Latviešu skolotāji pēc brīvlaišanas.

(… gribētu tautas brāļus nevien no visas sirds uzskubināt, lai cik vien varēdami, dodas uz skolām un par tām gādā it kā par tautas visdārgāko mantu kā aci pierē … Kr. Valdemārs)

Īsa Kubeles skolas hronika. Skolas 58 gadu svētkos nolasījis Ernests Dinsbergs (dibinātājs). Austrums, 1897.g.

EDinsbergs1_

{E.D. – 24.01.1816.-30.04.1902. Skolā mācījušies, piemēram, Krišjānis Barons un Fricis Dravnieks.}

Priekš sešdesmit gadiem še Dundagā

Vēl nebija skola nekāda;

Ar’ tālaika Dundagas hronikā

Gan maz būs zīmēta tāda.

Gan jūrmalī bij tāda ēciņa,

Bet no skolas tur maz kas ir zināms.

Pie Dundagas ķestera, aplokā

Ar būda kā skoliņa minams.

Tad mācītājs runāja baronam, (1837)

Vaj nebūtu labi, ja kļūtu

Ar skola kur būvēta pagastam,

Kur bērniņiem vietiņa būtu,

Pēc valdības pavēles mācīties,

Kā kristīgiem cilvēkiem klājas:

Lūgt Dievu un slavēt un turēties,

Ka rodas gods, tiklība mājās.

Un jebšu pa plašo Kurzemi vēl

Bij tolaik tās skoliņas reti;

Tomēr tam, ko mācītājs minējs, tādēļ

Pats baronkungs nebija pretī.

Viņš muižniekam teica, lai parauga,

Kur skola vislabāki zeltu.

Un Freija kungs teica, lai mežmalā,

Pie Kubeles mājām to celtu.

Vārds “Kubele” skolai, kad apdomā,

Skan gan tā prasti un rupji,

Un vietā, kur skolu tie zīmēja (1839)

Bij purvs, mežs, vardes un krupji.

Ar netika tālāk vairs gādāts nekas,

Kā tikai tā ēka – tā viena,

Ne aka, ne dārziņš, ne stallītis mazs,

Ko gādāt pie dzīves tak ciena.

Tas baronkungs “Kārlis fon Zakens” arvien

Bij slimīgs – nej spēja ko gādāt;

Bet Freija kungs, valdons, kas katru dien’

Uzdeva, ko katram bij strādāt –

Tam labprāt skolu vis netika celt.

Tā puspiektu gadu aizgāja,

Un skolotājs sērodams gaidīja velt’,

Kad gatava nāks skolas māja.

Tam Kubeles vecajā mājā (1838-1843)

Kur logi bij tumši un mazi,

Bij jāsaņem bērni un jāmāca,

Kā jālasa, jāraksta grazni,

Un naktīs pie skala gaišuma

Bij jābokstās gluži kā rijā;

Ne galdiņš, ne beņķīts. Tā sākumā

Tā Kubeles skola te bija.

Kad gatava bija un iesvētīja (26.I, 1843)

Tad barons tur svešumā sirga.

Tam vietnieks “fon Brigens” tur atbrauca

Un Kubeles purvā iestrīga

Ar zirgiem un ratiem ka nespēja

No dūkstes vairs izkulties paši;

Tad skolēnu vecāki izcēla

Ār’ zirgus un ratus it knaši.

Tas baronkungs slimoja – slimoja,

Līdz gāja uz mūžīgu dusu. (1844)

Tad skola kā bija tā stāvēja

Apgādība palika klusu.

Gan barona brālis tur atnāca, (1844)

Bij svešinieks Dundagas mežos.

Laiks aizgāja, iekam tas redzēja,

Kur visas tās robežu ežas.

Tad skolotājiem ar skolēniem

Gan vajadzēja turēties sīksti,

Un aprasties visādiem trūkumiem,

Nedz vaļas gozīties mīksti!

Bij ūdenis jāvelk no Kubela,

Gar mežmalēm jālasa zari,

Jo dienām ne stupars vairs nebija,

Kā krāsnis tad kurināt vari?

Tā mežsarga Kubeles mājiņa

Par diptatu *), apģērbu, bandām

Bij skolotājam atdota

Ar ēkām un laukiem un pļavām.

Tā bija tik maza, ka paspēja

Tik mitināt skolotāj’ kalpus,

Un pašam maz vairāk kas atlika,

Kā skolā tās plašajās telpas. (1843-1847)

Kaut ārējā dzīvē gan trūka šis tas,

Tak iekšējā zaļoja – zēla;

Jo skolēni pulkiem te mācījās

Un Kubeles vārdu tā cēla.

Caur skolotāj’ pūlēm un lūgumiem,

Ja vairāk ne – malku tak gādāt,

Tad muiža vest piespieda saimniekiem,

Ka tak varēja siltumā strādāt.

Var teikt, ka savu ties’ strādāja ar’,

Kas priekšrakstīts stundās ikvienās,

Gan katķismu – bībeles stāstus, cik var,

Un lasīt un rakstīt ikdienas.

Dažs skolēns, kam lustes bij mācīties,

Gan pamatu labu še licis,

Un kas nopietni tālāki pūlējies,

Par vīru it krietnu ir ticis.

Tas barona brālis bij dundzniekiem

Tēvs, – to tie slavē arvienu.

Cik laba viņš darījis saimniekiem,

To redzam vēl skaidri šodienu.

Kas bij Dundagas ciemi un mājeles,

Pusgruvušas čurkstiņu būdas?

Viņš kārtoja laukus, ka augļus nes

Un tuksnešu aparas zūdas.

Kad pēcāk ar skolu viņš iepazinās,

Tad roku tai sniegt ar’ neaizliedza.

Par mācības līdzekļiem rūpējās,

Daudz tāpeļu, grāmatu sniedza.

Ik cetortdien skolēniem sūtīja

Kartupeļus, kāpostus, zirņus,

Ar briežu un vērša gaļu tā, ka

To ēzdami laizīja pirkstus.

Ar laiku pēc gadiem gan atradās

Tie notīgie līdzekļi kādi: (1848-1859)

Tad aka, tad dārziņš, tad stallītis mazs,

Un vēl sīkumi citi dažādi.

Ar alga, kaut bija gan maziņa,

Tak varēja dzīvot bez raizes,

Ko cilvēkam vairāk tad vajaga,

Kad ir apģērbs un sāls un maizes.

Ar mācītājs, Glēzer kungs, gādāja,

Ka skola jo pilnīga tika,

Jo skolotāj’ otru vēl piedeva,

Un skolu kopt neapnika.

Ikreiz viņš sestdienās atbrauca,

Ar’ nedēļas vidū kā reizi,

It agri, klusiņām te ienāca,

Aplūkot, vai viss ir pareizi.

Tak dažādas bēdas un grūtības (1864-1868)

Šī skola ar pārbaudījusi,

Jo gadiem bez skolas un mācības

Tā tukša ir nosērojusi.

Tak, ko tas visžēlīgais Dievs pats kopj,

Tas nevar vis nosklīdēt kaunā’

Kaut gan tas reizēm bēdināts top,

Tak spirgst un dzīvo no jauna.

Tā arī šī skola, kad pārgāja

Tie raibie un tumšākie laiki,

Viss drūmīgais bārgojums nozuda (1868)

Kā saulītē mākoņu tvaiki.

Un žēlīgi kungi divkārtīgi

Apgādāja skolu jo knaši,

Tā ārieni, kā arī iekšieni,

Ka uzzēla viss te jo braši.

Un baronkungs “Kārlis fon Zakens”, kam nu

Par Dundagas novadu ziņa,

Ar Kubeles skolu kā savēju

Vēl tura un ieskatās viņā.

Viņš skolā te dāvināj’s ērģeles,

Ko skandināt mīlīgā skaņā,

Kad Dievam slavu un godu te nes’

Sirds paceļas svētajā maņā.

Turklāt ar pagasts daudz labuma dar’:

Kopj iekšu un ārieni koši:

Pērk malku, to pieved un saskalda ar’

Un apgaismo telpas it spoži.

Ar’ dod vēl skolēniem papīru

Un apalgo skolotājus.

Vēl šo, to, bet ceru, ka diezgan jau nu.

Lai svētī Dievs apgādātājus! –

Tā Dundagas – Kubeles skola, lai gan

Ir gluži nevietā celta,

Tak tuvu un tāl’ tās atbalss jau skan,

Un te dažlaba svētība smelta.

Un tas Dievs, kas tik tāl’ to vadījis,

Mēs ceram, to vadīs vēl droši,

Ka ticība, gaisma te izplūdīs

Arvienu jo pilnīgi, spoži!

Tā tad, pēc gadiem piecdesmitiem,

Stāv Kubeles skola vēl braši

Te purvā uz svētotiem pamatiem,

Nu uzkopta jauki un knaši.

Ne kait tai tāds nabadzīgs iesākums,

Ne Kubeles vārds, kas skan rupji!

Kur darbs un pacietīb’ ir patvērums,

Zūd purvji, mežs, vardes un krupji.

*) 1847.gadā muiža atņēma Kubeles mājas un skolotājam deva deputātu: 12 pūrus rudzu, 4 p.miežu, 5 p. iesala, 7 p. mazlabību lopiem, puspūru vietas zemes kartupeļiem, siena un salmus 2 govīm un 4 aitām un 50 rubļus naudā.

 

Ceļa vadonis latviešu mudīgiem zēniem, kam gars skolas un gudrības iekāro. Kr.Valdemārs, ap 1858.g.

Kr_Valdemars1

{1825. gada 2. decembris (20.novembris pēc vecā stila) – 1891. gada 7. decembris}

Šinī nodaļā gribētu tautas brāļus nevien no visas sirds uzskubināt, lai cik vien varēdami, dodas uz skolām un par tām gādā it kā par tautas visdārgāko mantu kā aci pierē, bet arī gribu tiem, cik zinādams, parādīt, kādā vīzē var īsti ceļu uz gudrībām uzņemt. Esmu pats savas jaunekļa dienas dziļā trūkumā un bez īsta uzticīga padomu devēja nodzīvojis, un kad tagad (Tērbatas augstskolā – ūniversitātē būdams) atskatos uz saviem pagājušajiem jaunekļa gadiem, tad viegli varu nomanīt, cik daudz, daudz ātrāk būtu ticis uz īstu gudrības ceļu, kad būtu toreiz pasauli tā pazinis kā tagad. Un tā, domāju, arī daudz citiem klāsies, jo kas gan nabaga zēnam gruntīgi daudz ko stāstīs no pasaules? Tas pazīst savas mājas, bez tam vēl dažas kaimiņa mājas, muižu un, ja daudz, tad vēl vienu vai otru pilsētu, kur dižiem ļaudīm līdz aizbraucis ar labību, liniem, arī – muižas brandavīnu. Kas tad mazam puišelim daudz ko stāstīs, kādas skolas tur pilsētās, kam tās der lietā, kā tur var iekļūt, uz ko pie tam vispapriekšu jādzenas? Citi zēni? Saimnieks? Vagars {pārraugs}? Tie paši reti pušplēstu vārdiņu par šīm lietām gruntīgi zina, un kā var akls aklam ceļu rādīt, ja arī gadītos ka gribētu? Tāpat ir turīgi iesākt, kad bērnu grib izskolot. Un tas vēl daudz vai bagāti zemnieki un pat vagari, modernieki, krodzinieki un tā jo pr. daudzreiz nezina īstu ceļu kā vairāk nožēlojams; tie daudzreiz, kauču gan īstu ceļu zina un zēniem mācība patīk, kauču roka diezgan iespēj skolu aizmaksāt – tīši aizkavē īstu laiku, kur bērni varētu skolā doties, vai arī ir stīvi pretī visai skolas mācībai, sacīdami: Nu, kā tad mēs iztikām pasaulē, knapi tikai lasīt prazdami? Kam tad bērniem vajaga gudrākiem tapt, nekā mēs bijuši?

Uz šiem runāšu papriekš kādus vārdus, zinādams, ka daudzreiz nav vis ļauna sirds, bet gan tīra nezināšana , cik cienījama un par visu zeltu dārgāka ir īsta mācība cilvēkam. Sākšu tā: Tēvs un māte, vai Jūs neesat kristīgi cilvēki? Vai jūs necienījat sevis par visiem lopiem daudz augstākus? Bet nu uzskatait tikai lopiņus – patiesi, tie Jūs apkaunos, ja tā runāsit. Uzskatait bezdelīgu, cik sirsnīgi un cik neapnikdama tā gādā par saviem bērniņiem. Cik rūpīgi vista par saviem cālīšiem gādā? Jūs paši vēl zināsit daudz citus tādus lopiņus pieminēt, zināsit jaukus stāstus izstāstīt, kas rāda, cik sirsnīgi tie mīl savus maziņos, cik droši daži no viņiem cieš sitienus un nāves izbailes, jā, dažreiz pat nāves briesmību, lai tik varētu savus mīļos bērniņus pasargāt. Tie nemaz nevaicā: Vai mūsu vecāki ar mūsu dēļ tādas briesmas cieš? Tie dodas droši bērniem palīgā, tiklīdz kā nojēdz, kad vajag bērniem līdzēt. Tie ir dažreiz pacieš bērna muļķību un neprātību un tos savā vīzē ved uz labu ceļu. Mīļais tēvs, mīļā māte: vai tad Jūs gribat sliktāki būt, kā tie neprātīgi lopi? Vai tad Jūsu sirds varētu cietāka būt, nekā niknu mežēnu sirds pret saviem bērniņiem? Nē, patiesi, to nevaru no Jums ticēt un droši ceru, ka ir Jūs no visas sirds dzīsities saviem bērniņiem visu labu piešķirt, kur un kā zinādami, kad tik ievērosit, kā to var vislabāki izdarīt un kāda ar naudu neatsverama manta ir īstas, labas skolas. Kā Jūsu tēvi tādas skolas Jums nav iegādājuši, kas par to var brīnēties? Tie neko no skolām nezināja. Toreiz laiki bija pagalam, it pagalam citādi. Cik tad skolu bija par visu Kurzemi un Vidzemi? Negribu ar gariem vārdiem pieminēt, ka toreiz, dzimti ļaudis būdami, tie nevarēja visu darīt ko gribēja jeb aiziet kur patika.

Bet tagad iegriežas laiki pagalam citādi: viss, ko redzam pasaulē notiekam, parāda mums skaidri, ka visur, visās zemēs, tagad pasaule pagalam pārvēršas citādi. Ar tām izrunām: “Kā tēvu tēvi darījuši, tā arī mums jādara”, nekur vairs nevar iztikt; it visās zemēs sāk par skolām gādāt tik gruntīgi, kā līdz šim vēl nebūt nebija. – Te nu dažs no Jums domās: nu tā jau arī mūsu zemē iet; tagad pie mums visur dzird par skolām runājam un arvienu vēl ceļ jaunas skolas! Tiesa gan, ka tagad daudz vairāk par tām top gādāts arī pie mums nekā vecos laikos, kur gandrīz it neviens par tām negādāja, un ka liela pateicība par to nākas tiem kungiem un tiem mācītājiem, kas neapnikuši par labām skolām un labiem skolmeistariem rūpējas. Tie ir īsti cienījami un godājami no visas tautas, un viņu slava lai nebeidzas uz bērnu bērniem; visuvairāk lai mūsu mācītie tautas brāļi nekad nerimst tos it no visas sirds mīlēt un viņiem godu izpaust cik un kur vien varēdami. Kad Dievs tos uz mūžīgu dusu aicina, tad pušķosim viņu kapu ar puķu vainagiem un pateicības asaras raudāsim aumaļām viņiem pakaļ, viņu piemiņu paturēdami uz bērnu bērniem.

Bet nu apskatīsim, kā citās zemēs iet ar skolām. Ievērosim tuvo prūšu zemi. Tur tagad knapi kādu var atrast, vai tas nu būtu zemes kopējs vai algādzis pilsētā, vai kāds cits, kas nemācētu lasīt, rakstīt un rēķināt. Tur visiem, it visiem bērniem, kas tiktāl ir izauguši, jāiet skolās un jāmācās no 6. līdz 14.gadam, tas ir 8 gadus, un nav nevienam brīv atkāpties, kad arī gribētu. Par bārenīšiem un ļoti nabagiem bērniem gādā pagasts, kam vajadzīgā nauda jāsamet. Tur tāpat kā pie mums, ļaudis pa priekšu kurnēja un niknojās, jo muļķi, nemācīti ļaudis jau visās zemēs gandrīz ir vienādi, bet tagad, kur jau vecais dzimums izmiris un paši vairāk skolās lielu labumu dabūjuši baudīt, tie ļoti brīnētos un dusmotos, ja kāds tiem gribētu ierunāt bērnus pamest neskolotus muļķībā. – Tiem, kam roka to paspēj un prāts uz to nesas, visur prūšos augstākās skolas atrodas, jo pie tiem daudz ir, kas tādas skolas paģēr; tur 135 ģimnāzijas (kā Jelgavā, Rīgā, Tērpatā redzam) un 66 augstas birģeru skolas, kur visādus fabriku amatus un visādas brangas skunstes {prasmes}, pasaulē ģeldīgas {vērtīgas} ziņas gruntīgi {pamatīgi} var iemācīties; tādās vien tagad mācījās līdz 20 tūkstoši jaunekļi. Tad vēl 6 lielas universitātes atronamas (visaugstākās skolas, kā Tērpatā, Pēterburgā, Maskavā un vēl četrās pilsētās krievu valstī); bez tam vēl daudz brangas {iespaidīgas} skolas zemes kopšanai par labu, daždažādas īpašas pilsētnieku skolas, gan uz kroņa {valsts}, gan uz pašu ļaužu rēķinuma, un it brangas skolas, kur zemnieku skolmeistarus gruntīgi jo gruntīgi izmāca. Un prūšu valstī tik jau 30 reiz tik daudz ir ļaužu kā Kurzemē, tikai 17 reiz tikdaudz kā latviešu tautas skaitlis (kurus var rēķināt vienu miljonu) kopā. –

Bet nu liksim labi vērā, kādu lielu labumu nes labas zemnieku skolas zemniekiem un visai zemei. Visās tanīs minētās zemēs, kur skolas labi iezeļas, ļaudis paliek jo godīgi, jo prātīgi, tie bēg no slinkuma un uzņem un pastrādā darbus ar gudrību, tie sāk bēgt krogu nejaukumus un žūpošanu, un muldēšanos, un sāk ļoti iemīlēt mājās spodrību un glītumu. Kā mācītiem cilvēkiem, tiem ir vajadzīgas daudz lietas, ko tagad reti pie mums zemnieku mājās kur redz; vajaga mājās turēt tinti, papīru, visādas grāmatas, skapju šām lietām; iekāro sienas pulksteni, lai var laiku labi iedalīt; ir daudz jaunas modes ieroču {darba rīku} pie lauku, dārzu, bišu kopšanas tie sāk ar laiku iegādāt. Bet te vajaga naudu, tādēļ tie top krājīgi un taupīgi, kad tiem rudeņos no bandes jeb no lauka augļiem kas atliek, jeb kad gadās, ka kādu naudas grasi paviegli nopelna. Visu vairāk tie savu laiku, dienas un stundas taupīgi un gudri iedala, jo ir nomanījuši, ka laiks ir tik pat vērts kā balta nauda kabatā.

Tagad pie mums patiesi, kamēr daudz vēl dzīvo tādās istabās, kur dūmi, dubļi, mazi un lieli lopiņi reti kad trūkst, bet visnotīgāki {visnepieciešamāki} glīti ieroči allaž; kur krēslu vietā beņķīši, tādi kraķi, kas nav vērdiņu vērti, gultas un galdi nedaudz labāki, logu rūšu vietā – skalgani (un kad kāds no tiem izkrīt, tad pakulas tai vietā!), tagad, kā var mācīti ļaudis brīnīties, kad redz, ka ļaudis tādos stūros naudas grasi, kad to kādu reiz paviegli nopelnījuši, tūliņ krogos un tirgos bezrūpīgi iztērē! Tiem liekas visas glītākās lietas veltīgas, tādēļ nezina, ko darīt ar atlikušo grasi un to patērē pēc veca ieraduma.

Patiesi, ātrāk jau negaidīsim sētās spodrību un to visnotīgāko glītumu, kamēr nesāks skolas zelt un bērni, skolās iedami (un no prātīgiem skolmeistariem dikti uz to skubināti), iemīlēs raženu būšanu un spodrību. Ka nabadzība tagad nemaz nav tā vienīgā vaina, ka tik daudz neglītuma atrod, to katrs var viegli noprast un arī skaidri redzēt, jo dažās vietās ir pie lielas nabadzības taču diezgan košība un spodrība.

It nebūt nevaru ticēt, ka atradīs tādu, kas nemaz visā mūžā nevarētu brūķēt {lietot} savu rakstīšanu un rēķināšanu. Tam, kas to nav mācījies, tik jau ir jāpārtiek bez tam, itin kā aklam bez acīm. Jo kur gan atradīs tādu, kam nekad viscaur mūžu negadīsies draugu vai radu tālumā (vai pat zaldātos), vai vai pazīstamu vienā vai otrā pilsētā vai muižā, ar kuriem ļoti ģeldētu vai patiktu sarunāties. Otrs, svešs rakstītājs jau ikreizes nebūt tā ģeldīgs nav kā pats. Cik dažu grasi dažs varētu vieglāki iepelnīties, kad varētu ar saviem pazīstamiem pilsētā, svešās muižās ar vagariem, arendātoriem (iznomātājiem) un Dievs zin kā citur īstā laikā sarunāties! Cik dažs labs atrastu labu jo labu vietu, kad prastu rakstīt. Kam negadās, ka jāsalīgst ar citiem, vai nu lones {algas} vai kupčošanās {tirgošanās} dēļ, ka jātaisa kontrakts. Cik daudz ģeldīgāki nu būtu, ja abi tad prastu rakstīt un rakstu lasīt, to lēti var nojēgt. Tam, kas neko neprot, jau visādi skāde un kauns pa daļu uzspiežas, tam dažs gudrs un lonīgs darbs jāatstāj, kad neprot to riktīgi izvest līdz galam. Un jo gudrāks kāds ir jau no dzimuma, jo vairāk tam ģeld mācība. Visvairāk amatniekiem, saimniekiem, arendātoriem, kupčotājiem, šādiem un tādiem uzraugiem, vagariem, tiesas vīriem visādas mācības, bet visvairāk rakstīšana un rēķināšana ļoti vajadzīga. Cik grūti iet ar rēķināšanu ļaudīm, kas to nav mācījušies. Tāda skaitīšana (kā 365 un 7298 un 79 un 986 un 7638 – cik tas ir kopā), atlikšana, visvairāk vairošana (kā: cik iznāk par gadu par ēdienu un rūmi, kad ikdienas jāmaksā 17 kapeikas, – cik ir 68 reiz 3739 u.t.j.pr.) un dalīšana (kā: 17 saimniekiem jāsaved muižā kopā 4000 vezumu grants, cik iznāk katram?); visi šie nieka rēķinumiņi, no {par} grūtākajiem nemaz nerunājot – taps no jel cik mācītiem skolas zēniem it ātri un riktīgi izrēķināti, bet dažs prātīgs un īsti gudrs vecs vīrs, kas skolas skunstes nesaprot, velti lauzīs daudz stundas galvu un galu galā taču nezinās īsti, vai ir riktīgi rēķinājis vai nē.

Tā nu ir tā lieta jau tagad; bet kā būs, kad paies pāri desmit vai 30 gadi? Tad jau ne runāt nevarēs no vagariem, tiesas vīriem, kas ne rakstīt, ne rēķināt nepratīs! Kauču tagad tik retos pagastos īsti dzenas uz mācībām, tad taču jau tagad atrodam visvairāk tādus vīrus goda amatos, kas ko mācījušies, un tā tagad jau ir citādi nekā priekš 30 gadiem. Apdomājiet paši, vecie, tēvi un mātes, cik pagalam citādi bij laiki priekš 30 vai 40 gadiem. Priekš tam, dzimtu ļaužu laikos, par gadu simteņiem tik daudz jūsu dzīve nepārgrozījās kā pēdējos 30 vai 40 gados. Lasait tik Kurzemes stāstu grāmatu no vecā Šulca mācītāja. Un taču visi zina un vienā mutē apliecina, ka pirmais dzimtens, kas dzimt- vai vergu laikus baudījuši, tikai maz paspēj aprasties ar brīvību. Kad nu tagad laiki jau īsumā tiktāl varēja pārgrozīties, kā tad ies uz priekšu nākošos 30 gados! Droši varam ticēt, ka 5 vai 6 reiz tik ātri ies uz priekšu visādā vīzē – it kā tas jau daudz zemēs tā ir noticis, no kurām varam skaidru, gudru priekšzīmi atrast mums. Tas citādi nevar iet, kad ar daži visādās kārtās, kam veca būšana vien patīk, stīvētos līdz nāvei: tādēļ nevar, ka jaunā būšana visiem, it visiem nāk par labu; kungiem, kuriem muižas paliek daudz dārgākas, nekā tagad; saimniekiem, kas ar laiku rentnieku būšanā iekrāj brangu grasi naudas; kalpiem, kas pelnī lielāku loni nekā tagad; pilsētniekiem, kupčiem un amatniekiem, kam peļņas aumaļām vairojas tādēļ, ka zemnieki, turīgi un mācīti ļaudis tapuši, daudz lietas no tiem paģēr {pieprasa} un iekāro, kuras tagad neviens “bauris” {zemnieks} nei var, nei grib pirkt. Visu vairāk labums augstam ķeizaram, kura zeme viscaur paliek ar laiku par auglīgu dārzu.

Stāstīšu nu, kā tādā zemē mēdz būt dzīve. Ļaužu pieaug 3 vai 5 un vairāk tik daudz kā Kurzemē vai Vidzemē tagad, pilsētas paliek lielas, ceļas jaunas pilsētas un miesti pulkiem klāt, ik pāra jūdžu starpā tos atrod. Uz zemēm un pilsētās atrodas fabrikas tik daudz, ka puse vai trešā daļa zemes iedzīvotāju tur atrod darbu un brangu loni. Amatnieki un skunstmaņi tik dažādi atronas, ka viņu amatu vārdus nepaturētu, kad jums tos skaitītu priekšā, un meklē zeļļus un palīgus; visiem vajaga būt skolotiem, jo nemācīts jau neģeld gandrīz nekur citur, kā tik pie vārgas iztikšanas. Tādas skunstes fabrikas un skunstes amatus tik tādās zemēs vien var gruntīgi iegādāt, kur it daudz ļaudis brangi brangi mācīti, un jo vairāk izplešas mācība, jo labāki iet ar šīm lietām.

Krievu zemē kungi maksā velti lielu pulku naudas, gribēdami krietnus fabrikus celt; tās reti izdodas un reti ko ienes, kauču tur vīra dienas alga tik 15 kap. sudraba iztaisa, kamēr angliešu zemē vīrs vismazāk pelnī rubli par dienu un ēd pūru maizi un gaļas ikdienas, rupjš strādnieks būdams – un taču tur fabrikas ienes kungiem brīnumu naudas, jo tur ir pulkam mācītu vīru, kas tās prot gudri ierīkot un valdīt.

Daudz tūkstošiem vīri dodas uz jūru, salīgst par matrožiem, stūrmaņiem u.t.j.pr. uz kuģiem, kur pelnī itin lielu naudu. Bet, kamēr ļaudis nemācīti, tie maz ģeld kuģu dienestā; izskoloti ir simtkārt ģeldīgāki. Pat zemes un dārzu kopšana, cik tā ir branga angliešu, franču, holandiešu, prūšu un vāczemē! Kādas skunstīgas, brangas un ģeldīgas mašīnas tur atrodamas, kādi ieroči. (Tie, kas mūsu zemē, muižās sāk celties, it nereti tikai pirmie iemesli, daudzreiz paši vissliktākie un neģeldīgākie, kad tos salīdzina ar svešām zemēm, kur gudrība brangi iezēlusies.)

Un kad nu, mīļais tēvs un māte, ja aizietut pie šiem ļaudīm un tos vaicātu: kālab tad skolas ir vajadzīgas? Klausaities, ko tie atbildētu.

“Skolas vajaga tādēļ, ka esam kristīgi cilvēki, jo tikai tumšai pagānu ticībai ģeld vislabāk tādi cilvēki, kas tumsībā un negudrībā dzīvo; Kristus svēto ticību var tikai gudri, pie gaismas vesti cilvēki īsti saņemt prātā. Kas to liedz un zaimo un gāna pašu kristīgo ticību, jo simtkārtīgus māņus, vecu bābu blēņas tikai gudra mācība iespēj uzvarēt. Nemācīti tik vien to iespēj, ko vecākie pagāni, kad apustuļi un citi Dieva vīri gāja tos vest uz labāku ceļu; tie tikai kliedza un sauca: “sit tos krustā!” Bet apdomāt, vai viņu mācība ir labāka vai sliktāka, to tie nespēja. Skolas vajaga tādēļ – tie teiktu, – lai bērniem garu pamudinātu uz gudrībām, tā ka tie pēcāk, ja tiem, dižiem būdamiem, vairāk vajaga mācības, tie prot un iekāro paši vairāk mācības. Jo tie, kas mazi būdami, nekā nav sākuši mācīties, tiem pēcāk it reti spēks un drošība sirdī radīsies kaut kādu mācības darbu pēcāk uzsākt. Lai arī no skolām iznākuši, dažu skolas mācību pēc atkal aizmirst, nekaiš daudz, ja tik bērniem galva pie mācīšanās ielauzīta. (Zināms, gudra, ģeldīga mācība ir simtreiz labāka nekā tik vienkārtīga galvas lauzīšana).

Kā gan vecāki, kas savus bērnus mīl, varētu aiziet mierīgā garā Dieva priekšā, ja nav bērniem meklējuši iegādāt to mantu, kas tiklab pie dvēseles kopšanas der, kā arī pie pārtikšanas pasaulē, mantu, ko visi paģēr un visi labprāt ieredz un ko ne zagļi var nozagt, nedz odi apēst, nedz uguns un ūdens briesmas samaitāt? Skolas vajaga tādēļ, lai mūsu tēvu zeme ceļas godā un kuplumā pasaulē un t.pr.”

To visu tas lielais pulks priekšā pieminētu tautu atbildētu latvietim, ja tas to vaicātu, kāpēc vajaga skolas? Un še vēl runāsim par latviešu mīļo tēva zemi, par Kurzemi un Vidzemi. Šām zemēm ir dāvināts tas, kas platai Krievuzemei trūkst, tas ir, jūra, jūra, tas lielais ceļš, uz kura pasaules tautas sasniedz bagātību, godu un varu. Platā Krievu zeme vienā pusē, otrā pusē jūra – ak, cik branga vieta! Varētu viscaur sen sakrāt bagātības milzu milzēm. Augstā valdīšana ir gaužām vēlētos, lai mūsu zemē kuģu andele iezeltu labāk, jo tie kuģi, kas Rīgā, Liepājā un t.pr. sanāk, ir lielākām daļām angļu un holandiešu kuģi, un mūsu zemei, mūsu ķeizaram tas par skādi. Kuģus ar latviešu matrožiem vēl retus atrod. Bet kauču latviešu un igauņu zvejnieki ir īsti dūšīgi, brangi vīri, kas ar mazām laiviņām tālu jo tālu iedrīkstas doties jūrā, taču tie mūsu laikos neder par kuģiniekiem, jo tiem vajaga būt rēķinātājiem un visādi mācītiem vīriem. Krievu zemē, ziemeļu pusē ar ir daudz it dūšīgu vīru, bet ar mācītiem angļiem, frančiem un citiem tie jau nevar salīdzināties. Tāpat pie mums. Pieminu še, ka prasts matrozis pelnī ik mēnešus 12 līdz 20 rubļus sudraba un labu pārtikšanu klāt. Cik svešas zemes, kādas pilsētas, visādus brīnumus pasaulē tas nedabū redzēt! Un turklāt tas 5 vai 6 gadu starpā var tapt par turīgu vīru, ja tikai ir un paliek godīgs un krietns vīrs, kādu ir matrožu vidū netrūkst vis. Rīgā, Liepājā, Ventā vajadzētu daudz vairāk žigliem zvejnieku zēniem meklēt doties matrožu amatā; vietu netrūktu, ja būtu jel cik mācību skolās. Zināms gan, ka daždažādas lietas ir vajadzīgas tautu paskubināt uz kuģošanu, bet viena visnotīgākā lieta ir: mācība un skolas.

Te nu diezgan būs runāts par to, cik labas un vajadzīgas ir skolas visai tautai. Ņemsim nu mūsu mīļās tēvu zemes iedzīvotājus vienu pēc otra pielūgt, lai kopj skolas un lai gādā par tām. Sākšu ar pilsētniekiem. Jums ir visvieglāk vaļas bērnus skolās dot. Tiem, kam roka paspēj, ir tīri grēks un kauns, ja bērnus nesūta skolā, jo viss, ko pirmīt uz vecākiem runāju, būtu še ar sīviem jo sīviem vārdiem otru reiz jāpiemin; bet arī tos vecākus, kam grasis grūti pelnāms, kas knapi spēj ikdienišķu maizi nopelnīt, ir tos lūdzu: sūtait savus bērnus skolā, netaupait pēdīgo grasi – Dievs svētīs Jūsu rokas darbu acīm redzot. Dzīvojiet ticīgi un taupīgi, cik vien iespējiet; stātmaņa {dižmaņa} drānas lai valkā, kas iespēj, jeb muļķis, kas domā, ka stāte {dižmanība}, cigāriņi mutē, kārtis un vīna butele to paceļ augstākā godā. Arī bērniem nav jādod vairāk kā tās visnotīgākās lietas, ir tad, kad roka vairāk iespētu. Jo, ja bērni labi mācīsies, tad tiem vajadzēs iegādāt augstas un dārgas skolas, un ja arī pie tam nauda pietiktu, tad domājiet uz radu un pazīstamu bērniem un palīdziet tiem pie šī svētā, Dievam patīkamā, skolas darba.

Lai bagāto bērni, tai pašā skolā iedami, izkaisa naudu aumaļām, kas kaiš, tādēļ jau jūsu bērnus it patiesi neviens prātīgs kaunā neliks, ja tie knapi pārtiks, un gudri skolmeistari tos vēl labāk izturēs, ja tik būs mudīgi pie mācīšanās. Bet ja jums roka pavisam to neiespēj un ja pie pirmās, mazās skolas (pie grāmatu lasīšanas un rakstīšanas) nomanāt, ka bērnam galva laba un gars kārīgs uz skolām: tad ejiet ar pazemīgu prātu pie tādiem kungiem, ko pazīstat, lūdziet tos pašu un Dieva vārdā, lai jums palīdz. Lūdziet sirsnīgi, jo tas, kas lūdz, dabū, un kas klauvē, tam top atvērts. Neļaunojaties, ja kāds kungs ar bargumu uzsauc: ej projām, kam tad bauriem vajag mācīties! Dažs nav tik ļauns, kā tas izliekas; dažs pats maz ir ko mācījies un nezina mācības vērtību; dažs atkal it muļķīgi domā, ka tas viņa bērniem par skādi iznākšot, ja zemnieki taps mācīti. (Tavu neprātību! Tiem taču ir naudas savus bērnus vēl labāki izmācīt, un jo vairāk mācīti cilvēki, jo labāki visai zemei klājas.) Dažs tik jau negrib neko dot un te jāapdomā, ar jūs dažreiz neesat nabadziņam devuši, kad gan vajadzētu un varēja dot. Ko te nu ļaunoties! Paldievs tam palīdzētājam ir par mazumu, jo katrs ir sev tuvākais. Bet daudzreiz variet tā salīgt ar kungiem, ka tie zēnu, ja tas uzticīgs un klausīgs, pieņem par sulaini vai kādā citā vietā un turklāt sūta ikdienas 5-6 stundas skolā. Ja tas sāks skolā mudīgi mācīties, tad tiem palīgs pienāks daudzreiz no it svešas puses. Maz vērts domāt uz gruntīgu mācību, kura tēvam naudas maks liels un pilns. Jo: 1) vienā pašā naktī var pats bagātākais kļūt nabadziņš, ja uzbrūk nelaime, un 2) ja Dievs bērnam īpaši gudru un uz gudrībām dedzīgu prātu nav devis, tad cilvēkam jau nebūs domāt, ka tas pie tam pārskatījies. Katrs mudīgs un samanīgs zēns, izaudzis un izmācīts, būs tēvu zemei un ķeizaram par labu, draudzei, radiniekiem un palīdzētājiem par prieku un godu, varbūt vēl ir tad, kad tie jau sen kapā dus.

Iesim nu pie lauciniekiem un pirmāk pie kroņa ļaudīm. Uz jums būtu visvairāk jācerē, jo jums daudzreiz netrūkst vis tā vajadzīgā nauda, jūsu bērniem vairāk vaļas, nekā citiem, un taču – vai Dieviņ, cik vāji vēl iet ar skolām! Ak, kad varētu ar šo grāmatiņu jūs tik stipri uzskubināt un iekarsināt, lai gādātu par skolām, lai netaupītu pēdīgo atlikušo grasi, ja to vajaga labu skolas namu un labas grāmatas iegādāt un gruntīgi mācītu sklolmeistaru iecelt. (Dievam žēl, daži domā, runā un raksta, ka zemniekiem gudri, mācīti skolmeistari nederot! Kā var akls aklam ceļu rādīt?) No paša Dieva puses lūdzu: uzmostieties! Topiet žigli un knaši kā citas mācītas tautas visapkārt Eiropā, un neapkaunojiet mīļo latviešu tautu, lai nevar citi teikt: Āre! Te nu tie tapa palaisti brīvā, bet vai tas tiem sliņķiem, tiem nelgām ko palīdzēja! Tie palika gandrīz tādi paši, kā vecā dzimtbūšanā! Tāda vārna pērta, tāda nepērta. Tā citās zemēs runās, jums par kaunu un citām tautām par skādi, jo cien. kungi un valdnieki tos nelaidīs brīvā, sacīdami: ko palīdzēja brīvība Kurzemē un Vidzemē turīgiem kroņa ļaudīm, ko tā palīdz īsti brīviem ķoniņu ciemiem, ap Kuldīgu? Tie, turīgi tapuši, tikvien bagātu ļaužu netikumus un ģeķības iemīl, bet ne viņu tikumus.

Te nu runāsim pāru vārdu par stātu un izšķērdēšanu. Daži pūlēsies, redzēdami, ka turīgi saimnieki un viņu meitas sāk valkāt smalkākas drēbes, nekā līdz šim. Bet tā nav vis gruntīgi smādējama lieta, ja tik iet ar mēru. Īsti slavējama lieta ir, kad turīgi zemnieki iegādā labākus, glītākus mājas ieročus {rīkus}, jo ar to ceļas turība un spodrība mājās, un zemes kopēju ieceļas vairāk tai pieklājīgā godā, un tad no visiem tiek godāta; tā arī no pašiem zemniekiem netaps tā nicināta un smādēta kā tagad. Citādi ir ar naudas izšķērdēšanu kārtēs, lielās dzīrēs, ar cigāriem, vīna dzeršanu un t.pr. Reti no jums kāds būs tik turīgs, ka iespēs dārgus cigārus smēķēt, dzīrēs un pilsētās vīnu dzert un tad vēl bērniem labas skolas iegādāt. Kas nevajadzīgā lietā izšķērž, tam pietrūkst vajadzīgā. Labi tam puišam, kas to tīri veltīgo smēķēšanu nemaz neieradinās jeb it vēli savā mūžā uzņem; tas varēs vismaz ar naudu daudz vairāk aizsniegt gudrību un mācību, nekā cits, kas jau puiķeļa dienās ieradinājies pie tabakas un kam nu ikgadus jāmaksā par šo veltīgo lietu dārga un tīri verga galvas nauda, ar ko varētu citiem nabaga zēniem aizmaksāt skolas naudu jeb pats iepirkties labas jo labas grāmatas, jeb palīdzēt nabagiem un grūtdieņiem. Bet kas nevajadzīgā lietā izšķērž, tam jāpaliek daudz reizes par sīkstuli pie visnotīgākās, visvajadzīgākās lietas.

Nu par vīnu runāsim. Vīns pāris simtu jūdzes uz dienvidus pusi maksā it maz naudas, tikai trešo vai ceturto daļu no tās naudas, kā pie mums. Tur visi dzer labprāt vīnu. Bet še pie mums ir tīra ģeķība, kad par vīnu savu grūti pelnīto naudu izšķērdē. Jo vīns trīs vai arī desmit reizes dārgāks būdams, nekā tas īsti ir vērts, vēl top arvien samaitāts (jeb kā saka: pārkrustīts) ar ūdeni, spirtu un daždažādām zālēm, un tik pie tam der veselību samaitāt. Par daudz lētāku naudu var pulka smeķīgākas {garšīgākas} lietas sagādāt. Prātīgs saimnieks vai arendes ņēmējs daudz, daudz gudrāki darīs tādas lietas brūķēt ēšanā un dzeršanā, kas mūsu zemē dabūjamas, un no tās citur aizvestas maksā daudz dārgāku naudu. (Tā, par piem., it laba butele alus, kas Kurzemē dažu reiz dabūjama par 5-8 kapeikām stopā {= 4 korteļi = 1,275 litru} – Pēterburgā, muitas dēļ, maksā 20-30 kapeikas sudraba.) Ar lielu naudas izšķērdēšanu lepoties nav nekāda stāte, bet ir tīra ģeķība.

Kad nu tādi, kas no tēvu tēviem neizmērojamu mantu iemantojuši, to ģeķīgi izšķērž, tad tos, zināms, arī jau neviens par ļoti gudriem neturēs, bet arī pēc Dieva taisnības jau tā neapsmies, kā tādus, kas katru grasi sūri sviedrus vaigā pelnījuši, savu pelnījumu it kā pa logu izmet ārā, ne sev, ne citiem īsti par labu. Turpretī, labu mācību, papilnam grāmatu un labas lietas mājās iegādāt ir katram par godu. Taupīgiem vajaga latviešiem jau būt cik vien to var, citādi tauta neiespēs vis tāli ietikt mācībās un gudrībās, kā visas tautas Eiropā uz vakar- un dienvidus puses ir ietikušas, kad tagad visi vēl tik mudīgiem soļiem dodas tālāk uz priekšu, kā vēl nekad nav noticis, kamēr pasaule stāv. Bet tad, kā liekas, iespēs, ja it mudīgi un prātīgi dzīsies uz naudas pelnīšanu un brūķēšanu, jo mūsu dienās jau lone un dienas alga sākas tik augsti sacelties, ka var pat puisis un kalps naudas grasi aiztaupīt. Andele, kas jo dienas jo vairāk ir pie mums par zemēm izplatīsies, lieli kroņa darbi pie dzelzceļu un kuģu ostu būvēšanas, darbošana ar kuģiem un lielām laivām: tie visi latviešu tautai nākošās dienās palīdzēs pie tam naudu sakrāt (un, zināms, daudz vairāk vēl palīdzētu, ja tauta jau būtu tā mācīta, kā vācu, angliešu un franču tauta).

Jānis Kaktiņš. Austrums, 1897.g.

JanisKaktins1Šāgada 3.maijā svinēs Burtnieku draudzes skolotājs un ērģelnieks Jānis Kaktiņš savu 50 gadu skolotāja amata jubileju; bez tam š.g. 23.janvārī viņš svinēja arī savu 70.dzimšanas dienu. Tā tad šis sirmais tēvs ir tagad viens no mūsu visvecākiem darbiniekiem skolas laukā. Cienība pret šādām sirmām galvām un atzinība un pateicība par viņu tik ilgiem pūliņiem ievērojamā, svarīgā darba laukā!

J.Kaktiņš dzimis 23.janvārī 1827.gadā Valtenbergu Jaun-Kaktiņu mājās. Apmeklējis vairāk gadus Rujenes privāto elementārskolu un Burtnieku draudzes skolu, viņš izglītojās uz skolotāja amatu J.Cimzes vadītā draudzes skolotāju seminārā (kurš toreiz atradās Valmierā) no 1843.gada novembra līdz 1846.gada decembrim. Par skolotāju viņš bija no 1847.-49.g. Košķeles valsts skolā, no 1849.-56.g. Lugažu valsts skolā (te arī par ērģelnieku) un no 1862.g.aprīļa – par skolotāju un ērģelnieku Burtnieku draudzes skolā, kur vēl tagad izpilda šos amatus.

Arā ārpus skolas sniegusies J.Kaktiņa darbība. Tā viņš kopā ar J.Caunīti izdeva 1858.gadā tāli izplatījušās “100 dziesmas un ziņģes”, kura laikam pirmā latviskā grāmata ar notīm. Pie jaunizdotā “Mājas Viesa” viņš piedalījās kā līdzstrādnieks, tāpat strādāja līdz pie Cimzes “Dziesmu rotas” sastādīšanas. 1872.g. nodibināja Burtniekos dziedāšanas biedrību “Beverina” – tā tad arī šai biedrībā bijis 25 gadus diriģents. “Beverina” biedrība izpelnījās tūliņ pašos 1. latviešu vispārējos dziedāšanas svētkos godalgu. Ka Kaktiņš arī kā koru diriģents iecienīts un strādajis ar sekmēm, rāda jau tas vien, ka pēc II latv. visp. dziedāšanas svētkiem Valmierā izrīkotā dziedāšanas svētku atsvētē viņu ievēlēja par svētku diriģentu, kopā ar Rujenes Sveču.

Jānis Špīss (Spiess). Teodors. Austrums 1897.

(1830. – 1896.)

Zemītes skolotājs Jānis Špīss 13.novembrī izgājušā gadā beidzis savu dzīves gaitu. Ar viņu aizgājis uz dusu darbinieks, kas gandrīz pus gadu-simteni skolas laukā strādājis un ne tikai viņam uzticētās skolas telpās, bet arī vispārīgi Kurzemes skolas laukā. Tūkstošiem latviešu uzauguši, kam pie pirmajām mācībām viņa sastādītās grāmatas sniegušas palīdzību un tādā kārtā ieguvušas paliekamu vietu atmiņā. Špīss bija tāļāk viens no savas tautas vairāk attīstītiem locekļiem tanīs laikos, kad attīstība bija patlaban sākusi saknes laist latviešu starpā, kad tādu pie mācības tikušu latviešu bija pa visu zemi visai maz sastopams. Šai mazumā viņš bija viens no tiem, kam ar to nav diezgan, ka ar savu iegūto izglītību var nu kādu ērtāku vietu pildīt, var sviedriem vaigā pa tīrumu nepūloties savu maizi ēst; viņš bija viens no tiem, kas arī uz citiem skatās un par citiem gādā, kas grib tos labumus, pie kā pats ticis, tāļāk un tāļāk izplatīt. Viņš jutās skubināts dalību ņemt, palīdzēt, kur varēja palīdzēt, pie vispārējiem darbiem, kas ar latviešiem stāvēja sakarā. Viņā notēlojas paaudze, kam laiku strāva jau vairākkārt knaši pāri plūdusi, bet kas rūpīgām rokām arī savu akmeni likusi latviešu attīstības ēkas pamatā.

Jānis Špīss dzima 10.septembrī 1830.g. Riteršaftes (bruņniecības) Kūķu Maz-Bērziņu mājās. Viņa tēvs saimnieks. Trīsdesmito gadu beigās riteršaftnieki rīkojās ap iestādi, no kuras lai gaisma nāk. Viņi līdzēja celt Irlavas semināriju. Tie deva naudu, veda materiālu, sūtīja lieciniekus. 1840.gadā varēja skolu atvērt vispirms ne zem seminarijas nosaukuma, bet par “riteršaftes skolu ar paaugstinātu mācības programu”. Starp pirmajiem bērniem, ko riteršaftnieki uz šo skolu atveda, bija arī Jānis Špīss. Viņš palika šaī iestādē astoņus gadus, vispirms starp starp pagastskolēniem pirmmācības baudīdams, tad par skolotāju izglītodamies.

Špīss bija seminārijā viņas pirmajā attīstības laikmetā, kad tā mierīgi un netraucēti strādāja un uz visām pusēm sev labvēlību ieguva. Mācības spēki ar rūpību izmeklēti un daži no tālienes šurp dabūti, bija spirgti, centīgi, uz laika kustībām modri. Mērķis bija cieši apzīmēts, līdzekļi bija pie rokas, programa bija gaiša, lietišķi, ar brīvu pārliecību nodibināta, ne no viena neaizskarta un neapkarota. Šaīs mierīgajos gados varēja ap uzceltajām ēkām jaukus dārzus dēstīt, tuvās Abavas krastus un sirmā priežu meža tekas izkopt; varēja no paša pirmā burta iesākt tālāk un tālāk mācīt, nesteidzoties un nekļūdijoties, ap vielas izvēli un norobežojumiem galvu nelauzot; varēja pieņemties pat mākslās un izveicībās, nejūtot pārāk lielu prasījumu slogu, pietiekoši vaļas un ērtības turot. Mierīgs un izdevīgs bija šis pirmais sējamais laiks, kad priekš Kurzemes zemnieku izglītības sāka zemē graudus kaisīt. Viss šis plašums, kas priekšā gulēja, likās mierīgi gaidām, lai to apstrādā; viss sniedzās pretī, pats atvērās, un no debesīm slacinājās rasa virsū, un bija auglīgi laiki gaidāmi.

Cilvēki, kas tādā laikā attīstās, ieaug iekš kaut kā noteikta. Tie tur ieaug, lai gan apzinīgi nenostiprinās. Zināma rakstura iespaidus vien uzņemot, viņiem nav iespējams tos pārbaudīt, izmeklēt, notālis aplūkot. Viņu vara tos pārņem, ar maz izņēmumiem, uz visu mūžu. Kad uznāk citādi laiki, kas nes citādus uzskatus un pārvērš pasauli, tad šiem noteiktu veidu dabūjušiem cilvēkiem nav iespējams šos laikus saprast, nele tiem sekot; viņu jūtas tiem pretojas. Tomēr tiem nav iespējams arī cik necik sekmīgi pret jauno dzīves virzienu karot. Viņu ieskatiem nav īsti nekādu ar apdomu liktu pamatu; tie vienkārši ieauguši. Tas gandrīz arvienu notiek, ka vecā paaudze pat to, kam visādā ziņā drošs pamats, neprot pret jauno paaudzi droši nostādīt. Tikai kad pret to, kas jauns, sākas reakcija, pretstrāvu no to puses, kas uzskatu cīņas laikā attīstījušies, dabū tas, kas vecajā paaudzē bijis neizkustināms, pietiekošu spēku jaunajam pretī stāties un tā viņa pārmērības izlabot.

Špīss palika visu mūžu, par ko viņš bija izaudzis. Viņa izglītība un arī viņa valoda bija vācu; par viņa darbības lauku bija norādītā skola un draudze. Viņš iestājās 1848.gadā par skolotāju un ērģelnieku Zemītē un par to bija līdz mūža galam.

Pie sava amata Špīss ķērās ar dedzību, ar apzinību. Viņš gribēja, lai viņa skolēni tālu tiek un lai iet taisnāko ceļu pie mērķa. Kavēkļi, kas viņam priekšā stājās, bija derīgu praktisku mācības līdzekļu trūkums. Pirmā lieta, kas viņos gados katram latvietim, kas mācās, gulēja uz sirds, bija, kā lai tiek pie vācu valodas. Ar to stipri nodarbojās (Kurzemē) pagasta skolas, lai gan vēlāk še mēģināja pietikt ar tēvu valodu.

Bet trūka labas vācu valodas mācību grāmatas. Špīss tādu sarakstīja. Viņa “Pārtulkotājs” iznāca 1863.g. Grāmata bija sastādīta sistemātiski, ar lietas vārdiem vokabulos un īsos no vienas valodas uz otru tulkojamos teikumos iesākot, un tā vienu vārdu šķiru pa otrai, vienu formu pa otrai cauri ņemot. Atrada, ka tā iet. Un tā gāja, kamēr vācu valodai mūsu skolās bija gals. Dabiskāku ceļu uz svešu valodu, kaut gan tas citur bija uziets, še nezināja atrast. “Pārtulkotāja” turpinājums ir “200 uzdevumi” (1870.g.), vācu un latviešu gabali priekš tulkošanas no vienas valodas otrā. Šī grāmata bija jau praktiskāka un pēc tās jau varēja pēc pārlabotas metodes svešu valodu mācīt.

– Bet arī citur Špīss gādāja par mācības grāmatām. Viņš izdeva “Ģeogrāfiju” (1871.g.). Šī mazā grāmatiņa bija izplatīta visā Kurzemē. Še bija sakopoti ģeogrāfiski vārdi un dati. Lai šos iekaltu, grāmata bija derīgs līdzeklis. Bet noteiktu uzskatu par kādu zemi še nevar dabūt; nav še arī ievērots pedagoģiskais likums: no tuvā pie attālākā.

– Arī par tēvu valodas izkopšanu Špīss rūpējās. Viņš sastādīja grāmatas: “Domu raksti pagasta skolām” (1867.g.) un “Latviešu valodas mācība gada skolām” (1881.g.). Arī šīs ir uzskatāmas par savā reizā derīgiem materiāla krājumiem, bet ne par metodiski izstrādātiem mācības vadoņiem.

Špīsa skolas grāmatas radās, kad vispārīgi zināmu skolas grāmatu vajadzēja. Tās nerauga ielauzt ceļu kādai metodei, bet viņa deva rokā, lai ir pie kā turēties. Šī vajadzība ir neatraidāma, tik steidzīgi apmierināma, ka nav vis vaļas ilgi domāt, kā to darīt. Ja pie zināma pavediena turoties darbu strādā, tad redz, kur trūkst. Kas zināmu ceļu uzņēmuši, tie tur labo, bet pie pamatīgām grozībām un tā pie pamatīgas trūkumu novēršanas neķeras. Špīss savas grāmatas gandrīz ikkatrā jaunā izdevumā laboja. Viņš tur pa lielākai daļai ievēroja citu padomus. Tad tur nu bija šur tur kas grozīts, pa lielākai daļai vairāk vielas sniegts, bet uz īstu pārgrozījumu un pamatīgu labojumu ceļa tur netika. Šis darbs bija nolikts citai paaudzei, kas dažādos mācības veidos un paraugos skolodamās, bija mācījusies pārraudzīt un izmeklēt dažādus ceļus un izšķirt, kurš šim brīžam ieteicams un rādāms.

Ne tikai gar skolas lietām Špīss nodarbojās. Viņam bija dzīva interese par visām dzīves parādībām. Kādā svešā apgabalā būdams, viņš gribēja tīri vai par visu dabūt ziņas. Ar to karas kopā viņa ražīgā dalība pie laikrakstiem. Savu mūžu viņš turējies pie “Latviešu Avīzēm”. Viņš viens no šī laikraksta čaklākajiem pabalstītājiem.

Viņš arī viens no pirmajiem tautas gara mantu krājējiem. Viņš novēroja tautas valodu un nostāstus. Viņš ir palīdzējis ar labu tiesu vārdiem pie Ulmaņa vārdnīcas un ar dažām mīklām pie Bīlenšteina “1000 lett. Rätsel”. Cik atminu, viņš kādus gadus atpakaļ strādāja pie kāda latv. sakāmu vārdu vārdu krājuma.

Kustējis ir Špīss dienu no dienas. Caur darbu viņš palika spirgts līdz savam vecuma galam; caur darbu viņš arī atturējās pretim dažām vētrām, kas dzīvē tam klāt lauzās, bet to nenolocīja. Latviešu dzīvē jau divi paaudzes sniedzas pāri pār to, pie kuras Špīss piederēja: tautiskā un tagadējā jaunā. Vēlāko paaudžu centienus Špīss visādā ziņā nevarēja saprast. Bet par to viņam neviens nevar ņemt nopelnu, ka arī viņš šos vēlākos laikus ir līdzējis darināt. Mēs, kam mūsu tēvi ar visu rūpību savus uzskatus pūlējušies iepotēt, pazīstam viņus labāk nekā viņi mūs, jo viņu audzināšanas iznākums mums viss tapa zināms, bet mums bija bez viņiem vēl citi, viņiem sveši audzinātāji. Mēs, kas zinām viņu nopietnos nodomus un viņu labvēlīgos padomus un pazīstam dažu viņu neatmaksājamu darbu, darītum nepareizi, ja atrautum tiem viņu darbiem un goda dabai piemērotu piemiņu, atgādinādamies, ka tie nav bijuši mūsu rindās. Cilvēku dziļākie sakari še meklējami. Un tā Špīss uzskatāms par krietnu darbinieku.

Miers lai sedz viņa kapu!

Jānis Veinbergs. A.L.Puškaitis. Austrums, 1897.g.

(dzim. 19.maijā 1831.g., miris 3.dec.1896.g.)

Vecajā gadā beidzamajās dienās viens vīrs no mums šķīrās, kas savā diezgan ilgajā mūžā priekšzīmīgi darbojies nevien skolā, bet arī čakli ziedojis spēkus vispārējiem darbiem. Šis vīrs ir Kroņa Vircavas Mādžu skolas skolotājs Jānis Veinbergs.

1851.g. 1.oktobrī J.V. atvēra pirmo reizi skolu Vircavas pagastā senākā Kurzemes lielkunga ķēķī. Pēc 4 gadiem skolu pārcēla uz toreizējo Mādžu krogu.

Un J.V. pirmais darbs te bij, tagad kailo skolas ēku apdēstīt ar augļu dārzu un puķu dobēm. Nu skolas brīvstundās kustējās ap jaunajiem stādījumiem čakli vien tik skolotājs, tik skolojamie bērni. Klasē vienā ziņā nelaiķis it īpaši bija sekmīgs: – viņa mācība bija sirsnīga, dzīvības pilna, nereti vēl pušķota ar jautru humoru. Skolotājs, kas šādām dāvanām apbalvots – mūžam spēs saistīt savus mācekļus. Tā ir skolotāja amatam dārga pērle: – ja teiktiem vārdiem dzīvība bija. Bet ārpus klases, it īpaši vienā ziņā, viņš arī saviem amata brāļiem derēja par paraugu: tā bija viņa neliekuļota vienkāršība tik vārdos, tik darbos – tā bija cienības pilna vienkāršība, kas katru saistīja, pievilka un nekad neatstūma. J.V. būtu varējis tiešām teikt saviem skolēniem: “Redziet, kā es ar jums runāju, tā es arī patiesi dzīvoju:- mani vārdi ir atskaņa no manas dzīves!” Bet kas uz J.V. darbību vēl attiecas, tad jāmin it sevišķi, ka tai bez sētas un skolas bij arī vispārībā diezgan plašas robežas – arī taī ziņā viņš diezgan sviedrus lējis.

Ja mēdz godam minēt, ka mūsu skolotāji Kurzemē, Vidzemē koru dziedāšanu latviešos izaudzinājuši par košu stādu, tad J.V. visnotaļ jāmin kā pirmais stāda dēstītājs visā Jelgavas, Bauskas apgabalā. Toreiz vēl nekur nebij šai pusē dziedātāju koru. Tad J.Veinbergs pirmais nodibināja Vircavas pagastā jauktu un vīru kori. Šie kori bija tie, kas Rīgas Latviešu Biedrības nama iesvētīšanas dienā dziesmas skandināja un – kā toreizējie acu liecinieki apgalvo – teicami skandināja: – jo J.V. bija pamatīgs mūzikas pratējs un cītīgs pašmācītājies. Un toreiz, kad mūsu neaizmirstamam brīvības izkarotājam Merķelim pieminekli cēla, tad atkal J.V. ar saviem Vircavas Mādžu koriem bij tas, kas lika jūsmīgām sēru dziesmām atskanēt klusajā kapsētā {Ķekavas nov., Katlakalnā}. Bez tam viņa koris piebiedrojies I un IV visp. dziesmu svētkos, kā arī daudz mazus koncertus sarīkojis. Toreiz Vircavas kori pazina tāļu jo tāļu, un laikraksti daudzināt daudzināja viņa brašos spēkus. Šim brīžam, zināms, mums daudz koru, kas labi dzied; bet toreiz, kad koru dziedāšana atradās pirmos bērna autos, tad tāds kora vadonis, kāds J.Veinbergs, derēja jaunsācējiem šai arodā par teicamu priekšzīmi un aizrādītāju kā pirmie celmi laužami, kā jaunais tīrums aparams, lai jaunsējamā sēkla nebirtu savāžotā zemē.

Celmu lauzējus lai godam minam! Miers tev, dārgo aizgājēj! pēc 45 skolotāja gadiem. Miera vīrs Tu biji dzīvē, miera vēsmiņa lai tevi sumina viņā saulē!

Juris Alunāns. Par piemiņu aizgājušam tautas brālim. K. Barons.

Alunāns_Juris1

{iespiests P.Av.1864, Nr.23?}

Priekš diviem mēnešiem latviešu tauta pazaudēja caur nāvi vienu no saviem uzticīgākajiem biedriem, kas savā īsajā mūžā pūlējās tautu un valodu kopt un tautas brāļus pie gaismas vadīt. Šis rūpīgais strādnieks pie tautas apgaismošanas bija Augusts Frīdrihs Georgs Alunāns, kura nāvi mēs jau avīzēs darījām zināmu. Šis vīrs pilnīgi pelnījis, ka mēs atskatāmies uz viņa dzīves gājumu. Viņš dzimis 29.martā 1832.gadā Vidzemē Jaun-Kalsnavas muižā, kur viņa tēvs bija arendators. Pēcāk viņa tēvs aizgāja uz Kurzemi un uzņēma netāļ no Jelgavas kroņa mājas Sodu muižā. Kā visiem saviem bērniem, tā arī dēlam Jurim tēvs gādāja par pilnīgu skolu. Kad tas bija mazākas skolas cauri gājis, tad 1848.gadā viņš iestājās Jelgavas ģimnāzijā un palika tur līdz 1854.gadam. Prāts tam allaž nesās uz valodu mācībām, sevišķi uz vecu romnieku un grieķu tautu valodām, un ģimnāzijas skolotāji viņu cienīja kā lielu grieķu valodas pratēju. – Te jau viņš arī bija sācis pārdomāt par latviešu valodu un sarakstīt tajā dažas dziesmiņas.

Ģimnāziju atstājot, slimība viņu nokavēja vienu gadu mājā pie sava tēva uz zemēm. Ar 1856.gadu viņš iestājās universitātē un studēja še valstssaimniecības mācības (Kameralwissenschaften).

Še Tērbatā viņš pa saviem vaļas brīžiem jo vairāk sāka darboties ar latviešu valodu un literatūru, un pirmā grāmatiņa, kas no viņa rakstiem tika drukāta, bija “Dziesmiņas latviešu valodā pārtulkotas”. Šī grāmatiņa rāda, ka rakstītājs bijis gruntīgs valodas pratējs; un lai gan iesākumā mums tanī daži vārdi liekas svešādi, taču drīz ar tiem aprodam, jo tie ir īsti, bet tikai aizmirsti latviešu vārdi, un ja jauni vārdi ievēlēti, tad tie dabīgi pēc latviešu mēles locīti. Vēl jo vairāk vērā liekams ir šīs grāmatiņas beiguma raksts: Kāds vārds par latviešu valodu. Še tas dod gruntīgu mācību par visiem svešiem vārdiem, ko uzņemam latviešu valodā, un pierāda, cik aplami un pret latviešu valodas likumiem darīja tie, kas pie tautu vārdiem brūķēja vācu piegalināšanu -eris, kā: eistreiķeris, englenderis, israeliteris un t.j.pr. Šo grāmatiņu nodrukāja tikai maz eksemplāros, un tādēļ tā tagad grāmatu bodēs būs grūti dabūjama.

Jo projām par savas tautas pamācīšanu pūlēdamies, Alunāns, vēl Tērbatā students būdams, izdeva grāmatiņas ar to virsrakstu: “Sēta, daba, pasaule”. No šīm iznākušas trīs grāmatiņas 1860.gadā. Visas trīs pildītas ar derīgiem un jaukiem rakstiem, tā ka ikviens tās labprāt lasīs. Sevišķi no tām pieminēsim otro grāmatiņu: tā pamāca mūs plaši par Krievu-zemi (Statistika no Krievu-zemes). Trešajā grāmatiņā bez citiem rakstiem atrodams labs krājumiņš no latviešu tautas dziesmām.

Bez tam no Alunāna drukāts viens garāks stāstiņš: “Konterbandnieka zēns”, ko viņš sarakstījis jau agrāki.

Tā savas zināšanas mācīdamies, tas taču vēl diezgan ņēmās laika un netaupīja pūles, priekš savas tautas pamācīšanas tikuši strādādams. Universitātē mācību beidzis, viņš kādu gadu laiku uzturējās uz zemēm pie sava vecākā brāļa, lai spirdzinātu vājo miesu. Pēc tam viņš gāja uz Pēterburgu, kur iestājās meža akadēmijā. Še viņš palika līdz 1862.gadam un tad acu vājuma dēļ atkal atstāja. Kādu laiku Alunāns nu uzturējās Pēterburgā un bija viens no “Pēterburgas Avīzes” dibinātājiem un strādniekiem. Taču viņa miesīgā vājība vairojās, un dakteri tam deva padomu, atstāt savus pūliņus uz kādu laiku un, uz zemēm dzīvojot, atpūsties. To viņš tad arī darīja un mājoja beidzamajā laikā Kurzemē pie sava brāļa, kroņa Sodu muižas saimnieka Kaula mājās. Še tas bija jau labi atspirdzis, kad neviļus no jauna sasirga un pēc trīs mēnešu ilgas slimības 6.aprīlī 1864. aizgāja uz mūžīgu dusu.

Savā īsajā mūžā Alunāns daudz strādājis, un jānožēlo ir ļoti, ka tam nebij novēlēts jo ilgi pūlēties latviešu tautai par labu, ko tas no visas sirds karsti mīļoja. Tas darīja pēc tiem vārdiem {čehu rakstnieka F. L. Čelakovska (Čelakovský, 1799-1852) dzejoļa latviskojums}, ko savai pirmai grāmatiņai “Sēta, daba, pasaule” priekšā stādījis:

Ne vis slinkojot un pūstot,

Tautu labā godā ceļ,

Ne, pie prāta gaismas kļūstot,

Tauta zied un tauta zeļ.

Ja ik viens tik zemē sētu

Vienu graudu veselu,

Kas tad izskaitīt tad spētu

Zelta kviešu krājumu.

Bet kas lielīdamies pārdot

Ved uz tirgu pelavas,

Tas, kā pelus vējam ārdot,

Zūd no ļaužu piemiņas.

Alunāns, kas klusu, bet uzcītīgi strādāja, ir gan pelnījis palikt allažiņ Latviešu tautas dārgā piemiņā.

Tas bija tikai īss pārskats par nelaiķa dzīves gājumu. Gan derētu to reiz plašāki aprakstīt.

 

Kronvaldu Ata piemiņai. Fr. Brīvzemnieks. Austrums 1887.g.

AtisKronvalds1

(1837. gada 15. aprīlis — 1875. gada 17. februāris)

“Der godam daudzināt un prātā iespiest vīrus, kas savām domām, vārdiem, darbiem un centieniem izpelnījušies slavas piemiņu un pateicības asaras. Tas der nevien tādēļ, ka gods jādod tam, kam gods pienākas, bet jo vairāk tādēļ, ka slavenus vīrus daudzinot un prātā iespiežot, mums pašiem atlec lielu lielais labums. Ikdienišķos darbos un rūpestos aprobežoti un nokusuši, mēs prātā pārāk gurdeni, sirdī pārāk atdzisuši un apcietinājušies. Par slavenu vīru darbiem un vārdiem dzirdot, viņu cietu nelokamu vīrestību, pacietību un sirds svētumu pārdomādami, mēs paši nemanot spirdzinām un spēcinām savu prātu, tīram un šķīstam savu sirdi, spodrinām un cietinām savu tikumu. Slaveni darbinieki, domātāji un dziesminieki ir tā sāls, kas mūsu dzīvei dod garšu; tie ir tas spirgtais strauts, tā dzestrā vēsmiņa, kas saviem svētīgiem viļņiem gādāt gādā, lai mūsu ikdienišķu darbu un domu purvs galīgi nesasmok un neizpūst. Slavenus vīrus ļoti der godam pieminēt un prātā iespiest”. (lūkojiet “Austruma” 1886.g., 265 l.pusi).

Ja šiem vārdiem, savā laikā zīmētiem uz slaveno krievu tautas vīru un latviešu labvēli I.S.Aksakovu, patiesība visnotaļ, tad tie it īpaši atgādināmi, kad runājam par savu pašu dižvīru Kronvalda Ati.

“Pēterburgas Avīzes” gars, latviešu tautas pašapziņu modinājis, atdeva tai savus mācītos dēlus un iedēstīja šo dēlu tiklās krūtīs tautas mīlestību. Šī mīlestība bija sirsnīga, šķīsta, jo tā jau bija tā pirmā mīlestība. Un šīs pirmās latviešu tautas mīlestības krāšņāko smaržīgāko ziedu sauc Kronvalda Ati.

Kronvalda Atis ir dižens, mirdzošs gabals iz latviešu tautas jaunākās vēstures. Kronvalda Atis ir avots, iz kura latviešu tautas bērni var smelties dzīvības malkus, kas dīvaiņi modina un spēcina uz krietniem cienīgiem centieniem, uz augstāku tiklību, uz gaišāku saprašanu savas tautas lietā.

Kronvalda Atis savos darbos un domās liela slavena priekšzīme, un mums pienākas pūlēties, lai šī priekšzīme arī patiesībā būtu un paliktu tautai tāda uz laiku laikiem. Īpaši šāds pienākums jo manāms tādos brīžos, kad “grūti”, patumši, gurdeni laiki un savstarpīgas ķildas slāpēt slāpē to svēto uguni, kas degtin dega daudz latviešos, Kronvaldam dzīvojot. Tādos laikos un tādās ķildās diemžēl lēti piemirstas īstenie tautiskie centieni, īstenie tautas pretinieki un tautas draugi. Tādos laikos gaist daudz spēka bez svētīgiem augļiem, bez labas slavas, jo šie spēki daždien pazaudējuši it kā īsteno mērķi, īsteno ceļu, pa kuru tiem pašapzinīgi jālaužas uz priekšu. Tādos laikos tāpēc jo derīgi atjaunot prātā un sirdī tādu tautieti, tādu ceļa lauzēju, kas jo gaiši, jo jūtami rādījis un liecinājis, ko viņš gribējis, pēc kā viņš centies.

Tiesa gan, ka Kronvalda tēva seja un vārds gan arī mūsu dienās vēl gaiši piemiņā dažam labam latvietim, jo nav pagājuši vēl pilni divpadsmit gadi, kamēr vēsais rudenis pirmo reizi birdināja dzeltenās lapas uz viņa jauno kapu. Dažs labs latvietis mūsu dienās vēl gaiši redz viņu acu zibeni, vēl gaiši dzird viņa balss pērkonu, vēl gaiši jūt to tautisko ziedoni, ko dvesa viņa raksti. Bet gadi nāk un gadi iet; zemīte trūdaliņa izsīcina vienu dzīvo avotu pēc otra. Tādēļ svēts pienākums steigšus darīt to, kas vēl darāms, lai mēs un mūsu pēcnieki mantotum un iespiestum prātā un sirdī mūsu Kronvalda bildi un vārdu jo pilnā mērā.

Kad Kronvalds savā darba laikā vadīja vispārīgās latviešu skolotāju sapulces, tad “Latviešu Avizes”, pret tādam sapulcēm karodamas, ņirgojot jautāja: kas gan izjukšot no tādam sapulcēm, kad nebūs vairs “kāda latviešu galviņa”. Kad Kronvalda tēvu vadīja Piebalgas vieglā smiltienē, tā pati avīze atkal ņirgodama vaicāja: ko gan “kāda latviešu galviņa” lielu pastrādājusi, ka to tā aplam daudzinot; kur tad esot tie daudz un slavenie raksti, kurus šī “galviņa” atstājusi savai tautai par mūžīgu piemiņu un svētību.

Še nu redzam, ka mūs spiestin spiež gādāt par jo pilnīgu, jo pastāvīgu Kronvalda goda piemiņu. Negādāt par šo dārgo piemiņu būtu grēks.

Bet kā lai gādājam par mūsu slavenā nelaiķa piemiņu? Vai lai ceļam tam staltu piemiņas zīmi? Vai lai dibinām viņa vārdam un darbam par piemiņu goda algas derīgiem rakstiem, stipendijas latviešu centīgiem jaunekļiem? – Kas gan liegs, ka visi šādi nodomi labi un teicami. Tikai lai tos godam izdarītu, vajaga nenokusušu gādnieku, daudz naudas – mūsu “grūtos laikos”. Turpretī nodoms, kas mani it sevišķīgi mudina tecināt šīs rindiņas, ātrāki un vieglāki piepildāms un turklāt vēl daudz stiprāki, kā nupat minētie, klaudzina pie mūsu sirds durvīm.

Teikšu taisni, ko domāju.

Mums jāgādā: 1) ka iznāktu lētās latviešu grāmatās Kronvalda tēva raksti.

Bez šiem darbiem viņš arī krāja tautas dziesmas, vārdus un citas tautas mantas. Ari citu gara ražojumus viņš šad tad izlūkoja cauri un izteica labprāt savu spriedumu par tiem. Vairāk simtu tautas dziesmu viņam iedeva Vītoliņa Pēteris, tāpat arī Damberga Gusts; varbūt arī vēl citi.

Lai būtu sākums un priekšzīme, cik patīkami un svarīgi var būt tādi (vēl neiespiesti) materiāli, pielikšu še divas vēstules, ko savā laikā saņēmu no nelaiķa draudzīgās rokas.

Pirmā Kronvalda vēstule, rakstīta iz Tērbatas 1869.gadā, no 6.augusta, skan tā:

“Sen jau būtu atbildējis uz Jūsu laipnīgo vēstuli no 8.aug. 1868.g., ja man tik būtu bijusi kāda svarīga ziņa, ko Jums pasniegt. Šodien vairs nespēju klusu ciest tā bezgalīgi ilgā laika dēļ, kamēr Jums vēstuli parādā. Vispirms saku Jums daudz paldies par tiem dažādiem piesūtījumiem iz Maskavas, p.pr. par tiem krievu avīžu numuriem, par Valdemāra kunga grāmatiņu, par Etnogrāfijas nodaļas uzaicinājumu. Man žēl, ka Jums nespēju pasniegt nekā no tādiem gardiem kumosiem, jo tas, kas tagad Latvijā cik ko ievērojams noticis, to Jūs laikam zināsit jo pilnīgi, nekā es tuvumā dzīvodams. Mana cerība uz jaunu latvisku avīzi piepildījusies, un turklāt Rīgas Latviešu Biedrība radusies, kura pirmā gadā patiesi spērusi un vēl sper milzu soļus. Kaut viņai tik izdotos uzcelt savu Aleksander-skolu! Bet ja neviens necerētu uz šo nodoma veiksmi, tad jau es ceru gan, jo man tāda ticība, ka latvieši atspirgs, uzzels, uzplauks Krievijas patvērumā. Un dienu no dienas pārliecinājos jo stiprāki, ka ar šādu ticību aizbraukšu savā laikā uz smilšu kalniņu savus kaulus balināt.-

– Gan pūlējās Baltijas purvu drēgnums, lai varētu sapūdināt visus, kas vēl zaļokšņi. Bet būs velti. Balts zīda karogs jau uzcēlies, dīvatrons jau kājās un deviņas jūras skolas steidzina pats ģenerālgubernators, un “Valmieras sapulce” piekrīt Rīgas Latviešu Biedrībai. Patiesi: kauli apaug ar miesu, ar dzīvu miesu.- Bet, kā jau sacīju, par to visu Jūs jau, ja ne vairāk, taču tik pat daudz zināt, kā es. Tādēļ te īsumā pieminēšu, ko es šovasar piedzīvoju Turaidā. Savu pūliņu ar mūsu valodu labad biju turp nobraucis, jo gribēju Vidzemes skolotājus uzaicināt mutes vārdiem, lai man nāktu palīgā. Bet ko domājat, es še atradu vīrus, kas jau patiesi cīnās cik spēdami par mūsu tautas godu un labklāšanos. Šiem nav vairs vienalga, vai savās skolās māca svešas valodas jeb vai derīgas mācības pašas dod tēvu valodā. Viņi atzinuši, ka skolas nav celtas nedz ceļamas tautai par iznīkšanu, bet par uzplaukšanu. Manu sirdi aizgrāba svēts prieks, tādas lietas pieredzot. Jo plašākas ziņas par šo priekšmetu būs lasāmas “Baltijas Vēstnesī”.-

No Tērpatas nevaru Jums stāstīt neka daudz laba. Igauņu līksmības svētki izdevās ļoti labi, tā ka caur šo notikumu gan draugs, gan skauģis pārliecinājās, ka igauņiem vēl smadzenes kaulos, ka tiem vēl jaudas pastrādāt krietnus darbus.- Mūsu seminārijā mācekļu skaitlis iet gadu no gada vairumā. Šogad mēs jau skaitām 31 galvu. Starp šām ir daža latviešu bērna galviņa – un cita mums darīs prieku, jo tautas uzmošanās gars atvēsina pat līdz mūsu sliekšņiem. K. (igaunis, par kuru biju apjautājies) pie mums nu jau uzsāk otro mācības gadu. To liecību gan varu dot, kā viņš it labi cīnās, bet vieglais darbs viņam laikam nav – varbūt to svešo valodu dēļ. Tuvāki ar viņu neesmu iepazinies, jo es to līdz šim redzējis tik vien kā skolā.- Par mūsu filologiem – lūdzami piedodat man – nespēju Jums šoreiz laist it nekādu ziņu, bet to turpmāk spēšu gan, jo nupat iepazīstos ar kādiem latviešu dēliem, kuri mācās še augstskolā. Tādēļ nākošu reizi parādus gan nomaksāšu.

– (Ķeizariskās Dabas Zinību Biedrības) Etnogrāfiskās Nodaļas uzaicinājums mani ļoti iepriecināja, visvairāk tādēļ, ka bija rakstīts latviski. Bet palīdzīgu roku jau daudz sniegt nevarēšu, jo mūsu tagadējās skolas mums gan iemāca, cik pietekas Rein-upei, cik apriņķu Prūsijā, kur Klaudijs dzimis, skolā gājis un t.pr., bet no latviešiem, no savas miesas un saviem pašu kauliem, mēs jau, tā sakot, nedabūnam ne paost. Tādēļ arī man ko pūlēties cik necik iepazīties līdz ar Daugavu, ar Gauju, līdz ar “Pērkonu” un “Laumām” un t.j.pr. Un tā kā man – tā iet arī daudz citiem.- Zināms, par velti nebūs Jūsu uzaicināšana, ja vēl ko par šo lietu izstāstīsit un izskaidrosit “Baltijas Vēstnesī”. Es no savas puses krāju drusciņ gan, bet visvairāk tādus priekšmetus, kas zīmējas uz mūsu valodu. Tagad it īpaši pūlējos par mūsu sinonīmu savākšanu un iztulkošanu.- Še vēl pieminu, ka cien. bīskaps Ulmans krietni pūlējas sagādāt latvisku leksikonu. Es, viņu apmeklēdams, dabūju redzēt, cik žigli viņš krāj, cik skaļi viņš pārbauda un cik veikli viņš latviskos vārdus un vārdiņus koši saskata. Ja Jums būtu laika pakavēt, tad jau priekš sava dažu labu graudiņu gan atrastut.- Beidzot lūdzu man laist ziņu, vai zem Jūsu adreses varu Ķeizariskas Majestātes Augsta Nama Hofmeistaram V.A.Daškovam rakstīt to, ka gribu Etnogrāfijas Nodaļai nākt palīgā, kauču diemžēl maz iespēju.

– Labus vakarus Jums un cienīgiem līdzstrādniekiem sūtīdams, ceru, ka Jūs manu kūtrību mūsu vēstulēšanā aizbildināsit, un par liecību, ka Jūs manus grēkus piedevuši, būs man Jūsu nākošā vēstule, kurā laipnīgi lūdzu piespraust arī drusku par Maskavas latviešiem. Jūsu Kronvalda Atis.”

Vaigu vaigā ar Kronvaldu pirmo reizi iepazinos tikai 1873.gadā latviešu 1. vispārīgos dziedāšanas svētkos Rīgas Latv. Biedrības mājā,- jebšu jau kādus gadus bijām sarakstījušies. Manu sniegtu roku silti saņemdams, Kronvalds mani uzrunāja taisni ar “tu”. Tas viņam vedās tik veikli un laipni, ka tūliņ jutos it kā viņa vecu vecais vistuvākais sirdsdraugs. Saspriežoties, visvairāk runāju es; Kronvalds turpretī vairāk domīgs klausījās, savām dziļām gudrām acīm prieka pilns uz manim lūkodamies.

Bet kā šis klusais domīgais klausītājs pārvērtās vakarā, kad pēc garīgā koncerta goda mielastā plūda runas! Kronvalds bija īstens runātājs: domas, vārdi, balss, zīmīgs vaigs un rokas mājiens – viss bija pilnīgi viņa varā, lai aizgrābtu un pārliecinātu prātus, pacilātu un sasildītu sirdis. Turklāt viņš bija tiklab varonis, kas negriež pretniekam ceļu, bet to ar milzu spēku notriec gar zemi, ka arī priecas mācītājs, kas, vismīlīgākā lēnprātībā cilvēku svaidīdams, loka un cilā uz visu augstu un svētu… Minētā mielastā Kronvaldam nācās būt par varoni. Pirmo iemeslu uz tam deva nelaiķa Cimzes tēvs, kurš garākā runā apliecināja, ka par to garīgu atbalstu, ko latvieši rāda dziedāšanas svētkos, tiem jāpateicas visupirms “Vācu skolām”. Kronvalds, kauču pats iekš- un ārzemes vācu skolās mācījies, nevarēja paciest vācietības slavas dziesmu latviešu svētkos. Viņš pacēla savu balsi un jo gaišiem vārdiem pierādīja, ka ne vācu skolām pieder tas pirmais gods, ka latvieši spēj godam izrīkot un svinēt vispārīgos dziedāšanas svētkus, bet visvairāk tam tautiskam garam, kas jaunākos laikos tos brīnišķīgi spēcinājis un cilinājis. “Vācu skolas, sacīja Kronvalds, strādā jau ilgus gadus šinī zemē, bet vispārīgus latviešu dziedāšanas svētkus mēs svinam tikai tagad, kad tautas gars mūs cilā saviem vareniem spārniem”.

Visi latvieši, kas dzirdēja Kronvalda vārdus, uzgavilēja tik vienprātīgi un skaļi runātājam, ka dažam jau metās žēl sirmā latviešu goda vīra (atminos, ka Kronvaldam lieliski uzgavilot, redzēja kādu vecu Vidzemes skolotāju, bijušu Cimzes tēva mācekli, kurš sirdī satriekts pienāca pie sava mācītāja-direktora, kas stāvēja viens pats iesānis, paņēma to apakš rokas un sacīja: “Ja Jūs, tēv’, visi atstāj, tomēr es Jūs neatstāšu”), kura vārdiem Kronvalds pretojās, jebšu Cimzes tēvs savā tautiskā sirdī pats varbūt priecājās par Kronvalda taisniem svabadiem vārdiem.

Vismazāk otrā dienā Cimzes un Kronvalda tēvi it draudzīgi savā starpā pārs vārdiem izlīdzinājās.- Labi vēl naktī minētā mielasta vakarā pacēlās kā runātājs mācītājs Bīlenšteins, kurš īpaši aizrādīja uz to, ka latvieši pagājušā dienā izpelnījušies atzīstamu slavu garīgā koncertā, bet ka nu otrā svētku dienā tiem būs jāparādās savā “īpašā godā” savās tautas dziesmās, kuras Bīlenšteins nosauca par “bērnu dziesmam”.

Latviešu tautiskā sirds jutās sāpīgi ievainota. Kronvalds atbildēja Bīlenšteinam, atbildeja asi, dedzīgi, vareni. Atminos, ka viņš jauki un karsti mūsu tautas dziesmu vērtību, greznumu un slavu daudzinājis, stalti diženi roku sānos iespiedis, lepna uzvarētāja balsī sacīja: “Un kas vēl uzdrošināsies nosaukt mūsu tautas dziesmas par bērnu dziesmām!” Visa lielā sapulce kā viens vīrs jo skaļi un ilgi gavilēt gavilēja, runātāja vārdiem ar visu sirdi piekrizdama. Tautietis apsveicināja tautieti; dzirdēja prieka balsis klaigājam: “Tādu valodu mēs saprotam!”

Kronvalda runa bija latviešiem notikums; Kronvalds bija visu tautiešu mutē, Kronvalds bija visu tautiešu sirdīs. R.Tomsons uzaicināja sapulcējušos skolotājus izredzēt sev sapulces vadoni, un skolotāji izredzēja sev par tādu – Kronvaldu. Laika bija maz; tas bija jāvada lieti. Kronvalds tūdaļ ieņēma vadoņa vietu, tikai pārs īsiem vārdiem pateikdamies par parādīto godu. Bet iekam nāca pie sevišķiem skolotāju sapulces darbiem, Kronvalds godam pieminēja dažus strādniekus, kas caur saviem ziniskiem darbiem veicinājuši latviešu tautas attīstību un tādēļ no latviešu skolotajiem nav piemirstami. Pie šādiem strādniekiem Kronvalds īpaši pieskaitīja Bīlenšteinu, kura darbus un nopelnus vadons uzaicināja klaji atzīt, paceļoties no saviem krēsliem. Caur šādu taisnu, saprātigu izturēšanos Kronvalds laimīgi iznīcināja tā dzeloņa asumu, kas no viņa vakarējās mielasta runas bija manāms.

– Pašā skolotāju sapulcē Kronvalda vārdi un darbi pieņēma atkal pavisam citādu seju. No karsta dedzīga runātāja nebija še ne ziņas; apdomība, lēnprātība un stingrība katru acu-mirkli liecināt liecināja, ka sapulcei jo krietnis vadonis. Bet tas vēl nav viss.

Savas tautas skolotajiem Kronvalds negribēja būt tikai sapulces vadonis: viņš gribēja būt arī skolotājs, pedagogs. Garā pamācībā viņš izskaidroja, kā citas tautas pūlējušās labot savu ortogrāfiju, cik un kādi principi iraid, kuri var derēt ortogrāfijas lietā par ceļa rādītājiem un pamatu.

– Pēdīgā svētku vakarā, kad visi, dziedātāji un viesi, tā sakot, atvadījās no savas goda un slavas vietas, no Rīgas Latv. Biedrības, Kronvalds turēja atkal vairāk runu. Šo vakar viņš vairs nebija tāds varonis, kam jākaro tautas godā pret pretniekiem – šo vakar viņš bija – priecas mācītājs. Viņš runāja īstas svētku runas, pilnas tautas mīlestības, sirds daiļuma un prāta augstuma. Viņš mācīja, lai ar to godu, kas dziedāšanas svētkos mantots, un ko latviešiem neliedz nedz draugs, nedz skauģis, pārāk ārīgi nelepojamies, bet lai to ieslēdzam tiklos sirds dziļumos. “Mājās pārnākuši, no savējiem sagaidīti un vaicāti, lai sakām, ka esam pūlējušies, cik spējuši, un ticam, ka žēlīgais Dievs svētīs mūsu druvu augļiem”… “Svēts klusums lai valda mūsu vārdos, kluss svētums mūsu sirdīs”.

Drīz pēc dziedāšanas svētkiem redzējos ar Kronvaldu tikai vēl reizi – viesības vakarā Tīdemaņu laipnā mājoklī un dzimtī. Kopā bija mazs pulciņš. Ap viesības galdu sēdēdami, visi, kā likās, gaidīt gaidījām kādu sirsnīgu vārdu no Kronvalda mutes. Negaidījām arī velti. Kronvalds pacēlās un lēni, gandrīz čukstēdams runāja – par dzimts svaru tautas dzīvē. Viņš pielīdzināja tautu kokam, kura lapas, žuburiņi, zariņi un citas daļiņas – dzimtas. “Koks uzņem savas dzīvības sulu saknēm un izdala to visām savām daļām un dabū caur un no šīm daļām atpakaļ tīrītu un spēcīgu šo sulu. Koks spirgts un vesels, ja koka dažādas daļas spirgtas, veselas. Tādēļ īpašs, sirsnīgs prieks, kad redz kādu jo spirgtu, jo veselu latviešu koka daļu, kādu latviešu dzimtu”.

Otrā rītā pēc viesības vakara uzmeklēju uz kādu brītiņu Kronvaldu viņa Rīgas dzīvoklī – kādā palētā viesnīcā, kur mēdz apstāties īpaši daudz latviešu no zemēm. Parunājām kādus vārdus par dažam rakstniecīgām vajadzībām un nodomiem, pie kam Kronvalds vairak reizes sāpīgi saķēra dažās vietās savu miesu, žēlodamies par kaulu sāpēm (reumatismu).

Tikai īsu laika sprīdi man bija nolemts redzēt mūsu slaveno nelaiķi vaigu vaigā. Bet šis laika sprīdis ieņem jo manāmu un redzamu vietu latviešu tautas visujaunākajā vēsturē – ieņem to pa labai daļai caur Kronvaldu. Pirmos visp. latviešu dziedāšanas svētkos Kronvalda darbu un slavas zvaigzne atspīd visuspožākajā gaišumā pie mūsu tautas debesīm.

Nobeidzu šo rakstu vārdiem, kurus otros vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkos runāju mūsu Kronvalda Atim par piemiņu.

“Kad priekš septiņiem gadiem latviešu tauta svinēja pirmos dziedāšanas svētkus, tad īpaši bija viens vīrs, kas jo vairāk kustināja tautiešu sirdis un prātus, īpaši viena vīra vārds, viena vīra spēks visiem bija jo stipri manāms. Zem šiem pašiem karogiem iz Latvijas malu maliņām, kas šodien mūsu acis priecina, šim pašam vecam ziedotājam, sentēvu dieviem upurus nesot, viņš pacēla savu pērkoņa balsi, iededzināja uguni mūsu acīs, uguni mūsu sirdīs. Un neapklusa viņa spēcīgais vārds līdz pat tam bēdu brīdim, kad Piebalgas vēsā zemes kopiņa sedza viņa atdzisušās miesas. Bet, cien. tautieši, lai gan nāve mums laupījusi mūsu slaveno vīru, tomēr viņš vēl mūsu pulkā. It kā vecās derības laikos, kad praviets Elija ugunīgos ratos devās no šīs vārgu zemes uz debesīm un māceklis Elisa, tam pakaļ skatīdamies, rokas lauzīja un vaimanāja,- it kā toreiz vecās derības praviets nometa savu mēteli: tā arī mūslaiku tautiskais priecas mācītājs, uz debesu mājokļiem dodamies, nometis mums, saviem atlikušiem mācekļiem, sava gara mēteli, lai tas mūs silda, lai tas mums der par cietām krūšu bruņām. Ja, tautas bērni: Kronvalda Ata virs zemes vairs nava, bet viņa gars dzīvo mūsu pulkā. Sveiks, Kronvalda Ata gars!”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s