Vaideli / vaideloti-vaitālika. Viens no latviešu-sanskrita kopvārdiem.

No Spokensanskrit- dziesminieks.

http://wiki.yoga-vidya.de/Vaitalika – IPA rakstā ‘vaːit̪ɑːlikə’. – dziesminieks, bards, vadoņa slavas apdziedātājs

Śrīmad Bhāgavatam 7.8.54 –

“Vaitāliku valstības iemītnieki teica – “Dārgais Vadoni, dēļ tavas nevainojamās slavas apdziedāšanas lielās sanāksmēs un ziedošanas vietās bijām pieraduši pie dziļas cieņas no ikviena. Bet šis ļaunais gars šo mūsu vietu piesavinājās. Tagad mums par lielu veiksmi tu to esi nogalējis, tikpat kā izdziedinot nepārejošu slimību”.

No Monier-Williams – cilvēks, kuram piemīt Vetāla (gars, rūķis), burvestību pratējs. Dziesminieks, slavētājs, vēstītājs (kura pienākumos ir arī paziņot dienas stundas); kādas no 64 mākslām pratējs.

Brīvības_piemineklis-Vaidelotis

https://en.wikipedia.org/wiki/Sribhargavaraghaviyam – Sundarī (Vaitālika or Vaitālīya) – pantmēra veids.

http://sarasvatam.in/en/2015/09/10/meaning-of-the-words-suta-magadha-and-vetalika-in-sangham-literature/

Tamilu ‘sangham’ literatūrā ir daudz tehnisku terminu. Daži no šiem vārdiem ir saprotami tikai komentāru gaismā. Daži no tiem ir ‘sūta’ (‘dziesminieks’, vadoņa ratu kučieris un padomdevējs, kā arī eposu un upanišadu citētājs), ‘māgadha’ (‘radurakstu zinātājs’, vadoņa pēctecības teicējs) un ‘vē(ai)tālika’ (‘slavinātājs’, arī ‘bandin’, kurš izpilda slavas dziedājumus vadonim, īpaši pieņemšanās)’. Darbā ‘Madhurai Kāñcī’ tie pieminēti šādi-

“cūtar vāḷtta mākatar nuvala vetāḷikarõṭu nāḷikai icaippa imiḷmuracu iraṅka eṛumāṛu cilaippa” (maturaikkāñci – 671-672)

Te aprakstīts saullēkts. Sūtas ir slavējuši, māgadhas dziedājuši, vetālikas kopā ar laika uzraugiem ir cildinājuši. Skandinātas bungas.

Tā apraksts turpinās. Vārdus ‘sūta, māgadha un vetālika’ komentatori skaidro kā “cilvēks, kurš slavina stāvot”, “cilvēks, kurš slavina sēdot” un ” cilvēks, kurš dejo saskaņā ar savu rituālu”. Cilappatikāras ‘Pukār kāṇḍam’ viņu piemin šādi-

“Cūtar mākatae vetā ḷikarõṭu nāḷikaik kaṇakkar nalampĕṛu kaṇṇuḷar”

“Pilsētai apkārt bija sūtas, māgadhas, vetālikas, ghāṭikas (laika uzraugi) un dejotāji.” Tādu pašu skaidrojumu sniedz šā teksta komentatori., arī ‘Maṇimekhalai’. Bet jāpiezīmē, ka šie vārdi ir patapināti no sanskrita, ko stingri kopa sanskrita zinātnieki. Vārdu ‘sūta, māgadha un vaitālikas’ detaļas ir dotas sanskrita gramatikas darbos, ‘Viṣṇu purāṇ’ā, ‘Rāmāyaṇ’ā un Mahābhāratā. Sanskrita rakstos viņi tiek saukti par ‘Stuti Pāṭakas’ – slavinātājiem. ‘Viṣṇu purāṇa’ teic, ka viņi dzimuši Vena’s ziedojuma laikā.

“tato’sya dakṣiṇaṁ hastaṁ mamanthuśca tadā dvijāḥ mathyamāne ca tatrabhut pṛthurvaiṇyāḥ pratāpavān tasya vai jātamātrasya yajñe paitāmahe śubhe sūtaḥ sūtyāṁ samutpannaḥ sautye’hani mahāmate! tasminneva mahāyajñe jajñe prājño’tha māgadhaḥ proktau tadā munivaraistāvubhau sūtamagādhau stūyatāmeṣaḥ nṛpatiḥ pṛthurvaiṇyaḥ pratāpavān” (viṣṇupurāne 1 aṁśe 41 adhyāyaḥ)

Viņu kasta un citi sīkumi labi izklāstīti Mahābhāratā un ‘Manusmṛti’. Sūtam ir uzticēts teikt purānas, un tās sauktas par ‘Sūta paurāṇikas’. Māgadhas tiek saukti par ‘Vēg-jīvana’, kas nozīmē ar savu runu vadīt dzīvošanu. Vadoņu modinātāji rītos ir saukti par vaitālikām. Sīs detaļas ir minētas darbā ‘Medinī kośa’. Kālidāsas drāmas, ‘śrī Harṣa’s ‘Ratnāvai nāṭikā’ un ‘Māgha kāvya’ apraksta vaitālikas rīta dziesmu. Arī Vālmikī ‘Rāmāyaṇa’ min, ka (Rāmas galvaspilsēta) ‘Ayodhyā’ bijusi pilna ar sūtām, māgadhām un vaitālikām. Ļoti pārsteidzoši, ka komentatori nav minējuši, ka tie ir sanskrita vārdi.

No ‘Allgemeines mythologisches Hand-Lexikon. Johann Ferdinand RothNākošie pēc krīva ir stāvējuši ‘vaideli’ jeb ‘vaideloti’, kuri īstenībā ir bijušas divas kategorijas augstākā un zemākā (129 Lucas David I. S.84, 98 u.c., un letu tautām skat. Stenderu.), viņi ir bijuši reģi jeb pareģi un dievību gribas un krīva norādījumu paudēji. Tālāk sekojoši ‘siggonen’ jeb ‘siggonotti’, kuri veikuši priesteru zemāko kalpošanu (130 Viens tāds Siggo jeb Siggonote ir nosaukts sv. Kanisius Adalberta biogrāfijā p.353), uzturēja svēto uguni un veica dziedināšanu dievību vārdā. (‘Singenotte’ un ‘Weidelotte’, letiem ir bijuši dziesminieki, līdztekus priestera palīgi, kas svētbirzes ēnā izdomājuši ļaudīm pamācības un izpriecas. Pārsvarā bijuši trīs dzejoļu veidi: dziesmes (leišu giesmes) – nopietna satura dziesmas, pamācības un kara dziesmas; ziņģes (leišiem ‘daina’ (daina)) – jautras dziesmas, un raudes – žēlabu jeb kapu dziesmas.

No Jēkaba Langes 1773- krīvs (kuru vēlākie latvieši izrunā ‘krievs’) bija pagānisko latviešu pāvests, kam bija sēdeklis (residierte) Romovā, bija tāpat savi kardināli, kurus sauca Vaideloti, pagāniskā virspriestera Krīve mūki.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s