Putins vairs prezidents nav, Krievijā ir divi prezidenti. Olga Romanova 19.11.2014

Sečins, Putins, Šoigu un Gazproms nespēj sadalīt varu.
Par to intervijā charter97.org galvenajai redaktorei Natālijai Radinai stāstīja Olga Romanova, kustības ‘Sēdošā Krievija’ (Русь сидящая) izpilddirektore, kādreizēja Krievijas opozīcijas Koordinācijas padomes locekle

– Olga, mūsu pēdējās sarunas laikā tika atbrīvots Mihails Hodorkovskis. Tagad notiek pilna mēroga karš pret Ukrainu, ir pastiprinātas represijas pret Krievijas opozīciju. Kas ar Krieviju notiek??
– Ir beidzies posms, kuru ļoti saudzīgi var saukt par “kulturālo Krimas kampaņu”, beidzas nācijas nodevēju un piektās kolonas meklēšanas posms. Domāju, ka atrodamies ļoti interesantā ceļa sazarojumā. Ļoti izskatās, ka sākas krievu iemīļotā izklaide – savējo aprīšana.


Piemērs – АФК «Система» direktoru padomes priekšsēdētāja Vladimira Jevtušenkova (Владимир Евтушенков) arests , kas bija negaidīts. Lieta tāda, ka Jevtušenkovs «Башнефть» nopirka toreizējā valdības vadītāja Vladimira Putina lūgts. Tas ir, viņš nevis ļāva, bet lūdza Jevtušenkovu to izdarīt. Un tas, kas ar šo uzņēmēju noticis, rāda, ka pie mums ļoti stipri pārbīdījies varas centrs. Un no Putina pārbīdījies pie spēka struktūrām (silovikiem).
Tagad siloviku vidū sākas cīņa. Pēdējos 14 gadus mēs kaut kā lavierējām starp četriem dažādiem klaniem: specdienestu klanu ar Sečinu priekšgalā, militāristu klanu ar aizsardzības ministru Šoigu, Putina draugu klanu (Rotenbergi, Kovaļčuki, Timčenko; Ротенберги, Ковальчуки, Тимченко) un Gazproma klanu (Millers-Medvedjevs; Миллер – Медведев). Pašlaik ir pavisam skaidri redzama prezidenta draugu klana sakāve.
Ir divi spilgti sakāves piemēri. Rotenbergus, kuri visus šos gadus nodarbojās ar cauruļu ražošanu Gazpromam, ir atbīdījuši Sečina cilvēki. Un otrs piemērs – likums par ārzemniekiem plašsaziņā. Protams, mēs visi domājam, ka šis likums vērsts pret mums, pret Аxel Springer, kas izdod, piemēram, Forbes, bet Krievijā tas kopumā ir opozīcijas izdevums, vai pret avīzi ‘Vedomosķi’ (Ведомости), ko īstenībā kopīgi izdod Financial Times un Wall Street Journal. Mēs nepavisam nedomājam par to, ka Nacionālajai mēdiju grupai ar Aļinu Kabajevu priekšgalā (Национальная медиагруппа во главе с Алиной Кабаевой) caur ofšoriem pieder, piemēram, Pirmais kanāls, pilnīgi un viss. Bet Pirmais kanāls par Forbes un ‘Vedomosķi’ sanāk stiprāks.
– Kas tad iznāk, Putina vara ir apdraudēta?
– Putins, visticamāk, ir zaudējis savu draugu klanu. Kādreiz siloviki nobīdīja pilnīgi un visus liberāļus, kā Grefu un Kudrinu. Tagad sākas prezidenta bijušo draugu vajāšana. Domāju, ka Jevtušenkovs ir pirmā bezdelīga. Cik zinu, pret Čubaisu pašlaik ir ierosinātas 6 krimināllietas.
– Un kā Vladimirs Vladimira dēls to atļauj?
– Domāju, ka viņš neko nevar darīt, jo ir kļuvis par divu pārējo spēcīgo klanu – armijas un drošībnieku FSB (ФСБ) cīņas ķīlnieku. Sečins ir specdienesti, Šoigu ir armija. Un tas, kas tagad notiek ar Ukrainu, arī ir tieši šīs cīņas rezultāts, jo Strelkovs un Borodajs (Стрелков, Бородай) ir Sečina cilvēki.
Tagad viņi no šā notikuma ir atbīdīti, jo Sečins (jau kā Rosņefķ (Роснефть)) ļoti daudz zaudē no sankcijām kara dēļ, un es domāju, ka viņa interesēs ir šos notikumus izbeigt, atšķirībā no Šoigu, jo viņam tas ir budžets. Ukrainas austrumos pašlaik karo Šoigu cilvēki.
Pašlaik notiek cīņa, kuras upuri būs cilvēki no Putina vides. Kāds ir jānozīmē par vainīgo. Ekonomiskā krīze ir sākusies sen, bet tieši tagad tā spēcīgi sitīs visus iedzīvotājus, un to pamanīs katrs.
Ja teiks, ka vainīgi Romanova, Šenderovičs un Makarevičs (Романова, Шендерович, Макаревич), būs smieklīgi, un mūsu akcijas tikai celsies. Mēs reāli apzināmies savu mērogu šajā notikumā, mums nav nedz administratīvā, nedz finanšu resursa, nedz ietekmes sviru. Kādam te vainīgajam jābūt, izņemot mūs, jo mūs par galvenajiem ienaidniekiem nozīmēt ir bezjēdzīgi.
– Sanāk, ka Putins ir kļuvis par paša izveidotās sistēmas ķīlnieku?
– Domāju, ka praktiski viņš jau ir aprīts. Un prezidents viņš ir drīzāk ārpasaulei, nevis Krievijai. Tagad notiek divu prezidentu – Sečina un Šoigu – cīņa.
– Prezidentu?
– Jā divu īstenībā Krieviju pārvaldošu cilvēku. Tagad tas nav Putins. Putins ir prezidents Merkeles acīs. Bet Krievijas iekšienē darbojas tie divi spēki.
Vladimirs Vladimira dēls pūlas pretoties, par ko liecina visu laiku ap Iekšlietu ministriju notiekošais – ģenerāļu Koļesņikova un Sugrobova (Колесников, Сугробов) lietas. Tagad Iekšlietu ministrijas vadībā Kolokoļceva (Колокольцев) vietā grib iecelt Zolotovu (Золотов), bijušo Putina miesassargu, viņam ļoti pietuvinātu cilvēku. Viņš jau sen komandē iekšlietu karaspēku, bet tas ir tas, ko met pret opozīciju. Mēs šos cilvēkus pazīstam ļoti labi.
Valstī pašlaik darbojas vairākas armijas. Iekšlietu karaspēks ar Putina miesassargu Zolotovu priekšgalā, Šoigu armija, FSB specdienestu armija, un vēl ir, piemēram, Jakuņina (Якунин) dzelzceļa karaspēks. Un tā kā Domē pašlaik izskata likumprojektu par privātām militārām kompānijām, tad arī Gazproms, spriežot pēc visa, apgādāsies ar savu armiju.
Vai ir iespējams iztēloties Gazproma armiju, kas izdzenā Šenderoviču un Makareviču? Tas ir smieklīgi. Dabiski, tā nav armija pret mums. Viņi bruņojas cits pret citu savā starpā. Notiek cīņa starp klaniem, kurā mums droši vien būs grūti, bet ir izredzes izdzīvot, kad plēšas tādi pīlāri. Mēs viņiem neesam interesanti, no mums nāk ļoti liela kliegšana.
– Var teikt, ka opozīcija Krievijā jau ir pamatīgi “nobuldozerēta”.
– Opozīcija Krievijā ir ļoti prasmīgi saglabāta – tā ir iekonservēta un īstenībā atstāta mierā. Mums ir dots laiks un spēks savākties. Mums ir dots laiks un spēks kļūt pieaugušiem. Palūkojiet, cik strauji mājas arestā pieaug, piemēram, Navaļnijs. Visu laiku vēroju cilvēku, kuri bija protesta puišeļi, nobriešanu. Skatos uz Jankauskas (Янкаускас), kurš mājas arestā sēd gandrīz pusgadu. Viņam ir 28 gadi, puišelis, bet ļoti gudrs, apdāvināts puisis. Redzu kā pieaug Ļaskins (Ляскин).
– Navaļnijs pieaugot ir kaut kā sabojājies. Jūs piekrītat viņa nostājai Krimas sakarā?
– Es saku pieaug, nevis jau pieaudzis. Pirmkārt, nav politiķa, kurš palaikam kaut ko nesamuldētos. Otrkārt, jo vairāk visi to apspriež, jo vairāk tas viņam nozīmē. Viņam vēl nav 40, un viņš aug kā nezāle, politiskā nobrieduma skolu izejot nevis vēlēšanās, debatēs utt. kā parasti politiķi. Mēs augam cietumā.
Tieši tie paši iebildumi man ir pret jebkuru mūsu opozīcijas politiķi. Mēs tik daudz visu samuldam. Bet mācāmies, mācāmies. Federālās vai pasaules mēroga politiķi nobriest vietējos parlamentos, bet mūsu publiskais lauks ir vien sociālajos tīklos.
Navaļniju attaisnošu droši vien līdz brīdim, kad viņš tiks pie varas. Tā vien šķiet, ka tad es aiziešu opozīcijā. Bet tagad ir jādod izredzes jel kādam, jo, meklējot ideālo cilvēku, mēs nomirsim.
– Kāpēc krievu liberālisms beidzas tur, kur sākas ukraiņu vai baltkrievu jautājums?
– Domāju, ka liberāls nav neviens krievu politiķis. Man šķiet, ka liberālisms tagad ir putnubiedēklis, bet līdz tam bija elks. Mās nevaram teikt, ka Jeļcina liberāļi tādi patiešām bija. Kāds, pie velna, liberālis ir Alfrēds Kohs? Piedodiet lūdzami, kas tur ir liberāls?
– Pašlaik Kohs ir ļoti populārs tajos pat sociālajos tīklos.
– Nolamāt visus – tas nav liberālisms. Lai gan raksta labi. Bet talants nav liberālisms. Ļimonovs (Лимонов) arī ir mežonīgi talantīgs cilvēks. Viņš ir liberālis?
– Atgriezīsimies pie Ukrainas un Baltkrievijas, kas brīvprātīgi šķīrās no atomieročiem apmaiņā pret neatkarības garantijām.
– Personīgi es uzskatu, ka Budapeštas vienošanās ir jāpilda svēti. Svēti! Citādi, kā var uzticēties politiķiem? Tāpēc man ir ļoti lieli iebildumi Rietumiem. Cilvēkiem, kuri šo vienošanos parakstīja. Viena puse – Krievija – vienošanos pārkāpa. Vienošanās tekstā paredzēts, ko darāt pirmkārt, ja to pārkāpj. Ko tad neko nedarāt?!
Ukraina ir suverēna patstāvīga valsts, tās robežas ir neaizskaramas. Krima ir lieliska vieta. Krimu apvēsmo krievu slava un rakstnieki. Pirms tam tatāri, pirms tam turki, pirms tam – grieķi utt. Robežas ir neaizskaramas. Citādi – karš!
– Kā rāda aptaujas, vairums krievijiešu atbalsta karu ar Ukrainu, un tas ir, neraugoties ka no turienes valstī atgriežas simtiem zārku ar Krievijas karavīru līķiem. Kā to pašlaik var noslēpt no iedzīvotājiem, jeb cilvēki izvēlas patiesību nepamanīt?
– Es izaugu militārajā pilsētiņā, garnizonā. Puse manu bērnības biedru gāja bojā Afganistānā, otra puse pēc tam Čečenijā. Un es ļoti labi atceros to laiku, kad nāca zārki no Afganistānas, kad par to nedrīkstēja runāt, un kad atteikšanās pildīt svēto starptautisko pienākumu tika pielīdzināta dzimtenes nodevībai.
Un tagad attieksme pret šādu pielīdzinājumu ir skaidri tāda pat. Protams, nāks laiks, un tauta atveseļosies. Tāda ir cilvēku daba. Pirms Lužkova atstādināšanas 72% maskaviešu bija par viņu. Divas dienas pēc atstādināšanas – tikai 2%. Tā ir ierīkota, piedodiet izteicienu, “krievu pasaule”. Tieši tā.
Un nekur nav pazuduši tie cilvēki, kuri izgāja ielās 1991.gadā. Nekur nav pazuduši tie cilvēki, kuri kopā ar Coju dziedāja “Pārmaiņas prasa mūsu sirdis!”. Visi viņi tepat ir, bet kaut kas ir noticis ar viņu smadzenēm, tās ir “izskalotas”, no katra gludekļa taču stāsta par ukraiņu “zvērībām”.
Nesen redzēju “Vesķi” (Вестей) sižetu, kas veltīts Doņeckas atbrīvošanas gadadienai no vācu fašistu iebrucējiem. Sižeta varoņi vienā balsī stāstīja: “Vācieši, kas te bija – fašisti. Viņi deva bērniem šokolādi un konfekti. Viņi bija labāki par ukraiņiem, kuri ir tagad”. Tas ir fašisma attaisnojums. Tiek stāstītas neiedomājamas lietas. Bet mēs taču esam raduši, ka avīzes nemelos, televīzija nemelos. Piemēram, manās kāpnēs ir maiņas durvju sargi. 25 stundu laikā grāmatu neatver ne reizes, nemitīgi skatās televīziju, pat reklāmu. Pat nesveicinās ar iedzīvotājiem – nevar atrauties no ekrāna.
Notiek zombēšana un smadzeņu skalošana, lai cik nodrāzti tas skanētu. Pie tam izglītība īstenībā ir iznīcināta, morāle iznīcināta. Ja jebkurai tautai nemitīgi stāstītu, ka nogalināt ir labi, par to būs medaļa, prēmija, paaugstinājums; ka zagt ir labi – ka tevi iecels darbā Krievijas dzelzceļā (РЖД), Gazpromā, un kļūsi par oligarhu – agri vai vēlu pa šādu ceļu aizies daudzi. Neliešu proporcija visos laikos, visās tautās ir apmēram vienāda. Vienkārši, kad cilvēki saprot, ka nelietība ir konkurentspējīga priekšrocība, viņi uz to iet.
Vienmēr atceros Havelu, viņa lielisko eseju “Politika un sirdsapziņa”, kur viņš raksta, ka politika ir tikumības turpinājums. Kad pie varas nāk Havels vai Gandijs, cilvēki mainās.
– Kāpēc tad tagad Rietumi, kam pēc idejas ir tāda pat nostāja kā Havelam, ar savu morālo politiku katrā valstī nespēj pretoties amoralitātei, kādu nes tādi diktatori kā Putins un Lukašenko?
– Kā mēdza teikt padomju pārdevējas: “Jūsu ir daudz, bet es viena”. Mūsu ir daudz, bet Havels bija viens. Priekš visiem havelus nesagādāsi. Ar lielu interesi vēroju Merkeli. Viņa, protams, ir citāda, bet viņā ir ļoti spēcīga šī morālā komponente, ne tikai tāpēc, ka sieviete, bet tāpēc, ka ļoti gudra un kārtīga. Viņai, protams, ļoti stipri rokas un kājas saista gāzes līgumi un tas, ka viņai ir Vācija jāapsilda. Bet man šķiet, ka Merkele saprot ļoti daudz.
Kaut vai spilgts piemērs – Itālija. Kamēr tur bija Berluskoni, Putina labākais draugs, tā bija viena Itālija, bet tagad katru dienu tveru jaunumus: te viņi atrod un arestē Rotenberga īpašumus, te arestē aizbēgušo Rosgraņica (Росграницы) vadītāju Bezģelovu (Безделова). Tur katru dienu notiek Krievijai ļoti svarīgas lietas. Nomainījies vien premjers, un tā jau ir cita valsts. Liels paldies jums, itāļi, es jūs dievinu. Super! Tā turpiniet!
Uzmanīgi sekoju frančiem, īpaši pēc ierēdņa atlaišanas, kurš bija atsūtījis ielūgumu Rogozinam uz līguma parakstīšanu par Mistrāliem.
Tāpēc morāli ir arestēt Bezģelovu vai Rotenberga villu. Morāli ir atlaist ierēdni, kurš atsūtījis Rogozinam ielūgumu uz Mistrālu līguma parakstīšanu. Tikumība ir paraudzīties uz Putinu tā, kā paraudzījās Merkele pēc joka par pirmo laulības nakti. Esmu droša, ka Berluskoni to dzirdot būtu rēcis.
– Un tomēr turpinās “amorāla” Krievijas izejvielu, naftas, gāzes iepirkšana, ka ļauj jūsu režīmam valdīt.
– Protams, esmu uz viņiem apvainojusies, bet nevaru to no viņiem prasīt. Merkeles problēma ir – kā būs, ja vācu students sals vai būs nepaēdis, ja viņa neparakstīs līgumu ar Gazpromu. Viņai ir jādomā par vāciešiem tāpat kā itāļi domā par itāļiem. Mēs gan, diemžēl, neesam nevienam vajadzīgi.
Domāju, ka tuvākajā laikā tomēr galvenais virzītājspēks mūsu reģionā būs slāvu brālība. Par slāvu brālību saku ne nacionālās piederības, bet valstu nozīmē: Baltkrievija, Ukraina, Krievija. Mēs viens otram esam vajadzīgi kā gaiss. Tikai mēs varam palīdzēt cits citam, apvienojoties nevis vienā valstī, bet mūsu cīņā pret nelietību.
Protams, mūsu kopējais liktenis tagad tiek lemts Ukrainā. Tas ir visai dīvaini, bet man pat apvainojoši, jo baltkrievi un krievi ir cīnījušies ne mazāk un cietuši ne mazāk. Bet mēs zinām – ja izdosies tur, izdosies arī pie mums.
– Atgriezīšos pie mūsu sarunas sākuma. Ja klanu cīņas iznākumā pēc Putina pie varas nāks siloviks ar atomkoferīti, vai nekļūs vēl sliktāk??
– Pašlaik Krievijā sākas interesanti laiki. No maija līdz augustam vista sadārdzinājās par 200%, pazuda pārtikas produkti, un nevis parmezans ar hamonu, bet parasti dārzeņi un biezpiens, sen nav bijušas labas zivis. Mans vīrs ir uzņēmējs, bet viņa ienākumi nekādi nepieaug, drīzāk mazinās, rubļa inflācija ir visai nopietna. Tomēr, lai gan mēs esam nodrošināta ģimene, pat mums tagad pārtikas iepirkšana ir dārga. Un es nesaprotu, kā izgrozās mazturīgas ģimenes.
2014. gadam vajadzēja būt pirmajam budžeta deficīta gadam, un tāds tas kļuva, bet piesummējās Krima, karš, sankcijas, inflācija, dārdzība, samazinājumi. Domāju, ka uz Jauno gadu dolārs maksās 60 rubļus ja ne vairāk. Uz februāri beigsies visa iekšzemes raža. Importa nebūs vai tas būs Ķīnas, bet pie ķīniešu pārtikas tauta, maigi sakot, nav pieradusi.
Pavasaris būs ļoti nopietns pārbaudījums. Domāju, ka eiforija “Krima mūsu!” pāries. Bet ņemiet vērā vēl to, ka mūsu silovikiem, deputātiem, senatoriem ir liegti ceļojumi uz Rietumiem, bet viņi pie tā pieraduši; un ko teiks viņu sievas? Tas būs jau baudkāres protests. «Man pie vienas vietas, ka tu esi prokurors. Gribu uz Dominikānu». «Bet Dominikānas nav un nebūs vairs nekad». «Kāpēc tad? Ak, Putins?!»
Un Krievijai tās ir izredzes, jo ar karu būsim nokausēti ekonomiski, un “Tukšo kastroļu maršs”, ko spēcīgi uzsildīs netaisnība, var pārplūst tādā protestā, ko var izmantot viens vai visi grupējumi ap Putinu.
Jā, var uznākt pavisam briesmīgs cilvēks: Sečins, Rogozins vai Šoigu. Bet no tā nav jābaidās. Ātrāk iesēdīsies, ātrāk aizies. Tas noteikti nebūs populārāks par Putinu, lai kā nepūlētos polittehnologi. Jo tas vairs nebūs pacēlumā, kad uznāca Putins, ne ekonomiskā izaugsmē, bet kritumā.
Režīms turas uz valūtas spilvena, kuru pirmo reizi ir iespējams sarēķināt. Tās pietiks trim gadiem. Ja turpināsies kā tagad, tad klāt nenāks. Ja naftas cena kritīs joprojām, tad pietiks diviem, pusotram gadam. Tālāk – viss! Tālāk – beigas!
Un ir galīgi vienalga, kāds cilvēks būs pēc Putina. Tam ir atlicis valūtas rezervju apmērs, dalīts ar viņa muļķības koeficientu. Vai ar viņa neprāta koeficientu. Vai ar viņa agresivitātes koeficientu utt.
Pulkstenītis tikšķ. Uz ātrāku pagriezt var, uz lēnāku nevar. Nav iespējams!
http://www.charter97.org/ru/news/2014/11/19/126911/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s