Punkts, aiz kura nav atgriešanās. Krievija visdrīzāk tiks sagrauta …. A Illarionovs,

Punkts, aiz kura nav atgriešanās. A.Illarionovs, 20.10.2014

Piedāvājot Krimas testu: ”Pasaki, kam pieder Krima, un es pateikšu, kas esi” (Скажи мне, чей Крым, и я скажу кто ты), Aiders Mudžabajevs noskaldīja, acīmredzami, pašas svarīgākās Krievijas diskusijas, mazākais kopš PSRS sabrukuma, galvenā jautājuma formulējumu.

 

Jo viņa sāktā diskusija ir ne tikai un ne tik daudz par Krimu.
Un ne tikai par Ukrainu.
Un pat ne tikai par Krievijas – Ukrainas attiecībām.

Tā ir diskusija par Krieviju.
Par to, kādai tai jābūt.
Par to, pēc kādiem noteikumiem var dzīvot mūsdienu Krievijas sabiedrība, pēc kādiem pamatlikumiem ir jādarbojas jaunajai Krievijas valstij. Gan starptautiski, gan iekšzemē.

Mūsdienu Krievijas trīs tiesību principi un trīs galvenie politiskie spēki


Ar savām atbildēm uz Krimas testu Krievijas politiķi un sabiedriskie darbinieki izrādījās esam trijās skaidri atšķirīgās grupās. Neatkarīgi no viņu piedāvātajiem individuālajiem formulējumiem viņu atbilžu pamatā ir trīs dažādi principi – gan paša uzvedības un pašam ērtas sabiedrības dzīves organizācijas, gan viņiem vēlamās nacionālās valsts rīcības pamatlikumi. Tie ir trīs dažādi attieksmes pret noziegumu – iespējamu, pašlaik darāmu un nodarītu – principi.

Pirmais – nekāda likuma un nekādas morāles neierobežota spēka princips.

Drīkst darīt visu, ko varu”. “Nav tāda nozieguma, uz kuru nedrīkstētu iziet, ja ir tāda iespēja. Ja ir iespējams uzbrukt, nozagt, nolaupīt, okupēt, pievienot, piesavināties, anektēt, izvarot, nosist, tad tas ir jādara”. Tas ir mafijas princips. Šo principu daudzkārt praktiskā rīcībā ir demonstrējis V.Putins, tagadējā Kremļa korporācija gan iekšzemē, gan ārpus tās, tas ir princips, kuru plaši popularizē režīma propagandisti.

Otrais – kaunīga populisma princips, kas piesedzas ar neierobežotu (neliberālu) demokrātiju. “Drīkst visu, par ko iestājas vairākums”. “Atzīstu, ka tiek (ir) pārkāpti visi iespējamie likumi un normas, ka ir nodarīts noziegums; es pat nosodu šo noziegumu, bet ja iedzīvotāju vairākums iestājas par šā nozieguma rezultātu paturēšanu, tad neko nedarīšu tā apturēšanai, upura aizsardzībai, salaupītā atdošanai, noziedznieka sodīšanai”. Tas ir nozieguma rezultātā izveidojušās realitātes atzīšanas princips, savas rīcības pakļaušanas pūļa instinktiem princips. Tādu principu aizstāv Aleksejs Navaļnijs, Mihails Hodorkovskis, Jūlija Latiņina (Алексеем Навальным, Михаилом Ходорковским, Юлией Латыниной) – principu, kas guvis viņu piekritēju atbalstu un daudz skaidrojumu.

Trešais – tiesību virsvadības, liberālās demokrātijas princips. “Drīkst tikai to, kas nepārkāpj citu – gan cilvēku, gan valstu – likumīgas tiesības”. “Ja notiek (ir nodarīts) noziegums, tad neatkarīgi no tā, ko par to domā apkārtējie, es izdarīšu visu iespējamo, lai noziegumu apturētu, upuri aizsargātu, noziedznieku sodītu. Ja vajadzēs, tam ir jātērē spēki un gadi, tam var atdot pat paša dzīvību”. Noziedzība nav pieļaujama. Bet ja noziegums jau izdarīts, tad upuris ir jāpasargā, nolaupītais jāatdod, bet zaglim un jo vairāk laupītājam, izvarotājam, slepkavam ir jāsēd cietumā. Tas ir tiesiskas valsts princips. Šo principu aizstāv Arkādijs Babčenko, Vitālijs Portņikovs, Boriss Višņevskis, Andrejs Piontkovskis, Garijs Kasparovs (Аркадием Бабченко, Виталием Портниковым, Борисом Вишневским, Андреем Пионтковским, Гарри Каспаровым), un daudzi citi, tostarp raksta autors.

Šīs trīs attieksmes pret noziegumu, trīs svarīgākos personiskas uzvedības, tiesiskā režīma organizācijas, valsts rīcības rakstura principus, var, lietojot F.Dostojevska vārdus, reducēt uz trim pamatformulējumiem: “Noziegums un tā veicināšana”, “Noziegums un tā kaunīga atzīšana”, “Noziegums un sods”. 1930.gadu beigu notikumos Eiropā šie trīs principi tika iemiesoti rīcībā, ko veica trīs autoru grupas – pirmajā gadījumā Hitlers, Musolīni, Staļins, otrajā Daladjē un Čemberlens, trešajā – Čērčils un de Golls – tas ir – agresijas nodarīšanu, samierināšanos ar agresiju, pretestību agresijai.

Trīs eiropeiski (un vispārcilvēciski) attīstības ceļi


Putinam, Navaļnijam, Hodorkovskim sludinot un pastāvīgi uzsverot viņu uzticību tā sauktajam eiropeiskajam attīstības ceļam, nākas atzīmēt, ka tiešām visi trīs minētie principi, t
rīs norādītie rīcības veidi ir pavisam eiropeiski un pavisam mūsdienīgi. Gan Sicīlijas mafija, gan Musolīni un Hitlera nacionālā mobilizācija, gan tiesību virsvadība anglosakšu, skandināvu, kontinentālajās tradīcijās – tās visas ir pavisam eiropeiska parādība. Tāpēc svinīga eiropeiskas izvēles sludināšana (торжественное провозглашение европейского выбора) pati par sevi nepavisam neizslēdz tālāku virzību mafiozā vai nacionālās mobilizācijas variantā, kas pēc izcelsmes ir pavisam eiropeiski.

Vēl vairāk, visi šie ceļi ir ne vien eiropeiski, bet arī vispārcilvēciski. Katrs no tiem var pieņemt dažādu reģionālu un etnisku izskatu: mafija var būt neapoliešu kamorra vai japāņu jakudza, nacionālā mobilizācija (национальная мобилизация) var iet itāļu Musolīni, vācu Hitlera vai argentīniešu Perona ceļu, tiesiskas valstis var atrast visā pasaulē – no Kanādas un Spānijas līdz Honkongai un Taivānai. Tāpēc daudziem klausītājiem visai pievilcīgā t.s. eiropeiskā attīstības ceļa sludināšana pati par sevi ne vien neko nepasaka par piedāvāto sabiedrības evolūcijas variantu, bet ir arī ērts tā maskēšanas paņēmiens.

Ja no tiešas reakcijas uz izdarītu noziegumu var izdalīt trīs minētos iespējamās attieksmes variantus, tad no neizbēgamu seku rakstura tādu grupu sabiedriskajā dzīvē ir saskatāmi vien divi. Tie pamatojas divās savstarpēji izslēdzošās atbildēs uz galvenajiem jautājumiem par nodarītu noziegumu: vai upurim ir atdarīts? Vai atdots nolaupītais īpašums? Vai noziedznieks sodīts? Jā vai nē? Ja ‘jā’, tad ir ne vien atjaunots taisnīgums, bet arī samazinātas izredzes uz nozieguma atkārtošanos. Ja ‘nē’, tad ir ne vien kājām mīdīts taisnīgums, bet arī neizbēgams ir recidīvs – un nozieguma atkārtošanās un jauni noziegumi, tostarp ar smagākām sekām.

Galvenais tiesību pamatlikums, ko cilvēce izstrādājusi savas pastāvēšanas gadu tūkstošos – sākot ar Hamurapi un Krievu Taisnības likumiem līdz visu mūsdienu valstu kriminālkodeksiem – ir soda neizbēgamība par noziegumu. Šo principu ir radījušas dažādas cilvēku sabiedrības, tas ir iemiesots visdažādāko pasaules tautu eposos, nostiprināts visu konfesiju svētajos rakstos, slavināts un popularizēts literatūrā un kulta sacerējumos, kas kļuvuši par daļu no nacionālās un vispārcilvēciskās morāles un kultūras daļu – no Akiro Kurosavas ‘Septiņiem samurajiem’ un Džona Sērdžesa ‘Lieliskā septiņnieka’ līdz pusei no Holivudas un Bolivudas produkcijas:


Vājais ir jāaizstāv.
Ļaunums ir jāsoda.
Upuris ir jāatdara.
Taisnīgums ir jāatjauno.

Šie ir brīvas civilizētas (tiesiskas) cilvēku sabiedrības universālie principi.

Trīs “neatgrieziskuma” ideoloģijas sastāvdaļas


Navaļnija, Hodorkovska, Latiņinas piedāvātās atbildes uz Kremļa nodarītajiem un pašlaik darāmajiem noziegumiem – Krimas nolaupīšanu, Donbasa dauzīšanu, Ukrainas izvarošanu – ir šo noziegumu atzīšana par noziegumiem, bet vienlaikus arī noziegumu rezultātu akceptēšana. Kā arī atteikšanās pretoties šīm ļaundarībām un sodīt to autorus. “Sviestmaizi atdot var, Krimu nevar”. “Malto gaļu atpkaļvirzienā izgriezt nevar”. “Sviestmaize jau sagremota”. “Omleti par olu nepadarīsi”. “Atdot Krimu spētu tikai diktators”. “Krievijas realitāti pazīstu, Krimu atdot nav iespējams. Es to neatdošu”.

Kā tādu “neatgriezeniskuma” nostāju izskaidrot?
Iespējami trīs “neatgriezeniskuma” ideoloģijas varianti, trīs sastāvdaļas.

Pirmkārt, tā var būt sekošanas iznākums tā sauktajam ‘reālisma’ principam.
M.Hodorkovskis: “Es labi zinu, kas Krievijā iespējams, kas nav” «Я неплохо знаю, что реально в России, а что нет».
Agresoru un mafijas attieksme tā, protams, nav.
Tā ir cietēju attieksme.
Tā ir vergu un dzimtcilvēku attieksme.
Tā ir bandītiem savu rīsu, miežu, savas sievas un meitu atdodoša zemnieka ceļos mešanās.

Tā ir sevis un citu pierunāšana akceptēt jaunās reālijas.
Krima ir atņemta – to vairs neatdabūsi.
JUKOS ir atņemts – to vairs neatdabūsi.
Sēdu mājas arestā, brīvība atņemta – to vairs neatdabūsi.
Ielas, masu saziņa, vara ir sagrābta – to vairs neatdabūsi.
Politiskā un pilsoniskā brīvība atņemta – to vairs neatdabūsi.
Mana valsts sagrābta – to vairs neatdabūsi.
Svešs īpašums atņemts, sveša teritorija anektēta – to vairs neatdosi.
Migrantus vajā, “melnīgsnējos” sit, koncentrācijas nometnēs dedzina žīdus – jaunās reālijas ir jāatzīst.
Tā ir agresoru, mafiozi, bandītu, teroristu pielabināšanas filosofija.
Tas ir bijušo opozicionāru politiskās neatgriešanās punkts.

Otrkārt, tas var būt pašu impērisko un šovinistisko uzskatu maskēšanas mēģinājums. Ja “neatgriezējies” riskēs pastāvēt uz to, ka minētie piemēri, teiksim, nav pareizi – ka, teiksim, galīgi nepareizi ir tos uzskaitīt vienlaidus; uz to, ka, teiksim, JUKOS atņemt nedrīkst, bet Krimu drīkst; ka, teiksim, pašu brīvības un īpašumu atņemt nav pieļaujams, bet svešas brīvības un īpašumu atņemt nav nekādu problēmu; ka, teiksim, žīdus dedzināt nav pieņemams, bet Vidusāzijas migrantus vajāt pats dievs licis – tad tas ir skaidra destilēta impēriska šovinisma pierādījums.

Un vēl: tā ir atzīšanās principiālā dziļā “Krimas neatgriezeniskuma” sludinātāju un Krimas agresoru gara radniecībā. Vienīgā atšķirība starp tiem ir vien to liekulības pakāpē – mafiozi savu noziegumu attaisnošana diez ko nav vajadzīga, kamēr “reālisti” pūlas savu impēriski-šovinistisko apetīti attaisnot ar “tumsonīgās tautas valdošo noskaņojumu”, “vairākuma demokrātisku balsojumu”, “īsta godīga referenduma rezultātu”.
Tas ir bijušo opozicionāru mentālās neatgriešanās punkts.

Trešais skaidrojums var būt “neatgriezējos” nosliece uz tā saukto demokrātisko tirāniju, tas ir, pieļaujamību jebkādus (tostarp teritorijas piederības) jautājumus risināt ar vairākuma noskaņojumu (balsojumu). Atbilstoši šādam principam ne vien sabiedriskās, bet arī personīgās un personiskās lietas var risināt ar personu, kam nav atbilstošu pilnvaru, noskaņojumu. Ja kaimiņi nolemj, ka tavā dzīvoklī neraugoties uz taviem iebildumiem var iemitināt vēl kādu, ja partijas sapulce neļauj vīram un sievai šķirties, ja balsošana nosaka, ka varas nolaupītais īpašums nav jāatdod, tad šiem demokrātiskās tirānijas lēmumiem nākas paklausīt. Bet ja ir gadījies būt starp izvarotājiem bandā, kad banda izvaro upuri, tad pretoties vardarbībai nepavisam nav saprātīgi – “aizsargāt upuri var tikai diktators”, un “es labi zinu, kas bandā iespējams, kas nav”.
Tas ir bijušo opozicionāru morālās neatgriešanās punkts.

Neatkarīgi no tā, kāds tieši “neatgriezējos” nostājas skaidrojums īstenībai atbilst vairāk – viņu nosliece uz “reālismu”, impērisku šovinismu, demokrātisku totalitārismu vai uz kādu šo principu apvienojumu, vismaz viens ir neapstrīdams – “neatgriezējos” nostājai nav nekā kopīga nedz ar liberālismu, nez ar tiesību virsvadību, nedz ar Krievijas pārveides programmu par tiesisku un liberālas demokrātijas valsti. Acīmredzot, ne nejauši M.Hodorkovskis savā episkajā diskusijā ar V.Portņikovu (своей эпической дискуссии с В.Портниковым) izdarīja savu, šķiet, pašu galveno, visus viņa pārējos paziņojumus un deklarācijas pārspējošo atzinumu: “Protams, neesmu eksperts tiesiskas valsts jautājumā” (Конечно, я не эксперт в вопросе правового государства). Diemžēl tā ir taisnība – ar saviem daudzajiem komentāriem Hodorkovskis ir rādījis, ka viņam tiešām nav jēgas par to, kas ir tiesiska valsts un tiesību virsvadība.

Atdot Krimu?


Kas attiecas uz atbildi uz jautājumu, kas kļuvis par mūsdienu Krievijas svarīgākās nacionālās diskusijas tiešu slēdzi: “Vai Krima ir jāatdod atpakaļ?”, tā ir tik vienkārša un acīmredzama, ka šis jautājums varbūt bija jāizdomā, lai steidzīgi iemācītu virknei Krievijas politiķu tiesību ābeci.

Ka Krievijai Krima Ukrainai jāatdod, ir neapstrīdami.

Pie tam neviens no argumentiem, kādus tādas atdošanas pretinieki lieto, ne vien neiztur kritiku, tie ir vienkārši neatbilstoši.

Nav nekādas nozīmes veidam kā tieši notika Krimas nodošana no KPFSR uz UPSR 1954.gadā. Jo vairāk tāpēc, ka notikušais “neatdevējiem” nedod nekādus, pat mazākos, argumentus, jo viss ir izdarīts atbilstoši PSRS, KPFSR un UPSR augstāko likumdevēju orgānu lēmumiem, pilnībā atbilstībā tajā laikā spēkā esošiem likumiem. Bez tam, uz 2014.gadu Krima UPSR un Ukrainas sastāvā bija pastāvējusi divreiz ilgāk kā KPFSR sastāvā (60 un 34 gadus).

Krimas anšlusa lietā nav nekāda nozīme bijušām (īstām vai sadomātām) Ukrainas vai Krimas ekonomiskām neveiksmēm, bet tās atdošana atpakaļ nevar būt atkarīga no iespējama Ukrainas ekonomiska uzplaukuma vai Krievijas ekonomiskām jukām nākotnē. Tāpat kā robežu izmainīšanas lietā nekāda nozīme nav Kaļiņingradas apgabala ekonomiskajai atpalicībai salīdzinājumā ar Vācijas uzplaukumu vai Pečengas, Pieladogas Karēlijas un Karēlijas zemes šauruma ziemeļdaļas ekonomiskajai nīkuļošanai salīdzinājumā ar Somijas panākumiem.

Krimas anšlusa attaisnošanai nekāda nozīme nav arī tam, ka vairākums pussalas iedzīvotāju ir etniski krievi. Arī Narvas, Daugavpils novada, Ziemeļkazahstānas apgabala iedzīvotāju vairākums ir krievi, bet tas nav pamats pievienot šos apgabalus Krievijai un nekādus argumentus Krimas “neatdevējiem” nedod. Tieši tāpat kā vāciski runājošo vairākums Austrijā un Šveicē nedod nekādu pamatu šo valstu vai kādu to daļu pievienošanai Vācijai.

Nekāda nozīme nav publicētajiem Krimas 2014.gada 16.marta okupenduma rezultātiem, pat ja tie nebūtu viltoti, un tiešām vairāk kā puse pussalas iedzīvotāju būtu balsojusi par pievienošanos Krievijai. 1938. gadā īstos neviltotos referendumos Sudetos un Austrijā par anšlusu nobalsoja vairāk kā 99% iedzīvotāju, tomēr galu galā Sudetu apgabals tika atdots atpakaļ Čehoslovākijai, bet Austrija turpināja būt neatkarīga.

Nekāda nozīme nav arī it kā prokrieviskajai sabiedriskajai domai Krimā, uz kādu atsaucas B.Ņemcovs (ссылается Б.Немцов), pat ja tās iedzīvotāju vairākums tiešām iestātos par anšlusu. Jo vairāk tāpēc, ka sabiedriskās domas aptaujas pēdējos gados ir devušas Krimas pievienošanas Krievijai piekritējiem vien pussalas iedzīvotāju balsu absolūto mazākumu – no 25 līdz 41%.

Jo vairāk, nekādas nozīmes nav tam, ko par Krimas anšlusu domā un kā par to varētu balsot Krievijas iedzīvotāji.

Krimas piederības jautājums nav Krievijas lieta. Krima nepieder ne Krievijas varas, ne Krievijas pilsoņu jurisdikcijai.

Krimas piederības jautājums nav Krimas iedzīvotāju lieta. Izņemot pussalas pamatiedzīvotājus, pirmkārt Krimas tatārus, citiem Krimas iedzīvotājiem nekādas pilnvaras šajā lietā nepieder.

Krimas piederības jautājums neattiecas uz “sarunu starp Krieviju un Ukrainu ar Eiropas Savienības piedalīšanos” (переговоров между Россией и Украиной при участии Евросоюза) jomu, jo ne Krievijai, ne Eiropas Savienībai attiecībā uz Krimu nav nekādas tiesības. Bez tam aplaupītā sarunas ar laupītāju līdz taisnības uzvarai ir pilnīgi bezjēdzīgas – jebkādas sarunas var sākt vien pēc visa nolaupītā beznosacījumu atdošanas upurim.

Krimas piederības jautājums attiecas uz tikai viena starptautiskā subjekta – šīs teritorijas īpašnieka – kompetenci. Krimas pussalas īpašnieks ir Ukrainas valsts. Tikai šim subjektam un nevienam citam pieder vajadzīgās pilnvaras mainīt šīs teritorijas piederību.

Šīs Ukrainas valsts pilnvaras attiecībā uz Krimas pussalas teritorijas piederību ir kodificējusi gan pati Ukraina (Ukrainas Konstitūcijas 134.pants. “Krimas Autonomā republika ir Ukrainas neatņemama sastāvdaļa” (Статья 134 Конституции Украины. Автономная Республика Крым является неотъемлемой составной частью Украины)), gan Krimas Autonomā republika (Krimas AR Konstitūcijas 1.pants. “Krimas Autonomā republika ir Ukrainas neatņemama sastāvdaļa” (Статья 1 Конституции АР Крым, Автономная Республика Крым является неотъемлемой составной частью Украины)). Bez tam tās dokumentēti un atkārtoti ir apstiprinājuši visi pārējie starptautisko attiecību subjekti, tostarp Krievija:

– (ANO Statūtu 2.pants, 3. un 4.punkts);
– EDSO 1975.gada 1.augusta noslēguma akts, II. Spēka un spēka draudu nelietošana;
– EDSO III Robežu neskar
amība;
– EDSO IV Valstu teritoriālā nedalāmība;
– 1991.gada 8.decembra Vienošanās par Neatkarīgo Valstu Sadraudzības izveidošanu, 5.pants http://www.worldcourts.com/eccis/rus/conv;
– 1994.gada 14.janvāra Budapeštas memorands http://www.lawmix.ru/abrolaw/12281;
– Krievijas Federācijas un Ukrainas 1997.gada 30.maija “Lielais” līgums par draudzību, sadarbību un partnerību, 2, 3, 4, 6.pants http://docs.cntd.ru/document/1902220 .

Vienīgā situācija, kādā Krievijas politiskam vai sabiedriskam darbiniekiem rastos iespēja atbalstīt Krievijas atteikšanos atdot Krimu atpakaļ Ukrainai – Ukrainas valsts atteikšanās no savām tiesībām uz Krimu, kas izteikta skaidrā un nepārprotamā juridiskā veidā.

Visos citos gadījumos atteikšanās atdot Krimu atpakaļ Ukrainai ir tāda Krievijas politiska vai sabiedriska darbinieka atbalsts Putina režīma nodarītam smagam starptautiskam noziegumam – agresijai pret Ukrainu, Krievijas izdarītai Krimas aneksijai. Visos tādos gadījumos tāds darbinieks tūlīt kļūst par Putina režīma de facto sabiedroto neatkarīgi no kādām viņa piedāvātām atrunām par atdošanas procedūras sarežģītību un atsaukšanos uz kādu pilsoņu domām. Acīmredzot kādas ‘Eho’ žurnālistes novērojums nav bijis nejaušs: “Intervija tika publicēta, bet problēmas ‘Eho’ klāt nenāca. Droši vien tāpēc, ka intervijas varonis pateica kaut ko, kas augšām šķita patīkams. Vai otrādi – nepateica neko, kas varētu šķist slikts(интервью Навального вышло, а проблем у «Эха» не прибавилось. Наверное, потому что герой интервью сказал что-то, что верхам показалось приятным. Или же наоборот – не сказал ничего, что могло бы показаться плохим).


Kad un kā Krima tiks atdota atpakaļ Ukrainai?


M.Hodorkovskis uzskata, ka “atdot Krimu Ukrainai tuvākajās desmitgadēs spēs tikai diktators” (вернуть Крым Украине в ближайшие десятилетия сможет только диктатор).

Vēsturiskā pieredze šos vārdus neapstiprina. Tā sniedz dažādus anektētas teritorijas atdošanas tās leģitīmam īpašniekam paraugus.
Irākas okupētā Kuveita tika atbrīvota no okupācijas septiņus mēnešus pēc tās sākuma. Kuveitas suverenitāti atzina pēcsadama un nediktatoriska Irāka.
1938.gada Austrijas anšluss par neko nenozīmējošu tika pasludināts pēc 5 gadiem – 1943.gada 30.oktobra Sabiedroto Maskavas deklarācijā. Austrijas suverenitāte tika atjaunota 1945.gadā.
Vācijas anektētais Sudetu apgabals tika atdots Čehoslovākijai atbilstoši Potsdamas konferences rezultātiem 7 gadus pēc aneksijas. Atteikšanos no pretenzijām uz Austriju un Sudetiem īstenoja nevis diktatoriska, bet demokrātiska Vācija.
Austrumtimora, ko anektēja Indonēzija, atjaunoja savu neatkarību 1999.gadā pēc 24 okupācijas gadiem. Austrumtimoras suverenitāti atzina nevis diktatoriska, bet demokrātiska Indonēzija.
Igaunija, Latvija, Lietuva, Moldova, ko PSRS anektēja 1940.gadā tika no jauna atzītas pēc 51 gada. Un to izdarīja nevis diktatoriskā PSRS, bet demokrātiskā Krievija.

Droši vien ir taisnība, ka ceļš uz Krievijas atteikšanos no Krimas aneksijas un uz tās atdošanu atpakaļ Ukrainai var būt ilgs un grūts. Bet tas nenozīmē, ka tā nenotiks. Un jo vairāk tas nenozīmē, ka no tāda uzdevuma ir (un pieļaujams) atteikties.

Ceļš uz brīvas tiesiskas demokrātiskas valsts izveidošanu Krievijā droši vien būs ne mazāk, bet vairāk grūts kā Krimas atdošana Ukrainai. Bet tas nenozīmē, ka tas nenotiks. Un ka tagadējo un sagaidāmo grūtību dēļ šajā ceļā ir (un pieļaujams) no šā mērķa atteikties. Atteikšanās no vienkāršāka uzdevuma salīdzinājumā ar sarežģītāko liecina nevis par tā atrisinājuma neiespējamību, bet par opozīcijas pamešanu, ko izvēlas šādi “atsacītājies” un šādi “neatgriezējies”, par to, ka tie ir pārkāpuši savam neatgriešanās punktam.

Kad Krievijā tiks atrisināts brīvas tiesiskas demokrātiskas valsts izveidošanas uzdevums, tad tāda samērā sīka problēma kā Krimas atdošana tās likumīgajam īpašniekam var tikt atrisināta visai ātri un vienkārši.

http://aillarionov.livejournal.com/744904.html

 

Krievija visdrīzāk tiks sagrauta, bet tās teritorijā tiks nodibināts okupācijas režīms. A Illarionovs, 23.10.2014

Apspriežot rakstu “Punkts, aiz kura nav atgriešanās”, lasītāju lielāko uzmanību piesaistīja divi jautājumi:
– kāpēc Krimas tatāriem var piederēt īpašas pilnvaras Krimas likteņa noteikšanā?
– kādā veidā (izņemot diktatūras) ir iespējams nodrošināt Krimas atdošanu Ukrainai?

Mēģināšu abus jautājumus izskaidrot.

 

1. Krimas tatāru īpašās pilnvaras.

Pirmkārt, nākas vēlreiz atgādināt iepriekš sniegto pamatliekošo tēzi par to, kam tieši pieder noteicošās pilnvaras Krimas teritoriālās piederības noteikšanā:
“Krimas piederības jautājums attiecas uz tikai viena starptautisko tiesību subjekta – šīs teritorijas īpašnieka – kompetenci. Krimas pussalas īpašnieks ir Ukrainas valsts. Tikai šim subjektam un nevienam citam pieder nepieciešamās pilnvaras uz šīs teritorijas piederības maiņu”.

Otrkārt, Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācija par pamattautu tiesībām 3.paragrāfā uzsver tieši pamattautu tiesības uz pašnoteikšanos:
“Pamattautām pieder tiesības uz pašnoteikšanos. Ar šīm tiesībām tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi īsteno savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību”.

Par pamattautām sauc tautas, kas savās zemēs dzīvojušas līdz esošo valsts robežu noteikšanai, līdz ieceļotāju ienākšanai no citām vietām. Pie Krimas pussalas pamattautām, kurām bez tam nav citas nacionālas cilmvietas ārpus tās teritorijas, pieder Krimas tatāri, krimčaki un karaīmi. Grieķiem, dženoviešiem, žīdiem, armēņiem, krieviem, ukraiņiem, vāciešiem, citām mūsdienu tautām, kuru piederīgie dažādos laikos iemitinājušās Krimā, aiz tās teritorijas robežām ir savas nacionālās dzimtenes. Trim Krimas pamattautām tādas aiz Krimas robežām nav.

Treškārt, mazāk kā divu pēdējo gadsimtu gaitā Krimas iedzīvotāju etniskais sastāvs ir krasi mainījies. Pussalas pamatiedzīvotāji – Krimas tatāri – ir vismaz trīs reizes pakļauti masveida represijām uz etniska un konfesionāla pamata. Līdz Krimas aneksijai, ko Krievija izdarīja 1783.g., Krimas haniste bija praktiski monoetniska valsts. Absolūtajā vairākumā (vairāk par 50%) Krimas pussalā Krimas tatāri bija līdz 1864.g. un relatīvā etniskā vairākumā – līdz 19.gs.beigām (ap 36% 1897.g.). Apmēram pusotra gadsimta laikā (no 1783.g. līdz 1944.g.) Krimas tatāri pārdzīvoja trīs milzīgas demogrāfiskas katastrofas: pēc Krimas pievienošanas Krievijai (1780-90.gadi), pēc Krimas kara (1850-60.gadi) un 1944.gada 18-20.maijā. Pirmās demogrāfiskās katastrofas iznākumā (genocīds un emigrācija) Krimas tatāru populācija Krimā samazinājās četrkārt, otrās (emigrācija pēc Krimas kara) – samazinājās divkārt, trešās gaitā (1944.gada 18-20.maija deportācija) – gandrīz visi Krimas tatāri tika izsūtīti no Krimas uz Uzbekistānu un Kazahstānu. Deportācijas gaitā un pirmajā laikā pēc ierašanās izsūtījuma vietā bojā gāja, kā apgalvo dažādi vērtējumi, no 25 līdz 46% Krimas tatāru.

1980.gadu otrajā pusē sākās Krimas tatāru atgriešanās savā vēsturiskajā dzimtenē. 2001.gada tautas skaitīšana uzrāda viņu skaitu visā Krimā (Krimas Autonomā republika un Sevastopole) ap 248 tūkstošus cilvēku jeb divreiz mazāk kā viņu bija uz pussalas pirms trim gadsimtiem 18.gs. sākumā. Ņemot vērā iedzīvotāju skaita dabisko un mehānisko pieaugumu, Krimas tatāru skaits 2014.gada sākumā bija, varbūt, ap 300 tūkstoš cilvēku jeb ap 12% no visiem Krimas iedzīvotājiem.

Krievu iedzīvotāji, kuru līdz 18.gs. beigām Krimā gandrīz nebija, divos pēdējos gados savu klātbūtni palielinājuši līdz gandrīz pusotram miljonam cilvēku. Gandrīz miljons viņu ir vai nu iebraucēji pēc Krimas tatāru deportācijas 1944.gadā vai to pēcnācēji.

Ņemot vērā Krimas tatāru traģisko likteni, nacionālas cilmvietas neesamību ārpus pussalas, balstoties uz starptautiskās sabiedrības pieņemto Pamattautu tiesību deklarāciju uzskatu par iespējamu piešķirt šai tautai papildus pilnvaras Krimas likteņa noteikšanā.

 

2. Kad Krievijas pilsoņi paši varētu gribēt atdot Krimu Ukrainai?

Viens no attīstības variantiem var būt šāds.

Putina režīms ar savu agresiju pret Ukrainu, ar Krimas okupāciju un aneksiju, ar karu Ukrainas austrumos ir sagrāvis starptautiskās kārtības pamatus Eiropā, kādi tie pastāvējuši kopš Otrā pasaules kara. Kremļa agresīvie nodomi ar to diemžēl nav vājinājušies. Vēl vairāk, ir vērojamas skaidras augošas gatavošanās pazīmes acīmredzami plašākai, asākai un ilgākai konfrontācijai ar pārējo pasauli, tostarp ne vien aukstajam, bet arī pavisam karstam karam.

Pirmā un Otrā pasaules kara gaitā agresorvalstis, kas nokļuva kara sadursmes epicentrā (Vācija abos karos, Austroungārija, Krievija, PSRS) tika pakļautas kolosālai sagrāvei, cieta militārus zaudējumus un desmitiem miljonu cilvēku bojā eju. Atbilstošo valstu upuru skaits bija 10 līdz 15% no pirmskara populācijas. Augot militāri tehniskajai attīstībai, lietojamo ieroču graujošais spēks pieaug.

Izraisot plašu militāru konfliktu pret ievērojamu mūsdienu pasaules daļu, tagadējai Krievijai būs darīšana visdrīzāk ar valstu koalīciju, kuras kopējā militārā, ekonomiskā, demogrāfiskā jauda ir 16-18 reizes lielāka par Krievijas rādītājiem. Tāda kara iznākums ir paredzams. Krievija tiks sagrauta, tās ekonomiskās, dzīvokļu, infrastruktūras iespējas būs sagrautas. Milzīgās teritorijās būs pārtraukta elektroenerģijas, ūdens un gāzes piegāde. Radīsies bada un epidēmiju draudi. Pie tādām pašām zaudējumu attiecībām, kādas bija iepriekšējos pasaules karos, jauna militārā konflikta upuru skaits var sasniegt desmitiem miljonu cilvēku. Ievērojama Krievijas daļa var tikt ārvalstu okupēta, kuras nodibinās okupācijas režīmu.

Pēc kara beigām uzvarētājas lielvalstis var veikt soļus, lai nodrošinātos pret Krievijas militārisma, šovinisma un agresivitātes materiālās bāzes atjaunošanu. Šādā nolūkā Krievijai var uzlikt saistības izmaksāt reparācijas un kompensācijas Krievijas agresijas upuriem. Kā šo saistību daļa dažas tagadējās Krievijas teritorijas, kas ir no kaimiņvalstīm anektēti vēsturiski apgabali, var tikt šīm valstīm atdotas.

Atdošanai var tikt pakļautas teritorijas, par kurām ir publicētas un nepublicētas pretenzijas, piemēram: Pleskavas apgabala Pitalovas rajons – Latvijai, Ļeņingradas apgabala Kingisepas rajons – Igaunijai, Karēlijas zemes šauruma ziemeļi, Pieladogas Karēlija, Pečenga – Somijai, Kaļiņingradas apgabals (Austrumprūsija) – Vācijai, Smoļenskas un Brjanskas apgabals – Baltkrievijai, Belgorodas, Kurskas, Voroņežas un Rostovas apgabali, Krasnodaras novads – Ukrainai, Omskas stepe – Kazahstānai, ne mazāk par 1,5 miljonu kvadrātkilometru Sibīrijā un Tālajos Austrumos – Ķīnai, un Sahalīna – Japānai. Naftas un gāzes atradnes, lieli citu minerālu resursu avoti, maģistrālo cauruļvadu tīkls, banku sistēma, kas ir līdzšinējās agresīvās politikas finansējuma pamats, var tikt nodotas starptautiskā kontrolē.

Varbūt Krievija vēl nepaspēs šo aprakstīto ceļo noiet, kad Krievijas pilsoņu absolūtais vairākums, kuri būs izdzīvojuši baisā bruņotā konflikta, militāri-politiskās, demogrāfiskās katastrofas apstākļos, patiesi atbalstīs (variants – nekavējoties stingri prasīs) pārejas valdības nodomu tūlīt un bez ierunām atdot Krimas pussalu tās neapšaubāmajam īpašniekam – brālīgajai Ukrainai, normālu diplomātisko, ekonomisko, cilvēcisko attiecību atjaunošana ar kuru kļūs par pirmo atdzimstošās Krievijas sabiedrības uzdevumu pēc baismīgās katastrofas.

Protams, tas it tikai viens no iespējamiem Krievijai un tās kaimiņiem nepatīkamiem scenārijiem.
Daudz izdevīgāk Krievijai būtu apzināta un brīvprātīga Krimas atdošana Ukrainai līdz tādu scenāriju īstenojuma sākumam.

==============

Daži no komentāriem.

==============

Illarionova scenārijs, protams, ir sāpīgs, bet taisnīgs. Un nav cietsirdīgs, kā šķiet mietpilsonim, kurš izaudzēts sapņos par pasaules komunismu. To ko krievi nespēj izdarīt paši jau kuro gadsimtu – viņiem palīdzēs un piespiedīs.

Cilvēki Krievijā ir gadsimta mēroga propagandas tik apstulbināti, ka joprojām nespēj saprast, līdz kādam galam nonākuši. Viņi izvēloties, redz nu! Starp savu sapni un savu muļķību, kuru paši aptvert nespēj.

Arī man gribētos, lai izvēle būtu citāda un būtu vispār (starp citu, esmu pārliecināts, ka arī Illarionovam).

Bet kā tur teica Hodorkovskis? Ka izvēlēties var no iespējamā. Lūk, iespējamo, pareizāk, vienu no iespējamiem variantiem Illarionovs ir attēlojis. Kāpēc nav attēlojis citu? Nu tāpēc, ka nekāds cits pagaidām nerādās. Arī es pagaidām citu variantu nesaredzu. Tādu redz Hodorkovskis ar Navaļniju (Навальный: Крым является частью РФ BBC: Ходорковский заявил, что “не отдаст” Крым как президент РФ ), ar to tad pūli iekaros – atkal ar meliem.

——

Grūti noticēt, ka tādi scenāriji ir iespējami. Nē, nesaku, ka šie scenāriji ir nepareizi. Pretēji, tiem ir tiesības tikt īstenotiem. Mulsina cits. Un tieši – to īstenošanas iespējamība, īpaši patreizējā politiski-tiesiskajā struktūrā, gan pašā Krievijā, gan ārpus robežām.

Kas attiecas uz pirmo, nav vērts tā paļauties uz to, kā Krievijā nav apriori. Vai tad mūsdienu Krievijā ir reāli paļauties uz Pamattautu tiesību deklarācijas uzstādījumiem. Manuprāt, tā ir utopija. Pie šodienas politiskās vadības tas ir neiespējami. Nu vienīgi D.Kiseļova teleprogrammā, un arī tad neesošas nepieciešamības gadījumā. Un šādā sakarā brīvprātīga Krimas iedzīvotāju, pirmkārt, Krimas tatāru lēmuma variants nav praktiski iespējams – tam ir vien gauži teorētisks raksturs. Īpašas pilnvaras, Krimas tatāriem, šodienas apstākļos – nedos neviens. Krimas tatāru aktīvistu vajāšanas, ko sākusi veikt okupācijas vara, to spilgti apstiprina.

Dabiski, rodas jautājums – kā atjaunot taisnīgumu? Pirmajā mirklī šķiet – variantu daudz. Bet tuvāk apskatot – saproti, ka totalitāras impērijas apstākļos neviens nav iespējams. Un tādā gadījumā atliek klasika – “kad augšas nespēj, apakšas negrib”. Tas nav īsais ceļš, bet dabiskākais. Attiecībā uz Krimu – tas ceļš tiks noiets ātrāk. Pirmā revolucionāras situācijas pazīme, manuprāt, jau ir skaidri saskatāma – augšas nespēj! Palicis mazākais – gaidīt X stundas iestāšanos, kad apakšām, kas histēriski vicināja trikolorus 2014.gada martā, pieleks, ka tā viņi dzīvot negrib.

Neizslēdzu, ka Hodorkovskis un Navaļnijs, pārlūkojuši daudz iespējamu variantu un pārliecinājušies par to neiespējamību, ir sākuši tieši to retoriku, kas izraisīja tik vētrainu apspriešanu. Tas man nav nekāds brīnums, tiesa, ar vienu atrunu. Ja šie kungi ir sarēķinājuši, ka bez pretinieka (labprātīgas) iznākšanas vēlēšanu “kaujas laukā” viņiem nav cerību, tad šī retorika iekļaujas polittehnoloģisku konstrukciju rāmjos un kļūst saprotama. Var uzvilkt desmit kimono, bet iziet tenisa laukumā. Bet kamēr neņemsi rokā raketi, izredzes ir nulle.

Šādā gadījumā opozicionāru populistiskos paziņojumus var kaut cik attaisnot. Krievijas elektorāta neapmierinātība ar problēmām, ko arvien jūtamāk rada sankciju ieviešana, ar budžeta sociālo maksājumu samazināšanu un kara ar Ukrainu izmaksu palielināšanu – tas politiskajā cīņā ir varens atspaids.

Varbūt tādu paziņojumu lika izdarīt apjēga, ka propagandas un vēsturisku faktu kropļojumu “uzsildītā” sabiedrība cēlo Krimas atdošanas soli nepieņems.

Tajā pat laikā viņi nevar palaist nepamanītu starptautiskās sabiedrības reakciju, kas tagadējās Krievijas vadības politiku nosoda. Un te nu nāksies izlemt, kurā pusē nostāties – pie gudrajiem vai skaistajiem.

Tomēr, ja Hodorkovska un Navaļnija vārdos izskan viņu pārliecība, nevis populisms, par ko runāju iepriekš, tad tas ne vien dara uzmanīgu, bet arī liek bez atrunām pieņemt Illarionova kunga otro punktu. Un tas (ar mani notiek), kad kļūst baisi, iztēlojoties sekas, kādas skars Krievijas tautu pēc šā scenārija īstenošanās.

Kas attiecas uz otro punktu, manuprāt, ņemot vērā pasaules galveno politiķu reakcijas lēnīgumu, tā īstenojums ir ļoti garš stāsts. Un tas ir iespējams vien tad, ja Rietumi pasaules kārtības pārtaisīšanas draudus izjutīs tieši uz sevi. Jo pašlaik Kremļa agresīvā politika ir skārusi vien pēcpadomju valstis, ja neņem vērā Krievijas līdzdalību Dienvidslāvijas notikumos. Neesmu pārliecināts, ka kādai no valstīm, kam ir ietekme pasaules politikā, ir pašmērķis iznīcināt Krievijas valstiskumu. Tas vairāk līdzinās propagandistiskiem iemetieniem ar mērķi novirzīt uzmanību no iekšējām problēmām. Bet tāpēc, kamēr nenotiks agresija pret kādu no Eiropas Savienības vai NATO valstīm, Rietumi taisīs troksni, bet ne vairāk. Pat neņemot vērā šo valstu ekonomiskos sakarus ar Krieviju.

Bet tāpēc es absolūti pievienojos Illarionova kunga cerībai, ka uzvarēs veselais saprāts, un nelikumīgi atņemtais atgriezīsies savā vietā.

Dzīves aksiomai – svešu ņemt nedrīkst – jākļūst ne vien par ētisku kategoriju cilvēku attiecībās, bet arī, kā tagad kļūst skaidrs, politisko lēmumu pieņemšanā. Nav grūti kļūdīties lēmumu pieņemot – daudz grūtāk ir to atzīt!

http://ehorussia.com/new/node/9959

Advertisements

One comment on “Punkts, aiz kura nav atgriešanās. Krievija visdrīzāk tiks sagrauta …. A Illarionovs,

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s