“Klusu, netīreļi”. Tāda sajūta pēc brauciena uz Ukrainu. Arkādijs Tigajs 09.03.2015

Autors ir Ļenfiļm režisors, scenārists, aktieris, rakstnieks

Kā galveno noteikumu “Ukrainas krīzes” izbeigšanai Krievija lika priekšā Kijevai parakstīt saistības nestāties NATO. Ukraina piekrita ar noteikumu, ka šis dokuments tiks drukāts uz Budapeštas vienošanās otras puses, kurā, kā atceramies, Krievija garantēja Ukrainas robežu neaizskaramību. Ar šādu anekdoti mani pirmajās Kijevā atrašanās stundās izklaidēja ukraiņu draugi – viņi vēl arī joko. No sevis pievienošu – joko daudz un rūgti. Viņi vaicāja – kāpēc es, nebūdams žurnālists, nedz reportieris esmu atvilcies uz smirdīgo Ukrainu? Atbildu – pēc manas piezīmes forumā «ИНШИ», kas jau pāris mēnešu klejo pa soctīkliem, man jāklausās pārmetumi: “Kā tu zini, kas īsti Ukrainā notiek? Esi tur bijis? Pats esi redzējis? Dzirdējis?”.

Tagad šis jautājums ir atcelts – biju, pats redzēju, dzirdēju, vēroju, un neko pretēju manam uzskatam par šo karu kā mūsu kolektīvu visas nācijas noziegumu pret Ukrainas tautām neredzēju. Nekrietnība un vardarbība, ar kādu mēs iebrukām brālīgā valstī, izrādījās tieši nekrietnība un vardarbība un nekas cits. Un nekādi ne rūpes par “apspiesto krievu pasauli”.

Un nu tagad, atgriezies, steidzu, steidzu iepriecēt mūsu vislabsirdīgāko, visgarīgāko un vistaisnīgāko no visām tautām – Ukraina tiešām atrodas smagā stāvoklī. Mums ir izdevies! Gribējām izputināt Ukrainu un nolaist tai asinis. Izaudzējām un izlolojām šim svētajam darbam savu rokaspuisi prezidentu Janukoviču. Uzpirkām un savervējām gandrīz visu armijas virsotni, pārpludinājām ar FSB un GRU aģentūru augstākās ierēdniecības aparātu, izvērsām nekaunības un apjomu ziņā neredzētu propagandas kampaņu brāļu tautas apmelošanai. Atkapājām Krimu un iebrukām Donbasā… Un paveicām vēl daudz citu nekrietnību un noziegumu, lai noslīcinātu Ukrainu politiska un ekonomiska sabrukuma haosā, šajā lietā gūstot visai lielus panākumus, tā ka tagad Ukraina tiešām ir tuvu saimnieciskai krīzei.

Varam līksmot un svētulīgi gausties par ukraiņu negatavību pašu valstiskumam: “Mēs taču brīdinājām!… Un tagad pilsoņu karā iet bojā cilvēki…” Pēc šādiem vēstījumiem mūsu politiķi parasti lej krokodila līdzcietības asaras, bet neviens mums nenotic, atsakās karu atzīt par “pilsoņu karu”. Un vienīgi Krievijas pilsoņi nesajēdz, ka viņu valsts Ukrainā veic iekarošanas, imperiālistisku slaktiņu. Zemeslodes pārējie 97 procenti iedzīvotāju par to nešaubās. Kas, starp citu, mūsu laimi neaptumšo – Krima taču ir mūsu (Крым-то наш)!

Tomēr sarūgtinājumi ir. Apliecinu kā aculiecinieks – iespējas, ka mirstoša Ukraina atrāpsies pie mūsu gāzes termināliem, pie mūsu ģenerāļiem un oligarhiem, pie paša Putina, lūdzoties žēlastību un saudzību – tādas iespējas nav, un tāda nav paredzama! Braukājot pa šo valsti, pats brīnījos: jau teritorijas zaudējusi, jau tūkstošiem kritušo, jau grivnas kurss krītas … tomēr Ukraina nav atdevusi ne daļiņu no savas brīvības un cieņas. Bez kāda islāmiska fanātisma tā vienkārši, ikdienišķi, bez kaislībām un patriotiskām histērijām liek mums – stiprajiem un zemiskajiem saprast, ka ir gatava par brīvību iet bojā. Tāpat kā Debesu simtnieks, kā Nadežda Savčenko, kuru ar jezuītisku sadistisku elšanu mūsu moku kambaros soda pieredzējuši bendes…

Kas tas tomēr par bezcerīgu trulumu – divdesmit pirmajā gadsimtā mēģināt iekarot valsti ar četrdesmit miljonu lielu tautu?! Kādus gan pārskatus mūsu snauduļojošajiem politiķiem skribelē viņu analītiķi un konsultanti? Kādi plāni mudž mūsu brašo ģenerāļu slimajās galvās? Katram bērnam ir skaidrs – kaut ar vienlaidus bombardēšanu mēs visu Ukrainu pataisītu par Debaļcevo – impērijas paspārnē tā neatgriezīsies. Bet par prokrievisku prezidentu Kijevā mēs tagad varam aizmirst uz visiem laikiem un nomierināties. Nu nē, nav lemts piepildīties mūsu mūžsenajam verga sapnim, nav lemts mums valdīt kā baltiem kungiem pār vīzdegunīgajiem “ukropiem”! Tas nenotiks, ja spriežam pēc tā, ar kādu sparu, dedzību un pat kvēli šī valsts gatavojas gaidāmajam “lielajam” karam. Viņi – ukraiņi – arī padomju impērijas sastāvā nepakļāvās visilgāk – kamēr ar mantas un darbarīku atņemšanām, badā mērdēšanu (голодомор) un karu ar “mežabrāļiem” neiznīcināja gandrīz ceturto daļu iedzīvotāju.

Un kas ir tagad? Pirmais, kas krīt acīs, ir skaidra robeža starp tautu un varu. Starp šīm pusēm ir it kā noslēgts līgums par neuzbrukšanu. Pilsonisko sabiedrību, kas Ukrainā ir neparasti spēcīga, tagadējā vara apmierina ar to, ka netraucē sabiedrībai nodarboties ar tai svarīgām lietām, un tieši – ar aizsardzību, armijas veidošanu, frontes apgādi utml. … Attiecībā uz Porošenko esmu daudzreiz dzirdējis: “Ja traucēs – noņemsim un iecelsim citu! Nekādu problēmu”. Krieva ausij, kas ir ieregulēta tvert “Kremļa elpu”, šādi teksti izklausās pēc mežonīgas dumpošanās. Tostarp, nekāda anarhija valstī nav manāma. Pretēji – tajos dažos gados, kad Ukrainā nebiju bijis, valsts iedzīvotāji ir it kā strauji kļuvuši gudrāki, iekšēji un ārēji savākušies. Kārtība ir lielāka. No nekurienes uzdīgušas un krāšņi uzziedējušas tūkstošiem sabiedrisko organizāciju, biedrību, brīvprātīgo apvienību. Skolnieki pin maskēšanās tīklus, viņu vecāki pēc darba steidz uz militāras gatavības kursiem partizāņu karam. Vecvecāki vāc siltu apģērbu karavīriem. Un tā dzīvo gandrīz visa valsts – to esmu redzējis un zinu. Blakām valsts militārajai rūpniecībai frontes vajadzībām trijās maiņās strādā milzīgs daudzums privātfirmu, nereti ar zaudējumiem sev. Pārsteidz tas, ka šī saliedētība, šī nacionālā gara vienotība ir iestājusies tautā, kura vienmēr izcēlusies ar spēcīgu, vārda labā nozīmē privātīpašniecisku (кулацким) individuālismu. Teiciens “Manu māju tas neskar…” taču ir ukraiņu paruna. Bet tagad pilsētās ir izvērsti līdzekļu vākšanas punkti armijai. Nes naudu, konservus, higiēnas lietas, zāles, veļu karavīriem… Supermārketos stāv kastītes-krājkasītes, uz ielām ir auto ar uzrakstiem: “Humanitārās palīdzības vākšana…” – un militārās apakšvienības nosaukums.

Pie tādām “krājkasēm” dežurē ievainoti karavīri, kas pabeidz ārstēšanos. Manā klātbūtnē divas skolnieces atnesa vairākas konservu kārbas, pensionārs ielika naudu. Vaicāja: “Kā tur iet?“ Kareivis ar kruķi atbildēja, ka “draņķīgi, bet turamies (трымаемся)”. Sākās saruna. Protams, par karu…

Pie sevis pamanīju – jo vairāk iedziļinies Ukrainas īstenībā, jo biežāk un skaidrāk no kara haosa priekšplānā izvirzās nepavisam ne Ukrainas, bet mūsu Krievijas nelaimes – stingums, vardarbība, bezlikumība un meli, meli, meli bez gala un malas. Aina, ko pazīstam no tās, bijušās dzīves padomju impērijā, kurā no mums slēpa pat tās valsts vēsturi, kuras pilsoņi bijām. Kā es necietu padomju varu par tiem nemitīgajiem meliem un liekulību, vairs jau necerot, ka kādreiz kaut kas mainīsies. Un pēkšņi – brīnums – no padomju haosa parādījās valsts Krievija! Nezinu, kā kurais, bet es ieguvu Dzimteni, kuru iemīlēju. Iemīlēju nevis profesionālo meļu solīto komunistisko paradīzi zemes virsū, bet īstu Dzimteni ar visām tās nejēdzībām, muļķībām, augšanas grūtībām, neveiksmēm, kurās biju gatavs dalīties. Un Dzimtene iemīlēja mani – beidza man melot. Beidza liekuļot, beidza turēt mani par idiotu, kam uz ausīm var karināt ideoloģiskos makaronus.

Jā, sabruka kino, un deviņdesmitajos es uzrakstīju vien divas-trīs filmas un pāris seriālus – ķepurojoties ar gadījuma darbiem. Bet patiesība ir tāda, ka pilsoņa cieņu es ieguvu tieši tajā desmitgadē, ko tagad sauc ne citādi kā par velnišķīgajiem deviņdesmitajiem. Un kuros, kā man tagad stāsta, esmu bijis iznīcināts un tupējis uz ceļiem. Un ka tagad mani pieceļ no ceļiem ar jaunas nekrietnības, jaunas verdzības un jaunu totālu melu palīdzību. Čehovs ir rakstījis: “Tūkstotis samaitātu kanārijputniņu (prostitūtu) ir labāks kā viens svētulīgs vilks”. Vai atceraties “deviņdesmito gadu samaitātos kanārijputniņus”, viņu aveņkrāsas žaketes pa virsu “Adidasam”? Banalitāte, protams, bezgalīga, tomēr visu apjēdz salīdzinājumā. Un tagad uzmanīgi ielūkojieties svētulīgajos šodienas “dievbijīgo vilku” purnos. Paklausieties, cik iedvesmoti viņi melo par pilsoņu karu Ukrainā! Viss taču ir meli – no pirmā līdz pēdējam vārdam. Nav nekāda pilsoņu kara, bet tie pāris tūkstoši Doņeckas kriminālnoziedznieku, kurus varzā sadzinuši Maskavas polittehnologi, un kuri uzdevuši sevi par “Novorossijas” armiju, kas glābj “Krievu pasauli”, jau sen ir pabēguši.

Tādējādi tagad Ukrainas “pilsoņu” karš turpinās pēc vispārzināmā padomju scenārija, kurā mūsu regulārā armija slepus pildījusi savu mūžīgo “starptautisko pienākumu” te tēlojot korejiešu pilotus, te viltus miera uzturētāju lomā, te militāro padomnieku izskatā.… Ukrainā ir mūsu karaspēka daļas, steigā pārformētas uz līgumattiecībām, pilnā sastāvā, ar norautām uzšuvēm, ar tehniku, munīciju un apgādi, iegājušas suverēnas valsts teritorijā, mimikrējas par atvaļinājumā esošu karavīru ordām. Par tūkstošiem kareivju nāves cenu nodrošinot godkāriem politikāņiem iespēju piepūst vaigus.

Nekrietns pasākums un savā ziņā unikāls ar to, ka visā Krievijas tūkstošgadu vēsturē šis ir pirmais karš, kurā mums nav sabiedroto. Neviena. Tā ka nevaram rēķināties ne ar otro fronti, ne ar militāru vai finansiālu palīdzību, pat ne ar līdzjūtību. Visapkārt vien riebuma pilns nicinājums pret mums, kas esam zaudējuši prātu no ukraiņu brāļu asins garšas. Krievija, protams neies bojā pat šajā netīrajā karā, neatkarīgi no iznākuma. Nekur tā nezudīs, mūsu Dzimtene, kaut vai tāpēc, ka nevienam neesam vajadzīgi. Neesam vajadzīgi ar visiem saviem naftas laukiem, neaptveramajām dabas bagātībām un resursiem, kas no “resursiem” jau sen ir pārvērtušies par “važām”, kas sapin mūsu slimo ekonomiku. Nav pasaulē gribētāju, kas kārotu mūsu sasmakušo preci. Nevienam nav vajadzīgi 140 miljoni neadekvātu pilsoņu, kas nedomājot uz “nacionālā līdera” pirmo klikšķi gatavi uz jebkādu noziegumu.

Un vēl es domāju par to, ka esam kļuvuši par unikāla vēsturiska eksperimenta dalībniekiem, kas demonstrējam visai pasaulei, cik plāna ir civilizācijas plēvīte, kas klāj mūs – Krievijas pilsoņus. Cik viegli tā nokrīt, un ar kādu sajūsmu mēs pārvēršamies no cilvēkiem par asinskāriem necilvēkiem, līdzko atskan laupītāja svilpiens un kliedziens “Sit!” Ko mums sist, atkarībā no konjunktūras laikus pasaka Kremļa saimnieki. Izrādījās, ka laikos pārbaudīto “Sit žīdus, glāb Dzimteni!” viegli pārvērst par “Sit ukropus, glāb krievu pasauli!”. Vai par “Sit pindosus”… vai “Sit piekto kolonu… sit čurkas, … gejus … melnos … sit, sit, sit!!”

Ko glābjam, jau ir aizmirsies. Tad atgādinu: glābjam Putina varu! Viņu un tikai viņu glābj tūkstošiem krievu puišu, kas iet bojā Ukrainas kaujas laukos. Iet bojā, lai nodrošinātu laimīgas vecumdienas pie varas pieklupušiem čekas vampīriem. Ak vai, kādus brīnumainus memuārus sarakstīs šīs vecējošās blaktis par savām sarežģītajām, briesmu un politisku intrigu pilnajām dzīvēm zem varas tapetēm! Visi šie deputāti, ministri un pārējie salašņas, kas drūzmējas ap troni.

Ukraiņu draugi ir nesapratnē – tāda bagāta valsts, kas jums vajadzīgs Ukrainā? Kāpēc pazudiniet savus puišus? Tiešām nav žēl? Lasiet klasiku, dārgie draugi, tur par mums viss ir uzrakstīts, gan par “ko mums vajag?”, gan “kāpēc?”… “Lai liktu sevi pamanīt, mums nācās izstiepties no Bēringa šauruma līdz Oderai… “ ir rakstījis Čaadajevs. Dzirdiet, brāļi ukraiņi – no Bēringa šauruma līdz Oderai un nekādi ne mazāk. “Līdz Oderai”, bet ne “līdz Volgai” vai “līdz Dņeprai” – citādi “nepamanīs”.

Saprotiet, ka mēs esam “vareni”, bet pašlaik nekādas citas varenības pazīmes kā teritorijas lielumu uzrādīt nespējam, tāpēc palikt likumīgajās robežās mums nozīmē krist. Redz, mums tāda īpatnība – zinātniskā vārdā mentalitāte. Ļaunie rusofobi saka, ka tā ir slimība. Nosauc arī diagnozi – megalomānija. Nezinātājiem izklāstīšu simptomātiku, kas patapināta no psihiatrijas mācību grāmatas: “… Slimība izpaužas galējā sava nozīmīguma, zināmības, popularitātes, bagātības, varas, ģenialitātes, politiskās ietekmes pārvērtējuma pakāpē. Iespējama pat savas visvarenības “atskārsme” … psihiatrijā megalomānija tiek aplūkota arī kā vajāšanas mānijas sastāvdaļa … var izpausties arī reformātisma mānijas (lasi – “Domes likumdošanas”), prāvošanās, reliģiozu pārdzīvojumu veidā … Slimais uzskata, ka visi apkārtējie pret viņu izturas negatīvi … ”. Manuprāt, “trāpīts” – visi simptomi sakrīt. Bet jautājums ir – kā rīkojas pieredzējis psihiatrs, kad slimnieks pastāv uz to, ka viņš ir Napoleons? Pareizi, viņš piekrīt. — Jā, jūsu augstība, — maigi pierunā ārsts. – Jūs esat Napoleons… Un slimais nomierinās, ļauj izdarīt nomierinošu poti, uzvilkt nomierinošo apģērbu.

Šķiet, kas var būt vienkāršāk? Kāpēc rietumu plašsaziņas līdzekļiem nepaklanīties? Mēle tak nenokritīs, runājot par Krieviju, tādas mantras nomurrāt, piemēram: “Dižākā no valstīm, ko apdzīvo labsirdīgākā un garīgākā tauta, kas pasaulei nes augstākos taisnīguma un labvēlības paraugus. Kas tic īstajam Dievam …” Un ja mums vēl paklanītos līdz jostas vietai un visa pasaules sabiedrība korī uzdziedātu: “Dievs, sargā Putinu!”, tad mēs varam krist tādā miermīlībā, ka paši sāksim raudāt no mīlestības un aizkustinājuma. Jo lielos vilcienos mēs esam bērni. Dārgs tāds teātris nav, bet cik daudz nāves kaujas laukā varētu novērst?

Tikai nestāstiet atkal par to, ka mēs “savējos nenododam!” Pirmkārt, nododam, ka nemetas. Kurš zina, kur pazuda 250000 krievu Čečenijā? Un vairāk kā pusmiljons Uzbekistānā? Un kur izgaroja Tadžikistānas 350000 krievvalodīgo pilsoņu? Nezināt? Bet tā, lūk, ir tā pati Krievu pasaule, kuru mēs, nezaudējot izslavēto kopības garu, nodevām ar visām iekšām. Turpretim Krimā atriebāmies “uz pilno”. Jo, lūk, nav prātam aptverams, līdz kādam zemiskumam nogājuši nolādētie ukrofašisti, mūžsenajā mūsu Krimā atverot veselus sešus (6) procentus ukraiņu skolu! Pie kam Krimā etnisko ukraiņu ir tikai divdesmit pieci (25) procenti. Asinis stingst dzīslās no tādas brēcošas krievu valodas diskriminācijas!

Saklausījies par šādu apspiešanu, es izlūdzos draugus iepazīstināt mani ar īstu “fašistu” no Labējā sektora. Gatavojoties sarunai, pat palasīju Jaroša programmdokumentus, kas ir ļoti līdzīgi mūsu Krievijas liberāldemokrātiskās partijas (ЛДПР) programmai. Arī pats Jarošs visai atgādina Žirika (Žirinovska) mīkstinātu variantu, tikai ne tik bļaurīgs. Tas ir, līdz tādiem patriotiskiem augstumiem kā krievu zābaku mazgāšana Indijas okeānā, Jarošs, skaidra lieta, nevelk. Atceros, savā laikā Krievijas liberāldemokrātiskā partija ar šādu dvēseli pacilājošu programmu nogrāba pat 25 procentus no mūsu pasaulē vislasošākā elektorāta. Kur nu te Jarošam ar viņa nožēlojamām procenta daļām?

Bet pagaidām es sagatavoju dažus “neērtus” jautājumus un devos uz tikšanos. Ukrainas “Vojenproma” izstādē mani pieveda pie padzīvojušu cilvēku grupas civilapģērbos. Teica – iepazīsties. — Labējais sektors? — Tas pats, — apstiprināja draugi. Es uzreiz sāku sarunu ar puisi, kurš izskatījās jaunāks. Iegrimām sarunā… Ukraiņu fašists izrādījās azerbaidžānis. Ilgi skaidrojāmies, kā viņš līdz tādai dzīvei nonācis? Savā laikā bēdzis no Karabahas. Dzīvojis Odesā, mācījies, strādājis… Tagad frontes priekšējās līnijās. Ļoti steidzās, jo mašīna uz Debaļcevu pēc stundas, un viņš ļoti baidījās nokavēt uz bataljonu. — … nu bet kā ar “Ukraina ukraiņiem?” – vaicāju. — Bet kas tad es esmu jūsuprāt? — Tikko teicāt, ka azerbaidžānis. — Esmu Ukrainas pilsonis… varu parādīt pasi. Un sniedz pasi, kurā vispār nav ailes “nacionalitāte”. Es sāku skaidrot atšķirību starp pilsonību un tautību. Vientiesīgais fašists prāto. — Mani bērni arī ir ukraiņi, — viņš nedroši saka. — Kādi gan jūs ukraiņi, ja esat azerbaidžānis? – es iekaisu. — Dīvains cilvēks, nudien – gājāt brīvprātīgi karot, riskējat ar dzīvību ik dienas, un pat nesaprotat kā vārdā! Pie šiem vārdiem fašists atkal atdzīvojās un noskaldīja kā teicamnieks: — Es aizstāvu Dzimteni!.. Un tālāk viss tādā pašā garā, pasaka par balto bullīti. Vienojāmies, ka viņš ir azerbaidžāņu izcelsmes ukrainis. Ar to arī rasu teorijas neskartais ukrofašists aizbrauca uz savu Debaļcevu aizsargāt Dzimteni.

Viņiem derētu piekomandēt mūsu Duginu, lai iztīra smadzenes. Toties es tagad saprotu, kāpēc galvenie cīnītāji pret fašismu – Doņeckas barveži Zaharčenko un Plotņickis pārmet ukraiņiem to, ka “atdevušies nožēlojamu žīdu vadībai”. Būdams aculiecinieks, apgalvoju: ukraiņu brīvprātīgo bataljonos plosās tāds kupls fašisms, ka šo “nacionālistisko bandu” sastāvā karo ne vien žīdi, bet, kā noskaidrojās, arī azerbaidžāņi un krievi un armēņi, čečeni, gruzīni un tml. … kā tas ir pieņemts pie nešpetniem naciķiem. Paldies Dievam, šai ārprātīgajai zvēriskā ukraiņu nacionālisma trakošanai veiksmīgi stājas pretim mūsu firmīgais krievu “impēriskais internacionālisms”, kuru esam pulējuši gadu desmitiem daudzos karos Korejā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Afganistānā … pavisam nesen Gruzijā – “no pasaran!”, “Fašisms cauri netiks!”, “Krima mūsu!” …

Izskan atļautie saukļi, uzvaras vēstījumi, un mūsu tēvzemi atkal klāj sasmakušais kapsētas klusums, ko mēs saucam par “stabilitāti”, šai himērai piešķirot nacionālās idejas lomu. Stabilitāte jebkādā veidā, caur karu, nāvi, asinīm – par katru cenu. Viltus stabilitātes vārdā mūs pazemo ar televīzijas meliem, “saskrūvē” ar milicijas specvienībām (ОМОН), tiesā netaisnīgās tiesās, sēdina cietumos par dziesmu, par grāmatu, sviešanu policistam ar citronu – mēs klusējam. Tieši mūs, visus krievu tautas 140 miljonus vara kā Gogoļa Pirogovu pļaukā pa vaigiem ar jefreitora uzbļāvienu: “Klusu, netīreļi!”

Klusējam… Iekšēji, dabiski, trakojam kā vulkāni, gatavi plēst un mest, bet klusiņām, lai, nedod Dievs, negrautu “stabilitāti”. Bet vakarā pēc tā paša Gogoļa ieteikuma savos klubos, diskotēkās un filharmonijās mēs “… tā izceļamies mazurkās, ka novedam līdz sajūsmai ne vien dāmas, bet arī pat kavalierus”. Un pēc tam, notraukuši no sejas “dievišķo rasu”, turpinām dudināt par garīgumu un iekšējo brīvību, domājams, tāpēc, ka esam gudri un zinām īstas brīvības un demokrātijas cenu. Bet “hohli” (ukraiņi), stūrgalvīgi un tumsonīgi, stabilitāti nenovērtē un tāpēc negrib klusēt un ciest. Viņiem, redz, dodiet brīvus mēdijus, varas nomaiņas un neatkarīgu tiesu! Viņiem, lūk, korupcija nepatīk! Bet par iekšējo brīvību viņiem jēgas nav, un tāpēc mūsu svētlaimi viņiem neredzēt. Arī taisnība: “Pūlim svētkiem nepavisam nav vajadzīga brīvība”, — ir teicis Brodskis. To apstiprinu kā pūļa ierindnieks. Kā cilvēks, kurš lēnprātīgi un nekurnot nodzīvojis pus gadsimtu padomju verdzībā. Kurš nav sēdējis cietumā par savu pārliecību, nav upurējis savu karjeru, labklājību, dzīvību – kā Marčenko, Saharovs un daudzi citi brīvības apustuļi. Viņi ir gājuši bojā, bet es esmu pacieties, aizturot vemšanu no riebuma pret varu, un nodzīvojis līdz vecumam tāpēc, ka neesmu karotājs, cīnītājs, bet vājš ikdienas cilvēks, kurš baidās no sāpēm, uztraucas par ģimeni, vecākiem, bērniem. Un tagad esmu sašutis par patreizējo režīmu par to, ka tas ar savu nekrietnību atkal, kā padomju laikos, iedzen mani stūrī, kur sirdsapziņa brēc: “Neklusē!”, bet nedrošā sirds čukst” “Nelecies…”

Tikai sabrukuma traģēdija, kuras priekšā ir nokļuvusi Krievija, spiež mani “lekties”, lai darītu dzirdamu manis redzētu īstenību. Tā ir tāda: “Krievija stāv bezdibeņa malā. Kas notiks? Kāds posts mūs gaida? – Vien Dievs zin. Viedais Gubermans esejā par Sokrātu satraukti brīdina: “Vissmagākās paģiras ir no kolektīvās vienprātības reiboņa”. Dievs, dod mums prātu saklausīt šo vienkāršo patiesību! Neļauj galīgi sajukt prātā kompānijā ar varas neprāšiem! Ukraina ir radījusi mūs, krievus. Pabarojusi, izlolojusi un ļaudīs izvedusi veselu tautu. Devusi mums rakstību un ticību. Tāpēc tā mums ir māte, bet Kijeva “krievu pilsētu māte”. Dzimuši Dņepras kristījamā traukā, mēs esam izauguši, izklīduši pa pasauli, kļuvuši bagāti, iesūnojuši … Un tagad, uzklupuši Ukrainai ar visu savu milzīgo dēlu miesu, mēs īstenībā izvarojam savu māti. Pie kam darām to ar sajūsmu un pārgalvīgu bļaustīšanos… Ei jūs, krievu veči, vēl jums nav nelabi no šīs nelietības?

Аркадий Тигай ИНШИ — 2

http://blog.i.ua/user/945445/1647101/

Advertisements

One comment on ““Klusu, netīreļi”. Tāda sajūta pēc brauciena uz Ukrainu. Arkādijs Tigajs 09.03.2015

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s