasa saskanīgu pretsparu pret nelikumīgo vardarbību. Mans tēvs ir miris (slaukot asaras, runu pārtrauca ar vaidiem), Svjatopolks nolaupījis varu un to sārtojis ar mūsu brāļu Borisa, Gļeba un Svendoslava asinīm un līdzīgu likteni gatavo citiem”. Novgorodieši pakļāvās bez atrunām dodot priekšroku kopējai drošībai nevis pašu laimei un trīsdesmit tūkstošiem varjagu pievienoja četrdesmit savus.

Ar šo karaspēku Jaroslavs steidza pret Svjatopolku un nopūties teica: “Ne es sāku brāļu nogalināšanu. Tiesā, Kungs, taisnīgi un atrieb nevainīgās asinis”. Svjatopolks, uzzinājis par Jaroslava tuvošanos, savāca lielu rosijiešu karaspēku un pieaicināja klāt pečeņegus. Satuvojušies, abi karaspēki apstājās Dņepras abās pusēs pie Ļubečas. Trīs mēnešus gaidot viens otra uzbrukumu nonāca manāmā garlaicībā un nomāktībā. Beidzot novgorodiešus satracināja Svjatopolka karavadonis, kurš jādelēja pie viņiem un kliedza: “Kas ir, namdari, ieradāties te ar savu klibo kņazu (Jaroslavs bija vājš uz kājām), droši vien meklējat namdara darbu un gribat būvēt mums mājas?” Tādas lamāšanās saniknoti novgorodieši uzstāja savam kņazam un lūdza pavēli uz rītu pārcelties pār upi pret ienaidnieku, tā lai tie, kas ar viņiem neies, tiek savējo nogalināti.

Agri no rīta Jaroslavs piecēla karaspēku un, pārvedis upei, lika kuģus atgrūst no krasta, atņemot jebkādu cerību uz bēgšanu. Lielās kaujas ieroču brakšķēšana abu karaspēku ausīs, asins tecēšana acīs radīja bailes. Lieli ezeri abās kaujas pusēs traucēja pečeņegiem kaitēt Jaroslavam ar uzbrukumiem. Iegadījās viegla sala laiks, un plānais ledus nekur nebija derīgs pāriešanai. Iespiestajam Svendoslava karaspēkam nācās atkāpties uz ledu, kurš nebija tik stiprs, lai noturētu lielo ieroču smaguma apkrauto pūli. Tādējādi, redzot savējo spēku izsīkumu, Svendoslavs metās bēgt. Uzvarētājs Jaroslavs, vajājot bēgošos, asiņainā ūdenī noslīcināja lielu daudzumu pretinieku un bez pretestības iejāja Kijevā. Vienīgais brāļu slepkavas glābiņš palika bēgt uz Poliju.

11. nodaļa. PAR JAROSLAVA PIRMĀ VALDĪŠANU

Svjatopolks klaiņodams pa Poliju mudināja Boļeslavu Drošsirdīgo pret Jaroslavu. Gribot izmantot šo brāļu karu, poļu karalis no dienvidu puses uzbruka Rosijas robežām un apgabaliem. Tomēr arī Jaroslavs nezaudējot laiku apvienoja Novgorodas karaspēku ar varjagiem un pretiniekus sagaidīja Volīnijā. Abi pretinieku pulki nostājās viens pret otru pie Bugas upes. Tajos laikos parastās savstarpējās lamāšanās laikā Budijs (Будый), Jaroslava audzinātājs un karavadonis, kliedza pār upi Boļeslavam: “Drīz pārdursim tavu resno vēderu”. Karalis sava tukluma un vecuma dēļ bija smagnējs un tāpēc vājš jātnieks, tomēr garā modrs un apķērīgs. Nenoturējies, uzkliedza savējiem: “Lai pārmetums nepaliktu jums nepatīkamas atmiņas, jāšu pret ienaidnieku viens un iešu bojā, bet jūs paliksit ar kaunu”. Ar šiem vārdiem sēdās zirgā un jāja pa braslu pār upi. Aiz viņa traucās poļu pulki un nikni uzbruka rosijiešiem, kas nebija paspējuši apbruņoties. Jaroslavs uzvarēts bēga uz Novgorodu, bet Boļeslavs, ieradies Kijevā ar Svjatopolku, karaspēku izvietoja citās pilsētās tā uzturēšanai.

Jaroslavs, baidoties ienaidnieka vajāšanas, no Novgorodas gribēja doties pie varjagiem.

Tomēr novgorodieši un pārvaldnieks Sņatins (Снятин), Dobriņas dēls, lai viņu neatlaistu, sacirta jūras kuģus, paziņojot, ka viņi vēl spēj pastāvēt pret Boļeslavu un Svjatopolku. Un tā, savākuši lielu valsts kases naudu, atkal salīga spēcīgo varjagu karaspēku un uzticēja Jaroslavam.

Pa to laiku Svjatopolks, redzot, ka Kijeva un citas pilsētas ir poļu ieņemtas un uzvara pār Jaroslavu bezjēdzīga, slepus pavēlēja (pateicības vietā), lai kijevieši poļus pēkšņā uzbrukumā visus nogalina, kas drīz tika izdarīts. Boļeslavs ar saviem palikušajiem ļaudīm bēga no Kijevas uz tēvzemi, salaupījis daudz bajāru un Jaroslava māsu mantas un atkāpjoties uz Poliju ieņēma sev Červeņu.

Pēc tam Jaroslavs ieņēma Kijevu, bet Svjatopolks aizbēga pie pečeņegiem un tos šausmīgā skaitā atveda pie Jaroslava; bet tas šos barbarus sagaidīja ar saviem pulkiem pie Altas upes vietā, kur nogalēts Boriss. Pacēlis pret debesīm rokas, ar asarām iesaucās uz Dievu: “Te, taisnīgais Kungs, redzi Tava nevainīgā bērna Borisa asins sārtoto zemi. Nelikumīgais slepkava, kam slāpst brāļu asiņu, nemitas mēģināt iznīcināt visu mūsu dzimtu; pasargā mūs, atrieb nevainīgo asinis”.

Ar saullēktu abu pušu karaspēki cēlās asiņainai kaujai. Cauru dienu apšaubāma uzvara svārstījās pa asins strautiem sadzirdītu lauku. Un saule, jau uz rietu ejot, uzvaru atstāja Jaroslavam. Uzvarētais Svjatopolks noguruma un locekļu trīcēšanas dēļ zirgā bēgt nespēja, tādēļ viņu ārkārtīgā steigā nesa skrējēji uz nestuvēm. Sasniedzot Berestovu, viņš teica nesējiem: “Skrejiet ātrāk, mūsu vajātāji ir tuvu”, kā tas tomēr nebija. Tādējādi, nemitīgi iztēlojoties aiz sevis vajātājus, kas draud par ļaundarībām ar nežēlīgu atriebību, pārskrēja visu Poliju un pie Čehijas robežām izgrūda savu nejauko dvēseli. Jaroslavs, notraucis pēc lielajiem pūliņiem no sejas sviedrus, mierīgi sēdās Kijevā tēva tronī.

Bet maz bija miera, jo polotskiešu kņazs Brjačislavs (Брячислав), Izjaslava (Изяслав) dēls, Jaroslava radinieks (Vladimira mazdēls no nezināmas mātes) viņa prombūtnes laikā Kijevā pēkšņi uzbruka Lielajai Novgorodai, salaupīja daudz mantas, saņēma gūstā bajārus un ar visu aizgāja atpakaļ. Tomēr tika Jaroslava panākts no Kijevas septiņās dienās, pie Sudomiras (Судомир, Судомирь, Судмирь) sakauts, un novgorodieši ar mantu atgriezušies mājup. Bračislavu no gūsta paglāba bēgšana, bet Jaroslavs atgriezās atpūsties Berestovā.

Ap šo laiku Mstislavs, kas valdīja Tmutarakaņā, devās karot pret kosogiem (1016 год. Нестор и другие). To kņazs Rededa (Редедя, Ридада, varens milzis pēc nostāstiem), stājās pretī ar visiem saviem spēkiem un nosūtīja pie Mstislava ar aicinājumu uz divcīņu ar noteikumu, ka uzvarētājs bez lielas asinsizliešanas dabū uzvarētā mantu, sievu, bērnus un zemi, un lai cīņa ir bez kara ieročiem. Tam piekrita abi pretinieki, satikās starp abiem karaspēkiem un saķērās cīņā.

Ilgu laiku uzvara izskatījās apšaubāma. Beidzot Mstislavs jūtot savus spēkus pret Rededu, kuram bija pārsvars vecumā un stiprumā, vājināmies, sviedros un aizdusā no sirds novaidējās: “Dod man uzvaru, Dieva Māte, Tavam godam uzbūvēšu templi”. Ar šo vārdu pretinieku nometa pie zemes un iegrūda rīklē nazi. Drīz pēc tam, ar uzvaru iegājis viņa zemē, uzlika nodevu un uzvarētā sagūstīto sievu aizveda sev līdz uz Tmutarakaņu.

Par uzvaru solītajai baznīcai tika ielikti pamati un tā drīz uzbūvēta.

Kļuvis lepnīgs ar gūto bagātību un kosogu tautas pakļaušanu, Mstislavs izvērsa savas vēlmes uz Jaroslava valdījumiem redzot, ka pēc pārējo brāļu bojā ejas bezmaz visa Rosijas lielvalsts ir tā varā. Tādēļ, kad Jaroslavs bija nevis Kijevā, bet Novgorodā, viņš pēkšņi uzbruka cara pirmajai galvaspilsētai (1024 год. В подлиннике ошибка: нужно 1022), tomēr stipras pretestības dēļ atkāpās un, ieņēmis Čerņigovu, apmetās tur valdīt.

Novgorodā parastais glābiņš pie varjagiem Jaroslavam atkal kalpoja novgorodiešu aizvietošanai, kuri lai gan daudz karoja paši, tomēr vairāk ar algotņu spēkiem un savas asins izliešanas vietā tērēja naudu.

No aizjūras palīgā Jaroslavam ieradās Hakons (Hákon, Якун, Якунъ, Акунъ).

Tādējādi apvienoti tie devās kaujas laukā pret Mstislavu. Tas pret varjagiem priekšā nolika severjanus, bet aiz tiem nostājās pats ar izlases karaspēku. Pret nakti uznāca negaisa mākonis ar spēcīgu lietu un pērkonu. Tādā šausmīgā gaisa strāvā Mstislavs veda priekšpulkus pret Jaroslava karaspēku. Varjagi cīnoties ar priekšējiem severjaniem visai piepūlējās, ko pamanot, Mstislavs deva nokusušajiem triecienu ar izlasi. Ieroču spīdums atspoguļoja dzirkstījošos zibeņus, ar pērkonu un spēcīgā lietus šalkām jauktie brīkšķi un klaigas vairoja tās nakts draudīgumu.

Trauksmainais laiks, Mstislava viltīgums un drosme piespieda Jaroslavu un Hakonu bēgt. Austot saulei apjājot kaujas vietu uzvarētājs līksmoja, ka viņa severjani guļ, katram tam klāt esot pa nogalētam varjagam, bet izlases pulki visi ir veseli. Pēc šīs uzvaras būdams apmierināts ar pārākumu drošsirdībā sūtīja pateikt Jaroslavam: “Tu man esi vecākais brālis. Sēdi Kijevā dižajā tēva kņazistē; man pietiks ar vienu Dņepras pusi”. Neraugoties uz to, Jaroslavs neuzticējās līdz pilnīgam samierinājumam un uzturējās Novgorodā; Kijevā sēdēja viņa vietvalži.

Pēc miera noslēgšanas ar brāli un somu un citu nespēcīgu tautu iekarošanas, kas bija atdalījušās iepriekšējo iekšējo nekārtību laikā, izmantojot iekšējo mieru uzbūvēja Livonijā pilsētu, nosauca savā kristībās dotajā vārdā par Jurjevu (Tērbata, Tartu), kas noderēja karaspēkam par vieglu vingrinājumu, lai nekrīt grūtsirdībā. Mīlestība starp abiem brāļiem vairojās kopīgā karagājienā uz Poliju (1026 год. В подлиннике ошибка: нужно 1024) un ar uzvarošām zīmēm sasniedza pilnīgu savienību, jo pēc Boļeslava Drošsirdīgā nāves kopā karoja ar Poliju un Rosijai atkaroja Červeņu ar pagastiem, ko bija atņēmis Boļeslavs, atgriežoties no Kijevas no Svjatopolka. Galu galā pēc Mstislava pēkšņas nāves medībās Rosijas patvaldība palika Jaroslavam vienam.

Plašo zemju nastas atvieglināšanai viņš vecākajam dēlam Vladimiram dalienā uzticēja lielo Novgorodas kņazisti. Viņa prombūtnes laikā Novgorodā dēla iecelšanai pie Kijevas neizsakāmā daudzumā ieradās pečeņegi, bet ar drīzu paša Jaroslava atgriešanos un spēcīga karaspēka saskanīgu izrīkojumu uzbrukums Kijevai tika padarīts nekaitīgs, pašiem likās bezjēdzīgs. Vietā, kur tagad ir Svētās Sofijas katedrāle, Jaroslavs labajā spārnā nolika kijeviešus, kreisajā novgorodiešus, varjagus vidū. Pečeņegi pēc veselas dienas veltīgiem uzbrukumiem pret vakaru bija pilnīgi sakauti un bēgot no rosijiešiem pa grūtām vietām tā iznīcināti un izkliedēti, ka kopš tā laika viņu vārds ar troksni izzuda.

Līdz tam Jaroslavs, kuram rūpēja pateikties Dievam par tik daudzām uzvarām un dzīvības saglabāšanu dažādos bīstamos gadījumos, kalpojot Dieva namam kā kristīgas godbijības zīmi ielika pamatus un uzbūvēja diženo Svētās Sofijas baznīcu (1037 год) iežogotu, ar zeltītiem vārtiem un daudzas citas.

Rosijas rakstnieki vēsta par Jaroslava laikā izraktiem agrāko kņazu Jaropolka un Helga kauliem un to kristīšanu. Lielu, tiesa, šis valdnieks ir parādījis gādību, līdz pat māņticībai! Pēc nāves nav vietas grēku nožēlošanai, kur nu vēl kristīšanai.

Pa to laiku Vladimirs Jaroslava dēls karodams uzvarēja somu tautas un lūdza tēvam atļauju iet uz grieķiem šāda iemesla dēļ: ilgajā klusumā un mierā starp Rosiju un Grieķiju Konstantinopolē tirgošanās nolūkā dzīvoja daudzi rosijieši; gadījās, ka starp viņiem izcēlās liels strīds laukumā, tā ka nonāca līdz asinsizliešanai, kurā nosists ievērojams rosijietis, kuru uz Grieķiju sūtījis Vladimirs. Šīs slepkavības atriebšanai viņš ar lielu karaspēku devās uz grieķiem (1043 год. Нестор, Зонара, кн. 17, гл. 24.81). Un, tiklīdz no Donavas grīvām nelielās laivās devās uz Konstantinopoli, sacēlās liela vētra, krietnu skaitu Vladimira vienkoču sasita, citus izmeta krastā. Padzirdējis par šo nelaimi, Konstantins Monomahs (Κωνσταντίνος Μονομάχος), grieķu cars, pret palikušajiem sešiem tūkstošiem rosijiešu nosūtīja karaspēku Vasilija Teodorikana (Василий Теодорикан) vadībā četrpadsmit kuģos, no kuriem uguni spļaujošas caurules nodarīja lielu kaitējumu Vladimira kuģiem, un tāpēc pēc neveiksmīgās kaujas viņš atgriezās atpakaļ.

Krastā grieķi saņēma gūstā Višatu (Вышата) un daudz rosijiešu no izmestajiem vienkočiem, daudziem no kuriem atņēma redzi (politiska tauta!). Pēc trīs gadu ciešanām gūstā un miera noslēgšanas Višata ar pārējiem tika atbrīvots un atlaists uz Rosiju. Bez tam Vsevolodam Jaroslava dēlam tika piesaistīta laulībā grieķu princese, Monomaha meita, no kuras dzima Rosijas Monomahs vēl sava vectēva Jaroslava dzīves laikā (Нестор).

Šo mieru pie dienvidu robežām padziļināja jauna savienība ar Poliju caur Karaļa Kažimira (Kazimierz Karol, Кажимир) laulību ar Jaroslava māsu Mariju, kas dzimusi no Vladimira un viņa pēdējās laulātās grieķu princeses Annas. Nokļuvušai Polijā, viņai nācās pieņemt katoļu ticību un vārdu Dobrogņeva (Mariay-Dobrognieva, Доброгнева). Kā uzskata daudzi rakstnieki (Кромер, стр. 51.82), pirmais vārds atcelts no godbijības pret Svēto Dievmāti, lai neviens netiktu saukts tāpat.

Jaroslava nostiprinātās ievērojamās savienības ar kaimiņiem bīstamām kara lietām pacēla Rosiju lielā izcilībā un slavā. Franču karalis Henrijs Pirmais (Henry I of France) laulībā ar Annu, Jaroslavļas kņazieni, dzemdināja trīs dēlus: Filipu, Hugo un Robertu (Philip I, Hugh I of Vermandois, Robert).

Vecākais no tēva mantoja karalisti un radīja daudz pēcnācēju. Ar zviedriem kopš Vladimira Lielā valdīšanas sākuma un visā Jaroslava valdīšanas laikā tika uzturēts nepārtraukts miers, ko lielā mērā veicināja laulības saites. Jaroslavs bija saistīts laulībā ar karaļa meitu Ingigerdu Olava meitu (Ingegerd Olofsdotter). Jelizaveta (Елисавета) Jaroslava meita tika izdota karaļa Olava Svētā brālim Haroldam (Harold), kurš pirms savas valdīšanas gāja uz Konstantinopoli grieķu caru dienestā un iegūtās bagātības glabāja pie Jaroslava Novgorodā.

Pēc trīsdesmit astoņu gadu valdīšanas un daudziem kariem šis valdnieks zaudēja vecāko un mīļo dēlu Novgorodas Vladimiru, bet pēc diviem gadiem viņam sekoja pats (1054 год), pirms nāves pamācījis savus dēlus uz mieru brāļu mīlestībā un pirmtiesības un Kijevu uzticējis Izjaslavam, lai pārējie viņu klausītu kā tēvu, Svendoslavam Čerņigovu, Vsevolodam Perejaslavu, Vjačeslavam Smoļensku.

Nodzīvoja 76 gadus, bija liels mierā un karā, bet būtu vēl lielāks, ja nebūtu novgorodiešiem atstājis neierobežotu varu.

Otrās daļas beigas.

Записки по русской истории /М.В. Ломоносов.– Эксмо,

2008.–448 с.: ил.– (Подарочные издания. Российская империя)

http://regiment.ru/Lib/D/17/1.htm

http://regiment.ru/Lib/D/17/1.htm

Advertisements

2 comments on “Piezīmes par krievu vēsturi. M.V.Lomonosovs.1766.g.

  1. Vilnis saka:

    Daudz ir patiesība, bet ja runā par slāvu valodu tā atšķiras no krievu valodas un latviešu valoda nav pat līdzīga ne slāvu valodai, ne krievu valodai. Latviešu fonētisko skaņu alfabēts satur tīrās skaņas 33 + dž dubult burtu savienojums, mūsu fonētiskās skaņās ir daudz garum un mīkstinošas skaņas. Fonētiskā skaņa vārdos (virtuve)ĶĒĶIS, KAĶIS, ĶERT, ĶĪNA, ĶĪMIJA un tā tālāk, tādas fonētiskās skaņas nav sastopamas ne vienā no 2500 valodām uz mūsu planētas. Visi alfabēti svārstās no 5 līdz 30 burtiem
    ( tīrās skaņas un lielākai daļai nav garum un mīkstināšanas tīrās skaņas tikai dubult un trīs burtu savienojumos ). Ja runā par ļoti tāliem laikiem tad es uzskatu tauta kura runāja Latviešu valodā valdīja pār pasauli ( daļēji to apliecina Lomonosovs – kas bija tie kuri deva padomus russ valdniekiem senatnē un no kuriem pat baidījās, dažos gadījumos russ bija spiests maksāt, kapēc ?

  2. Ivars Līdaka saka:

    Izskatās, ka neesat visu izlasījis 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s