Tālīni latviešu gara radinieki. Austra Rigvedā ~3000g.pr.m.ē.

(Rigvedā mūsu Austras vārds ir Ušas. Rigveda, senākā no Vedām, var teikt, pirmsbramīnisma Veda, ir viedības himnu veda, domāta tiem priesteriem, kuru darbs ir skandēt himnas, ielūdzot dievus pie ziedojumu altāra.

Skatot atsevišķi, Rigveda nav datējama. Tomēr, ievietojot to ārēju liecību kontekstā, kaut kādas pamatotas laika iekavas var iezīmēt. Norādes uz varu, piejaucētu zirgu iejūgiem transportam un vilkšanai un ratu lietojumu rāda, ka Rigvedas mutiskā tradīcija nāk no apmēram 4000-3000.g.pr.m.ē. Tulkojums no angļu val.)

I grām., slavinājums XLVIII (48). Austrai.

1 AUSTI mums ar pārticību, ak Austra (Uṣas), Debesu meita, Austra ar dižo slavu, Dieve, Gaismas Kundze, austi ar bagātībām, Dāsnā.

2 Viņa, nesot rumakus un govis, visu labumu devēja, ir vienmēr steigusies mūs apgaismot. Ak, Austra, modini man līksmes skaņas; sūti mums lielas bagātības.

3 Aususi vienmēr ir Austra, un ausīs Dieve tagad, ratu vilcēja, kurai nākot, tie sagaida viņu kā jūrasbraucēji paisumu.

4 Šeit Kanva (Kaṇva), Kanvu rāses vadonis, skaļi dzied slavu varoņu vārdiem, – kuri, ak, Austra, tev nākot, pievēršas cildenām dāvanām.

5 Kā labā ģimenes māte Austra nāk, gādīgi pieskatot visu; modinot visu dzīvo, viņa pabiksta visas radības, kam vien ir kājas, un liek pacelties putniem.

6 Viņa izsūta rosīgos, katru vīru viņa darbos; nepazīst vilcināšanos viņa, kad nākusi. Ak, pārpilnībā bagātā, pēc tavas uzaušanas nav miera vairs putniem.

7 Savus rumakus Austra jūgusi iztālēm, pirms Saules lēkta; simts ratu vestā, labvēlīgā Austra, sekmē Cilvēkus savā ceļā.

8 Sastopot viņas mirdzumu, zemu palokās visas dzīvās radības; Izcilajai, kas dara gaismu. Austra, Debesu Meita, krāšņā, aizēno nelabvēlību un naidīgumu.

9 Izgaismo mūs ar savu starojošo gaismu, ak, Austra, Debesu meita,

Nesot mums dižo augstās svētlaimes krājumu un apspīdot mūsu svinīgos ritus.

10 Jo tevī ir katras dzīvības elpa un dzīvība, kad austi, tu Izcilā.

Savu diženo ratu nesta, ak Gaismas Kundze, uzklausi, tu brīnumiem bagātā, mūsu saucienu.

11 Ak, Austra, iemanto spēku, brīnumaino cilvēku starpā. Nes ar to dievbijīgos uz svētajiem ritiem, to, kuri kā priesteri slavu tev dzied.

12 Nes no debesjuma, ak, Austra, visus Dievus, lai tie var dzert mūsu Somas sulu, un, esot kas esi, pagodini mūsu govis un zirgus, spēcini priesteru un dižo varoņu pulcēšanos.

13 Lai Austra, kuras labvēlīgie stari krāšņi redzami apkārt, dāvā mums lieliskas bagātības, skaidras izskatā, visas labās lietas, veltes, kuras var sasniegt viegls darbs.

14 Varenā, kuru savai aizstāvībai un palīdzībai piesaukuši senlaiku Reģi, ak Austra, atbildi laipni mūsu dziesmām ar dāsnumu un mirdzošu gaismu.

15 Austra, ar gaismu debesu dvīņu vārtus dienai atvērusī, dāvā mums dzīvošanu, plašu un brīvu no nelabvēļiem. Ak, Dieve, dod mums pārtiku ar govīm.

16 Nes mūs pārpilnā bagātībā, sūti ikkatrā veidā uz visu pārspējošu krāšņumu, Austra, Varenā, uz spēku, tu guvumiem un labumiem bagātā.

I grām., slavinājums XLIX (49). Austrai.

1 NĀC labvēlīga, Austra, vienmēr no debesu spožā mājokļa;

Lai sarkanie zirgi nes tevi uz mājām, kur ziedo Somas sulu.

2 Ar skaistajiem ratiem, kuros tu kāp, ak Austra, vieglajiem, – ar tiem, ak Debesu Meita, palīdzi labas slavas cilvēkiem šodien.

3 Spožā Austra, kad nāk atkal tavs laiks, saviļņojas visi četrkāji un divkāji, un spārnoto putnu bari visapkārt no visām debesu malām.

4 Tu austot ar saviem gaismas stariem izgaismo visu spozmes valstību.

Tevi, kāda tu esi, šie Kanvas, kas turību vēlas, ir saukuši ar svētām dziesmām.

I grām., slavinājums XCII (92). Austrai.

1. Savu karogu cēlušas Rītausmas; gaisa vidusvalstības austrumu pusē tās izvērš savu spožo gaismu. Kā varoņi, kas gatavo ieročus karam, tās nāk spoži sarkani krāsotas, Mātes Govis.

2 Viegli izšaujas sārtie gaismas stari; iejūguši viegli jūdzamās Sarkanās Govis. Kā vienmēr, Rītausmas nesušas skaidru ziņu; sārtās tās savu staraino mirdzumu gūst.

3 Kā darbos rosīgas sievietes viņas dzied savas dziesmas savā ierastā ceļā no tālienes, nesot svaigumu brīvam godātājam, jā, visiem pielūdzējiem, kas uzlej (ziedo) sulu.

4 Kā dejotāja viņa uzvelk savus izšūtos tērpus; kā govs savus tesmeņus nes, tā viņa atsedz sev krūtis. Radot gaismu visai dzīvajai pasaulei, kā govis savu aploku, tā Austra ir atstājusi tumsu.

5 Esam ieraudzījuši viņas starojuma spozmi; tā izvēršas un padzen drūmo briesmoni (nakti). Kā ziedokļa stabu klājošās nokrāsas, tā Debesu Meita ir guvusi brīnišķo krāšņumu.

6 Esam pārvarējuši tumsas robežu; Austras izlaušanās atkal nes skaidru skatu. Kā lišķis viņa gaismā uzsmaida slavai, un skaidra sejā viņa modusies līksmojot mūs.

7 Reģa Gotamas pēcteči ir slavējuši spožo Debesu Meitu, burvībā un jaukās balsīs galvenie. Austra, tu piešķir mums spēku ar bērniem un vīriem, izciliem ar govīm un zirgiem.

8 Ak, tu, kas staro brīnišķā slavā, tava spēka skubinātā, labvēlīgā Kundze, Austra, kaut es gūtu šo turību, atjaunoto un plašo, ar brašiem dēliem, vergu karaspēku, plaši zināmu.

9 Uz visu pasauli vēršot skatus, Dieviete atspīd, visapkārt uz rietumiem laižot spožo aci. Modinot rosībai katru dzīvu radību, viņa pieņem katra godātāja balsi.

10 Kopš senatnes dzimstot atkal un atkal no jauna, greznojot savu jaukumu ar to pašu tērpu, Dieve vecina mirstīgo dzīvības, tāpat kā prasmīgs mednieks sadala putnu.

11 Parādījusies, atklājot debesu robežas, viņa tālu aizdzen savu Māsu (Nakti). Saraucot cilvēcisko radību mūžu, Kundze staro visā savā mīlētājas spozmē.

12 Spožā Svētītā staro, izsūtot starus kā govis, kā plūdi veļ savus viļņus.

Nekad nepārkāpjot dievišķos norādījumus, viņa ir redzama caur saules stariem.

13 Ak Austra, plašiem labumiem bagātā, dāvā mums brīnišķās veltes, ar kurām varam uzturēt bērnus un bērnu bērnus.

14 Tu, saldo skaņu spožā raidītāja, ar zirgu un govju bagātību apspīdi mūs šodien, ak labvēlīgā Austra.

15 Ak Austra, svētiem ritiem bagātā, iejūdz savos ratos sārtos rumakus un nes mums visu svētlaimi.

16 Ak darbībā brīnišķie Ašvini, govīm un zeltu bagātie, pagrieziet vienprātīgi savus ratus uz mūsu mājokli.

17 Jūs, kas nesat slavu no debesīm, gaisma, kas sniedz gaismu cilvēkiem, nesiet, ak Ašvini, mums spēku.

18 Šurp lai nāk tie, kuri rītausmā atmodu nes; lai Somu dzer abi Dievi, veselības devēji Brīnumdari, kas dzimuši zeltītos ceļos.

I grām., slavinājums CXIII (113). Austrai.

1. Ir nākusi šī gaisma, skaidrākā no visām; dzimusi kā briljants, tālu sniedzošais spožums. Savitar’a uznākšanas aizraidītā nakts ir devusi ceļu Austrai (Ušas) dzimšanai.

2 Nākusi ir Skaidrā, Spožā ar savu balto teliņu; viņai savu vietu ir atdevusi Tumšā. Līdzīgas, nemirstīgas, viena pakaļ otrai iet abas debesis.

3 Kopīgs un nebeidzams ir Māsu ceļš; Dievu mācītas tās pamīšus nāk un iet. Skaidri veidotās, dažādās krāsās un tomēr vienprātīgās Nakts un Austra nesaduras, nedz mūs pamet.

4 Spožo līksmo skaņu diriģenti, mūsu acis ierauga viņu; nokrāsās košā, viņa ir atvērusi vārtus. Mudinot pasauli, viņa ir rādījusi mums bagātības; Austra ir modinājusi katru dzīvo radību.

5 Bagātā Austra, viņa ceļ kājās saritinājušos gulētāju, vienu izpriecām, citu bagātības meklēšanai vai godāšanai, vāji saredzošos plašam redzējumam. Austra ir modinājusi visas dzīvās radības.

6 Vienu augstai varai, citu cildenai slavai, citu savu labumu meklēšanai un citu viņa darbam; visus viņu aicinājumam, visas kustīgās radības ir modinājusi Austra.

7 Redzam mēs viņu parādamies, šo Debesu Bērnu, šo jauno Meiču, kas uzplūst savā starojošajā tērpā. Tu pavēlniece, visu zemes dārgumu Kundze šorīt plūsti šurp, labvēlīgā Austra.

8 Viņa, pirmā no nākošajiem rītiem, nāk pa aizgājušo rītu ceļu. Ceļoties Austra mudina dzīvo, un mirušo no miega nemodina nekad.

9 Liekot iedegties Agni un Saules acij, atklājot radību, un modinot cilvēkus ziedot godāšanu, tu Austra esi veikusi cildenu kalpošanu Dieviem.

10 Kas zina, cik ilgi, kad tās satiksies – Rītausmas, kas spīdējušas, un Rītausmas, kam vēl jāspīd? Viņa skumst pēc bijušajām Rītausmām ar kvēlām ilgām un līksmi starojot nāk ar otrajām.

11 Aizgājuši ir cilvēki, kas pirms mūsu dienām raudzījušies uz agrākām Rītausmām. Mēs, tagad dzīvie, redzam viņas spozmi, un nāks, kas viņu redzēs pēc tam.

12 Nelabvēļu vajātāja, Likumā dzimusī, Likuma sargātāja, līksmes nesēja, visu jauko balsu modinātāja, Labvēle, kas nes barību Dievu baudai, spīdi mums šorīt, visspožākā, ak Austra.

13 Kopš mūžīgām dienām ir starojusi Austra, Dieve, un savu gaismu rāda šodien, bagātībām apveltītā. Tā viņa spīdēs dienās, kam jānāk, nemirstīgā, viņa nāk ar savu spēku, neizsīkstot.

14 Debesu malās ir viņa atspīdējusi savā krāšņumā; Dieve ir atmetusi tumsas aizklāju. Modinot pasauli ar sārtajiem zirgiem, labi aprīkotajos ratos parādās Austra.

15 Nesot sev līdz dzīvību uzturošu svētību, sevi izrādot viņa sūta mirdzošu spozmi. Pēdējā no aizgājušajām rītausmām, pirmā no nākošajiem spožajiem rītiem ir cēlusies Austra.

16 Celieties! Atkal jūs sasniedz elpa, dzīvība; tumsa ir prom, un parādās gaisma. Viņa atbrīvo ceļu Saulei; esam nonākuši tur, kur cilvēki pagarina esību.

17 Dziedot slavu spodrajiem Rītiem, ar himnu audumu ceļas priesteris, dzejnieks. Tad atspīdi šodien, bagātā Meiča, kuras slavai dzied viņi, izstaro mums dzīvības un pēcnācēju dāvanu.

18 Rītausmas, kas dod dēlus, visus varoņus, govis un zirgus, starojot pār ziedojumus nesošiem cilvēkiem, lai to Somas spiedēji gūst, beiguši savas par Vēja (Vayu) balsi skaļākās līksmes dziesmas.

19 Dievu māte, Aditi slavas veidols, ziedojuma karogs, atspīdi augstu. Celies, uzslavējot mūsu visdāsnāko kalpošanu, dari mūs par ļaužu vadoņiem.

20 Ar visu krāšņo bagātību, ko sev līdz godātāju un pielūdzēju svētībai nes Rītausmas, tāpat lai pagodina mūs Mitra, Varuna un Aditi un Upe Zeme un Debesis.

I grām., slavinājums CXXIII (123). Austrai.

1. Ir iejūgti Dakšinas (ziedojumu dieves Dakṣiṇa’s) platie rati, tajos kāpuši Nemirstīgie Dievi. No tumsas ir parādījusies gaismu mājās labprāt nesošā cēlā un rosīgā Dieve.

2 Pirms visas dzīvās pasaules tā modusies, Diženā, kas gūst un savāc dārgumus. Atjaunojusies un mūžam jauna viņa staro augstumos. Mūsu rīta dievkalpošanā Austra ir nākusi pirmā.

3 Ja tu, cildeni dzimusī Dieve Austra (Ušas), izsniedz veiksmi šodien visām mirstīgo rāsēm, lai tad Dievs Savitar’s, mājvietu Draugs un Aizbildnis, paziņo Sūrjam (Saulei), ka mēs esam bez grēka.

4 Rādot savu ierasto skatu ik dienu, starojot gaismu, viņa apmeklē katru mājokli. Dedzīga iekarot viņa nāk ar spožu mirdzumu. Viņas tiesa ir labākā no visiem labajiem dārgumiem.

5 Varunas māsa, Bhāgas māsa, pirmā starp visiem, dziedi, ak līksmā Austra. Lai spēku zaudē ļaundaris – lai vājinām viņu ar saviem ziedojumu ratiem.

6 Lai mūsu līksmās slavas dziesmas un svētās domas iet augšup, jo cēlušās spoži degošās liesmas. Tālu spīdošās Rītablāzmas dara redzamus burvīgos dārgumus, ko klājusi tumsa.

7 Viena aiziet, otra nāk; dienas dažādās puses nāk pamīšus. Viena slēpj apkārtējo Vecāku tumsu. Krāšņa ir Austra savos starojošajos ratos.

8 Tās pašas šodien, tās pašas rīt, viņas joprojām ievēro Varunas mūžīgos noteikumus. Nevainojamas, mijoties tās iet caur trīsdesmit apvidiem un vienā mirklī izskrien caur garu.

9 Viņa, kam piemīt pirmo dienu dabas apjēga, ir dzimusi mirdzoši balta no tumsas. Šī Meiča nelauž Kārtības (Rita, ṛta)

likumu, dienu pēc dienas atnākot noteiktajā vietā.

10 Lepna par daiļumu kā meiča tu nāc, ak Dieve, pie Dieva, kas ilgojas tevi iegūt, un jaunavīgi smaidot, spoži starodama tu viņa priekšā atklāj savas krūtis.

11 Skaidra kā mātes greznota līgava tu rādi sevi, lai visi to redz. Svētīta esi, tu, ak Austra. Staro vēl plašāk. Nav citu Rītausmu, kas sasniegtu to ko tu.

12 Bagātas govīm, zirgiem un visiem kārotiem dārgumiem, nemitīgi sadarbojoties ar saules stariem, Rītausmas iet un nāk atkal, pieņemot savus ierastos izskatus, kas sola laimi un veiksmi.

13 Mūžīgajam Likumam paklausīgā, sniedz mums katram domu, kas arvien vairāk mūs svētīs. Staro mums šodien, Austra, ašā uz ieklausīšanos. Lai bagātības ir ar mums un ar godājošiem virsaišiem.

I grām., slavinājums CXXIV (124). Austrai.

1. KAD iedegta uguns, un Saule (Sūrja) pacēlusies, spožā Austra tālu izkliedē savu spozmi. Savitars, Dievs, ir sūtījis mūs darbā, katru četrkājaini, katru divkājaini darboties.

2 Ne brīdi nepārkāpjot debesu norādījumus, viņa tomēr mazina cilvēku paaudzes. Pēdējā no nebeidzamajām rītausmām un pirmā no nākošajām spoži spīd Austra.

3 Austrumu pusē viņa, Debesu Meita, parādās vienas vienīgas gaismas tērpos. Patiesi, viņa nemaldīgi seko Kārtības (Rita, ṛta) ceļam, labi pazīstot debesu mājokļus.

4 Redzama tuvu, it kā Spožās klēpis; rāda viņa saldās lietas kā jauna dziesminiece. Viņa nāk kā muša, modinot gulošos, visuzticīgākā un pastāvīgākā no visām kundzēm, kas atgriežas.

5 Ūdeņu valstības austrumu pusē šī Govju Māte ir parādījusi savu karogu. Viņa izvēršas arvien plašāka un pilnam aizpilda savu Vecāku klēpjus.

6 Viņa, patiesi, skatam izcili plašā, viņas gaisma nav liegta ne govij, ne svešniekam. Lepnā par savu neaptraipāmo izskatu viņa neaizgriežas ne no augsta ne necila.

7 Kā tāda, kam nav brāļa, viņa meklē vīrieti, kāpjot ratos it kā lai vāktu bagātības. Austra kā mīloša ģimenes māte savam vīram smaidīga un labi ģērbta atklāj savu jaukumu.

8 Māsa atstāj savu vietu vecākajai Māsai, un raugoties uz aizejošo, atspīdot ar saules stariem, viņa uzskaistinās kā uz svētku sanākšanu pulcējošās sievietes.

9 Visām jau aizgājušajām Māsām pēdējā seko pa pēdām ik dienas. Kaut tāpat kā līdz šim laimīgās veiksmes dienās jaunās Rītausmas starotu uz mums bagātīgi.

10 Modini, ak Bagātā, brīvi devīgos; lai skopuļi guļ nepamostot; staro bagātīgi, Bagātā, uz tiem, kuri pielūdz bagātīgi, līksmi, Austra, uz dziedoņiem.

11 Šī jaunā Meiča, kas no austrumiem mūs apspīdējusi; viņa iejūdz savu spoži sarkano vēršu pajūgu. Viņa izstaros, šurp staros gaisma, un Agni būs klāt katrā mājoklī.

12 Kā putni izlido no savām ligzdām, tā ar tavu ausmu pieceļas cilvēki pie pārtikas krājuma. Jā, brīvam mirstīgajam, kas paliek pie mājas, ak Dieve Austra, daudz labumu tu nes.

13 Lai slavētas ar manu lūgsnu esat, slavējamās. Jūs esat vairojušas mūsu turību, jūs Rītausmas, kas mīlat mūs. Dieves, kaut mēs ar jūsu labvēlību gūtu bagātību, par ko stāstītu simti un tūkstoši.

III grām., slavinājums XLIV (44). Indram.

1. Lai zeltbrūnganie akmeņi izspiež tev ielīksmojošo Somu. Priekā par to, ak Indra ar saviem bēriem, cel savus zeltainos ratus.

2 Mīlot tu liec Austrai sārtot, mīlestībā tu liec spīdēt Saulei (Sūrjam). Tu, Indra, zinošais, domājošais, zeltbrūngano rumaku Valdnieks, audz dižs pāri visām slavām.

III grām., slavinājums LXI (61). Austrai.

1. Ak Austra, spēkā stiprā, ar apjēgu apveltītā, pieņem dziedoņa slavinājumu, ak Bagātā (Puramidhi) Kundze. Tu, Dieve, jaunā un viedības pilnā, nāc, visdevīgākā, kā nosaka Likums.

2 Atspīdi, ak Rītablāzma, tu labvēlīgā Dieve, savos spožajos ratos, kas modina jaukās balsis. Lai klausīgie zirgi ar tālu sniedzošo spozmi nes tevi, zeltaino, šurpu.

3 Tu, Rītablāzma, pievēršoties katrai radībai, stāvi augstumos kā Nemirstības zīme, uz vienu un to pašu mērķi atkal un atkal ejot kā ritenis, ak jaundzimusī, ripo pie mums.

4 Rasojot lejup nāk Rītausma, bagātā Kundze, mājokļa Saimniece; nesot gaismu, Brīnišķā, Svētītā, esi izvērsusies no debess un zemes robežām.

5 Šurp piesaucu spožo Rīta Dievi, un nesiet ar godinājumu savas himnas viņas slavai. Viņa, rasinot medu, savu spožumu izlikusi debesīs un, daiļā skatāmā, ir izstarojusi savu krāšņumu.

6 Debesīs, ar himnām Svētā ir modusies; spoži uz abām valstībām nākusi bagātā Kundze. Krāšņi nākot Rītausmai, tu Agni, dodies pie tās, lūdzot jaukās bagātības.

7 Sekojot noturīgajiem Likumiem, Rītausmu steidzinātājs, Bullis, ir ienācis vareni zemē un debesīs. Diža ir Varunas un Mitras vara, kuri, spožie, visur izkaisa savu krāšņumu.

IV grām., slavinājums LI (51). Austrai.

1. NO tumsas austrumu pusē ir kāpusi šī visbagātā krāšņā gaisma. Tagad, patiesi, šīs pašas mirdzošās Rītausmas, Debesu Meitas, nes cilvēkiem turību.

2 Kā ziedokļu stabi austrumos kāpušas bagātīgi krāsainās Rītausmas, tālu uzplūstot, krāšņas un tīrošas, pavērušas ceļu no tumsas aploka.

3 Kliedējot tumsu šodien bagātās Rītausmas mudina brīvos devējus pasniegt savus dārgumus. Lai paliek guļot bezgaismas tumsā skopuļi tirgoņi.

4 Ak Dieves, jūsu rati, vaicāju šodien, seni vai jauni, ar kuriem, jūs bagātās Rītausmas, meklējat Navagvu (Deviņkāršais, mītiska būtne), Dasagvu (Desmitkāršais), Angiru (reģis/zintnieks), septiņtoņu dziedoni?

5 Ar mūžīgās Kārtības (Rita, ṛta) iejūgtiem zirgiem, Dieves, jūs ceļojat aši pār pasaulēm, modinot rīcībai, ak Rītausmas, gulošos un visus dzīvos, cilvēkus, putnus un zvērus.

6 Kura no viņām ir senākā, un kur ir tā, ar kuru noteica Meistaru (Ribhu) noteikumus? Kuro reizi lieliskās Rītausmas dodas greznot, neatšķiramās, ak līdzīgās, nezūdošās.

7 Svētītas bijušas senās Rītausmas, starojot palīdzīgumā, uzticīgas patiesībai, kas ceļas no svētās Kārtības (Rita, ṛta) – ar kurām smagos pūliņos dzīvojošie dievbijīgie ar slavinājumiem un slavas dziesmām drīz tikuši pie bagātības.

8 Šurp no austrumu puses visas kā viena tās ceļo, no vienas vietas, izvēršoties vienādā veidā. Modušās, no svētās Kārtības (Rita, ṛta) troņa nāk Dievišķās Austras kā govju bari.

9 Tā viņās nāk nebālējošās krāsās vienādi, aizsedzot tumsas milzīgo varu ar starojošajiem ķermeņiem, spožas un tīras un starojošas.

10 Ak Dieves, ak mirdzošās Debesu Meitas, dāvājiet mums turību ar bērnu bagātību. Kā nu savas atpūtas vietas modināt mūs, kaut būtu mēs varoņa dūšas saimnieki.

11 Ziedošanas zinībās prasmīgās, jūs Debesu Meitas, mirdzošās Austras, tā vēršos pie jums. Kaut slaveni būtu starp cilvēkiem mēs. Kaut pagodinātu mūs Debesis un Dieve Zeme.

IV grām., slavinājums LII (52) Austrai.

1. Ir parādījusies šī Kundze, līksmes devēja, atspīdot pēc savas Māsas (nakts), Debesu Meita.

2 Uzticamā, Govju Māte kā spoža sarkana ķēve, Austra ir kļuvusi par Ašvinu Draugu.

3 Jā, tu esi Ašvinu Draudzene, esi tu Govju Māte; ak Austra, tu valdi pār bagātību.

4 Domās par tevi, ak Līksmā, kā par naida padzinēju, mēs mostamies, lai sagaidītu tevi ar savām slavas dziesmām.

5 Mūsu acis raugās tavos svētītos staros kā ganībās palaistu govju pulkos. Austra ir piepildījusi plašo telpu.

6 To piepildījusi, Mirdzošā, tu atmasko tumsu ar gaismu. Savā dabā palīdzi mums, Austra.

7 Ar saviem stariem noklāj tu debesis, jauko gaisa vidējo valstību. Ar tevi, Austra, spoži atstaro mirdzums.

V grām., slavinājums XLV (45). Višvedevām.

1. Tuvās Rītausmas dziesminieki, kas pazīst debesis, ir nākuši ar himnām, lai plaši atvērtu kalnu. Saule (Sūrja) ir cēlies un vēris staļļa vārtus; arī cilvēku durvis ir plaši atvēris šis Dievs.

2 Sūrja šo gaismu ir izvērsis kā krāšņumu; zinoša šurpu no kūts nāk Govju Māte uz straumēm, kas plūst uz tuksnešiem ar raujošiem viļņiem; un debesis nostiprinās kā stingri likts ziedokļa stabs.

V grām., slavinājums LXXIX (79). Austrai.

1. Ak, DEBESU Austra, modini mūs, lai izvēršamies pārpilnībā šodien. Tāpat kā esi mūs modinājusi pie {ķēniņa} ‘Satyaśrav’as, ‘Vayya’s dēla, augstdzimušā, par saviem rumakiem līksmā!

2 Debesu Meita, tu austi pie ‘Sunitha’s, ‘Sucadratha’s dēla, tad austi pie vēl varenākā, pie ‘Satyaśrav’as, ‘Vayya’s dēla, augstdzimušā, par saviem rumakiem līksmā!

3 Tā, dārgumus nesošā, austi mums šodien, tu Debesu Meita, kā esi atspīdējusi ‘Satyaśrav’am, ‘Vayya’s dēlam, augstdzimušajam, par saviem rumakiem līksmajam!

4 Te ap tevi ir priesteri, slavē kas tevi, Spožā, ar himnām, un cilvēki ar dāvanām, ak, Devīgā Kundze, tik lieliskā ar bagātību un ziedojumiem, augstdzimusī, par saviem rumakiem līksmā!

5 Visi šie ļaudis darbojas tavam priekam vai bagātības gūšanai, tikpat līksmi tie apstāj mūs visapkārt un dāvā veltes, nelaupāmas nekad, augstdzimusī, par saviem rumakiem līksmā!

6 Sniedz slavu šiem bagātajiem aizbildņiem, ak, bagātīgā Austra, ar varoņiem dēliem, tiem mūsu prinčiem, kas nesuši bagātās veltes, nelaupāmas nekad, augstdzimusī, par saviem rumakiem līksmā!

7 Nes cēlo un krāšņo slavu, ak, devīgā Austra, šiem mūsu bagātajiem aizbildņiem, kas dāvā mums bagātas rumaku un govju veltes, augstdzimusī, par saviem rumakiem līksmā!

8 Nes mums, ak, Debesu Meita, iztiku mūsu govju ganāmpulkiem, reizē ar saules stariem, ar skaidrajām spodrajām liesmām, augstdzimusī, par saviem rumakiem līksmā!

9 Ak, Debesu Meita, atspīdi; nevilcinies veikt savu darbu. Lai Saule ar kvēlo tveici neaprij tevi kā laupītājs naidnieks, augstdzimusī, par saviem rumakiem līksmā!

10 Tik daudz un vēl vairāk, ak, Austra, tev piederas dāvāt, tu, Spožā, kas nepārstāj atspīdēt tiem, kuru dzied tev slavu, augstdzimusī, par saviem rumakiem līksmā!

V grām., slavinājums LXXX (80). Austrai.

1. Dziedoņi ar savām himnām un slavinājumiem sagaida Dievi Austru, kas atnes saules gaismu, cēlo, caur Likumu mūžīgajai Kārtībai (Rita, ṛta) uzticīgo, spožo savā ceļā, sārto, tālu atspīdošo.

2 Viņa nāk pa priekšu, skaidra, ļaudis modinoša, izgaismojot takas. Augstumos savos dižajos ratos, visu mudinot Austra dienu sākot sniedz savu krāšņumu.

3 Purpura vēršus jūdzot savos ratos, viņa, nevienam nekaitējot ir nesusi mūžīgas bagātības. Paverot ceļus laimei spīd šī Dieve, visu slavētā, visu svētību sniedzēja.

4 Mainīgās nokrāsās viņa atblāzmo divkāršā krāšņumā, no austrumu puses parādot savu augumu. Nevainojami viņa iet pa Kārtības (Rita, ṛta) ceļu, kā zinātāja nekļūdoties ar debesu pusēm.

5 Kā apzinoties, ka viņas locekļi ir spoži kā peldē, viņa pieceļas, it kā lai mēs viņu varētu ieraudzīt. Padzenot ļaunprātību un tumsonību, Austra, Debesu Bērns, ar gaismu ir nākusi apspīdēt mūs.

6 Debesu Meita, kā kāda skaidra sieviete, noliecas cilvēkiem, ar pieri lejup. Meiča, atklājot pielūdzējiem savus labumus, atkal ir nesusi dienas gaismu kā aizvienu.

VI grām., slavinājums LXIV(64). Austrai.

1. Slavai cēlušās spožās Rītausmas savā baltajā spozmē kā ūdens viļņi. Savus ceļus viņa iet vieglāk par visiem, skaidra ceļam un bagāta, laipnā un draudzīgā skatā.

2 Mēs redzam, ka esi tu laba – tālu spīd tava gaisma; tavi stari, tavs krāšņums ir vienmēr ieplūdis debesīs. Krāšņojoties, tu atklāj savu kailumu, dižumā atspīdot, tu Rīta Dieve.

3 Sārti un spoži ir vērši, kas nes viņu, Svētīto, tālumus aptverošo. Ļaunprāšus viņa vajā kā drosmīgs strēlnieks, kā straujš karavīrs viņa atstumj tumsu.

4 Viegli ir tavi ceļi pār kalniem – pāri ej, Neuzvaramā, Pašstarojošā, pār ūdeņiem! Tik dāsnā Dieve, savā plašajā ceļā atnes mums bagātību, lai sniegtu mums ērtības, Debesu Meita.

5 Nes man labklājību, Austra – netraucēta tu ar saviem vēršiem nes bagātības pēc savas vēlmes un patikas; tu, Dieve, Debesu Bērns, kas esi izrādījusies mīļa ar balvām, kad agri saukuši esam.

6 Kā putni izlido no savām atpūtas vietām, tā cilvēki ar pārtikas ziedojumiem ceļas, tev austot. Jā, augstsirdīgam mirstīgajam, kas turas pie mājām, ak, Dieve Austra, daudz labumu tu nes.

VI grām., slavinājums LXV(65). Austrai.

1. IZSĒJOT savu gaismu pār ļaužu mājokļiem, šis Debesu Bērns ir izsaucis mūs no snaudas; viņa, kas savu sudraba gaismu ir parādījusi pat caur nakts tumsas aizkariem.

2 Ar sārtstaru rumakiem tā ir to visu sadalījusi – Rītausmas spožajos ratos spīd tā brīnišķā skatā. Tā, tuvinot cēlo ritu sākumu, tālu atbīda nakts aizkarus.

3 Rītausma, šurp cilvēkiem pielūdzējiem nesot slavu un spēku un varu un pārtiku un drosmi, bagātīgā, ar majestātisku varoņu varu, esi labvēlīga saviem kalpiem un dari bagātus šodien.

4 Nu ir dārgums cilvēkam, kurš tev kalpo, varonim, Austra, kurš nes ziedojumu; nu ir dziedonim, kad viņš dzied slavas dziesmu. Tāpat arī tādam cilvēkam kā man tu esi nesusi līdz šim.

5 Ak, Austra, kas stāvi uz kalnu korēm, ‘Āṅgīrasa’s tagad slavē tavas lopu kūtis. Ar lūgsnu un svētu himnu viņi tās atrauj – Dievus saucošie varoņi ir bijuši sekmīgi.

6 Staro uz mums kā senāk, tu Debesu Bērns, uz to, bagātā Meiča, kurš kalpo tāpat kā ‘Bhāradvāja’! Sniedz dziedonim labklājību un cildeniem varoņiem, un dāvā mums plaši ejošu slavu.

VII grām., slavinājums LXXV(75). Austrai.

1. DEBESĪS dzimusi, uzplūdusi ir Austra, un rādot savu dižumu ir nākusi kā Likums noliek. Atklājusi ļaundarus un naidpilno tumsu; labākie no ‘Āṅgīras’ām ir pamodinājuši takas.

2 Modini mūs šodien augstai un laimīgai veiksmei – lieliskai svētlaimei, ak Austra, paaugstini mūs. Pagodini mūs ar dažādām un krāšņām bagātībām, izslavētām cilvēku starpā, ļaudis atbrīvojošā Dieve!

3 Raugi, mums nākuši ir mīļo Rītu mūžīgie krāšņumi, spožie savās dažādajās krāsās. Tie ir cēlušies, pildot vidējo gaisa jomu, veidojot svētas pielūgsmes ritus.

4 Tālu viņa jūdz savus ratus un aši pārbrauc zemes, kur apmetušās Piecas ciltis, nolūkojoties mirstīgo darbos un ceļos, Debesu Meita, pasauļu diženā Kundze.

5 Labumiem bagātā, Sūrjas (Saules) mīļotā, brīnumiem pārpilnā, pārvalda visas bagātības un dārgumus. Mūsu jaunības šķiedēju, reģi cildina viņu – priesteru slavinātā Austra staro mirdzumā.

6 Redzami daudzkrāsu rumaki, sarkanie rumaki, kas nes grezno Austru. Savos visu mīļotajos ratos viņa nāk, Skaidrā, un nes bagātīgus dārgumus saviem uzticīgajiem kalpiem.

7 Patiesā ar Patiesajiem un Varenā ar Varenajiem, Dieve ar Dieviem, Svētā ar Svētajiem, viņa lauž stingrus žogus un dāvā lopus – Rītu sveicot mauj govis.

8 Ak, Austra, dod mums bagātīgi govis un varoņus un zirgus, apkrautus ar dažādiem priekiem. Pasargā mūsu svēto zāli no cilvēku negoda. Glābiet mūs mūžam, jūs Dievi, ar svētībām.

VII grām., slavinājums LXXVI(76). Austrai.

1. SAVITARS, visu cilvēku Dievs, ir sūtījis augšup savu gaismu, piederīgais visai cilvēcei, nemirstīgais. Šo Aci vispirms radīja Dievu spēks. Austra visu šo pasauli darīja redzamu.

2 Es redzu ceļus, pa kuriem raduši staigāt Dievi – Vasu (Starojošie, dabas parādību personifikācijas) sagatavotos nekaitīgos ceļus. Austrumu pusē ir pacelts Austras karogs; nākusi viņa šurp pār mājokļu jumtiem.

3 Liels īstenībā ir Rītausmu skaits, kas līdz šim bijušas ceļoties Saulei. Kopš tu, ak Austra, esi redzēta paliekot pie sava mīļotā kā tāda, kas viņu neatstāj.

4 Dievu sarunu biedri ir bijuši senie reģi, uzticīgie mūžīgajam Likumam. Tēvi ir atraduši tumsā paslēpto gaismu un ar spēka vārdiem dzemdinājuši Rītausmu.

5 Tiekoties vienā aplokā, viņi nesacenšas savā starpā, vienprātīgie. Viņi nekad nepārkāpj mūžīgos Dievu noteikumus un nedara pāri nevienam, sacenšoties ar Vasu.

6 Ceļot tevi, Svētīto Dievi, Vasištas mostas rīta agrumā, pielūdz tevi ar slavas dziesmām. Govju vadone un Ķēniņiene visam, kas spēcina, staro – kā pirmā nāc tu pie mums, ak, augstdzimusī Austra.

7 Viņa nes balvas un balsu medaino burvību. Plūstošo Rītausmu apdzied Vasištas, kura mums dāvā tālu slavētas bagātības. Pasargājiet mūs mūžam, jūs Dievi, ar svētībām.

VII grām., slavinājums LXXVII (77). Austrai.

1. Kā jaunavīga sieviete viņa ir atspīdējusi mudinot darbam katru dzīvu radību. Nācis ir Agni paēst mirstīgo? malku. Gaismu darījusi viņa un izkliedējusi tumsu.

2 Pievērsusies Visam, tālu sniedzošā, viņa ir cēlusies un staro spožumā ar baltiem tērpiem ap sevi. Mīļi zeltaini viņa ir starojusi, govju Māte, pašas nesto dienu Vadone.

3 Dieva Aci nesošā, labvēlīgā Kundze, sava baltā un jaukā kaujaszirga vadītāja, izcilā ar saviem stariem Austra spīd redzami, nāk pie visas pasaules ar brīnumainiem dārgumiem.

4 Nāc šurp ar bagātībām un aizkliedē naidnieku; plašas ganības pagādā mums, brīvas no briesmām. Aizdzen tos, kas mūs necieš, un apgaismo mūs, nes mums labumus; izlej labvēlību, krāšņā Kundze, pār dziedoņiem.

5 Sūti savus izcilākos starus, lai spīd un apgaismo mūs, dāvā mums gaišas dienas, ak, Austra, ak Dieve, kas dāvā mums ēdienu, tu, kam ir visas vērtīgās lietas un ratu, govju un zirgu balvas.

6 Ak Austra, cildeni dzimusī, Debesu Meita, kuru spēcina Vasištas ar savām himnām, dāvā mums plašus un brīnišķus labumus. Sargājiet mūs vienmēr, jūs Dievi, ar svētību.

VII grām., slavinājums LXXVIII (78). Austrai.

1. ESAM ieraudzījuši viņas agrīnās gaismas nākšanu; viņas daudzos oreolus, augstumos sadalītus. Ratos cildenā, mirdzošā, šurp nākošā, ak Austra, nes mums Turību, kas dara mūs laimīgus.

2 Dzied skaļi viņai, dižajai, labi iedegta uguns, un ar tās himnām tiek lieliski saņemti priesteri. Parādās Austra savā krāšņumā, tālu prom aizraidot visu ļauno tumsu, šī Dieve.

3 Parādās austrumos šīs Rītausmas gaismas, celdamās ap sevi sūtot mirdzumu. Viņa ir atnesusi Sauli, ziedojumu un Agni, un tālu prom aizbēgusi ir netīkamā tumsa.

4 Bagātā Debesu Meita, mēs viņu redzam, jā, visi cilvēki raugās uz Austru, jo viņa ir kāpusi savos pašjūgušos ratos, ko velk viņas labi iejūgtie zirgi.

5 Iedvesmoti, ar mīļu domu sveicam tevi, un modušies ir mūsu turīgie dižciltīgie. Rādieties auglīgas, Rītausmas, ceļoties. Pasargiet mūs vienmēr, jūs Dievi, ar svētību.

VII grām., slavinājums LXXIX (79). Austrai.

1. MODINOT zemes, kur apmetušās Piecas cilvēku Ciltis (varb., Anu, Druhyu, Turvaca, Yadu, Pūru), Austra ir atklājusi ļaužu takas. Viņa ir izsūtījusi savu spozmi ar skaistiem vēršiem. Saule (Sūrja) ar gaismu ir atvērusi zemi un debesis.

2 Viņas zīmē savus spožos starus debesu plašajās robežās, Blāzmas uznāk kā kaujai kārtotas ciltis. Savitaram izplešot rokas, viņu govis cieši noslēdz tumsu, dod savu mirdzumu.

3 Bagātā, Indram vislīdzīgākā, Austra ir nākusi un nes slavas dziesmas, kas sekmēs mūsu turību. Debesu Meita, Dieve, viņa, labākā no Āngirasām, dievbijīgajiem izdala dārgumus.

4 Dāvā mums, ak Austra, šo plašo balvu, ko esi sūtījusi tiem, kas dzied tev slavu; tu, kuru modinājusi buļļa maušana; tu paver ceļu stingrajos kalnu vārtos.

5 Mudinot katru Dievu dāvāt savu balvu, sūtot mums jauku balsu burvību, pagodini mūsu domas uz guvumu, kad nāc. Pasargājiet mūs vienmēr, jūs Dievi, ar svētību.

VII grām., slavinājums LXXX (80). Austrai.

1 Priesteri, Vasištas, ir pirmie, kas mostas, lai sveiktu Austru ar savām dziesmām un slavēšanu, kura liek atdalīties apkārtnei un skaidri parāda visu radību.

2 Sniedzot jaunu dzīvi, paslēpjot tumsu, šī Austra ir modusies šeit ar jaundzimušu mirdzumu. Jaunavīga un nevaldāma tā nāk; domas vērsusi uz Sauli un uguni un godāšanu.

3 Lai Svētītās Rītausmas atspīd mums mūžam, ar govju, zirgu un varoņu bagātību, plūstot visā pārpilnībā, izlejot auglību. Pasargājiet mūs vienmēr, jūs Dievi, ar svētību.

VII grām., slavinājums LXXXI (81). Austrai.

1. NĀKOT, sūtot savus starus, tiek redzama Debesu Meita. Atklājot, lai redzama, vareno tumsību, šī draudzīgā Kundze dara gaismu.

2 Lēcošā Saule (Sūrja), spožā zvaigzne, izlej savus starus kopā ar Rītausmu. Ak, Austra, ar tavu un arī Sūrjas nākšanu lai sasniedzam mums piešķirto tiesu.

3 Nekavējamies mosties, lai sveiktu tevi, ak Austra, Debesu Meita, tevi, Dāsnā, kas nes visu, ko alkstam, un ziedotājam veselību un turību.

4 Tu, austošā, ar prieku dari, lai apgaismotu lielo pasauli, jā, debesis, Dieve, ka tās ir redzamas. Mēs tiecamies būt tavējie, Turības Dalītāja; lai esam šai Mātei kā dēli.

5 Nes mums šīs brīnumainās balvas, Austra, kas slavējamas tālu. Debesu Bērns, to cilvēku pārtiku, kas tev ir, dāvā mūsu priekam.

6 Dod mūsu labākajiem bagātību un nemirstīgu slavu, un govju ganāmpulku spēku mums. Lai viņa, kas mudina turību, medaino vārsmu Kundze, lai Austra padzen mūsu nelabvēļus.

VIII grām., slavinājums VIII (8). Ašviniem.

16 Kopā ar Dievi, ar Ašvinu Runu esmu modies. Tu, Dieve, esi mirstīgajiem cilvēkiem atklājusi himnu un svēto velti.

17 Modini Ašvinus, Dieve Austra! Modini, medaino vārsmu Varenā Kundze! Celies tūdaļ, ziedojumu priesteri! Augsta slava ielīksmojošajam malkam!

18 Parādoties ar savu gaismu, tu, Austra, spīdi kopā ar Sauli, un Ašvinu rati nāk uz šo cilvēkus sargājošo mājokli.

X grām., slavinājums CLXXII(172). Austrai.

1. NĀC visā savā jaukumā – tev pa pēdām parādās govis ar pilniem tesmeņiem.

2 Nāc ar laipnām domām, augstsirdīgākā, modinot karavīru slavas himnu, ar devīgajiem.

3 Kā pabarotāji mēs sasienam pavedienu un, brīvie savā devībā, nesam ziedojumu.

4 Austra aizdzen savas Māsas (Nakts) drūmumu un ar savu pārākumu liek viņai atgriezties pa viņas ceļu.

https://vedpuran.files.wordpress.com/2013/04/rigveda_english.pdf

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s