Jaunais Aukstais karš. Maikls G.Roskins, 2014.g.pavasarī

(Man šis raksts kaut cik iestatīja domāšanu, iesaku to arī citiem lasītājiem. I.L.)

Maikls Roskins (Roskin, Michael G.), pasniedzējs ASV Armijas Kara koledžā (US Army War College (DNSS)), ir bijis politikas zinātnes profesors Laikomingas koledžā (Lycoming College) Pensivānijā. Viņa pēdējā mācību grāmata ir ‘IR; The New World of International Relations’ (10th ed.). Viņa pēdējais pasniedzēja amats ir bijusi Fulbraita programma Makao universitātē 2008-09.gadā un Šandong universitātē Ķīnā 2010.gadā.

 

KOPSAVILKUMS: Krievijas un Ķīnas naidīgums pret Savienotajām Valstīm rada Jauno Auksto karu, bet dažāda izturēšanās pret šiem diviem pretiniekiem var ļaut notikumiem izlauzt mums ceļu. ASV stratēģiem ir jāizvēlas lielākais – vai nu Krievijas vai Ķīnas – ilgtermiņa apdraudējums, un tas jāuztver bez svārstīšanās, un mazākais no tiem elastīgi, izvairoties no stīvās diplomātiskās un militārās politikas, kāda paildzināja veco Auksto karu.

**********

Ilgs un dziļš Jaunais Aukstais karš būs tikai tad, ja patreizējā Ķīnas-Krievijas sabiedrošanās pārveidosies par apvienību. Naidīgā Krievija viena pati var un izraisa ļaunumu, tomēr salīdzinājumā ar Padomju Savienību tā ir vāja un paciešama. Krievija un Ķīna kopā ir daudz sīkstāks izaicinājums. Plaisa starp Ķīnu un Krieviju – tās izmantošanā ir jāuzticas Niksonam – iezīmēja pirmā Aukstā kara beigu sākumu. Izvairoties no stīvas diplomātiskas un militāras politikas, kas tās satuvina, mēs Jauno Auksto karu varam darīt īsāku un mazāk bīstamu.

Pirmais Aukstais karš beidzās ar ekonomiskiem smilkstiem, nevis ar kodolblīkšķi. Sākot ar ilgo Brežņeva valdīšanu, neefektīgā padomju ekonomika krita arvien dziļākā recesijā, līdz Gorbačovs izmisumā mēģināja veikt neveiklu perestroiku, kas sasniedza ne vairāk kā inflāciju. Izrādās, ka kapitālisms tiešām ir labāks par sociālismu – tas būtu jāzin katram labam Amerikas kapitālistam. Marksisti, savas ideoloģijas maldināti, paļāvās uz to, ka ASV ekonomikai ir jāsagrūst, un zaudēja. (Imūnas pret ekonomikas kritumiem Savienotās Valstis nav; tāds mums nosmirdēja 2008.gadā). Aukstajā karā uzvarēja nevis paniska ASV reakcija, bet gan ekonomika un pacietība.

Pēc 1991.gada Savienotās Valstis izrādīja mazāk uzvarētāja vīzdegunību kā apmierinātu vienaldzību. Tomēr pa to laiku amerikāņu maz pamanīts krietni pirms Krimas krīzes cauri vīdēja Jaunais Aukstais karš. Pat Jeļcina laikā 1990-ajos gados Krievijas ārpolitika demonstrēja nacionālistisku nocietināšanos. 1996.gadā Krievija, Ķīna un trīs Centrālāzijas valstis parakstīja Šanhajas Piecnieka līgumu un pretestībai pret “ASV hegemoniju” to 2001.gadā pārvērta par Šanhajas Sadarbības Organizāciju (SCO). SCO dalībvalstis biedējot Taivānu palaikam veic jūras desanta operācijas. Tomēr SCO nav oficiāla militāra apvienība.

1991.gadā Krievijas prezidents Putins Padomju Savienības sabrukumu nosauca par “gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu” un neslēpj savu mērķi no jauna samontēt Padomju Savienību, inkorporējot “tuvo aizrobežu” savā Eirāzijas Ekonomiskajā Savienībā, kas pirmoreiz parakstīta 2011.gadā un kam jāsāk darboties 2015.gadā. Putina 2008.gada iebrukums Gruzijā it kā dienvidosetīnu “aizstāvēšanai” īstenībā bija Maskavas brīdinājums Tbilisi nepievienoties NATO. Arī viņa 2014.gada Krimas okupācija it kā etnisko krievijiešu (un Krievijas Melnās jūras flotes) aizstāvībai brīdināja Ukrainu nepievienoties NATO – sameistarotā gājienā, kas var mudināt Kijevu darīt tieši to. Lai cik slikta ir Krimas okupācija, tā nav 1938.gada Sudetu zemes krīzes atkārtojums, un mums ir jābeidz tās kā tādas attēlošana.

Ķīnai ar Krieviju kopīga problēma ir – kā atveseļoties no vājuma un pazemojuma. Mao Czeduns 1949.gadā pasludināja Ķīnas “pazemojuma gadsimtu”, un tagad šis jēdziens ir standarts. (Nacionālists Čan Kai-ši juta to pašu, ik dienas savā dienadgrāmatā ierakstot “atriebt pazemojumu”). Drīz pēc Niksona stāšanās amatā 1969.gadā Ķīnas un Padomju karaspēki apšaudījās uz savstarpējās Mančžūrijas robežas. Īstenībā uz spēles bija pasaules komunistu kustības vadība un neatkarīgas Ķīnas kodolieroči. Teritoriālas problēmas, ārēji nomierinātas, Sibīrijā uzglūn joprojām.

Dažus gadus pēc Niksona 1972.gada vizītes Ķīnā tā izskatījās kā pieņemams partneris Padomju Savienības spēku līdzsvarošanai. Amerikāņi pieņēma, ka ir Ķīnu “atvēruši” un nostādījuši to uz kapitālisma demokrātijas ceļa – tā bija iluzora doma. Dens Sjaopins izdeva dekrētu par seno “neizrādi savu spēku un nogaidi savu īsto brīdi” gudrību, par politiku, kas guva niecīgu publicitāti un niecīgu ASV ievērību. Mēs nedaudz dzīvojām sapņu pasaulē. Ķīna joprojām pretendē uz Taivānu un var to sagrābt. ASV 1999.gadā veiktā “nejaušā” Ķīnas vēstniecības, ko Serbijas militāristi izmantoja saziņas retranslācijai kaujām Bosnijā, bombardēšana uzrādīja Ķīnas-ASV naidīgumu.

Ķīnas spēkam augot, tā izvirzīja absurdas prasības Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās (un mazāk ieinteresēti pret Indijas Arunačal Pradešu). Pekina savu 200 jūras jūdžu ekskluzīvo ekonomisko zonu (EEZ) definē kā drošības zonu ar tiesībām nepieļaut tur jūras un gaisa karaspēku, uzskatot to par tās drošības apdraudējumu. 2001.gadā Ķīnas iznīcinātājs nošķēla priekšgalu Savienoto Valstu Jūras Kara flotes EP-3 uzraudzības lidmašīnai, kas darbojās kādas 70 jūdzes no Hainaņas virs ūdeņiem, ko lielākā daļa pasaules (bet ne Pekina) definē kā starptautiskos ūdeņus. Kādā brīdī var sākties apšaudes ar Japānu par Daioju/Senkaku salām.

2008.gada finanšu katastrofa – kas šķita uzrādām Savienotās Valstis kā ekonomiski vājas, politiski paralizētas un stratēģiski dumjas Irākā un Afganistānā – iedrošināja gan Krieviju gan Ķīnu. Īpaši Ķīna sevi redzēja gūstam pārākumu un 2008.gadu, kad tā grandiozi rīkoja Olimpiskās spēles, pieņēma par brīdi atmest “neizrādīt-un-nogaidīt” politiku. Putins 2014.gada Ziemas Olimpiskās spēles ar 51 miljarda dolāru tēriņiem mēģināja padarīt par modernas, pašpārliecinātas Krievijas vitrīnu, bet to drīz aizēnoja cilvēktiesību un politiskās problēmas Ukrainā. Pekinas un Maskavas izpratne par ASV ir sasteigta, jo Savienotās Valstis ir tālu no “beigts un pagalam”, un Krievija un Ķīna sastopas ar nopietniem ekonomiskiem, politiskiem, etniskiem un stratēģiskiem izaicinājumiem.

Īsumā, ASV pēc-Aukstā kara attiecības ar Krieviju un Ķīnu nekad nav bijušas vienkāršas vai gludas. Tās ir izskatījušās pieņemamas, bet gadiem ritot ir pasliktinājušās. Maskava un Pekina nekad nav atmetušas Aukstā kara “iedzimtā nodevīguma” modeli. Tās vienmēr ir apšaubījušas ASV motīvus un apšauba joprojām. Maskava un Pekina ir bargi nosodījušas nesenos ASV vēstniekus, atbilstoši Michael McFaul un Gary Locke; visai neparasti diplomātijā, kas uzrāda dziļu naidīgumu un ko nevar atrisināt ar sistēmas pārlādēšanas pogām.

ĶĪNAS-KRIEVIJAS ALIANSES IEROBEŽOJUMI

Ķīnas-Padomju Savienības attiecības Aukstā kara laikā nekad nav burājušas gludos ūdeņos. Mums ir bijusi tieksme abas saskatīt daudz vienotākas kā tās bija. Staļins, kurš maz zināja par ārpasauli, un tas pats bija maldi, pastāvīgi deva sliktus padomus Ķīnas Komunistiskajai partijai (CCP). Mao praktiski nepieņēma nekādas Staļina instrukcijas vai augstprātīgus ieteikumus un 1949.gadā ieguva varu, ignorējot Staļinu.

Hruščova 1956.gada antistaļinisma runa iedarbināja Ķīnas-Padomju Savienības plaisu. Mao Hruščovu apsūdzēja “revizionismā” un 1958.gadā palaida Lielo Lēcienu Uz Priekšu, kurā badā nomira apmēram 36-45 miljoni ķīniešu. Mao atteikšanās no padomju ekonomiskā ceļa izvesta no pacietības, Maskava 1960.gadā atsauca no Ķīnas savu plašo palīdzību, speciālistus un plānus, atklājot Ķīnas-Krievijas plaisu. Stāvoklis pasliktinājās ar Ķīnas pirmo atombumbu 1964.gadā. Ķīnas-Padomju Savienības alianse īsti darbojās vien desmit gadus, 1950-60. Mēs Ķīnas-Padomju Savienības šķietamo bloku, kas bija visai saplaisājis, bijām uzskatījuši par īstu.

Patreizējo laiku aplūkosim ciešāk.

Bijušajām Vidusāzijas padomju republikām – piecām “-stānām” – pašlaik ir vairāk darījumu ar Ķīnu kā ar Krieviju. Kremlim nevar patikt kopš deviņpadsmitā gadsimta Krievijas caristes Ķīnas izplešanās bloķēšanai uz rietumiem no Pamira kalniem pievāktu daļu ekonomikas pārorientācija. Pašlaik Putins ar šādu problēmu saskaras.

Sibīrija, īstenībā visa Krievija, piedzīvo iedzīvotāju skaita samazināšanos. (1) Daudz Sibīrijas kolonistu (ieskaitot tālākos Tālo Austrumu apgabalus, kas robežojas ar Kluso okeānu) ir atgriezušies Krievijas Eiropas daļā. Sibīrijas un Tālo Austrumu kokmateriāli un minerāli pēc resursiem izbadējušajai Ķīnai ir neapstrīdamas izejvielas. Trūkstot pietiekamam darbaspēkam, Krievija ļauj Ķīnas uzņēmumiem šos resursus izmantot.

Ķīnas-Krievijas sacensība par Sibīrijas dienvidu apgabaliem, īpaši piejūras reģionu, ir sākusies septiņpadsmitajā gadsimtā, caristes ekspedīcijām aizpildot impēriju līdz Klusajam okeānam. Deviņpadsmitajā gadsimtā cariskā Krievija iztēlojās, ka Amura, liela upe, kas ietek Klusajā okeānā, var kļūt par Krievijas Misisipi, par koridoru Sibīrijas ražojumiem uz ārpasauli. Ķīnai bija pretenzijas uz šo reģionu, bet mančžūriem (manju gisun, tuva tauta asiņainos NKVD uzbrukumos gandrīz iznīcinātiem Sibīrijas tungusiem) trūka militārā spēka un tie atdeva Krievijai apmēram ceturtdaļmiljonu kvadrātjūdžu – ar 1858.gada Aiguņas līgumu, ko Pekina joprojām skarbi sauc par “nevienlīdzīgajām sarunām”.

Sarūkošā Krievijas polulācija un augošā Ķīnas klātbūtne var Pekinā atmodināt domu, ka Aiguņas līgums ir grozāms. Krievijas nodarītā Krimas sagrābšana 2014.gadā var mudināt Ķīnu darīt to pašu. Piejūras apgabals (galvaspilsēta Vladivostoka) ir Krievijas teritorijas pirksts, kas Ķīnas Heilongjiang provinci (Hēilóngjiāng Shěng) atdala no Japānas jūras. Ķīnai piederošs transporta koridors caur Piejūras apgabalu paātrinātu Ķīnas ziemeļaustrumu ekonomikas attīstību.

Maskava nepriecāsies kļūt vien par resursu piegādātāju un Ķīnas jaunāko partneri, bet to atšķirīgie izaugsmes rādītāji uzrāda tieši tādu ceļu. Ķīnas ekonomika 2013.gadā ir augusi par 7,6 procentiem gadā, Krievijas par 1,3 procentiem. (2) Ķīnas ekonomika jau ir otrā lielākā pasaulē un drīz gatavojas pārsniegt Savienotās Valstis. Krievija, kas ir aiz Vācijas un tik tikko virs Brazīlijas, šķiet, slīdēs tālāk lejup.

KORUPCIJA – AHILEJA PAPĒDIS

Korupcija vairumā komunisma valstu bija pastāvīga, tomēr neliela, stagnējošās sistēmas ierobežota ar dažiem rubļiem vai juaņām. Ražošanas līdzekļiem esot valsts rokās, ražošanu izlaupīt nevarēja. Valūtai esot nekonvertējamai, ārzemēs daudz naudas līdzekļu noslēpt nevarēja. Korupcijai vārtus atvēra pārbīde uz tirgus ekonomiku, kas pieaug publiskā un privātā sektora mijiedarbē. Uzņēmējiem vajag atļaujas, licences, aizņēmumu iespējas – no ierēdņiem, kas prasa kukuļus. Krievu un ķīniešu slēptie dolāru miljardi, kas lielā mērā ir gūti netīrā veidā, krājas kontos un īpašumos ārzemēs caur Kipras bankām, Hongkongas akciju sabiedrībām un Makao kazino.

Kapitāla aizplūde uzrāda korumpētas valdības, kas aplaupa vai negodīgi apliek ar nodokļiem un iesloga kapitālistus. Sabiedrības par atklātību (Transparency International (TI)) korupcijas uztveres indekss tiek vērtēts no 100 ļoti tīrai līdz 1 galīgi netīrai videi. Skandināvijas valstīs vērtējums ir augšgalā, ap 90; Savienotajās Valstīs, Japānā un Francijā ap 70; Afganistānā, Ziemeļkorejā un Somālijā apakšā, zem 10. 2013.gadā TI ir piešķīrusi Ķīnai 40, Krievijai 28 un Ukrainai 25. (3)

Liela korupcija un kapitāla aizplūde uzrāda zemu likumpaklausīgumu. Vēl viens indikators ir milzīgi policijas spēki kā gan Krievijā, gan Ķīnā. Korupcija ir izraisījusi vairāku valdību gāšanu, tostarp Tunisijā, Ēģiptē un Ukrainā. Kremlis un Žongnanhai (Zhōngnánhǎi, imperatora dārzs Pekinas centrā) to zin un bīstas, tomēr korupciju izravēt nav viegli, jo viņiem vajag korumpētos ierēdņus, lai valsts darbotos. Ja visus savus palīgus ieslodzīsi, paliksi bezpalīdzīgs. Ķīnas Kompartijas Disciplīnas inspekcijas centrālkomiteja soda dažus blēdīgus kadrus, reti augsākos līmeņos. Krievija nepievērš uzmanību saviem Putina ieceltajiem silovikiem (Aizsardzības, Iekšlietu ministrijās, Federālajā Drošības dienestā, Prokuratūrā utml.), kas kļuvuši ļoti bagāti, vadot ar valsti saistītus uzņēmumus. Korupcija izperina cinisku politisko kultūru, kurā pilsoņi pakļaujas bez entuziasma. Tas veido mūsu priekšrocību uz ilgu laiku.

JAUNA STRATĒĢIJA JAUNAM AUKSTAJAM KARAM

* Atbīdīt paviršas runas par militāru sadursmi, kas ved uz atkāpšanos un neelastīgu nostādni.

* Novērtēt, kurš ir lielākais ilgtermiņa apdraudējums, Krievija vai Ķīna. Pret mazāk apdraudošo izturēties nedaudz atturīgi, uzsvaru liekot uz diplomātiju, un pret apdraudošāko apņēmīgi, uzsvaru liekot uz ekonomiku un militāru gatavību.

* Nepūlēties reizē atdzīvināt NATO un pagriezties uz Āziju; izvēlēties vienu. Pirmkārt, ASV budžets abas lietas neuzturēs. Vēl svarīgāk, pievēršanās abiem pretiniekiem vienlaikus, tos satuvinās. Ja esam stingri pret Ķīnu, tad vieglāki pret Krieviju vai otrādi.

* Būt intelektuāli bet bez trokšņa gataviem iespējai, ka dažu gadu laikā šis uzsvars var mainīt virzienu. Galu galā Krievija var pagriezties no Ķīnas uz ASV.

* Neveidot dārgas jaunas vecā Aukstā kara cīņas ieroču sistēmas. Tā vietā uzturēt kompaktus bet apmācītus, gatavībā esošus un veicīgai darbībai bruņotus spēkus atbildei uz ikreizējiem draudiem.

* Neokupēt citu valsti. Iestigšana mūs vājina un ļauj pretiniekam iztēlot mūs kā globālus hegemonistus. Amerikāņu sabiedriskā doma un federālais budžets neatbalsta ilgu karaspēka izvietošanu aizjūrā.

* Atturēties no vienpusējām akcijām; tās mūs izolē. Sabiedrotie ir politiski nepieciešami, pat ja mums nākas nest smagāku militāru nastu.

* Pielikt pūles NATO atdzīvināšanai, bet nebūt pārāk pārsteigtiem, ja Eiropa paliek dalīta un negatīva.

* Darboties enerģijas pašpietiekamības virzienā, tā lai importējam mazāk naftas, bet eksportējam šķidro dabas gāzi, kompensējot Krievijas draudus apturēt piegādes. Ne-Krievijas dabas gāzes eksportētāju gatavība ieiet ienesīgajā Eiropas tirgū var pārliecināt Krieviju turpināt savu gāzes eksportu.

Īsumā, ASV stratēģiem ir jāizvairās no diplomātiska un militāra neelastīguma, kādā bijām iekrituši vecā Aukstā kara laikā. Pacietība un ekonomika ir nosliekusi līdzsvaru mūsu labā un tāpat ietekmēs atkal.

***********

(1) Krievijas iedzīvotāju skaits satraucoši kritās 1990. un 2000. gados, bet pagriezās pretēji uz 2012.gadu, kad dzimstība palielinājās un etniskie krievijieši imigrēja no neatkarību atguvušajām bijušajām padomju republikām. ANO Attīstības Ziņojums par 2013.g.,194, vērtē 0,1% gada kritumu no 2010. līdz 2015.gadam. 2014.gada Krimas aneksija Krievijas 142,5 miljoniem ir pievienojusi 2 miljonus cilvēku.

(2) CIA World Factbook, March 11, 2014, https://www.cia.gov/library/publications/ the-world-factbook/geos/rs.html

(3) Transparency International, Corruption Perceptions Index 2013, http://www.transparency.org/ cpi2013/results

‘The New Cold War’. Līdzstrādnieki: Roskin, Michael G. – autors. Žurnālā ‘Parameters’. Sējums: 44. Izdevums: 1. Publicēts: 2014.g.pavasaris. © 2008 U.S. Army War College. Copyright 2014 Gale Group.

Advertisements

One comment on “Jaunais Aukstais karš. Maikls G.Roskins, 2014.g.pavasarī

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s