BUTAFORIJA BROKASTĪS. Velga Eihmane, 1991

(Ārkārtīgi veselīgs raksts, runā par LATVIJAI GALVENO, un, 24 gadu vēstures apstiprināts, tas liek autori uzskatīt un dziļi cienīt kā gaišreģi. Neviens jau nesaka, arī autore, ka tas katls, kurā “to (Atmodas) sūdu maisīja”, varēja būt sterils. Tauta joprojām bija pārbaidīta, “gaišajiem” jeb atļautajiem spēkiem sekoja galvenokārt tāpēc, ka pamatoti piesardzīgi ostīja, kas kam ir atļauts. Tauta joprojām bija nevarīga informācijas, organizatoriskā, līderiskā, profesionālā ziņā – dzelzs mucā taču audzēta 50 gadus ar pistoli pie auss. Galvu no mucas palaikam bija pabāzuši vien karjerkolaboranti, kādu tik ilgā galēji represīvā režīmā nevarēja nebūt.

Labi, ka viņu spektrs uz PSRS galīgas degradācijas brīdi tomēr ir bijis pietiekami plašs, lai “paldies dievam”, tautai būtu aiz kā iet, bet “diemžēl”, lielāks spēks būtu kolaborantiem “no sirds”, kuriem informācija par īsto stāvokli un “darbības pieredze” ārzemēs noteikti bija lielāka. Vēsture, ja ne tiesa, nedrīkst aizmirst arī likumīgos zagļus, sauktus arī par “Puķu Andriem” vai “AAA”, bet tiešāk par “prihvatizātoriem” – vārdā, kas norāda uz latviešu joprojām slepus čukstēto civilokupantu īpatsvaru “jaunajā elitē”, Tagad viņi ir likumīgi ofšorkapitālisti, kuru slepenais lobijs Saeimā diez vai ir mazinājies, un kuru dēļ varbūt tā brīnāmies par demokrātijas stulbumu.

Bet raksts ir par to, ka deokupācija un dekolonizācija tobrīd tika atlikta uz nenoteiktu laiku, vienlaikus to melīgi dēmonizējot un uzsākot noziedzīgu latviešu nācijas pazudināšanas ceļu. Jaunie karjerkolaboranti izgāja rietumu kultūrmarksisma skolas, izšķirošās naudas turētāji ir nezin kas, un kritiski liela latviešu daļa tagad ir lidsabiedrību klienti. MOSTIES! I.L.)

Vērojot kārtējās neatkarības pasludināšanas nervozās līksmes, nāk prātā kāds gadījums jau pasenā pagātnē. Tajos tālajos stagnācijas gados, kas šodien dažam labam jau šķiet kā neatsaucams pārpilnības laiks, man laimējās novērot kādu visai amizantu (tā man toreiz šķita) epizodi siera veikalā. Tā kā siera nebija, bodē grozījās tikai daži cilvēki. Kāda padzīvojusi pilsone rūpīgi studēja bagātīgo dekoru veikala plauktos (tagad tā vairs nav, tāpēc no jaunākās paaudzes daudzi nemaz nezina, kādam jāizskatās Jaroslavļas, Kostromas vai Ugļičas siera ritulim). Pēc brīža viņa vērsās pie pārdevējas: “Man, lūdzu, pus kilo no šitā paša”, un norādīja uz kādu no visapetītlīgākajiem dekoriem. Pārdevēja neapjuka: “Tā taču ir butaforija!” Pircēja brīdi pārlika, acīmredzami nodomādama, ka dzird kādas īpaši negaršīgas siera šķirnes nosaukumu: “Nu tad no kāda cita gabala.” Pārdevēja bija nesatricināma: “Te viss ir butaforija!”
Pircēja mirkli saminstinājās, tad izšķīrās: “Tad kaut to pašu butaforiju!” Pārdevēja kļuva nervoza:”Butaforijas taču nav ēdamas!” Pircēja sāka svārstīties, taču neatlaidās: “Vai tad tik traki būs, ka pavisam nevarēs ēst… Dodiet vien, ja jau nekā labāka nav!…”
Tā mēs šodien. Ņemam vien to pašu butaforiju, ja neko labāku nepiedāvā. Sak, gan jau pēc tam redzēs, ko ar to darīt. Daļēji tas arī saprotams. Jo gandrīz visa mūsu dzīve taču pagājusi absurdā un butaforiskā pasaulē, ar ko bijis jāsamierinās kā ar realitāti.
Dīvaina ekonomika, kas ar savu bezjēdzību šokēja jebkuru brīvās pasaules un vesela prāta cilvēku.
Izglītība, kur galvenais bieži bija diploms, nevis zināšanas un kvalifikācija.
Darbs, kurš bieži vien bija nevienam nevajadzīgs un pat kaitīgs.
Īpatnējā sabiedriskā hierarhija, kas balstījās uz pareizām biogrāfijām, amoralitāti un lunkanām mugurām.
Zinātne, kura bija pakalpīgi gatava pierādīt, ka divi reiz divi ir pieci, seši vai desmit atkarībā no augstākstāvošā plānprātības pakāpes.
Un visam tam pāri—propagandas mašīna, kam nevieni meli nebija par lielu un neviens darbs par netīru.
Absurda bija pat “tautas atmoda”, kuru organizēja tie, kas līdz tam bija sekmīgi rūpējušies, lai vispār nebūtu citas tautas, kā vien padomju. Īsti droša un taustāma bija vienīgi pilnīgā tautas bezspēcība ģeniāli izprojektētās sistēmas priekšā.
Tādēļ šodien, šķietami laimīgi izsprukušiem no sistēmas žokļiem tieši tad, kad tā gatavojās jauniem asinsdarbiem, pie tam vēl ar neatkarības butaforiju zobos, cilvēkiem šķiet, ka, paldies dieviņam, ilgotā brīvība ir jau klāt. Līdzšinējā nosacītības pasaulē tā šķiet gluži iederīga, sevišķi tāpēc, ka nākusi diezgan viegli un negaidīti, ļaujot sevi vadīt rimtiem un viediem Saulvežiem. Bez tam dāvinātam zirgam zobos neskatās. Bet varbūt derētu ieskatīties…
Jo, kā teicis Viktors Igo, liktenis nekad neatver jaunas durvis, pirms kādas citas nav aizvēris. Kas tad ir palicis “tur laukā aiz durvīm”?
Dīvainā kārtā tieši tas, kādēļ vispār sākās “trešā atmoda” – latviešu tautas tiesības būt noteicējām savā zemē. Galu galā taču skaidri jāapzinās, ka tā būtībā (kaut arī intuitīvi) bija un ir latviešu tautas nacionālās atbrīvošanās cīņa pret boļševizēto un sovjetizēto krievu imperiālismu un koloniālismu. Tāpēc, nenonākot līdz rezultātam “Latviju latviešiem!”, šīs cīņas uzdevumi tā arī paliks neatrisināti, vienīgi komunistiskos fetišus un totēmus nomainīs tautiska simbolika.
Nelīdzēs te arī vienas birokrātijas un partokrātijas nomaiņa pret citu, lai arī savējāku. Jo ne jau tāpēc, lai tortu receptes nebūtu jāapstiprina Maskavā, vajadzīga neatkarīga valsts. Neatkarīga Latvija vajadzīga latviešu tautas izdzīvošanai. Nekam citam. Ar biznesu visai sekmīgi var nodarboties jebkurā citā pasaules valstī, kā to apliecina mūsu trimdas tautiešu pieredze. Kā nācija pastāvēt mēs varam tikai Latvijā. Tādēļ jebkura darbība, kas vērsta pret nācijas izdzīvošanas interesēm, ir noziegums.

Tāpēc kā turpinājums 50 gadus ilgajam genocīdam uzlūkojamas jebkādas AP MANIPULĀCIJAS /AR PILSONĪBAS PIEŠĶIRŠANU LĪDZ SAEIMAS VELĒŠANĀM VAI VELĒTĀJU LOKA PAPLAŠINĀŠANA. Kopā ar deokupāciju un dekolonizāciju pilsonība pieder pie tiem trim jautājumiem, no kuru atrisināšanas atkarīgs, kam būs lēmējkontrolpakete šodienas un nākotnes Latvijā. Un šodien, taisot knikšus Rietumiem un reveransus Austrumiem, mums jāsaprot, ka tieši šeit nevar būt nekādas piekāpšanās ne Rietumu superdemokrātiem, ne Austrumu šovinistiem.

Gan vieniem, gan otriem ir izdevīgi, ka beidzot Baltijas jautājumu var nokārtot klusu un mierīgi. Bez tam tā, kā vilks paēdis un kaza dzīva, respektīvi, Rietumi beidzot varētu nomazgāt ar Molotova-Rībentropa paktu, Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencēm sašmucētās rokas, bet spalvas ataudzējušais Krievijas divgalvainais ērglis iegūtu sev padevīgus vasaļus Baltijas krastos.
Un galvenais, nevienam nekādas atbildības…

Tāpēc par tiesībām uz savu tiesu un taisnību mums būs jācīnās vieniem pašiem.
Diemžēl kā parasti izšķirošos momentos, AP atkal ir nobriedusi kārtējai nodevībai. Par to liecina 11.septembra diskusija par pilsonību LTF frakcijā, kuras rezultātā mūsu varonīgais parlaments nonācis pie varen patīkamā secinājuma, ka esošajai AP ir tiesības lemt visus jautājumus, kuri izriet no 4.maija deklarācijas un konstitucionālā likuma par valstisko neatkarību.

Pati par sevi šī AP metamorfoze ir tikpat komiska kā Dīmaņa frakcijas paziņojumi par to, ka arī viņi taču ir par Latvijas neatkarību. Bet tā ir loģisks turpinājums gan “brīvajām un demokrātiskajām vēlēšanām” decembra pretsavienības līguma petīcijas tekstā (pēc tā nāca Gorbunova-Jeļcina pakts), gan “tauta sargā savu parlamentu un valdību!” (pēc tam bija marta aptauja – referendums), gan augusta – septembra “Mērij, mēs esam atzīti” spēlēm.
To, kāda cūcība tiek gatavota šoreiz, nebūt nav jāzīlē. “Līdz ar to deputāti apliecinājuši šī sasaukuma tiesības lemt ari pilsonības piešķiršanas jautājumus.” (Diena, 14.sept.). Tātad kauliņi ir mesti…
Kāda varētu būt šī lemšana, liecina frakcijas vadītāja Dineviča kunga domas, ka jāpaplašina Saeimas vēlētāju vai pilsoņu loks, jo neesot pareizi atstāt 48% Latvijas iedzīvotāju bez lemttiesībām.

Būtībā augsni šajā jomā jau labu brīdi gatavo arī visi masu informācijas līdzekļi. Pa radio Egils Levits ieteica paplašināt Saeimas vēlētāju loku. Ar pasaules “nesaprašanu” biedēja Andrejs Urdze: “Kas būs tie, kas vēlēs Latvijas Saeimu?… Nedodot lielai daļai Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju iespējas piedalīties vēlēšanās, pašā Latvijā izveidotos dziļa, uz daudziem gadiem nepārvarama plaisa. Latvija zaudētu arī ārzemju demokrātu atbalstu.” (Diena, 6.sept.). Dīvaini, ka Urdzes kungs nav pamanījis, ka šī plaisa taču izveidojās 1940.gada okupācijas rezultātā…
Ārzemes piesauc arī Valdis Birkavs: “Ja mēs kļūdīsimies, tad paliksim provinciāla valsts Eiropā, nevis eiropeiska valsts ar atbilstošu attīstības līmeni. Mums nerīkos ekonomiskās blokādes, bet demonstratīvi pagriezīs muguru” (Diena, 10.sept.)

Nez kādēļ pasaule ir sapratusi gan Namībijas, gan Jaunkaledonijas (tur kanaku īpatsvars ir pat mazāks par pusi) tautu tiesības pašiem, bez okupantiem un kolonistiem lemt savu likteni. Kāpēc tā nesapratīs tieši mūs?
Varbūt tāpēc, ka mēs protam tikai žēli dziedāt un gausties par savu “bāreņu tautas” grūto likteni, nevis stingri un noteikti pateikt, ka te mēs stāvam un citādi nevaram? Jo, lai kādu sadzirdētu, ir jārunā. Lai kādu saprastu, ir jāskaidro. Un lai mums atvērtu, ir jāklauvē. Bet, ja pat tas nelīdz, līdz pēdējam ir jācīnās par savām tiesībām, nevis jālolo veltīgas ilūzijas, ka miljons cilvēku, kas ienākuši šeit kā iekarotāji un kolonizētāji, labprātīgi integrēsies latviskajā vidē, nevis darbosies šeit kā piektā kolonna, līdzko Krievija būs tiktāl atkopusies, ka tās kārtējais imperators atkal sadomās pavirināt savus Eiropas vēdlodziņus.

Vai arī estētiskā mazohismā jāraizējas vairs tikai par savu izskatu, nevis galvu.
Sak, mirsim tā kā tā, lai tad vismaz tas notiktu jauki un klusi, latviskajai mentalitātei atbilstoši un pasauli neapgrūtinot. Kā savulaik teicis Jānis Poruks: “Tā iet, ka ziedu nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.”
Tad pēc 20 – 30 gadiem pasaule ar labu vārdu varētu atcerēties latviešu tautu: “Kāda skaista nelaiķe!… Kāda demokrātiska nāve!…”
Un no Baltijas krastiem “latvijieši” piekrītoši atbubinātu: “Da, da, da, da.”

Pilsonis, Nr.37 (17.09.1991)

http://linkis.com/periodika.lv/periodi/jBWG8 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s