KAS RŪGST KRIEVIJAS PLAŠUMOS. Lennarts Meri

1994. gada 25. februāris, Hamburga. Runa vēsturiskajās (kopš 1356. gada) Matthiae-Mahl vakariņās Hamburgā, Vācijā. Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015

Ekselences, dāmas un kungi!

Redzot Hamburgas baznīcu slaidos torņus, varu nodomāt, ka atrodos mājās, vecajā Hanzas pilsētā Tallinā Somu līča krastā. Taču esmu šeit un pildu pagodinošu uzdevumu, ko šodien uzskatu par īpaši svarīgu: esmu ieradies, lai nestu jums vēsti no Igaunijas, zemes, kas patiesībā neatrodas tālu no Hamburgas.

Hanzas gars, ar kuru saistās Tallina un vairākas citas Igaunijas pilsētas, vienmēr bijis atvērts pasaulei. Tas bijis uzņēmīgs, bet arī lepns gars, jo uz svaru kausa bija brīvība vai cīņa par brīvību.

Uz Tallinas rātsnama sienas līdz mūsdienām saglabājies uzraksts, kas simbolizē Hanzas garu: „Bīsties no Dieva, runā patiesību, rīkojies taisnīgi un nebaidies ne no viena.” Ņemšu vērā šo gadsimtiem veco padomu un šodien runāšu ar jums par manai tautai un man šobrīd nozīmīgām patiesībām.

Katras atsevišķas personas brīvība, ekonomikas un tirdzniecības brīvība, arī gara, kultūras un zinātnes brīvība ir savstarpēji nešķiramas. Tās ir dzīvotspējīgas demokrātijas pamats.

Totalitārā jūga gadu desmitos igauņi ne mirkli nezaudēja ticību šai brīvībai. Brīvības ideja, kas saistīja mūs ar pārējo Eiropu un ko stiprināja mūsu gadsimtiem ilgās kopīgās saiknes, saglabājās mūsu dvēselēs un turpina attīstīties. Bez liekas kautrības saku: diezin vai Centrālās Eiropas ziemeļaustrumu daļā var atrast citu ciešāk ar Eiropu saistītu tautu. To apliecina katra igauņa dzīves stils un paradumi.

Diemžēl Igaunija atrodas ģeostratēģiski bīstamā vietā, tāpēc mums, salīdzinot ar pārējām Eiropas tautām, stiprāk saasinājusies oža, kas brīdina no draudiem, problēmām un briesmām, ko perina kaimiņos. Šī briesmu uztvere modernajā pasaulē sāk izzust. Tēlaini sakot: baciļi atpazīst cilvēku, bet cilvēks tos nepazīst. Taču cilvēks prot no tiem baidīties.

Mazās, pārējās pasaules aizmirstās Baltijas valstis, sašūpoja un apgāza lielo un vareno Padomju Reihu – un darīja to miermīlīgi, bez šaudīšanās, neizlejot ne piles asiņu. Mēs rīkojāmies atbilstoši skaidrajam saprātam un nereti pretēji jūsu padomiem, kuri slēpa savtību vai konformismu.

Tallinas rātsnama sienā iegravētā prasīgā citāta garā atklāti saku – igauņu tautai un man ir iemesls būt bažīgiem. Rietumi neprot novērtēt to, kas pašlaik rūgst Krievijas plašumos.

Subjektīvi ir saprotams, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma Rietumus pārņēma uzvaras reibums. Subjektīvi saprotams, ka Rietumi dāvāja simpātijas un lika cerības uz Krievijas īstajiem vai viņiem iegalvotajiem reformu spēkiem. Tāpēc Rietumeiropai draud briesmas pieņemt vēlamo par patiesību.

It visi, arī igauņu tauta un citas tautas Centrālajā un Austrumeiropā, tāpat kā Rietumeiropa vēlas sveikt ekonomiski un sociāli stabilu Krieviju. Taču pārlūkojot pēdējo gadu un mēnešu notikumus, būtu jāmostas nelāgām aizdomām, vai Krievijā mērķis tuvojas vai, gluži otrādi, attālinās no mums.

Kas igauņus un ne tikai igauņus dara nemierīgus, vērojot mūsdienu Eiropas attīstību? Izbrīna, ka Rietumi aizveda uz Sarajevu krievu karavīrus un tankus. Rietumu miera politikas pamats no Bismarka un Berlīnes kongresa laika ir krievu turēšana iespējami tālāk no Balkāniem. Pēc Otrā pasaules kara ASV un Rietumi investēja vairāk nekā astoņdesmit miljardus dolāru, lai uzturētu Tito garu un nepielaistu krievus pie Adrijas jūras.

Uzdosim sev jautājumu: vai valsti, kas savā teritorijā cīnās ar vissmagākajām etniskajām un ētiskajām problēmām, var laist citu valstu teritorijā tiesātāja vai miera eņģeļa lomā? Neomulība pieaug vēl vairāk, izlasot Krievijas Ārlietu ministrijas neseno paziņojumu, kurā apgalvots, ka Krievija nedrīkst krievu nacionālo grupu jautājumus kaimiņvalstīs risināt tikai ar diplomātiskiem līdzekļiem. Es runāju par tām nacionālām grupām, kas savās pašreizējajās dzīvesvietās ieradās galvenokārt okupācijas armijas sastāvdaļā vai arī bija saistītas ar tām un iekārtojās Igaunijā, bet vietējos pastāvīgos iedzīvotājus masveidā izsūtīja uz Sibīriju.

No Maskavas nākusī ziņa spiež secināt: vajadzības gadījumā Maskava patiesi var pielietot arī citus līdzekļus. Kādus? Visrūgtākos, tos jauno laiku vēsturē igauņi un citas mazās tautas jau ir izjutušas uz savas ādas.

Mūs satrauc iracionalitāte, kas pēdējā laikā pārņem Krievijas ārpolitisko un Krievijas politisko domu. Savulaik Solžeņicins aicināja krievus atkāpties no impērijas un koncentrēties pašiem uz savām problēmām. Viņš lietoja jēdzienu „pašierobežošanās” un ieteica krieviem pašiem savās mājās risināt ne tikai Krievijas ekonomiskās un sociālās, bet arī garīgās problēmas. Ignorējot sava lielā tautieša postulātu, Krievijas vadošie politiķi pēkšņi atkal runā par Krievijas īpašo lomu un miera garanta pienākumiem bijušās Padomju Savienības teritorijā. Viens no prezidenta Jeļcina tuvākajiem padomniekiem Dr. Karaganovs nesen šķietami atturīgā formā, taču nepārprotami piešķīra Krievijai bijušās Padomju impērijas robežās pirmo lomu starp līdzīgiem – primus inter pares. Tas atgādina Džordža Orvela padomju komunisma ideologiem veltītu teicienu: „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, taču daži ir vienlīdzīgāki par citiem!”

Kāpēc jaunā, postkomunistiskā Krievija, kas apgalvo, ka ir noslēgusi rēķinus ar PSRS briesmīgajām tradīcijām, stūrgalvīgi atsakās atzīt, ka pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gribu un pašnoteikšanās tiesībām 1940. gadā un no jauna 1944. gadā iekaroja un anektēja igauņus, latviešus un lietuviešus? Ka piecus gadu desmitus tā nežēlīgi pārkrievoja un sovjetizēja mazos kaimiņus, novedot nācijas gandrīz līdz nāves robežai? Šodien Krievijas ārlietu ministra vietnieks Krilovs atbildot uz Baltijas valstu pieprasījumu, oficiāli paziņoja, ka Igaunija, Latvija un Lietuva 1940. gadā esot brīvprātīgi iestājušās Padomju Savienībā. Vēl tikai pietrūkst, lai desmitiem tūkstošu igauņu – to skaitā mani vecāki un es pats – būtu lūguši brīvprātīgi izsūtīt sevi uz Sibīriju!?

Dāmas un kungi, kā lai to saprot mans prāts un gars? Šis paziņojums lielākā vai mazākā mērā izstrāvo iracionālismu, kas nožēlojamā kārtā padara Krievijas politiku neprognozējamu. Diemžēl demokrātiskajos Rietumos pastāv vēl nožēlojamāka tendence – ērtības labad demokrātiskajos Rietumos Krievijas paziņojumu dēvē par reālpolitisku. Šo pozīciju apzīmē ar vārdu appeasement. Šī pozīcija jeb nostāja, pretēji jūsu labajai gribai, atbalsta imperiālistiskos spēkus Krievijā. Imperiālistiskie spēki tic, ka viņi savas valsts un tautas smagās problēmas var atrisināt ar ekspansiju un draudēšanu saviem kaimiņiem. Tiem, kuri vēlas Krievijas valstij un krievu tautai no sirds palīdzēt, ir konsekventi jāpārliecina Krievijas vadība, ka imperiālistisko ekspansiju laiks ir pagājis. Kas nevēlas to saprast, tas atbalsta demokrātijas pretiniekus Krievijā un citās postkomunisma valstīs.

Dāmas un kungi, es jau apgalvoju, ka Igaunija atrodas ļoti tuvu Vācijai un Hamburgai. Rietumu un pirmkārt Vācijas politika stāv liktenīgās krustcelēs: vai samierināsies ar Austrumos spēkus uzkrājošo lielvalsts imperiālismu, vai to finansēs, un pat kādu laiku gūs no tā labumu? Tā, cienījamie klausītāji, būtu politika, kas nesniedzas tālāk par personīgā zupas šķīvja malu. Vai arī mums pietiks gribas atbalstīt demokrātijas, brīvības, atbildības un miera vērtības no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam izstieptajā neizmērojamajā platībā? Ja mēs vēlamies pēdējo, tad demokrātiskajiem Rietumiem būtu jāsāk nodrošināt no Vācijas robežas uz austrumiem esošo vidējo un mazāko valstu stabilitāti. Es domāju Centrālo Eiropu, kas sākas no Baltijas jūras krastā esošās Igaunijas robežpilsētas Narvas un sniedzas līdz Adrijas un Melnajai jūrai, ietverot Ukrainu.

Ja mums izdosies šīs valstis sajost ar demokrātisko pasauli, tad tās veidos ietekmīgu pretspēku Krievijai. Mēs varētu būt, mums jābūt cieši integrētiem Rietumos. Attieksmei jābūt nepārprotamai, mēs nedrīkstam palikt neitrālā josla, mēs varētu būt tilts starp Rietumiem un Austrumiem un palīdzēt demokrātiskajiem spēkiem Krievijā. Mēs varam būt starpnieki starp Rietumiem un Austrumiem demokrātijas, tirgus ekonomikas, īpašumtiesību pieredzes un, nebūt ne pēdējā vietā, tiesiskas valsts jautājumos.

Taču, ja Centrālās Eiropas valstu josla, tostarp arī Igaunija, tiks pamesta likteņa varā un neaizsargāta pret Maskavas patvaļu un iespējamo imperiālistisko noskaņojumu, cena par šādu politisko izvēli pieaugs tik mežonīgi, ka Eiropa vairs nebūs spējīga to samaksāt.

Dāmas un kungi, es jums stāstīju par mūsu vissmagākajām rūpēm. Baltija patiesi ir Eiropas politikas pārbaudes akmens. Taču, ja jums pietiks gribas novērst mūsu rūpju iemeslus, tad pretī spoguļosies daudzsološa un mierīga nākotnes ainava. Par labu tai minēšu dažus pārliecinošus argumentus. Acīmredzamas ir Igaunijas, Ziemeļrietumu Krievijas un vesela Baltijas jūras un Ziemeļjūras reģiona kopējās intereses. Pirmais ir dabas gāzes vads, kas nogādātu Norvēģijas enerģiju cauri brīvajām Baltijas valstīm tieši uz šejieni Eiropas sirdi, uz Hamburgu. Otrā ir – Via Baltica – moderna maģistrāle, kas stiepjas no Pēterburgas caur Igauniju, Latviju un Lietuvu uz Berlīni un vēl tālāk. Trešie ir brīvās tirdzniecības rajoni un jaunas darbības jomas, jaunas iniciatīvas. Tāpat kā senos laikos Tallina kļūtu par draudzīgu starpnieci starp Hamburgu un Hanzas pilsētām no vienas puses un Novgorodu un Krievijas teritorijām, no otras puses. Šāda Hanzas stila sadarbība ir mūsu dzimtās Baltijas jūras un tās kaimiņienes Ziemeļjūras valstu dabīga attīstības perspektīva.

Dāmas un kungi, Igaunijas Republika pieder šī reģiona visstabilākajām valstīm gan ar savu iekšpolitiku un ekonomisko politiku, gan arī sociāli. Igaunijas Republika apliecina jums solidaritāti un draudzību un gatavību sadarboties.

Mēs cenšamies saprast jūsu situāciju. Ceru, ka arī jūs mēģināsiet saprast mūsu situāciju. Igaunija ir un paliks sev uzticīga, Igaunija ir un paliks demokrātiska un neatkarīga valsts, un tas atbilst Eiropas interesēm, tātad arī Vācijas interesēm, tātad arī Hanzas pilsētas Hamburgas interesēm.

* Runa vēsturiskajās (kopš 1356. gada) Matthiae-Mahl vakariņās Hamburgā, Vācijā (1994.25.II), publicēta grāmatā Lenarts Meri: Politiskais testaments (Rīgā: Lauku Avīze, 2009, redaktore Ēva Mārtuža), kur ievietotas valstsvīra Meri (Lennart Meri, 1929-2006), rakstnieka un humānista intervijas un runas, dēla Marta Meri sakārtotas. Lennarts Meri bija Igaunijas prezidents no 1992. līdz 2001. gadam.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s