‘Kres’ – slovēņu saulgriežu rituāls. Helena Ložar-Podlogar

(Paralēles, kas var palīdzēt izprast mūsu Līgo svētkus. Te redzam, ka nerusificētie slāvi patiesi tuvi baltiem, gan jau ilgi būs bijuši saskarē. I.L.)

slovenuJaani

Lai gan astronomiskā ziņā saule savu augstāko punktu sasniedz jau Gregora kalendāra 21.jūnijā, pēc senām Juliana kalendāra laiku atmiņām tauta kā gada garāko dienu svin 24.jūniju. Apzināšanās, ka saule ir sasniegusi sava šķietamā debesu ceļa virsotni, un diena tagad kļūs arvien īsāka, cilvēku vienmēr pildījusi ar bažām. Savā vienkāršajā pārliecībā viņš ir domājis ar maģiskām darbībām palīdzēt tai paturēt savu spēku. Tāds līdzeklis varējis būt uguns. Ticība saulgriežu uguns maģiskajai lomai varbūt ir bijusi tiešā saistībā ar saules kultu (Heliolatrie). Saules kults tautas gudrībā ir līdzāspastāvošs arī šodien. Taču slovēņu folkloras materiāls ļoti tieši uzrāda tāda saules kulta atliekas, kuras grūti nepamanīt. Proti, ticību uguns maģiskajai nozīmei papildina ticība saules dievībai.

Kā atgādinājums par šo ticību, lai arī jau ar kristietisku piejaukumu, ir saskatāma kāda lūgsna no Gailas ielejas (Zbiljska dolina), kas publicēta 1851.gadā, diemžēl nepilnīgi-

“Jes se obrnam pruti svetami sonci, pruti božjami zhodi, pruti Ježišavim grobi…” (Vēršos pie svētās saules, pie Dieva uznāciena, pie Jēzus kapa…)” (Majar Matija, Slovenski običaji, Slovenska Bčela 2/1, Celovec 1851, S. 185)

Saules godāšana ir sastopama arī visā Slovēnijā zināmajā dziesmā “Sijaj, sijaj, sončece” (Spīdi, spīdi, saulīte… Štrekelj Karel, Slovenske narodne pesmi III., Ljubljana 1904 – 1907, verschiedene Varianten unter Nr. 5131 – 5150, S. 197-202). Šīs dziesmas sākumdaļa tagad ir jau gandrīz aizmirsta. Varam pateikties Matija Majar’am un Urban Jarnik’am, ka viņu pierakstā no aizgājušajiem gadsimtiem mums ir palikusi un vēlāk Karel Štrekelj publicēta kaut daļa no Gailas ielejas teksta (Štrekelj, wie Anm. 2, Nr. 5129 (Aufgezeichnet von M. Majar) und 5130 (Aufgezeichnet von U. Jarnik) S. 196).

“Zarja mi gore shaja, Ljepa zarja mi gore gre, Za zarjo mi gre sončice, Oj, rumeno sončice! (Rīta blāzma, tā ceļas, Rīta blāzma, tā iznāk, Sārtumam seko saule, Dzeltenā saules gaisma)

Le čakej, čakej, sonce, Ti rumeno sončice, Jes ti man vliko povedati, Pa še vliko več prašati. (Ak, pagaidi, pagaidi, saule, Tu dzeltenā saules gaisma, Daudz man tev sakāms, Vēl vairāk būtu vaicājams)

Jes pa ne mô čakati, Man masa vliko obsevati: Vse dolince in hriberce, Tudej vse vboje sirotice. (Gaidīt varu un nedrīkstu, Daudz kur tev jāspīd, Visās ielejās un kalnos, Katram nabaga bārenim…)” (Vairumu dziesmu vāciski tulkojis N.Kuret)”

Turpinājums ir visā Slovēnijā zināmā jau minētā mūsdienu versija “Spīdi, spīdi, saulīte”-

“Sijaj, sijaj sončece, oj sonce rúmeno! – “Kako bom pa sijalo, k’ sem vedno žalostno!” (Spīdi, spīdi, saule, Tu dzeltenā saules gaisma! – “Kā gan es varētu spīdēt, Vienmēr jābēdina!”)

Sonce zgodaj gori gre, dekleta jokajo, bi rade še ležale, pa vstati morajo (“Kad parādos par agru, Raud ļoti meitenes, Tām labāk gulēt būtu, Bet nedrīkst vairs.”)

Sonce zgodaj doli gre, pastirji tarnajo, domov bi radi gnali, pa črede nimajo. (“Kad nozustu par vēlu, Taptu strostēta, Ganiem jādzen mājās, Bars izklīdis”)”

“Sijaj, sijaj sončece, oj sonce rúmeno! “Kako bom pa sijalo, k’ sem vedno žalostno!” (Spīdi, spīdi, saule, Tu dzeltenā saules gaisma! “Kā gan es varētu spīdēt, Vienmēr jābēdina!”)

Saules personifikācija. Helena Ložar-Podlogar.

Agri vai vēlu dievišķajai saulei bijis jāpieņem cilvēka veidols. Slovēņiem šī Saules dievība, senslāvu ‘Svetovit’, “Debesu valdnieka zeltmatainais un zeltrokainais dēls” bija ‘Kresnik’ (Kuret Niko, Praznično leto Slovencev II, Celje 1967 (1), S. 86). Viņa vārdu Fran Miklošič (Miklošič Fran, Lexicon palaeoslovenico-graeco-latinum. Vindibonae 1862 – 1865. S. 319) skaidro kā atvasinātu no senslāvu ‘krěs’, ‘temporum mutatio’, ‘saulgrieži’. ‘Kresnik’ ir arī saulgriežu dievišķais varonis. Viņa senslovēņu mītoloģiskās priekšstatu pasaules tēls tagad ir gandrīz izzudis, mainoties reizē ar teikām un pasakām. Tajās Kresnik’s ir piedzīvojis pakāpenisku pārveidi no dievības par saules varoni, beigās par pasaules valdnieku ar pasakainām īpašībām un pēdīgi par burvju mācekli. Šo pasaku kodolu veido nostāsti par cīņu starp gaismas dievību un tumsas dievību. No tiem ir attīstījusies teika par varoni Kresniku jeb ‘Krsnik’ un nikno pūķi. (Kelemina Jakob, Bajke in pripovedke slovenskega ljudstva. Celje 1931. S. 35 – 41 und 339 – 351.) Kristietība Kresniku jau visai agri ir mēģinājusi izspiest ar sv. Jāni Kristītāju. Tādēļ Kresnik’s arvien vairāk zaudējis savu mītoloģisko raksturu un pēdīgi palicis vien nosaukums.

Seno saulgriežu svētku saturs.

Saulgriežu ugunskurs

Lai gan saulgriežu ugunis nāk no pagāniskajiem laikiem, no tiem mums nekādu rakstītu liecību nav. Pirmos avotus rodam vien sākot ar 13.gs., taču šī paraža tur parādās jau pavisam kristianizēta, tāpēc arī slovēņi tās sauc vienkārši par jāņugunīm (Johannisfeuer = ‘ivanjski’, resp. ‘šentjanževski kresovi’; Kuret, wie Anm. 5, S. 88). Slovēņi vēl ilgi ir ievērojuši seno likumu uguni izšķilt tikai no akmens. Ir uzskatīts, ka citādi ugunij nav īstais spēks. Šur un tur ugunskuri deguši jau dažas dienas pirms un vēl dažas dienas pēc 23.jūnija. Par to savā ‘Ehre des Herzogthums Crain’ ziņo mūsu renesanses laika pētnieks J. W. Valvasor’s. Viņa laikā saulgriežu ugunis ‘Žumberak’ā’, pie slovēņu-horvātu robežām, degušas deviņas dienas pirms 23.jūnija un vēl astoņas dienas pēc tā. (Johann Weichard Valvasor, Die Ehre des Herzogthums Crain IV/12, Laibach – Nürnberg 1689, S. 88.)

Jau slovēņu folklorists Janez Navratil’s varēja 19. gs. beigās atzīmēt, ka visi slāvi (kā arī ģermāņi) saulgriežu ugunis dedzinājuši vislabprātāk pakalnos un kalnos. Viņš to skaidro ar to, ka pagānu laikos sauli gribējuši tuvāk. (Navratil Janez, Slovenske narodne vraže in prazne vere. Letopis Matice Slovenske 1887, S. 101.) Senā paraža ir saglabāta; saulgriežu ugunis deg ierastajās vietās, taču tagad nodoms ir cits – vēlas vien, lai uguns ir redzama tālu visapkārt. Vietas, kur deg jāņugunis, joprojām ir paaugstinājumos, tomēr parasti ceļu krustojumu tuvumā, piemēram, Pöllander ielejā (Poljanska dolina), Krka-ielejā, Reifnitztal (Ribniška dolina), un Baltajā novadā (Weißkrain, Bela krajina) ugunskura malkas krāvumi tiek iekārtoti tikai pie ceļu krustojumiem.

Līdzīgi kā ar citām paražām puiši mazpamazām saulgriežu ugunskuru rosību atstāj skolas vecuma jauniešiem. Vairs vien Gailas ielejā, šur tur Baltajā novadā (Weißkrain, Bela krajina), Drau-ielejā un Lejas novadā (Unterkrain) saulgriežu ugunis ir palikušas pieaugušo puišu pienākumā un aizgādībā. Agrāk jau malkas savākšana ir bijusi rituāls pasākums. Pienesums bijis pienākums – kas nedevis neko, sevi apkaunojis. Bieži bijis pat noteikts, cik malkas kurām mājām jāsagādā. Ugunskura krāvums parasti bijis ļoti liels, parasti ap augstu appušķotu koku vai kārti – “kresni mlaj”, ar daudzkrāsainām lentēm un karogu galā.

Dažās Augšnovada (Oberkrain, Gorenjsko) vietās vēl līdz Pirmajam pasaules karam krāvuma vidū mēdza uzstādīt ar raibiem vainagiem izrotātu egli. Šo egli sauca par “puķi”. Meitenes pina vainagus no sarkanām neļķēm. Puiši ar šo egli vakarā, kad ugunskurs jau bija sakrauts, gāja no mājas uz māju, lai vainagus savāktu. Meitene stāvēja pie augšējā loga, ļāva vainagam krist, un puišiem to vajadzēja ar egli uzķert. Egle kļuva arvien smagāka, jo daudzreiz bija uzķerti līdz pat divdesmit tādi vainagi. (Kuret, wie Anm. 5, S. 89)

Kāds nostāsts no Pöllander ielejas Augšnovadā mums liecina, cik ļoti cilvēki bijuši pārliecināti par uguns svēto varu. Proti, kāds no puišiem nolādējis uguni, kas nav gribējusi degt. Acumirklī nākusi spēcīga vēja brāzma, un uguns izvērsusies pa visu ciemu. Lai paliktu kaut daļa no ciema, ir nācies ugunsgrēku dzēst ar svētītu ūdeni. (Möderndorfer Vinko, Verovanja, uvere in običaji Slovencev. Narodopisno gradivo II. Prazniki. Celje 1948, S. 290.) Arī citviet ar saulgriežu uguni ir nostrādāti nelāgi joki. Īpaši Kerntenā (Kärnten) bieži noticis, ka saulgriežu uguns, tā sakot, “uzplaukusi”, tas ir, uguns iedegusies, dienu vai divas par agru. Gail ielejā tas ir bijis kaimiņu ciema puišu nedarbs. Tas pats ir bijis arī Jauntal (Podjuna). Iemesls ir bijis vai nu skaudība par īsti lielu ugunskura krāvumu vai strīds kādas meitenes dēļ. Bez kārtīm, ko ieliek krāvuma vidū, jāpiemin vēl īpašas saulgriežu meijas, ko mūsdienās arvien biežāk izliek ciema augstākajā vietā. Metru līdz astoņiem metriem garu egles stumbru apmizo, augšā piestiprina skaistu egles galotni ar Slovēnijas karogu un vienu vainagu. Egle parasti tiek nozagta, klusu aiznesta uz ciemu un tūlīt iesprausta iepriekš sagatavotā bedrē.

Lēkšana pār ugunskuru

Lēkšanai pār ugunskuru jāpiešķir izteikti rituāls raksturs. Jau senos laikos ugunij ir piedēvēts īpašs attīrošs spēks (lustratio). Pārlēcot uguni un tieši ar to saskaroties, svētku dalībnieki ne tikai attīrās, bet arī kļūst līdzdalībnieki noslēpumainiem spēkiem, kas pasargā no slimībām un burvestībām. Matija Majar (Majar, wie Anm. 1, S. 184.) ir vēstījis par lēkšanu pār ugunskuru karstu apvidū starp Gercu (Görz, Gorica) un Triesti (Trst), kur pēc tautas ticējumiem lēcieni esot veselīgi. Arī Žumberak’ā pie Horvātijas-Slovēnijas robežas 17.gs., kā rakstījis Valvasors, ir bijis parasts lēkt pār saulgriežu ugunskuru. Mātes pat savus bērnus nesušas pār ugunskuru “… lai kļūst veselīgi” (Valvasor, wie Anm. 9.) ‘Übermur’ apgabalā (Prekmurje, Möderndorfer, wie Anm. 12, S. 253.) bijusi paraža meitenēm lēkt pār ugunskuru, taču viņas iepriekš apsējušas ap gurniem kaņepāju auklu. Tam ir bijis jāpasargā viņas visu gadu no sāpēm gurnos. Bet ja aukla atraisās, tai meitenei draudējis ārlaulības bērns. Lēkšanas nozīmes izpratne ar laiku ir izkurtējusi par zīlēšanu, vai arī ir rasti pavisam patvaļīgi skaidrojumi (piem., ugunij jāpārlēc, lai blusas zaudētu savu spēku utt.). Parasti šo zīlēšanu veic tikai meitenes. Visā Slovēnijā pieņem, ka meitene, kurai izdodas ugunskuru pārlēkt, jau tajā pašā gadā apprecēsies.

Ripu sišana, ugunsriteņi, lāpu skrējiens

Maģiskā nozīmē uguni lieto vēl citās rituālās paražās- biežākās ir ripu sišana, ugunsriteņi, lāpu skrējiens. rats jeb ritenis kā saules simbols atbilst indoeiropejiskajiem priekšstatiem. Tāpēc daudzās vietās ielejā ripina uguns riteņus. Saulei ir jāpalīdz ar maģiskiem līdzekļiem, un viens no tiem ir bijis degošais ritenis. Pirms krietniem simts gadiem slovēņu mītologs un folklorists Davorin Trstenjak’s ir izcēlis kādu dziesmu, kuru šajā rituālā, domājams, dziedājuši Lejasštīrijas (untersteirischen) puiši (Štrekelj, wie Anm. 2, Nr. 5152, S. 203.).

“Kaj raste brez korenja? Kamen raste brez korenja. Kaj cvete brez cveta? Praprot cvete brez cveta. (Kas aug bez saknēm? Akmens aug bez saknēm. Kas zied bez ziediem? Paparde zied bez ziediem.)

Let’, kolo, let’, cvet’, praprot, cvet’, škrop’, dekle, škrop’, hoja, hojsa, hop. (Ripo, riten, ripo, Ziedi, paparde, ziedi. Laisti, ūdens, meitas, laisti. Hoja, hojsa, hop.)”

Īpaši interesanta ir ripu sišanas paraža. Tā ir raksturīga Austrumalpiem un friulāņiem (Friulanern), vāciešiem un slovēņiem. Pirmais šo paražu pie slovēņiem 1851.g. aprakstījis Kertnas (Kärntner) folklorists Matija Majar’s. (Majar, wie Anm. 1.) Viņš aprakstījis noskaņojumu pie saulgriežu ugunskura un minējis uguns ripu sišanu. Tie ir bijuši četrstūraini dižskābarža dēlīši ar caurumu vidū. Šīs “ripas” ir uzvērtas uz kāta un aizdedzinātas saulgriežu ugunskurā. Netālu no uguns bijis uzstādīts dēlis ar vienu paceltu galu. Puisis ar degošo ripu sitis pa dēli. Degošā ripa iezīmējusi gaisā augstu kvēlošu loku. Jo augstāk ripa lidojusi, jo skaistāk tas bijis. Pirms ripu uzsist, puisis izsaucis, kam par godu, vai kura veselībai ripai jālido. Pirmā vienmēr lidojusi baznīcas patrona jeb Jāņa Kristītāja godam. Nākošās ripas veltītas atsevišķiem cilvēkiem. Tāpēc ripa jāsit izveicīgi. Ja ripa lido pareizā lokā, viss ir kārtībā. Bet ja ripa negrib no kāta atdalīties, puisis uz precībām gaidīs vēl ilgi. Nozīme ir arī virzienam, kādā ripa atsitas – tajā virzienā puisim vai meitai, kam ripa domāta, jāmeklē savs partneris. Ja ripa aizrautībā saplīst, tas pēc sena ticējuma nozīmē nelaimi tam, kurš ripu sitis. Ripas darinātas jau dažas dienas iepriekš. Dažkārt ripas bijušas nevis četrstūrainas, bet apaļas, zāģētas no bērza stumbra; caurmērs 20cm, 1-2cm biezas un vidū caururbtas, tā, lai var sarindot uz vienas auklas. Tādu vainagu bērni uzkāruši kaklā un ar to devušies uz ugunskura vietu. Blakām lielajam saulgriežu ugunskuram dedzis vēl viens mazs, un tajā bērni sametuši savas ripas. Puiši tad likuši degošās ripas vienu pēc otras uz savas lazdas nūjas un situši tās gaisā. Šī paraža ir bijusi pazīstama ne vien pie Kerntas (Kärntner) slovēņiem, bet arī augšējā Sava (Savatal) ielejā, Kanal ielejā (Kanaltal) un Soča ielejā (Soča-Tal). Tā sastopama arī šur tur Lejas novadā (Unterkrain, Gottscheer) Gotšīras apkaimē. 1887.g. slovēņu folklorists Navratil (Navratil, wie Anm. 10, S. 118) ziņojis par “saulgriežu ritenīšu” (Sonnwendräderchen) paražu Reifnicas (Reifnitz) apkaimē, vēl pie Seisenberg’as un Baltajā novadā (Weißkrain, Bela krajina). Šo paražu atnesuši Gotšīras vācieši, kuri Lejas Krainā apmetušies 14.gs. Tomēr to pārņēmuši vien daži slovēņu ciemi šā apgabala malā.

Dažās Gail ielejas vietās (Egg bei Hermagor, Brdo pri Šmohorju) gaisā mestas ne vien ripas, bet arī vainagi – ripas puiši, vainagus meitas (Möderndorfer, wie Anm. 12, S. 286.). Škofja Lok’ā (Oberkrain), kā rakstījis J.Navratil’s (Navratil, wie Anm. 10, S. 104.), viņa laikā saulgriežu ugunskurā dedzinātas bērza slotas, kas tad degošas mestas gaisā. Šī paraža īstenībā nav nemaz reta.

Iekšnovadā (Innerkrain, Notranjsko; Möderndorfer, wie Anm. 12, S. 306.) saulgriežu vakarā aptinuši kārti ar salmiem un aizdedzinājuši. Ar tādām lāpām gājuši uz lauku un kādu laiku ar tām riņķojuši apkārt. Par kaut ko līdzīgu ir vēstījis Štīrijas hronists no Lejas Petavas Lauka (Petauer Felde, Ptujsko polje), kur puiši pirms Jāņu dienas ar degošām salmu grīstēm skrējuši starp laukiem un dziedājuši (Pajek Josip, Črtice iz duševnega žitka štajerskih Slovencov. Ljubljana 1884, S. 56.).

Visus šos dažādos uguns ritus var uzskatīt par kādreizēju maģisku ceremoniju atliekām un atmiņām par senu saules kultu. Senatnīgais svētku noskaņojums saulgriežos izpaužas arī tagad. Jaunieši dejo un dzied, dziedāšana un līksmošanās saulgriežus ieskandina visā Slovēnijā, tomēr tas tagad arī ir viss. Īpašas rituālas saulgriežu dziesmas ir vēl saglabājušās vien Baltajā novadā (Weißkrain, Bela krajina). Bet dejai ne vienmēr ir rituāls raksturs.

Saulgriežu dziesminieces

Īpaši raksturīgas aizsardzības ceremonijas ir bijuši saulgriežu dziesminieču ‘kresnice’ jeb ‘ladarice’ gājieni. Vārds ‘ladarice’ ir atvasināts no, domājams, slāvu dievības ‘Lada’ vārda. Tā varētu būt bijusi mīlestības un veselības aizgādne; tās priesterienes bijušas ‘ladarice’. Tomēr nesens uzskats ir, ka vārds ‘lada’ varbūt ir vien pārprasts prieka izsauciens (Kuret, wie Anm. 5, S. 99.).

Ladarices no Vasarsvētkiem, pat no Jurģiem līdz Jāņu dienai ir gājušas pa ciemiem. Šķiet, mūsu senču pavasara svētki tiešām ir aizņēmuši ilgu laiku. To virsotne sasniegta saulgriežu svētkos. Tagad vārds ‘ladarice’, vispār ņemot, tiek lietots vien horvātu apgabalā; Slovēnijā vispārpieņemts ir nosaukums ‘kresnice’ (saulgriežu dziesminieces). Ar to tomēr vienmēr saprot vien Balto novadu (Weißkrain, Bela krajina), lai gan senāki vēstījumi stāsta par ‘kresnice’ arī citos Slovēnijas apgabalos. Viņas savā laikā ir bijušas pazīstamas Untersteiermark’ā (Pajek, wie Anm. 22, S. 57.). Tur pie krucifiksa pie ciema kapellas vai no egļu, priežu zariem būvētā teltī ik vakaru no Jurģiem līdz Jāņu dienai pulcējušās ar ziediem un lentēm rotājušās meitenes, lai tur dziedātu. Telts saukta par ‘majka’, tas ir, ‘māte’, un meitenes tur vadījušas nakti pēc nakts, ar saviem saietiem un dziesmām pūloties pasargāt laukus. Jāņu vakarā viņas dziedājušas pēdējo reizi un tad savu telti nodedzinājušas. Domājams, savu kalpošanu viņas beigušas ar svētku mielastu pie uguns. Kāda no mūsu skaistākajām saulgriežu dziesmām atgādina par kresnicēm no Kerntenas (Kärnten, Koroško). Dziesmu, kas publicēta Štrekelj’a krājumā, iepriekšējā gadsimtā pierakstījis Matija Majer’s Rožu ielejā (Rosental, Rož) un tā glābis no aizmirstības.

“Device tri kresujejo, na sred vesi kres nitijo: “Bog daj ti drô, oj kraljič mlad!” (Trīs meitas svin saulgriežus, Deg ciema vidū viņu ugunskurs, Dievs svētī tevi, ak jaunais princi!”)

Taku lepú sprepivlajo, da se je daleč šlišalo, daleč v deveto déželo. (Tā viņas dziedāja patiesi brīnumjauki, Tās skanēja skaņi, to dzirdēja tālu, Skaņas nonāca Devītajā Zemē.)

Kaj mladi kraljič govori: “Al je to glas žegnanih zvonov? Bil je to glas drobnih tic, bil je to glas čistih devic? (Ko teic tur jaunais ķēniņdēls? – “Vai tās ir svētas zvanu skaņas? Vai tā ir putniņa vīterošana? Varbūt pat nevainīgas meitas dziesma?”)

Daj mi konjča frišnega, da šitro ta pojezdim ga, da jaz sam še šlišol bom, kaj je to kej za en glas!” (“Šurp jaunu zirgu man, auļošu aši uz skaņām, Pats gribu redzēt, kas tas ir, Kas šī balss varētu būt!”)”

(Štrekelj Karel, Slovenske narodne pesmi I, Ljubljana 1895-1898, Nr. 297, S. 339-340.)

Dziesma apliecina, ka runa ir par rituālu kalpošanu, kas bija jāveic neaptraipītām meitenēm. Vēl, šī dziesma varētu nest norādi uz saules dievību. Kas gan cits varētu būt šis “jaunais ķēniņdēls”, ja esam jau nonākuši līdz saulgriežiem? Ar laiku dziesma, saprotams, ir stipri pārveidojusies un ieguvusi pasakas iezīmes; jauns ķēniņš izvēlējies vienu no trim meitenēm par līgavu.

Arī tas atgādina kādu citu notikumu, ko saulgriežos svinējuši mūsu senči – saules kāzas. Lai gan liecības ir trūcīgas, var pamatoti secināt, ka saulgriežu dziesminieču rituāls kopš neatminamiem laikiem ir bijis izplatīts visā Slovēnijā. Mums ir ziņas pat no pilsētām, piemēram, Ļubļanas un Tržič’as (Neumarkt in Oberkrain; Majar, wie Anm. 1, S. 186.). 1851.gadā ir vēstīts, ka saulgriežu vakarā meitas iet caur pilsētu, dzied dažādas dziesmas un met klausītājiem puķu pušķus. Par to viņas saņēmušas necilu balvu naudā. Tržič’ā (Turnšek Metod, Pod vernim krovom IV. Od kresa do adventa. Ljubljana, Trst 1946, S. 22.) rituāls noticis bez staigāšanas. Trūcīgas ģimenes saulgriežu vakarā mājas priekšā izlikušas balti klātu galdiņu. Uz galdiņa stāvējusi eglīte un zem tās divi šķīvji ar puķu pušķiem. Meitenes piedāvājušas garāmgājējiem puķu pušķus un saņēmušas par tiem naudu.

Saulgriežu dzīres

Lielie svētki kopš senlaikiem bijuši saistīti ar svētku mielastu, kurā īpaši godāti daži rituāli ēdieni. Liecības par to Slovēnijā ir ļoti skopas – dažas tomēr ir no Jauntal’es Dienvidkerntā (Südkärnten), no Steiermark’as (Štajersko) un no Iekšnovada (Innerkrain), un pavisam maz no Lejasnovada (Unterkrain, Dolenjsko). Raksturīgas ir Jāņa kāzas. Par tām atgādina ‘kresnicu’ svētku maltīte svētdienā pēc saulgriežu svētkiem. Baltajā novadā (Weißkrain, Bela krajina), Kostel’ā pie horvātu robežām un Banja Lok’ā pie Gotšīras (Kočevje) apkaimē meitas sestdienā ir vākušas dāvanas Jāņa kāzām. Šajā mielastā, kas noticis pirmajā svētdienā pēc saulgriežu svētkiem, ir izvēlēts līgavainis un līgava. Šo simbolisko pāri veidojuši izredzēts puisis un izredzēta meita, citas meitas stāvējušas blakām līgavai (družica jeb teta), puiši bijuši līgavas vedēji. Šis rituāls atgādina Eiropas rietumu vasarsvētku pāri, kas varbūt pārnests Slovēnijā uz saulgriežiem. Arī šim pārim ir maģiska nozīme – tam simboliski jāveicina vispārēja auglība.

Saulgriežu maģiskās nodarbes

Ūdens

Saulgriežos ūdens iegūst maģisku spēku. Šāda ticība nāk no aizvēsturiskiem laikiem, un kristietība to ir – lai gan ne oficiāli – svētījusi. Viduslaikos bija pārliecināti, ka visi avoti, upes, dīķi un akas saulgriežos ir svētīti, un ūdens saulgriežu naktī ir ne vien veselīgs, bet arī nes laimi. Baznīca to ir nesekmīgi apkarojusi un uzsvērusi, ka šī māņticība ir pārņemta no pagāniem. Visai izplatīta ir bijusi aplaistīšanās ar ūdeni. Puiši ļoti bieži ir aplaistījuši meitas ar ūdeni pie saulgriežu ugunskura. Sākotnējo maģisko nozīmi tomēr ir aizvietojusi māņticība. Proti, aplaistītajai meitenei drīz jāprecoties. Šis rituāls ir sastopams arī pie ganiem Augšnovadā. Kādreiz saulgriežu diena ir bijusi svinama diena. Meitas svētku tērpos pasniegušas ganiem tīri izskalotas slaucenes, bet tie viņas aplaistījuši ar ūdens atlikumu slaucenē. Katra, kura dūšīgi saslapināta, tikusi godā, kamēr tika uzskatīts par kaunu, ja kāda meita palika sausa. Šo rituālo paražu vēlāk pārņēmuši arī bērni. Viņi darinājuši plūškoka šļirces un apšļākuši cits citu no rīta un pie saulgriežu ugunskura.

Augi, kociņi

Senos laikos cilvēki domājās zinām augu noslēpumaino varu. Vispirms viņi atklāja augu dziedinošo spēku, bet sāka piedēvēt tiem arī maģiskus spēkus. Saulgriežos saule ar savu svētību pilda arī augus. Saules dievībai daži augi īpaši mīļi, tāpēc cilvēkiem svēti. Kāpēc – to zinām vien par dažiem. Svarīgākie rituālie saulgriežu vakara augi slovēņiem ir ērgļpaparde (Adler-Saumfarn, Adlerfarn, Pteris aquilinum), baltā pīpene jeb margrietiņa (Leucanthemum vulgare), dzeltenā dziednieciskā (divšķautņu) asinszāle (Hypericum perforatum, Johanniskraut) un cerainā vīgrieze (Filipendula) vai spireja (Johanniswedel).

Attiecībā uz ērgļpapardi atšķir augu par sevi un sēklas. Burvestība ir īpaši papardes sēklās. Kurš tās neapzināti nes, kļūst neredzams, dzird un saprot, ko runā lopi, īpaši Ziemsvētku vakarā. Savu burvju spēku paparde iegūst tieši saulgriežos. Pie sēklām tiek vien saulgriežu naktī – pusnaktī vai mirkli pēc pusnakts. Saulgriežu vakarā visā Slovēnijā savā laikā bijis parasts salasīt lielus paparžu pušķus un tos izkaisīt gaitenī, dzīvojamā istabā, zem gultas, durvju priekšā, pagalmā un kūtī. Ir ticēts, ka naktī atnāk svētais Jānis Kristītājs, lai papardēs pagulētu. Nākamā dienā vāc papardes saknes un liek zem jumta, lai pasargātu mājas no ugunsgrēka vai noliek lopiem. Papardes padzenot arī čūskas.

Šim nolūkam noder arī (sievišķās) pīpenes jeb margrietiņas, kas vēl tagad tiek lietotas izplatītajā zīlēšanas rotaļā (piem. – mīl-nemīl, pēc ziedlapiņu skaita), un (vīrišķā) dzeltenā asinszāle, ko piestiprina krustiski pie logiem, lai mājā neiesper zibens (Kuret, wie Anm. 5, S. 110.). Saulgriežu augi tiek lietoti pa vienam, bet tos sasien arī pušķos un sapin vainagos, ar kuriem rotā durvis un logus. Kad tie izkalst, ar tiem pirms tuva negaisa kvēpina. Šī paraža plešas pāri visam slovēņu etniskajam apvidum.

Savdabīga ir vēl cita paraža, kas arī ir pazīstama gandrīz visā Slovēnijā. Asinszāļu pušķītis vai vainadziņš tiek uzmests uz jumta. Zīlē pēc tā, vai pušķis vai vainadziņš paliek uz jumta ar pirmo metienu vai atkārtotu, jeb pēc tā, vai pušķis uz jumta paliek ar kātiem uz augšu vai leju. Tam vajadzētu nozīmēt dzīvību vai nāvi, bet biežāk, vai gaidāmas precības. Saulgriežu augu burvju spēku grib vērst arī uz laukiem. Šeit ir sastopama savdabīga pirmskristietiskas burvestības un kristietiska sakramenta priekšstatu sadzīvošana. Piemērs – katrā aramzemes stūrī saulgriežu vakarā noliek vīgriezi, vienlaikus tomēr arī apslaka ar svēto ūdeni. Saulgriežu augi šur tur tiek aizvietoti ar palmas zariem, un burvju spēks ar kristīgā sakramenta rokas uzlikšanu. Pagānu burvība un kristīgā rokas uzlikšana vienojas tā sauktajā ‘mlajčki’, mazā meijā, ko izliek aramzemē. Īpašs burvju spēks saulgriežu naktī ir jāveido plūškoka krūmam. Kerntenā un kaimiņu Šteiermark’ā patvērumu pie tā meklē precību kāras meitas. Naktskreklā viņas ir kāpušas krūmā, purinājušas to un teikušas buramvārdus-

“Bez bezá, daj možá, le mladá, kar stará. (Plūškok, kliederi, Dod vīru, Īsti jaunu, Nedod vecu) (Kuret, wie Anm. 5, S. 125.)

Ir interesanti redzēt, ka daudzas vasaras saulgriežu zīlēšanas paražas pilnībā atbilst tādām pašām Ziemsvētku nakts paražām (svina liešana, pareģošana ar zāles stiebriem, ar balsīm, kas kaut kur dzirdamas utt.). Tāpat kā Ziemsvētku vakarā arī saulgriežu naktī – katrā ziņā ar papardes sēklu starpniecību – var saprast lopu runāšanu. Šo ticējumu zin visi slovēņi. Vispārzināms ir arī ticējums par apraktiem dārgumiem, kas saulgriežu naktī “zied” ar zilganu liesmu. Ievērojot stingrus noteikumus, dārgumus varot “dabūt”. Saulgriežu naktī, kā teic daudzas teikas, var burvju lokā sasaukt velnu.

Saulgriežu svētku norise nesenākā pagātnē

Saulgriežu ugunskuri Slovēnijā deg ik gadus vēl tagad, tomēr to skaits mazinās, un kādreizējā godināšana iet uz pilnīgu aizmirstību. Tā ir laime, ka savlaicīgi pieraksti no iepriekšējiem gadsimtiem ļauj mums lielos vilcienos atpazīt seno slovēņu saulgriežu rituālu, lai arī dzīvos paradumos tik tikko kas ir palicis. Manu sacerējumu varētu pabeigt ar īsu divu zīmīgu Slovēnijas saulgriežu vakara rotaļu attēlojumu.

Pirmā, no Baltā novada (Weißkrain, Bela krajina), ir rekonstrukcija no seniem aprakstiem un saglabātiem dziesmu tekstiem; otrā, kas ir no Lejas Šteiermarkas (Untersteiermark, Spodnje Štajersko), uzrāda uzkrītošus jauninājumus un rāda izcilu piemēru, kā mēģināts kristizēt pirmskristietības rituālu.

Baltā novada (Weißkrain, Bela krajina) saulgriežu svētkus var uzskatīt par seno slovēņu saulgriežu svētku arhetipu. Ir bijis vispārpieņemts, ka daži puiši gājuši no mājām uz mājām, lai saimnieku un saimnieci, vārdā saucot, aicinātu uz ugunskuru un tad dziedot dotos uz jau iedegto ugunskuru. Dziesmas ar to melodijām ir mums saglabātas slovēņu tautasdziesmu krājumā (Štrekelj, wie Anm. 2 , Nr. 5005-5011.). Dziesmu secība, kas dziedātas pie ugunskura, pēc nostāstiem spriežot, sākotnēji bijusi stingri noteikta. Mūs pārsteidz jau pirmā dziesma – tā ir sena melodija ar neizprotamu piedziedājumu un vēsta par brāļa un māsas mīlestību – brālis māsai piesola savu mīlestību, taču viņa to atraida kā kaunu un apgrēcību. Dziesma, kāda tā ir pārņemta, tiek dziedāta, sarunu pasniedzot neizskaistināti, tomēr tā nekādu īgnumu neizraisa, šis atgadījums nekad nav uztverts kā asinsgrēks. Mūsu lielākais un zināmākais rituālu pētnieks Niko Kuret ir uzskatījis, ka dziesmas kodols ir meklējams teikās par Saules varoņa un Zemes kāzām, jo abi ir saules dievības bērni. Tādēļ tiešām var pieņemt kāda kulta dziedājuma atlieku klātbūtni, kas dziedāts svētku sākumā. (latviešiem “Debesu kāzās, kas, šķiet, ir vasaras saulgriežos, Mēnesim nevis Dieva dēliem, dabūjot Saules meitas, pērkons sasper ozolu. ” – J. Kursīte). Beidzamais pants, kas piemin kaunu un grēku, pēc Kuret’a domām varētu būt tikai papildinājums, pielikts atbilstoši kristīgās morāles izjūtai, jo dziedājums atklāti izspiežams nav bijis. (Kuret, wie Anm. 5, S. 138.)

Otrā dziesma ir par Jāni Kristītāju, arī ar nesaprotamu piedziedājumu un tumšu neskaidru nobeigumu. Jānis klīst pa kādu zelta tiltu, un kāda balss viņam liek – kristī, Jāni, mans dēliņ! (Kā var kristīt, ja nezin vārdu?) Tautas priekšstatos kristī bērnībā; tāpēc saskaņā ar dziesmu Jēzus tiek Jāņa kristīts kā mazs bērns.

Trešā dziesma dzied par Helēnu (Jelena), kas līdzenā laukā šūpo Jēzusbērnu zelta šūpulī. Tad pieskrien žīdi un grib dabūt Jēzusbērnu no Helēnas, tomēr viņa neatdod.

Visās trijās dziesmās var saskatīt jēdzīgu secību. Pirmā un senākā dziesma ir Saules kāzas; otrā dziesma – Jānis kā svētku atbalstītājs kristī Jēzusbērnu; trešā dziesma – Jēzusbērnu apdraud ienaidnieki. Tādējādi Jēzus ir nonācis kādreizējās saules dievības vietā, tomēr tumsas spēki grib viņu novākt; viņa pretinieki taču saskaņā ar evanģēliju ir jūdi, tādēļ tautas priekšstatu pasaules vecie pagāniskie (tumsas) spēki tiek aizvietoti ar žīdiem.

Pēc šīm obligātajām dziesmām tālākā dziesmu kārtība bijusi brīva – dziedātas dažādas dziesmas, tostarp arī bērnu dziesmas. Kad uguns pamazām izdzisusi, dziedāta atvadu dziesma – parasti dziesma par bitīti ar piedziedājumu “skaista ir roze Marija!”. Bitīte lido pār kalnu, apmeklē tēvu un vaicā viņam, vai redzējis sarkanu rozi. Viņš atbild, ka tā esot jau sen novītusi. Vai tā ir nožēla par izskanējušajiem svētkiem?

“Bila je, bila, pa je ni, Lepa je roža Marija! Zvenila, zvenila, davne dni, Lepa je roža Marija. (Bija gan, bet nava vairs. Skaista ir roze Marija! Novītusi jau sen. Skaista ir roze Marija!) (Štrekelj, wie Anm. 2, Nr. 5028.)”

Kar uguns izdzisusi, sekojis kopīgs gājiens caur vīna kalniem un laukiem. Arī tur agrākos laikos ir bijusi noteikta dziesmu secība. Vispirms dziedāta dziesma par meiteni ‘Zorja’, kurai pazudis gredzens, un viņas tēvs, māte, brāļi, māsas mēģina to atrast, bet pirmais ir atradis viņas mīļotais. Šīs dziesmas pamatā varētu būt bijis mums vēl nezināms mītoloģisks notikums. Pirmajai dziesmai seko tipiska gājiena dziesma, ar kuru tiek izlūgta Marijas svētība labības laukiem, vīna kalniem un ciemam-

“Marija se rano stajala, rano staja i opravlja, ki se v naše polje spravlja: naše polje obrodilo, z dobrim žitom i šenico, saki snopek po kuplenik, razstavica tri četiri! … ki se v naše selo spravlja, naše gore obrodile, naše selo se (=vse) veselo! (Agri ir cēlusies Marija, Agri viņa padara darbus, Lai apietu mūsu laukus- Nu lauki nes pilnību, Labus rudzus, kviešu ražu, Katrs kūlis ir graudu mērs, Katra mandele pa trim, pa četrām. … Lai apietu arī mūsu ciemu, Un nestu vīnogulājiem plauksmi, Pārlaimē ir mūsu ciems!)” (Štrekelj, wie Anm. 2, Nr. 5041.)

Trešā dziesma ir zināma visur, kur dzied slovēņi. Tā ir dziesma par trim putniņiem, kas kā dieva sūtņi nes svētību labības druvās, vīna kalnos un ciemā. Divus šīs dziesmas variantus ir publicējis K. Štrekelj. (Štrekelj, wie Anm. 2, Nr. 5043, 5044.) Šeit sniedzu vien pirmo pantu N. Kuret tulkojumā vāciski-

“Tri tičice, tri tičice morje obletele. Prva nosi, prva nosi klasek od šenice. Da b’ ga, Bog daj, da b’ ga, Bog daj, v naše polje dela!

Ona ga je, ona ga je v naše polje dela : Naše polje, naše polje jako obrodilo. (Trīs putniņi, trīs putniņi Ap jūru aplidojuši. Pirmajam ir, pirmajam ir Knābī kviešu vārpa – Ar Dieva gribu tas ļauj vārpai Nokrist laukā – Nu lauks, nu lauks Pavisam bagātus augļus nesīs …”

Otrais putniņš nes vīnogu un to uztic vīna kalniem, bet trešais nes veselību, prieku un labklājību … Lauku un vīna kalnu apstaigāšana ir atmesta jau 19.gs. pirmajā pusē, tā ir palikusi vien atmiņās dziedājumu tekstos-

“Mi smo nocoj malo spale, ki smo polje varovále in ga Bogu izročále. (Maz mēs šonakt gulējām, Laukus un pļavas sargājām, tos Dieva cepurē ielikām …)” (Navratil, wie Anm. 10, S. 120.)

Apstaigājot vīna kalnus, dzied-

“Jezus, Marija po gori hodijo, zlat križec v rokah nosijo, ki naše gore žegnajo: žegnaj jih, žegnaj Bog, Marija! (Jēzus, Marija vīna kalnā staigā, Zelta krustiņu rokā, Un svētī mūsu vīna kalnus- svētī viņi, svētī viņi, Dievs, Marija!)

Ne hodi, vince, iz gore, čemo ti dati rezače, ne hodi vince iz gore, čemo ti dati stavlače…. (Neaizej, ak, vīns, no vīnakalna, Mēs gribam tev vācēju pagādāt … ) (Štrekelj, wie Anm. 2, Nr. 5049.)

(tad tiek nosaukti vārdā visi strādnieki, kuri pieskata vīna kalnus…) Apstaigājot laukus, kresnicas dzied-

“Stoji, stoji ravno polje, v ravnem polji rožce tri. Ta prva rož’ca je le ta: oj drobna je šeničica…. (Te guļ, te guļ plašais lauks, Plašajā laukā trīs puķītes. Pirmā puķīte ir šī- Tā ir liega labībiņa …)” (Štrekelj, wie Anm. 2, Nr. 5064.)

(Otrā puķīte ir visu mīlule vīnoga, kas piedalās katrā dievkalpojumā … trešā puķīte – mīļā jaunava Marija … )

Parasti kresnicas ir gājušas pa četrām. Tērpušās parastās vasaras kleitās, bet bez raibās jostas un bez lentēm. Viņas nav ļāvušās atpazīt un tādēļ cieši apsējušās balto galvas lakatu ‘peča’ tā, ka tas aizsedz visu seju. Dažkārt ir bijušas vairākas kresnicu grupas, un katra grupa dziedājusi katras mājas priekšā, iekšā neejot. Bieži viņas apmeklējušas vēl arī kaimiņu ciemus, tā ka apstaigāšana ilgusi visu nakti.

Dziesmām parasti bijušas četras daļas- sveiciens (“Dod Dievs, dod Dievs labu vakaru, dod Dievs mums labu gadu”), slavinājuma dziesma (katram mājas iedzīvotājam savu īpašu dziesmu) un veltes lūgums-

“Dajte, dajte darovajte, Daj nam Bože dobro leto! Mi nimamo kada stati, Mi smo nocoj malo spale, malo spale, rano vstale… (Dodiet mums, kas jums gatavs, Jo gaidīšanā aiziet laiks, Īss bij mūsu miegs šonakt, Cēlušās jau agri esam.)” (Štrekelj, wie Anm. 2, Nr. 5075.)

Parasti dziesminieces saņēma pāris olu, nedaudz miltu, tauku un speķa, gabalu kviešu maizes un nedaudz naudas. Šī velte bijusi jau agrāk sagatavota, un ja dziesminiecēm gadījās nepienākt, bija jāgaida līdz saules lēktam, un neviens veltei pieskarties nedrīkstēja, citādi mājām svētības nebūs. Kresnicas dziedot pateicās par velti un tikai retos gadījumos, ja nevarējušas sagaidīt un nekādu velti nedabūjušas, šīs mājas nolādēja-

“Vaša vrata polna blata, vaši hiši sami miši, na vašem vrti sami krti … ! (Jūsu durvis ar dubļiem, Jūsu māja peļu pilna, Jūsu dārzs kurmju pilns … !) (Štrekelj, wie Anm. 2, Nr. 5127.)”

Stingrie saulgriežu rituāla noteikumi ir līdz pēdējam ieturēti tīrā senatnīgajā melodiju garā un dziedāšanas veidā. Blakām senajām dažviet pastāv arī jaunākas melodijas. Dziesma nav dziedama vienkārši – pirmās divas meitenes uzsāk, nākošās pievienojas, un katra panta beigās atkārto – “Dod, Dievs, mums labu gadu!” Dziesmu nedrīkst pārraut, citādi mājā, kur viņas dziesmu apturējušas, būs viens mirušais. Un par saulgriežu dziesminiecēm derēja tikai nopietnas meitenes, kuras nezvaigā un nepļāpā savā starpā.

Visas noteiktās veltes, ko saulgriežu dziesminieces saņēma, beigās tika sadalītas un pārdotas vai arī – kā vēstīts kādā 1842.g. ziņojumā (Thomschitsch Bernhard, Der Vorabend des Johannisfestes zu Weinitz in Unterkrain. Carniolia 2 (1839-1840) – nākošajā svētdienā sarīkots svētku mielasts ar mūziku un rotaļām. Baltā novada kresnicas (Weißkrain, Bela krajina) ir šīs paražas pēdējā atbalss, viņas pazina visi slovēņi līdz Gailas ielejai. Viņas ir – kā raksta Boris Orel (Orel Boris, Slovenski ljudski običaji. In: Narodopisje Slovencev I, Ljubljana 1944, S. 342.) – slovēņu zemnieku aizstāves- viņas savā aizsardzībā ņem laukus un vīnakalnus saulgriežos, kad raganām un ļauniem dēmoniem ir īpaša vara.

Tomēr viņām sekmējas vien tad, ja pašām piemīt augstāka pārcilvēciska daba. Veids, kā viņas aizmasko sejas un vara, kādu viņas savos vēlējumos un draudos ieliek, ir, pēc Orel’a, pierādījums tam, ka kresnicas savā laikā daudz īstāk kā tagad pārstāvējušas saulgriežu aizsardzības raksturu, ar ko saistāma karnevāla maskas valkāšana agrā pavasarī un Zaļais Jurģis pavasara vidū (‘Haloški Jürek’ jeb ‘Zeleni Jurij’ (Grüner Georg), augu maska, skat. http://www.kurentovanje.net/de/uber-fasching/traditionelle-figuren ).

19.gs. otrajā pusē baznīca ir mēģinājusi kresnicu gājienus aizliegt. Tomēr pilnīgi izravēta šī paraža nav, lai gan jaunu apstākļu ietekmē jau gadsimta beigās sākusi izdēdēt. Septiņdesmitajos gados tā – lai gan kā tūrisma pasākums – atkal iedzīvojusies. Baltā novada (Weißkrain, Bela krajina) saulgriežu svētkiem būtībā gandrīz analogie Ormož’as (Friedau) apkārtnes saulgriežu svētki Lejas Steiermarkā tomēr jau agri sākuši iet citu ceļu. Ziņojums no 1895.gada (Trstenjak Alojzij, Ivanjski kres v ormoški okolici. ČZN 6, Maribor 1909, S. 157-163.) sniedz uzskatāmu šo svētku tā laika attīstības pakāpes ainu – lai pēc tam degradētos.

Pirmkārt, jāatzīmē, ka sākotnējo saulgriežu dziesminieču lomu uzkrītoši pārņēmušas mariāņu kongregācijas meitenes. No Urbāna dienas, tas ir, 25.maija sākot, vienu mēnesi pirms saulgriežu svētkiem, viņas ik vakaru sanākušas pie ciema kapelliņas, kur skaitījušas rožukroni un Lauretānijas litāniju (Litania de Beata (Maria Virgine)), kā arī dziedājušas Marijas dziesmas un Eņģeļa sveicienu. Puiši pa to laiku pūlējušies pie ugunskura krāvuma, kuram vākuši dažādu malku. Svētkiem piemērotā vietā viņi iedzinuši zemē augstu kārti un tās galā piestiprinājuši egles galotni, kas izrotāta ar raibām papīra lentēm un puķēm. Apkārt kārtij sakrauts malkas tornis. Divas trīs dienas pirms Jāņiem krāvums bijis gatavs. To tad apsargājuši divi puiši. Saulgriežu vakarā jaunatne bijusi pilnā mērā aizņemta. Puiši vilkuši egļu un bērzu zarus, meitenes pinušas vainagus un sējušas pušķus no baltajām margrietiņām (tā sauktajām meitu puķēm) un dzeltenās asinszāles (Johannisblumen, Johanniskraut, puišu puķes).

Saulgriežu vakarā, atskanot vakara zvaniem, ļaudis salasījās ciema kapellas priekšā. Meitenes saģērbušās svētku tērpos. Visas – pēc pilsētas modes – baltās blūzēs, tāpat kā baznīcas svētkos. Svētku gājienu, kas izvērsās, zīmīgi sauca par procesiju. To uzsāka puiši, kuri nesa improvizētu krustu. Viņiem sekoja bērni, tad gani un aiz viņiem seši puiši, kuri katrs nesa lielu izpušķotu bērza meiju. Viņiem sekoja meitas ar balto margrietiņu vainadziņiem matos. Pa starpu gājienā gāja puiši ar kārtīm, uz kurām nostiprināti veci māla podi, kuros dega izkaltēti priežu zari. Nopakaļ drūzmējās visi vecākie dalībnieki no ciema un apkārtnes. “Procesija” virzījās uz saulgriežu ugunskuru. Tur nonākuši, savācās aplī ap ugunskura krāvumu. Vienam puisim bija goda pienākums iedegt ugunskuru- viņu bija izvēlējušās meitas. Parādoties liesmām, atskanēja meiteņu dziedājums un sākās iešana ap ugunskuru-

“Sveti Ivan kres nalaga, ladi nam je, predragi nam je, s pravoj rokoj ga vižaga, ladi nam je, predragi nam je. (Svētais Jānis kurina uguni, Iededz to ar labo roku …)”

Viens puisis ar bērzu meiju iznāca priekšā par vadoni, viņam sekoja trīs meitas, kas dziesmu turpināja-

“Z levoj rokoj venčke tala, … Nam se je zaštelo mladega junaka, ladi nam je, predragi nam je. (Ar kreiso svētais Jānis – Izdala mums vainadziņus. Jaunu varoni mēs vēlētos pie mums)” (Kuret, wie Anm. 5, S. 132.)

Trīs meitenes no skatītāju apļa vaicāja viņa vārdu. Tas tika nosaukts, un nosauktais puisis piebiedrojās gājienam ap ugunskuru – aiz puišiem ar meijām. Tā meitenes izsauca visus puišus, līdz piedalījās visi. Tāpat tika izsauktas meitenes –

“Nam se je zaštelo mlade devojke, lada nam je, predraga nam je…. (Jaunu meiteni – Mēs vēlētos pie mums.)”

Tā gājienā ap ugunskuru ienāca visas meitenes. Tagad ap ugunskuru gāja riņķa deja, līdz uzliesmoja pēdējās liesmas. Tad puiši šūpoja gaisā savas meijas un meta tās svelmē. Tāpat pārējie puiši meta izdziestošajā ugunskurā savus asinszāļu pušķus un visas meitenes savus margrietiņu vainadziņus. Daži dalībnieki ņēma plūškoka zarus un ar tiem sita kvēlošās ogles; ar to bija domāts padzīt visus mūdžus. Kad ugunskurs bija nodedzis, visi tajā pašā kārtībā atgriezās ciemā, arī lāpneši. Atgriezās pie ciema kapellas, ceļā dziedāja Marijas un Jāņu dziesmas. Meitenes tad vēlreiz skaitīja pie kapellas rožukroni un Lauretānijas litāniju. Ar to saulgrieži bija beigušies.

Līdzīgi saulgriežu svētki – ja tie šādu nosaukumu vēl pelnījuši – bijuši redzami Windisch Büchel (Slovenske gorice) rietumu priekškalnēs 20.gs. sākumā (ir zināms 1909.g. ziņojums; Trstenjak, wie Anm. 42.).

Tas ir klasisks piemērs, kā baznīcas ietekme pilnībā apvij sākotnējo kodolu, kas par spīti visam tomēr vēl iezīmējas, un to pārklāj līdz nepazīšanai. Galu galā sākotnējā rituāla izkropļošana nav novēršama. Tas viscaur zaudē garīgumu un tagad no (senču) svētā mantojuma nesatur gandrīz neko.

(Studia Mythologica Slavicai • 1998, 225 – 242)

http://www.dlib.si/stream/URN:NBN:SI:DOC-791NC39L/c9a2c93a-064c-4a45-9b1d-5bed094a1652/PDF

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s