Karš Ukrainas austrumos un miera uzturēšanas spēki. Puzle saliekas. Igors Tiškevičs 20.02.15

Krasā kauju aktivizācija Ukrainas austrumos, kādu redzam kopš decembra beigām, lielos vilcienos nekāds pārsteigums nav. Bet tas nav arī lielais karš, par kādu daudz mēļo tīklos. Notikumi frontē, Minska-2 un pēdējā Porošenko iniciatīva ir vien vērienīgākas spēles daļas. Tāpēc uzņemšos drosmi apgalvot, ka Ukrainas vadības rīcībā ir sava loģika. Vairāk – Kijeva ir lielā mērā apspēlējusi Maskavu. Un tādā gadījumā nav jēgas klaigāt par “nodevību”, “pozīciju atdošanu” utt. Kijeva ir ieguvusi pašu galveno resursu – laiku. Kāpēc? Risināsim mīklu kopīgi.

Priekšvēsture

Notikumi pirms gada – Maidans – aizsāka norises, kas var saknē mainīt spēku samēru veselā reģionā. Ukrainas iziešana no Krievijas “orbītas” nozīmē “krievu pasaules” koncepcijas galu. Tiesa, ir jāprecizē – ar iziešanu no orbītas es domāju “Ukrainas projektu” – efektīvas valsts izveidošanu tās teritorijā. Lielākai skaidrībai aprakstīšu “ideālas Ukrainas” formātu no Putina viedokļa. Tātad, tā ir valsts:

  • ar neefektīvu un energoietilpīgu ekonomiku – to pašlaik redzam;
  • ar sašķeltu sabiedrību, kas slīd uz ‘reģionālu patriotismu’ un laiku pa laikam uzpeldošām sociālām un/vai tautību sadursmēm;
  • bez vienotas sabiedrības virsotnes. (Putina) ideālais variants – daudz “nacionālo”, “reģionālo” un citādu grupu;
  • kurā iepriekšminēto problēmu iznākumā ir plaši izplatīta korupcija, bet valsts aparāta iedarbīguma līmenis tiecas uz nulli;
  • kurā iepriekšminēto faktoru iznākumā iedzīvotāji neuzticas jel kādām valsts institūcijām;
  • kura neraugoties uz to visu tomēr turpina būt samērā maksātspējīga.

Šos punktus pārlasiet ļoti uzmanīgi. Iepazīstiet šodienas Ukrainu. Jā gan, pēdējais punkts, ņemot vērā saistību pildīšanas reitingu, jau ir apšaubāms. Šādā stāvoklī Kremlim ir ļoti viegli spēlēties ar sociālo spriedzi un ar apskaužamu periodiskumu iedabūt varā vajadzīgus politiskus spēkus. Un nav svarīgi, kādus lozungus viņi sludina.

Galvenais, lai valstī nesākas reformas. Jo tās pareizi darbinot, Ukraina var 3-5 gados būtiski pārveidot attiecību sistēmu valstī. Kā arī ar ārējiem sabiedrotajiem. Spēcīga valsts Melnās jūras krastos automātiski uzliek krustu uz daudziem Kremļa pasākumiem un bez tam kļūst par faktoru, kas ietekmē pašas Krievijas iekšējo stabilitāti. Cēloņi ir ne tikai politikas un ekonomikas jomā. Darbojas arī demogrāfija, reliģiju situācija un kultūra. Esmu jau par to sīkāk rakstījis un, manuprāt, lieku reizi nav jāatkārto. Ja kādu interesē – saite uz gadu vecu tekstu: Kāpēc Krievija nevar atļauties zaudēt Ukrainu.

Kā ir Ukrainā. Jaunajai varai Kijevā, kopumā ņemot, izvēles iespējas nav lielas. Valsts ekonomika ir guļus stāvoklī. Valsts jau tagad dzīvo no ārējas palīdzības. Un ja reformas neveic tūlīt, rīt var nebūt pati valsts. Tas ir, nosaukums ‘Ukraina’ un vieta ANO gan paliks. Bet būs tas, ko ukraiņiem nācies pieredzēt pēdējos 20 gadus un vairāk. It kā ir vara, tā it kā sargā valsti (tostarp no Krievijas), bet visus izšķirošos lēmumus Kijevas vietā pieņem Maskava. Šad tad apspriežoties ar Briseli.

Šobrīd var droši apgalvot, ka Kremļa saimnieka sākotnējais plāns ir izgāzies. Jaunās varas pilnīgas paralīzes vai iespējas apstrādāt Ukrainu “pa gabaliņiem” vietā viņš ir dabūjis tikai Krimu un lokālu militāru konfliktu pie savām robežām. Ukrainas “pārejas valdības” nopelni te ir acīmredzami. Var ilgi strīdēties par atsevišķiem soļiem, bet nevar noliegt veiksmīgu izeju no varas sistēmas krīzes.

Jā, Putins ir zaudējis. Bet no otras puses – viņš ir ne visai dumjš politiķis. Vēl vairāk, pieņemt viņu par prātā jukušu un neloģisku būtu ārkārtīgi rupja kļūda; nekad nedrīkst pretinieku vērtēt par zemu. Kremļa kabinetos ir laikus pamanījuši, ka uz ekonomiskas krīzes fona labākā pote pret reformu uzsākšanu Ukrainā ir militārs konflikts. Ukrainas valdībai nākas visus brīvos līdzekļus atdot aizsardzībai. Pie kam Kijeva nevar atļauties izšķirošu galveno nozaru pārveidi ar paņēmienu ‘nomainām visus’. Pat divas nedēļas bez varas kara apstākļos nozīmē sakāvi frontē.

Un Kremlis izvēlas jaunu taktiku – kādu lieto varanus komodoensis Indonēzijā. Tas ir indīgs rāpulis. Bet reizēm inde neiedarbojas uzreiz. Tādos gadījumos varans čāpo nopakaļ upurim un lūkojas uz to ar maiguma un ilgu pilnu skatienu. Tā var turpināties stundām, līdz kārums nobeidzas.

Ukrainas varas uzdevums ir iespējami ātrs reformu izveikums. Pie kam, ideālā gadījumā, uz laiku aizmirstot par “problēmzonām”. Vai, mazākais, panākot tajās kaut mazlietiņ noturīgu stāvokli.

Donbass diemžēl ir jāvērtē kā “varana iekošanas vieta”. Krievija, ņemot vērā kara tehnikas rezerves un ekonomikas apjomu, var pēc vēlēšanās ilgi uzturēt spēku līdzīgumu frontē. Palaikam pastiprinot savu klātbūtni, veicinot Ukrainas bruņoto spēku lokālas sakāves. Vismaz radot sakāvju šķietamību mēdijos. Ko mēs arī redzam. No vienas puses, sabiedrība prasa “uzvaras” frontē. No otras puses – reformas. Pie kam gan vienu, gan otru ātri un nesāpīgi.

Pretējā gadījumā – apvainojumi nodevībā, prasības nomainīt ierēdņus un tā tālāk. Bet nav daudz tādu, kuri domā par tādu lietu kā “(lietvedības) ražošanas process”. Ja nenotiek pilnīga aparāta nomaiņa, ierēdņu karuselis nekur un nekad nav uzlabojis ne atsevišķas nozares, ne valsts vadāmību.

Tādējādi, Donbass Putinam ir vien izdevīgs fons, uz kura viņš cer noskatīties seriālu ar nosaukumu “Ukrainas valsts sabrukums”.

Ilovaiska, Doņeckas lidosta, Debaļceva un ANO

Un tagad aplūkosim stāvokli pēc Ilovaiskas. Ukraina ir spējusi atjaunot armijas kaujasspēju un uzsākt pārabruņošanu. Var droši apgalvot, ka valsts spēka struktūras strauji kļūst par nopietnu spēku. Un potenciāli frontes līniju varēja apturēt. Tas Kijevai deva iespēju beidzot nodarboties ar reformām. Jo vairāk tāpēc, ka rietumu partneri jau bezmaz atklātā tekstā vēstīja, ka noguruši no “runām par reformēšanu”. Un, piemēram, tajā pat Davosā lika saprast valdībai: “Ja būs darbs, būs atbalsts; ja būs muldēšana par darbu, sprāgstiet nost paši uz savu roku”.

Šis stāvoklis ir redzams arī Kremlim. Recepte piesakās pati – konflikta aktivācija un dažas “Ukrainas bruņoto spēku sakāves” (vai mēdiju viļņi par sakāvēm) var izraisīt kārtējo minikrīzi Kijevā. Kas, protams, kārtējo reizi atbīdīs reformu sākumu.

Priekšnoteikumi pirmajā acu uzmetienā šķiet Kremlim ideāli izdevīgi. Ukrainas ekonomika ražo jaunu kara tehniku. Bet mērogi salīdzinājumā ar Putina “ieroču veikaliņiem” ir nesalīdzināmi. Rietumu valstis Ukrainas armiju apbruņot nesteidzas. Tas ir loģiski – Ukrainas bruņotie spēki, Nacionālā gvarde un brīvprātīgie nav pasaulei parādījuši “veiksmes stāstu”. Bet dot bruņojumu tādiem, kas kaujā var pabēgt, nozīmē apbruņot pavisam citu valsti.

Stāvoklis Ukrainā pēc Ilovaiskas

Pēc pirmās Minskas vienošanās Ukrainas valdība ir veikusi dažus pareizus soļus.

Kara jomā:

  • Pārapbruņošanās formāta izvēle. Lietišķs militāri rūpnieciskā kompleksa novērtējums ir diktējis nepieciešamību savākt spēkus vecās tehnikas modernizācijai. Paredzot sašutuma klaigas Feisbukā, piemetināšu: tankus montē ne eņģeļi. Menedžeru un tīklu gudrinieku Ukrainā pietiek, bet kārtīgu virpotāju un frēzētāju nav. Bez tam, ievērojama daļa tā paša Oplota (Оплот-М, mūsdienīgs ukraiņu kaujas tanks) mezglu tiek ražota aiz robežām. Tostarp Krievijā. Bet naudas iepirkumiem nav. Tāpēc tiek ražots tas, kas lielākoties sastāv no pašu ražotām daļām. Un arī tas, ko var saražot ātri – ar īsu ražošanas ķēdi.
  • Mobilizācijas plānu izstrāde. Par karavīru spēku frontē var sajūsmināties, cik uziet. Bet zaudējumi ir zaudējumi. Nogurums ir nogurums. Un maiņa cilvēkiem frontē ir vajadzīga.

Ekonomiskajā jomā:

  • Reālistisks skats uz stāvokli attiecībā uz daļas Donbasa atgūšanas izredzēm. Un iznākumā atteikšanās finansēt “tautas republikas”. No vienas puses tas dod budžeta līdzekļu ietaupījumu. No otras – rūpes par “krievu pasaules” pielūdzējiem atdot pašai krievu pasaulei.
  • Lai arī ne ideāla, tomēr izpildāma budžeta izstrāde. Kā arī atteikšanās no grivnas kursa bezjēdzīgas uzturēšanas.
  • Vienlaicīga divu shēmu noregulēšana jaunu cilvēku meklēšanai ministrijām: no pašu kadriem, bet ar ļoti stingru pārbaudi (tostarp, ar melu detektoru) vai no pieņemtiem ārējiem lietpratējiem.

Tādējādi Ukraina īsā laikā ir:

  • Darījusi noturīgus un norobežojusi nestabilitātes perēkļus.
  • Uzlabojusi spēka struktūru kaujas spējas.
  • Cieši pietuvojusies reformu sākumam.

Tuvākie uzdevumi – pilnvērtīgas armijas un Nacionālās gvardes izveidošana militārajā jomā un valsts reforma.

Krievijas Federācijas stāvoklis Ukrainas austrumos

Arī Krievija nav “dusējusi ausainē”. Atelpas mēneši ir izmantoti mēģinājumos izveidot kaujasspējīgu armiju no nesaskaņotiem tā sauktajiem “zemessardzes” grupējumiem. Tas, par ko tā priecājās ukraiņu Feisbukā – “attiecību noskaidrošana starp bandām” – īstenībā bija karaspēka vadības padotības sistēmas izveidošana. Tas, kurš nepakļāvās, tika iznīcināts. Loģiski un pareizi.

Bet tālāk viss ir vienkārši – milzīgs apjoms kara tehnikas, Krievijas Bruņoto spēku rotu taktiskās grupas separātistu teritorijā – un trieciedūre gatava.

Ir bijuši arī nelabvēlīgi apstākļi – nepieciešamība uzturēt kaut kādu normālas dzīves šķietamību ārpus Kijevas kontroles esošajās teritorijās – uz Kremlim nelabvēlīgu notikumu ekonomikā un starptautiskajā politikā fona.

Kopsavilkumā – spriežot no stāvokļa decembrī-janvārī, laiks ir strādājis Ukrainas labā. Jo tālāk, jo sliktāka ir kļuvusi Krievijas un separātistu pozīcija. Un jo spēcīgāka, ja vien sāksies reforma, ir Kijevas pozīcija.

Kā tādā gadījumā izskatās Kremļa īstermiņa uzdevumi? Tos var formulēt tā – “palielinot nestabilitāti Ukrainā, atbīdīt reformu sākumu un ideālā gadījumā atmest separātiskos reģionus atpakaļ Kijevas finansējumā”.

Visloģiskākais Krievijai tādā gadījumā ir bruņoto sadursmju pastiprināšana Doņeckas un Luganskas apgabalos. Ja sakautu Ukrainas bruņotos spēkus un tad šo ziņu izbazūnētu pašā Ukrainā, tad var ne vien izgāzt mobilizāciju, bet arī izraisīt kārtēju politisku krīzi. Par iespējamām ietekmešanas metodēm rakstīju jau pirms pāris nedēļām .

Ukrainas atbilde, un saliekam puzli

Ukraina ir lēmusi rīkoties apsteidzoši. Tieši tāds iespaids rodas, kad iztirzājam novembra-februāra notikumus. Uzdevums ir vienkāršs: veicot veiksmīgu aizsardzības operāciju būtiski samazināt separātistu militāro potenciālu. Un uz stāvokļa valsts austrumos saasināšanās fona pastiprināt sabiedrisko spiedienu uz Krieviju. Kā arī pēc iespējas palielināt militārās palīdzības apjomu.

Shematiski tas izskatās šādi:

Novembris – decembris – caur plašsaziņas līdzekļiem tiek popularizēta “stratēģiski nozīmīgu” virzienu tēma. Vai vismaz tiek atbalstīta atsevišķu frontes iecirkņu karavīru mītoloģizācija. Tā parādās “KIBORGI”. Tāpat rodas “stratēģiski svarīgais Debaļcevas izvirzījums”. Pēdējais tiešām ir svarīgs, ja plāno uzbrukumu. Bet Ukrainai spēka uzbrukumam nepietiek. Jo bez teritorijas atdabūšanas ir jādomā par tās noturēšanu.

Pa to laiku “mītoloģizētas” teritorijas “nozīmīguma” ideju pārtver Krievija. Paradoksāli, bet novembrī Kremļa ukraiņvalodīgie tīklu tērzēšanas roboti rosīgi rakstīja par kiborgu varoņdarbiem. Ideja vienkārša – katram ukrainim iedauzīt galvā domu, ka bez 20 kvadrātkilometriem teritorijas valsts ies bojā.

Tālāk sākas eskalācija. Un te, ak paradokss, atšķirībā no vasaras Ukrainas spēka struktūras parāda, ka ir iemācījušās aizstāvēties. Doņeckas lidosta īstenībā kļuva par ēsmu, uz kuru separātisti uzķērās. Uzbrucēju zaudējumi patiesi bija lieli. Tā turpinājās, kamēr vien bija jel kāda iespēja efektīvi ilgstoši aizstāvēties. Operācijas beigās bija taktiska uzbrukuma mēģinājums no Ukrainas puses. Diemžēl par gluži veiksmīgu šo operāciju saukt nevar. BET savu lomu lidosta nospēlēja – ārējais spiediens uz Krieviju pastiprinājās. Bet ar to, kuri vēlējās Doņeckas “tautas republiku” aizstāvēt, skaitu notika pretēji.

Neveiksme Kremli gaidīja arī “lidostas ieņemšanas” plašsaziņas izgaismojumā. Ak vai, sešu ēku zaudējums Ukrainu nenošokēja tiktāl, lai izraisītu politisko krīzi. Vajadzīgi bija lielāki mērogi. Un tā sākās uzbrukums Debaļcevai.

Runājot par šīs pilsētas aizsardzību, tur Ukrainas spēku struktūras tiešām veica savā vēsturē pirmo veiksmīgo aizsardzības operāciju. Jā, galu galā pilsētu nācās atstāt. Bet pretinieka zaudējumi liek runāt par Pirra (sakāvei pielīdzināmu) uzvaru. Katrā ziņā kaut cik masīvam uzbrukumam plašā frontē (atsevišķas operācijas 20-50km sektorā neskaitās) separātistiem vairs nav. Savukārt ukraiņi ir saglabājuši armijas kodolu. Tostarp tāpēc, ka pirmo reizi kopš kauju darbības sākuma neņēma vērā (viltus) “sabiedrības kliedzienus” un nepārpludināja no visām pusēm apšaudāmo teritoriju ar papildspēkiem.

Bez tam pirms Minskas sarunu sākuma parādīja, ka arī spēj veikt uzbrukuma operācijas.

Iestarpinājums “visspagalam” un “ģenerāļinodevēji” mīlētājiem. Ilovaisku atceraties? Cik tajā iegāja Krievijas karaspēka? Piecas-sešas bataljonu taktiskās grupas. Tas ir, ne vairāk kā 7-8 tūkstošu. Un atsita Ukrainas bruņotos spēkus 30-70km. Bet pašlaik “republiku” teritorijā ir vismaz 10-12 tūkstoš karavīru no Krievijas un 15-20 tūkstošu “it kā vietējo”. Un kādas sekmes? 20 kvadrātkilometri lidostā un 20x25km ukraiņu izvirzījuma atgriešana. Atkārtoju, šī operācija bija Ukrainai veiksmīga.

Tagad atgriezīsimies pie notikumu gaitas. Notika Minska-2. Parakstītie dokumenti faktiski apstiprināja esošo situāciju, status quo. Un būtiski apgrūtināja Kremļa pozīcijas. Neviens no uzdevumiem izpildīts netika. Bet pati miera līguma tēma kļuva par apspriežamu. Tādai iespējai neticēja neviens. Pēc tam radās “ekspresplāns” – piebeigt Ukrainas bruņotos spēkus Debaļcevā un popularizēt divu tēmu komplektu: militāra sakāve un politikas bezzobainība.

Gājiens ar zirdziņu

Un tad notiek negaidītais. Ukraina ne visai pretojas krievu “miera” rezolūcijai ANO Drošības padomē. Tālāk, spēku struktūras atstāj Debaļcevu. Pirmajā skata uzmetienā, krievu uzvara. Bet sekojošais Porošenko paziņojums Kremlim bija negaidīts. Runa ir par ANO miera uzturēšanas spēku uzaicinājumu. Tas ir labi tāpēc, ka:

  1. Konflikts uzreiz iziet no aktīvās fāzes.
  2. Minskas vienošanās paredzētās vēlēšanas tomēr notiek. Un notiek kaut cik godīgi, jo drošību un kontroli veic ārēji spēlētāji.
  3. Atbruņoties separātistiem tomēr nāksies. Bet miera uzturēšanas spēku kontingentam gribot negribot nāksies uzdot jautājumus – no kurienes kara tehnika – atklāsies daudz interesantu lietu.
  4. Robežkontrole. Tā tomēr būs. Un tās ir “ieroču veikaliņu” un “tūristu” straumju beigas.
  5. Un, pats galvenais, Ukraina beidzot ķersies pie reformām.

Dabīgi, tādu izgāšanos Krievija pieļaut nevar. Bet arī rīcības variantu tai nav daudz. Piekritīsit, uzstāties Drošības padomē pret mieru pēc savas “miera iniciatīvas”, saudzīgi izsakoties, ir pagrūti. BET nav nekā neiespējama. Veto tiesības Krievijai pieder.

Tādā gadījumā nāvējošu ieroču piegādes varbūtība uz Ukrainu pieaugtu daudzkārtīgi. Tāpat arī sankciju paplašināšana. Straujus uzbrukumus veikt separātisti vairs nespēj. Bet pēc 3-4 mēnešiem, kad viņiem mobilizācija izsīkusi un jaunu (un varbūt Krievijas) ieroču piegāde beigusies, uzbrukums būs jau bezjēdzīgs.

Paliek vēl viens variants – atšķaidīt ANO kontingentu ar “krievu miera uzturētājiem”. Tiešām, ANO ir prakse vērsties pie kaimiņvalstīm. Bet Kremli vairs par adekvātu partneri neuzskata. Uz šāda fona Ukraina var sarunās likt galdā trumpi. Tas ir, atgādināt “krievu miera uzturētāju sekmīgumu”. Ne Karabaha, ne Abhāzija ar Osetiju, ne Piedņestra nav kļuvušas ar Kremļa palīdzību par izbeigta konflikta teritorijām.

Pamest kaulu Krievijai varbūt nāksies. Bet pat ja miera uzturētāji būs ar Krievijas līdzdalību, 10-15% Krievijas pilsoņu klātbūtne ANO kontingentā izšķiroša nebūs. Bet, lai proporcija nepārsniegtu 10-15%, jāstrādā diplomātijai. Kas ir iespējams.

http://hvylya.net/analytics/politics/voyna-na-vostoke-ukrainyi-i-mirotvortsyi-pazl-slozhilsya.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s