Kultūrmarksisma definīcijas. + Kā izravēt kultūrmarksismu vienā paaudzē. Brandon Smith 10/23/2015

(Kad Latvijā būs publicēts pētījums, apmēram, ‘Kultūrmarksisms kā komunisma aizvietojums pēcpadomju Latvijā’, un skolnieki mācīsies kā ar šo sērgu tikt galā, tā būs Latvijas sabiedrības zinātņu nulltā dzimšanas diena.

Mums, piemēram, padomju laika latviešiem vai austrumvāciešiem, kas esam tradicionālā marksisma antikultūras manāmi degradēti, droši vien nāksies piekrist kultūrmarksistu uzskatam, ka cilvēku uzvedību ar kultūras ietekmi mainīt var – vismaz, ja ar to domā uzvedības kropļošanu. Domāju, ka definējot kultūrmarksismu būtu jāsaka arī par morāles relatīvismu, labā-ļaunā neatšķiršanu un tamlīdzīgi. Un par degradētas nācijas kultūras atkopšanu. Par kultūrmarksismu būtu jārunā kā par antikultūru.

Pagaidām kaut vai šis tulkojums, ļoti svētīgs smadzeņu vēdināšanai. I.L.)

1. definīcija.

Kultūrmarksisms ir ideoloģija, kas uzsver kultūru kā galveno nevienlīdzības cēloni. Pētnieki kultūrmarksismu un tā ietekmi mēdz saredzēt kā nozīmīgu politkorektuma cēloni un kā nozīmīgu manāma rietumu pasaules cilvēcības, sabiedrisko zinātņu, kultūras un civilizācijas pagrimuma cēloni.

http://en.metapedia.org/wiki/Cultural_Marxism

2. definīcija

Kultūrmarksisms ir pakāpeniska visu tradīciju, valodu, reliģiju, individualitātes, valdību, ģimeņu, likumu un kārtību nojaukšana ar nolūku nākotnē pārkrāmēt sabiedrību kā komunistiskajā utopijā. Šajā utopijā nebūtu dzimumu, tradīciju, tikumības, dieva vai pat ģimenes vai valsts priekšstatu. To, ka šāda filosofija nestrādā, ir pierādījis jau Vladimirs Ļeņins, kurš tādā ievirzē mēģināja uzraudzīt un pakļaut cilvēkus. Pirms nāves viņš atzina, ka vienīgā īstā sistēma, kurā cilvēki saprot kā sadzīvot, ir kapitālisms…. Ļeņins zināja, ka bija kādi rietumnieku idioti, kuri turpināja izplatīt komunisma idejas ilgi pēc tam, kad Ļeņins jau bija padevies…. viņš šos cilvēkus sauca par noderīgiem idiotiem, jo viņiem ir vairāk emociju kā smadzeņu, un viņus nākotnē var izmantot rietumvalstu militārā apvērsumā, jo pilsoņi jau būtu izvirtuši un slimi un vāji no indīgajām idejām, pagrimuma iekārēm un neprātīgām izklaidēm.

http://www.urbandictionary.com/define.php?term=cultural+marxism

3. definīcija
Kultūrmarksisms ir pelnījis palamu ‘Rietumu pasaules lielākais vēzis’, bet tikai daži zin, kas tas ir.

Kultūrmarksisms ir marksisma atzars, kas ražo politkorektumu, multikulturālismu un viltus antirasismu. Atšķirībā no tradicionālā marksisma, kas pievēršas ekonomikai, kultūrmarksisms pievēršas kultūrai. Tas apgalvo, ka visi cilvēku uzvedības veidi ir kultūras (nevis iedzimtības/rāses) rezultāts un tādējādi pārveidojami pēc vajadzības. Kultūrmarksisti absurdi noliedz dzimumu un rāsu bioloģisko īstenību un cenšas pierādīt, ka dzimums un rāse ir “sociāli konstrukti”. Neraugoties uz to kultūrmarksisti atbalsta uz rāsi pamatotu ne-balto identitātes politiku. Kultūrmarksisti tipiski atbalsta citu rāsi iekļaujošu darbību, piedāvāšanās stāvokli (pretstatā nācijai, kas sakņojas kopīgos senčos), kas ne-rietumu reliģijas paceļ pāri rietumu reliģijām, atbalsta runas standartus un cenzūru, multikulturālismu, noviržu mācīšanu, pretrietumniecisku izglītības kursu, dzimumattiecību normu kroplu mainīšanu un pretvīriešu feminismu, balto cilvēku īpašumu atņemšanu un Trešās pasaules imigrāciju rietumu zemēs. Kultūrmarksisti ir veicinājuši ideju par to, ka balto bērnu dzemdināšanas vietā baltajiem cilvēkiem ir jāveic starprāsu precības vai jāadoptē ne-balto bērni. ‘Samuel P. Huntington’s ir apgalvojis, ka kultūrmarksisms ir pretbalto ideoloģija. Kultūrmarksisma kritiķi ir apgalvojuši, ka kultūrmarksisti tiecas paveikt balto cilvēku genocīdu ar ne-balto imigrāciju, asimilāciju, starprāsu adopciju un starprāsu laulībām.

Nozīmīgi kultūrmarksisti: Antonio Gramsci, Horkheimer and Adorno, Herbert Marcuse, Franz Boas, Israel Ehrenberg (aka Ashley Montagu), Richard Lewontin, Stephen Jay Gould, un citi.

Kultūrmarksismam pretēji jēdzieni:
Genofīlija: savas rāses mīlēšana. Dabisks instinkts, ko kultūrmarksisti cenšas noliegt (mazākais, attiecībā uz baltajiem).
Identitāra reliģija: sens reliģijas veids, kas uzsver pēctecības pienākumus. Tai nelokāmi pretojas kristīgie kultūrmarksisti (vismaz attiecībā uz baltajiem). Gandrīz cauri visai cilvēces vēsturei identitāra reliģija (saukta arī etno-reliģija), ir bijusi norma.

Nozīmīgi citāti:
“Kultūrmarksisma būtība ir masveidīgas imigrācijas/atvērtu robežu atbalsts.”
“Kultūrmarksistu galamērķis ir balto genocīds.”
“Politkorektums ir kultūrmarksisms.”
“Kultūrmarksisti ir pārņēmuši plašsaziņas, izglītības, kristietības galvenā virziena (konservatīvā un liberālā), tiesu un finanšu iestādes. Viņu mērķis ir rietumu civilizācijas un īpaši balto cilvēku iznīcināšana.”

http://destoryculturalmarxism.blogspot.com/2013/01/what-is-cultural-marxism.html

——————————

Pasaulē ir ļoti maz pamatotu dalījumu kultūras ziņā. Vairums to ir radušies patvaļīgi, ne tikai politiskās un finanšu elites, bet arī noderīgo idiotu un akadēmiju netīrās zāles apsēdušu neprātīgu asistentu radīti.

Varbūt nav nemaz kļūda, ka kultūrmarksisti “sociālā taisnīguma kareivju” formā, politkorektisti un feministes tiecas radīt mākslīgus dalījumus starp cilvēkiem un “šķirām”, uzbrūkot un homogenizējot pavisam īstus un dabiskus cilvēku sadalījumus, kas sakņojas bioloģiskajā īstenībā un iedzimtās ģenētiskās un psīholoģiskās īpatnībās. Tas ir tas, ko kultūrmarksisti dara: skalda un valda, vai homogenizē un valda, lai kādu situāciju gadītos piesaukt.

Visparastāk viņi to dara, patvaļīgi piešķirot “upura statusu” dažādām šķirām, tādējādi tās atdalot citu no citas, pamatojot ar to, cik “apspiestas” tās, domājams, irJo statistiski mazāk redzama ir kāda grupa (mazāk pārstāvēta nodarbinātības, plašsaziņas, izglītības, populācijas utml. jomās) kādā rietumu sabiedrībā krāsas, izcelsmes, dzimumorientācijas, dzimuma utt. ziņā, jo lielāka varbūtība, ka sociālā taisnīguma vārtsargi piešķirs tai upura grupas statusu. Baltie un vīrieši (dabiski vīrieši), protams, ir tālu no saraksta beigām, lai būtu iemesls žēloties. Un mēs arvien esam sociālā taisnīguma kareivju un interneta bandu – kā kādas absurdas teorijas, “patriarhijas” uzturētāju – uzbrukumu mērķis.

Kultūrmarksisms īstenībā uzbrūk un kaitē katram cilvēkam. Tomēr mans šajā rakstā uzsvērtais personisko risinājumu saraksts būs lielā mērā vērsts uz sociālā taisnīguma kulta uzbrukumu pašlaik izvēlētākajām mērķa kategorijām.

Parasti es par politkorektkultismu un sociālo taisnīgumu nerakstu, jo šī kustība ir vien lielākas problēmas, tas ir, kolektīvisma problēmas, simptoms. Vienīgais īstais un skaidrais sociālais (grupu) dalījums ir dalījums kolektīvistos un individuālistos – tajos, kuri uzskata, ka cilvēkam ir jāpakļaujas grupas saprātam, un tajos, kuri uzskata, ka grupai bez cilvēka saprāta nav jēgas.

Par sociālā taisnīguma kulta kaitīguma un loģiskā pretrunīguma saknēm esmu jau izteicies tādos rakstos kā ‘The Twisted Motives Behind Political Correctness’ un ‘The Future Costs Of Politically Correct Cultism.’

Internetā ir daudz saprātīgu komentatoru, kuri neatlaidīgi ar spriedumiem un loģiku atspēko politkorektistu baru, un šo kaujas lauku atstāju viņiem. Šajā rakstā es vēlētos turpināt savu pētījumu, bet ar mērķi piedāvāt kādus īstus un taustāmus risinājumus. Un tāpat kā lielākā daļa risinājumu, tie ir cilvēkā, kuram vajadzētu novilkt robežu smiltīs un mainīt savu attieksmi pret kultūrmarksisma karaļvalsti. Tas nav stāsts par grupām, organizācijām vai valdībām.

Pirmkārt, būsim skaidrībā, ka kultūrmarksisms mūsu dzīves veidam jau ir nodarījis vislielāko kaitējumu, kādu vien spējīgs nodarīt. Un ar kaitējumu es domāju to seno sabiedrības pamatu iznīcināšanu, kas nodrošina  noturīgumu un labklājību. Tostarp iznīcinot tradicionālās (ne valdības apstiprinātas) laulības, ģimenes, dzimumu lomu utml. (ar kā nojaukšanu klaji plātās kultūrmarksisti).

Rietumu tautās aug vīriešu pašnāvību procents . Sieviešu apliecinātie laimīguma un apmierinātības līmeņi krītas, neraugoties uz to, ka tām gadu desmitiem ir darba algas vienlīdzība, neraugoties uz to, ka viņas ir apsteigušas vīriešus izglītības jomā, un neraugoties uz to, ka viņu varā pilnībā ir ģimenes plānošana. Jā, atalgojuma plaisa ir pastāvīgi dogmatizēts Lohnesa briesmoņa mēroga mīts, ko pirms gadiem atmaskojuši ekonomisti, piemēram, Thomas Sowell.

Laulību procents ir vēsturiski zems kopš 1970-ajiem gadiem un sociāltaisnīguma aktīvisma sākuma. Protams, parasti tiek argumentēts, ka vairāk ir vainīga ekonomiskā lejupslīde, nevis kultūrmarksisms. Atliekot malā augošo tādu cilvēku uzplūdu, kuri baidās noasiņot laulības šķiršanu kārtošanās, kas pamatojas dubultstandartos, – Rietumu ekonomikas lejupslīdi (un tādējādi laulību lejupslīdi) tomēr var attiecināt uz acīmredzamo spēlēšanos ar parādiem. Un spēlēšanos ar parādiem veicina tieši sociālistiskā likumdošana, tiesību programmas un ļaušanās sociālās labklājības atkarības  programmām, jo vairāk – tā saistās ar militārajiem izdevumiem.

Tāpēc kultūrmarksisms un tā perversie pūliņi ar spēku “harmonizēt” turību ar nodokļu slogu un dzīves apstākļu uzlabošanu īstenībā ir radījuši īsti ekonomiskus nosacījumus , kuros laulība ir padarīta neaizsargāta un ģimenes nenoturīgas.

Sievietēm kļūstot arvien nelaimīgākām, vīriešus un vīrestību kultūrmarksisti (galvenokārt feministes) ir būtiski demonizējuši kā “toksisku” parādību. Šī propagandas kampaņa ir bijusi tik sekmīga, ka vīrieši daudzās lielākajās pasaules valstīs sāk visos nodomos un lēmumos sekot bezdzimuma dzīvesveidam , kas pasargā no kolektīvistu uzmācības un spriedelējumiem.

It kā ar psīholoģisku iebiedēšanu būtu par maz, izvēršas vīrieša ķermeņa ķimizēšana, piesārņojot to ar estrogēnu imitējošu ķīmiju, ko satur rūpnīcu pārtika, plastmasas un pārtika uz sojas pamata. Pārsvaru gūst vīrieša parastā testosterona līmeņa noslīdēšana un aizvien augošā vīriešu un zēnu jauno paaudžu hormonālā feminizācija.

Netieša ķīmijas ietekme nav vienīgie draudi. Puišu (biežāk kā meiteņu) tieša sazāļošanās ar psichotropiskajām vielām , dabiskās tieksmes pakļaujot ķermeņa inženierijai un drudžainībai valsts skolās, ir epidēmiska, liekot puišiem uzvesties kā meitenēm.

Beidzot, kultūrmarksistu svētais Grāls vienmēr ir bijusi brīvas runas un domas izskaušana. Bet tas jau ar valdības varu ir darīts vienmēr – vismaz ne tikai tagad. Sociālā taisnīguma kultisti vairāk paļaujas uz kolektīvā spiediena un publiskas kaunināšanas taktiku. Viņi konstruē vidi, kādā cilvēki jūtas spiesti sevi pašcenzūrēt, izvairoties no raganu mednieku un pirkstu kratītāju bārstītas krusas.

Tā, ko kultūrmarkstisti uzskata par domu noziegumiem, apkarošanai viņi izmanto valdības spēku, tomēr parasti palēnām. Kādreiz – un tā ir varas izmantošana – spiež, piemēram, kristiešiem piederošu kūku uzņēmumu strādāt kādu viesību rīkotājiem, kuri jūtas tiesīgi pieprasīt sev geju kāzu torti. Citreiz – un tas var notikt valsts skolā – piespiež ļaut puišiem meiteņu tualetē vai sargtelpā saģērbties kā meitenēm. Citreiz tā var būt pazeminātu standartu un kvotu ieviešana, – lai piespiestu uzņēmumus līgt darbā cilvēkus ar upura grupas statusu, pat ja viņi šim darbam nav kvalificēti.

Visa šāda rīcība ietekmē citu cilvēku brīvības un privātuma tiesības – viss zem “vienlīdzības” maskas. Un tā kā kultūrmarksistiem savas pastāvēšanas pamatojumam ir nepieciešams pastāvīgi atrast arvien lielākus apspiešanas un nevienlīdzības veidus, uztiepumi cilvēka brīvībai nebeigsies nekad. Pašlaik cilvēki varētu apgalvot, ka tāda uztiepšana ir “maza”, un ka nav ko bažīties. Ka tas notiekot ar svešiniekiem vai tāliem kaimiņiem, ne jau ar viņiem; – tad kāpēc satraukties? (Patiesu) brīvības kustību cīnītāji pilnībā apjēdz, ka šāda domāšana ir muļķīga; viena cilvēka individuālo brīvību mīdīšana ir VISU cilvēku individuālo brīvību mīdīšana. Totalitariānisms ir vīruss, kas barojas no viena cilvēka uz nākošo, līdz tā ēdienkartē nokļūst visi.

Nepavisam nepietiek vienkārši turpināt norādīt uz politkorektuma vājprātu. Mums ir jāveic iedarbīgi soļi, lai jau darbojošos sagrāvi pagrieztu atpakaļ.

Tādējādi, te būs mani risinājumi, kuri cilvēkiem būtu jālaiž darbā savā ikdienas dzīvē, neraugoties uz iespējamu pretestību.

Tev ir draugi vai ģimenes locekļi ar kreisiskuma noslieci? Nu un tad?

Strādā darba vietā, kur ņudz no sociālā taisnīguma ideologiem? Izbeidz uztvert viņus kā vienādojuma daļu, jo viņiem nav nozīmes.

Esi nobažījies par attiecību zaudējumu, ja pretosies? Saki – laimīgu taciņu!

Tas ir tas, kas jādara brīvi domājošam, ja viņš vēlas pretoties un pagriezt atpakaļ kultūrmarksisma kolektīvistu murgus.

*

Neļaujies kaunināt: sociāltaisnībnieki paļaujas uz kaunināšanas taktiku, parasti pretiniekam ceļot neslavu, piekarinot tam birkas, kas īstenībā uz viņu neattiecas, – lai tā ietekmētu pretinieka pamatojumus un uzvedību. Ja tu neliecies zinis apsaukāšanu par fanātiķi, rasistu, seksistu, sieviešu nīdēju, homofobu utt., tad neko daudz tev īsti vairs nevar padarīt.

*

Neesi pašcenzors: tas nenozīmē, ka tev jāmaina sava dzīve, kļūstot naidīgam vai stūrgalvīgam kā ēzelim. Tas nozīmē, ka domu policijai ir vara pār tevi tikai tad, kad tu pats tai atdod varu. Runā to, ko gribi pateikt, kad to gribi, un dari to ar smaidu. Lai politkorektums puto un kauc, līdz dabū aneirismu. Kultūrmarksisti parasti ir gļēvuļi. Viņi izvairās no sadursmes tāpat kā no loģikas, – tad kāpēc bīties?

*

Apjēdz ka nav tādas lietas kā balto privilēģijas vai vīriešu privilēģijas. Īstenībā tās ir tikai par likumīgām pataisītas upurgrupu statusa “privilēģijas”. Nav balto, vīriešu, balto vīriešu vai dabisku balto vīriešu privilēģiju. Kad sastopies ar tādiem apgalvojumiem, prasi tādas privilēģijas pierādīt. Tu vienmēr saņemsi garu nekādi nepamatotu attīstītās pasaules problēmu un kaišu sarakstu. Tās ir viegli atmaskojamas sarunu tēmas un un tā ir sagrozīta statistika. Cilvēkiem nav jājūtas vainīgiem, ka dzimuši tādi kā dzimuši un ka tas pieskaitot mūs pie “baltajiem vīriešu velniem”.

*

Lai atvairītu apgalvojumus, prasi faktus: kultūrmarksisti ir raduši pamatot ar viedokļiem, nevis ar faktiem. Sniedz viņu apgalvojumiem pretējus faktus un prasi pretī faktus un liecības. Viedokļi ir tukši, ja cilvēks nav gatavs sniegt pamatojošus faktus, kad tiek jautāts.

*

Neielaidies “neapzināto aizspriedumu” spēlē: ja sociāltaisnīguma kultists nespēj tavai nostājai likt pretim faktus vai loģiku, viņš vienmēr atgriezīsies pie vecajām rezervēm – ka tu savā izpratnē esot aprobežots, jo neesot dzīvojis viņa (upurgrupas, piem., krievvalodīgā, žīda, migranta – I.L.) kurpēs. Es piekrītu. Īstenībā es gribētu atzīmēt, ka šī ierobežotas uztveres īstenība tikpat labi attiecas arī uz VIŅU. Viņš nav dzīvojis manās kurpēs, tāpēc viņš nav tādā stāvoklī, lai varētu apgalvot, ka es baudu “privilēģijas”, kādu viņam nav.  Tāpēc fakti un liecības ir ļoti svarīgi, un kad darīšana ir ar kultūrmarksismu, anekdotiskas liecības un personiskas sajūtas ir nevietā.

 *

Liec kultūrmarksistam apjēgt, ka viņa bailēm un sajūtām nav pamata: nevienam nav tiesību prasīt, lai ar viņa sajūtām tiek galā citi. Un cilvēka bailes ir galīgi mazsvarīgas. Vai problēma ir neesoša “nelikumības kultūra”, vai problēma ir bailes, ko augstprātīgs kultūrmarksists sajūt kā privātu ieroci, – viņa nesaprātīgās bailes nav tava rūpe. Kāpēc katram cilvēkam būtu jāatsakās no savas brīvības kāda bailuļa mierināšanas vārdā?

*

Prasi, lai sabiedrība ciena tavas iedzimtās cilvēka tiesības: kolektīvisma galējā propagandas vēsts ir, ka nepastāv iedzimtas tiesības vai brīvības, un ka visas tiesības ir patvaļīgas un grupas vai valsts untumam pakļautas. Tā propaganda ir melīga. Esmu plaši rakstījis par iedzimtām tiesībām, iedzimtu psīholoģisko būtību un dabiskajiem likumiem, norādot uz dažādām slavenībām, zinātniekiem un domātājiem, tostarp Akvinas Tomu, Karlu Gustavu Jungu, Stīvenu Pinkeru utt., un es aicinu lasītājus pētīt manus daudzos rakstus par individuālismu. Brīvība ir iedzimts jēdziens ar vispār izprastiem aspektiem. Neviena grupa vai kolektīvs nav svarīgāka par cilvēka brīvību. Nevienai mākslīgai sabiedrībai nav pārākums pār cilvēkiem šajā sabiedrībā. Kamēr cilvēks tieši neietekmē cita cilvēka dzīvi, brīvību un privātumu, viņš ir jāatstāj mierā.

 *

Uzturi savas tiesības; tās citus cilvēkus neaizvaino: politkorektkultisti vienmēr apgalvos, ka katrs cilvēks, zinot vai nezinot, ar savu attieksmi, uzskatiem, biedrošanās noraidījumu, pat ar savu elpu kaitē citiem.  “Mēs dzīvojam sabiedrībā”, viņi saka, “un viss, ko mēs darām, ietekmē arī ikvienu citu…”.  Neņem tādas apsūdzības nopietni; šie ļaudis neapjēdz, kā brīvība darbojas.

Teiksim, es atsakos cept geju kāzu kūku un, turoties pie savām tiesībām, tieku apsūdzēts viņu tiesību pārkāpšanā. Tūlīt jāatzīmē, ka nevienam nav dotas tiesības prasīt geju kāzu kūku, vai to cepu es vai kāds cits, un man ir visas tiesības biedroties atbilstoši kritērijiem, kādus uzskatu par sev piemērotiem. Tagad samaitāta valdības institūcija var apgalvot, ka man tādu tiesību nav. Bet fakts ir tas, ko es daru, un neviens – pat ne valdība nevar mani piespiest cept kūku, ja es to nevēlos. Vēl es gribu atzīmēt, ka apspriestajam geju pārim brīvā sabiedrībā ir tiesības PAŠAM cept savu sasodīto kūku vai atvērt savu kūku veikalu, sacenšoties ar mani. Tā darbojas brīvība. Tā nedarbojas pēc kolektīva līguma; tā darbojas uz personīgu atbildību.

 *

Noraidi zinātniskā bioloģiskā dzimuma noliegumu: dzimums pirmkārt un galvenokārt ir ģenētisks imperatīvs. Dzimumu lomas nenosaka sabiedrība; tās nosaka daba. Vīrietis, kurš apgraiza savu ķermeni un dzer hormonu tabletes, nav un nekad nebūs sieviete. Sieviete, kura apsaitē krūtis un staigā ar īsiem matiem, nekad nebūs vīrietis. Nav tādas “dzimuma apvēršanas”. Nekāds sociālais taisnīgums vai vēlmju domāšana neļaus apvērst ģenētiskās iezīmes. Psīholoģiskas un seksuālas novirzes nemaina iedzimto bioloģisko īstenību.

 *

Vēl, mums ir jānoraida spēlīte ap šīm blēņām. Es vīrieti sievietes parūkā un sievietes apģērbā nekad neuzrunāšu kā “sievieti”. Es nekad nevērsīšos pie sievietes ar identitātes problēmām kā pie “transseksuālas”. Viņus ir radījusi daba, un mums nav jāpiespiežas mainīt uzrunas, maldinoši uzturot pārliecību, ka viņi var noliegt dabu.

*

Neatzīsti utopistu vienlīdzības iedomas: nav tādas lietas kā tīra vienlīdzība. Sabiedrība nav viendabīga, tā ir abstrakcija, kas veidota ap unikālu cilvēku grupu. Cilvēki var būt dabiski apdāvināti vai dabiski konkurējoši.  Bet vienmēr būs kādi cilvēki, kas ir piemērotāki veiksmei kā citi.

Man nav nekādu grūtību ar iespēju vienlīdzību, kas ir tieši tas, kas mūsu valstī pastāv (izņemot elites finanšu pasauli, ko skaidri darbina radu būšana). Man ir grūtības ar meliem par vispārēju vienlīdzību ar sakonstruētiem līdzekļiem.

*

Veiksmes standartus nedrīkst pazemināt, lai auklētu neprasmīgākos cilvēkus mākslīgas paritātes veicināšanai. Piemēram, es pastāvīgi dzirdu argumentu, ka cilvēkiem ar upurgrupas statusu ir jādod lielāka pārstāvniecība ietekmes amatos un cieņa mūsu kultūrā, zinātnē, plašsaziņā, uzņēmējdarbības pārvaldēs, politikā utt. Atslēgas vārds ir kļuvis “jādod”, nevis “jānopelna”. Nav nekā nepareiza, ja kāda cilvēku grupa ir izcilāka kādā jomā par citu grupu, un nav nekā nepareiza, ja ir nevienlīdzība, kad runa ir par individuāliem sasniegumiem. Mums jāsāk atteikties apbalvot cilvēkus par viduvējību un jāatsakās sodīt veiksmi vien tāpēc, ka veiksminieks nepieder pie norādītas upurgrupas.

*

Ja esi vīrietis, pieņem savu lomu: esmu vīrietis un nevaru apgalvot, ka zinu, kādi īpaši risinājumi ir jālieto sievietēm, lai pretotos kultūrmarksismam. Man patiktu izlasīt kādas Brīvības Kustības (Liberty Movement) sievietes rakstu par šo tēmu. Teikšu, ka īpaši vīriešiem priekšā ir liels uzdevums viņu personiskos pūliņos, ja viņi cer izdziedināt īsta sabiedriskā taisnīguma sabrukumu.

*

Gadu tūkstošiem vīrietis ir bijis galvenais ražojošais cilvēces attīstību virzošais spēks. Tagad viņi ir pazemināti līdz biroju aizgaldiem un klientu apkalpošanai, video spēlēm, narkotiku atkarībai un atbildības trūkumam. Ja mums ir jebkāda iespēja likvidēt kultūrmarksisma postu, mūsdienu vīriešiem ir vēlreiz jāuzņemas sava sākotnējā ražotāju, izgudrotāju, uzņēmēju, aizstāvju, celtnieku un karotāju loma. Tas viņiem jādara pašu labad un ne citu celšanai.

Tev nav jāplātās kādam, ka dari “vīru lietas”, ej tik ārā un dari tās. Svarīgākais, kļūsti bīstams. Vīrieši tiek uzskatīti par bīstamām būtnēm. Tas nenozīmē, ka jābūt bezjēgā vardarbīgam (tāpat kā sievietes netiek uzskatītas par bezjēgā vardarbīgām), bet mēs esam paredzēti apdraudēt tos, kas grib apdraudēt mūs. Mūsdienu sabiedrība NAV atcēlusi vajadzību pēc vīrišķības, un es ticu, ka cilvēki sāks to apjēgt, jo vairāk mūsu kultūra slīks ekonomiskā bezcerībā. Trenējies cīņas mākslās, mācies apieties ar taktiskiem šaujamieročiem, ej medībās un neesi kurls, nedz pieglaimīgs cilvēkiem. Manuprāt, katram vīrietim ir jāzina kā tikt galā ar lietām, arī ja viņš nekad neplāno šo spēju izmantot.

*

Tavu bērnu mājasmācība: tas ir vienkārši – ja negribi savus bērnus sapropagandēt, ja patiesi vēlies, lai viņi ir brīvi no kolektīvistu nosacītības, tad tu ziedosies un izņemsi viņus no valsts skolas. Īpaši pēc Vispārējo Pamatu (Common Core) ieviešanas ASV skolās – nav citas izejas kā mājasmācība, lai izvairītos no kultūrmarksistiskās smadzeņu skalošanas. Ja tā nedari, tad nākas paļauties uz cerību, ka tavi bērni paši paglābsies neskarti ar savām kritiskās domāšanas spējām. Daži to spēj, daži nespēj. Kas nespēj, pārvēršas par nevērīgiem sociālā taisnīguma zombijiem. Tu vari dot bērniem izdevību, izņemot no indīgas vides, un tas ir būtiski.

 

Vājprātīgi ir meli, ar kuriem kultūrmarksisti ir it kā virzījuši sevi un citus pie pieņēmuma, ka viņu “aktīvisms” ir kaut kāda pretestības kustība. Īstenībā sociāltaisnīgumu ir pastāvīgi lolojusi valsts pārvalde. No politikāņiem līdz tiesnešiem, līdz plašsaziņas visziņiem, līdz blogeru kopumam – nomācošs cilvēku vairākums tradicionālās varas amatos (pat it kā konservatīvās aprindās) ir bijuši vairāk kā laimīgi kļūt par sociāltaisnīguma karotāju plāna darbinātājiem, plāna, kas pārstāv ļoti sīku publikas daļu. Nav nevienas iestādes, ar ko politkorekto armijai nāktos cīnīties; iestāžu noslieces viņu ideoloģijas labā strādā labāk kā jebkas cits. KULTŪRMARKSISMS IR PĀRVALDES MEHĀNISMS.

http://alt-market.com/articles/2721-how-to-stamp-out-cultural-marxism-in-a-single-generation

Advertisements

4 comments on “Kultūrmarksisma definīcijas. + Kā izravēt kultūrmarksismu vienā paaudzē. Brandon Smith 10/23/2015

  1. :) saka:

    Nedomāju, ka pie mums tas ir aktuāli. Neredzu, ka rakstā minētajiem – melnādainajiem, ebrejiem, gejiem, u.c. būtu kādas īpašas tiesības.
    Pieņemu, ka autora paustā ideoloģija var pastāvēt un kādam pat var patikt, bet tā ir tāda egoisma ideoloģija. Autors ir pārliecināts, ka ne melnādainais, ne gejs, pat ne sieviete viņš nebūs, bet ja nu kāds izdomā citu dalījumu – piemēram, ka sabiedrībai nav jārūpējas par veciem cilvēkiem? Man tolerance, palīdzība nelaimē, trūkumā nonākušajiem (ja vien to neizmanto ļaunprātīgi) ir vērtības.

  2. Ivars Līdaka saka:

    Manuprāt runa ir par pasaules sabiedrības strukturētību/amorfismu, kārtību/anarhiju, un otrās akternatīvas jeb kultūrmarksisms ir paņēmiens viegli darbināma biorobotu bara veidošanai.

  3. gulags saka:

    Paldies par darbu tautas izglītošanas labā!

    Pie šī gan gribu izteikt vienu piezīmi. IMHO būtu labāk bijis, ka raitas lasāmības dēļ šis specifiskais teksts nebūtu konsekventi tulkots, bet vienkārši pārstāstīts, jo vairākas reālijas latv. publikai ir svešas, piem. kas tas tāds SJW, to vēl zina tikai retais. Dažas frāzes arī būtu jāpārveido latviskā struktūrā.

    Ar vislabākiem novēlējumiem!

  4. Ivars Līdaka saka:

    Priecājos, ja esmu noderīgs un paldies arī par piezīmi. Jā, tulkojuma neveiklības ir, un baidoties kropļot saturu, mans tulkojums šad tad ir diezgan nebaudāms. Lieku aiz auss; tūliņ gan nespēšu labot – baidos atkrist no viena lielāka darba.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s