1954.g. PSRS veica operāciju “Sņežok”: bojā gāja 43 000 padomju karavīru

(Atcerēsimies, ka PSRS bija Krievijas impērijas segvārds starp 1917. un 1992.gadu, starp cara Krievijas un tagadējās Krievijas Federācijas agonējošo impēriju (jeb barbaru ar atomieročiem). Raksts būtībā ir par to, cik totāli iebaidīta bija tauta šajā impērijā tajā laikā, ka izdzīvojušie ir klusējuši kā zivis pus gadsimtu. Tas liek domāt arī par to, ka, spriežot no Krimas notikumiem, krievu tauta, pareizāk pārkrievoto tauta, ir absolūti vadāma joprojām.

Raksta beigās ir neliela izdzīvojušo saslimšanu statistika. Domāju, ka arī tā ir stipri kropļota. Manas ģimenes piemērs – Tērvetē bija krievu raķešu bāze. Kādu dienu, tēvam nākot no darba, pār lauku no bāzes puses pār zemi vēlušies kaut kādi dzeltenīgi dūmi vai gāze. Tur ganītās aitas armija zibenīgi savāca un iznīcināja. Visi klusēja kā zivis. Tēvs nomira 1983.gadā no vēža. Slimnīcas galvenā ārste ieteica piekrist diagnozei – sirds nepietiekamība. Mēs piekritām. I.L. Vēl – Krievijas-Somijas krievu kara daļas pēc neuzvaras ir izformētas, karavīri ir izkliedēti pa visu PSRS, nozvērināti klusēt. To mums 1989.gadā stāstīja viens no tādiem, kurš norīkots apsargāt pie Lamas ezera Taimirā nometinātos badā un pazemojumā mirstošos Baltijas augstākos artilērijas virsniekus. Un vēl – līdzīgi notika ar Vjetnamas un Afganistānas kara dalībniekiem, notiek arī ar patreizējā Krimas un Ukrainas kara krievu karavīriem)

2004.gada 14.septembrī aiziet 50. Tockas poligona traģēdijas gadskārta. Tās 1954.gada dienas notikumus Orenburgas apgabalā ilgus gadus ir apņēmis blīvs slepenības aizkars.

Pulksten 9:33 pāri stepei nodārdēja vienas no tā laika jaudīgākajām atombumbām sprādziens. Tūlīt sekoja uzbrukums – garām atomugunsgrēkā degošiem mežiem no zemes virsas noslaucītiem ciematiem uzbrukumā metās “austrumu” karaspēks.

Lidmašīnas, uzbrūkot virszemes mērķiem, šķērsoja atomsēnes kātu. 10 kilometrus no sprādziena epicentra radioaktīvajos putekļos, izkausētās smiltīs aizstāvējās “rietumi”. Lādiņi un bumbas tajā dienā tika iztērēti vairāk kā uzbrūkot Berlīnei.

Visiem kaujas mācību dalībniekiem nācās parakstīties par valsts un kara noslēpuma neizpaušanu uz 25 gadiem. Mirstot no agrīniem infarktiem, insultiem un vēža, viņi pat ārstējošajiem ārstiem nedrīkstēja pateikt par savu apstarojumu. Dažiem Tockas dalībniekiem ir izdevies nodzīvot līdz šai dienai. Pēc pusgadsimta viņi stāstīja laikrakstam “Moskovskij komsomoļec” par 54. gada notikumiem Orenburgas stepē.

Operācijas “Sniedziņš” (Sņežok) sagatavošana

Visu vasaras otro pusi uz nelielo Tockas staciju gāja karaspēka ešeloni no visas Padomju Savienības. Nevienam no atvestajiem – pat karaspēka daļu komandieriem – nebija nojausmas, kāpēc viņi šeit atrodas. Mūsu ešelonu katrā stacijā sagaidīja sievietes un bērni. Sniedzot mums krējumu un olas, sievas vaimanāja: “Mīļie, vai tik nebraucat uz Ķīnu karot””, – stāsta Īpašā karaspēka vienību veterānu komitejas priekšsēdētājs Vladimirs Bencianovs.

50.gadu sākumā nopietni gatavojās trešajam pasaules karam. Pēc ASV veiktajiem izmēģinājumiem arī PSRS nolēma izmēģināt (šķiet, nospiegoto – I.L.) atombumbu atklātā apvidū. Mācību vietu – Orenburgas stepi – izvēlējās dēļ līdzības ar Rietumeiropas ainavu.

“Sākumā visaptverošas karaspēka mācības plānoja raķešu poligonā Kapustin Jar (Капустин Яр), 1954.gada pavasarī tika vērtēts Tockas poligons, un tas tika atzīts par labāko drošības nodrošināšanas (KGB) ziņā”, – savā laikā atcerējies ģenerālleitnants Osins.

Tockas mācību dalībnieki stāsta citu. Lauks, kur plānots nomest atombumbu, ir bijis pārredzams kā uz delnas.

“Mācībām no mūsu apakšvienībām atlasīja pašus spēcīgākos puišus. Mums izsniedza personiskos dienesta ieročus – modernizētus Kalašņikova automātus, ātršaujošās desmitlādiņu automātiskās šautenes un radiostacijas R-9 (Р-9)”, – atceras Nikolajs Piļščikovs.

Telšu nometne pletās 42 kilometrus. Uz mācībām ieradās 212 daļu pārstāvji – 45 tūkstoši obligātā karadienesta karavīru: 39 000 kareivju, seržantu un staršinu, 600 virsnieku, ģenerāļu un maršalu.

Sagatavošanās mācībām ar koda nosaukumu “Sņežok” ilga trīs mēnešus. Uz vasaras beigām milzīgais kaujas lauks bija burtiski izraibināts ar ierakumiem, tranšejām un prettanku grāvjiem desmitiem tūkstošu kilometru garumā. Uzbūvēja simtiem dotu, dzotu, blindažu.

Dienu pirms mācībām virsniekiem parādīja slepenu filmu par atomieroču darbību. “Šim nolūkam bija uzbūvēts īpašs kinopaviljons, kurā ielaida tikai pēc saraksta un uzrādot personas apliecību pulka komandiera un KGB pārstāvja klātbūtnē. Tad nu mēs dzirdējām : “Jums ir ticis liels gods – pirmo reizi pasaulē darboties īstos atombumbas lietojuma apstākļos. Kļuva skaidrs, kāpēc ierakumus un blindāžas pārsedzām ar baļķiem vairākos klājumos, rūpīgi noziežot ārējās koka daļas ar dzeltenu mālu”. “Tās nedrīkstēja aizdegties no gaismas starojuma”, – atcerējās Ivans Putivaļskis.

“Bogdanovkas un Fjodorovkas sādžu, kas atradās 5-6km no sprādziena epicentra, iedzīvotājiem tika ieteikts uz laiku evakuēties 50km no mācību vietas. Tos organizēti izveda karaspēks, līdzi ņemt atļāva visu. Visu mācību laiku evakuētajiem iedzīvotājiem maksāja dienas naudu”, – stāsta Nikolajs Piļščikovs.

“Gatavošanās mācībām notika zem artilērijas apšaudes. Simtiem lidmašīnu bombardēja norādītās vietas. Mēnesi pirms sākuma lidmašīna TU-4 epicentrā nometa “bluķi” (болванку) – 250kg smagas bumbas maketu”, – atcerējās mācību dalībnieks Putivaļskis.

Kā atceras apakšpulkvedis Daņiļenko, senā ozolu birzī, kurai apkārt jauktais mežs, tika uzzīmēts kaļķa krusts 100x100m izmērā. Tajā tad lidotāji treniņos mērķēja. Novirze no mērķa nedrīkstēja pārsniegt 500 metrus. Visapkārt izvietojās karaspēks.

Тrenējās divas ekipāžas: majora Kutirčeva (Кутырчев) un kapteiņa Ļasņikova (Лясников). Līdz pašam pēdējam brīdim lidotāji nezināja, kurš lidos kā galvenais, un kurš būs dublieris. Priekšroka bija Kutirčeva ekipāžai, kurai jau bija atombumbas lidojuma izmēģinājuma pieredze Semipalatinskas poligonā.

Lai novērstu triecienviļņa bojājumus, karaspēkam, kas atradās 5-7,5km no sprādziena epicentra, bija noteikts atrasties segtajās patvertnēs, bet tālāk par 7,5km – tranšejās sēdus vai guļus.

“Kādā no pauguriem 15km no plānotā epicentra uzbūvēja valdības tribīni mācību novērošanai, – stāsta Ivans Putivaļskis. – Iepriekšējā dienā to nokrāsoja ar eļļas krāsu zaļā un baltā krāsā. Tribīnē bija uzstādīta novērošanas aparatūra. No dzelzceļa stacijas līdz tribīnei noklāja asfaltētu ceļu. Nekādas nepiederošas mašīnas militārā autoinspekcija uz šā ceļa nelaida”.

“Trīs diennaktis līdz mācību sākumam lauka aerodromā Tockas rajonā sāka ierasties augstākie karavadoņi: Padomju Savienības maršali Vasiļevskis, Rokosovskis, Koņevs, Maļinovskis, – atceras Piļščikovs. – Ieradās pat tautas demokrātijas valstu aizsardzības ministri: ģenerāļi Marians Spihaļskis, Ludvigs Svoboda, maršals Čžu-De un Pen-De-Huai. Tie visi apmetās nometnes rajonā iepriekš sagatavotā valdības pilsētiņā. Dienu pirms mācībām Tockā parādījās Hruščovs, Bulgaņins un atomieroča radītājs Kurčatovs”.

Par mācību vadītāju bija iecelts maršals Žukovs. Ap sprādziena epicentru, iezīmēto ar balto krustu, bija izvietota kaujas tehnika: tanki, lidmašīnas, bruņutransportieri, pie kuriem tranšejās un virspusē piesēja “desantu” – aitas, suņus, zirgus un teļus.

No 8000m augstuma bumbvedējs TU-4 nometa uz poligonu atombumbu

Izlidošanas dienā abas TU-4 apkalpes gatavojās pilnā apjomā: katrai lidmašīnām tika piekabināta atombumba, lidotāji vienlaicīgi iedarbināja dzinējus, ziņoja par gatavību izpildīt uzdevumu. Komandu pacelties saņēma Kutirčeva apkalpe, kurā bombardētājs bija kapteinis Kokorins, otrais lidotājs – Romenskis, stūrmanis Babecs. TU-4 pavadīja divi iznīcinātāji MIG-17 un bumbvedējs IL-28, kam bija uzdots izlūkot laika apstākļus un veikt kinodokumentēšanu, kā arī apsargāt bumbas nesēju lidojumā.

“14.septembrī mūs piecēla ar trauksmi četros no rīta. Bija skaidrs un kluss rīts, – stāsta Ivans Putivaļskis. Debesīs neviena mākonīša. Mūs mašīnās nogādāja pie valdības tribīņu (paugura) pakājes. Apsēdāmies ciešāk pie kraujas un nofotografējāmies. Pirmais signāls valdības tribīnes skaļruņos noskanēja 15 minūtes pirms atomsprādziena: “Ledus sakustējies!” Desmit minūtes pirms sprādziena mēs dzirdējām otro signālu: “Ledus iet!” Mēs, kā jau mācīts, izskrējām no mašīnām un metāmies uz sagatavotajiem patvērumiem gravā blakus tribīnei. Nolikāmies uz vēdera, ar galvu uz sprādziena pusi kā mācīts, aizvērtām acīm, delnām zem galvas un vaļā mutēm. Noskanēja pēdējais, trešais, signāls: “Zibens!” Tālumā atskanēja elles dārdi. Pulkstenis apstājās uz 9:33″.

Atombumbu bumbvedējs nometa no 8 tūkstoš metru augstuma otrajā gājienā uz mērķi. Plutonija bumbas ar nosaukumu “Tatjanka” jauda bija 40 kilotonnas trotila ekvivalenta – vairākas reizes lielāka par tās, kuru nometa uz Hirosimu. Kā atceras ģenerālleitnants Osins, tāda bumba bijusi iepriekš izmēģināta Semipalatinskas poligonā 1951.gadā (Staļins vēl dzīvs – I.L.). Tockas “Tatjanka” uzsprāga 350 metrus virs zemes. Novirze no iezīmētā epicentra bija 280m uz ziemeļrietumiem.

Pēdējā brīdī vējš mainīja virzienu: tas radioaktīvo mākoni aiznesa nevis uz neapdzīvoto stepi, kā bija paredzēts, bet tieši uz Orenburgu un tālāk uz Krasnojarskas pusi.

5 minūtes pēc sprādziena sākās artilērijas apstrāde, tad izdarīja bumbvedēju aviācijas uzbrukumu. Skanēja dažādu kalibru lielgabali un mīnmetēji, “katjušas”, pašgājējas artilērijas ierīces, zemē ierakti tanki. “Vēlāk mums bataljona komandieris stāstīja, ka uguns blīvums bijis lielāks kā uzbrūkot Berlīnei”, – atceras Kazanovs.

“Sprādziena brīdī, lai gan atradāmies slēgtās tranšejās un blindāžās, tur iespiedās spoža gaisma, pēc dažām sekundēm dzirdējām griezīgu pērkona troksni”, – stāsta Nikolajs Piļščikovs. – “Pēc 3 stundām tika saņemts uzbrukuma signāls. Lidmašīnas, 21-22 minūtes pēc atomsprādziena uzbrūkot virszemes mērķiem, šķērsoja atomsēnes kātu – radioaktīvā mākoņa stumbru. Es kopā ar savu bataljonu aizbraucu 16-18km/st ātrumā ar bruņutransportieri 600m no sprādziena epicentra. Ieraudzīju no saknēm līdz galotnei nodedzinātu mežu, sašķobītas kara tehnikas kolonas, apdegušus dzīvniekus. Pašā epicentrā – 300m radiusā – nebija palicis neviens simtgadīgais ozols, viss sadedzis… Kara tehnika kilometra rādiusā no sprādziena bija iedzīta zemē… ”

“Ieleju pusotra kilometra attālumā no sprādziena epicentra mēs šķērsojām gāzmaskās, – atceras Kazanovs. – Acs kaktiņā paguvām pamanīt, kā deg virzuļlidmašīnas, automašīnas un štāba mašīnas, visur mētājās govju un aitu līķi. Zeme atgādināja izdedžus un kaut kādu ellišķīgu saputotu masu. To apvidu pēc sprādziena pazīt nevarēja: kūpēja zāle, skraidīja apdegušas irbes, krūmāji un koku puduri bija pazuduši. Man apkārt bija kaili kūpoši pauguri. Gaisā stāvēja melna vienlaidus dūmu un putekļu, smirdoņas un gruzduma siena. Rīkli kaltēja un sūrstēja, ausīs zvanīja un šņāca… Ģenerālmajors man pavēlēja ar dozimetru izmērīt starojuma līmeni pie blakām izdegoša ugunskura. Pieskrēju, atvēru aizbīdni aparāta apakšā, un … rādītāja bultiņa aizsitās pāri skalas galam. “Mašīnā!” – nokomandēja ģenerālis, un mēs no tās vietas, kas izrādījās tieši blakus sprādziena epicentram, aizbraucām…”

Pēc divām dienām 1954.gada 17.septembrī avīzē “Pravda” bija drukāts TASS paziņojums: “Atbilstoši zinātniski-pētniecisko un izmēģinājumu darbu plānam pēdējās dienās Padomju Savienībā tika veikts viena no atomieroču veidiem izmēģinājums. Izmēģinājuma mērķis bija izpētīt atomsprādziena ietekmi. Izmēģinājumos gūti vērtīgi rezultāti, kas padomju zinātniekiem un inženieriem palīdzēs risināt aizsardzības no atomuzbrukuma uzdevumus”. Karaspēka daļas izpildīja savu uzdevumu: valsts kodolvairogs bija radīts.

Apkārtējo par divām trešdaļām nodegušo sādžu iedzīvotāji viņiem sabūvētās jaunās mājas pa baļķītim vien pārvāca uz vecajām – kādreiz apdzīvotajām un tagad saindētajām – vietām, savāca laukos radioaktīvos graudus, zemē ceptos kartupeļus… Un vēl ilgi Bogdanovkas, Fjodorovkas un Soročinskas ciema pastāvīgie iedzīvotāji atcerējās dīvaino malkas spīdēšanu. Sprādziena rajonā apdegušo koku malkas grēdas tumsā spīdējušas ar zaļganu gaismu.

Zonā pabijušās peles, žurkas, truši, aitas, govis, zirgi un pat kukaiņi tika rūpīgi izmeklēti… Pēc mācībām mēs izgājām vien dozimetrisko pārbaudi”, – atceras Nikolajs Piļščikovs. – Daudz lielāku vērību speciālisti pievērsa mācību dienā izsniegtajai sausajai pārtikai, kas bija ietīta gandrīz divus centimetrus biezā gumijas kārtā… To tūlīt paņēma pētījumiem. Nākošajā dienā visus kareivjus un virsniekus pārcēla uz parasto barošanas devu. Delikateses pazuda”.

No Tockas poligona viņi atgriezās, kā atceras Staņislavs Ivana dēls Kazanovs, ne preču vagonā (товарняк), kādā atbrauca, bet normālā pasažieru vagonā. Pie kam viņu vilcienu laida cauri bez mazākās aiztures. Garām skrēja stacijas: tukšs perons, uz kura stāv vientuļš stacijas priekšnieks un atdod godu. Iemesls bija vienkāršs. Tajā pašā vilcienā specvagonā no mācībām atgriezās Semjons Mihaila dēls Budjonnijs.

“Maskavā Kazaņas stacijā maršalu saņēma pompoza sagaidīšana, – atceras Kazanovs. – Mūsu seržantu skolas kursanti nedabūja ne atšķirības zīmes, ne īpašas apliecības, ne apbalvojumus… Pateicību, kuru mums paziņoja aizsardzības ministrs Bulgaņins, mēs arī nekad nesaņēmām”.

Visiem lidotājiem, kuri nometa atombumbu, par sekmīgu uzdevuma izpildi piešķīra automašīnu Pobeda. Mācību iztirzāšanas sanāksmē ekipāžas komandieris Vasilijs Kutirčevs no Bulgaņina rokām saņēma Ļeņina ordeni un, pirmstermiņa, pulkveža pakāpi.

Visaptverošo karaspēka mācību ar atomieroča pielietošanu rezultātiem uzlika spiedogu “Pilnīgi slepeni”.

Trešā Tockas poligonā notikušajos izmēģinājumos izdzīvojusī paaudze dzīvo ar vēža noslieci

Nekādas šā necilvēciskā eksperimenta dalībnieku pārbaudes un apsekošanas nenotika. Viss tika slēpts un noklusēts. Zaudējumi civiliedzīvotāju vidū joprojām ir nezināmi. Tockas rajona slimnīcas arhīvi no 1954. līdz 1980.gadam ir iznīcināti.

“Soročinskas dzimtssarakstu nodaļā veicām 50 gadu laikā mirušo statistiku pa diagnozēm. No 1952.gada apkārtējos ciemos ar onkoloģisku diagnozi miruši 3209 cilvēki. Tūlīt pēc sprādziena – tikai divi nāves gadījumi. Un pēc tam – divi pīķi: viens 5-7 gadus pēc sprādziena, otrs no 90. gadu sākuma. Pētījām arī bērnu imunoloģiju: ņēmām sprādzienu pārdzīvojušo cilvēku mazbērnus. Rezultāti mūs apstulbināja: Soročinskas bērnu imunogramās praktiski nav dabisko galētājšūnu, kas piedalās pretvēža aizsardzībā. Bērniem īstenībā nedarbojas interferonu sistēma – organisma pretvēža aizsardzība. Iznāk, ka trešā atomsprādzienā izdzīvojušo paaudze dzīvo ar noslieci uz vēzi”, – stāsta Orenburgas Medicīnas akadēmijas profesors Mihails Skačkovs.

Tockas mācību dalībniekiem nav izsniegti nekādi dokumenti, tie ir parādījušies tikai 1990.gadā, kad viņus tiesību ziņā pielīdzināja černobiliešiem.

No 45 tūkstošiem karavīru, kas piedalījušies Tockas mācībās, tagad (2004.gadā) dzīvi palikuši nedaudz vairāk kā divi tūkstoši. Puse no viņiem ir oficiāli atzīti par pirmās un otrās pakāpes invalīdiem, 74,5% ir diagnosticētas sirds-asinsvadu slimības, tostarp hipertoniskā slimība un cerebrālā ateroskleroze, vēl 20,5% – gremošanas orgānu slimības, 4,5% – ļaundabīgi veidojumi un asins slimības.

Pirms desmit gadiem (1994.g.) Tockā – sprādziena epicentrā – ir uzstādīta piemiņas zīme: stēla ar zvaniem. 14.septembrī tie zvanīs visu Tockas, Semipalatinskas, Novaja Zemļa, Kapustin-Jaras un Ladogas (Тоцком, Семипалатинском, Новоземельском, Капустин-Ярском, Ладожском) poligonos radiācijā cietušo piemiņai.

http://www.newsru.com/russia/14sep2004/ussr.html

Advertisements

One comment on “1954.g. PSRS veica operāciju “Sņežok”: bojā gāja 43 000 padomju karavīru

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s