Viltotāja un viltojuma atmaskošana ir neizbēgama. Sergejs Miroņenko

(Var noderēt informācijas plāksnei pie Rīgas uzvarekļa. – IL)

KF Valsts arhīva direktors Sergejs Vladimira d. Miroņenko intervijā V.Hamrajevam par vēsturisko dokumentu lasīšanas vērtīgumu. Nesajaukt vēsturiskus notikumus ar ikbrīža politiskiem apsvērumiem.

20.04.2015

Vai kara vēsturē ir daudz dokumentāru balto plankumu, kuru dēļ rodas dažādi vienu un to pašu notikumu skaidrojumi?

— Balto plankumu ir daudz, un daudz kas ir slēpts joprojām gan Aizsardzības ministrijas (AM) Centrālajā arhīvā, kur glabājas galvenā 2.Pasaules kara laiku karadarbības materiālu daļa, gan arī citos arhīvos. Bet pēdējos gados slepenība ir noņemta milzīgam dokumentu daudzumam. Es personīgi teiktu milzīgu paldies ministrijas vadībai par vietni ‘Memorial’, kurai pateicoties tagad ir vispārpieejamas ziņas par tiem, kuri gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts. Zinu arī, ka AM arhīva darbinieki pēdējos gados dara milzum daudz, lai uzzinātu, kas noticis ar kareivjiem un virsniekiem, kuru liktenis nav zināms joprojām. Nezināmo kartotēkā vēl nesen bija 2 miljoni likteņu.

Tas ir daudz?

— ASV armijā runa ir par atsevišķiem cilvēkiem. Eiropas valstu armijās – par dažiem desmitiem kareivju, kuru liktenis līdz šim nav zināms.

Bet arī bojā gājušo mums bija daudz vairāk kā amerikāņiem ar eiropiešiem?

— Tāpēc, ka par cilvēkiem tad pie mums nedomāja vispār. Tagad mēs mēģinām palīdzēt daudzu šo nezināmo radiniekiem, bet diemžēl ne vienmēr tas izdodas.

Bet darbojas taču meklētāju vienības?

— Aizbrauciet uz Pleskavas apgabalu, kur ir purvi. Es braucu. Tu pacel sūnas, bet tur guļ bojā gājušo dzimtenes aizstāvju kauli. Meklēšanas vienības ir piliens jūrā. Arī ar AM vai mūsu dienesta spēkiem tādu darbu nepaveiksi. Daudzu likteņus noteikt neizdodas, jo tas bija kara sākums, kad kaujās, aplenkumā, gūstā bojā gājušo bija simtiem tūkstošu. To meklēšana ir visas valsts mēroga uzdevums, kāds nav bijis uzstādīts, netiek uzstādīts, un nezinu, kad tiks uzstādīts.

Kāpēc tad tomēr kara sākums izrādījās Padomju armijai tik pēkšņs?

— Aizsardzības ministrija ir atslepenojusi daudz pirmskara dokumentu. Tie īpaši apstrīd versiju par to, ka uzbrukt gatavojusies Padomju Savienība, bet Hitlers 1941.gada 22.jūnijā veicis vien preventīvu triecienu. Tādu plānu padomju vadībai nav bijis. Un arī 200 vācu divīzijas toreiz pie padomju robežām bijušas izvietotas, acīmredzot, ne atturēšanas nolūkā. Mūsu izlūkošana par pretinieka karaspēka savākšanos ir zinājusi. Un arī par precīzu uzbrukuma datumu – 22.jūniju – ir ziņojuši daudzi aģenti: dokumenti šajā sakarā ir atslepenoti. Arhīvos ir saglabājies ziņojums Josifam Staļinam, kuru viņam nosūtījis Valsts drošības tautas komisārs Vsevolods Merkulovs. Komisārs ir nosaucis datumu, norādot uz informatora – mūsu aģenta gaisa spēku (Luftwaffe) štābā. Un Staļins pašrocīgi ir uzlicis rezolūciju: “Varat savu avotu pasūtīt pie *** (jobanoi? – IL) mātes. Tas nav avots, bet dezinformators”.

Ar tādiem vārdiem?

— Jā. Dokuments ir atslepenots. Tagad uzskatīsit mani par nacionālnodevēju, ja esmu par Staļinu teicis kaut ko sliktu?

Kāpēc Staļins neticēja savai izlūkošanai? Uzticējās neuzbrukšanas paktam?

— Viņš vienkārši nespēja iedomāties, ka Vācija pēc sakāves Pirmajā pasaules karā atkal izlems karot divās frontēs. Tā nu, manuprāt, karš bija pārsteigums pirmkārt biedram Staļinam. Viņam personīgi tas kļuva par katastrofu. Bet kad 28.jūlijā krita Minska, Staļinam iestājās pilnīga prostrācija, pilnīga vienaldzība.

No kā tas ir zināms?

— Ir Kremļa Staļina kabineta apmeklētāju žurnāls, kurā atzīmēts, ka vadoņa Kremlī nav vienu dienu, otru dienu, tas ir, 28.jūnijā. Kā kļuvis zināms no Ņikitas Hruščova, Anastasa Mikojana, kā arī Sovnarkoma (vēlāk Valsts Aizsardzības komitejas) lietu pārvaldnieka Čadajeva atmiņām, Staļins bijis “tuvajā vasarnīcā”, bet sazināties ar viņu bijis neiespējami. Neviens nav varējis saprast, kas notiek. Un tad tuvākie līdzgaitnieki – Kļims Vorošilovs, Maļenkovs, Bulgaņins – izšķiras par pavisam ārkārtīgu soli: braukt uz “tuvo vasarnīcu”, ko kategoriski nedrīkstēja bez “saimnieka” izsaukuma. Staļinu viņi atraduši bālu, nomāktu un noklausījušies viņa apbrīnojamos vārdus: “Ļeņins mums atstāja diženu lielvalsti, bet mēs to padirsām”. Viņš domājis, ka ir atbraukuši viņu arestēt. Kad sapratis, ka viņu aicina vadīt cīņu, kļuvis možāks. Un nākošajā dienā izveidota Valsts Aizsardzības komiteja.

Lai kāda būtu attieksme pret personības kultu, bet Staļina personība tobrīd, acīmredzot, tautas garu spēcināja.

— Neapstrīdēšu. Gribētu tikai uzsvērt, ka cilvēki pie mums diemžēl ne visai vērīgi lasa vēsturiskus dokumentus. Slavenajā tostā “Par krievu tautu”, ko 1945.gadā pieņemšana Uzvaras sakarā teicis Josifs Staļins, viņš atzīmēs: “Kāda cita tauta varēja pateikt: jūs neattaisnojāt mūsu cerības, mēs iecelsim jaunu valdību, bet krievu tauta uz to neizgāja”. Tās bija atskaņas no tās krīzes, kuru viņš pārdzīvoja 1941.gada jūnijā. Bet tautas garu manuprāt nostiprināja tas, ka nosargāja Maskavu.

Bet kā tad ar 1941.gada 16.oktobri?

— Tajā dienā tiešām panika ir bijusi drausmīga. Novāktas visas barikāžu vienības, un maskavieši kājām devušies ārā no Maskavas. Pa ielām pūsti pelni: dedzināti slepenie dokumenti, nozaru arhīvi. Izglītības Narkomatā steigā sadedzinājuši pat (Ļeņina atraitnes) Naģeždas Krupskajas arhīvu. Kazaņas stacijā pilnā gatavībā stāvējis vilciens valdības evakuācijai uz Samaru (tolaik Kuibiševu). Bet Staļins palicis Maskavā un izturējies vīrišķīgi. Tagad uzskatīsit mani par staļinistu, ja esmu par Staļinu teicis kaut ko labu?

Tātad, par pirmskara laiku skaidrība ir pilnīga?

— Godīgi sakot, vēsturnieku strīdi būs vienmēr. Bet problēmas – tās pašas runas par viltojumiem – sākas, kad strīds iziet ārpus profesionālajām aprindām. Un tad vēsturisku notikumu bieži skaidro, vadoties no acumirklīgiem politiskā lietderīguma apsvērumiem. Piemēram, kas ir Molotova-Rībentropa pakts?

Padomju Savienības – Vācijas līgums par neuzbrukšanu, kas PSRS ļāva atvirzīt kara sākumu, lai veiktu armijas pārapbruņošanu.

— Tā tas sabiedrībā arī tika uztverts, kad to 1939.gada augustā parakstīja. Bet vēlāk, perestroikas laikā, sabiedrība uzzināja, ka kopā ar paktu tika parakstīts protokols par faktisku Polijas teritorijas sadalīšanu starp Vāciju un Padomju Savienību. PSRS pievienoja arī trīs Baltijas republikas, citas teritorijas.

Tādi bija laiki. Arī Čehoslovākiju, tai nezinot, sadalīja Minhenes vienošanās laikā 1938.gadā.

— Nu un? Ja “sasmērējušies visi”, tad visiem taisnība? Tas neatceļ jautājumu, bija tas pakts kļūda, vai nebija.

Viena versija – pakts ir nevainojams. Ja PSRS 1940.gadā nebūtu iegājusi Polijas un Baltijas teritorijā, tad nav izslēgts, ka Maskava tiktu bombardēta jau pirmajās kara dienās.

— Šīs versijas autori nepamana, ka parakstot līgumu ar Vāciju, mēs dabūjām ar to kopējas robežas, kādas mums 1939. gadā nebija. Latvija, Lietuva, Polija – tās mums īstenībā bija bufervalstis. Lai cik vājas nebūtu viņu armijas, agresijas gadījumā tās mums būtu nodrošinājušas nedēļu, ja ne divas, un nebūtu bijis šā “pēkšņā uzbrukuma”. 1939.gada padomju-vācu pakts ir kļūda, tāpat kā visa agresora pielabināšanas politika, kādu 1938.gadā veda gan Eduards Daladjē (Francijas premjerministrs – “Ъ”), gan Nevils Čemberlens (Lielbritānijas premjerministrs – “Ъ”).

Padomju Savienība pielabināja Hitleru?

— Kā gan citādi. Vācija veidoja “iebrukuma armiju”: zem durkļiem nolika vairākus miljonus vāciešu. Armija ir jāēdina. Nu un Padomju Savienība Vācijai piegādāja graudus, gaļu, pienu un citus lauksaimniecības ražojumus. Piegādāja naftu, kam pateicoties Vācija apgādājās ar degvielu tankiem. Līdz 22.jūnijam, to dienu ieskaitot, no PSRS gāja ešeloni ar retzemju metāliem. Tas viss veicināja kara izvēršanos. Molotova-Rībentropa pakts ir stratēģiska kļūda, lai neteiktu – padomju vadības un personīgi biedra Staļina noziegums.

Tieši noziegums?

— Pildot līgumu, PSRS stiprināja sava ienaidnieka armiju. Izveidojusi armiju, Vācija sāka sagrābt Eiropas valstis, audzējot savu jaudu, tostarp ar jaunām kara rūpnīcām. Un pats galvenais: vācieši uz 1941.gada 22.jūniju ieguva kara pieredzi. Sarkanarmija mācījās karot kara gaitā un pilnīgi iedzīvojās tikai 1942.gada beigās – 1943.gada sākumā. Ņemsim vērā vēl, ka lielā terora gados bija noslaktētas gandrīz visas augstākās militārpersonas, kurām bija lielu karaspēka daļu komandēšanas pieredze. Tad sapratīsit, kāpēc uz 1941.gada septembri gūstā nonākušo mūsu karavīru skaits sasniedza visu pirmskara regulārās armijas apjomu. Vēl – pirmie kara mēneši bija baismīgi tāpēc, ka Padomju armija neatkāpās. Atkāpšanās ir manevrs, bez kura karā neiztiek. Bet mūsu karaspēks bēga. Protams, ne visi – bija, kas cīnījās līdz pēdējam. Un viņu nebija maz. Bet vācu uzbrukuma temps bija pārsteidzošs.

Sanāk, ka Staļina pavēle “ne soli atpakaļ” un apturētāju vienības bija nepieciešamas?

— Ļoti grūts jautājums, kuru es personīgi atbildēt nevaru. Protams, tas nav nekas labs, ja pret atkāpjošos karaspēku nostāda ložmetēju vienības, kuras apšauj savējos. Bet kā lai apstādina fronti, ja tā panikā bēg? Pirmajos kara mēnešos, spriežot no atslepenotiem AM datiem, armija bēgot pametusi vairākus miljonus šauteņu, kuras pēc tam bija jāaizvieto. Bet mēs tajā laikā nedzīvojām. Es nevaru uzņemties ārēja bezkaislīga tiesneša lomu.

Zaldātus netaupīt, bābas vēl piedzemdēs“?

— Šo teicienu piedēvē Georgijam Žukovam. Īstenībā tas ir teikts citā situācijā, un teicis cits karavadonis – Kļims Vorošilovs. Bet Piemaskavā savu lomu, neapstrīdami, nospēlēja gan Žukovs, gan sibīriešu divīzijas, gan sals (autors piemirsis “sarkanos” Krievijas latviešus un okupētajā Latvijā pretlikumīgi mobilizētos latviešus – IL). Bet domāju, ka ar to vien visu izskaidrot nevar, ja neņem vērā katra kareivja un zemessarga sīkstumu un pašaizliedzību – to, ko saucam par varonību. Bet pat jēdziens ‘varonība’, manuprāt, nevar pilnībā izskaidrot tā sīkstuma un pašupurēšanās dabu.

— “Krievija liela, bet nav kur atkāpties – aiz muguras Maskava”?

— Neviens nekad tādus vārdus nav teicis.

Varbūt arī poļitruka Kločkova nav bijis?

— Poļitruks Vasilijs Kločkovs gājis bojā 1941.gada 16.novembrī. Apglabāts brāļu kapā Piemaskavas sādžas Ņeļidovo nomalē. Vārdus, kurus tagad zin visā valstī , šim poļitrukam ir piedēvējuši avīzes “Krasnaja Zvezda” (Sarkanā Zvaigzne) darbinieki; šajā avīzē 1942.gada 22.janvārī ir publicēts apcerējums “Par 28 kritušajiem varoņiem”. “28 gvardes kaujinieku-panfiloviešu varoņdarbs , kas izgaismots presē, ir korespondenta Koroķejeva, “Sarkanās Zvaigznes” redaktora” Ortenberga un īpaši avīzes literārā sekretāra izdomājums. Šis izdomājums ir atkārtots rakstnieku N.Ķihonova, V.Stavska, A.Beka, N.Kuzņecova, V.Ļipko, Svetlova un citu darbos, un plaši propagandēts Padomju Savienības iedzīvotājiem”. Šeit es citēju uzziņu-ziņojumu, kuru no izmeklēšanas materiāliem sagatavojis un 1948.gada 10.maijā parakstījis PSRS Bruņoto spēku galvenais kara prokurors Nikolajs Afanasjevs.

Kāpēc bija vajadzīga izmeklēšana?

— Tāpēc, ka jau sākot ar 1942.gadu starp dzīvajiem sāka parādīties kaujinieki no tiem pašiem 28 panfiloviešiem, kuri bija apglabāto sarakstā. Un kad parādījās septītais “augšāmcēlušais” sākās pārbaude. Izmeklēšanas materiāli tika nodoti Andrejam Ždanovam, VK(b)P Centrālkomitejas ideoloģijas sekretāram, un vairākus gadu desmitus neviens par tiem neko nezināja.

Droši vien, nekā briesmīga tur nav, ja “neviens nezināja”. Es kopš bērnības viņus uzskatīju par varoņiem un negribu domāt citādāk.

— Man nav svarīgi, kā un kas jums negribas. Ir vēsturiski fakti, ir dokumenti, kuri tos apstiprina. Bet ar visu citu lai noņemas psīhologi.

Karavīru varoņdarbs paliek varoņdarbs, pat ja žurnālisti to izskaistinājuši vai kaut ko piedomājuši klāt varoņu vietā.

— Nevis “piedomājuši”, bet izdomājuši. Un ja “nekā briesmīga” nav, ko tad uzskatīt par “vēstures viltotājiem”: kara žurnālistus vai kara prokurorus? Kauja ar vācu tankiem tajā apvidū ir bijusi, tas izriet no izmeklēšanas rezultātiem. Tikai ar tankiem kāvies viss pulks, bojā gājuši vairāk kā 100 cilvēki. Bet par varoņiem kļuva “28 panfilovieši”, par kuru varonību pulka komandieri uzzināja no avīzes raksta. Padomju iekārtas nelaime tāda arī bija, ka izdomātie varoņi bija daudz svarīgāki par īstajiem. Atgādināšu, ka tieši Staļins 1947.gadā atcēla uzvaras svinības 9.maijā. Viltojums tāpat kā jebkuri meli ir kaitīgs gan varai, gan sabiedrībai. Agri vai vēlu, patiesība vienmēr iznāk virspusē. Falsifikācija, bet labāk teikt krieviski – meli, izdomājums, tas ir viltojums patiesības izskatā, kas spēj izraisīt aizdomas attiecībā uz patiesiem Lielā Tēvijas kara laika masveida varonības faktiem. Tāpat kā tiesā. Ja starp daudziem patiesiem pierādījumiem gadās viltojums – nevar ticēt nevienam.

Pirms vairākiem gadiem Eiropā tika izvirzīts jautājums par komunistiskās ideoloģijas pielīdzināšanu nacistiskajai. Tagad tas ir izdarīts Ukrainā. Krievijas komunisti un patrioti tajā saredz mēģinājumu pārskatīt Otrā pasaules kara iznākumu, falsificēt Nirnbergas spriedumu.

— Nu, kāpēc gan mums ar jums ielauzties politiķu spēlēs?

Jautājums vispār bija krass. Prezidentam nācās 2009.gadā izveidot īpašu komisiju.

— Un kur tagad ir šī komisija, ko dara? Ja kāds par to atceras, tad tikai nosaukuma dēļ – “lai pretdarbotos mēģinājumiem falsificēt vēsturi, kaitējot Krievijas Federācijas interesēm”. Jādomā, ka ir pieņemts, ka mēdz būt falsifikācijas Krievijas labā. Labāk atgriezīsimies pie profesionālas sarunas.

Atgriezīsimies pie padomju iekārtas. Hitlerieši sagrāba PSRS teritoriju, solot padomju ļaudīm atbrīvot viņus no boļševiku jūga. Bet tauta saliedējās ap boļševikiem.

— Pretpadomju noskaņojums bija spēcīgs; kolektivizāciju un 1937.gadu neviens aizmirsis nebija. Tāpēc Hitlers bija pārliecināts, ka PSRS nenoturēsies. Tomēr tas, kurš nāk ar atbrīvotāja misiju, pret okupētās teritorijas ļaudīm izturas pavisam citādāk. Vācieši slāvus par cilvēkiem neuzskatīja. Un tāpēc, konstatējuši kolhozu iekārtu, to neatcēla. Sistēma izrādījās ērta: ļāva atņemt lauciniekiem visu, ko viņi izaudzēja, un nosūtīt uz Vāciju. Un pēc tam sāka izvest cilvēkus spaidu darbam. Un saņēma vācieši antifašistisko pagrīdi, piemēram, “Sarkano gvardi” Krasnodonā un partizāņu karu.

Bet radās arī Krievu atbrīvošanas armija – divas divīzijas, ko komandēja Sarkanarmijas ģenerālis Andrejs Vlasovs.

— KAA īsti nedabūja karot tā paša iemesla dēļ: slāvus, krievus neuzskatīja par cilvēkiem. Kad Himlers Hitleram ieteica šīs divas divīzijas mest Austrumu frontē, karš jau gāja uz beigām. Hitlers atteicās, jo bija pārliecināts, ka viņiem nevar uzticēties. Tās apspriedes stenogramma ir saglabājusies un drīz tiks publicēta.

Varbūt tā bija dabiska neuzticība pret nodevēju?

— Ar nodevību ne viss ir tik vienkārši kā jums šķiet. Uz brīdi, kad viņa 2.triecienarmija 1942.gada aprīlī atradās iedzīta purvos pie Lapsas Deguna (Лисый Нос), Andrejs Vlasovs bija labākais divīzijas komandieris Sarkanajā armijā. Par Maskavas aizstāvēšanu viņš bija apbalvots ar Ļeņina ordeni. Tas ir fakts.

Viņš savlaicīgi neizpildīja pavēli par karaspēka atvilkšanu, un viņa armija nokļuva aplenkumā.

— Karaspēku no purviem varēja izvest pa nelielu zemes šaurumu. Bet Vlasovam lika pirmkārt izvest tehniku. Pavēlēja Kļims Vorošilovs, un tad tika teikti tie vārdi “zaldātus bābas piedzemdēs”. Ģenerālis ar zaldātiem palika ielenkumā, drīz padevās gūstā. Bet tālāk notika tā kā notika. Un arī tas ir fakts. Vēsture ir nežēlīga zinātne. Pēc dažiem mēnešiem parādīsies arhīvu dienesta iniciēts trīssējumu izdevums par “vlasoviešu procesu”, kurā pirmo reizi būs publicēti autentiski paša Vlasova, citu KAA ģenerāļu nopratināšanas protokoli, kuri ir bijuši slepeni daudzus gadus. Ja vēlaties saprast, kas tad ir bijis krievu kolaboracionisms Lielā Tēvijas kara laikā, palasiet.

Varbūt tāpēc katru gūstekni toreiz uzskatīja par nodevēju?

— Ne katru. No tiem karavīriem, kurus atbrīvoja no vācu lēģeriem, uz GULAGU nosūtīja mazāk par 10%. Pārējos pārbaudīja, iedeva ieroci un nosūtīja uz fronti. Attieksme pret gūstu kā nodevību izveidojās kopš pirmajām kara dienām vispārējas nostādnes – “uzvara vai nāve” – ietekmē. Galīgi tā nostiprinājās pēc tam, kad Staļins atteicās iemainīt savu vācu gūstā nokļuvušo dēlu Jakovu pret feldmaršalu Paulusu, kas tika saņemts gūstā Staļingradā.

Kā saprast to, ka viss tas laiks, ko mēs saucam par Lielo Tēvijas, Rietumiem turpina būt nezināms karš. Dažās valstīs – piemēram, ASV – par uzvarētājiem uzskata amerikāņus.

— Vēsturniekiem jautājums par uzvarētājiem nerodas. ASV iedzīvotājiem Otrā pasaules kara vēsturē svarīgāka ir Pīrlharbora, karš ar Japānu. Bet Vīne tagad gatavojas svinēt savas atbrīvošanas jubileju, un tās iedzīvotāji godinās mūsu maršalu Fjodoru Tolbuhinu. “Karavīru radio” (“Солдатское радио” – šķiet, domāta karavīru mutvārdu saziņa – IL) Lielā Tēvijas kara laikā vēstīja, ka vislabāk karot ir maršala Tolbuhina vadībā – viņš karavīrus taupīja. Maršals taupīja arī Vīni – ieņēma pilsētu, to nesagraujot, par ko austrieši ir viņam pateicīgi līdz šai dienai. Tiesa, par karadarbību Austrumu frontē Rietumos zin maz.

Tātad, vai vēstures falsifikācija ir iespējama?

— Īsts vēsturnieks vienmēr aizraksies līdz patiesībai. Jo vairāk mūsu birokrātiskajā valstī, kur viens dokuments ir reģistrēts daudzās vietās. Piemēram, kāda varas iestāde pieņēmusi kādu lēmumu, par ko sastādīts dokuments. To noteikti paraksta noteikta amatpersona, dokumentam tiek piešķirts lietvedības numurs, to iereģistrē, uzrādot rekvizītus.

Vai tad nevar saglabāt īstu numuru un īsta priekšnieka parakstu, bet nomainīt dokumenta saturu?

— Bet īstā dokumenta kopijas tiek izsūtītas uz citām instancēm – varas iestādēm (augstāk un zemāk stāvošām), uz blakusorganizācijām. Tām pirms nosūtīšanas piešķir izejošo numuru kā sarakstei. Bet pēc tam saņēmēja iestāde dokumentam piešķir savu ienākošo numuru, iereģistrē utt. Arhīvi un tajos glabātie dokumenti atmaskos katru viltojumu. Savā laikā mūsu arhīva darbinieki viegli atmaskoja “dokumentu” par to, ka Staļins bijis ohrankas aģents. Man pašam kāds zinātkārs darbonis rādīja protokola kopiju (viltotājiem ir tikai kopijas) par NKVD un gestapo sadarbību, kuru parakstījis Lavrentijs Berija un Heinrihs Millers. Pat bez arhīviem bija skaidrs, ka tas ir viltojums. Dokumentus viltot var, bet viltotāja un viltojuma atmaskošana ir neizbēgama.

http://www.kommersant.ru/doc/2712788

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s