Daži latviešu dzīves dokumentējumi ap 1900.gadu

No zinības un rakstniecības mēnešraksta ‘Austrums’, 1897.g.

Maaju_paatari1Mājas pātari.

Latviešu sensenais tikums, svētvakariem, kā ari svētdienu un svētku rītiem un vakariem noturet mājās pātarus. Visi mājas ļaudis, lieli un mazi, veci un jauni, salasas ap mājas tēvu pie galda un tur nodzied kopā dažas tam brīdim un laikam piekritīgas dziesmas, noklausas priekšā lasitā aizlūgšanā un dievvārdu izskaidrojumos, noskaita, ceļos nometušies, visi tēva reizi, un tā vēl. Šī aina būs pazīstama un mīļa katram latvietim, kas audzis dievbijīgās tēva mājās.

karshu-speele1Kāršu spēle.

Otra aina rāda brīdi iz svētku vai citiem vaļas brīžiem, kur mājinieki vaj kaimiņi, kopā sanākuši, tāpat laiku īsinādami, paspēlē kārtis, kuras, kā zinams, jau kopš ilgāka laika ieviesušās ari latviešu mājās. Te redzamā kāršu partija interesanta sevišķi tādēļ, ka viņas dalibnieki resp. skatitaji ir tie paši mājas ļaudis (vīrieši), kuri redzami pirmajā bildē – pie pātariem. Moments, kurā spēletaji atronas, ir ļoti interesants. Visu acis un prāti griezti uz spēletaju labā pusē, kuram patlaban jāizspēle sava kārts un kurš aiz nezinašanas, ko labaki izspēlet, kasa aiz auss (diemžēl šī persona bildē tikai nav visa redzama). Te, kā arī priekšejā ainā, ievērojams dažs smalks latviešu tīps.

No žurnala praktiskās un mākslas fotografijas veicinašanai ‘Stari’ 1913.g.

Linu-paisisana1Linu paisišana. J.Rozitis.

Linkopiba vispār Latvijā izplatita, daudzos apgabalos kā galvenais produkts saimniecibā. Dažos apgabalos vēl linkopiba pilnos ziedos, bet daudz vietās ta jau izskausta caur piensaimniecibu. Pati linu apstrādašana ir gandrīz katrā apgabalā dažada: vienā vietā “plūc’ linus sīkās “šaujās”, divas šaujas skaita par “pēdu” un rēķina pēc pēdām visus darbus, kā: plūkšanu, mīstišanu un kulstišanu. Citā apgabalā plūc linus veselos kīļos, tādā pat veidā tos “sukā”, protams tikai pavisam ar citu ietaisi un ved rēķenus pēc kūļiem. Pie linu apstrādašanas tad protams mēdz lietot dažadus darba veidus un darba rīkums tā ka būtu ļoti interesanti visus šos darba veidus un darba rīkus sakopot salīdzinašanas dēļ. Interesantu ainu te dos piemēram dažadas mīstišanas un lulstišanas mašinas, pie korām mūsu lauku meistari patērejuši daudz inteliģenta darba izdomāšanā un kunstruešanā. Daudzas no agrakām mašinam būs dabujamas kaut kādā pažobelē, jau no darba atsvabinatas, kuras tomēr derēs rekonstruēt un dokumentet fotografiskā veidā.

statini1Rudzu lauks. K.Ezergailis.

Zvejnieki1Atpūta uz jūras. M.Sams.

Lasis1Laša svēršana. M.Sams.

Piesta.

Kaut gan netik bieži kā senatnē, tomēr piestas tiek lietotas šur tur vēl līdz pat jaunakiem laikiem it seviški kaņepu un zīdeņa (grūdeņa) izgatavošanai. Kaņepes ēšanai izgatavo šādi: pirms izkaltē – taukšķē, vaj nu katlā uz lēnas uguns pastāvigi ar koka karoti jaucot lai vienādi sagruzd, vaj ari ieberot priekšautā un ieliekot nokarsētus akmiņus un pastāvigi kratot. Izkaltetās kaņepes atdzisina, izsijā caur sietu un tad grūž piestā sausas, miltos, – pieliek sāli un tad grūž līdz paliek eļļīgas un stāv pikā. Pielej ari ūdeni vaj ari izkausetus cūku taukus. Šādi izgatavotas kaņepes ēd ar maizi vaj nu par sevi vien, jeb kopā ar sviestu vaj biezpienu. Kaņepes lieto ēšanai viscauri Vidzemē, – Kurzemē mazāk – dažos apgabalos nemaz. Kurzemnieki pat vidzemniekus zobo par kaņepu ēšanu: “Vidzemnieki ēd striķus (kaņepaji Latvijā viscaur tiek lietoti striķu izgatavošanai, gan pašu vajadzibām gan pārdošanai. Mūsu senči gan būs izgatavojuši ari kaņepaju audeklus, kā to liecina tautas dziesma, ko zēns būdams dzirdēju: Danci, danci kunga meita,/ Kaņepaju krekliņā;/ Kā tev bija nedancot,/ Balta maize vēderā.), vidzemnieki ēd kaņepu sēklas kā putni”.

Kaņepu pikus – dažos apgabalos sauktus kamus, pītnes, pinkas izgatavoja novāritus zirņus sagrūžot ar kaņepem; tos mēdza ēst īpaši zaļajā ceturtdienā.

Ne tik iecieniti kā zirņu-kaņepu piki bija tupeņu piki; tos izgatavoja sagrūžot novāritus kartupeļus ar kaņepēm. Zinams pie visiem šiem ēdieniem tika sāls pielikts – quantum sufficit (tik lai pietiek).

Kaņepu piens taisams tā: sagrūž kaņepes miltos, izsijā caur sietu kodola smalkumus, ieber tos bļodā, uzlej aukstu ūdeni un ar karoti labi izmaisa un tad berž līdz izberž visas kodolā atrodošās vielas. Pēc tam izkāš šo šķidrumu caur drēbi vaj smalku sietu un tā ir izdabots “kaņepu piens”. Kaņepu pienu lietoja pie putras, piena vaj tauku vietā, bet to ēda ari par sevi, pieliekot zaļus kāpostus un sāli un strēba it sevišķi ar tikko no krāsns vilktu siltu maizi. Pīragi vaj plāceņi cepti kaņepu pienā ļoti garšigi un vijigi-irdeni. Kā seviški iecienits gardums un svētku ēdiens bija un ir vēl tagad zīdenis – grūdens, ko agrak mēdza ēst ziemas svētku svētvakarā jeb kūķu vakarā un ari pa citām svētkudienām. Labiem miežiem, tos saslapinot ar nedaudz ūdeņa, nogrūda piestā visas sēnalas pēc tam izžāveja. Šīs kūķes vārija ar zirņiem un cūkas galvas pusi – cūkas ausi, citos apgabalos ar cūkas asti. Zīdeni ēda ari pa meteņiem un Tenisa dienā, to dēvēja par cūku dieviņu. Taut. dz. “Ak tu cūku Tenisiņ,/ Tavu skaistu siveniņu;/ Pati cūka zābakos,/ Siveniņi kurpitēs”.

Piespraužu te dažus pantiņus no Fr.Mālberga dzejoļa “Piesta”, kas sacerets un klajā laists priekš 30 gadiem un tēlo piestas lomu “klaušu laikos”.

1. Ka novārtā nu tēvu piesta

Zem pajumta guļ apsmieta!

Kas citkārt ļoti nepieciesta

Bij zemu ļaužu istabā.

Kad mātei raizes bij ar zibu

Priekš darbinieka, kūleja;

Kur atrada tā palīdzibu,

Kas viņai rūpes remdeja?

2. Kad kārtiniece, valadznieki

Jeb dīcenieks gaid aizdaru,

Kas, visi sētas darbam lieki

Tik mātei dara sirdsēstu.

Tad viņa piestā grūda staku,

Ka sviedri straumem teceja

Un pate pietika ar smaku,

Kas tukšā piestā smaržoja.

3. Kad sētas bērni putru laka,

Kur aizlejam vien sūkalas

Un gājejiem pie sausa staka,

Maz pelavmaizes garozas;

Tad tureja par lielu laimi,

Un ka par kādu gardumu,

Kad pacienaja bērnus saimi

Ar kaņepiena putriņu.

To slaveja par laimes daļu,

Kad ziemas-svētku vakarā,

Ar grūdeni un cūkas gaļu

Kur saimes bērnus mieloja.

Jo augstaki ikkatrā būdā

Bij tēvu piesta cienīta,

Kur nama māte taukus grūda

Priekš garās ziemas aizdara.

maltuve1Dzirnavas.

Malšana – grūts darbs, sevišķi ja tas darams ilgaku laiku no vietas bez atpūšanās, tadēļ pie vecajām tautām pie malšanas nodarbināti vergi un notiesati ļaundari. …

Turpreti M.Siliņš savos paskaidrojumos pie pārceltās rīmju hronikas 168 1.p. minetās Tervetes dzirnavas notur jau par ūdens-dzirnavām. “Sudmalas pie Tervetes pils vareja atrasties cieši līdzās tagadejā pilskalna spicajam āra galam, kur vēl šo baltu dienu noskarstams sudmalu dambis līdz ar raktu labi padziļu ūdeņa noskrejas vietu pārtiešam pa Tervetes upes līci apkārt tā dēvetam Putnu kalnam. Brīvslūžam tomēr vajadzeja atrasties uz Tervetes upes pašas”. …

Mūsu rokas dzirnavas atradās gandrīz it visur vienadi ierīkotas. Pie maltuves sienas – īsteni kaktā – atradās galds ar dēļiem gar malām. Galda vidū bij piestiprinats apakšejais, tā sauktais, “klusais akmens” ar iekaltu dzelzs tapu vidū. Uz klusā akmeņa virsū otris dzirnu akmens, kas maļot tika griezts. Tam vidū iekalts caurums – “acs”. Šķērsam pār caurumu dzelzs bleķis ar dobumu vidū, saukts “kausiņš”, kurā atradās klusā akmeņa dzelzs tapa un satureja, lai tas maļot nenoslīdetu. Ap virsejo akmeni bija apvilkta dzelzs stīpa, pie stīpas piestiprināts koka klucīts ar dobumu, kurā stāveja griežamais – rokā turamais – koks jeb milns. Milna augšejais gals gulās griestu vaj augšpusē piestiprinatā dēļa dobumā. Malejs(ja) ar vienu roku mala – grieza dzirnavas, ar otru bēra graudus caurumā – “acī” – un milti nāca laukā visapkārt starp abiem akmeņiem uz dzirnavu galda, no kurienes tos pa caurumu sabēra maisā vaj traukā. Un malejiņas dziedadamas:

Smalki mala, bīdeleja

Bāliņam ceļa maiz,

Lai tas viņas piemineja,

Kur ēzdamis launadziņu.

Un

Droši rāva brāļa dzirnas

Lai tās gāja gabalos –

“Kal bāliņ dzelžu dzirnas

Raug tērauda malejiņu”.

Aizkrācnieks.

Vecās rokas dzirnavas atronas vēl tagad pa mājam, zinams, ļoti nolaistā stāvoklī, šur tur pelavniekos, vecos rijas kambaros, bēniņos – kur tik tās nava, tā sakot, zem kājam. Retumis tās vēl tomer vajadzigas, sevišķi iesala malšanai. – Šai burtnicai pieliktā bilde rāda mājas dzirnavas Kolkas ciemā, kuras lieto muižas kalpi savam malienam.

Ritenis. Austrums 1897

Par velosipedu, viņa svaru un nākotni, ņēmušies izteikties ievērojamakie franču rakstnieki. Emils Zolā šim divričam pieliek lielu svaru nākotnē, ari viņa nākamā romanā “”Parize tas spēlešot lielu lomu. Tam pretim Fransua Kopē saka: “Kas zīmejas uz Zolā romanu, tad labprāt gribu ticēt, ka tas būs spīdoša analoģija “tērauda zirgam”, bet es gan no šīs mašinas negaidu nākamibā priekš mūsu sadzīves nekā sevišķi laba, taisni pavisam otradi – ta atrauj un atraus turpmak vēl jo vairak jaunekļus un jaunavas no grāmatām. Jau tagad statistika pierāda, ka, kamēr šie divriteņi nākuši modē, ar viņu izplatišanos samērigi krities pārdoto grāmatu skaits”. Alfons Dodē vispārim piekrīt Koppē domam, piemetinadams tikai sekošo: “Mana drauga Zolā ražojums būs ievērojams kā literarisks darbs, par to nešaubos, bet “tērauda zirgam” tas nesagādās nekādu sevišķu sadzīves svaru”. Jaunais rakstnieks Pols Hervie cer no velosipeda sagaidit labumu sieviešu emancipacijai: tas noplēsišot vienu no sienām, kas stāv starp vīriešu un sieviešu tiesibām. Laikam caur to, ka sievietes ari sēžas uz velosipeda un laiž ka put vien pa gatvam un ielam, mazak pie mums, nekā ārzemēs! Ja sieviešu emancipacijas aizstāvi tādi nieku fantasti, tad nekāds brīnums, ka viņiem tik daudz pretnieku.

 

No ‘Austrums’, 1894.g.

Šogad ziedonī, tautas dziesmas un citas gara mantas uzkrādams Ancē (Kurzemē), dzirdēju bez jau pazīstamām dievietēm, kā: Laimi, Māru, Vēja māci u.c., kādā tautas dziesmā minam ari Nakts māti, kādu līdz šim nebiju dzirdējis. Tas notika Zvana mājās; teicēja bija kāda jauna sieviete. Minētā daina skan:

Rāmi, rāmi padziedāji

Šaī rāmā vakarā,

Lai nejūt Nakts māte,

Lai balsiņu nemaitā.

Zalkšu vārdi. Vimpa vompa, suņu loša, tauku desa, saules gorsa, pineklis.

Ancē, Kurzemē uzrakstijis Karkluvalka Teodors.

Par H.Bīlenšteina ‘Die ‘deeva dehli’ des Lettischen Volksliedes’ (pēdējā Latviešu draugu biedrības rakstu krājumā). L.Bērziņš. ‘Austrums’, 1897.g.

Vispirms H. Bīlenšteins savāktos materiālus sakārto vienā mazaikbildē par dieva dēliem un tad rauga šo dieva dēlu parādīšanos latviešu tautas dziesmās izskaidrot. Manhards par dieva dēliem tura rīta un vakara zvaigzni, Bīlenšteins tam pretim dieva dēlus meklē attiecībā uz mākoņiem. Rezultātu viņš uzstāda šādu:

“Tā tad varam nākt pie slēguma, ka zem dieva dēliem jāsaprot mītiskas būtes, kas nav mākoņi paši, bet atrodas aiz mākoņiem, kā jātnieki jeb dzineja varas. Tamlīdz mākoņi būtu dieva vai dieva dēlu zirgi; šie stāv attiecībā ar sauli un viņas spožumu un šis spožums ir saules meita.”

Mozaikbilde sastādīta interesanta un spriedums iegūts rūpīgā pārbaudīšanā tālāk ejot. Bet galā lasītājs nemana īsta apmierinājuma. Liekas, ka izlietotās dziesmas dabā viena otru nemaz nebūtu pazinušas, bet katra augusi savdēkam, kamēr mozaikbildē viņas sašūtas kopā kā tiesas aktis, kas jau no sākuma uzņemtas vienas lietas labā. Ka tautas dziesmām tiešām tāda antidokumentāriska daba, to vislabāk redzam Bīlenšteina paša rakstā, kur viņš runā par saules, dieva dēlu un zvaigžņu precībām {skat. sanskr. nakšatras}. Manhards te atrod iemeslu dieva dēlus un zvaigznes identificēt; Bīlenšteins gaiši pierāda, ka pie tam ceļas pretrunas. Bet šīs pretrunas, man liekas, tā nav pārvaramas, kad viena priekšmeta vietā minam kādu citu. Tautas dziesmu izsacījumi, kā izsacījumi ņemti, nav še, kā dažā labā vietā, nemaz savienojami; vienību mums varbūt izdodas atrast tādā ziņā, ka tautas gars materiāli ko citu ražodams, formāli paliek tas pats.

Pāris izlietotu dziesmu nav gluži genuinas, un arī kādiem vācu valodā uzzīmētiem materiāliem nevaru iedomāt genuinu latviešu oriģinālu. Palīgā ņemtas ir arī dažas leišu dziesmas, bet nav aprādīts, kālab un cik tālu arī leišu materiālus te varam lietot.

Kāzu dzeršana Sēlpils apgabalā (ap 1834.gadu). P.Lodziņš. ‘Austrums’, 1894.g.

Kāzas lielas, kāzas mazas,

Tās man skādi padarīja:

Panāksnieki apēduši

Triju gadu kumeliņu.

Precības dzēra jaunā mēnesī ceturtdien vai sestdien. Precībnieki bij: brūtgāna māte, kāda sieva no brūtgāna radiem, brūtgāna tēvs un vēl kāds tuvīnākais rads; varēja būt arī vairāk jaunu vai vecāku cilvēku. No brūtes puses nebij neviena sveša, tikai māju ļaudis vien, jo precību diena nebij iepriekš zināma, bet tautu meitai nezinot sabrauca precinieki, lai to varētu atrast ar nesukātu galvu un neslaucītu nama priekšu. Precībnieki nebrauca tukšām rokām precībās, bet tiem bija līdz savi labāki ēdieni; dzeramā arī netrūka. Iebraukuši mājās, tie iesāka sarunas ar meitas tēvu vai māti, ka šiem esot ganu meita, kūlēja, malēja u.t.t. izgaisusi un šie esot braukuši meklēt, vai te neesot atrodama. Kad jau dabūja atbildi, ka še ir malēja vai kūlēja, tad iesāka runāt arī ar brūti, vai gribot iet pie šiem malt, kult, ganos u.t.pr. Kad jau pēc ilgākām tērzēšanām dabūja ‘jā’ vārdu, tad iesākās mielošanās no abām pusēm. Pret vakaru tanī pašā dienā precībnieki līdz ar nākošo pāri brauca pie mācītāja rādīties un lai svētdienā uzsauc baznīcā. No mācītāja brauca visi atpakaļ uz brūtes mājām, un brūtgāns tur palika līdz rītam; citi precībnieki brauca vakarā uz mājām. Šķiroties brūte deva visiem precībniekiem pa drēbju gabalam: zeķes, cimdus, kreklus u.c., kā arī brūtgāna brāļiem un māsām, kaut arī tie nebūtu bijuši precībās.

Trešā svētdienā pēc precībām bij kāzas. Brūtgāna radus kāzās sauca par vedējiem un brūtes radus par panāksniekiem. No vedējiem bij viens ‘lielais’ vedējs un viena ‘lielā’ vedēja, un tāpat arī brūtei bij viens ‘lielais’ panāksnieks un viena ‘lielā’ panāksniece. Šie ‘lielie’ vedēji un ‘lielie’ panāksnieki bija jauni, neprecējušies ļaudis un tuvīnākie radi, brāļi un māsas; ja brāļu un māsu nebij, tad tie tika izraudzīti no tālākiem radiem. Brūtgāna tēvs un māte, vai kas to vietu izpildīja, saucās par ‘vakaraiņiem’. Abi vakaraiņi bija tie bagātākie un tie kāzu rīkotāji: kur tie gāja, tur bija diezgan brandvīna, piena, siera un cita laba, un šie arī visu kāzu kārtību vadīja. Svētdienas rītā sabrauca pie brūtgāna vedēji un pie brūtes panāksnieki. Visiem kāziniekiem bija appušķoti rati un kam bija, tas piesēja pie ilkss zvanu.

Viesiem padeva vienreiz ēst, noskaitīja pātarus un tad brauca uz baznīcu. Taīs kamanās vai ratos, kur brūtgāns sēdēja, tur arī sēdēja ‘lielais un ‘lielā’ vedēja’, un pie brūtes ‘lielais’ un ‘lielā’ panāksnieki.

Brūtes apģērbs bij lindraki bez kroķēm, ar kādām bantēm apšūti, ar zilām vai sarkanām, jaka un kājās pastalas, galvā puķīšu vai zīļu kronis un no galvas līdz zemei balta, šķidra drāna. Brūtgāna apģērbs bij vienkāršs, kā jau arvienu. Drēbes bij visas pašu darinātas. Drusku agrākos laikos, tā ap gadu 1824.gadu, tad bijis vēl īstais tautas apģērbs: zili strīpaini brunči, vestītes dažādās krāsās izrakstītas, rakstīti krekli, sagšas un lielās sudraba saktis, kājās pastalas, galvā kronis un brūtgānam muduraiņi svārki. (Apģērbs bijis tāds, kādu to redzam Skruzīša kunga zīmējumā Austruma 9.burtnīcā 1892.g.).

Uz baznīcu brauca tā, ka tik var aizspēt mācītāju baznīcā. Pēc salaulāšanas brūtgāns ar brūti nelaida rokas vaļā, kā mācītājs bij salicis, kamēr izgāja no baznīcas ārā. Jaunais pāris sēdās taīs ratos vai kamanās, ar kuriem bij brūtgāns atbraucis, un viņiem par kučieri ‘lielais’ vedējs. No baznīcas visi kāzinieki brauca uz brūtes mājām un tur palika svētdienu un pirmdienu līdz pusdienai. No baznīcas braucot, panāksnieki lūkoja arvienu papriekšu aizbraukt un kamēr vedēji ar jauno pāri kavējās kaut kur, krogā vai uz ceļa, tikmēr jau panāksnieki bij paēduši un gaidīja vedēju ar jauno pāri sabraucot. No vedējiem tika viens izvēlēts, kas brauca pa priekšu, tam pakaļ brauca jaunais pāris un tad citi vedēji. Kad vedēji iebrauca brūtes mājās, tad viņiem ar kārti ceļu aiztaisīja un nelaida iekšā, kamēr tie parādīja paši, kas tie par ļaudīm esot. Tas, kas pa priekšu brauca, parādīja kādu papīra gabalu vai lubiņu ar ogli sastrīpotu, sacīdams, ka tā esot šo parādīšana, un lūdzās, lai viņus laiž iekšā istabā sasildīties un paēst pusdienu, jo esot izgājuši uz gara ceļa un esot piekusuši, tādēļ lūdzot vai nevarot naktsmāju še dabūt. Kad viņi savu parādīšanu izrādījuši, tad iekšā nelaidēji viņus tura par labiem un riktīgiem cilvēkiem un laiž iebraukt sētas vidū. Tur viņiem saņem zirgus un pašus ved istabā.

Nenoģērbušies, tie sēžas aiz galda. Kad visi apgājuši ap galdu, tad nodzied kādu dziesmiņu, noskaita lūgšanu un nu sākas ēšana, dzeršana un visāda tērzēšana. Brūtgāns un brūte aiz galda ieņem vidējo vietu; brūtgānam labajā pusē sēd lielais vedējs un brūtei kreisajā pusē lielā vedēja, tad nāk lielais panāksnieks un lielās vedējas kreisajā pusē kreisajā pusē lielā panāksniece. Kamēr vedēji ar jauno pāri ēd, tikmēr panāksnieki viņus visus daždažādi apdzied. Jaunajam pārim uz galda priekšā ir liels kviešu maizes pīrāgs ar puķēm apkrauts un daždažādi izrotāts. Pēc paēšanas brūtgāns nēsā apkārt alu un brandvīnu, viesus pacienādams, un brūte ‘brūtes pīrāgu’ sagriež gabalos, izdala to starp kāzu viesiem.

Tad sākas spēles un visādi danči un joki. Kādu laiciņu palustējušies, atkal visi sēžas pie galda pēc tās pašas kārtības kā agrāk; šoreiz vairs pātarus neskaita. Spēlēm un jokiem met mieru tā pēc pusnakts. Kādas māmuliņas, apsēdušās pēc paēšanas ap galdu, griež brandvīna buteli riņķī, maļ, pa reizei mēlītes slapinādamas ar buteles saturu, vai cauru nakti. “Maldamas” tās vienumēr dzied visdažādākās dziesmas.

Priekš gulēšanas ienes viesiem zirnājus istabā un dod palagus, lai ietu gulēt, jaunajam pārim dod gultu. Rītā jau saulīte notecējusi lielu gabalu no sava ceļa, kad kāzenieki ceļas augšā, Brūti ar brūtgānu pieceļ kādas māmuliņas ar dziesmām.

Pirmdienas rītu pavada ar jokiem un spēlēm. Tūliņ no rīta sāk taisīties brūtes pūru vest uz brūtgāna mājām. Pūra vedēji sastādās no tiem pašiem. Pūra vedēji iet viscaur sētu un kraun vezumos, ko tik vien dabon. Mājas ļaudis, zināms, nedod un nelaiž ne klētī, ne stallī un tā ilgi ķildojas. Pēdīgi pūra vedējus laiž klētī, bet tikai, lai aizliek naudu, ka neko nezags. Pūra vedēji iedod nelaidējiem kādus naudas gabalus, iet klētī un ņem zināmās lietas un kraun vezumā. Tas pats notiek pie lopu ņemšanas no staļļa. Brūte piešūn pūra vedējiem pie cepurēm pa cimdu pārim un pūra vedējam iedod zeķes vai kreklus, kas paliek pūra vedējiem kā maksa par pūra vedumu. Lopu dzinējs sataisās par ganu: apkar kuli kaklā, iebāž tur maizi, gaļu, piena cibu un rokā garu rīksti. Pūra vedēji uz ceļa ņem līdzi brandvīnu, un kuru satiek uz ceļa, tam dod dzert, lai neviens nevēlētu ļauna.

Kad pūra vedēji nonāk brūtgāna mājās, tad viņi tur tūliņ neatdod savu mantu, bet šā tā ilgi kaulējas. Gana puisis sadzen savus lopus sēts vidū, paklāj kuli uz zemes, uzliek maizi, gaļu, pienu un brandvīnu, sauc citus ganus un suņus launagu ēst. Pēdīgi viņš saka, ka lopi jau esot pieēduši un pusdiena klāt, tādēļ lopi esot jādzenot laidarī.

Kamēr pūru noliek pie vietas, jau arī sabrauc citi kāzenieki no brūtes gala ar jauno pāri. Kāzenieki, no brūtes gala projām braukdami, met brūtes tēvam naudu par kāzu tēriņiem, cik nu kurš varēdams. Vīrieši met naudu, sievieši drēbju gabalus: kreklus, cimdus, zeķes, vilnaines u.c. Visi kāzenieki nemet, bet tikai brūtes radi, panāksnieki. Tur viņiem pēdējais ēdiens ir kāposti. Paēduši noskaita pātarus un dodas ceļā. Brūtgāna galā nelaiž kāzeniekus iebraukt sētā, bet šā tā kaulējas. Galu galā tomēr visi ieiet iekšā un, nenoģērbušies, sēžas pie galda.

Aiz galda nodzied kādu dziesmu, noskaita lūgšanu un nu sākas ēšana, dzeršana un tērzēšana. Kā brūtes mājā, tā arī brūtgāna mājās jaunajam pārim uz galda priekšā ir liels pīrāgs, kuru sauc par ‘brūtes pīrāgu’. (Pēc apmičošanas brūte šo pīrāgu sagriež gabalos, brūtgāns viesiem dod brandvīnu dzert, brūte izdala šo brūtes pīrāgu.) Pēc paēšanas neceļas no galda, bet gaida, kamēr brūtgāna māte vai kāda cita izvēlēta sieva iet un ‘apmičo’ vedeklu, t.i. brūti.

Vaiņagu, kas brūtei ir galvā, mičotāja noņem un uzliek lielajai vedējai galvā, un brūtei vaiņaga vietā uzliek ‘aubi’ jeb ‘mici’. Dažās vietās atkal tā mičojuši: istabas vidū noliek divus krēslus un apliek tos ar deķi. Uz šiem krēsliem nosēdina jauno pāri, un kāzenieki apstāj visapkārt riņķī. Nodzied kādu dziesmiņu, tad pieiet mičotāja, noņem brūtei vaiņagu un uzliek aubi galvā. Brūtes vaiņagu uzliek lielajai vedējai galvā. Mičotāja mičodama nesaka nekā uz jaunā pāra. Brūtgānam uzliek trīs cepures galvā: pirmā ir paša brūtgāna cepure, tās divas ir svešas. Brūte ņem virsējās divas cepures un sviež sev pār galvu kaktā. Kad mičotāja ir nogājusi nost, tad kāzenieki iet klāt un brūti sveicina, jo no šī acumirkļa, kad viņai tiek aube uzlikta galvā, tā iestājas sievas kārtā. Kādi vīrieši paņem krēslus un ceļ augšā ar visu jauno pāri, ‘urrā’ saukdami. Pēc tam brūte ar brūtgānu ceļas no krēsliem; brūtgāns iet pie visiem kāzu viesiem un dod alu un brandvīnu dzert, brūte atkal brūtes pīrāgu izdala. Mičotājai brūte iedod vai nu kreklu vai citu kādu lielāku drēbes gabalu. Dažās vietās atkal mičojušas kādas sievas, citiem kāzeniekiem pavisam neredzot, klētī, sķūnī, rijā u.t.pr. Tikai kāzenieki ieraudzījuši, ka brūtei aube galvā. – Šī diena tā nobeidzas. Brūtgāns ar brūti iet gultā gulēt, citi, kur kurš nokritis.

Rītā jauno pāri pieceļ ar dziesmām. Kāda sieva ienes ūdeni, kur jaunajam pārim muti nomazgāt, par to brūte tai dod dvieli.

Šinī pašā rītā, t.i. otradien no brūtes gala atbrauc atlikušie kāzinieki ‘kulbenieki’. ‘Kulba’ ir taisīta no palagiem ap līkstīm uz ratiem vai ragavām (būda). Kulbas priekšā ir zirgs aizjūgts. Kulbenieki sataisās par čigāniem un katram ir savs amats: viens ir dakteris ar stiprām zālēm, otrs zobu rāvējs ar knīpstangām, trešais kalējs ar lielu akmini par laktu, ceturtais galdnieks ar kaltiem, cirvi, zāģi, piektais rūķītis; sieviškas atkal vārdotājas un ‘palīdzētājas’ u.t.pr. Viņi ar savu kulbu nebrauc sētā iekšā, bet apmetas istabas tuvumā uz lauka; tur viņi kurina uguni un liek ēdienu vārīt līdzpaņemtā katlā. Kāzenieki iziet viņiem pakaļ un ved uz istabu. Čigāni arī tūliņ gatavi gājēji; istabā iegājuši tie tūliņ ņemas katrs pie sava darba: kaļ, zāģē, cērt, ārstē u.t.pr. Viņus labi pacienā ar alu, brandvīnu un ēdieniem un tad atlaiž uz mājām. Kulbenieki aizbrauc atpakaļ.

Kādas pāri reizes vēl paēduši, panāksnieki brauc uz brūtes galu, vedējs ar saviem ‘vedamiem’ paliek turpat.

Vēlāku kāzas tiek svinētas bez nekādām sevišķām ceremonijām. Panāksnieki dzer kāzas pie brūtes vecākiem ‘brūtes galā’, vedēji atkal pie brūtgāna vecākiem ‘brūtgāna galā’. Trešdienas rītā viesi brauc kā no brūtes gala, tā arī no brūtgāna gala katrs uz savām mājām. Vedēji, projām braukdami, met brūtgānam naudu, sievieši drēbes gabalus, it kā panāksnieki brūtes galā. Pēdējais ēdiens pie panāksnieku, kā arī vedēju prombraukšanas ir kāposti. Kāzeniekus pavada ar plintes šāvieniem, ‘urrā’ saucieniem un citādu trokšņošanu.

Pēc kāzām sākas jaunā pāra jaunā dzīve. Tā kā vedekla vēl neko daudz nezina jaunajā vietā, tad par katru pamācījumu tai jādod vīra mātei ‘zieds’ un tādā kārtā drīz vien izdala savu locījumu; p. piem.: atnes ūdeni – jādod cimdi, izkurina pirti – jādod kreklis u.t.t.

– Pirmajā svētdienā jaunais pāris brauc uz baznīcu; otrā svētdienā brauc uz brūtes vecākiem ciemā pirmo reizi.

Šādas kāzas svinēja bagātākās kārtas ļaudis, tā sauktie ‘lielmaņi’, lielākie saimnieki; nabagiem pietika ar divu dienu garām kāzām; no baznīcas brauca tūliņ uz brūtgāna mājām un pirmdienā visi brauca mājās. No brūtes gala atbrauca pirmdienas rītā kulbinieki. Kulbinieku nolūks bij: apskatīt, vai brūtei neiet par daudz grūti jaunajā vietā, un kādas kāzas dzer brūtgāna galā, lai varētu tēvam un mātei pastāstīt. –

Kalpu kārtas ļaudīm pietika ar svētdienu vien.

Jāņu diena jālīgo,

Vai iet šādi, vai iet tādi;

Tautiņās jādzīvo,

Vai iet labi, vai iet slikti.

Tās zīmes to rāda {No Ērgļu apkārtnes}. Oriģinālstāsts no Vald.Teikmaņa. ‘Austrums’, 1897.g.

Mājas.

Kad tu, lasītāj, eji caur mūsu novadu, tad ievēro tās mājas, kas kalniņā pa labo roku. Ēkas ir brangas, jo, kaut gan savstarpējās ugunsbiedrības vīri beidzamo reiz, tās apskatīdami, kratīja šaubīgi galvas, tomēr ēkas vēl turas ugunsbiedrībā.

Rija veco latviešu dzīvē bija svarīga ēka. Tagad gan vairs tanī nedzīvo kā agrāk, bet vai tagad tādēļ viņai mazāk darīšanas ar uguni nekā agrāk. Īsti, ja rija no vecajām, tad tā katrā ziņā nākošā pavasarī pa Jurģiem “aizies ar uguni”. Grāvgalos, tas ir, tanīs mājās kalniņā pa labo roku, tur rija jau aizpagājušo pavasari aizgāja.

Kūti tēva tēvs uztaisīja no mūra. Ja tanī ar gribētu pērkons iespert, zināms, sausā laikā un kamēr govis ganos, tomēr, ko nu velti lai sper, mūris jau tikpat nedegs.

Klēts ērta, ar divām nodaļām un tikpat daudz durvīm. Klētī labības daudz neber: rudenī ved uz magazinu {veikalu} un pavasarī ved atpakaļ, jeb arī pavasarī ved uz māju un rudenī atpakaļ. Drēbju klētī ir grīda un logs. Pie vienas sienas pa vasaru stāv uztaisīta gulta; stāv viņa tur, proti, tā gulta, aiz diviem iemesliem, pirmkārt, vasarā istabā kož mušas un, otrkārt, dienasvidi ir ļoti gari un dažreiz pat vairāk reizes dienā. Pie otras sienas stāv ziemā un vasarā stāvskapis {guļskapis ir lāde} ar divām nodaļām un – tāpat kā klēts – ar divām durvīm. Tai plauktu pusē daudz nekā neliek iekšā, tāpat kā labības nodaļā. Vienā plauktā nolikts skārda aizvāžamais rullis ar mājas pirkumiem un citiem kontraktiem. Otrā plauktā šorīt vēl bez šaubām gulēja obligācija par 2500 rubļiem. Bet trešā plauktā tēva laikus mētājās veci striķi, novalkāti priekšmeti, ļoti mazas zeķītes, un starp tiem raibi papīrīši ar numuriem 1, 3, 5,10, 25, 100.

Pēc riju laikmeta galveno lomu tagad spēlē ‘ērbeģis’ {Herberge} jeb dzīvojamā ēka. Ja kalpiem nav vecās istabas ar cauriem pakšiem un šķībiem jumtiem, tad no ērbeģa atkal sevišķu lomu spēlē pašu {saimnieku; skat. sanskr. ‘pati’} gals, kuram pa reišiem {reizēm} piebūvēts glāžu {stiklots} balkons, reišiem ar, reišiem bez rūtēm.

Pie mājas, zināms, augļu dārzs, kurā pēdu no zemes koki tik stipri brieduši celmos, ka dažam mizas pietiek tikai līdz pus celmam. Augļu bijis tikdaudz, ka zari daudz vietās nolūzuši, tā ka zaru vietas vien palikušas. Beidzamos gados gan augļu nav bijis, laikam gads vainīgs. Visapkārt dārzam sētas vietā izmētāti sētas zedeņi un mieti, tā iznāk burtojot: “reiz bija”.

Dārzā puķu dobe, kurā nereti ieskrien arī četrkāji, gan tādi, kas vienmēr staigā uz četriem, gan arī tādi, kas vēlāk ies uz diviem. Bet tā nav puķu dobē galvenā lieta. Galvenā, proti, ir puķes, kā: pusotras ģeorģīnes (to vienu kumeļš pusē nolauzis), lefkojas, virza, astras, neļķes, krūšmetalas, dievkociņi, usnes un vārpu zāles. Dēstu pavasarī atveda no muižas dārznieka, bet viena daļa tepat mājā augusi nesēta un nestādīta.

Tev, lasītāj, gribētos gan ko zināt arī par kalpu galu. Tur caur logu iekšā velti lūkoties. Logos tie stikli tādi, ka tikai no iekšienes var redzēt, bet tikai ar tad, kad divas vai trīs reizes pabrauka pār rūti ar slapju lupatu. Priekš durvīm trepes, kas ziemā apledo ar brūnu ledu. Priekš trepēm skaidene {skaidiens}, kur visu var atrast, kas atkrīt no malkas u.t.t. Skaidenes galā kalpu meitām puķu dobe. Dobē aug puķes: trīs kārtenes, plānu ziedu magone un dzeltenas kliņģerenes, visas brīnumīgas puķes. Viņas, tikko uzdīgst, tūliņ sāk brīnīties un brīnās un brīnās, kamēr iebrīnās zemē atpakaļ.

Katrs vēlas ne uz smiltīm dibināt, tādēļ ērbeģis celts lejas galā uz 8 pēdas, bet kalna galā uz 3 pēdas augstiem mūra pamatiem un, proti, tanī laikā, kad vecais pa zaļumu balles laiku bija aizgājis ar uguni un kaimiņi saveda pēc tam baļķus. (Trūkstošie jau priekšlaikus bija paša saimnieka savesti). Istabā neiesim – nav svētdiena.

Saimnieks ar federniekiem {atsperratiem} un “jauno” zirgu aizbraucis uz kasi “celt”, jo trūkst starp svarīgiem dokumentiem 3 rentes un 3 kredites kvīšu. Atpakaļ braucot pirks arī kleitu saimniecei, jo svētdien būs tuvumā zaļumballe priekš nabagiem, kurā būs ap 80 rubļu ieņēmuma un 79 rubļi izdevumu, bet izrīkotāji pirmdienā sametīs pa rubļam un tad atliks no balles 15rbļ. 53 kp. Par to var nopirkt mazu vērsēnu un ar priekššķiņķiem paēdināt visu nabagmāju. Tas bij par to balli …

Bet saimniece guļ klētī ap brokastlaiku pirmo dienasvidu un kalpi kaujas mālu kalnā uz vagas ar “veciem” zirgiem.

Zeme ir slikta. Ļoti nevienāda. Te ciets māla kalns un tūliņ lejiņā purva cinatas {ciņi}, bet zem cinatām tīri dūņas vien. Pļavas gan uz upes, bet labuma nekāda. Agrāk auga gan zāle, bet tagad tikai sūnas. Diez kas vainas! Ežmalē un gar upmalām kārkli plešas vai puspūrvietas pļavā iekšā un noskauž zāli. Siena tiek maz. Pavasaros, ja ir, jādod lopiem un zirgiem salmi.

Un kad tu, lasītāj, ceļo pa mūsu novadu, tad apskaties lūdzams, pa kreiso roku stāv arī kalniņā mājas. Vecais lielskungs tās nošķīris kā āžus no avīm. Viss te citādi, nekā tanīs mājās pa labo roku. – Tanīs mājās pa labo roku ar reiz viss bijis citādi, nekā tagad. Ļaudis teic, ka Grāvgali toreiz gājuši uz priekšu, nu ejot atpakaļ. Bet ļaudis melš tukšu. Vecais Krišs man skaidri teica – un Krišum ir laba atmiņa – ka ne toreiz Grāvgaļi staigājuši, ne tagad staigājot. Visas ēkas stāvot tanī pašā vietā, kur toreiz stāvējušas. Lai nu ļaudis runā kā grib, es ticu Krišum, proti, ka Grāvgaļi stāv uz vietas un nekad nekur netiks uz priekšu.

Vidzemē dažās mājās dzīvo saimniek dzimtis vairāk simts gadus. Grāvgaļos sešdesmit gados trešais famīlijas vārds saimniekam, tādēļ laikam te viss citādi, nekā kad priekš 60 gadiem Jānis Mieturs atnāca dzīvot. Atnāca no muižas, kur bij par kučieru. Atnāca ar saderētu brūti Līzi, kas arī muižā bij – bet bija muižā par istabas meitu. Tagad cits saimnieks, citi laiki …

… kādus četrdesmit gadus atpakaļ … Ēķi bij kādu versti no Grāvgaļiem. Tās verstes nu gan uz laukiem ir dažādas: ir branga verste, tas ir – bez maz divas verstes, tad nāk tikai verste, tas ir – pusotras verstes, bet tikko verste – ir verste. Ir vēl verste – kāds zirgs un verste – kāds ceļš. No Grāvgaliem līdz Ēķiem bij tikko verste. Ēķi bij vienīgā māja, kas toreiz bij uz renti. Proves dēļ lielskungs bij Ēķus tā izdevis. Ja būšot labi, tad citiem ar došot. Ēķi dzīvoja “kā kungi”.

Burve.

Ēķu saimniece bija saimnieka tēvamāte un – burve. Par burvi viņu ļaudis jau sen daudzināja. Veca bij Ēķu māte jau sen. Sirmu vien visi viņu bij redzējuši, tā tēvi, tā vectēvi. Visi, kam vien prasīja, atteica: “Es tādu pašu vien viņu redzu”. Tāpat sacietējušo ozolu, kad tas izaudzis, veselas paaudzes redz tādu pašu vien vecu, kamēr kādā vētrainā dienā – ozols apgāzies, tāpat sen sirmais cilvēks ar aizgājis mierā.

Tāpat kā Ēķu māte pati, bij vecs arī viņas “amats”. Tos laikus bij daudz burvju. Bij tādi, kas nobūra, un tādi, kas atbūra. Katram burvim bij pretburvis. Bet Ēķu mātei pretburvja nebij, tādēļ Ēķu mātes amats bij “riktīgs” {pareizs}, un visa valsts tam ticēja. Ēķu mātei bij arī vislabākās zāles. Dažas bij tīri kā ūdens skaidras, smeķēja ar tāpat kā ūdens, bet līdzēja. Par tām Ēķu māte maksas neņēma, bet vājniekam bij jāmet vesela mārka svētdien upurē; ja ne, tad vesels netikšot. Par brūnām zālēm Ēķu māte dažreiz ņēma pati maksu, dažreiz lika baznīcā maksāt.

Bet ļaudis runāja, ka Ēķu mātei esot naudas pūķis, jo viņa svētdienās berot veselu sauju vara naudas upurē. Brīnumus par Ēķu māti stāstīja. Vienam viņa izdzinusi čūsku no vēdera. Citam galvā bijis pulkstens, bet kā Ēķu māte tikusi klāt, tā pa nedēļu laukā gan. Pulkstenu viņa pati vēl parādījusi tam, kam izdzinusi no galvas. Daudz to brīnumu stāstīja; kas visus var atminēt, bet tā dzīvā pateicība, ka viņa nākošās lietas un pagājušās katram visā valstī kā uz delnas izklāstījusi.

Daži teicās no Ēķu mātes dabūjuši amatu, bet neviens neprata tā kā viņa. Visa valsts baiļojās, ka tad, kad riktīgā burve nomiršot, vairs nebūšot neviena riktīga burvja. Un gan būtu laiks, ka vecene atdotu amatu riktīgi kādam citam. Bet burve vēl nemira un bij ņipra veselībā. Arī amats palika viņai vienai pašai stiprs.

Burve ravēja dārzā virzu. Labdienu saņēmusi, viņa lēnām nāca uz dārza malu, saņēma Lienes roku savējā un acīs paskatījusies cieši noteica: “Tev, meit, šorīt bij grūta diena, grūtas bēdas. Bet nu piesēdīsimies tepat uz sētiņas. Izstāsti no gala, varbūt varēsim līdzēt”.

“Tad man tā bij, it kā es grimtu dziļi dziļi zemē; ausīs man žvindzēja kā baznīcas pulkstens, un es nezināju, kā es biju no istabas izgājusi un klētī nosēdusies uz bluķīša. Raudāt es nevarēju, bet sirds man tā kā kāpa vien kaklā. Tad es zināju, ka sirds sāp tik gauži, tik gauži. Man bij tik lielas bailes, tik žēl, tik bēdīga sirds; es domāju, ka viens man būtu teicis: ej raud pie mātes kapa, lūdz Dievu par viņas dvēseli.

Māte manis nemeklēja. Laikam viņi abi nebija manis pamanījuši un nu ēda brokastis tālāk netraucēti. Tad es klētī ilgi domāju un domāju. Man bija Pētera tik žēl. Viņš jau arī mani mīlēja. Bet man mātes ir vairāk žēl. Kad nu Pēteris mani paņem, un visa māja nāk ļaužu valodās, tad es nevarēšu nevienam cilvēkam taisni acīs skatīties un teikt: tas nav tiesa, tu melo”.

– “Daudz meitas solījās pie cita neiet, kad pirmo atstāja, un visas viņas ir tagad citu sievas. Tevi es dzirdu runājam citādā balsī. Tu neraudi, bet sirds tev cieši apcietinājusies pret visu pasauli. Kā lai es tev palīdzu? -“.

“Ēķu māt, tev jau esot amats. Dari nu, ka varu Pēteram atsacīt un man savi iemesli būtu ko teikt”.

Ēķu māte ilgi domāja un pūta sažmaugtā saujā, Tādās reizēs viņa – kā teica – zīlējot. Arī Liene tam ticēja. Vecenīte likās viņas acīs augam un pieņemam milzenes veidu, uz kuru meitene noskatījās, palīgu lūgdamās. Ilgi abas nerunāja ne vārda. Beidzot vecā iesāka:

“Es tevi pārbaudīšu, pirms pasteigšos ar savu padomu. Tagad es zinu, ka ļaudis melo, kad viņi teic: tu esot līdzīga lielkungam un tavas mātes bērns. Tiem tu vismazāk līdzinies. Ja viņi būtu tā domājuši un tā darījuši, kā tu tagad, tad tu viņu vietā še nestāvētu un negaidītu, ko tev teikšu.

Bērns, mana zīlēšana un buršana ir līdz šim bijuši tīri nieki. Še – viņa rādīja sev uz pieri – še dzīvo mans īstais burvis un zīlnieks. Visā apkārtnē es pazīstu katru cilvēku un viņa iedzīvi. Visu, ko dzirdu, es saveru savā atmiņā kā uz pavediena. Katru reizi, kad kāds nāk uz mani zīlēties, es pašķirstu savā atmiņu grāmatā un saku tā, kādu katru redzu cilvēku un kā viņam būtu derīgāk. Tādēļ, ka es zinu caur paaudzēm katras mājas un katra cilvēka noslēpumus, es varu vadīt cilvēkus ar nevienam nesaprotamu gudrību.

Manām zālēm nav burvības spēka. Tām ir tikai zāļu spēks. Arī ūdeni es devu ļaudīm. Un ūdenim, meit, ir liels veselības spēks. Ļaudis tam netic, bet kad es pārmetu svētos krustus vai ūdenī iepūšu, tad viņi tam ticēja un izveseļojās. Es pratu ļaudīm izdarīt pēc gribas; kas man teica, – es esmu vājš, tam es teicu: tu esi tiešām vājš, bet tu tapsi vesels. Pēc laiciņa es viņam teicu: nu tu esi vesels, jo viņš bija vesels, tikai iedomājās sevi esam vāju. Bet ļaudīm trūkst dažreiz viena, kam žēloties par savu vājību, un arī smieklīgākā reizē es viņiem piekritu un pateicu apmierināšanu; caur to viņi izveseļojās. Noslēpumu man nebij un nav. Bet ļaudis grib noslēpumu, tādēļ man bij daudzreiz jāizliekas, itin kā man būtu burstekļu vārdi, kamēr es darīju, kā sapratu labāk esam. Amats bij jāliek samaksāt, jo pasaulē nekas nevienam netiek dāvāts.

Nu tu redzi, meit, ka man nav nekādas burvības, nedz zīlēšanas, nedz rokas lūkošanas. Tev es tomēr gribu palīdzēt un šoreiz caur burvību. Tava burvība, proti, ir tā: Apses {Pētera} tēvs bij grēcinieks; tēva grēki top piemeklēti pie bērniem. Tavas mātes ceļi bij tumši. Kas tumsu iemīļojis, tam patīk tumsā maldīties. Redzi, cik īss ir ceļš, pa kuru tu pienāksi pie savu aizdomu apstiprināšanas.

Tagad ej, bērns, uz māju un uzgaidi, kamēr nāks laiks. Es vēl skaidri nezinu kā, bet to zinu, ka tev palīdzēšu.”

Vecenīte paņēma ūdens krūzi un pasniedza to Lienei, kura no tās kārīgi dzēra.

“Še, meit, nodzeries mana burvju dzēriena. Daudz gribēja no manis dabūt amatu, bet nedabūja. Tu negribēji, tevi es atradu par cienīgu, jo tu proti klusēt pie laika par savām un citu lietām; tu tagad dabūsi manu amatu. Gadi tevi izmācīs šo amatu pareizi valkāt, jo ne tas tūliņ meistars, ko amatnieks mācīja, bet tas, ko amats ar laiku izmācīja. Turi gaišu prātu galvā, tā būs tava gudrība; turi acis, ausis vaļā, tā ir visa burvība”.

Vecenīte noskūpstīja uz pieres un uzlika roku uz galvas, kā svētīdama savu mācekli. Lienei palika savādi ap sirdi. Nupat bij vecenīte teikusi, ka viņai amata neesot, tomēr viņa juta, vecenītei skūpstot, ka kāds spēks pārnāca ar šo skūpstu uz Lieni.

“Kad es gulēšu zem zemes, tad zinu, ka tu manu amatu nevalkāsi necienīgi. Nu, meit, ej un gaidi manu beidzamo burvību tavā labā.”

Ilgi meitene skatījās uz vecenīti; neatraisāmas saites viņu tagad saistīja ar noslēpumaino burvi. Tagad viņa zināja visu, kas aiz vecenītes sirmā noslēpumu priekškara slēpās.

Vēl ezermalā uz māju ejot, Liene apstājās. “Es tevi atradu par cienīgu, jo tu proti klusēt pie laika par savām un citu lietām. ” Jā, par ko tad viņa bija klusējusi? Ja Liene būtu pati cik necik varējusi šodien padomāt, tad viņa noskārstu, ka netaisīdama priekšlaikā trokšņa, bet nonezdama gudrajai vecenei savas pilnās sirds bēdas, Liene bija pierādījusi, cik apzinīgi viņa prata rīkoties klusumā ar lietām, kas viņai no citiem varēja skādēt, ja tās laida ļaudīs.

Bēres.

… Uz laukiem viss citādi {kā pilsētā}. Mirēja beidzamā griba ir likums priekš bēriniekiem un pakaļpalicējiem. No rīta bēru mājā šļūters staigā ar alus kannu. Meitas uznes uz gara apklāta galda gaļas bļodiņas. Katrs, kas atbrauc, “saturās”, jo ir “darbs” darāms. Tuvākie sacītāji vai baznīcas pērminderi, vai skolotāji “izdzied” mironi. Uz izdziedāšanu sanāk arī nelūgti. Atver zārku, lai kaimiņu un piederīgie var redzēt ceļinieku uz citu pasauli. Izdziedātāji apgalvo, ka augšā redzēšoties, lai tik pakaļpalicēji neraudot, un tad uzdzied kādu itin bēdīgu meldiņu iz tās nodaļas, kas dziesmu grāmatā apzīmēta ar vārdiem ‘No nāves un miršanas’. Tad piederīgie un citi raud, nodzied no savas puses pa peršiņai, un nobučo pēdīgo reizi aizgājēju. Zārku aiztaisa cieti un tad brauc uz kapsētu gara rinda bērinieku. Ielaiž zārku astoņas pēdas dziļā bedrē, bet dažreiz arī seklāk, īsti ja kapu rokot priekšā sastop kādu agrāku aizgājēju iz šās bēdu ielejas un tam nevar ierādīt mazākas kapa vietas, nekā šķesterim toreiz samaksāts. Dzied, runā, sasviež zārkam zemes virsū, uzsprauž smilšu kopai krustu, tad sanāk bēru kambarī pēc darba, iedzer šnabi, ēd sieru, sasēžas ratos un brauc uz bēru māju bēres dzert. Ceļā vēl dzer šnabi, lauž skujas, mājā per mājiniekus – vecos: “mirsti, kapsētā rūmes diezgan”, jaunos: “nemirsti, kapsētā nav rūmes”. Ēd, dzer, danco, līksmojas un otrā dienā izšķiras. Raudātāju nav daudz. Zemniekam maz vaļas raudāt pēc miroņa. Lūko kā dzīvē ierīkoties bez nomirēja. Kādreiz pēc tam aiziet uz kapsētu, tad noraudas pie kapa. Bet tas tik tā retumis: trešos vasaras svētkos, kad jāuzkopj kapi, jo drīz mācītājs turēšot kapu svētkus; un citās reizēs pēc baznīcas, kad sirds pilna, vai kad kādu aprok. …

Latviešu Fotogrāfiskās biedrības ekskursija. ‘Stari’, 1913.g.

Pavasarī pirmām lapām plaukstot, dabai pirmajā zaļumā tērpjoties, sajūt šo pārmaiņu visa radība, un neatturami mēs steidzamies pie dabas mātes krūts redzēt, izjust un baudīt dabas pamošanās aktu. Naktis klusumā neredzama burvja roka aizskārusi katru pumpuriņu, pavērusi zemi dīgstošai zālītei, atslēgusi jau arī dažu labu ziedu zvaniņu, un kad nāk karaliene saule, tad tā smaidīdama raugās šaī brīnumā. Mirdz dimantrasas pērles kā prieka asaras, un līgo putnu kori gaviļu dziesmas. Un saule skūpsta katru pumpuriņu, sveicina katru dīgstošu zālīti: esi sveicināta radība, esi sveicināta dzīvība! Dzīvības avots atvēries, un mēs jau esam aizmirsuši ziemas sastingumu, radības dusas stundu. Dzīvības avots verd nemitoši katrā radības atomā, čalodams un trokšņodams saulei pretī … Un cilvēka sirds? Arī tā atsvabinās no sastinguma, arī tā sāk dzīvāk pukstēt, arī tā jūt dzīvības uzvaras svētku gājienu un tiecas saulei pretī. Noskaidrotāka, cēlāka tā iet dabas ārēs dzīvības svētkus līdzsvinēt. Skaties kurā vaigā skatīdamies, visur mirdz pretī prieks un nesavtība. Visas smagās dzīves rūpes pamestas aiz sestdienas nakts kā aiz cietuma mūra. Rūc pārpildītais tramvajs, auro automobils putekļu mākonī, visi tie pārpildīti dzīves priecīgu ļaužu. Pazudusi vakardiena ar savām rūpēm, ar savu nospiedošo smagumu. Šodien saules svētki, šodien visi saulei pretī tiecas. Redzi, arī sportsmens steidzas gar putekļainu ceļa malu saulei pretī: viens mēro verstis soļošanā, otris skrejot grib panākt prieku, laimi, uzvaru! Lai dzīvo dzīve, lai dzīvo prieks!

Arī fotogrāfam amatierim tagad svētku stunda: viņa Aladina burvju lampa tagad nemitošā darbā. Pirmās lapas – tas aicinājums amatierim noslaucīt ziemas putekļus no savas Aladina lampas un doties dabā. Un daba tērpusies brūtes uzvalkā maigi skaista, sārtojas zem saules skata. Saule lej savu zeltu pār tumšām eglēm, pār zaļi zeltainiem bērziem, pār tumši zaļo laukumu, un viss top dzīvības pārpilns; koki sāk runāt, gaiss sāk skanēt, un saules apsudrabotie vieglie mākoņi padara panorāmu par augstāko daiļuma monumentu. Ik uz soļa jauns monuments, ik uz soļa jāapstājas skatīt, just, vērot, baudīt. Sirdis kļuvušas līdzdalīgas, ļaudis lasās pulciņos, simpātijās, domu biedros: ik viens dod otram nesavtīgāko padomu, ikviens vēlētos savu prieku un sajūsmu ieliet tuva cilvēka sirdstraukā. Domas lido uz sajūsmu spārniem, bez vārdiem tās vieno pāri telpai un laikam …

Garā rindā iet jautru amatieru bars saulei pretī, čalodams un priecādamies par skaisto dabu, skaisto laiku, kuram tas ziedo savas dzīvības dienu. Laiks aiztek gan fotogrāfējot, gan ņemoties ar dažādiem asprātīgiem jokiem, kuru izdomāšana šodien it viegli vedas. Pēc paturētas pusdienas arī rotaļām sava tiesa, un jaunībai sava kustības tiesība, kura nepazīst grūtības un noguruma.

Ekskursijā salasījušies ap 47 cilvēki, gan L.F.B. biedri, gan M.Buclera kursisti, gan viesi. Visi tie tagad ceļo kā viena dzimta un nu kā tāda tiek neskaitāmas reizes, no visām pusēm nofotogrāfēta. Ekskursijas gaita sākās pulksten 8-os rītā no Aleksandra ielas un apceļojot Juglas un Ķīsuezera malu beidzas ap pulksten 6 vakarā pie tramvaja piestātnes. Šī bija īsta pavasara svētku diena, un bez skaistiem uzņēmumiem tā deva ekskursijas dalībniekiem izjūtu baudu pie dabas māmuļas krūts. Atspirdzināti un apmierināti dalībnieki sniedza rokas ar vēlējumu “uz redzēšanos”.

Pa Latviju. Mārtiņš Buclers. ‘Stari’, 1913.g.

… diviem aparātiem apbruņojies, sāku savu ceļojumu uz Kurzemes Kolka ragu un Ventspili. Ceļojuma nolūks: iepazīties ar turienes ļaudīm un paražām un speciāli ar vietējo fotogrāfiju. Tā kā ceļojumam varēja atlicināt tikai dažas nedaudzas dienas, tad ceļojumu ierīkoju tā, ka tas iznāca pa Jāņiem, tai cerībā, ka šādos tautas svētkos ļaujas vieglāk novēroties viena, otra tautas paraža.

Ceļojums pa jūru bij vienmuļš un neinteresants, jo jūra bija gluži mierīga un kā tāda maz interesanta pati par sevi, kā arī neinteresanta fotogrāfiskam aparātam. Kurzemes jūrmala, kura velkas kā nebeidzama strīpa līdz horizonta malai, ir viscaur lēzena. Braucām arvienu netālu no krasta piestādamies pie zvejnieku ciemiem, kuri saņem mantas no Rīgas. Dažā vietā kuģis stāv vai veselu pusstundu un darbina svilpi, līdz kamēr izdodas uzmodināt zvejniekus, lai tie brauktu mantas saņemt. Līdz ar mantām nokāpj arī pa pasažieriem, kuri ir gan darīšanu ļaudis, gan arī tādi, kas brauc uz Jāņiem savējus apciemot. Mērsragā nokāpj vesela sabiedrība jautru jaunekļu un jaunavu. Tiem atbraukuši pretī vesels pūlis sagaidītāju un tie tad visi jautri čalojot dodas uz malu vēdinot cepures un mutautiņus. Atvadīšanās padara visu kuģi dzīvības pilnu. Arī jūra liekas atdzīvojamies: tā ap laivām met tik kristāla dzidrus gaiši zaļus viļņus, ka prieks noskatīties. Tik skaistu ūdens krāsu, kāda rotājas ap laivām, nebiju nekad novērojis.

Šodien jūra sevišķi mierīga, tā ka kuģis knapi ko palīgojas, un tomēr netrūkst ļaužu, kuri arī šo lēno līgošanos nepanes un staigā pa kuģa virsu izbālējuši, mocīdamies ar jūras slimību. Citi turpretī sūdzas par vienmuļību un garlaicību, bez īstas jūras brauciena izjūtas. Arī fotogrāfiski tā tagad pavisam neinteresanta, kamdēļ taisu tikai pāris panorāmas uzņēmumu, lai varētu novērot un salīdzināt krasta profilu un viņa veģetāciju. Kamēr Rīgas jūrmala cauri līdz Mērsragam ir smilšaina un priedēm apaugusi, tikmēr uz Kolka raga pusi redz vietvietām arī lapu kokos, kuri vasarā krastam dod sevišķu skaistumu, bet ziemā, jādomā, ka krastu padara – no jūras skatoties – tuksnešaināku. Kaut gan kuģis solījās līdz Kolka ragam astoņās stundās, kas pie tik mierīgas jūras arī viegli iespējams, tad tomēr tagad jau aizgājusi visa vasaras diena, kad kuģis savu mērķi aizsniedzis.

Ap kuģi saplūst vairāk kā 10 laivas ar 2 un 3 sēdētājiem, kuri piesien laivas pie kuģa un steidzīgi dodas kuģa bufetes daļā. Vispār pa jūrmalu braucot gandrīz ik piestātnē radās čakli bufetes apmeklētāji, bet te galā nobraucot likās ka būtu lieki i pasažieri i pārvestās mantas, jo visu vērība acumirklī pievērsta bufetei un tā te liekas esam ļoti gaidīta. Visi dzīvi sarunājas, pēc manas dzirdes, igauņu valodā, bet vēlāk man pastāsta, ka tā esot līvu valoda. Iedzīvotāji esot visi latvieši, bet labprāt runājot savā starpā līvu valodu. Manim izlikās tā savādi, ka visi tie, kas līdz šim uz kuģa runāja tīri skaidru latviešu valodu, bez parastas igauņu blakus līdzskaņu noliegšanas, tagad visi runāja tikai igauņu valodā.

Līvu galvenā nometne esot daudz tālāk uz Ventspils pusi un 1831.g. ļaužu skaitīšanā vēl saskaitīti 3562 līvi. Vēlākā ļaužu skaitīšanā (1897.g.) nava vairs līvu skaits uzdots un vispār valda ieskats, ka līvi izmirst, resp., pārlatvietojas.

Lielā daļa kuģa sagaidītāju ir vingri ļaudis ar veiklām un ātrām kustībām. Tikai retam kājās gari zvejnieku zābaki, kamēr lielā daļa staigā kailām kājām. Vienu, otru jautāju, vai manis nepārcels uz krastu, bet visi piegriež uzmanību bufetei, kurā sparīgi rīkojas – pārziedēšanas gados stipra un slaika sieviete ar dēlēnu skolnieka gados, kamēr viņas vīrs, jeb kā to te uz kuģa dēvē: ekonoms, izpilda tikai ērta palīga lomu. Beidzot rodas viens zvejnieks, kurš kuģa stūrmani un mani pārceļ uz krastu. Krasts te pavisam lēzens, tā ka iz laivas netiek laukā bez brišanas, un zvejnieks ņem pa rindai mūs uz muguras un iznes malā. Traki spocīga sajūta pārņem tevi jājot ar šādu ērmotu zirgu.

Protams, ka te Kolka ragā vienīgā viesnīca krogs, kurš varētu būt priekšzīmīgs vienīgi ar savu uzrakstu: “Šodien nav tā diena, kur par velti cienā. Ja tu gribi uz krītu, tad nāc rītu”.

Esmu laimīgs, ka dabūju nakts māju pie fotogrāfa Burnevica kunga. Viņa laulātā draudzene parūpējas par ēdienu, dzērienu un patīkamu guļas vietu, kamēr mums, kā viena lauka strādniekiem, sarunām nava gala par lietām, kuras mums tuvas un interesantas. Ar lielu interesi noklausos B. kunga attīstības stāstā, kurš daudzējādā ziņā līdzinājas daudzu amatu biedru liktenim: pašam meklēt, pašam atrast, pašam pārvarēt šķēršļus, bez līdzekļiem un bez sveša padoma. Visam tam skan cauri mīlestības atbalss uz fotogrāfiju un gaiša lieta, ka tikai liela mīlestība un pieķeršanās fotogrāfijai ir atradusi ceļus un līdzekļus soli pa solim nonākt līdz tagadējai attīstības pakāpei. Arī tagad līdzekļu trūkums kavē attīstības gaitu, arī tagad tikai liela mīlestība sasniedz pietiekoši labus rezultātus ar tik vājiem palīga līdzekļiem. Sen vasaras nakts jau atkal gaiša tapusi, kad dodamies pie miera.

Apskatot Kurzemes karti, krīt acīs Kolkas rags jeb Dundagas rags, kuru pēc dāņu vai zviedru nosaukuma sauc par Domesnäs. Kolkas rags ir tā robeža starp Baltijas jūru un Rīgas jūras līci. Ar asu zemes krauju tas iesniedzas tālu jūrā un ir bīstams jūrniekiem. Rīga ir attīstījusies par dzīvu kuģniecības pilsētu, bet gan vislielākai kuģu daļai ir jābrauc ap šo ragu, kamdēļ Rīgas biržas komiteja rūpējusies par bāku uzbūvi un iekārtošanu uz šā raga. Visvecākās bākas pamati jau ieskaloti jūrā, arī otrā bākā ierīkota pasta nodaļa un meteoroloģiskā stacija, pēc tam kad trešā uzcelta 5 verstis jūrā uz paša kraujas gala. Būtu jādomā, ka līdz ar jaunas bākas uzbūvi būtu novērsti visi nelaimes gadījumi, jo kuģam daudz vieglāki novērot bīstamo braucamo vietu, braucot ap bāku riņķī, bet tomēr arī tagad esot diezgan nelaimes gadījienu gan ar laivām, gan ar kuģiem. Tā ka sarkanais krusts te uztura glābšanas staciju ar apmēram 14 vīriem, kuriem jābūt pastāvīgi nelaimes gadījumā pie rokas. No vecās bākas augšas ir plašs skats uz lielo jūru, kā arī uz Rīgas pusi, un no torņa gala, sevišķi ziemas laikā, pastāvīgi tiek novērots ledus stāvoklis, kuru varot no turienes pārredzēt pāri par 20 verstīm tālu. No šejienes tad ziņas vairākas reizes dienā tiek telegrāfētas uz Rīgas biržas komiteju.

Bākas pārvaldnieks, pasta un telegrāfa priekšnieks Grīnvalda kgs, bija tik laipnis un uzvadīja mūs augšām pašā bākas galā, no kurienes izdarījām dažus panorāmu uzņēmumus, lai iegūtu pārskatu par Kolkas raga raksturu. Pati zemes krauja bieži esot tāli jūrā pilnīgi sausa, bet šoreiz tā pavisam ar ūdeni pārklāta un nedod raksturīga attēlojuma. Kā jau minēju, visvecākās bākas pamati jau sen jūrā ieskaloti un arī otrai bākai, tagadējai aplūkošanas stacijai draud briesmas no noskalošanas, jo lielā jūra, cik tālu gar viņas krastu nostaigāju, nemitoši to iegrauj.

Kolkas ragā palieku veselas divas dienas, pa kuru laiku B. kungs paliek vienmēr manim uzticīgs palīgs, padoma devējs un vadons. Tā nofotogrāfējām veclaiku pirts iekšpusi ar magnēzija bantes palīdzību. Uzņēmums, cik tāds iespējams tādā mazā telpā un tik “melnos apstākļos”, iznācis ļoti labs. Apgaismošanu izdarām no divām pusēm, katrā pusē nodedzinot pa 30cm magnēzija bantes, un 60cm pašā krāsnē, caur ko dabūjam efektu, itin kā krāsne kurētos. Tālāk mūs interesē vecs ‘lubu jumts’, kurš te vēl vienai būdai uzturējies, tad mājas dzirnavas, dažādi darba rīki, savāda cūku kūts ietaise u.c.

Galvenā interese tomēr koncentrējas ap rītdienas šejienes Bibliotēkas Biedrības sarīkojumu: teātra izrādi ‘Mūsu pokāls’ un zaļuma svētkiem. Svētdien jau agri no rīta dodamies uz teātra ēku ciema galā un nofotogrāfējam viņu tā no ārienes, kā arī no iekšienes. Teātra ēkai noderējusi kāda tagad nelietota zivju apstrādes ēka, kuras galā piebūvēta skatuve no audekla drēbes. Skatuve maz drusciņ paaugstināta, bet ne tik daudz, ka varētu zem viņas ievietot suflieri. Asprātīgie zvejnieki izgudrojuši suflieram vietu virs priekškara, tā ka tam jāguļ uz plaukta pie pašiem griestiem. Skatuves griesti pie tam tik zemi, ka garākie aktieri ērti varētu ar gulošo suflieri sabučoties. Labums te bija tas, ka aktieri lomas nezinādami neskatījās kā parasti uz zemi, uz sufliera kasti, bet klusu ciezdami skatījās lepni uz augšu. Jocīga situācija iznāca arvien, priekškaru paceļot, kad visi aktieri skatījās uz augšu it kā ar lūgšanām savu darbu iesākdami.

Par pašu izrādi tiešām pie labākās gribas nevar nenieka laba ko sacīt, bet nenoliedzama te labā griba darīt iespējamo. Šādos apstākļos, viegli saprotams, var ķerties tikai pie joku lugas, bet maz mums īstu, viegli izvedamu joku lugu, un ‘Mūsu pokālu’ rīkotāji gan laikam tikai tamdēļ bija izvēlējuši, ka luga neprasa ne savādus kostīmus, nedz skatuves pārgrozības. Domājams, ka arī paši spēlētāji te vēl ļoti grūti sadabūjami, ko liecina tas, ka studenta izvēle pavisam bija neizdevīga, kamēr vēlāk zaļumos redzēja dažu labu jaunu cilvēku, kurš studenta lomā būtu daudz noderīgāks.

Visas šejienes garīgās dzīves dvēsele ir skolotājs, kurš cenšas jaunību piedabūt pie dziedāšanas, teātru izrādēm, bibliotēkas lasīšanas u.c., lai liktu pamatu nākotnes attīstībai, dotu kaut kādu virzienu tautas dvēselei. Cik arī niecīga lai nebūtu šāda teātra izrāde un vāja dziedāšana, tad tomēr no visa tā dabūju to priecīgo iespaidu, ka arī te ir savi sēklas sējēji, un arī te ir sēkla jau dīgusi. Bēdīgāk te stāv ar mūziku, jo tādi taurētāji, kādi te likās sevi samaksāties, nevar dot ne mazāko daiļuma sajūtu, nedz modināt cienību un mīlestību pret mūziku. Tumšā lietainā laika dēļ manim tikai ar mokām izdevās šos mūzikas profesorus nofotogrāfēt, bet interesants kuriozums būtu šos mūzikas izķēmojumus dokumentēt fonogrāfā.

Tumsai uznākot tika vēl nodziedātas divas kora dziesmas pie degošas ‘darvas mucas’ un Jāņu uguns un tad pa tumsu atkal pie vaidošām un kliedzošām mūzikas skaņām atkal tālāk dejots. Ar kādiem apstākļiem te jācīnās celmu lauzējam šejienes garīgās dzīves laukā, var apjaust no tam, ka neesot iespējams neviena sarīkojuma nosvinēt bez kaušanās. Tā arī šoreiz pēc manas aizbraukšanas uz kuģi, kurš rīta agrumā dosies uz Ventspili, pret gaismu notikuse pamatīga izkaušanās, kura kā parasts, arī šoreiz laimīgi beigusies bez dzīvības upuriem.

Cerēju dzirdēt Jāņu dziesmas, redzēt zāļu vainagus. No visa tā te vairs ne vēsts. Kultūra nolauzusi vecās paražas bez žēlastības, bet jaunlaiku paradumi vēl te stāv uz ļoti šaubīgām kājām. Lielākais attīstības ienaidnieks šeit gan laikam ir žūpība, kura te pilnos ziedos. Novēlam pirmajam celmu lauzējam nenogurt, jo tikai nenogurstošai izturībai te ar gadiem būs kādi panākumi sagaidāmi.

II

Miglaina un mitra, bet silta un neparasti klusa Jāņu nakts. Snaudošā Kolka raga mežu un krūmu bezformas masā vēl iztālēm atsaucas viena otra vaidoša vai iekliegdamās mūzikas instrumenta balss, atspīd vāja blāzma no dejas laukuma apgaismojuma. Tas viss mums tik tālu kā sapnis. Bet kā par patiesību kļuvis sapnis guļ mūsu priekšā jūra. Ne vēsts no jūras mūžīgā nemiera. Arī jūra liekas zinām Jāņu nakti. Jūras spogulis gluds kā slīpēts stiklis, un jūrā gulošo kuģu vājās ugunis šad un tad pa vieglo miglu paspīd bezgalīgā dziļumā. Gaiss tik mīksts kā samts gar vaigiem glaužas, un Jāņu nakts puskrēslā dod ārkārtēji burvīgu gleznu. Liekas, ka jūra ar krastu pamiera svētkus svin, apzinādamās Jāņu nakts stundu kā vēsturisku svētku stundu Rīgas jūras līcī. Tauta pamazām grib šo stundu aizmirst, jūra, šķiet, to nava aizmirsusi. Klusu tā stāv elpu aizturēdama, itin kā brīnās, nedzirdēdama senās Līgo dziesmas, nesaskatīdama Jāņu ugunis. Vienā pusē stāv mainīga tauta: ļaužu dzīve kā miglas pilieni koncentrējas, pamirdz un atkal iznīkst formu un vietu mainīdama, otrā pusē guļ plašā mūžīgā jūra, bārga un nepielūdzama. Tikai acumirkli viņa paklausās, ko viņas tauta dara un rīta agrumā tai būs vienaldzīgs šīs tautas liktens, atkal tā prasīs upurus cīņā ar vētru un viļņiem.

Ilgu laiku bradājam pa jūrmalas viļņu nolaizīto krastmalu, laivas meklēdami, līdz kamēr tādu sadabūjam un tad dodamies uz tālumā rēgojošos kuģi. Kuģis guļ kā apburts šķirsts, gluži bez dzīvības. Kuģa puika tagad vienīgais saimnieks: citi visi aizgājuši uz sauszemes papriecāties ar “zemes žurkām”, paelpot netīro zemes gaisu, lai rītā prastu labāk cienīt tīro jūras gaisu. Šis zemes gaiss izrādījās par tik stipru, ka kuģa vadība otrā rītā tikai vēlu to bija izgulējusi, un kuģis varēja uzņemt ceļojumu uz Ventspili.

Līdz ar pirmajiem saules stariem pamostas arī jūra, ietrīsas dzidrais jūras spogulis mūžīgā vibrācijā un atdodas atkal savam mūža nemieram. Kuģis lēnām dodas ap Kolka raga bāku gar tālu jūrā izliktām bojām. Apbraucot kādu versti ap bāku, dodamies ‘lielajā jūrā’, kurā izliekas it kā ūdens tumšāks būtu. Steidzīgi vēl tiek izdarīts viens otris uzņēmums uz bāku un zemes smailo strēmeli, un laiks tad tek vienmulīgs, braucot gar jūrmalu no piestātnes līdz piestātnei.

Kā pēc svētku dienas, netiek nekādas mantas pārvadātas, bet sagaidītāju tomēr netrūkst ne pie vienas piestātnes, un vienīgais kuģa eksports, kā liekas, ir šnabis, kuru krastmalas viesi steidzīgi iebauda, pilda kabatas un tad jautri atkal dodas uz krastu dažreiz pāra verstis attālumā.

Jādomā, ka fotogrāfiskais aparāts te bieži sastopams ciemiņš, ziņkārība tomēr ap to liela. Uz kuģa esam divi aparātu īpašnieki, un mans kolēģis, jauns iesācējs, kamdēļ laimīgs, ja dabūn modeļus, par kādiem te labprāt dodas kuģa apkalpotāji. Kāds no vēlāk uzņemtiem kuģa pasažieriem, vietējās krastmalas žīds – rebenieks, sajūsmināti runā par jūras rudens gleznām, kuras viņam patiktos redzēt nofotogrāfētas. Aizgrābts tas stāsta par krastmalas ļaužu cīņām rudens vētrās, par to mazumu uzturas līdzekļu, kādus tiem ar lielām mokām izdodas jūrai atņemt.

Jādomā, ka šausmīgi un tomēr aizgrābjoši ir šie jūras rudens stāsti, ja sausais šeftenieks sajūsmināts no tiem stāsta, bet man iespaidi paliek tāli un sveši, jo tie nava paša redzēti, paša izbaudīti.

Jūra šodien par daudz mierīga, tikai “devītais vilnis” kuģi mazliet salīgo, un jāiet uz paša kuģa ķīļa, lai izjustu tīkamās krišanas šausmas, kad kuģa gals pacelts nolaižas ar galu dziļā ūdens grāvī, šķeldams un putās kuldams jūras zaļo ūdeni. Gaiss liekas kristāl stiklis – tik dzidris un vingris; dziedādams tas lūst ap kuģa tauvām. Gaiss liekas it kā viela būtu, kuru tik patīkami baudīt: ieņemt no pilnas krūtis, spēcīgi izgrūst caur nāsīm un atkal to ieelpot.

Tikai pēc pusdienas tālumā nāk redzama Ventspils, kurai piegriež visi ceļotāji vērību. Protams, ka arī abi fotogrāfiski aparāti nekavē ar šāvieniem apsveicināt Ventspils ieeju, kura norobežota ar diviem stabiem – bākām, uzceltām uz gariem dambju galiem, kuri sākas no jūras krasta un velkas dziļi jūrā. Priekš šiem dambjiem valdība devusi ap 3 miljoni, kas šimbrīžam ir gandrīz vienīgais upuris Ventspils ostas pacelšanai. Liepājas kara ostu slēdzot, Ventspils vārds daudz un bieži cilāts, kamdēļ pāra vārdos minēsim viņas vēsturi, lai saprastu labāk Ventspils nākotni.

Rīga, Liepāja un Ventspils ar savām ostām ir nozīmīgas tirdzniecības attīstībā ar ārzemēm. Rīgai pretī Ventspils ostai ir tā lielā priekšrocība, ka tā ziemā neaizsalst sakarā stāvēdama ar lielāku jūru, kamēr Rīgas osta bieži aizsalst pavisam, vai iebraukšana ostā gar Kolka ragu un Roņu salu ir stipri apgrūtinoša. Ledus lauzēji te pastāvīgi darbā, un tomēr kārtīgu satiksmi tie nevar uzturēt, tā ka ziemā lielas eksporta un importa firmas pārceļ savu darbību uz Ventspili, mantas no turienes pa dzelzceļu šurpu ekspedējot. Ventspilei kā ostai jau sirmā senatnē bijuse liela nozīme, jo statistiskās ziņās atzīmēts, ka ap 1290.gadu Ventspilī ienācis 1341 tirdzniecības kuģis. Ventspils tirdzniecības nozīme ir piedzīvojuse ļoti raibu mūžu, uzplaukdama un tad piepeši atkal iznīcināta, mainoties dažādām valdībām Kurzemē un Vidzemē. Vairākkārt arī Rīgas vara aizliegusi kuģu iebraukšanu Ventspilī un tā izpostījusi viņas uzplaukstošo tirdzniecību. Arī Liepāja pēc Liepājas-Romnas dzelzceļa būves ir bijusi reiz Ventspils lietuvēns un nospiedusi Ventspils tirdzniecību no apm. 2 milj. 1880.gadā uz 3/4 miljonu 1891.g.

Ventspils pirmie ziedu laiki bija Kurzemes hercoga Jēkaba valdības laikmets (1642-1682), kurā uzplauka te arī kuģu būvniecība, jo hercogam Jēkabam viņa krusttēvs Anglijas ķēniņš Jēkabs I bija dāvinājis Vakarindijas Tobago salu. Hercogs Jēkabs nodibināja arī kolonijas Āfrikā un attīstīja dzīvu kuģniecību starp šīm zemēm. Visā zemē uzplauka rūpniecība un labklājība, kuru tāpat piepeši izpostīja krievu-poļu-zviedru karš 1658.g. Kaut gan zviedri Ventspili ieņēma tikai nedaudzus mēnešus, tad tomēr visai attīstībai bija dots sāpīgs trieciens. Kolonijas atņēma Anglija, un hercogam Jēkabam bija kā zviedru vaņģiniekam jāpamet sava zeme, līdz kamēr tikai 1660.g. pēc miera slēgšanas tas varēja atkal domāt pie savas zemes labklājības pacelšanas. Tad drīz sākās atkal ziemeļu karš, un 1710.g. mēris plosījās tik šausmīgi, ka Ventspilī palikušas pie dzīvības tikai 7 dzimtas. Mainošās valdības, gan poļu, gan zviedru un krievu, nevarēja veicināt uzplaukšanu un padarīja Ventspils likteni ļoti mainīgu.

Pavisam jaunu dzīvības periodu Ventspils vēsturē nozīmē Ventspils – Ribinskas dzelzceļa būve. Līdz ar šo dzelzceļu Ventspilei pievasta pavisam jauna dzīvības ādere, pa kuru tai pieplūst neizsīkstošs dzīvības spēks.

Kā jau pirmāk minēju, daudz lielas firmas te ierīkojušas savas noliktavas, un kaut arī tās visdzīvāk tikai pa ziemu izlietodamas, izved caur Ventspili miljoniem mantu. Tā Gerhardta un Hena firma 1910.g. caur Ventspili eksportējusi par 33 milj. rubļu sviesta, un viss eksports aprēķināts ap 70 milj. rubļu. Ventspils kā Rīgas konkurente vēl šimbrīžam tomēr bez nozīmes, jo Ventspilei vēl nava nozīmes kā importa ostai. Kuģiem jāienāk tukšiem, lai varētu lādiņu ieņemt, bet tirdzniecība tikai tur var pilnā mērā uzplaukt, kur kuģi var nākt pilni un pilni iziet jūrā. Rīga ar saviem daudziem pievedu ceļiem un nākotnē vēl ar savu Odesas {Daugavas – Dņepras?} kanāli, ilgi stāvēs ārpus konkurences. Arī Ventspilei savs sens kanālu sapnis. Jau 1825.gadā Mēmeles – Ventspils {Ventas?} kanālu stiga bija nosprausta un apgādāti kanāla būvei cirsti akmeņi par vairāk miljoniem rubļu, bet 1831.g. poļu dumpja laikā valdība kanāla plānus aizmirst, tā ka tagad arī akmeņi nozuduši starp apkārtnes iedzīvotājiem.

Ventspils sastāv tāpat kā Rīga no vecā centra un no jaunām piebūvēm. Vecais pilsētas centris gar pašu Ventas krastu ir tādām pat līču loču ielām kā mūsu vecā Rīga, tikai ēkas te zemākas un nava tāda veikalu mudžekļa kāds mums te Rīgā. Tīrība te tiešām priekšzīmīga un atstāj uz apmeklētāju patīkamu iespaidu. Iedzīvotāju te rēķina kopā ar visiem Čikstiņ, Zaķu un citiem ciemiem ap 26000. Apvienojot kroņa Sarkanmuižu līdz ar visiem ciemiem, kuri aizņem plašus laukumus aiz Ventas, Ventspils izskatās jau pēc tīri pieklājīgas pilsētas. Protams, ka uzkavējoties pilsētā tikai vienu dienu, nebij iespējams visu redzēt nedz zināt, kas kā svešniekam būtu bijis interesants. Pat neaizgāju uz veco ordeņa pili, kura vēl kā kāds retums uzglabājusies Dieva zemītē. Šī pils, kā domājams, dibināta ap 1250.g., bet pēc tam atkal un atkal pārbūvēta dažādām vajadzībām, tā ka interesanti būtu redzēt, cik te vēl izjūtams senlaiku gars.

III

Ventspilī iebraucām Jāņu dienas pēcpusdienā. Laikam gan tamdēļ pilsēta tik klusa kā izmirusi, ne fūrmaņu, ne gājēju, un paši mēs stiepjam savas lietas uz netālo Rojal viesnīcu, kura atrodas turpat uz Ventas krasta, augstiem kokiem apaugušā ēkā. Pirmais darbs kārtīgi nomazgāties, pēc tam ietam katris savās darīšanās. Manim interese dabūt rokā vecu paziņu, fotogrāfu Medņa kungu, bet izrādās, ka esmu piemirsis, ka atrodos ‘Dieva zemītē’, kur visi darbi tiek kārtīgi darīti, tāpat arī visi svētki kā pienākas svētīti. Veikali pilnīgi slēgti, iedzīvotāji svin svētkus, kur tie arī meklējami. Ielas plakātos lasu, ka šodien lieli latviešu sarīkojumi peldu mājā (Kūrhausā). Tā tad sadzenu kādu važoni un laižu turpam.

Peldu mājas dārzs ir neizkopts smilšu kāpu iežogojums. Protams, ka iežogojums to nav padarījis interesantāku, tāpat kā dadzis netiek skaistāks, ja ieliek puķu podā. Uzkopta te dzertava un dejas grīda. Tie abi šodien pilnā darbā, jo ļaužu – pēc Ventspils apstākļiem – ir saplūdis diezgan daudz, kāpas čum un mudž no ļaužu pulciņiem dažādās pozēs: daži nometušies pie iedzeršanas un iekošanas, tie ir paši sev viss, paši sev diezgan, citi plūst mūžīgā kustībā ap dejas grīdu kā centru.

Krasi šaī mudžeklī izceļas ļaudis tautas apģērbos. Krāsainie sieviešu apģērbi zaļiem vaiņagiem virs ‘zīļu vainadziņa’ ietilpst skaisti vispārējā mudžeklī kā krāsu laukumi. Personību šie uzvalki šķiet galīgi nonāvējam: lepno mātes meitu tautiskais apģērbs novelk vispārējā tautu meitu mudžeklī un grūti viņai no pūļa ar kaut ko atdalīties, izteikties. Tas jau vispār “mundieru” lāsts, ka skaistums te meklējams grupā, kopumā. Vīriešos, tur indivīdi tik spēcīgi, arī šis kopums nepaliek pavisam vienmuļš, turpretī pie sievišķiem atdzīvināt tautas apģērbu ir pēc manām personīgām domām gluži veltas pūles. Kā dekorācija svētkos un masku ballēs tas jau savu nozīmi nezaudēs, bet dzīvē kā tāds tas draugus starp sieviešiem neatradīs, ja neizdosies to konstruēt vijīgāku tagadējās dzīves tieksmēm. Ir runāts daudz par tautiska uzvalka atsvaidzināšanu, bet atdzīvināt to varēs tikai tad, ja to nostādīs blakus vai pārāk par mūsu tagadējām dzīves vajadzībām un paražām. Kam nāksies prātā apgalvot, lai vīrieši katrā svētku gadījumā ģērbjas vīzēs vai pastalās un iet ar vaļējām krūtīm, ar šnorīti sasietu krekla apkakli. Kostīmu svētkos to jau var, bet arī tad būtu jāpieliek ļoti daudz vairāk rūpības, ne kā tas tagad notiek, lai varētu saskatīt kaut kādu skaistuma attēlu. No sieviešiem mēs tomēr prasām neiespējamo, un tie pēc savas dabas padodas. Tur kur ikdienas jābrien mēslos un dubļos kailām kājām, tur ikdienas drēbei nolūks ir kailumu segt vai siltumu saturēt, bez kādas mazākās daļas gar glītumu, tur tautiskais uzvalks svētdienā ir debešķīgi skaists, atšķirdamies no darbdienas uzvalka kā diena no nakts. Tādos apstākļos zeltene tautas apģērbā bija skaista, kā cielaviņa, un glāstīdama tautieša acs uz viņu skatīsies. Tagadējā ļaužu mudžeklī šis tautu meitu apģērbs laisās kā skaists krāsu mirdziens, bet vēl skaistāka ir šo tautas meitu sajūsma, sniegdamās roku rokā, uz šo kopapziņu, jo tikai šīs dēļ sievietes sirds spējīga mainīt tautisko apģērbu ar moderno. Šī kopapziņa: “pulciņā, pulciņā, jaunas meitas pulciņā …” padara tās mīļas un daiļas un ļāvīgas arī fotogrāfa aparātam, kurš nekavē dokumentēt šo mūsu dzīves momentu.

Izrādās tā, ka pa visu lielo sabiedrību maldās viens pats fotogrāfisks aparāts. Apprasos pie viena, otra no vadošām personām pēc vietējiem fotogrāfiem, bet ne vēsts no tiem. Kad es izsaku savu izbrīnēšanos par to, ka biedrība sarīkodama tautiskus svētkus ar tautas kostīmiem un tautas paražām, nava domājusi pie sava sarīkojuma dokumentēšanas, ja ne citam, tad pašas biedrības vēsturei, tad vēl ar lielāku izbrīnēšanos skatās manī jautātājs, un man negribot jāpasmaida par šo kungu, kuram fotogrāfijā vēl būs Amerika jāatrod.

Ideju dokumentēt biedrības dzīvi viņas sarīkojumos, svētkos un ekskursijās ir centusies cik necik centusies realizēt Latviešu Fotogrāfiskā Biedrība. Uz šādas idejas pamata Biedrība savos izbraukumos gribēja sniegt viesiem mazu piemiņu no biedrības svētkiem. Dokumentāriski interesanta te bij domāta paša sarīkojuma gaita, kura lai noderētu pašiem dalībniekiem paliekamai piemiņai. Turpretī estētiskas baudas izkopšanai bija nodomāti romantiskās svētku apkārtnes skati. Realizējot šīs abas idejas Biedrības sarīkojumos, tās pieņēma pavisam citu, nevēlamu formu: mūsu publika skatījās šai idejai acīs ar tādu pat izbrīnēšanos kā manim laipnais ventspiliets. Pāri svētku gaitai, pāri dabas estētikas baudai pacēlās personība. Mazāk pirmajā, bet otrajā sarīkojumā personība jau pilnīgi dabūja virsroku, un ikvienam vajadzēja fotogrāfētam kļūt. Interesei vajadzēja izplūst uz vispārību, uz apkārtnes skaistumu, bet viņa atgriezās pate iekš sevis. Un kad es redzu, ar kādu cīņu tiek iekarotas vietas pie fotogrāfēšanas, ar kādu uzcītību tiek meklēta paša personība un tikai vienīgi tā, tad ar skumjām jāatskatās uz idejas pirmatnējo mērķi.

Bet ventspilnieki nav attīstījušies pat vēl līdz personīgai interesei paši sevi dokumentēt. Tie ir vēl tie laimīgie ļaudis, kuri ir paši sev diezgan. Priecājies, ēd, dzer, izdancojies, izbramējies šodien tautiskā apģērbā ar vīzēm kājās un pīpi zobos, ko vēl vairāk? Diezin kā mūsu tēvu tēvi dzīvoja, kas jāzin nākamām paaudzēm par mūsu dzīvi?

Un tomēr nāks reiz sava laika vēsturiskās nozīmes saprašana, kaut arī pāri par šauri personiskas intereses periodu. Viena, otra biedrība Latvijā jau aizkustinājusi dokumentēšanas jautājienu, pat pāri dažai sporta biedrībai, kurām dabīgā kārtā tieša un dzīva interese pie savu sarīkojumu dokumentēšanas.

Uz svētku laukumu braukdams paņēmu līdzi tikai 6 plates, tai cerībā, tai cerībā, ka no vietējiem fotogrāfiem dabūšu diezgan skaistu uzņēmumu, kādu tiem netrūks, sīki pazīstot vietējos apstākļus un līdzi dzīvojot pašam sarīkojumam. Kad esmu ar pūlēm saklausinājis, ka man uz šādiem labumiem velti cerēt, tad nekavējoši eksponēju savu plašu krājumu un steidzos pēc jauna lādiņa uz viesnīcu.

Atgriežoties no turienes, laiks jau diezgan vēls, tā ka manim jāapmierinās ar Jāņu uguņu dokumentēšanu.

Uguņošanas dokumentēšana izdodas lieliski, ja ugunij ļauj cik necik izgaismot blakus priekšmetus. Šādi uzņēmumi stereoskopā dod reti skaistu attēlojumu. Šoreiz strādāju ar vājām cerībām uz skaistu iznākumu, jo uguņošana notiek klajā laukumā, tā ka atliek attēlot tikai pašu uguni. Drusku vairāk intereses rada uguns sārts uz kādas saliņas nelielā dīķī. Pie fotogrāfēšanas arvienu sarodas arī savi interesenti ar jautājumiem un padomiem: redzams, ka fotogrāfiskais aparāts nava pavisam neredzēts, tikai pavisam nesaprasts viņš ir. Pāris jaunu meiteņu atrod tik daudz kurāžas, ka ielaižas ar fotogrāfu – ērmu sarunās: sak, varbūt mūs pat vēl nofotogrāfēs. Arī fotogrāfam tā ļāvīgi ap sirdi: tīri kā uz kaila zara putnis nometies dzied, bet zars trīc aiz prieka un sajūsmas. Bet putni paliek putni, un tā kā es neprotu putnu mēlē runāt, tad diemžēl tie drīz aizlaidās, pamezdami vēl vientulīgāku sajūtu.

Bet viss lielais ļaužu mudžeklis ir pats ar sevi laimīgs un apmierināts, un nerimstošā kustība ir tikai dzīvības nerimstošās vibrācijas izteiksme. Te tā pati čalošana, tā pati mūžīgā kustība, kas jūrā, tikai sekla viņa un jābūt ļoti mazam un niecīgam, lai te noslīktu, vai lai te rastu apmierinājumu. Un nemanot kājas mani aiznesušas uz jūrmalu, kur plašo ūdeņu paisums un bēgums runā, kur izdziest ļaužu troksnis nespēkā un kvēlo tikai sarkanās Jāņu ugunis kā raudošas acis: spožas asaras mirdzēdamas lejup birst, kvēlošās acis urbjas jūras viļņu lūzumos un sašķīst kā izkausēts zelts. Pa mīksto jūrmalas smilti tik klusa staigāšana, un visi, kas te staigā, liekas mēmi kļuvuši, lai netraucētu jūras sarunu ar pēdējās Jāņu nakts klusumu. Daudz ļaužu te staigā, tie pārvērtušies par dzirdēšanu, par jušanu, un roku rokā tie pa krēslu slīd, tie dzird viens otru, tie jūt viens otru, un vārdu tad nevajaga.

Bija laiki, kad Jāņu nakts līksma atrada izteiksmi skaļās līgo dziesmās. Dažs labs no tiem, kam ziemas sarma matos krīt, vēl viņus laikus labi atminas. Mums šķiet, ka tie bija skaisti laiki, kur prieks izskanēja skaļās dziesmās. Tagad mēs aizmaksājam 30 kapeikas un liekam, lai par tām mums parāda to veco prieku vecos apģērbos ieģērbti ļaudis. Un tiešām, tur lūk viņi dzied vecās dziesmas, un tie te bauda veco skābputru ar tautiskiem zirņiem, bet vecā prieka, tā vien tik nava. Jauni laiki atnesuši arī jaunus priekus, tikai mums veciem liekas, ka viņi vairojušies daudzumā, bet nevis saturā. Saturs pat bieži gaužām šaubīgas dabas.

Skaties, te cilvēks priecājas un līksmojas līdz nejēdzībai – te jau lec uz dzelzceļa sliedēm vai dzer skābu dzērienu … Bet kur gan priecājoties prasa pēc rītdienas? Esi slavēta ‘šī diena’ tu no dievietēm visu laipnākā. Stāvēdama starp pagātni un nākotni tu mums roku sniedz uz prieku, laimi, baudu, bet arī uz svētīgu darbu. Un taču maz ir tādu, kas tavu roku pretī ņem: vienu nomāc vakardienas sapņi, otru rītdienas rūpes, bet lielais daudzums nogrimst baudu izsalkumā, kurš nedod atspirdzināšanas. Laiks sen pāri pusnaktij, bet biezais mudžeklis nepaliek retāks; viss vēl griežas kā apburtā riņķī, tāpat kā pēcpusdienā un visu vaigos lasāms liels dzīves izsalkums: vēl brītiņu, vēl, taisni nākošais acumirklis dos sen gaidīto, nebijušo – neesošo. Bet mani jau rītdienas rūpe aiz rokas paņēmusi ved uz māju, uz dusu.

Otrā dienā manim jābrauc tālāk uz Talsiem, kamdēļ visu brīvo laiku pavadu pie Medņa kunga, apskatot viņa labi ierīkoto darbnīcu un viņa nenogurstošo darbību. Viņa darbnīca ierīkota ar visiem moderniem piederumiem, pie kuriem netrūkst arī elektriskās apgaismošanas. Darbi tiek izstrādāti ar lielu rūpību un cītību, tā ka M. kungu ar prieku varu pieskaitīt pie mūsu fotogrāfiem – meklētājiem, kuriem lemts iznest mūsu fotogrāfijas nākotni.

Veselas kolekcijas viņam samantots efektiem bagātu dabas skatu, pie kuru uzņemšanas iztērēts ļoti daudz laika un pūļu. Aiz šī attīstības perioda mēs nonākam savā attīstībā pie kritiskiem krustceļiem: kad visi efekti nofotogrāfēti un visi tehniskie līdzekļi izmēģināti, tad lielā daļa amatieru it kā nogurst un nogrimst vienaldzībā. Tikai maza daļa piegriežas mākslas fotogrāfijai, tik nepateicīgam, visu mūsu īpatnību un enerģiju prasošam kalnā kāpšanas ceļam. Prieks man būs redzēt M. pa šo šauro teku nogriežamies. Tikai pa šo ceļu staigājot, būs iegūstami panākumi arī biedrības dzīvē, kuru M. kungs te grib nodibināt. Laiks aiziet nemanot, mums abiem tik tuvas lietas pārrunājot un pienākusi stunda, kad atvadoties no laipnās nama mātes un nama tēva dodos tālāk, pretī nezināmam liktenim.

IV

No Ventspils dzelzs kumeļš ved mūs atpakaļ uz Latvijas centru. Glezna pēc gleznas aizlido garām. Mainīga vispār ir latvju zeme: te smaida pretim viņas audzelība, te atkal piepeši pašaujas gar logu sīkie, pelēkie alkšņu krūmi un smiltaiņas uzkalnītes. Fotogrāfiskais aparāts ērti atdusas uz blakus sēdekļa; dažbrīd gadās gluži interesants motīvs: zemnieku māja vai darba ļaudis, bet knapi tu esi novērtējis motīvu, kad tas jau aizlaižas, ik acumirkļa mainīdams formu un stāvokli. Arī telegrāfa stabi un drātes bieži traucē uzņemšanu.

Ja izsargājas no tuviem priekšmetiem gluži pašā tuvumā, tad arī no vagona loga var itin labi fotogrāfēt pat ar 1/30 slēdža ātrumu. Etnogrāfam šādi uzņēmumi nozīmīgi apgabala zemes formas attēlošanai, kā arī nometņu dokumentēšanai. Protams, ka šādi uzņēmumi, uz vietas dzīvojot un apgabalu nopietni studējot, būs daudz ērtāki izdarāmi, bet mūsu nervozā laikmetā, kur nežēlīgā steigā darbs dzen darbu un steiga dzen mūslaika cilvēku, bieži jāķeras pie darba veida, kāds nesaskan ar viņa normālo veidu. Ar pietiekošu porciju veiklības un uzņēmības apdrošinājies var arī caur vagona logu uzķert vienu, otru vērtīgu dokumentu.

Talsiem tuvākā stacija ir Stende. Tā atrodas 12 verstis no Talsiem, un satiksme te tiek uzturēta galvenā kārtā no žīdu važoņiem. Ceļš ved pa skaistu un, kā liekas, pa auglīgu mūsu zemes māmuļas apgabalu. Dažā labā vietā gribētos lūgt žīdiņu pieturēt, lai varētu vienu, otru savādību dokumentēt. Bet ratos mēs esam sakrauti kā siļķes: dažādas tautības un dažādas šķiras, tā ka netīkas taisīt lielas izrunas. Nodomāju atpakaļ braucot paņemt važoni priekš sevis vien, lai tad varētu pēc patikas un vajadzības rīkoties.

Talsi iebūvēti it kā dziļā gravā, starp diviem ezeriem. Abi stāvie krasti apbūvēti ar mūra un koka vien- un trīsstāvu namiem un atstāj ļoti gleznainu iespaidu. 1905.gadā 1/5 daļa namu revolūcijas laikā nodedzināta, bet tagad no šī ugungrēka nejūt vairs ne pēdas. Uztraucošās atmiņas sen jau dzīves tveicē izbālējušas un tomēr vienam, otram palikušas neaizmirstamas.

Sevišķi man uzkrita Talsu ielu tīrība. Salīdzinot ar mūsu Rīgu, te šķietas redzams vai tīrības ideāls: ielu akmeņi un celiņi šķiet it kā rūpīgi mazgāti.

Bet tā brīnoties manim iekrita prātā sakāms vārds: “muļķis brīnās, ka zāle aug”, un man bija kauns, ka dzīve mūs tik tālu novedusi, nenormālos apstākļos, ka cilvēks brīnās kā par ērmu, ieraudzījis gluži dabīgas lietas. Un tomēr man bija atkal un atkal par šo tīrību jādomā, jo pēc mana rēķina vismaz 1/3 daļas iedzīvotāju (apm. 3000) te ir žīdi, un tiem tāda slava, par kuru nemēdz brīnīties. Bet nebrīnēties mēs iemācāmies par ļoti daudz lietām. Ja mēs ejam pa mūsu slavenās Rīgas ielām un piepeši atveras logs, pa kuru izšaujas kādas kalpojošas nāras galva un izpurina mums uz galvas veselu šalti saslaucītu mēslu un putekļu no savas slauklupatas, vai ja kādam ienāk prātā nospļauties pēc visiem pieklājības likumiem pa vaļēju logu, un tu pa ceļu iedams piepeši dzirdi, ka uz tava galvas sega kaut kas ar troksni uzlaižas – tad nenāk tev ne prātā brīnīties, jo aizdomās tad tev mūsu Iekšrīgas kultūrtrēģeru baložu saimniecība. Priekš kam gan iela, ja ne priekš mēsliem? Vai gan lai apelsīnu mizas, bonbonu papīrīšus un papirosu galus cilvēks lai ķešā bāž? Vai tādas vien lietas mētājas pa mūsu Rīgas ielām! Bet brīnīties par to nevienam nenāk prātā.

Lai manim atkal nebūtu jābrīnās un jākaunas, tad es iedomājos kādu epizodi I. miestā un labprāt būtu vēlējies redzēt, kā gan te ziemā šinīs kalnainās ielās izskatās, un kā te ļaudis tad pastaigājas. Proti, I. miestā – par kura tīrību nemēdz brīnīties – ielas bruģētas ar īstiem lauka akmeņiem, tā ka bedres arī sniegs ziemā nemēdz izlīdzināt. Pat pēdas plato trotuāru, nedz pašu ielu te nenāk ne prātā kaisīt ar smiltīm, un tā man gadījās tas prieks, ka uzkalas laikā biju spiests par katriem desmit soļiem gluži nelūgtā kārtā ielas vidū atsēsties. Eji tu cilvēks un prāto, ka nava te uzgaidāma telpa priekš sēdēšanas un piepeši tu atkal esi pazaudējis līdzsvaru un kādam loceklim sūrstot sēdi tu atkal ielas vidū. Kauns un dusmas tevī vārās un naids kūsā pret šiem iedzīvotājiem – virves dejotājiem, kuri veikli lēkā pa saviem ledus kalniem un tura tevi aizdomā par piedzērušu. Bet prieks tad jo lielāks, kad kāda mamma vaidēdama nosēstas tīri vai blakus. Aha, domāju, tā katrā ziņā ir svešniece – iebraucēja un nava nekāda virves dejotāja. Sāpes gurnā aizmirstas un rokas tver steigā pēc sava kolega: fotogrāfiskā aparāta, lai dokumentētu šīs pilsētas skaisto īpatnību, kur visi svešnieki ielas vidū sēd. Bet līdz ko atdaru kameru, mana kaimiņiene aizmirst vaidēt, metas steidzīgi četrrāpus, tad kājās un nava man kurāžas {drosmes} viņu palūgt, lai tā paliktu mierīgi sēžot, kamēr es pagatavošu priekš manis tik svarīgo dokumentu. Ja Talsos ziemā līdzīga saimniekošana, tad viņas straujos pakalnos gan norisinātos vēl skaistāki skati.

Pa stāvo pakalnu uzeju līdz baznīcai un no turienes tālāk ārpus pilsētas, lai pārredzētu Talsu apkārtni. Sevišķu interesi pievelk ‘Klostera kalns’, par kuru teika stāstot, ka viņā nogrimis klosteris. Kalns tik simetrisks, ka šķiet it kā tas mākslīgā ceļā būtu cēlies. Ar maz pūlēm uzkāpju kalna virsotnē: kā bezdelīgu perēkļi mājas saspiedušās gar gravas krastiem, lejā ieslīgst it kā ezera līmenī. Vakara sārtums blāzmo pāri šai cilvēku nometnei, krāsas tik skaisti vizošas, žēl ka šaujamais rīks nava lādēts ar autohroma lodēm. Ar šīm lodēm var krāsainas raganas šaut. Tagad atliek tikai noskatīties dziestošā vakara blāzmā un sūtīt sveicienus tam, kas mums bijis tik tuvš un mīļš kā saules gaisma, bet tagad tik tāļš un dziestošs kā vakara blāzma. Dzīve griežas bez mitēšanās tāpat kā zeme un nav apturama: viss esošais mūsu rokās pārvēršas par bijušo un septiņjūdžu kurpēm jau pagātnē aizjoņo. Bet tu noskaties vakarblāzmā, sapņo un skumsti: līdz tikt tu nevari … Lai mazgājas tavas ilgas purpursārtas vakarblāzmā, lai ceļ tur iedomās savas sapņu pilis, dzīves gaita jāgriež pret rītiem, dzīves cīņai pretī …

Arī Talsos varu palikt tikai vienu dienu, kamdēļ jau rīta agrumā esmu ar savu aparātu pilsētas apkārtnē: diezin kad varēšu atkal šurpu atkļūt un tamdēļ jo čakli jāfotogrāfē. Arī laiks tik labvēlīgs: klīst gan smagi mākoņi, bet spīd arī saule, it kā zinādama, cik tā fotogrāfam nepieciešama. Laiks aiziet vienā steigā, kāpjot no viena uzkalna uz otra, un jāsāk man domāt pie mana brauciena galvenā nolūka: jāapmeklē manim savi vecie draugi un fotogrāfi. Tādu man ir Talsos veseli pieci.

Pirmais darbs apskatīt fotogrāfu skatu logus. Jāliecina, ka ievērojot Talsu apstākļus, skatu logi atrodas ciešamā stāvoklī: kā visur, tā arī te fotogrāfija ir nostādīta kā publikas kalpone. Lai tas būtu liels vai mazs fotogrāfs, liela vai maza pilsēta: visur tā pati raudu dziesma: es jau gan varētu ko labāku dot, bet publika, tā jau izsalkusi pēc baltiem ģīmjiem. Ak, un tās cenas: raud viens, raud otrs par zemām cenām, bet sacenšas nevis darba progresā, bet cenu lētumā. Lētums ņēmis verdzībā i publiku i fotogrāfus, visi grib lēti pirkt, bet dārgi pārdot. Lētās cenas fotogrāfam ir tas pats, kas zemkopim arkls: ja tas gribēs arklu pārdot un strādāt ar šķipeli, tad darbs gan būs lētāks, bet nevis vērtīgāks. Iegādāt labāko arklu, izkopt savu tīrumu un gādāt, ka šaī tīrumā katrs viens stādiņš tiek uz rūpīgāko kopts, lai tam būtu nevis tā vērtība, kuru tikai publika atzīst, bet arī tieša faktiska, dokumentāriska vērtība, tas būtu progresa loģiskais attīstības gājiens. Mūsu fotogrāfijā tā vēl tikai svēta vēlēšanās. Atvainošanās ar publikas garšu ir tikai sēta, aiz kuras var omulīgi izgulēties. Augšējo es nezīmēju uz Talsiem. Tas attiecas uz 99 daļām visu fotogrāfu, kurus cik necik uz priekšu bīda pati publika, kura redzējusi labākus darbus, prasa tādus no fotogrāfa.

Turpmākais fotogrāfu lietuvēns ir konkurences spoks: ne dienu ne nakti tas miera nedod. Ap šo spoku sastājušies, tie audzina naidu ielu, bet tāpat ēd katrs savu maizi un dara savu īpatnēju darbu. Jau gadiem nopūlos ar domām, atrast kādu līdzekli, kas radītu kādu izeju no šī nenormālā stāvokļa. No daudzām pusēm esmu saņēmis aizrādījumus, ka jādibina fotogrāfu krājaizdevu sabiedrība, kura apvienošot visus elementus. Izejas uz progresu, uz attīstības kopību es tomēr arī te nevaru saskatīt. Mantkārības velns gan, laikam, nevienu nava pacēlis.

Labklājība ir lāsts, ja tā nav vienota ar dziļu sirdsizglītību. Bet izeju uz labāku nākotni es neredzu citur, kā vienīgi sirds un prāta izglītībā, kuras stāv augstāku pār šauru, personisku interesi, pāri konkurences spokam.

Profesors Tugan-Baranovskis savā lekcijā par sabiedriskiem ideāliem sacīja, ka ideāli nebūtu ideāli, ja tie būtu aizsniedzami. Arī vispārējas fotogrāfu izglītības ideāls, varbūt, paliks neaizsniegts, bet visa mūsu gaita drīkstētu būt vienīgi cenšanās uz šo ideālu. Acumirklī mūsu gaita bieži diametrāli pretēja. Trakā dejā mēs griežamies ap mūsu laika zelta teļu, ko sauc par labklājību. Labklājība jau ir katras normālas attīstības pakāpe, bet “labklājība par katru cenu” vairs nešķiro līdzekļus. Tādā stāvoklī atrodas mūsu laiku labklājības medības gaita un par to nava iemesla priecāties.

Tai, šķietas, arī izglītības veicināšana kā skabarga acīs, kā maizes laupīšana, kā konkurences spoks. Šis spoks spokojas arī romantiskajos Talsos, ko man liecināja sekoša epizode: ieejot kādā darbnīcā un minot savu vārdu, tika man pirmais sveiciens ar izsaucienu: “Ah, Jūs jau esat tas, kas tos fotogrāfus taisa!” Šis teikums un mani kā tirgotāju nevar zīmēties, jo Latvijā mums jau ap 10 līdzīgu tirgotāju, tāpat jau sen gadus nesniedzu nekādus speciālus kursus, tā ka teikums var attiekties uz maniem fotogrāfiskas izglītības kursiem, pret kuriem dūres vīsta kabatās ne talsnieki vien. Skaistā dzimuma mute, kas manim nesa augšējo sveicienu, tomēr smaidīja, redzot vaigu vaigā mani, šo profesionālās fotogrāfijas izdaudzināto biedēkli. Laikam biedēklis neizskatījās tik ļauns, kā to teika bija tēlojusi. Bet man šinī vārdā parādījās mūris, kurš jāsagrauj ar nemitīgu, nesavtīgu darbu, līdz kamēr arī arodniekos uzvarēs atziņa, ka izglītība ir katras normālas attīstības augstākais mērķis un nepieciešamais pamats.

Kādā citā darbnīcā manim smējās acīs, kad es nāktu prasīt pēc parāda. Esot jau pieci gadi aptecējuši, kamēr parāds taisīts un tagad es varot “svilpot”, jo pēc Kurzemes likuma es esot savas piedzīšanas tiesības zaudējis. Kādas gan cenas es esot toreiz plēsis, to varot redzēt no tagadējām cenām …

Vienā vietā es biju biedēklis, otrā – blēdis. Un kad es izgāju laukā, es nekautrējos uz Talsu tīrās ielas nospļauties.

Bet arī šo ielu tīrības uzminējums nāca negaidot: uznāca lietus gāziens, un stāvās ielas pārvērtās par strautiem. Veseli dēļu gabali plūda pa ielu uz leju.

Iespiedies durvju iedobumā nopriecājos par šo dabas gādību. Arī dzīve izveido un noskaidro, neprasīdama vai tas tīkumi vai nē. Nāk ciešanas un aizskalo to, kas netīrs un nederīgs, izceļ un padara skaistāku to, kas vērtīgs. Ja būšu dzīves netīrums – aizskalos viņa arī mani, un nava man iemesla dzīves sārņus mest virsū ticībai uz labāku nākotni, uz izglītības uzvaru. Ja dzīve arī mani no savas skatuves noskalos, šie ideāli paliks. Nāks atkal un atkal jauni ceļa gājēji un nesīs manu karogu tālāk. Un saulei atkal paspīdot, esmu aizmirsis tos, kas mani skumdināja. Tik spoži tiem saule nekad nespīdēs un nebūs tik līksma sirds pēc tam, kad naidam un niecināšanai tie vaigā skatījušies … Līksmi kāpju kalnā, atdaru savu Aladina lampu un buru viņā skaistos Talsu attēlus, bez naida un nicināšanas. Tiktos vēl uzmeklēt senlatviešu pilskalnu un citas skaistas vietas Talsu apkārtnē, bet kaut kur pa Latviju elsodams auļo dzelzs kumeļš, un tam, kas ar viņu grib jāt, jau laikus jādodas ceļā, jo gaidīšanu tas nepazīst.

Fotogrāfiska ekskursija. ‘Stari’, 1913.g.

Liepājas Fotogrāfiskā biedrība sarīkoja ekskursiju uz Nīcu (Grobiņas apr.) 16.jūnijā š.g. Ekskursijas mērķis bij iepazīties tuvāki ar šo apgabalu, kurš pēdējā laikā etnogrāfu uzmanību uz sevi vērsis, Izbrauciena dienā bij sevišķi jauks laiks. Agris rīts; saule majestātiski paceļas pār Liepājas ezara sudrabotajiem viļņiem. Izbrauciena dalībnieki steidzas uz laivu piestātni, kur tos sagaida motora laiva ar vairākām palīga laivām. Atskan signāls, laivas dodas uz priekšu, mūzikas skaņām un braucēju čalošanai atskanot. Daudzi no līdzbraucējiem apbruņojušies ar fotogrāfiskiem aparātiem, jo ikviens zina, ka ceļš uz Nīci ir tāļš, ap 18 verstis, bet arī bagāts ar skaistiem dabas skatiem.

Laivas ir pārpildītas ar līdzbraucējiem un tik pamazām slīd pār ezera viļņiem. Tik pēc vairāku stundu brauciena tiekam ezaram pāri un braucam pa Bārtas upi. Neskatoties uz ceļa grūtībām un kavēkļiem peldošo baļķu – plostu dēļ, mēs turpinām uzņemto ceļu. Mūsu uzmanību saista upes krasti un nelielas lauku māju grupas, no kurām te daudzas atrodas uz paša upes krasta. Gar krastmalu redz pastaigājamies arī vietējos iedzīvotājus, nīceniekus, kuri greznojas ar saviem tautas apģērbiem. Upe nāk arvien seklāka, līdz mēs esam spiesti apstāties un doties pie krasta netāļu no Nīces baznīcas.

Te brauciens tiek fotogrāfēts no Tomsona kga, kurš te sagaida ekskursantus. No brauciena nogurušie meklē atspirdzinājumu. Čaklākie fotogrāfi sadalās grupās un izklīst pa apkārtni. Ieejam vairākās mājās, kur tiekam viesmīlīgi sagaidīti. Apskatām tipiskās vecās būves un taisām fotogrāfiskus uzņēmumus no tām. Mēģinājam fotogrāfēt arī māju ļaudis viņu svētdienas ģērbā, bet viņi nelabprātīgi un dažreiz nemaz neļauj sevi fotogrāfēt, jo viņi nevēloties atklātībā nākt.

Nemanot ir laiks pagājis, un mēs esam spiesti soļot atpakaļ uz laivu piestātni, lai dotos atpakaļ uz Liepāju. Atpakaļbrauciens ir garlaicīgs, jo ekskursanti ir noguruši, slēdzas vairāk sevī, apkārtni ne ievērodami. Tik vēlā naktī sasniedzam Liepāju. Apskatot šīs ekskursijas panākumus, jānāk pie gala-slēdziena, ka spraustais mērķis tik pa daļai sasniegts, jo fotogrāfiskus uzņēmumus ir taisījuši ne visi biedri. Daļa no biedriem ir braukuši tikai izpriecas dēļ. Neesmu izpriecas pretinieks, sevišķi ziedoņa svaigajā gaisā. Tomēr fotogrāfiskai ekskursijai, pēc manām domām, vajadzētu mazāk nest izpriecas raksturu: mākslu piekopjošai Biedrībai ir savi speciāli mērķi. Ceram, ka turpmāki Liep. Fotogr. Biedrības Valde un biedri pie saviem izrīkojumiem to pienācīgi ievēros.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s