Tālīni latviešu gara radinieki – kathi Saurāštras pussalā. Victoria Z. Rivers

(Vai nav pēdējais laiks latviešiem izprast un novērtēt savu īpatno vērtību un dieva likto pienākumu to nest tālāk? Šoreiz caur radiniekiem kathiem Saurāštras pussalā Indijas rietumos – pateicībā manis tulkotajai Victoria Z. Rivers. (Saite uz pilnu oriģināltekstu http://digitalcommons.unl.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1782&context=tsaconf) Trekni pasvītrotais ‘Lāti’ pussalas kartē nav nejaušs – tas nes pussalas seno nosaukumu; sagadīšanās nav arī tā līdzība ar ‘Læti’ jeb Vidzemes -Latgales, īpaši piebaldzēnu, apvidu, jo gudžarati, tas ir, lāti valodā ir vismaz 350 radniecīgu vārdu, un visi ‘ē’ tajos ir plati kā piebaldzēniem.

‘Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/09/30/uttarakuru-kuru-sakotneja-migracija-buddha-prakash/ . Bildes visas bez izņēmuma ir patapinātas no Sauraštras. Ivars Līdaka)

No ‘Atšifrējot dievišķo: Saurāštras kathi tautas izšuvumi’. Victoria Z. Rivers

Kathis_4Lothal_map

 

nuristani,kati1_p10703

 

 

Kathi sieviete Lāti (Gudžaratā). Kati sieviete Nuristānā (Hindukuša piekalnēs).

Kutch_Rann_maxresdefaultSaurastra_Lata-iez18_Kathiawar_map

 

 

 

 

Mudhut-Wall-Painting-in-India-via-FabIndia-Flickr

gujarat_veido_sienas_rotajumu_mudworkhodka

 

 

 

 

 

folk-life-gujarat-23978877

gurjarihandicraft_MP_VillageLife(26)

 

 

 

 

 

gujaratTA3-1024x682gujarat_f9e42a088476202b153523d874e22a1d

 

 

 

 

 

gujarat-big-02

gujarati_5106scTE-aL._AC_UL160_SR160,160_

kathi_izsuvumi-gujarataa

 

… Ar 20.gs. sākumu ‘kathi’ tautas mutiskās tradīcijas, kas skaidrotu senos (izšuvumu) motīvus, ir zudušas. Tagad ir ļoti grūti rekonstruēt viņu ticējumus un noslieces, kā bieži, kad reiz ticība kļuvusi par tradīciju, ar to saistītai nozīmei pazūdot paradumos. Bez tam ir vajadzīgi papildus pētījumi uz vietām. Bet es uzskatu, ka ir 101 liecība, ka šie arhaiskie motīvi ir saistīti ar saules un uguns godāšanu un dabas kultiem, kas atspoguļojas tekstīlijās no kādreiz apvienotajiem dienvidaustrumu un Vidusindijas apvidiem.

Valsts ir palīdzīga (Saurāštras, Saurāṣṭra, pussala Indijas rietumos) reģiona izpētē, tā daudzo grupu un tā veida kā ‘kathi’ iederas šajā lielākajā apjomā, sarežģītības izpētē. Nesenā pagātnē Saurāštra ir saukta pēc kathi tautas par ‘Kathiawar’ jeb ‘Kathiawad’, bet Saurāštra ir bijis viens no reģiona senajiem nosaukumiem. Jau pirms 3500 gadiem senās Saurāštras arheoloģisko pilsētu ‘Lothal, Dhandhukha, Rozdi’ ļaudis ir tirgojušies ar Mohendžodaro un citiem Indas ielejas nometniekiem (9). Ap 1500.g.pr.m.ē. Saurāštrā un apkārtējos apvidos apmetušies ārjas, un tad viss apvidus saukts par ‘Anart’u (10).

Ir turpinājusies liela kultūru un reliģiju ietekmēšanās, jo gadu tūkstošiem šajā vidē notikusi asimilācija un pielāgošanās. Daudzas tautas no Irānas austrumiem un Vidusāzijas mūsdienu Gudžaratā ieradušās caur ‘Baluchistan’u un Pakistānu vai pār Ziemeļpakistānas kalnu pārejām no Vidusāzijas. Auglīgās atklātās Ziemeļindijas rietumu ielejas ir bijuši gaiteņi caur Kašmiru, ‘Kulu’ un ‘Dehra Dun’u, kamēr ienācēji no ziemeļiem vai ziemeļrietumiem ir nākuši lejup gar Indas vai Kabulas upēm (11). Pakistānas ziemeļu robeža ir vēsturiskā vieta maršrutiem starp Vidusāziju un Indijas līdzenumiem, ieskaitot ‘Khyber’ un ‘Kurram’ pārejas uz Kabulu un mazāk zināmās ‘Tochi’ un ‘Gomal’ pārejas uz Afganistānas dienvidiem (12). Saurāštras ģeogrāfiskais stāvoklis pie Arābu jūras un tās ilgstošā tirdzniecības centra nozīme ir veicinājusi daudzas imigrācijas. Savstarpējas precības starp ieceļotājiem un ilgi tur dzīvojušām grupām ir radījušas lielu rāsu tipu sarežģītību.

Tirdzniecība ar tekstīlijām ir bijusi zināma vismaz kopš 7.gs.pr.m.ē., kad ķīniešu rakstnieks ‘Hiuen Tsang’ ir vēstījis par jau tad slaveniem Dienvidgudžaratā austiem kokvilnas un zīda audumiem (13) un arī no m.ē. 751-1800.g., kad Gudžaratas un Saurāštras jūras ostas (galvenā – Lothal) ir bijušas dzīvīgi zīda un kokvilnas tirdzniecības centri. Šī tirdzniecība ir aprakstīta ‘The Book of Durate Barbosa’ (1518), un ‘Travels of Ibn Batutah’ (14).

Saurāštra manāmi figurē arī dižajos hindu eposos, kad pa visu zemi klejojis Valdnieks Krišna. Sengrieķi Saurāštru saukuši par ‘Lar-des’, pēc ‘Lar’ jeb ‘Larica’ cilts (īstenībā tikai pēc pašas rietumu malas) (15). Tā saukta arī par ‘Ariaca’ (16), un romieši Saurāštru saukuši par ‘Saurastrene’, ko kāds zinātnieks tulkojis kā ‘Labā Zeme’ (17).

Tomēr sanskrita tulkojums no vārda ‘Saurāṣṭra’ atklāj, ka līdzās tirdzniecībai šis apvidus kopš seniem laikiem ir bijis galvenais saules godāšanas centrs Indijā (18). Varbūt šo nosaukumu Saurāštrai devušas sanskritā runājošās saules godātājas ārju tautas, jo ‘saura’ nozīmē ‘saule’ {varam iet vēl tālāk, jo vispārzināma tajā vidē ir ‘r-l’ skaņu mija tajā vidē}, un ‘rāṣṭra’ nozīmē tostarp ‘godāšana, pielūgsme’ (19). Saurāštra ir bijusi “pastāvīgos sakaros ar Ēģipti un Rietumāziju”, kur daudzi godājuši sauli (20), un no hindu senajiem tekstiem – puranām ir zināms, ka dažus gadsimtus pirms mūsu ēras Saurāštrā valdījis “saules rāses ķēniņš” (21).

Ir arī labi dokumentēts, ka par magiem sauktie saules un uguns godātāji priesteri ir bijuši ‘Maga Brahmin’i, kurus uz Saurāštru atgādājis valdnieks ‘Samba’. Magi ir bijuši persiešu, baktriešu, horezmiešu, ārju un saku priesteri (22). Viņu loma ir bijusi rīkot rituālus, rituāli piešķirt spēku saules dieva attēliem un apkalpot altārus Saurāštras tempļos. Puranas bieži apgalvo, ka magi jeb zoroastriešu bramīni ir atgādāti no ‘Sakadvīpa’s, apvidus starp Kaspijas jūru, Austrumirānu un dienvidrietumu Afganistānu (23). Saules dieva tempļi ir bijuši izkaisīti viscaur Saurāštrā, mūsdienu Gudžaratā un Radžastānas valstīs, un mūsdienu Pakistānas Sindā un Pendžabā.

Daudz zoroastriešu Indijā ir iedzinuši arābu/musulmaņu iebrukumi septītajā gadsimtā, un daudz zoroastriešu priesteru no Irānas austrumiem apmetušies Pendžabā, Sindā un Radžastānā (24). Mūsu ēras devītajā gadsimtā arābi iekarojuši Sindu, tad nostiprinājušies ‘Kutch’ā (sezonāli sāls dumbrāji Saurāštras rietumos), tad Saurāštrā, ko viņi saules godāšanas dēļ saukuši par ‘Sorath’ (25). Apvidus skarbā klimata dēļ musulmaņi savus spēkus savākuši Ahmedabadā un lauku apvidus atstājuši pusklejotājiem ganiem un zemniekiem. Nedaudz pēc 15.gs. Saurāštrā iekārtojušies ‘kathi’, ieguvuši zemes, un tad reģions sākts saukt par ‘Kathiawad’u jeb ‘Kathiawar’u. 19.gs. otrajā pusē ‘Kathiawar’ā valdījušas 188 atsevišķas valstis (26).

{No https://www.academia.edu/12123571/History_of_Samma_and_Soomra_Rajputs_of_Western_India

Aleksandra Lielā vēsturnieki apraksta arī ‘kathoi’ cilti, ar kuru viņi nonākuši sadursmē, un kas ir ‘Kathiawar’as jeb ‘Saurashtra’s ‘kathi’. Tie ir gara auguma, labu miesas uzbūvi un daži ar zilām acīm. Kādreiz viņi ir bijuši ‘kamboj’u tauta. Tāpat kā viņu senči, viņi joprojām ir labi zirgu dresētāji, jātnieki karotāji. Pat dižie moguli ir no viņiem mēģinājuši izvairīties, un briti ir nosaukumu ‘Saurashtra’ nomainījuši uz ‘Kathiawar’. Kathi vispirms ir pārvietojušies uz ‘Kuccha’ pie ‘Kanthot’as, un kad ‘Kanthot’u ieņēmusi pirmā ‘Samma’ dinastija, viņi m.ē. 7.gs. devušies uz dienvidiem uz Saurāštru.}

Ielūkojoties ‘kath’u vēsturiskajās saknēs, varam skaidri saistīt arhaiskos solāros elementus viņu izšuvumos ar ‘Seistān’u (sēstänˈ). Zinātnieki nav vienisprātis par ‘kath’u agrīno vēsturi, bet pirmā liecība, kas kathus saista ar Seistānu, apgalvo, ka viņus 1130.g.pr.m.ē. no Seistanās padzinis Asīrijas ķēniņš (27).

Daži vēsturnieki vedina uz domu, ka kathiem ir saku/skitu izcelsme. Bet daudzi rakstnieki ir ieviesuši jucekli, jaucot sakus un skitus, aprakstot šīs saistītās grupas vienkopus. Izšķirt, vai kathi ir bijuši saki vai skiti, ir gandrīz neiespējami, tomēr kathi sevi par sakiem nesauc. Kathu sasaiste ar senajiem saku klejotājiem varbūt nāk no kathu vēsturiskās saistības ar zemi, ko sauc par ‘Sakadvīpa’, arī par ‘Sakatai’ jeb ‘Chaghtai’. Kamēr senie grieķi un romieši klejotāju cilšu grupu no Melnās un Kaspijas jūras uz austrumiem – Mongoliju apzīmēšanai lietojuši neskaidro vārdu ‘saka’ (28), citi avoti īpaši apgalvo, ka ‘Sakadvīpa’ atradusies ‘Seistān’ā.

Hindu puranas, kas rakstītas no mūsu ēras sestā līdz sešpadsmitajam gadsimtam, min ‘Sakadvīp’u kā vietu, kur iedzīvotāji godājuši sauli (29). Citi teksti bez īpaša datējuma norāda, ka ‘takshak’i, ‘get’i (jeb ‘jat’i, kas ir skitu pēcteči), ‘kamar’i,’kath’i un huņņi (hun) migrējuši no ‘Sakadvīpa’s (Seistan) uz ‘Sind’as (Sindhi) ziemeļdaļu (30). Mēs zinām, ka kathi tauta kādreiz dzīvojusi starp ‘Ravi’ un ‘Beas’ upēm Pendžabā. Viņu galvaspilsēta bijusi ‘Sangala’ {Sagala, Sangala, seno grieķu nosaukums mūsdienu ‘Sialkot’ai mūsdienu Pakistānā, ‘Punjab’as ziemeļos; senos laikos Indijas subkontinenta pamatiedzīvotāji to saukuši par ‘Sakala’} Pendžabas ziemeļaustrumos pie Indijas ‘Himachal Pradesh’as robežas (31).

Ap 325.g.pr.m.ē., kad Aleksandrs Lielais šķērsojis mūsdienu Pakistānas teritoriju, ‘kath’i jau bijuši plaši apmetušies ziemeļaustrumos no ‘Multan’as, sena saules godātāju centra. Kathi vara ir gāzta lielā kaujā pie Multanas ap m.ē.526. vai 544.g. (32). Viņi Multanu ir pametuši un ap 1196.gadu apmetušies pie ‘Araveli’ kalniem, kas stiepjas no Saurāštras ziemeļiem līdz Radžastānas dienvidiem-vidienei, ko sauc arī par ‘Mewar’u. Tur viņi sajaukušies ar ‘gehlot’iem, senu radžputu zaru, kuri bijuši daļēji ārji, daļēji skiti, daļēji vietējie, un godājuši sauli (33).

Ap 19.gs. ‘kathi/gehlot/rajput’u pēcteči apgalvojuši savu izcelsmi no ‘bala’ jeb ‘bali’ tautas, kas ieņēmusi ‘Balhar’u Araveli kalnos; varbūt tas norāda uz vietu, kur kathi apmetušies 700 gadus iepriekš. (34) Saskaņā ar pulkvedi ‘Tod’u, ‘bala’s ir apgalvojuši izcelsmi no induvansa (induvamsa – mēness rāse?), kas pēc izcelsmes bijuši no “skitiskas” saules godātāju rāses no Multanas (35). 16.gs.beigās kathi dažkārt kļuvuši par turīgiem zemes īpašniekiem un ap 19.gs. radžputizētā kathi tauta kļuvusi par hinduistiem, kuri nodevušies Šivam. Interesanti, ka agrīnā vediskā hinduisma posmā Šiva ir bijis rietošas saules dievs.

Tādējādi, lai gan kathi ir aizmirsuši savus senākos avotus, viņu vēsture uzrāda ilgu saules godāšanas pēctecību, kas varbūt neatšķiras no kādu citu dienvidrietumu un Vidusāzijas tautu pirmsislāma uz sauli/auglību/atdzimšanu dibinātiem ticējumiem.

Mūsu industrializētajās augsto tehnoloģiju balstītajās dzīvēs solārās pēdējā zvana uguns pielūgsme un kultiska dabas spēku godāšana šķiet tāla. Mēs ne visai domājam par savām attiecībām ar sauli, vien par izvairīšanos no saules iedeguma vai par apģērba izvēli. Tomēr godbijība pret dabas spēkiem ir sena un plaši izplatīta.

Ar sauli, mēnesi, zvaigznēm, ūdeni, zemi, uguni un citiem elementiem ir uzskatāmi rēķinājušās daudzas tautas, un tas ir savijies ar zemkopību, pārvietošanos pa dzīvnieku ganībām, gadalaiku maiņu, auglību un atražošanos. Tā kā saule nodrošina augu augšanu, atdod gaismu tumsai un atgriežas ik rītu no jauna, tā gadu tūkstošiem ir bijusi varena līdzība atjaunotnei, sekmēšanai un auglības veicināšanai.

Kathi tekstīlijās šie simboli un attēli ir bijuši mērķtiecīgi. Tekstīlijas bieži pilda svēti vai sargājoši spēki un saules spēka zīmes. Izšuvumi zemkopju un ganu dzīvēs ir bijuši tik nozīmīgs ikdienas un rituālās dzīves aspekts, ka tādas kā kathi tautas darinātās tekstīlijas bijušas dziļi saistītas ar visiem svarīgajiem pārmaiņu ritiem, dzīves reliģiskajiem un sabiedriskajiem aspektiem. Dabas spēki ir piesaukti, lai nodrošinātu dzīvības uzturētājus, auglību sargājošos spēkus nozīmīgos pārmaiņu, kā dzemdību, kāzu un bēru ritos.

Arheoloģiskas liecības par saules un dabas kultiem ir rodami abās Amerikās, Ēģiptē, Irānā, Dienvideiropā, Indas ielejā un Ķīnā. Turklāt dienvidu un dienvidrietumu Āzijas vēsture ir bagāta ar senām saules godātāju kultūrām. Dievišķotai saulei ir bijuši daudzi vārdi – ‘Ra’ un ‘Aton’ Ēģiptē, ‘Ashur’ un ‘Shamasha’ Babilonijā, ‘Marduk’ Asīrijā, ‘Helios’ grieķiem un ‘Apollo’ romiešiem, ‘Mithra’ post-zoroastriešiem – tas pats, kas vediskais saules dievs ‘Mitra’ (36). Daudzas Divupes Elamas, Babilonijas un Asīrijas agrīnās saules dievības ir bijušas klātas ar uzliktām rozešu, zvaigžņu, kvadrātu, apļu un kāšu krustu zelta plēksnītēm. Šāda prakse bijusi jau 14.gs.pr.m.ē. (37).

Kathi izšuvumu arhaiskais repertuārs ir apkopojis ietekmes no zoroastisma, Divupes, tirdzniecības ar Ēģipti un grieķu un citu Vidusjūras pasaules tautu izkliedes. Daudzi šo kultūru attēli un zīmes ir atbalsojušās ne vien kathi, bet arī citu tautu tekstīlijās, kurām ir bijušas kopīgas saiknes ar Austrumirānu. Solārās uz zvaigžņu zīmes joprojām ir redzamas viscaur Vidusāzijas lauksaimniecības apvidos un ‘Kutch’as daļās, jo cilvēki savus mājokļus un materiālo kultūru rotā ar auglībā pamatotiem solāriem attēliem.

Kathi ir bijuši varbūt senākie izšuvēji Saurāštrā (38), un viņu motīvi ir atbalsojušies saules tempļu kokgriezumos. Kathi saules diski bieži ir attēloti ar alternatīvām ‘koliphul’ (ausekļu) – senu astoņstaru zvaigžņu virknēm, kas tiek saistītas ar saules godāšanu. Starp citiem arhaiskiem attēliem ir koncentriskas saules, lotoszieda variācijas, apļi centrā ar astoņiem stariem, kvadrantos dalīti apļi un kvadrāti, rombi, šahveida raksti, kāšu krusti. Šie motīvi ir rodami viscaur vairāku tautu materiālajā kultūrā ‘Seistan’ā, ‘Bactri’jā un ‘Khorezm’ā, ziemeļu apvidos. Tālāk – sīkāks šo attēlu apskats un daži apsvērumi.

Solārās zīmes. Saule ir vienīgais redzamais dievs, kas izpaužas caur gaismu, mirdzumu, gaismas stariem un ēnu (39). Saules gaismu bieži uzskata par dzīvības, apjēgas un garīgās viedības avotu. Saule ar dienas un nakts palīdzību izrīko laiku, dzīves ritumu. Un ar uguns zeltainās saulei līdzīgās gaismas palīdzību nes gaismu tumsā. Gaisma un sākotnējā uguns pastāv tīrā laikā, un daudzi tic, ka tā ir visa avots. Gaisma un tumsa, uguns un ūdens ir divi poli, kas simbolizē Visumu (40).

Sauli attēlo apļi, un lai gan daudzi no tiem ir solārie tēli, tomēr ne visi. Saules, laika un atdzimšanas priekšstatījumā ir attīstījušās rozetes, krusti apļos, saules galvas uz nūjas veida cilvēka figūrām, riteņi, rati, zirgi un zirgu vilkti rati. Zoroastrismā ‘Asha’, kas dažkārt saukta par Saules Kundzi, dižo gaismu vai mūžīgo patiesību, vienmēr ir attēlota ar apli (41). Indijā senā solārā zīme ir lotosa/ūdensrozes zieds, kas atveras un aizveras līdz ar saules lēktu un rietu. Astoņu ziedlapiņu lotoss jeb aplis, ko sauc par ‘śūnya-mūrti’, izceļas vairāk kā 3000 gadus senajos Rigvedas tekstos (42).

Uz zemes zīmēta Saules dieva astoņu ziedlapiņu lotosa veidā godāšana ir noteikta lielākajā daļā senās sanskrita literatūras (43). Pat mūsdienās daudzas saules rozetes satur astoņas lapiņas vai starus.

‘Kushan’u impērijas laikā, kas starp 500.g.pr.m.ē un mūsu ēras 500.g. pletusies no Afganistānas līdz Indas upei, vietējos zīmju krājumos ienākuši budistu motīvi. Apļveida lotosa un mandalas motīvi ir sajaukušies ar senākiem solāriem/lunāriem/ziedu medaljoniem un parādījušies līdzās citiem attēliem, kas saistīti ar senajiem dabas spēku kultiem. Cauri laikiem solārās zīmes un attēli ir kļuvuši arvien sarežģītāki, pakāpeniski solāro dievību attēlojot cilvēka veidolā. Saules antropomorfie attēli un visi saistītie priekšstati ar indo-grieķiem un kušaniem ienākuši arī Indijā (44).

Vēlāk divpadsmit ziedlapiņu lotoss sākts saistīt ar ‘Sūrya’, uznākošo hindu saules dievu. Turpmāk skaitlis 12 ir kļuvis nozīmīgs kā saistīts ar divpadsmit ‘Ādity’ām jeb ar ‘Sūry’u sastītām dievībām, kas tālāk atbildušas gada divpadsmit mēnešiem (45). Ar laiku daudzi vediskie saules dievi zaudējuši savu solāro dabu un kļuvuši par neatkarīgiem ārju panteona dieviem.

gujarat

Kvadranti. Svastikas ir apļveida saules zīmes attīstījumi un izsaka laiku, telpu un vairošanās spēku. Svastikas ir sena zīme, un atrastie Indas ielejas spiedogi ar tām tiek datēti ar apmēram 2500-1750.g.pr.m.ē. (46). Labās rokas svastika, ko veido divas līnijas, kas krustojas taisnā leņķī, griežas no austrumiem uz rietumiem jeb pret pulksteņrādītāja kustības virzienu. Tā ir gaismas un dienas zīme, un tās četri gali norāda uz sauli – ziemeļos pusnaktī un cilvēku vairošanos; austrumos uz saullēktu un dzīves sākumu; dienvidos uz pusdienlaiku un dzīves plaukumu; rietumos uz saulrietu un nāvi. Vizuāli un ikonogrāfiski svastika saistās ar kvadrantos sadalītu apli un kvadrātu. Stateniski un līmeniski krustotas līnijas iezīmē izšķirošus dzīves cikla virzienus; diagonāli krustojošās – uz divām ekvinokcijām un diviem saulgriežiem, ar to priekšstatot četrus gadalaikus; un abi krustoto diagonāļu virzieni simbolizē četrus gadalaikus un izšķirošos punktus jeb laika un telpas vienību. Būtībā šīs zīmes priekšstata ciklisko domāšanu, kas vērsta uz austrumiem/rietumiem jeb saullēktu/saulrietu kā atražošanās principu (47).

Kārtojums un skaits. Vienkāršas figūras, dalītas četrās vai astoņās vienādās daļās, var priekšstatīt sarežģītus principus. Parasti saules/atražošanās zīmes tiek rādītas ar astoņām vienādām radiālām jeb simetriskām daļām kā astoņziedlapu lotoss un astoņstaru zvaigzne. Kathi tekstīliju galvenais laukums parasti ir dalīts četrās, deviņās vai divpadsmit daļās. Deviņu nodalījumu kompozīciju sauc par ‘nava-khanda’ (deviņdalījumu) (48), un skaitlis 9 Indijā ir augsti zīmīgs attiecībā uz saules dievu. Indijā uzrāda deviņas planētas, un saule ir vienmēr centrā ar astoņām planētām apkārt. Arhaiskie kathi izšuvumi ir pārsteidzoši ģeometriski, kas atspoguļo skaidru filosofisku kārtības izjūtu. Varbūt šo kārtību ir iedvesmojusi zoroastriešu domāšana, kurā ģeometriski modeļi ir veidojuši zemes kārtību, kas norāda uz augstāko Dievišķās kārtības izpausmi (49).

Kāšu krusti un zvaigznāji. Saistītas ar pasargāšanu, šīs zīmes priekšstata saules/uguns gaismas attīrošos spēkus caur saistību ar auglības dievībām, kas vienlaikus ir bijušas solārās/astrālās dievības, kā arī caur gaismas staru stilizētiem attēliem. Svēts spiedogs ar robotu malu astoņstaru zvaigznēm ir atrasts ‘Togolok’as arholoģiskajā vietā Kara-Kum tuksnesī un datēts ar otro tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Ir zinātnieki, kuri šo vietu sauc par zoroastrisma izcelsmes vietu (50). Citi par tajā ietvertiem ceremoniju piederumiem atrod smagus metāla diskus ar robotiem izgrieztiem rombiem, trīsstūriem, zigzag krustiem un saules veidoliem. Uzskata, ka šie objekti nes agrīnus zoroastriešu principus (51) un ir redzami kathu arhaiskajā zīmējumu repertuārā. Kāšu krusti un zigzag malu veidoli ir attēloti asīriešu bareljefu ciļņos uz saules dievību tērpiem, karavīru valkātām jostasvietas drānām un uz kara ierīcēm, kā aplenkuma ierīcēm, uzbrukuma triečiem un kaujasratu bortiem.

Roboti un zigzagoti zīmējumi Divupē ir bijuši labi zināmi dēļ ļaunuma un neveiksmes novēršanas ietekmes (52), ‘Ashur’am, senajam Asīrijas solārajam izvēršoties par karaspēka un karavīru sargu (53). Indijā kāšu krusti tiek dažkārt zīmēti ap māju logiem un virs durvīm veiksmei un Višnu godam, kurš vienlaikus ir bijis solāra dievība, saistīta ar rietošu sauli (54). Kāšu krusti bieži tiek zīmēti kopā ar citiem solāriem/vairošanās un pasargāšanas attēliem un parasti saplūst šahveida salikumos.

kathi_izsuvumi-gujarataa1Gujarat_auseklis_p206253_1gujarati

 

Astoņstaru zvaigznes (ausekļi). Tās dažkārt sauc par magu zvaigznēm. Kā ļoti seni solāri motīvi tās tiek sauktas arī par astoņragu saules attēlu. Daži paraugi tiek datēti ar 4300.g.pr.m.ē. (55). Kathieši ‘koliphul’u jeb astoņstaru zvaigzni ir ieviesuši Saurāštrā. ‘Koliphul’s tiek definēts kā ģeometrisks modelis, kas sastāv no kvadrāta, kas sadalīts deviņos mazākos kvadrātos, kuri tālāk sadalīti trīsstūros (56). Kā jau redzējām, skaitlim ‘deviņi’ ir solāras blakusnozīmes. Divupes kultūrās tiek uzskatīts, ka tas radies Šumerā (57), kur tas saistīts ar babiloniešu/asīriešu auglības dievi Ištaru (Astarti), saules dieva Ašura sievu. Ištara ir saistīta arī ar Venēru, kura tiek uztverta gan kā Rītazvaigzne (Auseklis), gan Vakara zvaigzne – divdabība, kas velk Ištaras saistības paralēles ar vasaras auglību un ziemas kailumu (58). Senie babiloniešu motīvi, kas ir pazīstami ar to sargfunkcijām, ietver ausekli, sešlapiņu rozeti un robotos modeļus, kas visi ir saistīti ar “Divupes panteona galveno dievi” (59). Tērpi, kas rotāti ar zvaigžņveida zelta plēksnīšu aplikācijām un rozetes veida metāla plāksnītēm ir bijuši atļauti tikai asīriešu dieviem un ķēniņiem. Šie attēli pildījuši tērpus ar svētumu un vēlāk parādījušies sasanīdu (Sasanian, m.ē.226-641.g.) austo tekstīliju paraugos. No Irānas šie paraugi sasnieguši Bizantiju un tad izkaisījušies pa Eiropu. …

1. J.M. Nanavati, M.P. Vora, and M.A. Dhaky, The Embroidery and Beadwork of Kutch

and Saurashtra (Gujarat: Dept. of Archeology, 1966), 18.

2. Jyotindra Jain, Folk Art and Culture of Gujarat (Ahmedabad: Shreyas Prakashan,

1980),32-33.

3. Santipriya Mukhopadhyay, Catalog of Embroidered Textiles from Cutch and

Kathiawar in the Indian Museum (Calcutta:, Indian Museum, 1983),14.

4. Jain, Folk Art and Culture ofGujarat, 5.

5. Nanavati, The Embroidery and Beadwork of Kutch and Saurashtra, 83-84.

6. Nanavati, The Embroidery and Beadwork of Kutch and Saurashtra, 17-18.

7. Judy Frater, 1995 Threads of Identity (Ahmedabad: Mapin, 1995), 94.

8. Nanavati, The Embroidery and Beadwork of Kutch and Saurashtra, 17,26,33.

9. Mukhopadhyay, Catalog of Embroidered Textilesfrom Cutch and Kathiawar, 5.

10. Capt. H. Wilberforce-Bell, The History of Kathiawad From the Earliest Times

(London: William Heinemann Publisher, 1916), 6.

11. W. Crooke, The Native Races of India: Races of Northern India (Delhi: Cosmo

Publications, reprint 1973),4-5.

12. Crooke, The Native Races of India: Races of North ern India, 5.

13. Mukhopadhyay, Catalog of Embroidered Textiles from Cutch and Kathiawar in the

Indian Museum,.3-4.

14. Mukhopadhyay, Catalog of Embroidered Textiles from Cutch and Kathiawar in the

Indian Museum,. 4.

15. Edward Balfour, ed., Cyclopedia of India, Vol. III (Graz: Akademische Druck, reprint

1967),521.

16. Mukhopadhyay, Catalog of Embroidered Textiles from Cutch and Kathiawar in the

Indian Museum, 3-4.

17. Wilberforce-Bell, The History of Kathiawad From the Earliest Times, 1.

18. E. D. Phillips, The Royal Hordes (London: Thames and Hudson, 1965),42.

19. Lalta Prasad Pandey, Sun-Worship in Ancient India (Delhi: Motilal Banarsidass,

1971),226,230.

20. Balfour, ed., Cyclopedia of India, Vol. I, 240.

21. Wilberforce-Bell, The History ofKathiawad From the Earliest Times, 6.

22. Balfour, ed., Cyclopedia of India , Vol. II, 768.

23. Pandey, Sun-Worship in Ancient India, 125, 184.

24. James R. Russell, “The Sun in Zoroastrian Culture”, The Sun: Symbol of Power and

Life, Madangheet Singh, ed. (New York: Harry N. Abrams, Inc. 1993),242.

25. Jain, Folk Art and Culture of Gujarat (Ahmedabad: Shreyas Prakashan, 1980), 82.

26. Balfour, ed., Cyclopedia of India, Vol. III, 521.

27. Crooke, The Native Races of India: Races of Northern India, Vol. III, 179.

28. Balfour, ed., Cyclopedia of India, Vol. III, 555.

29. Balfour, ed., Cyclopedia of India, Vol. I, 494.

30. H.T. Lambrick, Sind Before the Muslim Conquest (Hyderabad: Sindhi Adabi Board,

1973), 113-115 and 23- 23 for details of peoples and migrations.

31. Crooke, The Native Races of India: Races of Northern India, Vol. III, 178.

32. Balfour, ed., Cyclopedia of India, Vol. II, 556.

33. Balfour, ed., Cyclopedia of India, Vol. II, 521 and Vol. III, 349.

34. Balfour, ed., Cyclopedia of India, Vol. I, 241.

35. Lieut.-Col. James Tod, Annals and Antiquities of Rajasthan, Vol. I, (Delhi: D.K.

Publishers,reprint 1993), 131, 134.

36. Pandey, Sun- Worship in Ancient India, 1.

37. Leo A. Oppenheim, “The Golden Garments of the Gods”, Journal of Near Eastern

Studies, 8, (Chicago: University of Chicago Press, 1949),172-193.

38. Nanavati, The Embroidery and Beadwork of Kutch and Saurashtra, 18.

39. Sheo Bahadur Singh, “Surya: Universal Sun God”, Arts of Asia, Nov.!Dec. (Hong

Kong: 1994),87.

40. Karl Jetmar, Cultures of Hindukush (Wiesbaden: Franz Steiner Verlag, 1974), 16.

41. Herman Vahramian, 1996 “Lady Sun”, FMR, 80 (Milan: 1996), 120.

42. Madangheet Singh, The Sun: Symbol of Power and Life (New York: Harry N.

Abrams, 1993), 179.

43. Stella Kramrisch, Unknown India: Ritual Art in Tribe and Village Philadelphia:

Philadelphia Museum of Art, 1968),65.

44. Shakti M. Gupta, Surya: The Sun God (Bombay: Somaiya Publications, 1977),4-5.

45. Gupta, Surya: The Sun God, 5, 14.

46. Pandey, Sun- Worship in Ancient India, 3-4.

47. Dieter and Reinhold Schletzer, Old Silver Jewellery of the Turkoman translated by

Paul Knight, (Berlin: Dietrich Reimer Verlag, 1984) See 36- 40.

48. John Irwin and Margaret Hall, Indian Embroideries, Vol. II. (Ahmedabad: Calico

Museum, 1973),22.

49. Jetmar, Cultures of Hindu kush, 13.

50. Victor I. Sarianidi, Die Kunst des Alten Afghanistan (Leipzig: 1986), 204, fig 10-3.

51. Sarianidi, Die Kunst des Alten Afghanistan, 209, fig. 15.

52. Oppenheim, Journal of Near Eastern Studies, (8), 190.

53. Morris Jastrow Jr., Aspects of Religious Belief and Practice in Babylonia and Assyria

(New York: Benjamin Blom, reprint 1971),52.

54. William Tyler Olcott, Sun Lore of All Ages (New York: G.P. Putnam’s, 1914), 163.

55. Ahmad Hasan Dani, “The Sun God in South Asia” The Sun: Symbol of Power and

Life, Madangheet Singh ed., (New York: Harry N. Abrams, 1993), 153-155.

56. Irwin and Hall, Indian Embroideries, Vol. 11,211.

57. Jastrow, Aspects of Religious Belief and Practice in Babylonia and Assyria, 217-218.

58. Jastrow, Aspects of Religious Belief and Practice in Babylonia and Assyria, 69.

59. Oppenheim, Journal of Near Eastern Studies, (8), 191.

60. Oppenheim, Journal of Near Eastern Studies, (8), 191.

61. Encyclopedia Brittanica: Central Asian Arts- Kushan:

http://www.britannica.com/bcom/eb/article/5/0.5716.108785+ 1 + 106127, OO.html

62. Frater, Threads of Identity, 162.

63. Sven Castenfeldt, “A Pre-Muslim Temple in Kafiristan”, Proceedings of the Second

Hindukush Cultural Conference (Karachi: Oxford University Press, 1996), 109-114

64. Castenfeldt, Proceedings of the Second Hindukush Cultural Conferenc,e 116.

65. G. P. Snesarev, “Remnants of Pre-Islamic Beliefs and Rituals Among the Khorezm

Uzbeks”,Part 8, Soviet Anthropology and Archeology(13) No.1, (White Plains:

International Arts and Sciences Press, 1974), 14- 22.

66. Irwin and Hall, Indian Embroideries, Vol. 11,210.

67. Frater, Threads of Identity, 208.

68. Balfour, ed., Cyclopedia of India , Vol. I, 1167.

69. Snesarev, Part 5, Soviet Anthropology and Archeology(ll) No.3, 244.

70. Jetmar, Cultures of Hindukush, 32.

71. Gerd Gropp, “Thus Spake Zarathustra?” Hali (74) p. 96.

72. Schletzer, Old Silver Jewellery o/the Turkoman, 24.

73. Victoria Z. Rivers, The Shining Cloth (London: Thames and Hudson, 1999), 63-67.

74. Russell, The Sun: Symbol of Power and Life, 242.

75. Pandey, Sun-Worship in Ancient India, 126.

76. Snesarev, Part 8, Soviet Anthropology and Archeology, (13) No.2, 5-6.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s