Kas īsti ir Skolotājs?

No ‘joga House’ glosārija- (“tas, kurš ir spēcīgs, svarīgs“) – garīgs skolotājs, kurš sasniedzis vienību ar Dievu un kurš spēj gan iesvētīt garīgos meklētājus, gan vadīt tos garīgās atbrīvošanās ceļā. Īstam guru ir jābūt lietpratējam svētajos rakstos un jāpiederas pie skolotāju pēctecības.

No ‘The divine life society’ glosārija – guru ir Pats Dievs, kas izpaudies personiskā veidā, lai vadītu mācekļus. Tā Dieva žēlastība ir ieņēmusi guru veidolu. Redzēt guru nozīmē redzēt Dievu. Guru ir vienots ar Dievu. Viņš citos iedveš dievbijību. Viņa klātbūtne attīra visu. Guru patiesi ir sakne starp cilvēku un nemirstīgo. Viņš ir būtne, kurš pacēlies no ‘šis’ uz ‘Tas’ un tādējādi viņam ir brīva un netraucēta piekļuve abās valstībās. Viņš it kā stāv uz nemirstības sliekšņa; un, noliecies, viņš ar vienu roku modina garīgos meklētājus un ar otru roku ceļ viņus mūžīgās līksmes un neierobežotās Īstenības-Apziņas valstībā. Vairāk – http://www.dlshq.org/teachings/guru.htm

No ‘Tantras prakse’- reliģisks paraugs jeb skolotājs, parasti cilvēks, no kura cilvēki saņem iesvētību vai svētību.

No Šrī Šrī Ravi Šankara citātiem- Skolotājs ir ieeja.

Un ieejai ir jābūt vilinošākai par pasauli, tā lai tu līdz tai nonāc. Kāds ir ārā, un ir lietus, pērkons, karsta saule, viņam vajadzīgs patvērums. Viņš raugās apkārt, viņš atrod ieeju. Viņš iet uz ieeju. Ieeja ir aicinošāka, vilinošāka, svinīgāka, priecīgāka par visu pasaulē. Nekas pasaulē nespēj sniegt tādu mieru, prieku, līksmi. Reiz tu pie ieejas nonāc, tu ieej durvīs un redzi pasauli no turienes. Redzi pasauli ar Skolotāja acīm. Tā ir zīme, ka esi nonācis pie Skolotāja. Citādi tu vari stāvēt ārā un skatīties uz durvīm. Bet tiklīdz esi iegājis durvīs, tu visu pasauli redzi ar Skolotāja acīm. Ko tas nozīmē? Katrā situācijā, ar kādu sastopies, tu domāsi, “Ja šāda situācija būtu Skolotāja priekšā, kā viņš rīkotos?” vaiKā rīkotos viņa?” “Ja šis apgrūtinājums nāktu Skolotāja priekšā, kā viņš to uzņemtu?” “Ja kāds apvainotu Skolotāju kā šis, kā viņš rīkotos?” Raugies uz pasauli ar Skolotāja acīm visu laiku. Pasaule izskatās daudz jaukāka; ne kā nelāga vieta. Bet kā mīlestības pilna vieta, līksmes, sadarbības, līdzjūtības un visu tikumu pilna. Pasaule ir daudz lielāka izprieca. Raugoties no ieejas, nav baiļu. Tu raudzīsies uz pasauli bez kādām bailēm. Tu visās attiecībās ar jebkuru būsi bez kādām bailēm. Jo ir patvērums. No mājas iekšpuses tu lūkosies uz zibeņošanu, lūkosies vētrā, lūkosies lietū, lūkosies uz spožu sauli. Iekšā tev ir gaisa kondicionētājs. Vēsi, patīkami. Ārā ir karsts. Tev nav rūpju, jo nav nekā, kas tevi tiešām varētu samulsināt, uzbudināt vai atņemt pilnības sajūtu. Tāda drošības sajūta, tāda pilnības sajūta, un nāk līksme. Tāpēc ir vajadzīgs Skolotājs. Visas attiecības pasaulē iet juku jukām. Tu veido attiecības un tu lauz attiecības. Visas attiecības var salauzt vai izveidot un atkal salauzt. Un ir alkas un nepatika. Tā ir pasaule. Tā ir dzimšanu-miršanu virkne. Bet Skolotājs nav attiecības. Skolotājs ir Klātbūtne. Kas ir nepieciešams, tas ir just Skolotāja klātbūtni, nevis veidot attiecības. Nepadari Skolotāju par daļu no savas pasaules. Tad būs šie, “Ō, viņš paskatījās uz mani.” “Viņš nepaskatījās uz mani .” “Ō, viņš teica tā.” “Viņš neteica tā.” “Ō, kāds ir pietuvināts. Es pietuvināts neesmu.” Ienāk visi šie gruži. Tu jūti Skolotāja Klātbūtni, tas ir mūžīgs. Tas ir bijis ar tevi iepriekš, ir tagad un būs arī uz priekšu. Skolotājs ir Klātbūtne. Pasaule ir nosacītība. Un nosacītībai piemīt ierobežotība. Klātbūtne ir neierobežota. Klātbūtne ir plaša, nebeidzama un visaptveroša, visu iekļaujoša. Un Skolotāja klātbūtne cilvēka dzīvē nesīs piepildījumu visām attiecībām. Ja tavā dzīvē ir Skolotājs, ar Bezgalības klātbūtni visas attiecības gūs piepildījumu. Skat. arī ‘satguru’, ‘ācārya’, ‘upadhyāya’, ‘ārya’, ‘śaktipat’, ‘śakti-sanchar’, ‘dīkṣā’.

… ‘Guru Purnima‘ sauc par Skolotāju dienu, bet īstenībā tā ir Pielūdzēju diena. Guru Purnima ir Jaungada svētki garīgam meklētājam. Līdz Skolotājam nonāk trīs veidu cilvēki – students, māceklis un pielūdzējs.

Students iet pie skolotāja un kaut ko mācās, gūst kaut kādas zināšanas un tad no skolas aiziet. Tur vairāk informācijas nav, tāpat kā skatoties rokasgrāmatā, ceļvedī. Tu ej kopā ar gidu apskatīt kādu vietu, un gids visas vietas parāda, vai kādreiz parāda ceļa policists, vai tu kādam pavaicā, “Kur tas ir?”, un viņš sniedz tev kādas ziņas. Tu tās pieņem un saki, “Labi, paldies”, un ar to beidzas, vai ne? Tu gāji pamatskolā, vidusskolā, un lai kādu pakāpi tu nosauktu, tu vāci informāciju; tu mācījies par prātu, tu mācījies par datoriem, mācījies matemātiku, un mācījies, kā no 2+1 iznāk 3. Students ir cilvēks, kurš vāc zināšanas, bet zināšanas nav apjēga, tā nav viedība, vai ne?

Tad ir māceklis – viņš seko Skolotāja paraugam. Bet māceklis pie Skolotāja ir viedības mācīšanās labad, savas dzīves uzlabošanas labad, apskaidrības gūšanas labad. Viņam ir nolūks, iemesls, tādējādi viņš ne vien vāc zināšanas, bet iet nedaudz dziļāk. Viņš mēģina dzīvē ieviest pārmaiņas. Viņš vēlas no savas dzīves izgūt jēgu. Tas ir māceklis.

Un tad ir pielūdzējs. Viņš tur nav pat viedības dēļ. Viņš vienkārši līksmo mīlestībā. Viņš ir kritis dziļā mīlestībā uz Skolotāju, uz Bezgalīgo, uz Dievu. Viņam nerūp vai gūs apskaidrību, vai ne. Viņam nerūp vai gūs lielu apjēgu jeb viedību, vai ne. Bet viņam vai viņai pietiek ar īsto brīdi un katru brīdi, kad viņš ir grimis dievišķajā mīlestībā. Dievbijīgos atrast gadās ļoti reti. Studentu ir papilnam, mācekļi ir daži, bet pielūdzēji ir reti.

Tas nav nekas dižs, kļūt Dievam vai būt Dievam. Arī tu esi Dievs. Ikkatrs ir Dievs, Dievs ir jau klātesošs, bet diža lieta ir kļūt dievbijīgam. Saprotat? Ikviens, grib vai negrib, jau ir Dievs, bet kaut kur uzplaukst mīlestība, pielūgsme. Kur pielūgsme ir uzziedējusi pilnībā, ir uzplaucis zieds, tā ir pielūgsme, dievbijība. Valdzinājums ir visur, mīlestība ir kaut kur, bet pielūgsme ir reti. Pielūgsme ir ļoti brīnišķīga. Māceklis nāk pie Skolotāja un Guru ar asarām acīs. Ir daudz grūtību, un aizejot viņš aiznes atkal asaras, bet šīs asaras ir citādas, tās ir pateicības asaras. Asaras turpina plūst, bet tās ir no pateicības, no mīlestības; ir ļoti jauki raudāt no mīlestības. Cilvēks, kurš kaut reizi ir raudājis no mīlestības, zin mīlestības un ļaušanās un pielūgsmes garšu, un visa radība viņu ielīksmo. Visa radība ilgojas vien pēc vienas lietas, pēc pārveidotām, no sāļām uz saldām, asarām. Skat. arī ‘bhakta’.

Viens no Budas mācekļiem vārdā Sariputra guva apskaidrību. Kad tas notika, Buda viņam teica, “Tagad ej tālāk, ej pasaulē un sludini, māci un dari to pašu darbu, ko es, nes manu darbu.” Tad Sariputra no Budas aizgāja, bet raudāja un raudāja, un cilvēki viņam taujāja, “Kāpēc raudi, ja esi apskaidrots?” Viņš teica, “Kas no apskaidrības – tā varēja pagaidīt, es būtu pagaidījis. Man tas pat nerūpēja, es to nelūdzu, jo līksme no atrašanās pie Budas kājām bija tik lieliska. Būt pielūgsmē bija tik lieliski, tagad man tas pietrūkst, es dotu priekšroku tam, nevis apskaidrībai.” Nav atdalīšanas, nav atšķirības, nav attāluma, tā tomēr ir cita smarža, cita līksme. Tas ir dievbijīgais; dievbijīgais nekad nevar krist, viņš nespēj krist, tas nav iespējams. Kad Krišna atstāja savu ķermeni, viņš runāja ar Uddhavu. Ar asarām acīs, – “Es nespēju izturēt šo pielūgsmi, kāda šīm ganēm (Gopī) ir pret mani, ej un teic viņām, šīm manām pielūdzējām, ka vienīgi viņas var mani atbrīvot no viņu pateicības un mīlestības.” Tas ir tik brīnišķīgi, viņš līksmo, – “Ej, teic viņām, kas ir dievbijīgo slavēšana. Es neesmu debesīs, es neesmu templī, bet kur dzied mani pielūdzēji, es esmu klāt”. Pielūgsme var kustināt klintis. Reiz bija Dzen Skolotājs, kurš vienmēr domāja, ka ir apskaidrots. Viņš staigāja apkārt, klāstīdams, “Esmu apskaidrots”. Viņam gadījās satikt vienu no viņa Skolotājiem, kurš viņam sniedza mīklu, kādas sauc par koanām. Koana bija šāda – “Statujai ir acis, klusu lejup tek asaras”. To dzirdējis, dzen Skolotājs bija satriekts un teica, “Tur ir dziļums”. Mīlestība ir kaut kas tāds, ka pat Dievišķais par to līksmo. Bezgalība ilgojas pēc tevis tikpat spēcīgi, cik tu pēc tās. Tā gaida, lai tevi saņemtu. Dievs ir tikpat norūpējies būt tuvu kā tu. Tā, kad uz mūsu planētas uzplaukst pielūgsme, Dievs ir ļoti laimīgs. Tāpēc Guru Purnima ir Pielūdzēju diena. Tāpat kā tēva stāvoklis un mātes stāvoklis, ir arī Guru stāvoklis. Mums katram ir jābūt Guru lomā vismaz pret kādu. Mēs tādā esam! Apzināti vai neapzināti, tu kādam esi Guru. Tu sniedz padomus un vadi cilvēkus, sniedzot viņiem mīlošu gādību! Tu to visu dari, bet labi būtu darīt to 100%, negaidot neko pretī – tā ir dzīvošana Guru pamatlikumā. Nav atšķirības starp dievišķo, Patību un Guru. Visi viņi ir viens un tas pats. Meditācija ir atslābinoša un mieru sniedzoša. Domā par šīm lietām, esot pateicīgs, un vaicā, ko cilvēki vēlētos turpmāk, un svētī ikkatru. Mēs saņemam tik daudz svētības, un mums būtu jāsniedz svētība visiem, kam tā vajadzīga.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s