Skats uz Latviju no vācu malas. 1889.g.

No ‘Allgemeine Encyklopädie der Wissenschaften und Künste’. J.S.Ersch und J.Gruber. Zweite Section, dreiundvierzigster Theil. Leipzig Brockhaus, 1889

(Negaidiet šeit vācu pašpārmetumus par krustnešu zvērībām, latviešu senās garīgās dzīves izjaukšanu, zintnieku nīdēšanu, negaidiet cieņpilnus atzinības vārdus par zemgaļu varonīgo pretošanos. Zemgaļi te, būdami vācu un letu sabiedroto kopīgi pretinieki, ir pieminēti vien starp citu. Tomēr raksts satur ziņas, kas liek domāt. Piemēram, Vidzemes novadu ģeogrāfija, kuru vajadzētu ņemt vērā, pieslīpējot novadu apmērus un robežas tagad. Un šajā īsajā Rietumeiropas apgaismības laika rakstā, vēl nejaušot par diviem tuviem pasaules kariem, atspoguļojas latviešu tautas saliedēšanās norise.)

Leti (Letten),

tauta pie Baltijas jūras (Ostsee), kuru īstenībā sauc par ‘Letigalli’ (Lethigalli) (Indriķa hronika, X,3): “Lethos qui proprie dicuntur Lethigalli”, un 1888.gadā gandrīz visi lauku iedzīvotāji Ziemeļīvzemē, poļu Līvzemē (Rietumvitebskas guberņa), Kurzemes (Kurland) un Kuršu kāpās. Par prūšiem uzskatīti, kad vācieši viņus 13. gadsimtā pirmoreiz kaut kādā mērā atklāja

– maza kaimiņtautu, tas ir, līvu un igauņu (Eβten) apspiesta (Indriķa hronika, XII,6), krievu daļēji paverdzināta (Indriķa hronika, XI,9), daļēji tiem meslus maksātāja tautiņa (Nestors, Schlötzer Gettingen izdevums 1802.g., II,30), tomēr ar vācu palīdzību drīz pastiprinājās skaitā, kļuva pārticīgi un veidoja triju Baltijas provinču pamattautu. 1298.gadā leti, kopskaitā ap 20 000, apdzīvoja tikai Līvzemes (Livonijas) dienvidaustrumus, apmēram 200 kvadrātjūdzes, turpretim 1888.gadā pēc gadsimtiem ar vācu palīdzību bija jau latviskojuši seloņus (Selonier), semigallus (Semigaller), līvus (Liven) un gandrīz visus kūrus (Kuren); šis letu-litaviešu (letto-litauische) valodas celms aptvēra 1,5 miljonus tā saukto letu uz apm. 1300 kvadrātjūdzēm.

Pirms kristietību letiem 1208.gadā piedāvāja vāci, to gribēja un darīja krievi, tomēr leti priekšroku deva vācu ticībai. Kamēr krievi visas viņu ticību pieņēmušās un rusificētās tautas paverdzināja, vāci letu tautu atbrīvoja no krievu jūga un nepārvācoja. Leti no 1208. līdz 1228.gadam ar letu apustuļa Alobranda un kristietībai pievērstā hronista Indriķa starpniecību uzticīgi karoja pret igauņiem (Eβten) (no 1209.g.), krieviem (no 1218.g.) litaviešiem (Litauer) un zemgaļiem (Semigaller) (no 1228.g.), kūriem (no 1224.g.) utt.

Viņu zeme iedalās 5 novados”:

1) Tolova (Tolowa) ar Beverīnas (Bewerin) pili pie Estijerv (Æstijerw, tas ir, Estu ezera jeb Burtnieku ezera (Burtneck-See)) un Sotekles (Sotekle) pili. Šis novads atradās starp Imeru (Ymera tas ir, Sedde) un Gaujas upi (Koiwa – līvu Aa) līdz krievu meslu maksātāju pilij (Zinsburg) Cēsīm (Kes, Zehsis, līvu val. Wendu, igauniski Wenno-lin, tas ir, krievu {drīzāk, vendu – I.L.} pilsēta, vāciski Wenden); šo novadu ierobežoja rietumos Līvzemes Idumejas (Ydumaea) apgabals, ziemeļos igauņu Sakala (Sakkala) apgabals, un to apdzīvoja īstie jeb Tolovas leti, kuri 2014.gadā sūtīja savus vecajos – Rameke (Rameke), Varibule (Waribule) un Drivinalde uz Treideni (Treiden, Treyden, letu cietoksnis, arī baltu dižciltīgo dzimta) un solīja palikt uzticīgi vācu kristīgajai ticībai un vācu kundzībai, ja vāci gribētu viņus gan miera gan kara laikā aizsargāt pret viņu nāvīgajiem ienaidniekiem krieviem (Kreews, Russen {vienmēr jāatceras nosaukumu pārpratums – krīvi īstenībā ir sen un jau gandrīz neglābjami pārkrievota letiem austrumos dzīvojusi baltu tauta, kuras nosaukumu latvieši maldīgi attiecinājuši uz viņu rusificētājiem rusiem – I.L.}) un igauņiem (Iggauns, Esten). Tāpēc vāci letus atbrīvoja no Polockas kņazu mesliem (Indriķa hronika, XI,7).

2) Trikatua (Trikatua) ar tāpat sauktu pili, kuras vieta (Trikaten) vēl pastāv. Šo novadu nevienādā četrstūrī aptvēra Gauja (Koiwa), un tas atradās dienvidaustrumos no Tolovas.

3) Autine, dienvidos no Trikatua, no Gaujas iztekas līdz Ogrei (Vogene, Wogene, Oger) ar Alenes pili (Alene).

4) Sessove (Sessowe), austrumos no Ogres līdz Eusta (Ewst), dienvidos līdz Daugavai (Daugawa, Düna), kur pie līvu-letu robežām stāvēja krievu meslu pils Koknese (Kokenoise, Kokenhufen); ar pilīm Zerdene (Zerdene) un Sesove (Zesten un Sessove, Seβwegen).

5) Adzel (Adsel jeb Adzudene) ziemeļos no Sesove, starp Eustu un Gaujas augšteci, kas šo novadu aptvēra rietumos, ziemeļos un austrumos, ar Adzeles (Adsel) un Druvenes (Druwene) pilīm.

Šie 5 novadi 1212.gadā tika pārdalīti trijos un 1224.gadā divos apgabalos un apzīmēti ar kopīgu nosaukumu ‘Letigalia’ (Lettigallia) (Indriķa hronika, XII,6) jeb Letgola (Letgola) (Nestors), tas ir, Letu zeme (Lettland). To lielākoties apdzīvoja letigaļi (lettigallen), kuri no tīriem Tolovas letiem būtiski atšķīrās ar to, ka vieglāk sajaucās ar citām ciltīm un tādējādi uzņēma daudzus svešus valodas elementus. Tādēļ Tolovas leti, kuri veidoja vienu priviliģēto kārtu un iestājās par savas valodas tīrību, sevi sauca par ‘sensis’ (Sensis), bet pārmainījušos letigaļus par ‘pamali’ (Pamalli) jeb ‘malēnieši’ (Malleneeschi); tagad leti un letigaļi, tāpat kā viņu Kurzemes radu tautas zemgaļi un seloņi, kuri atšķiras vien dialektiski, sevi sauc par ‘latviešiem’ (Latweeschi) un savu zemi par ‘latviešu’ jeb ‘Latvjuzeme’ (Latwjusemme, tas ir, ‘Lettland’). Šis apzīmējums tomēr nesakrīt ar Līvzemi (Livland), jo Līvzemes lielāko, ziemeļu daļu (418,16 kvadrātjūdzes) apdzīvo esti (igauņi), attiecībā uz kuriem kopš 1209.gada valodu robeža ir pārbīdījusies tikai nedaudz, un par labu letiem. Tāpēc viņi Līvzemi (Livland {tās dienviddaļu}) sauc par ‘Vidzemi’ (Wid-semme, Mittelland), kamēr pašu ‘Estu zemi’ (Estland’ par ‘Igauņu zeme’ (Iggaunu-semme), un viņu letizētā Kurzeme (Kurland) tiek saukta par ‘Kur-semme’, lai gan leti letizētos kūrus (Kuren) sauc par ‘tāmniekiem’ (Tamneeki) (nievājoši – par slikti latviski runājošiem). Kā rāda Bīlenšteina valodu karte (Bielenstein’s Sprachkarte; salīdz. ar J.Doering, ‘Ueber die Herkunft der kurländischen Letten, Mitau 1881′), šie letizētie kūri dialekta ziņā nošķiras no Līvzemes letizētajiem līviem. Turpretim Prūsijas Kuršu kāpas (Nehrung) tā sauktie leti vēsturiski pierādāmi ir bijuši senie kūri (Kuren), kuri pēc kūru pārceļošanām tad kā letizēti kūri (tāmi) līdz dzimtbūšanas atcelšanai 1817.gadā apmetušies Kurzemē (salīdz. V.Diedrichs: ‘Die kurische Nehrung und die Kuren in Preussen’, Magazin, herausgegeben von der lettisch-literarishen Gesellschaft, Bd.17, Mitau 1883, S.49 fg.). Vēl 1888.gadā bija manāma liela atšķirība starp īstajiem letiem un letizētajiem kūriem un līviem, pie kam līvi tāpat kā viņu tālie brāļi igauņi un somi dzīvo vienkopus ciemos, kamēr leti (letigaļi, zemigaļi un seloņi) kopš sendienām savus mājokļus izvēlas atsevišķi izvietotās sētās savu zemes īpašumu vidū. Šis ieradums būtiski atviegloja karā un mērī daļēji iztukšoto apvidu letizēšanu, un šis ieradums veicināja vācu izrāvienu, jo leti bija gatavāki, strādīgāki, godīgāki kā līvi un kūri. Pie tam vēl nāca labais jaunākā tiesību paradums – ka tikai tēva jaunākais dēls drīkstēja saņemt mantojumu (mājokli un zemes gabalu), kamēr vecākajiem brāļiem tēva dzīves laikā nācās meklēt sev jaunu dzīves vietu. Šādā veidā tika mazpamazām, tomēr nemitīgi bruģēts ceļš letizēšanai, kas savu atrisinājumu lielā mērā būtiski rada ar reformācijas ieviešanu un letu valodas izvēli Kurzemes un Dienvidlīvzemes baznīcām un skolām. Kopš tā laika leti piederas pie luteriskās baznīcas, ar kādas daļas izņēmumu Rietumvitebskas guberņā, kura poļu kundzības laikā piesaistīta Romas katoliskajai baznīcai, un dažiem tūkstošiem letu Līvzemē un Kurzemē, kuri 19.gs. četrdesmitajos un astoņdesmitajos gados pārgājuši grieķu katoliskajā reliģijā, un kuru kopskaits tagad (1888.g.) varētu būt sasniedzis 150 000; tostarp drīz izrādījās, ka izglītības un pārticības ietekmē manāmi parādās atšķirība par labu pie luterānisma palikušajiem letiem. Lai gan vāciskošana būtu bijusi daudz vieglāka kā latviskošana, vācieši bija pārāk lepni, lai mācītu vācu valodu, un labprātāk mācījās paši latviešu valodu. Vēl vairāk, vācieši mazo letu tautu padarīja par daudzskaitlīgu nāciju Baltijas zemē. Viņi bija arī tie, kas pirmie gramatiski un leksiski pierakstīja letu valodu (skat. ‘Litauische Sprache’). Tāpat vācieši bija tie, kas par pūļu vērtu turēja seno letu paradumu un ieražu, kas nāk no viņu tautas dziesmām un pasakām, vākšanu (sal. G.F. Büttner, ‘Der Letten Lieder und Balladen’, Mitau 1844; K.Ulmann, ‘Lettische Volkslieder’, Riga 1874, un vēl E.Winkelmann, ‘Bibl.Liv.hist.’, 2.Aufl., literatūra par ‘Sitten und Gebräuche der Letten’).

Sākotnēji Pētera Lielā sankcionētā dzimtbūšana Baltijas novados tika atcelta uz Līvzemes bruņniecības iniciatīvu 1819.gadā pēc Vācijas Procesa, kamēr 1813.gada lielā tautas atbrīvošana tīri krieviskajām guberņām pagāja garām bez kultūrvēsturiskas nozīmes. Tāpat labvēlīga ietekme letu labā bija Rietumeiropas 1848.gada kustībai dēļ vācu pūliņiem Baltijas zemē, ar kuru klaušas tika pārveidotas par naudas nomu, kamēr atkal tīri krievu guberņās dzimtļaužu labā nenotika nekas. Tomēr galvenā bija agrārā likumdošana 1860.gadā, kas nodrošināja zemnieku stāvokļa saimniecisko atbrīvošanu, kā arī 1866.gada Pašpārvaldes nolikums, kas zemniekiem (letiem un estiem) nodeva viņu baznīcu un skolu pašpārvaldi. Kopš tā laika letu labklājība ir strauji kāpusi un 1883.gadā jau aptvēra vairāk kā 30 000 zemnieku sētas un dažas priviliģētās muižas (Rittergüter), kuru kopvērtība bija 60-90 miljoni rubļu. Ņemot vērā vien to, lets salīdzinājumā ar krievu zemnieku jau ir saucams par bagātu, jo Baltijas zemē nepastāv nenomaksāti kroņa parādi, kamēr tīri krievu guberņās bieži redz atlaižam miljoniem un miljoniem rubļu. Līdzīgi Baltijas zemē leti ir izglītotāki kā krievu zemnieki (arī Rietumvitebskas guberņā), pie kam viņi gandrīz visi (95%) ir lasīt un rakstīt pratēji un apmeklē apmēram 1880 pagastskolas, 180 baznīcas iecirkņu skolas un 4 skolotāju seminārus, ko dibinājuši galvenokārt vācu muižkungi, bet atbalsta arī paši pagasti, lai gan kopš 1887.gada vara ir pakļauta rusifikācijai. Salīdzinājumā ar Austrumprūsijas un Meklenburgas vācu zemniekiem letiem ir daudz saimniecisku un finansiālu priekšrocību, un viņi ir nolikuši bankās kapitālu metāla naudā, au porteur ejošos vērtspapīros un ļaužu īpašumā, kas kopā varētu būt vērtējams vairāk par 150 miljoniem rubļu. Bet to visu leti ir parādā vācu audzināšanai uz strādīgumu, taupīgumu, mērenību un godīgumu. Bez tam ar saviem zinātnisko darbību (vācu valodā – ‘Magazin’) pazīstamajai letu literārajai biedrībai ir tuvu pie tūkstotis tīri latvisku biedrību un apvienību, piemēram, dziedāšanas biedrības (salīdz. Cimzes ‘Lettische Lieder mit Volksmelodien’ un ‘Laukapuķes’). 1883.gadā latviešiem pieder jau 13 iknedēļas avīzes un Rīgā liela biedrība ar latviešu teātri.

No estiem latvieši atšķiras galvenokārt ne tikai ar savu apģērbu, darba veidu un mājokli, bet arī ar izskatu un raksturu; viņi ir bezbēdīgāki, labvēlīgāki, priecīgāki un saprātīgāki kā esti, un līdz 1883.gadam, lai gan viņu skolās obligāta ir krievu nevis vācu valoda, tomēr viņiem ir tieksme iemācīties vācu valodu, lai kļūtu piederīgi iespējami augstākai kultūrai.

Skat.

‘Heinrich von Lettlands Livländische Chronik’, A.Hansen, Leipzig 1853′;

P.Einhorn, ‘Historica lettica’, Dorpat 1649, Riga 1857;

K.Watson ‘Ueber den lettischen Volksstamm’, Mitau 1822;

P.Köppen ‘Die bewohner Kur- und Livlands’, Petersburg 1847;

F.von Jung-Stilling ‘Beitrag zur livländischen Agrarstatistik’, Riga 1881, ‘Materialen zur Kenntniss der livländischen Bauernverhältnisse’, Riga 1883.

P.Th.Falck

http://gdz.sub.uni-goettingen.de/dms/load/img/?PPN=PPN363884920&IDDOC=210732

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s