Svetlanas Aļeksijevičas Nobeļa lekcija (Saprast sarkanos). 2015

(Laureāte atklāti un godīgi, sapresēti kā tabletē apraksta traģiskās krievvalodīgās pasaules pastāvīgumu un mainīgumu. Mums tas tikpat godīgi nozīmē viņu agresivitāti, juceklīgumu un totālo manipulējamību no “roģinas” puses. Bet tulkojot jau kuro reizi piezagās doma par marksisma-staļinisma-ļeņinisma līdzību kultūrmarksismam. Cits veidols, Austrumos tāpat kļuvis jau traģisks un draud ar traģēdiju Rietumos, vismaz Vācijā, bet būtība tā pati – cilvēku aptaurēšana un robotizācija kādu vārdā nesaucamu vai drīzāk ar utopiju maskētu mērķu labā. I.L.)

stalins+CVFkhwnWoAI5bhV

Par zaudēto kauju.

Te tribīnē stāvu ne es viena … Ap mani ir balsis, simtiem balsu, tās ar mani ir vienmēr. Kopš bērnības. Es dzīvoju laukos. Mums bērniem tikās spēlēties ārā, bet vakarā mūs kā magnēts pievilka soliņi, uz kuriem pie mājām salasījās, kā pie mums mēdz teikt, pagurušās bābas.

Nevienai no viņām nebija vīra, tēva, brāļu; es neatceros vīriešus mūsu sādžā pēc kara – otrā pasaules kara laikā Baltkrievijā bojā gāja katrs ceturtais baltkrievs. Mūsu bērnu pasaule pēc kara bija sieviešu pasaule. Visvairāk palicis prātā, ka sievietes runāja nevis par nāvi, bet par mīlestību. Stāstīja kā pēdējā dienā atvadījušās no mīļajiem, kā gaidījušas, kā gaida joprojām. Jau garām gadi, bet viņas gaidīja: “Kaut bez rokām, bez kājām atgrieztos, uz rokām nēsāšu”. Bez rokām … bez kājām … Šķiet, es jau bērnībā zināju, kas ir mīlestība …

Lūk vien dažas sērās melodijas no kora, ko dzirdu …

Pirmā balss:

“Kam tas tev jāzina? Tas ir tik bēdīgi. Es savu vīru satiku karā. Biju tankiste. Aizgāju līdz Berlīnei. Atceros kā stāvam, toreiz pie Reihstāga viņš man vīrs nebija, un viņš man saka: “Precamies. Es tevi mīlu”. Bet mani tāds aizvainojums pārņem pēc šiem vārdiem – visu karu pa dubļiem, putekļiem, asinīm, visapkārt vienas lamas. Atbildu: “Tu vispirms atgriez mani par sievieti: dāvini ziedus, mīļus vārdus saki, tad atvaļināšos un kleitu uzšūšu”. Gribēju pat iekaustīt no aizvainojuma. Viņš to visu sajuta, bet viens vaigs apdedzināts, vienās rētās, un es šajās rētās redzu asaras. “Labi, iziešu pie tevis”. Pateicu … pati neticēju, ka to saku … Visapkārt kvēpi, ķieģeļu gabali, vārdu sakot, visapkārt karš …”

Otrā balss:

“Dzīvojām pie Černobiļas atomstacijas. Biju konditore, lipināju pīrādziņus. Bet mans vīrs bij ugunsdzēsējs. Tikko bijām precējušies, pat uz veikalu gājām rokās saķērušies. Dienā, kad uzsprāga reaktors, vīrs tieši dežūrēja ugunsdzēsēju nodaļā. Viņi izbrauca uz izsaukumu savos kreklos, mājas apģērbā, sprādziens atomstacijā, bet viņiem nekādu specapģērbu nedeva. Tā mēs dzīvojām … Zināt … Visu nakti viņi dzēsa ugunsgrēku un krāja apstarojuma dozas, ar kādām dzīvība nav iespējama. No rīta viņus ar lidmašīnu uzreiz aizveda uz Maskavu. Akūta staru slimība … cilvēks nodzīvo tikai dažas nedēļas … Manējais bija spēcīgs, sportists, nomira pēdējais. Kad aizbraucu, man teica, ka viņš guļ īpašā nodaļā, tur nevienu nelaiž. “Es viņu mīlu, – es lūdzos. – Viņus tur apkalpo kareivji. Kurp tu?” – “Mīlu”. Mani atrunāja: “Tas vairs nav mīļotais cilvēks, bet objekts, kas jādeaktivē. Saproti?” Bet es sev tik vienu; mīlu, mīlu, mīlu … Naktī pa ugunsdzēsības kāpnēm kāpu pie viņa … Vai arī naktī lūdzos sargus, naudu maksāju, lai mani ielaiž … Es viņu neatstāju, biju ar viņu līdz galam … Pēc viņa nāves … pēc dažiem mēnešiem dzemdēju meitenīti, viņa nodzīvoja tikai dažas dienas. Viņa … Mēs bijām viņu ļoti gaidījuši, bet es viņu nogalēju … Viņa mani izglāba, visu starojuma triecienu saņēma viņa. Tāda maziņa … Sīkaliņa … Bet es viņus divus mīlēju. Vai tad var nogalēt ar mīlestību? Kāpēc tas ir blakām – mīlestība un nāve? Vienmēr tie ir kopā. Kas man to pateiks? Rāpoju pie kapa uz ceļiem …”

Trešā balss:

“Kad es pirmoreiz nogalināju vācieti … Man bija desmit gadi, partizāni jau ņēma mani līdz uzdevumos. Tas vācietis gulēja ievainots … Man lika atņemt viņam pistoli, es pieskrēju, bet vācietis iekrampējies pistolē ar abām rokām un kustina man gar seju. Bet viņš nepaspēj izšaut pirmais, paspēju es …

Es nenobijos, ka esmu nošāvis … Un kara laikā viņu neatcerējos. Apkārt bija daudz līķu, mēs dzīvojām starp līķiem. Brīnījos, kad pēc daudziem gadiem pēkšņi rādījās sapnis ar to vācieti. Tas bija negaidīti … Sapnis atgriezās un atgriezās pie manis … kādreiz es lidoju, un viņš mani nelaiž. Tu pacelies … lido … lido … viņš panāk, un es krītu kopā ar viņu. Krītu kaut kādā bedrē. Kādreiz gribu celties kājās … pacelties … bet viņš nelaiž … Viņa dēļ nevaru aizlidot …

Viens un tas pats sapnis … Tas mani vajāja desmitiem gadu …

Nespēju par šo sapni izstāstīt dēlam. Kad dēls bija mazs – nespēju, lasīju pasakas. Kad jau izauga – joprojām nespēju …”

 

Flobērs par sevi ir teicis, ka viņš ir cilvēks – rakstāmspalva, es varu par sevi teikt, ka esmu cilvēks – auss. Kad eju pa ielu un līdz manīm nonāk kaut kādi vārdi, izteicieni, izsaucieni, vienmēr domāju: cik gan romānu bez pēdām nepazūd laikā. Tumsā. Pastāv viena cilvēka dzīves daļa – sarunu daļa, kuru mums neizdodas atkarot literatūras labad. Mēs to vēl neesam novērtējuši, nebrīnāmies un nesajūsmināmies par to. Bet mani tā ir apbūrusi un padarījusi par savu gūstekni. Man tīk, kā runā cilvēks … Tīk vientulīga cilvēka balss. Tā ir mana lielākā mīlestība un kaislība.

Mans ceļš uz šo tribīni bija gandrīz četrdesmit gadus garš – no cilvēka pie cilvēka, no balss pie balss. Nevaru teikt, ka šis ceļš bija man vienmēr pa spēkam – daudzas reizes cilvēks mani ir satriecis, esmu izjutusi sajūsmu un riebumu, ir gribējies aizmirst dzirdēto, atgriezties laikā, kad vēl neko nezināju. Arī raudāt no prieka, ka esmu redzējusi cilvēku skaistu, esmu gribējusi ne reizi vien.

Esmu dzīvojusi valstī, kurā kopš bērnības mācīja mirt. Mācīja nāvi. Mums stāstīja, ka cilvēks pastāv, lai sevi atdotu, lai sadegtu, lai sevi upurētu. Mācīja mīlēt cilvēku ar šauteni. Ja būtu augusi citā zemē, es šo ceļu noiet nespētu. Ļaunums ir nežēlīgs, pie tā ir jāpierod. Bet mēs izaugām starp bendēm un upuriem. Lai gan mūsu vecāki dzīvoja bailēs un ne jau visu mums stāstīja, bet parasti nestāstīja neko, pats mūsu dzīves gaiss bija ar to saindēts. Ļaunums nemitīgi lūrēja uz mums.

Esmu uzrakstījusi piecas grāmatas, bet man šķiet, ka tas viss ir viena grāmata. Grāmata par kādas utopijas vēsturi …

Varlams Šalamovs ir rakstījis: “Biju milzīgas zaudētas kaujas par īstu cilvēces atjaunošanu dalībnieks”. Es restaurēju šīs kaujas vēsturi, tās uzvaru un zaudējumu vēsturi. Kā ir gribējuši uzcelt Debesu Valstību uz zemes. Paradīzi! Saules pilsētu! Bet beidzās ar to, ka palika asiņu jūra, miljoniem pazudinātu cilvēku dzīvju. Bet ir bijis laiks, kad neviena 20.gadsimta politiskā ideja nebija salīdzināma ar komunismu (un oktobra revolūciju kā tā simbolu), neviena nepievilka rietumu intelektuāļus un cilvēkus visā pasaulē spēcīgāk un spilgtāk. ‘Raymond Aron‘ krievu revolūciju nosauca par “opiju intelektuāļiem”. Idejai par komunismu ir vismaz divi tūkstoši gadu. Mēs to atradīsim pie Platona – mācībā par ideālu un pareizu valsti, pie Aristoteļa – sapņos par laiku, kad “viss kļūs kopīgs” … Pie ‘Thomas More‘ un ‘Tommaso Campanella’s … Vēlāk pie ‘Saint-Simon‘a, ‘François Fourier’, ‘Owen’a. Kaut kas krievu garā bija tāds, kas lika šos murgus mēģināt padarīt par īstenību.

Pirms divdesmit gadiem pavadījām “sarkano” impēriju ar lāstiem un asarām. Tagad jau spējam raudzīties uz neseno vēsturi mierīgi, kā uz vēsturisku pieredzi. Tas ir svarīgi, jo strīdi par sociālismu nenoklust līdz šim laikam. Ir izaugusi jauna paaudze, kurai ir cita pasaules aina, bet diezgan daudz jaunu cilvēku atkal lasa Marksu un Ļeņinu. Krievu pilsētās dibina Staļina muzejus, ceļ viņam pieminekļus.

“Sarkanās” impērijas nav, bet “sarkanais’ cilvēks ir palicis. Turpinās.

Mans tēvs, viņš nesen mira, līdz galam bija ticīgs komunists. Glabāja savu kompartijas biļeti. Es nekad nespēju izteikt vārdu ‘sovok’ (no sovetskij čelovek), tad man nāktos tāpat saukt savu tēvu, “dārgus”, pazīstamus cilvēkus. Draugus. Viņi visi ir no turienes – no sociālisma. Viņu vidū ir daudz ideālistu. Romantiķu. Tagad viņus sauc citādi – verdzības romantiķi. Utopijas vergi. Domāju, ka viņi visi būtu varējuši nodzīvot citādu dzīvi, bet nodzīvoja padomju. Kāpēc? Atbildi es meklēju ilgi – izbraukāju milzīgu valsti, kura nesen saucās PSRS, ierakstīju tūkstošiem ierakstu. Bija sociālisms un bija vienkārši mūsu dzīve. Pa druskām, drupatām es vācu “mūsējā”, “iekšējā” sociālisma vēsturi. To, kā tad dzīvoja cilvēka dvēselē. Mani saistīja šī nelielā telpa – cilvēks … viens cilvēks. Viss īstenībā notiek tur.

Tūlīt pēc kara ‘Theodor W. Adorno‘ bija satriekts: “Rakstīt dzeju pēc Osvencimas – tas ir barbarisms”. Mans skolotājs Aļess Adamovičs, kura vārdu šodien varu nosaukt ar pateicību, arī uzskatīja, ka rakstīt prozu par 20.gadsimta murgiem ir zaimošana. Šeit izdomāt nedrīkst. Patiesība jāsniedz tāda, kāda ir. Ir vajadzīga “pārliteratūra”. Jārunā lieciniekam. Var atcerēties Nīcši ar viņa vārdiem, ka īstenību neviens mākslinieks neizturēs. Nepacels.

Mani vienmēr ir mocījis tas, ka patiesība neievietojas vienā sirdī, vienā prātā. Ka tā ir kaut kāda sadrupināta, tās ir daudz, tā ir dažāda un izkaisīta pa pasauli. Dostojevskim ir doma, ka cilvēce zin par sevi vairāk, daudz vairāk kā paspējusi iestiprināt literatūrā. Ko daru es? Es vācu jūtu, domu, vārdu ikdienību. Vācu sava laika dzīvi. Mani interesē dvēseles vēsture. Dvēseles sadzīve. Tas, ko lielā vēsture parasti palaiž garām, pret ko tā ir augstprātīga. Nodarbojos ar izlaisto vēsturi. Ne reizi vien esmu dzirdējusi un dzirdu tagad, ka tā nav literatūra, tas ir dokuments. Bet kas ir literatūra šodien? Kurš uz šo jautājumu atbildēs? Mēs dzīvojam straujāk kā iepriekš. Saturs plosa formu. Lauž un pārveido. Viss kāpj ārā no krastiem: gan mūzika, gan glezniecība, un dokumentā vārds raujas ārā no dokumenta ietvara. Nav robežu starp faktu un izdomājumu, viens pārplūst otrā. Pat liecinieks ir iesaistīts. Stāstot cilvēks rada, viņš cīnās ar laiku kā skulptors ar marmoru Viņš ir darbojošies persona un radītājs.

Mani interesē mazais cilvēks. Es teiktu, mazais lielais cilvēks, jo ciešanas viņu dara lielu. Viņš pats manās grāmatās stāsta savu mazo vēsturi, bet kopā ar to arī lielo vēsturi. To, kas ir ar mums noticis un joprojām neapzināti notiek, vajag izrunāt. Sākumam kaut vai izrunāt. Mēs no tā baidāmies, kamēr nesasniedzam spēju tikt ar savu vēsturi galā. Dostojevskim ‘Spokos’ Šatovs Stavroginam pirms sarunas saka: “Mēs, divas būtnes, esam satikušies neierobežotībā … pēdējo reizi pasaulē. Atmetiet savu toni un pieņemiet cilvēcisko! Kaut reizi parunājiet cilvēka balsī”.

Apmēram tā sākas manas sarunas ar maniem varoņiem. Protams, cilvēks runā no sava laika, viņš nevar runāt no nekurienes! Bet izlauzties līdz cilvēka dvēselei ir grūti, tā ir piesārņota ar gadsimta māņiem, tā kaislībām un maldinājumiem. Ar televizoru un avīzēm.

Es vēlētos paņemt dažas lappuses no savām dienasgrāmatām, lai parādītu, kā ir virzījies laiks … kā ir mirusi ideja … kā esmu gājusi pa tās pēdām …

1980 — 1985.gadi

Rakstu grāmatu par karu … Kāpēc par karu? Tāpēc, ka esam kara cilvēki – vai nu esam karojuši, vai gatavojušies karam. Ja ielūkojamies, mēs visi domājam militāri. Mājās, uz ielas. Tāpēc mums cilvēka dzīvība ir tik lēta. Viss kā karā.

Sāku ar šaubām. Nu, vēl viena grāmata par karu … Kādēļ?

Kādā no žurnālistes braucieniem tikos ar sievieti, viņa karā bijusi sanitārais instruktors. Stāstīja: gājuši ziemā pāri Ladogas ezeram, pretinieks pamanījis kustību un sācis apšaudīt. Zirgi, cilvēki grima zem ledus. Tas noticis naktī, un viņa, kā pašai šķitis, sagrābusi un vilkusi uz krastu ievainoto. ‘Velku viņu slapju, kailu, domāju, apģērbs norauts, – stāstīja. – Bet krastā atklāju, ka esmu atvilkusi milzīgu ievainotu belugu (zivi). Un izgāzu tādu trīsstāvīgo matu (rupjas krievu lamas) – cilvēki cieš, bet zvēri, putni, zivis – par ko? Citā braucienā dzirdēju kavalērijas eskadrona saninstruktores stāstu kā kaujas gaitā ievilkusi sprādziena bedrē ievainotu vācieti, bet to, ka vācietis, atklājusi jau bedrē; kāja pāršauta, noasiņo. Tas taču ienaidnieks! Ko darīt? Tur augšā bojā iet savējie puiši! Bet viņa pārsien šo vācieti un lien tālāk. Atvelk krievu zaldātu, tas bezsamaņā, atguvis samaņu grib vācieti nošaut, bet tas, nācis pie samaņas, ķer automātu un grib nošaut krievu. “Devu pa purnu te vienam, te otram. Kājas mums,- atcerējās, – vienās asinīs. Asinis sajaucās”.

Tas bija karš, kuru es nepazinu. Sieviešu karš. Nevis par varoņiem, Nevis par to kā vieni cilvēki varonīgi nogalinājuši citus cilvēkus. Prātā palikušas sievietes vaimanas: “Tu pēc kaujas ej pa lauku. Bet viņi guļ … Visi jauni, tādi skaisti. Guļ un skatās debesīs. Žēl vienu un otru”. Lūk, šis “vieni un otri” man pateica priekšā, par ko būs grāmata. Par to, ka karš ir slepkavība. Tāds tas palicis sievietes atmiņā. Tikko cilvēks smaidīja, smēķēja – un viņa jau nav. Visvairāk sievietes runā par izzušanu, par to, cik ātri karā viss pārvēršas par neko. Gan cilvēks, gan cilvēka laiks. Jā, viņi paši prasījās uz fronti, 17-18 gadus veci (arī tāpēc, ka tur varēja kaut cik paēst – I.L.), bet nogalināt negribēja. Bet mirt bija gatavi. Mirt par Dzimteni. Ne vēstures vārdus neizmetīsi – arī par Staļinu.

Divus gadus grāmatu neiespieda, to neiespieda līdz perestroikai. Līdz Gorbačovam. “Pēc tādas grāmatas neviens karot neies, – mani mācīja cenzors. – Jūsu karš ir baismīgs. Kāpēc jums nav varoņu?” Varoņus es nemeklēju. Es rakstīju vēsturi caur neviena neievērota liecinieka vai dalībnieka stāstu. Viņam nekad neviens nav jautājis. Ko par dižajām idejām domā cilvēki, vienkārši cilvēki, mēs nezinām. Tūlīt pēc kara cilvēks stāstītu vienu karu, pēc gadu desmitiem citu, protams, viņam kaut kas mainās, jo viņš atmiņās kārto visu savu dzīvi. Visu sevi. To, kā viņš šos gadus dzīvojis, ko lasījis, redzējis, ko saticis. Kam tic. Galu galā, vai viņš laimīgs vai nelaimīgs. Dokumenti ir dzīvas būtnes, tie mainās līdz ar mums …

Bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka tādu meiteņu kā 41.gada kara meitenes nebūs vairs nekad. Tas bija “sarkanās” idejas pats augstākais laiks, pat augstāks par revolūciju un Ļeņinu. Viņu Uzvara līdz šim brīdim aizēno GULAG’u. Es šīs meitenītes mīlu bezgalīgi. Bet ar viņām nebija iespējams runāt par Staļinu, par to kā pēc kara vilcienu sastāvi ar uzvarētājiem ripoja uz Sibīriju – ar tiem, kuri bija bijuši drosmīgāki. Pārējie atgriezās un klusēja. Reiz es dzirdēju: “Brīvi mēs bijām tikai kara laikā. Priekšējās līnijās”. Mūsu galvenais kapitāls ir ciešanas. Ne nafta, ne gāze – ciešanas. Tās ir vienīgais, ko mēs pastāvīgi iegūstam. Es nemitīgi meklēju atbildi: kāpēc mūsu ciešanas nekonvertējas brīvībā? Vai tiešām veltīgas? Taisnība bija Čaadajevam: Krievija ir valsts bez atmiņas, totālas amnēzijas telpa, iztirzāšanas un apceres neskarta apziņa.

Zem kājām mums mētājas dižas grāmatas …

1989.gads

Esmu Kabulā. Vairs negribu rakstīt par karu. Bet lūk, esmu īstā karā. No avīzes ‘Pravda’: “Mēs palīdzam brālīgajai afgāņu tautai celt sociālismu”. Visur militāristi, kara lietas. Kara laiks.

Mani vakar kaujā neņēma: “Palieciet viesnīcā kundzīt. Pēc tam vēl par jums dabūsim atbildēt”. Sēdu viesnīcā un domāju: svešas vīrišķības un riska vērošanā ir kaut kas netikumīgs. Otro nedēļu esmu jau šeit un netieku vaļā no sajūtas, ka karš ir man neaptveramas vīrieša dabas radīts. Bet kara ikdienība ir grandioza. Atklāju sev, ka ieroči ir skaisti: automāti, mīnas, tanki. Cilvēks ir daudz domājis par to kā nogalināt citu cilvēku. Mūžīgais strīds starp patiesību un skaistumu. Man rādīja jaunu itāļu mīnu; mana “sievišķā” reakcija – “Skaista. Kāpēc tā ir skaista?” Kara valodā man precīzi izskaidroja, ka ja uz šo mīnu uzbrauksi vai uzkāpsi, lūk, tā … tādā leņķī … no cilvēka paliks pusspainis gaļas. Par nedabisko te runā kā par dabisku, pats par sevi saprotamu. Sak, karš … Neviens prātā no šīm ainām nejūk, ka, lūk, zemē guļ cilvēks, kuru nogalinājusi nevis katastrofa, nedz liktenis, bet otrs cilvēks.

Redzēju “melnās tulpes” (lidmašīna, kas aizved uz Krieviju cinka zārkus ar bojā gājušajiem) uzlādēšanu. Mirušos nereti ieģērbj vecos formas tērpos, vēl no četrdesmitajiem gadiem, galifē, gadās arī, ka pietrūkst to. Zaldāti runājas: “Ledusskapī atveda jaunus nogalinātos. Smird kā pēc iebojāta mežakuiļa”. Rakstīšu par to. Baidos, ka mājās man nenoticēs. Mūsu avīzēs raksta par draudzības alejām, kuras stāda padomju zaldāti.

Runāju ar puišiem, daudzi braukuši brīvprātīgi. Pieteikušies uz šejieni. Pamanīju, ka vairums ir no inteliģences ģimenēm – skolotāju, ārstu, bibliotekāru – vienā vārdā, grāmatu ļaudīm. No sirds sapņojuši palīdzēt afgāņu tautai celt sociālismu. Tagad par sevi smejas. Parādīja man vietu lidostā, kur noslēpumaini mirdzot saulē guļ simtiem cinka zārku. Mani pavadošais virsnieks nenoturējās: “Varbūt tur ir arī mans zārks … Iebāzīs tajā … Bet par ko es te karoju?” Tūlīt pat izbijās no saviem vārdiem: “Šo nepierakstiet”.

Naktī sapņos rādījās nogalinātie, visiem izbrīnītas sejas: kā tā, esmu nogalināts? Vai tiešām nogalināts?

Kopā ar medmāsām braucām uz hospitāli civilajiem afgāņiem, vedām dāvanas bērniem. Bērnu rotaļlietas, konfektes, cepumus. Man iedeva piecus plīša Miškas. Atbraucām hospitālī – gara baraka, uz gultām tikai segas. Pie manis pienāca jauna afgāniete ar bērnu uz rokām, gribēja kaut ko teikt, desmit gados te visi iemācījušies kaut cik runāt krieviski, es iedevu bērnam rotaļlietu, viņš to paņēma ar zobiem. “Kāpēc ar zobiem?” brīnījos. Afgāniete nocēla segu no mazā ķermenīša, puisītis bija bez abām rokām. – Tavi krievi bombardēja”. Kāds mani uztvēra, es kritu …

Redzēju kā mūsu raķešiekārtas ‘Grad’ pārvērš kišlakus uzartā laukā. Biju afgāņu kapsētā, kišlaka garumā. Kaut kur kapsētas vidū kliedza veca afgāniete. Atcerējos kā sādžā pie Minskas mājā ienesa cinka zārku un kā kauca māte. Tas nebija ne cilvēka ne zvēra kliedziens … Līdzīgs tam, ko dzirdēju Kabulas kapsētā …

Atzīstos, ne uzreiz es kļuvu brīva. Ar saviem varoņiem biju vaļsirdīga, un viņi man uzticējās. Katram no mums bija savs ceļš uz brīvību. Līdz Afganistānai es ticēju sociālismam ar cilvēcisku seju. No turienes atgriezos brīva no visām ilūzijām. “Piedod, tēvs, – tiekoties teicu, – tu audzināji mani ticībā komunistiskajiem ideāliem, bet pietiek vienu reizi ieraudzīt, kā nesenie padomju skolnieki, kurus jūs ar mammu māciet (mani vecāki bija lauku skolotāji), svešā zemē nogalina sev nezināmus ļaudis, lai visi tavi vārdi pārvērstos pīšļos. Mēs esam slepkavas, papu, saproti!?” Tēvs apraudājās.

No Afganistānas atgriezās daudz padomju cilvēku. Bet man ir vēl viens piemērs. Tur Afganistānā puisis man kliedza: “Ko tu sieviete vari saprast no kara? Vai tad karā cilvēki mirst tā kā grāmatās un kino? Tur viņi mirst skaisti, bet man vakar nogalināja draugu, lode trāpīja galvā. Viņš vēl desmit metrus skrēja un ķēra savas smadzenes …”. Bet pēc septiņiem gadiem šis pats puisis – tagad veiksmīgs biznesmens, labprāt stāsta par Afganistānu. – Piezvanīja man: “Kam vajadzīgas tavas grāmatas? Tās ir pārāk šausmīgas”. Tas jau bija cits cilvēks, ne tas, kuru satiku nāves vidū, un kurš negribēja mirt savos divdesmit gados …

Esmu vaicājusi sev, kādu grāmatu par karu gribētu uzrakstīt. Par cilvēku, kurš nešauj, nespēj izšaut uz citu cilvēku, kuram pati doma par karu ir ciešanas. Kur viņš ir? Neesmu sastapusi.

1990-1997.gadi

Krievu literatūra ir interesanta ar to, ka vienīgi tā var pastāstīt par neatkārtojamo pieredzi, caur kuru gājusi kādreiz milzīgā valsts. Man bieži vaicā: kāpēc vienmēr rakstāt par traģisko? Tāpēc, ka mēs tā dzīvojam. Lai arī tagad dzīvojam dažādās valstīs, tomēr visur dzīvo “sarkanais” cilvēks. Nācis no tās dzīves, ar tām atmiņām.

Ilgi negribēju rakstīt par Černobiļu. Nezināju kā par to rakstīt, ar kādu instrumentu un pie kā ķerties. Manas mazās Eiropā pazaudējušās valsts nosaukums, par kuru pasaule agrāk gandrīz neko nebija dzirdējusi, noskanēja visās valodās, bet mēs, baltkrievi, kļuvām par černobiliešu tautu. Pirmie pieskārāmies neapjaušamajam. Kļuva skaidrs: blakām komunistiskajam, nacionālajam un jauniem reliģioziem izaicinājumiem mūs priekšā sagaida vēl negantāki un totālāki, pagaidām vēl slēpti no acīm. Kaut kas pēc Černobiļas pavērās …

Atmiņā palicis, kā vecs taksists izmisis lamājās, kad priekšējā stiklā nositās balodis: “Dienā divi-trīs putni nositas. Bet avīzēs raksta, situācija tiek kontrolēta”.

Pilsētas parkos grāba lapas un veda uz ārpilsētu, tur lapas apraka. Nostūma zemi saindētajās vietās un arī apraka – zemi apbedīja zemē. Apbedīja malku, zāli. Visiem bija kaut kādas vājprātīgas sejas. Stāstīja vecs dravnieks: “No rīta izgāju dārzā, kaut kā pietrūkst, kādas pazīstamas skaņas. Neviena bite … Nav dzirdama neviena bite. Neviena! Kas ir? Kas tas ir? Un arī otrā dienā neviena neizlidoja un trešajā … Tad mums paziņoja, ka atomstacijā avārija, bet tā ir blakām. Bet mēs ilgi nezinājām. Bites zināja, bet mēs ne”. Avīzēs informācija par Černobiļu bija salikta no vieniem vienīgiem kara vārdiem: sprādziens, varoņi, zaldāti, evakuācija … Pašā stacijā strādāja KGB. Meklēja spiegus un diversantus, klīda baumas, ka avārija ir plānota rietumu specdienestu akcija, lai uzspridzinātu sociālisma nometni. Uz Černobiļu virzījās kara tehnika, brauca zaldāti. Sistēma darbojās kā parasti, kā karā, bet zaldāts ar svaigu automātu šajā jaunajā pasaulē bija traģisks. Viss, ko viņš varēja – savākt lielās apstarojuma dozas un nomirt, kad atgriezīsies mājās.

Manu acu priekšā pirmsčernobiļas cilvēks pārvērtās černobiļas cilvēkā.

Radiācija nebija redzama, taustāma, saožama … Mūs jau apņēma kāda pazīstama un nepazīstama pasaule. Kad ierados zonā, man ātri paskaidroja: puķes plūkt nedrīkst, sēsties zālē nedrīkst, dzert ūdeni no akas nedrīkst … Nāve slēpās visur, bet tā bija jau kaut kāda citāda nāve. Zem jaunām maskām. Nepazīstamā maskā. Vecie kāru pārdzīvojušie cilvēki atkal evakuējās – raudzījās debesīs: “Saule spīd … Ne dūmu, ne gāzu. Nešauj. Vai tad tas ir karš? Bet jākļūst par bēgļiem”.

No rītiem visi kāri ķēra avīzes un tūlīt vīlušies nolika – spiegi nav atrasti. Par tautas ienaidniekiem neraksta. Nepazīstama bija arī pasaule bez spiegiem un tautas ienaidniekiem. Sākās kaut kas jauns. Černobiļa tūlīt pēc Afganistānas darīja mūs par brīviem ļaudīm.

Mana pasaule pavērās. Zonā es jutos ne kā baltkrieviete, ne krieviete, ne ukrainiete, bet kā iznīcināmas bioloģiskas sugas pārstāve. Sakrita divas katastrofas: sociālā – aizgāja zem ūdens sociālistiskā Atlantīda, un kosmiskā – Černobiļa. Impērijas sabrukums satrauca visus: cilvēki bija norūpējušies par ikdienu un sadzīvi – par ko pirkt un kā izdzīvot? Kam ticēt? Aiz kādiem karogiem iet tagad? Varbūt jāmācās dzīvot bez lielās idejas? Pēdējo iespēju nepazīst neviens, jo tā dzīvots nav vēl nekad. “Sarkanā” cilvēka priekšā stāvēja simtiem jautājumu, un viņš tos pārdzīvoja vienatnē. Nekad viņš nebija bijis tik vientuļš kā pirmajās brīvības dienās. Man visapkārt bija satriekti cilvēki. Un es viņos klausījos …

 

Tagad savu dienasgrāmatu aizveru …

Kas ar mums notika, kad sabruka impērija? Iepriekš pasaule bija dalīta: bendes un upuri – tas ir GULAG’s, brāļi un māsas – tas ir karš, elektorāts – tās ir tehnoloģijas, mūsdienu pasaule. Agrāk mūsu pasaule vēl arī dalījās tajos, kuri sēdēja cietumus un tajos, kuri iesēdināja, tagad dalījums ir slavofilos un rietumniekos, nacionālnodevējos un patriotos. Bet vēl arī pirktspējīgajos un pirkt nespējīgajos. Pēdējais, es teiktu, ir pats cietsirdīgākais pārbaudījums pēc sociālisma, jo nesen visi bija vienā līmenī. “Sarkanais” cilvēks neiespēja ieiet tajā brīvības valstībā, par kuru bija sapņojis savā virtuvītē. Krieviju sadalīja bez viņa, un viņš palika bešā. Pazemots un noplīsis. Agresīvs un bīstams.

Ko esmu dzirdējusi, braukājot pa Krieviju …

– Modernizācija pie mums ir iespējama caur rungām (šaraškām) un nošaušanām.

– Krievu cilvēks it kā negrib būt bagāts, pat baidās. Ko gan viņš grib? Bet viņš vienmēr grib tikai vienu: lai kāds cits nekļūst bagāts. Bagātāks par viņu.

– Godīgu cilvēku pie mums neatrast, bet svētie ir.

– Nepērtas paaudzes mums nesagaidīt; krievu cilvēks brīvību nesaprot, viņam vajadzīgs kazaks (soda administrācija) un pletne.

– Divi galvenie krievu vārdi ir: karš un cietums. Nozagu, palīksmoju, iesēdināja … iznācu un iesēdos atkal …

– Krieva dzīvei jābūt ļaunai, zemiskai, tad dvēsele paceļas, tā zin, ka šai pasaulei nepieder … Jo netīrāk un asiņaināk, jo tai lielāks plašums paveras …

– Jaunai revolūcijai pietrūkst gan spēka, gan kaut kāda vājprāta. Nav dūšas. Krievu cilvēkam vajadzīga tāda ideja, ka āda sastingst …

– Tāda mūsu dzīve ir, un tā kūļājas starp bardaku (jucekli) un baraku. Komunisms nav miris, līķis ir dzīvs.

 

Uzdrošinos teikt, ka mēs esam palaiduši garām savu izdevību, kāda mums bija 90-ajos gados. Uz jautājumu, kādai jābūt valstij – spēcīgai vai godājamai, kurā cilvēkiem laba dzīve, atbildējām – spēcīgai. Pašlaik atkal ir spēka laiki. Krievi karo ar ukraiņiem. Ar brāļiem. Mans tēvs ir baltkrievs, māte ukrainiete. Tā ir daudziem. Krievu lidmašīnas bombardē Sīriju …

 

Cerību laiku nomainījis baiļu laiks. Laiks ir pagriezies atpakaļ … Lietotais, sekondhend laiks …

Tagad neesmu pārliecināta, ka “sarkanā” cilvēka vēsturi esmu uzrakstījusi …

Man ir trīs mājas – mana baltkrievu zeme, tēva dzimtene, kur esmu nodzīvojusi visu dzīvi. Ukraina, manas mātes dzimtene, kurā esmu dzimusi; un dižā krievu kultūra, bez kuras sevi nespēju iedomāties. Visas man ir dārgas. Bet mūsu laikos par mīlestību runāt grūti.

http://www.nobelprize.org/nobel_prizes/literature/laureates/2015/alexievich-lecture_ry.html

Advertisements

2 comments on “Svetlanas Aļeksijevičas Nobeļa lekcija (Saprast sarkanos). 2015

  1. Paldies tulkotājam. Interesanti, pamācoši un mazliet satriecoši redzēt, kā godīgs un kārtīgs cilvēks cenšas saprast pasauli, kurā gadījums (liktenis, evolūcija, Dievs, ģenētika – kā katram patīk) viņu ‘iemetis’. Kā domā par sevi, mums un mūsu laiku. Un kā mēs visi kopā te uz brīdi parādāmies un tad izzūdam. Kaut ko jau atstājam arī. Vai, lielā mērogā skatoties, par to ir jādomā? Vai tas ir vienīgais un varbūt galvenais? I.V.

  2. […] Avots: https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/12/14/svetlanas-aleksijevicas-nobela-lekcija-saprast-sarka… […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s