LTF: Mīti. Apvērsumi. Nodevības – 3. Valdis Šteins.

(3. Atmoda? Ja šo apzīmējumu lietojam, tā nebūs bijusi, ja neuzvarēs 4.Atmoda. Lielais jautājums, manuprāt, ir – vai “Kalnietes taktikas” grupējuma un “Šteina nacionāļu” pretrunas bija un paliek vien nacionālčekistu-komunistu taktikas vai Krievijas stratēģijas noteiktas. Es tajās izšķirošajās dienās biju vēl politiski neaptēstāks kā tagad, tomēr tik daudz prāta bija, ka gulēt vairs nedrīkst, un piedalījos gan VAK, gan LNNK, gan Pilsoņu Kongresā. Ne virsotnēs. Lai gan pieļauju, ka arī ļoti cienījamais Valdis Šteins nav brīvs no subjektīvisma, tomēr viņa raksts 100% saskan ar manām to dienu nojautām (daļējs izņēmums – barikādes bija visīstākā tautas demokrātija, kāda Latvijā bijusi; būtībā mēs, par Potsdamas slepeno protokolu joprojām īsti nezinot, bijām nobalsojuši tajā paredzētā referendumā, kura spēku akceptēja pat tā laika krievu armija un vara, bet kuru, kā jau VŠ raksta, nodeva tālākā Latvijas viltus elite, gan vēkšķot mītu par pārkrievoto apjomīgu piedalīšanos). Arī ar minējumu par šaušanu pār Augstāko Padomi barikāžu dienās no Jēkaba baznīcas puses. Mans postenis bija Mazās Pils ielas galā, šaušanas troksnis šķita tepat blakus. Turp neskrēju, svārstījos, vai posteņa pamešana nebūtu šāvēju paredzētais rezultāts. Nepametu, bet daļa argumenta noteikti bija arī bailes. Vēlāk šāvienu trokšņa tuvuma sajūtu mēģināju skaidrot ar ieliņu akustiku – atbalsīm. Tagad, kad lasu par čekas spiegu slēpni Zinātņu akadēmijā, kur notika Pilsoņu Kongresa sēdes (http://www.lsm.lv/lv/raksts/tehnologjijas/dzive/zinatnju-akademija-atklata-spiegu-istaba.a99434/ ), atkal un atkal atgriežos pie domas, ka 3.Atmoda bija vietējās čekas apvērsums pret komunistiem un Maskavas čeku, kurā tautai varbūt izdevās paveikt vairāk kā viņi paredzēja. Slēpnis noteikti būs bijis arī Latvijas Universitātē, un Mārcim Auziņam par Prezidenta karjeru labāks darbs būtu tā atrašana un īstas nacionālās inteliģences atdzemdināšana. Īstajai Atmodai ir jānāk – vēl pirms elektrības izslēgšanas lidostā. I.L.)

Latvijas Tautas Fronte organizatora un dibinātāja pārdomas

Nobeigums.

Otrais apvērsums – Otrais LTF kongress

To sarīkoja J.Škapars un S.Kalniete. Delegātus uz kongresu vajadzēja izvirzīt no LTF biedru kopām, nodaļām. Bet tas nenotika, delegātus neizvirzīja, bet S. Kalniete un J. Škapars deva norādes, kuri „jāievēl” kā kongresa delegāti.

Cik nodaļas viņi paguva apstrādāt, to nevaru pateikt, bet viņu cilvēku izrādījās liels pārsvars. Kā es to zinu? Man ir liecinieki, kuri saņēma šādus rīkojumus. Kongresa laikā visi delegāti sašķēlās divās lielās grupās un nacionālais spārns pat „nobalsoja ar kājām” (pametām zāli), kā toreiz rakstīja žurnālisti. Skaidri bija redzami saorganizētie delegāti un nesaorganizētie.

Kāpēc tas komunistiem bija nepieciešams? Tāpēc, ka reformkomunistiem bija pilnībā jāuzvar Otrajā kongresā un jāpārņem LTF. Pretī reformkomunistiem nacionāli noskaņotie tautfrontnieki izvirzīja Imantu Kalniņu par LTF priekšsēdētāju un mani – par valdes priekšsēdētāju.

Mēs abi ar Imku bijām iedomājušies nostāties pretī Dainim Īvānam un Ivaram Godmanim, bet, tā kā delegāti bija saorganizēti, tad mēs abi arī zaudējām. I.Godmanis, kā jau rakstīju, vispār nedzīvoja Latvijā un nesen kā bija atgriezies no darbošanās Austrijā.

Galvenais – mēs abi ar Imantu Kalniņu ne jau vienkārši zaudējām, zaudēja LTF nacionālais spārns un iestājās visaptveroši reformkomunistu laiki. Viņiem tas bija ļoti svarīgi, jo bija jāgatavojas vēlēšanām – varas pārņemšanai, un visur, visos vēlēšanu apgabalos bija jāsaliek “gaišie komunisti”. Pat pret mani un Eduardu Berklāvu mūsu vēlēšanu apgabalos Madonas rajonā bija nolikti komunisti, kuri tikko kā bija iestājušies vietējā LTF nodaļā.

Blakus apgabalos, kur startēja reformkomunisti J.Gavars, P. Krūgaļaužs, un daudzos citos, kuros balotējās no centra ielikti komunisti, pret viņiem neviens cits tautfrontietis netika ielikts. Mani uz Ērgļu vēlēšanu apgabalu neviens no Centra nenosūtīja, ērglēnieši paši mani uzaicināja. A.Gorbunovs tā arī nekad neiestājās LTF. I.Godmanis sagatavoja vēlēšanu sarakstus, t.i., sagatavoja komunistu ievēlēšanu AP. Šteins nozīmēja – nacionālisti Berklāvs, Rukšāns, I. Kalniņš. Es biju kā skabarga padomju varai, kā AP deputāts Ziedonis Ziediņš par mani teica — tu esi kā nezāle padomju dārzā, kuru nevar izravēt — ataug un ataug. Bet es zināju, ka aiz mums ir latviešu nacionālā inteliģence.

Šīs Neredzamās Barikādes jeb Neredzamā fronte pastāv vēl šodien. Kongress pēc būtības bija nelikumīgs.

Pēc 2 kongresa valdīja „Lielais piecinieks”, kā viņi sevi sauca. Līdz ar II kongresu LTF ieradās daudzi kā es saucu „3. ešelona cilvēki”, kuri jau pēc tam kļuva par dažāda ranga deputātiem un izpilddirektoriem, bet nacionālistu skaits saruka aizvien vairāk un vairāk.

Ļoti nedemokrātiska bija arī Domes sēde pēc kongresa (17.10.1989), kurā I.Godmanis, būdams valdes priekšsēdētājs, faktiski vienpersonīgi nominēja valdes locekļus no izvirzītajiem kandidātiem, jo valdē esot jābūt paklausīgiem locekļiem, nevis tādiem, kuri uzstāsies pret priekšsēdētāju. Tā kā Domē vairākums jau bija no specsarakstiem savēlēti, tad viņi, protams, nobalsoja par I.Godmaņa reklamētajiem kandidātiem.

Trešais apvērsums jeb, pareizāk būtu teikt — nodevība

LNNK 2. ārkārtas kongresā 1989.g. 28.-29. maijā es paziņoju par LTF kursu uz neatkarīgu valsti, lai gan visa pārējā LTF vadība bija pret šo neatkarības ceļu.

Paziņojums bija kā bumba LTF reformkomunistu perēklī, kuri nevarēja izrunāt vārdus neatkarība un okupācija.

Jaunā LTF vadība nekavējoties sasauca valdes sēdi un 1989.gada 31.maijā pieņēma tikai tizlu Aicinājumu apspriešanai — vai Latvijai vispār vajag neatkarību?!

Tā bija nodevība pēc tam, kad es LNNK kongresā kā oficiālais LTF runasvīrs biju paziņojis, ka LTF ir par Latvijas neatkarību. Austris Grasis Abrenē arī bija sarīkojis lielu semināru par Latvijas neatkarību, bet Pēteris Laķis un Jānis Freimanis kliedza, ka mums LTF programmā neatkarība nav paredzēta un draudēja izrēķināties ar Jāni Mellēnu, kurš tajā brīdi izteicās, ka arī LTF ir jāprasa neatkarība. Man viņi neuzdrošinājās draudēt. Austris Grasis to labi atceras! Jā, es teicu, mums programmā tas nav rakstīts, bet politiskā situācija ir tāda, ka mēs esam sākuši iet pārāk sīkiem solīšiem savās prasībās.

Vasaras vidū LTF reformkomunisti sarīkoja plašu tautas mītiņu par suverenitāti. Toreiz teicu, ka nevis par suverenitātes paplašināšanu mums jārunā, bet gan par neatkarību, bet tā brīža valdes vadība bija pret neatkarības lozunga izvirzīšanu. Es uzskatīju, ka mums ir jāmaina taktika un jāuzsāk cīņa par Latvijas neatkarību.

Iespēju es saskatīju Latvijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā – LSDSP. 1989.gada sākumā VDK pacēla Dzelzs aizkaru un tas deva mums iespēju apmeklēt LTF atbalsta grupu Zviedrijā.

Pēc tikšanās ar Bruno Kalniņu, Sociālistiskās Internacionāles Goda priekšsēdētāju, es slepeni iestājos LSDSP.

Ārzemēs pastāvošā LSDSP Ārzemju komiteja ar Bruno Kalniņu priekšgalā bija ļoti strikta pretpadomju organizācija un šajā aspektā pilnībā atbilda maniem uzskatiem. Pēc LTF jaunās reformkomunistu valdes atteikšanās pāriet uz neatkarības platformu, es nolēmu nodibināt Latvijā LSDSP un patiesi – kādu laiku visā PSRS pastāvēja divas politiskas partijas – LSDSP un PSKP.

Atšķirībā no LTF, LSDSP jau bija politiska organizācija un spēcīgs ierocis cīņā pret komunistiem. Tā viskategoriskāk iestājās par Latvijas okupācijas un aneksijas pārtraukšanu un par Latvijas dekolonizāciju. LSDSP bija ļoti antikomunistiska organizācija. Man toreiz bija fantastiska komanda: Pauls Butlers, Normunds Beļskis, Egils Baldzēns, Egils Griķis. Pēc gada arī LSDSP notika bijušo reformkomunistu, viņu līdzskrējēju un čekas aģentu apvērsums, un pēc tā mēs visi aizgājām no LSDSP.

M. Gorbačovam jau toreiz vajadzēja sociāldemokrātus, jo viņš gribēja visu PSKP pasludināt par sociāldemokrātisku partiju. Man bija slepena tikšanās ar Hansu Košniku, vienu no Vācijas un visas Sociālistiskās Internacionāles vadītājiem par šo slepeno plānu. Gorbačovam to izdevās arī realizēt, tikai kādus 10 gadus vēlāk. Bet toreiz M.Gorbačova apvērsums izdevās tikai Latvijā.

LKP (Latvijas Komunistu partijai) bija jāpārtop un tā pārtapa par Sociāldemokrātisku partiju. Es un mani domu biedri, mēs negribējām piedalīties šajā pārvērtībā, jo bija gaidāma masveida komunistu pārtapšana par sociāldemokrātiem, kā, piemēram, Dinevičs no sīkkomunista kļuva par sociāldemokrātu.

Mēs kādu laiku noturējām šo spiedienu. Kad mēs izmetām pārbēgušos komunistus – visus “dinēvičus” no sociāldemokrātiem, kas tik tad notika! Kas pār mums gāzās, pat starptautiski! Mūs aizsauca skaidroties uz Zviedriju un Vāciju, mūs neatjaunoja Sociālistiskā Internacionālē, pilnīgi nobloķēja ar vienu vienīgu kategorisku prasību — lai mēs reformkomunistus uzņemam atpakaļ partijā.

Otrajā LSDSP kongresā par partijas vadītāju iecēla slaveno tulkotāju un dzejnieku konformistu Uldi Bērziņu, pēc tam viņu pašu nobīdīja malā un komunisti uzgavilēja sociāldemokrātu partijā.

Pēc komunistu un sociāldemokrātu apvienošanās par sociāldemokrātu vadoni kļuva komunists J. Bojārs. Gorbačova sapnis realizējās Latvijā.

Ceturtais apvērsums – LTF “brīvprātīgi” atsakās no varas

Ceturtais apvērsums – LTF “brīvprātīgi” atsakās no varas

… LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A.Gorbunovs un LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs I.Daudišs paliek savās vietās.

1990. gada 2. maijā mēs, jaunievēlētie Latvijas Tautas frontes Augstākās Padomes deputāti, sanācām uz savas frakcijas sēdi, kurā izveidojām Augstākās Padomes vadību un nobalsojām par AP virsvadību, pirmo valsts Ministru kabinetu. Pēc dažām dienām, t.i., 4. maijā mēs faktiski tikai publiskojām un „juridiskojām” šo Latvijas Zinātņu Akadēmijas telpās pieņemto lēmumu.

Viss būtu skaisti, tikai šajā sēdē notika kaut kas mani šokējošs, proti — man par lielu pārsteigumu man blakus sēdošais Dainis Īvāns atteicās no AP priekšsēdētāja amata un atbalstīja A.Gorbunova kandidatūru, kā rezultātā par jaunās AP Prezidija priekšsēdētāju ievēlēja A.Gorbunu (bijušo LKP Ideoloģisko sekretāru!), bet par AP Prezidija sekretāru I. Daudišu (bij. Rīgas pilsētas LKP pirmo sekretāru).

BET viņi tajā brīdī bija komunistiskās LPSR AP priekšsēdētājs (A.Gorbunovs) un attiecīgi prezidija sekretārs (I.Daudišs). Es biju starp tiem sešiem deputātiem, kuri balsoja pret šīm kandidatūrām, jo mēs taču bijām uzvarējuši vēlēšanās, bet varu nodevām atpakaļ mūsu „ruļevoi” — Komunistiskās partijas izcilniekiem. Kāpēc tas tā notika?

Es kā viens no LTF dibinātājiem par šo gaidāmo „apvērsumu” nebiju informēts, un pat vēl tagad Dainis man neatklāj, kāpēc un kā tas varēja notikt.

Uzskatu, ka tas arī bija BEIGU sākums šodienas valsts kraham, jo pēc tam pasludinātā neoliberālisma ēnā sākās plēsonīgā de-civilizācija ar prihvatizāciju un visu pārējo iznīcību — sākās šodienas Beigas.

Kad jau strādājām kā deputāti, D.Īvāns atkal atteicās no vadošā amata, tas ir, AP Prezidija priekšsēdētāja vietnieka posteņa un viņa vietā veikli iebalsoja Valdi Birkavu.

Es ievēroju, ka Birkavs jau savlaicīgi tika gatavots šim amatam, jo labu laiku iepriekš masu manipulācijas līdzekļos parādījās slavinoši raksti par viņu.

Piektais apvērsums — Latviešu Trimdas virsvadības nodevība

Latviešu traģēdija bija ne tikai izsūtīšana uz Sibīriju, bet arī vairāku simtu tūkstošu bēgšana uz Rietumiem, jo tuvojās otrā (1944-45.g.) padomju okupācija.

Trimdā bija izveidojušās daudzas ļoti spēcīgas politiskas un kultūras organizācijas, kuras sargāja Latvijas neatkarības statusu un palīdzēja uzturēt okupācijas neatzīšanas doktrīnu. Paldies viņiem par to!

Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība bija virsorganizācija visām šīm trimdas organizācijām. Visu šo organizāciju politiskā nostāja bija krasi antikomunistiska, ļoti nacionāla.

Mēs, latvieši Latvijā, uz viņiem skatījāmies kā brīviem cilvēkiem – atbrīvotājiem un pat sapnī nevarējām iedomāties, ka viņi varētu nostāties komunistu pusē. Bet tas notika!

Man bija izdevība tikties Vašingtonā ar PBLA priekšsēdi Gunāru Meierovicu. Mūsu tikšanos Vašingtonā noorganizēja Aristīds Lambergs, īsts latviešu patriots. Mēs trijatā divarpus stundas staigājām pa dambi netālu no viņa mājas un diskutējām par tālāko darbības stratēģiju. Gunārs Meierovics tajā brīdī nozīmēja visas latviešu trimdas virsvadību — kā nekā PBLA priekšsēdis, un ar lielu autoritāti.

Mūsu sarunas centrālais jautājums faktiski bija – vai PBLA ies kopā ar nacionālistiem vai ar komunistiem . Nacionālisti dabūja „kurvīti”.

Mēs visi latviešu nacionālisti bijām dziļi satriekti par tādu trimdas nodevību – sākotnēji viņi aizgāja kopā ar tandēmu Ivāns-Godmanis, bet pēc tam ar komunistu bruģēto „Latvijas ceļu”. Brāļi Pavlovski, kuri bija visnacionālāk noskaņoti, pēkšņi atradās komunistu ciešajos apskāvienos. Tas bija prātam neaptverams!

Meierovics un pārējie trimdas vadoņi aizgāja kopā ar komunistiem un latviešu nacionālisti palika bez jelkāda trimdas atbalsta, un tā tas ir līdz šodienai, kad trimdas latvieši atbalsta „Režīmu” (totalitārismu jau orveliski var saukt par vienotību).

Es pēc tam vaicāju Meierovicam: „Gunār, kā ir kopā ar komunistiem vienā politiskā gultā?” Komunisti bija viņu „nopirkuši” ar solījumu, ka ieliks par prezidentu, bet tāpēc taču nebija jānodod visus trimdas laika uzturētos latviešu ideālus.

Jāsaka, pēc tam, kad G. Meierovics bija iznests cauri, viņš, gods kam gods, man atvainojās par politisko tuvredzību, viņš teica: „Valdi tev bija taisnība par komunistiem”. Kādus gadus vēlāk labāka jau nebija arī it kā nacionālistu partija „Tēvzemei un Brīvībai” un tur esošie trimdas supernacionālisti, kā, piemēram, J. Sinka no Eiropas. Viņi ar vieglu sirdi iekļāvas pozīcijā kopā ar komunistiem un pagrāba savu Latvijas privatizācijas pīrāga gabalu.

J.Sinka pilnīgi izvairījās no manis, lai nebūtu jātaisnojas, jo es allaž prasīju paskaidrojumus par Eiropas trimdas latviešu uzvedību — kur tad ir tā nacionālā Latvija, par kuru iestājās Anglijas, Vācijas, Zviedrijas stingrās pozīcijas latviešu vadoņi?

Politbrigāde „Tēvzemei un Brīvībai” bija viena no galvenajām Latvijas prihvatizatorēm. Man pat kādreiz bija slepenais saraksts kā politbrigādes bija sadalījušas Latvijas tautsaimniecības nozares prihvatizēšanai un kariņi jau bija tikai laupījuma dēļ.

Strīdi Saeimā bija vienkārši plēšanās, kā jau starp gangsteru grupējumiem. Salaupītā pārdale vienmēr ir ar upuriem. (Nesūtiet atkal uz manām mājām aplaupītājus, man to sarakstu sen vairs nav, nav arī pārformēto čekistu sarakstu, sen tie visi ir iznīcināti, jo bija pārāk bīstami).

Bet ne jau visi trimdas latvieši nostājās kopā ar komunistiem un prihvatizatoriem, bija arī izcili, varonīgi patrioti, kā Austris Grasis, Aristīds Lambergs, Laimonis un Ilze Embrekti, Romualds Muncis un daudzi citi, un arī ne jau visi trimdas latviešu jaunieši ir kosmopolīti un internacionālisti, kā daudzi apgalvo. Mums ir daudz latviešu patriotu, kā, piemāram, Māra Sīmane, Ivars Embrekts un daudzi citi, bet diemžēl bija un ir tādi, kuri iet kopsolī ar reformkomunistiem un viņu mantiniekiem, sorosiešiem un pat svešzemniekiem.

Latvijas valstiskuma iedīgļu rašanās un pieļautās kļūdas

Pirmā Lielā kļūda. Ja vēstures ratu varētu pagriezt atpakaļ, es, protams, būtu Pilsoņu Kongresā (PK) paziņojis par valsts varas pārņemšanu – pasludinātu neatkarīgu valsti. Es domāju, ka delegāti būtu mani atbalstījuši. PK sanāca 30.aprīlī, bet Augstākā Padome – tikai 4.maijā, līdz ar to, AP vairāk nebūtu ko paziņot, vai arī būtu ar varu jāvēršas pret Pilsoņu Kongresu un tā delegātiem. Bet PK mēs bijām vesela grupa Augstākās Padomes deputātu, tā ka ar to arestēšanu nebija nemaz tik vienkārši. Uz Pilsoņa Kongresa otro sesiju es biju sagatavojis Ministru kabineta projektu, bet diemžēl tas bija jau par vēlu, tas maz kādu interesēja.

Otrā Lielā kļūda. Pastāvēja visas iespējas AP un PK apvienošanai. Vajadzēja tomēr darīt visu, lai tie apvienotos — kā to izdarīja Igaunijā. Tad mēs būtu aizgājuši Igaunijas ceļu – un, iespējams, šodien būtu turpat, kur Igaunija.

Trešā Lielā kļūda (kas varbūt ir utopisks variants un par kļūdu to nevar uzskatīt ) — Latvijas Republikas atjaunošana. Bet šo kļūdu vēl var labot un 1918.g. Latvijas Republiku var atjaunot, jo tā vēl līdz šim nav atjaunota. Tas būtu Lietuvas variants, mana drauga Landsberģa variants, jo viņi pilnībā atjaunoja Lietuvas Republiku, tās konstitūciju, un pēc tam pieņēma jaunu konstitūciju.

No šodienas viedokļa raugoties, labi, ka toreiz to neizdarījām, jo tad šodienas vara būtu leģitīma. Tagad tā ir pašpasludināta vara un ar 18. Novembra Latvijas Republiku to saista nostaļģija un vēsturiskas atmiņas, nevis konstitucionālā kontinuitāte.

Ceturtā kļūda — daudzpartiju sistēma. Svarīgs aspekts, ko es toreiz nenovērtēju, ir tas, ka nācijas vienotības kopapziņa tiek aizstāta ar partijas apziņu, kas rada vienaldzību pret savu nāciju un pat valsti. Politiskais partejiskums traucē nācijas garīgā pūra izveidošanu.

Diemžēl vai par laimi, tālākā dzīve mani noveda pie rūgtās atklāsmes, ka politiskās partijas vispār nav vajadzīgas. Tas ir tikai ierocis manipulācijai ar tautu.

Daudzpartiju politiskā sistēma nevar tautu novest pie labklājības un laimīgas dzīves, tāpat kā nav iespējams, pat teorētiski, izveidot ideālu politisku partiju. Daudzpartiju sistēma ir viens no Dēmonkrātijas stūrakmeņiem un ietilpst „Skaldi un valdi” jeb „divide at impera” koncepcijā. Partiju vietā izveidojās „Politekonomisko brigāžu sindikāti”. Ja sākotnēji politiskās grupas vadīja tā saucamā „partijas kliķe”, tad tagad jau tikai tiek nozīmēti „brigadieri”.

Piektā kļūda. Bruno Kalniņš gribēja, lai organizēju jaunas Satversmes sapulces sasaukšanu. Es toreiz iebildu, teicu, ka komunisti uzvarēs, ka es baidos sasaukt šādu sapulci. Tagad, pēc 25 gadiem, ņemot vērā šodienas situāciju , es pastāvu uz to, ka šāda Tautas satversmes sapulce ir jāsasauc, un esmu uzsācis darbu pie jaunas Tautas satversmes izstrādāšanas.

Svarīgs pagrieziens mūsu vēsturē un domāšanā bija Barikādes un šodienas secinājumi par tām. Pirms pievērsties Barikāžu dienu notikumiem, izsaku visdziļāko pateicību visiem barikāžu dalībniekiem, kuri bezbailīgi un varonīgi šajās barikāžu dienās atradās uz barikādem, ļoti labi apzinoties, ka viņi ik brīdi riskē ar savām dzīvībām. Pateicos visiem cilvēkiem, kuri palīdzēja ar pārtiku kvēlošo ugunskuru lokā mītošiem, un kuri ar sirdi un dvēseli bija kopā ar mums.

Visaugstākos atzinības vārdus izsaku vīriem, kuri tieši apsargāja mūs, AP deputātus, kuri bija izveidojuši kaujas posteni pie AP ieejas durvīm. Viņi labi apzinājās — ja okupanti izārdīs barikādes, tad būs zaudēts pārvietošanās šķērslis, bet, ja kritīs AP padome, tad kritīs arī Latvijas neatkarība. Ja nolaupīs vai apšaus AP deputātus, tad nebūs vairs suverēnās varas nesēju Latvijā un svešvarai būs viegli pārņemt varas pozīcijas Latvijā.

Atgriežoties to dienu Barikāžu vēsturē, interesanti ir lasīt un uzzināt arvien jaunu informāciju par to dienu notikumiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka pats tajos piedalījos no pirmās nakts līdz pēdējai dienai. Fiziskās Barikādes gan aizveda, bet garīgās pastāv vēl šodien. Runājot par Barikādēm, ka tās fiziski jāceļ un, ka tauta jāsauc uz tām — šī lēmuma pieņemšanā es nepiedalījos, man pašam par to tikai paziņoja.

Kad man naktī piezvanīja D.Īvāns, ka visi jāsauc uz barikādēm, es uzreiz biju pret tām.

Barikādes jau varēja uzcelt, bet neapbruņoti cilvēki uz tām nedrīkstēja atrasties. Es nebūtu uzņēmies bezatbildību par simtiem cilvēku dzīvībām. Jo tā bija bezatbildība — simtiem cilvēku dzīvību pakļaušana iznīcināšanai — bija taču Sarkartvelo (Gruzijas), Azerbaidžānas un tikko notikušās Lietuvas asiņainā pieredze. Es pret to protestēju, bet LTF toreizējā vadība tādu lēmumu bija pieņēmusi un tas bija neatgriezenisks.

Barikādes sāka celt strauji. Tā kā es biju arī viens no Pilsoņu Kongresa vadītājiem, tad vismaz Pilsoņu Kongress noprotestēja. Faktiski jau bija tikai jāiznīcina Augstākās Padomes deputāti un nekādas varas jau vairs nebūtu. Es nepārspīlēju ar nāves briesmām, jo to labi parādīja Viļņas slaktiņš un pēc tam arī tas, kā pie ceļu barikādēm šāva omonieši. Es dzīvoju Vecmilgrāvī un vienreiz mani aizturēja pagriezienā no Jaunciema šosejas, bet viņiem nebija mūsu fotogrāfijas un tā acīmredzot vairāk bija cilvēku iebiedēšanas akcija.

Uzbrukums Iekšlietu ministrijai un šāvieni virs AP ēkas

Neilgi pirms uzbrukuma Iekšlietu Ministrijai es satiku A. Slapiņu, pāris vārdus apmijām, viņš kaut kur aiznesās filmēt. Būtu zinājis, nebūtu ļāvis viņam skriet uz Bastejkalnu. Tieši stundu pirms viņi uzbruka, es nobraucu pa Raiņa bulvāri gar Iekšlietu ministriju un prokuratūru, izbraukāju pašu centru un pa Aspāzijas bulvāri aizbraucu nolikt automašīnu individuālās mājas pagalmā pie kanāla, kur Kronvalda bulvāris šķērso Rīdzenes kanālu, jo piebraukt pie AP ēkas nekur nevarēja un bija arī bīstami, jo varēja viegli kļūt par mērķi.

Pēc tam aizgāju līdz Bastejkalnam, līdz Doma baznīcai, kur vēl sastapu medicīniskās vienības Abava vadītāju Valdmani, un atgriezos AP ēkā. Manuprāt, tas bija kādu pusstundu pirms uzbrukuma. AP viss bija tukšs, AP vadītāju nebija un nebija arī neviena no prezidija locekļiem. Tikai augšā, kur atrodas priekšsēdētāja un prezidija telpas, bija daži deputāti.

Mēs pavisam bijām seši, pamesti saplosīšanai. Es nezinu, kāpēc toreiz saskaitīju, bet secināju, ka esam palikuši tikai 6 deputāti. Noprasīju vēl, kur pārējie, kāpēc viņu nav. Iespējams, ka kādi vēl atradās komisijas mājā pāri ielai.

Pēkšņi sākās šaušana, šāva no automātiem ar trasējošām lodēm, jo spindza un šņāca, lodes lidoja tieši virs AP jumta. Nešāva pa sienu vai logiem, bet virs jumta.

Man likās, ka šāvieni nāk no Jēkaba baznīcas puses, no baznīcas priekšlaukuma. Domājām, ka sācies uzbrukums mums, tūlīt ieņems AP ēku. AP priekšsēdētāja kabinetā, kas nebija aizslēgts, bez pārtraukuma skanēja, kā mēs saucām, starpvalstu vadītāju „sarkanais telefons”.

Es ieņēmu Gorbunova krēslu (par ko viņš nemaz nezina) un sāku atbildēt uz telefona zvaniem. Tie visi bija maznozīmīgi, bet tieši tajā brīdī, kad atskanēja kārtēja automātu šāvienu zalve, ieskanējās telefons un zvanītājs bija Igaunijas premjerministrs Edgars Savisārs. Mēs jau bijām labi pazīstami no Tautas fronšu dibināšanas laikiem.

Viņš man saka, ka pie viņiem šturmējot vārtus (nosauca kādus) un prasa, kas pie mums notiekot. Un tieši iet automātu kārta virs jumta – es prasu vai tu dzirdi. Jā, dzirdu, Savisārs atbildēja, bet kas tālāk būs, ne viņš, ne es, protams, nezinājām. Teicu, ka acīmredzot tūlīt mūs ņems ciet. Ar to arī saruna izbeidzās.

Kā jau teicu, mūs apsargāja divi neliela auguma miliči, pēc tautības russkije (bet labi latviski runāja) un Viss. Noskrēju lejā pie miličiem, prasu vai viņiem bez pistolēm ir arī vēl kādi citi ieroči. Jā, vēl divi automāti esot ieroču kastē. Noprasīju vai viņi ir gatavi aizsargāties, ja bruks iekšā, abi teica, ka jā, nepadošoties. Pieteicu, lai vienu automātu atstāj man, jo es negribu, ka mani te kā sētas suni nošauj. Bet neviens ne nāca, ne gāja. Pēc tam atgriezos augšā pie kolēģiem un faktiski diezgan bezpalīdzīgi, lai neteiktu vairāk, gaidījām uzbrukumu. Vismaz es gaidīju, varbūt, ka daudzi citi zināja, ka nekāda uzbrukuma nebūs.

Bet varbūt viņi zināja, ka tur tikai seši ierindas deputāti un uzbrukt nav jēgas.

Es tajā brīdī nezināju, ka Gorbunovs ir kopā ar kādu poļu panu (tā man teica ļaudis) un, sākoties apšaudei, esot devies uz čekas sakaru bunkuru.

Kā bija īstenībā, tas jāprasa viņam pašam, es atkārtoju to, ko mums mirstīgajiem, paskaidroja. Nezinu vēl tagad, kur bija tie tiešie sakaru bunkuri, bet skaidrs, ka ar Maskavu jau nu no AP ēkas neviens nerunāja.

Kādu laiku pirms tam man bija interesanta saskriešanās. Kādu dienu PSRS okupācijas armijas karavīri viena virsnieka pavadībā apsekoja ieeju Jēkaba katedrālē, tā ir blakus ēka Augstākai Padomei. Mans skats sakrustojās ar virsnieka skatu, viņš izskatījās kā noziegumā pieķerts, jo izskatījās, ka viņi meklēja slēpņa vietu. Viņa skats zibenīgi pārauga naidīgā un man izskatījās, ka no militārā formas tērpa uz mani glūn vilkacis. Izskatījās, it kā es būtu atklājis slepeno Staļina uzbrukšanas plānu Eiropai.

Viņi visi drīz aiztinās projām, bet, kad šāva virs jumta, man bija skaidrs, ka šauj no šīs Jēkaba katedrāles ieejas slēpņa.

Atceros, kā tajā agrajā rīta, kad notika uzbrukums Radio mājai, pie manis uz AP lielo māju atnāca deputāts Normunds Beļskis un saka — ejam uzmundrināt dežūrējošos radio žurnālistus un radio nama darbiniekus. Aizgājām, bija kaut kur starp 3 un 4 no rīta, izstaigājām visus stāvus un pārmetām ar katru kādu vārdu.

Ap 4.00 no rīta mēs aizgājām projām, bet kaut kur pēc pusstundas sākās uzbrukums Radio namam. Man bija sajūta, ka mēs bijām nojaukuši radio mājas šturmēšanu un tie tajās bruņmašīnās dabūja ilgāk pasēdēt līdz sākt uzbrukumu. Es domāju, ka omoniešiem bija dota pavēle nekonfliktēt ar deputātiem, jo to jau vērtētu kā uzbrukumu Latvijas varai.

Pučs un atzīšana

Man tiešām žēl, ka Pučs neturpinājās vēl 2 dienas ilgāk, tad visi Latvijas nodevēji mums būtu kā uz delnas, jo bija jau sagatavota jaunā valdība, jaunā valsts administrācija, bija nozīmēti cilvēki līdz pat slimnīcas galvenajam ārstam. Pirmais un faktiski vienīgais dokuments, kas atnāca no Maskavas, bija par pakļaušanos Maskavā Centra bankai un rublim, jo pirmais ko dara okupanti, kad okupē svešu valsti – ievieš savu naudu.

Tāpēc — gribam mēs vai negribam — euro mums ieviesīs, jo esam taču tikai ESV province.

LTF frakcijas sadalīšanās

Augstākās Padomes Latvijas Tautas fronte neveiksminieku reformkomunistu vadībā gāja uz elli. LTF Frakcija un tās ieceltā Valdība rīkojās pretēji latviešu tautas interesēm. Aizvien vairāk pieņemto likumu neatbilda nacionālas valsts interesēm.

Ja paskatās AP stenogrammas, tajās var redzēt kā nacionālie deputāti balsoja pret daudziem reformkomunistu likumiem un ierosinājumiem. Situācija bija pilnīgi nepieņemama un es uzskatīju, ka mums, nacionālistiem, jāveido sava frakcija. Vasaras sākumā iesāku sarunas ar Eduardu Berklāvu par šādas frakcijas veidošanu. Vienojāmies, ka rudenī atgriezīsimies pie šī jautājuma. Rudenī arī notika Satversmes frakcijas dibināšana un tā tūlīt uzsāka darbu.

Principā ārkārtīgi svarīgs pasākums bija AP LTF sadalīšanās divās frakcijās: kosmopolītiskajā reformkomunistu frakcijā un nacionālistu — Satversmes frakcijā. Satversmes frakcija bija mazākumā, jo būdami pie varas, reformkomunisti sev bija nodrošinājuši komunistisko vairākumu AP.

Visas “Godmaņa krāsniņas”, viņa “ugunsdzēsēju metode” glābt brūkošo tautsaimniecību, Repšes-Kehra naudas reforma un daudzas citas lietas noveda pie ekonomiskā kraha un Latvijas pilnīgas privatizācijas.

Tāpēc arī es nolēmu organizēt šīs valdības demisijas pieprasīšanu un Satversmes frakcija to pilnībā atbalstīja, jo gandrīz neviens nebija mierā ar LTF frakcijas un valdības darbību. Rezultātā mēs divas reizes prasījām Godmaņa valdības demisiju, bet balsošanas mehānisms taču bija reformkomunistu LTF frakcijas rokās, un tad nogāzt šo valdību mums neizdevās.

Tas izdevās tikai uz nākošajām Saeimas vēlēšanām, kur reformkomunisti bija sadalījušies un I. Godmanis startēja no LTF kā partijas.

1993. gadā ievēlēja 5.Saeimu. Kas tās bija par vēlēšanām un kādu Saeimu tajās ievēlēja?

1993. gada 25.jūnijā Rīgā sapulcējās deviņu politisko organizāciju vadītāji, kuru organizācijas bija piedalījušās Latvijas Republikas 5.Saeimas vēlēšanās. Dažas no viņām bija iekļuvušas jaunajā Saeimā, bet lielākā daļa nebija iekļuvušas. Tās visas kopīgi nodibināja Latvijas Politisko organizāciju Padomi. Šī Padome pieņēma kopīgu Paziņojumu (izraksts no tā): ”Latvijas Politisko organizāciju padome uzskata, ka 5.Saeimas vēlēšanās pieļauti rupji vēlēšanu demokrātijas principu pārkāpumi, kā rezultātā mērķtiecīgi tiek veidots bijušās LKP, jaunās nomenklatūras un mafiozo grupējumu šaura personu loka varas monopols.”

Paziņojumu parakstījuši: I.Bišers (Demokrātiskā centra partija), V.Šteins (Konservatīvā partija), J.Bojārs (Latvijas demokrātiskā darba partija ), E. Baldzēns (LSDSP), A.Saulītis (Latvijas Kristīgo demokrātu savienība), J.Danoss (Latvijas Liberālā partija), J.Dobelis (Latvijas Tautas fronte [kā partija]), R.Sviriņš (Latvijas Vienības partija), J. Zvirgzds (Latvijas Zaļā partija). Tāds, lūk, bija novērtējums pirmajām vēlēšanām pēc Augstākās Padomes darbības izbeigšanas. Latvija aizgāja valsts nozagšanas — totālās privatizācijas ceļu.

Kāpēc LTF cieta neveiksmi? Vai tā bija Atmoda?

Sāksim jau ar jēdzienu “Atmoda”. Protams, visā okupētajā valstī tas bija garīgā pacēluma laiks. Padomju dzimtcilvēks ieraudzīja gaismu okupācijas tuneļa galā, bet toreiz vēl neviens, izņemot Perestroikas stratēģus, nezināja, un nekad neviens arī nebūtu noticējis, ka tā ir “gaisma tuneļā galā” , kas nāk no smagsvara vilciena lokomotīves, kura pārbrauks pāri pašu galvām, kura velk garu sastāvu ar viņiem pašiem nozagto valsti, kultūru un kopmantu.

Kad valstī pie varas nonāca marģinālie jeb sabiedrības malas elementi, jau drīz vien pēc 1993.gada inteliģence saprata, ka ir apkrāpta. Tauta ieraudzīja, ka kopīpašums ir pārvērsts par “svētu” privatizētu privātīpašumu un, ka vara pieder slepeniem Saimniekiem un grupējumiem. Pagāja laiks un arī tauta saprata, ka ir apkrāpta un nolemta Aiz-mirstībai vai politisko bēgļu gaitām, kurus daudzi neprecīzi sauc par ekonomiskajiem bēgļiem.

Tas, ko Jānis Stradiņš saskatījis un saskaitījis kā Pirmo, Otro un Trešo Atmodu, neatbilst patiesībai. Pagaidām ir bijusi tikai viena Atmoda 19.gs sākumā, bet 1918.-1922.gadā, tāpat kā 1988.-90.g. bija valsts izveidošanas un atjaunošanas laiks.

Īstā Atmoda sākas tagad un, tāpat kā 19.gs., tā sākas ar domāšanu, tā sākas ar garīgo un dvēselisko stāvokli. 1988.-90. gada notikumi bija tāda no augšas novadīta revolūcija, kuru tauta nebija ne gaidījusi, ne lolojusi, ne izauklējusi. Tā bija tāda kā bojā ejai nolemto sacelšanās, bez dvēseliskās pārorientācijas.

Kāpēc LTF cieta neveiksmi?

Tāpēc, ka nekādas pozīciju frontes nemaz nebija, bija tikai nosaukums. Ienaidnieks ātri un hameleoniski saskrēja tautfrontiešu ierakumos, tā, ka neviens nevarēja atšķirt – kurš ir kurš? Tos dažus “buržuāziskos nacionālistus” nodēvēt par fronti pret padomju varu tā kā būtu par daudz.

Bet fronte bija gan, un tā bija iekšējā fronte pašā Latvijas Tautas frontē, kur bija nacionālā pozīcija un padomju reformkomunistu pozīcija, un tā eksistē vēl šodien, gan prātos, gan reāli dzīvē.

Piemēram, šodienas Saeimā ir tikai padomju pozīciju karakalpu mantinieki (Vienotība, Saskaņas centrs, Visu Latvijai/TB/LNNK, LZS), bet nacionālās pozīcijas kareivji “Mēs paši” ved nacionālo partizāņu kariņu.

Kur ir galvenā kļūda un kurš ir vainīgs?

Bet vai vispār eksistē vainīgais? Jā, un tā ir neesamība – tā ir nacionālās inteliģences neesamība. Nacionālajai inteliģencei bija jābūt tautas ceļvedim uz savu valsti, bet tādas tajā laikā nebija.

Toreiz bija tikai padomju sociālistiskā reālisma savervētā un izaudzinātā inteliģence, no kuras ar čekas atļauju ik pa brīdim kāda labi kontrolēta nacionāla dzirkstele izlēca, padomju sociālistisko dzimtcilvēku pūļa sakaitētā gaisa nolaišani.

Galvas izbāšana virs “galda” katram tūlīt draudēja ar tās nociršanu, un tā 50 gados, ar regulāru nopļaušanu, panāca paklausīgu vergu baru, kurš domāja tikai par savu eksistenci un dabisko vajadzību apmierināšanu. Mūsu tautas Atmodai pietrūka tautas jeb nacionālās inteliģences.

Latvijas Tautas Fronte – trīs vārdi, bet īstenībā nebija ne Latvijas, ne Tautas un arī ne Frontes. Šodienas uzdevums tāpēc ir patiesa latviešu tautas inteliģences garīgā Atmoda, un viss liecina, ka tā ir sākusies.

Mans kolēģis deputāts Edvīns Kide man teica: ”Valdi, bet tu esi palicis pēdējais mohikānis”, es viņam atbildēju: “Arī viens ir karotājs”, bet tagad redzu, ka es neesmu vairs viens uz Laukuma.

Dr. Valdis Šteins
LTF Valdes priekšsēdētājs

P.S. Detālāku politiskās situācijas raksturojumu PSRS pirms un pēc Atmodas laika, un LTF vēsturi esmu apskatījis rakstu sērijā “Neveiksminieki un “perestroika” (Atmodas perioda ģeopolitiskā analīze), kura vairākos turpinājumos publicēta “Jaunā avīzē” 2001.gadā, un rakstā “Ko gribējām?”, kurš publicēts “Jaunā literatūra un māksla” 1995.gada 23.septembrī.

Advertisements

2 comments on “LTF: Mīti. Apvērsumi. Nodevības – 3. Valdis Šteins.

  1. varabungas saka:

    Viss pareizi, bet rakstam nepieciesams turpinājums par šo te “.. Šodienas uzdevums tāpēc ir patiesa latviešu tautas inteliģences garīgā Atmoda, un viss liecina, ka tā ir sākusies.”
    Varbūt esmu akls, bet nesaskatu, visi vairāk vai mazāk iebūvējuši sevi sistēmā (arī es), bet tie, kas nav, tie ir pietiekami marģinalizēti.

  2. […] bungas: Nekad neesmu domājis jebko rakstīt par 3.Atmodu, bet tad uzdūros Ivara Līdaka pārdomām par Valda Šteina rakstu “Latvijas Tautas fronte: Mīti. Apvērsumi. Nodevības” un […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s