Latvieši. Vai tiešām Hindukuša dienvidu nogāzēs un Saurāštras=Kathiavaras=Lātas pussalā Indijas rietumos dzīvo vēl citas latviešu brāļu tautas?

(Kas ir latvietis un kāpēc viņš pasaulei vajadzīgs.

Varbūt kaut kur Romā
Citādāk domā
Un zina jo tieši,
Kas ir latvieši.
Varbūt Vašingtonā
Skan klusi fonā
Trīs balstiņas sūras
Pie dzintara jūras.
Varbūt kaut kur Ganā
Matīsiņš gana,
Varbūt Amsterdamā
Par cūku lamā.
Varbūt Sibīrijā
Kuļ bāliņi rijā,
Pie mums tie ir tvaiki,
Tādi bij` laiki.
G. Godiņš, U.Stabulnieks, I.Akurātere.

Šis rakstu darbs ir viscaur kompilācija, atlasot un tulkojot lielākoties internetā gūstamus tekstus. Tas nozīmē arī risku uzrauties uz vāji pamatotiem apgalvojumiem, cerams, ne tīšiem viltojumiem, tomēr esmu pārliecināts, ka manam uzdevumam – iesaistīt lasītājus domāšanā un, ļoti vēlams, tālākā pētīšanā, tas var kalpot labi.
Beigās ir 419 gudžaratī dialekta – latviešu radniecīgu vārdu vārdnīca, kur iespējams, sniedzot arī vārdu sanskrita variantus.

Ļoti gaidu komentārus, apsolu kā vienmēr akceptēt visus godprātīgos; ceru ieinteresēt apstiprinošiem/noliedzošiem pētījumiem zinātniekus.

Der ieskatīties arī http://baltutautas.lv/raksti/1/kada-mele-mes-runajam
Ivars Līdaka)

Sanskritā ‘lāṭa – kā bērns, rīkojas kā bērns, pļāpīgs, muļķīgs, bērnišķīgs (vientiesīgs, lētticīgs);
lathi – nūja, runga, steks, spieķis
gudžaratī ‘læt’ – tieva aukla no astriem; ieradums, raksturīga īpašība’;
lætto – apvidus, læthædvu – stomīties, sabojāties, lati – tirgus;
latta – sitiens.

Eiropas Læti.

No ‘Rietumeiropas hronikas par baltu apdzīvotām zemēm’. Ē. Mugurēvičs (Bartolomeja Angļa; ‘De proprietatibus rerum’ ; lib.XV; Capitulum LXXXVII), Bērtulis Glanvills) – Skitijas Letonija ((Lettonia Scithie) – par Skitiju apzīmēja plašu Austrumeiropas teritoriju jau no 1.g.t.pr.Kr., kad to pārpludināja dažādas klejotājciltis, vispirms irāņu etnosam piederīgie skiti, tad sarmati u.c., ko antīkie autori dēvēja par barbariem. Šīs teritorijas apzīmējumu ‘Skitija’, neraugoties uz etniskajām izmaiņām, pārņēma arī agro viduslaiku autori (LM VII, 1999-2000). Vietā būtu vēl atšķirt no skitiem sakus un/jeb sarmatus) ir province, kuras tauta, saukta par letiem (Lettuni), ir spēcīgi un stipri, kareivīgi un nikni pagāni.

1_Ptolemy_Basilica_Sarmatia_Krima_100231a1. Ptolemaei Basilici (βασιλιχοι) Sarmatae (augšā pa kreisi).

No ‘Commentationes Societatis Regiae Scientiarum Gottingensis’, XII, Joann.Christian.Dieterich – Basilici (βασιλιχοι) Sarmatae (kropļots Basiliscaei) Ptolemaeo, religuis auctoribus Basilii et Basilei item Basilidae dicti, A.circ. 81 ante Christ. nat omnium Sarmatarum primi in Europam discesserunt (§.28). Strabonis tempore Basilei cum Georgis suis et Jazyges australia inde a Tanai ac Maeoti ad Tyram fere vsgue habitarunt (§.34 et 40). Plinius primus est, qui Basileios, siue vt ab eo vocantur, Basilidas inter septentrionales Sarmatas, qui hodiernam Russiam minorem et vlteriora etiam incoluerunt, commemorat (§.48). Ptolemaeus denique Basileos, s. vt ab eo vocantur, Basilicos, in Asia sua septentrionali, qua in occasum spectat, ideoque in Europae suae septentrionalis confinio, collocauit. Quoniam tamen eorum sedes fontibus fluminis Rha, id est Wolgae, et proximo in ortum a fontibus cursui subiacere tradidit – fontes autem Wolgae non magis, quam totus fluuii huius tractus superior non Asiae, sed Europae, ex ipsius etiam Ptolemaei mente, si quidem ad verum reductatur (§.57), vindicandi sunt; clarissime patet, Ptolemaei Basilicos Sarmatas Europaeis Sarmatis, non Asiaticis, esse annumerandos. Verum quidquit id est, Ptolemaei Basilici Sarmatae, quoniam fontibus ac superiori tractui fluminis Rha in austrum assederant, septentrionalia gubernii Smolensk, totum gubernium Moskwa et vlteriora fortasse etiam inde in ortum incoluerunt- ita quidem, vt Pagiritas et Aorsos, gentiles suos, in occasum versus attingerent.)

2_Roman_Empire_125g2. Sarmati, venedi, aisti.

No ‘Géographie ancienne historique et comparée des Gaules cisalpine et transalpine’. Charles-Athanase Walckenaer. Tome II. 1839.- Saskaņā ar Diokletiānu … ‘Eumènes’ savā publiskajā runā par ‘Constantius Chlorus’ teicis, ka čamavi (Chamaves) un frīzi (Frisiens) tikuši pārvietoti uz Galliju un kļuvuši par zemniekiem; un, visbeidzot, ar (Romas imperatora) Maksimiāna rīkojumu neapstrādātās zemes un ‘Nerviens Tréviriens’ tikušas apdzīvotas ar letiem (Lètes) un frankiem (Ex Panegyrico Eumenii in Constantium, cap. IX un XXI. – Rec. des Hist. de France, tom. I, p. 714). Šīs kolonijas sākumā bijušas pārāk mazas, lai dotu jaunus nosaukumus kantonam, kurā viņi dzīvoja. Tomēr šī jaunā Gallijas kolonija bija izveidota, 293. un 294. gadā ļoti maza; ir iespējams, ka šie leti bija sarmatu vai sauromatu (Sarmates, Sauromates) cilts, bez tam ‘Ausone’ savā dzejolī minējis …:
“Arvaque Sauromatum nuper metata colonis” (Auson., Precatio v. 31, p. 292 (332). – Id. de Mosella, X, V. et 9, p. 298 et 299 (334), edit. ad usum Delph., 1730, in-4.).
Saskaņā ar ‘l’abbe Dubos’ minējumu, šķiet, ka vārds ‘Lœti’, kas atvasināts no ‘Lœtus’, ticis izmantots, lai apzīmētu visas barbaru tautas, kas karojušas Romas imperatora dienestā, vai kas naturalizējušās vai bijuši impērijas iedzīvotāji; tomēr tad vajadzētu atrast dažādās vietās gallu batavu lætus (bataves – pie Reinas), teitoņu (teutons) lætus utt. Tomēr ‘Zosyme’, runājot par tirānu ‘Magnentius’ (Magnence) (Zosym, Hist, lib. II, 134. lpp.), ir teicis: “viņš bija ārvalstu izcelsmes un dzīvoja starp lætiem, gallu tautu”. Šis fragments, un jāteic, l’abbe Dubos to ir ziņojis ar lielu sirsnību, taču viņš nav paskaidrojis apmierinoši.
(Dubos, Hist. critique de l’établissement de la Monarchie française dans la Gaule, tom. I, p. 142). Ammianus (d’Ammien Marcellin) ir piekritis ‘Zosyme’ un pierādījis, ka læti bijuši īpaša ģermāņu tauta, jo šis vēsturnieks (lib. XVI, cap. II), teicis, ka barbari pārsteiguši lætus ‘Lugdunum dans la Batavie’. “Læti barbari invasere Lugdunum incautam.” ‘D. Bouquet’ (Rec. des hist. de France, tom. I, p. 440) ir ļoti labi novērojis, ka vārdu ‘ Læti’ nevar iegūt no īpašības vārda.

3_Germano-sarmat_pMJGK59

3. Ģermāņu sarmati

4_Gallia_letes_1685_002756a

4. Letu leģionāru kolonija Romas impērijā.

Auxiliary Calvary attack armored men and horses: the cataphract Roxolan cavalry. From Casts (#93-4) now in the Museo della Civiltà Romana, Rome. Compare Cichorius Pl. XXVIII, scene 37 and Coarelli Pl. 38. Ref: RBU2011.7047

Auxiliary Calvary attack armored men and horses: the cataphract Roxolan cavalry.
From Casts (#93-4) now in the Museo della Civiltà Romana, Rome.
Compare Cichorius Pl. XXVIII, scene 37 and Coarelli Pl. 38. Ref: RBU2011.7047

5. Sarmati no kreisās – Romas leģionāri.

Сарматы – sengrieķu Σαρμάται — agrā dzelzs laikmeta (6-4.gs.pr.m.ē.) tauta, kas sastāvējusi no indoirāņu klejotāju ciltīm, apdzīvojusi stepes no Tisas un Donavas ūdensšķirtnes līdz Arāla jūrai. Kā uzskata pētnieki, sarmatus ar nosaukumu ‘sauromati’ pirmoreiz minējis Herodots, kurš vēstījis- “Kad šķērso ‘Tanais’as upi (Dona), tur jau ir nevis skitu zeme, bet sauromatu”. Kā uzskata N.Lisenko, kopš Marka Vipsanija Agripas kartes sastādīšanas (1.gs.pr.m.ē.) etnonīmi ‘sauromati’ un ‘sarmati’ ir lietoti kā sinonīmi.

Antīkie autori pie sarmatiem pieskaitījuši aorsus, jazigus, sirakus, alanus, roksolanus, sai.

Kā vēsta Diodors, sarmati, kas apmetušies pie Tanaisas upes, turp pārvietoti no Medijas (II. 43). Arī Plīnijs ir vēstījis, ka sarmati ir līdzīgi mediešiem.

Hēdodots ir teicis, ka sarmati cēlušies no amazonēm, kuras precējušās ar skitu jaunekļiem, kuri kopā ar sievām pārcēlušies “uz austrumiem no Tanaisas trīs dienu attālumā ziemeļu vēja virzienā”.

Tomēr, runājot par pašu skitu izcelšanos, Hērodots ir teicis, ka “skitus-klejotājus”, kas dzīvojuši Āzijā, ir izspieduši masageti, un pārgājuši Araksas (Oxus, Amu Darja) upi viņi aizgājuši uz Kimērijas zemi, pie tam nepārliecināti pieskaitot pašus masagetus tiem pašiem skitiem. Tāpat Hērodots ir teicis, ka sauromatu valoda ir skitiska, “bet viņi tajā sensenis runā ar kļūdām”. Dārija iebrukuma laikā Skitijā sarmati ir atbalstījuši skitus un bijuši daļa no skitu valdnieka karaspēka.

Ir vēl cita versija par nosaukuma ‘sarmati’ izcelsmi, ko I.Markvarts ir attiecinājis uz vienu no Traetaona dēliem Avestas nostāstā par Sairimu (sairimanąm – sairimi), Tūru (tūiriiānąm – tūri; pirms 1.gadu tūkst.pr.m.ē., tā iesaukta daļa austrumirāņu vietējo nometnieku saku (Kazahstānas un Sibīrijas dienvidrietumu apdzīvotāju pašnosaukums) cilšu, kuras pieņēmušas ganu lopkopju klejotāju dzīvesveidu) un Arju (Ārijs, airiiānąm – āriji). Firdousi savā ‘Šahnamē‘ raksta, ka Salmu (Sairima) īpašumā nonākuši rietumi, Turu īpašumā Čin’a (Avestas apgabals) un Turāna, bet Iredžu (Ārjas) īpašumā Irāna.

3.gs.pr.m.ē. sarmatu un skitu draudzīgās attiecības nomainījis naids, un sarmati uzbrukuši Skitijai. Jauno sarmatu apvienību agresīvais kareivīgums ir sakritis ar skitu valsts pavājināšanos. 4.gs.pr.m.ē. beigās skitus ir sakāvis Trāķijas valdnieks Līsimahs. Trāķieši un galatu ķeltu ciltis ir spiedušas skitus no rietumiem. Neveiksmīgo karu iznākums ir bijis saimniecības pagrimums un agrāk iekaroto zemju un cilšu atkrišana.

Lūkiāna stāstā ‘Toksaris vai draudzība’ skiti Dandamis un Amizoks pārbauda savu uzticību draudzībai smagos sarmatu uzbrukumos. “Pēkšņi mūsu zemei uzbruka sarmati, desmit tūkstoš jātnieku, – stāsta Toksaris, – bet kājnieku esot bijis trīsreiz vairāk. Bet tā kā uzbrukums bija pēkšņs, tad visi metās bēgt, daudzi drosmīgie tika nogalināti, citi aizvesti dzīvi … Sarmati tūlīt sāka sadzīt laupījumu, savākt gūstekņu barus, laupīt teltis, tie ieguva daudz pajūgu ar visu, kas tajos bij.”.

Nemitīgie sirojumi un pakāpeniska skitu teritorijas sagrābšana beidzās ar sarmatu cilšu masveidīgu pārcelšanos uz Melnās jūras ziemeļu piekrasti.

Pomponijs Mela savā aprakstā izmantojis romiešu jūras ekspedīcijas ziņas, kura sasniegusi Jutlandes pussalu (Kimbru p.; tagad Dānija) mūsu ēras 5.gadā. Austrumos no Elbas no visām ģermāņu ciltīm dzīvojuši tikai hermioni, bet Pomponijs nav zinājis par to austrumu kaimiņiem, acīmredzot pieņemot, ka tie ir sarmati, jo tas bija uz Romas impērijas robežām ar tagadējo Ungāriju, un šo etnonīmu piedēvēja visām neģermāņu ciltīm ziemeļos no Donavas un austrumos no Elbas.

Mūsu ēras sākumā sākās Lielās pārceļošanas (tautu staigāšanas) laiks, kura aizsācēji, kā uzskata pētnieki, bijuši huņņi. Ammians Marcellins (m.ē. 330—400.g.), vēsta, ka huņņu cilts dzīvo aiz Meotijas ezera (Azovas jūra) uz Ledus okeāna pusi; ka viņi ir pienākuši līdz alanu – seno masagetu – zemei. Pašus alanus Marcellins izvieto austrumos no Tanaisas (Donas) upes neizmērojamos skitu tuksnešu plašumos, bet sarmatus ziemeļos no Istras (Donavas), sakot, ka Donava, ko pilda pieteku ūdeņi, tek garām sauromatiem, kuru apgabals sniedzas līdz Tanaisai. Redzams, Ammians Marcellins atšķir sauromatus no alaniem.

Aurelijs Viktors darbā ‘Par cēzariem’ raksta, ka Konstanta pasludināšanas par ķeizaru laikā (ap 320—350.g.) ir sagrauti gotu un sarmatu karapulki. Sokrāts Sholastiķis vēsta, ka Valentiāna nāves gadā (321—375.g.) sarmati ir uzbrukuši Romas impērijai, šķērsojot Donavu Recijas apgabalā.

Starp 370. un 380.gadu huņņi grauj ostrogotus, bet pirms tam, kā vēsta gotu izcelsmes Romas vēsturnieks Jordans, šķērsojuši Azovas jūru, ir pakļāvuši alanus, novājinot tos ar biežām sadursmēm.

Sarmatu valodas pārņēmēji ir osetīni, kuri senči alani ir bijuši daļas no sarmatu ciltīm apkopojums.

Klaudijs Ptolemejs savā apcerējumā ‘Ģeogrāfijas rokasgrāmata’ ir rakstījis par Eiropas un Āzijas Sarmatijām, par kuru kopējo robežu pieņēmis Donas upi.

Sarmati pēc Eiropas Sarmatijas iekarošanas ieguvuši vienas no senās pasaules varenajām tautām slavu. Visa Austrumeiropa kopā ar Kaukāzu ieguvusi nosaukumu Sarmatija. Nodibinājuši savu valdīšanu Eiropas stepēs, sarmati ir sākuši iedibināt mierīgu sadarbību ar zemkopju tautām, ņēmuši savā aizstāvībā starptautisko tirdzniecību un Melnā jūras piekrastes grieķu pilsētas. Sarmatu cilšu politiskas savienības likušas ar sevi rēķināties tuviem un tāliem kaimiņiem no Ķīnas līdz Romas impērijai.

Sarmatu rietumu ciltis – roksolani un jazigi – aizņēmuši Melnās jūras ziemeļu piekrasti. Ap 125.g.pr.m.ē. viņi izveidojuši varenu, lai gan ne visai noturīgu federāciju, kuras rašanos izskaidro ar nepieciešamību turēties pret austrumsarmatu cilšu spiedienu. Domājams, tā ir bijusi agrīna klejotājiem tipiska valsts ar valdošo sarmatu cilti priekšgalā. Tomēr atkārtot skitu valstisko pieredzi rietumsarmatiem nav izdevies – kopš 1.gs.pr.m.ē. vidus tie ir darbojušies kā divas patstāvīgas savienības. Stepēs starp Donu un Dņepru ir klejojuši roksolani, rietumos no viņiem – starp Dņepru un Donavu dzīvojuši jazigi.

https://de.wikipedia.org/wiki/Sarmaten – sarmati, saukti arī par sauromatiem, ir bijusi vairāku irāņu jātniektautu cilšu konfederācija, ko antīkie rakstītie avoti pirmoreiz minējuši 513.g.pr.m.ē. Sarmati acīmredzami bijuši radniecīgi skitiem un 6.gs.pr.m.ē līdz m.ē. 4.gs. apdzīvojuši vēlākās Dienvidkrievijas un Ukrainas stepju apvidus, kurus vispirms senie grieķi, vēlāk romieši apzīmējuši par Sarmatiju. Kā liecina neskaitāmi apbedījumi, ap 3.gs.pr.m.ē. sarmati no turienes izspieduši jeb nomainījuši skitus..

Sarmatu valoda ir piederējusi pie indoeiropiešu valodu ģimenes ziemeļirāņu vai vidusirāņu grupas un vēl ir dzīva osetu tautu grupā Kaukāzā. Ap m.ē. 370.g. no huņņu spiediena no austrumiem un ar to aizsāktās tautu staigāšanas uz rietumiem irdenā sarmatu cilšu savienība sadalījusies.

Padomju vēsturnieks Boriss D.Grekovs 1947.g. pamatojoties uz atradumiem kurgānu apbedījumos ir definējis viendabīgu stepes klejotāju kultūru, kas no Melnās jūras pletusies austrumos līdz Volgai ar galvenajiem atradumiem Kardajelovas un Černajas apmetnēs pie Urālas upes. Grekova laika skala saskan ar lielāko daļu antīko avotu un noder arī kā orientieris-

  1. sauromati (6-5.gs.pr.m.ē.);
  2. agrīnie sarmati (4-2.gs.pr.m.ē.);
  3. vidus sarmati (spätes 2.gs.pr.m.ē. beigas līdz m.ē. 2.gs.beigām);
  4. vēlīnie sarmati (m.ē. 2.gs.beigas līdz 4.gs.)

… Pašlaik par ticamu tiek pieņemts, ka sauromati ir bijuši sarmatu senči, varbūt tas ir viņu agrākais pašnosaukums.

4.gs.pr.m.ē. laikā sauromatu kultūra, domājams, ir mainījusies. Iespējams, stepes klejotājiem ir sācis trūkt pļavu ganību, klāt spiežoties jaunām grupām no Urālu kalniem un taigas, tostarp masagetiem, kuri savukārt bijuši saistīti ar sakiem. Sabiedrības pārmaiņās, kā arī ar migrāciju tad ir veidojušies sarmati. Pie Ilek’as upes Dienvidurālos kurgānu uzkalnos ir atrasti bagātīgi aprīkoti, acīmredzami augstāku slāņu piederīgo apbedījumi. Tiek uzskatīts, ka šis apvidus ir bijis sarmatu centrs.

Hērodots savā ‘Vēsturē’ (4.21-117) ir atzīmējis, ka sauromati esot cēlušies no kādas skitu un amazoņu sajaukšanās. Tas varētu sakrist ar sieviešu augsto stāvokli, kā arī ar to kareivīgo ietērpu agrīnajā sarmatu sabiedrībā, ko rāda sieviešu kurgānapbedījumi ar ieroču līdzdevumu un vērtīgu tērpu. Maķedoniešu rakstnieks Polyainos‘ ap m.ē. 165.g. vēsta kā sarmatu ķēniņiene ‘Amage 3.gs.pr.m.ē. pašrocīgi uzvarējusi Krimas skitu valdnieku.

Sarmatu ciltis bieži uzbrukušas Romas impērijai, ar ko robežojušās, vēlāk tās daudzkārt vervētas kā palīgkaraspēks un karojušas kā smagā kavalērija dažādos romiešu leģionos. Romiešu vēsturnieks Cassius Dio (155–235) ir ziņojis, kā sarmatu jazigu cilts m.ē. 175.g. pirmajā markomannu karā pie Donavas ziemeļu ietekas Melnajā jūrā cietusi sakāvi pret romiešiem. Sekojošā pamiera ietvaros ķeizars Marks Aurēlijs ir no jazigu ķēniņa ‘Zanticus’ kā ķīlu pieprasījis 8000 vīru jātnieku karaspēku, no kura 5500 tūlīt pārcelti uz Romas provinci Britānijā. Bremetennacum‘ā (Ribchester, Lancashire) šie sarmati kā Romas ‘Legion VI Victrix’ ir likti Hadriana sienu aizsardzībā pret skotu ‘picti.

No 3.gs. sarmati ir nometināti visā Romas impērijā, karojuši ar savām smagajām dzelzs bruņām romiešu armijās un bieži ieguvuši Romas valsts pilsonību. Romas valsts rokasgrāmatā ‘Notitia Dignitatum (starp m.ē. 425 un 433.g.) vien Gallijā un Itālijā nosaukti 18 sarmatu apmetņu centri. Arī Tīringā atrodas sarmatu apmetnes. Arī Lejasreinā ir bijis izvietots sarmatu karaspēks, piem., romiešu Geldubas cietoksnī tagadējās Krēfeldas vietā. Tomēr m.ē. 334.g. ķeizara Konstantina uzdevumā romiešu karaspēks ir sekmīgi gājis pret sarmatu apmetņu apvidiem. Budapeštas tuvumā ir atrasts vēlīnas sarmatu keramikas centrs.

Biedinoši ir bijuši sarmatu bruņās tērptie jātnieki šķēpneši, kuri lietojuši līdz 4m garus abroku uzbrukuma šķēpus, un kuri ir viduslaiku bruņinieku prototips. Slaveni bijuši arī sarmatu jātnieki strēlnieki, kas ar tālas sniedzamības un liela caursites spēka salikta (kompozīta) materiāla lokiem (Reflexbögen) spējuši šaut, pat atpakaļ pagriezušies. Iedarbīga sarmatu cilšu taktika ir bijusi pretinieku iemānīt slēpnī ar viltus atkāpšanos.

Sarmati kopumā nav bijusi vienota tauta, bet sastāvējuši no daudzām tautu grupām un ciltīm, kuras saistījis kopējs kultūras redzesloks.

Aorsi (Aorsen) ir bijusi lielākā no sarmatu ciltīm. Pēc nošķiršanās no sarmatu cilšu federācijas tie ir apmetušies ziemeļos no Bosfora impērijas un drīz iekarojuši visu Ukrainu, Baltkrieviju un Krievijas apvidus līdz Novgorodai. Mūsu ēras 3.gs. viņus galīgi sakāvuši goti.

Jazigi (Jazygen, latīn. Iazyges) sākotnēji apmetušies rietumos no Donas upes Melnās jūras piekrastē. Viņu koloniju starp Donavu un tās pieteku Tisu ir papildus pieprasījusi Roma, lai iedzītu ķīli starp ģermāņu un daku teritorijām. 5500 vīri no viņu kavalērijas tikuši izvietoti Romas dienestā Britānijā.

Alani (Alanen) no 2.gs.pr.m.ē. ir konstatējami Ziemeļkazahstānā un Kaspijas jūras ziemeļaustrumos, pēc tam tie no m.ē. 1.gs. vidus virzās uz Dienvidkrievijas stepēm starp Volgu un Donu. Kā pašu cilšu apvienība tie ir pastāvējuši ilgāk par sarmatiem un vēlākos laikus uzņēmuši arī citus kultūras elementus. Daļa no alaniem pievienojušies vandāļu tautas staigāšanai un ar tiem 5.gs. nokļuvuši Āfrikā. 9.gs. Kubaņas apvidū un Ziemeļkaukāzā izveidojusies alanu valsts, ko pēc dažiem gadsimtiem kristianizējuši Bizantijas misionāri. Ar mongoļu iebrukumu 13.gs. šī alanu ķēniņvalsts tikusi sagrauta, un daži tūkstoši alanu izdzīti uz Ungāriju.

Roksolani (Roxolanen) sākotnēji apmetušies rietumos no Donas upes tagadējās Ukrainas stepēs. No m.ē. 1.gs. tie apmetušies ziemeļos no Donavas un atkārtoti uzbrukuši Romas provincei ‘Moesia.

Siraki (Siraken) skaita ziņā ir bijusi mazākā sarmatu cilts un sākotnēji apmetusies Kazahstānā. 5.gs.pr.m.ē. tā ir pārceļojusi uz apvidu ziemeļos no Melnās jūras un 4.gs.pr.m.ē. beigās apmetusies starp Donu un Kaukāzu, kur ieguvusi kundzību pār Kubaņas apgabalu. Sirakiem ir bijušas dzīvas attiecības ar Bosfora impēriju, un daudzi no viņiem ir atmetuši savu pusklejotāju dzīves veidu, kļuvuši par nometniekiem un pārņēmuši grieķu kultūru un valodu.

Maioti (Maioten) pretstatā sarmatu klejotāju ciltīm ir bijuši nometnieki zemkopji, starp citu, Krievijas Tamaņas pussalā (iepretim Krimai austrumos) un Kaukāza apvidū, arī stiprā grieķu kultūras ietekmē.

Bez nosauktajām tautgrupām ir bijuši vēl masageti (Massagete, saki (Saken), kā arī daudzas mazākas sarmatu ciltis (varbūt arī borani (Boraner); vēl “sieviešu pārvaldītie” (Gynaecocratumeni), kurus minējia Pomponius Mela un Plinius Vecākais, un kas dzīvojuši Azovas jūras apkārtnē un uzskatīti par amazoņu dzīvesbiedriem).

https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/03/latviesi-vai-tiesam-hindukusa-dienvidu-nogazes-un-saurastraskathiavaraslatas-pussala-indijas-rietumos-dzivo-vel-citas-latviesu-bralu-tautas/No ‘Géographie ancienne historique et comparée des Gaules cisalpine et transalpine’. Charles-Athanase Walckenaer. Tome II. 1839.- Saskaņā ar Diokletiānu … ‘Eumènes’ savā publiskajā runā par ‘Constantius Chlorus’ teicis, ka čamavi (Chamaves) un frīzi (Frisiens) tikuši pārvietoti uz Galliju un kļuvuši par zemniekiem; un, visbeidzot, ar (Romas imperatora) Maksimiāna rīkojumu neapstrādātās zemes un ‘Nerviens Tréviriens’ tikušas apdzīvotas ar letiem (Lètes) un frankiem (Ex Panegyrico Eumenii in Constantium, cap. IX un XXI. – Rec. des Hist. de France, tom. I, p. 714). Šīs kolonijas sākumā bijušas pārāk mazas, lai dotu jaunus nosaukumus kantonam, kurā viņi dzīvoja. Tomēr šī jaunā Gallijas kolonija bija izveidota, 293. un 294. gadā ļoti maza; ir iespējams, ka šie leti bija sarmatu vai sauromatu (Sarmates, Sauromates) cilts, bez tam ‘Ausone’ savā dzejolī minējis …:
“Arvaque Sauromatum nuper metata colonis” (Auson., Precatio v. 31, p. 292 (332). – Id. de Mosella, X, V. et 9, p. 298 et 299 (334), edit. ad usum Delph., 1730, in-4.).
Saskaņā ar ‘l’abbe Dubos’ minējumu, šķiet, ka vārds ‘Lœti’, kas atvasināts no ‘Lœtus’, ticis izmantots, lai apzīmētu visas barbaru tautas, kas karojušas Romas imperatora dienestā, vai kas naturalizējušās vai bijuši impērijas iedzīvotāji; tomēr tad vajadzētu atrast dažādās vietās gallu batavu lætus (bataves – pie Reinas), teitoņu (teutons) lætus utt. Tomēr ‘Zosyme’, runājot par tirānu ‘Magnentius’ (Magnence) (Zosym, Hist, lib. II, 134. lpp.), ir teicis: “viņš bija ārvalstu izcelsmes un dzīvoja starp lætiem, gallu tautu”. Šis fragments, un jāteic, l’abbe Dubos to ir ziņojis ar lielu sirsnību, taču viņš nav paskaidrojis apmierinoši.
(Dubos, Hist. critique de l’établissement de la Monarchie française dans la Gaule, tom. I, p. 142). Ammianus (d’Ammien Marcellin) ir piekritis ‘Zosyme’ un pierādījis, ka læti bijuši īpaša ģermāņu tauta, jo šis vēsturnieks (lib. XVI, cap. II), teicis, ka barbari pārsteiguši lætus ‘Lugdunum dans la Batavie’. “Læti barbari invasere Lugdunum incautam.” ‘D. Bouquet’ (Rec. des hist. de France, tom. I, p. 440) ir ļoti labi novērojis, ka vārdu ‘ Læti’ nevar iegūt no īpašības vārda.

Reflection_of_European_Sarmatia_in_early_cartography_Viktoras_Lukosevicius

Lietuva kā ģeogrāfiska teritorija ir pastāvējusi ne gadsimtu, bet daudzus gadsimtus, tajos laikos tā ir bijusi iezīmēta kā Eiropas Sarmatija (Sarmatia), tā ka lietuvieši un sarmati ir viena tauta. Sarmatija ir mūsu valsts priekšvēsture, un šo faktu nevar noliegt. Eiropas Sarmatija, sarmatu apdzīvots apvidus, ir aizņēmis zemes no Sarmatijas okeāna (Sarmaticus okeanus), tagad Baltijas jūras, līdz ‘Pontus’ jūrai (Uknus), tagad Melnajai jūrai. Vārdi ‘Sarmatia’ un ‘Uknus’ etimoloģiski ir saglabājuši savus līdzvērtīgos vārdus lietuviešu valodā – vārdi ‘sarmata, besarmatis, sarmatlyvas’ ir cieši saistīti ar godu, un ‘uknus’ nozīmē atrašanos ēnā, tumsā.

‘Sarmatia’ ir bijusi sieviešu pārvaldīta sabiedrība, mūsdienu terminoloģijā matriarhāts. Ziņas par tās pastāvēšanu Eiropas teritorijā savā ‘Geography’ ir sniedzis kartogrāfs ‘Claudius Ptolemy’ (m.ē. 87-150.gg.).

Vietne http://www.lietuvosnet/istorija sniedz visai daudz avotu, kuros, kā apgalvo lietuviešu pētnieki, balti un sarmati ir viena un tā pati tauta. Starp autoriem var minēt šādus vārdus – ‘Albertas Kojelavicius, Simonas Daukantas, Teodoras Narbutas, Ceslovas Gedgaudas, Romualdas Zubinas, P.Dusburgietis’ un citus.

‘Albertas Vijukas-Kojelavicius’ (1617–1674) savā ‘Vēsture’, lpp.44, kas rakstīta pirms 360 gadiem, faktiski raksta- “Tomēr katrs piekritīs, ka visa ‘Sarmatia’s Eiropas daļa, tostarp ‘Prussia, Samogitia, Kursa, Livonia, Estonia, Lithuania, Jotvingia jeb Poleksia’ un dažas citas no Venedu (Baltijas) jūras tālākas zemes ir ar kopīgu valodu, un to izcelsme ir kopīga ar lietuviešiem”. …

‘Kojelavicius’ ir pārņēmis zinātnisko pieeju no sava priekšteča ‘Aleksandro Gvanjini’ kurš 1578.gadā ir publicējis nozīmīgu darbu latīņu valodā – ‘Eiropas Sarmatijas apraksts’ (Sarmatiae Europeae descriptio, quae Regnum Poloniae, Lituaniam, Smogitiam, Rusviam, Masyviam, Prususiam, Pomeraniam… complectitur) un no ‘Motiejus Strijkovskis’ (‘Poļu Polija, Lietuva, Samogitia un visa Krievija, 1582.g.).

Mūsu bagātās vēstures atsvaidzinātājs ‘Simonas Daukantas’ vairākreiz atkārto, ka lietuvieši un samogiti ir sarmati, piem.,- “Nevis nepacietības, bet gan negodīguma dēļ sarmati ir izzuduši no cieņpilnās pasaules…” (lpp. 394), un citā vietā “tā ka mēs vispirms, būdami īsti skitu, sarmatu pēcteči, to pārvarēsim ar savu pacietību…” (lpp. 48 (Daukantas 1976).

Lietuviešu pagātnes pētnieks ‘Ceslovas Gedgaudas’ uzsverot sarmatu cilšu lietuviskumu, raksta- “Tas ir šis Dzintara Ceļš jeb, citiem vārdiem, norāda uz Sarmatijas valsts 35 ciltīm, kuru nosaukumi šodien tiek rakstīti bez kādām izmaiņām, kā ‘galindai, sudinai, pagirytai, neriai, rasai, parusiai (prūsai) utt.”, lpp. 51 (Gedgaudas 1994).

Lietuviešu nācijas izcelsmes pētnieks ‘Teodoras Narbutas’ savā grāmatā “Lietuvas nācijas vēsture; par sarmatiem”, kas publicēta 1837.g. … teic- ”Drīz pēc Hērodota nākošais vēsturnieks ‘Skilaksas’ apgalvo, ka pie Kubaņas upes dienvidu ietekas ir dzīvojuši ‘maiot’i, ‘ginekokratumen’i, tas ir, sieviešu pārvaldīta cilts, un tikai uz ziemeļiem, pie Donas upes iztekas dzīvojuši sarmati. Var redzēt, ka visas trīs ciltis veido vienu salikumu.” (Narbutas 1995).

Vēsturnieks ‘Romualdas Zubinas’ savā grāmatā “Perkūnas” (Zubinas 2007) … teic: “Dzintara Ceļš ir bijis kā Centrālās Sarmatijas Federācijas galvenā artērija. Īpaši precīzi to ir parādījis franču ģeogrāfs ‘J. Andrius’. Viņa grāmata sniedz Baltijas valsts Sarmatijas robežas 372.g.” (lpp. 239, 246).

1517.g. Krakovas Universitātes rektors un profesors ‘Mateush Miechovski’ ir publicējis savu apcerējumu ‘Par divām Sarmatijām – Āzijas un Eiropas…’. Tajā autors ir sniedzis apvidu no Vislas līdz Donai un no Donas līdz Āzijai vēsturiski-ģeogrāfisku un etnogrāfisku aprakstu.

No ‘Rietumeiropas hronikas par baltu apdzīvotām zemēm’. Ē. Mugurēvičs (Rodžera Bēkona ‘Lielais darbs’)- “… Tālāk uz austrumiem atrodas iepriekšminētā lielā jūra, ko sauc par Austrumu jūru (Mare Orientale, Ostsee, Baltijas jūra), jo okeāns nesniedzas tālāk par šo jūru. Šīs jūras ziemeļu krastā aiz Zviedrijas stūrainā izliekuma atrodas Igaunija, pēc tam austrumos no jūras Līvzeme, pēc tam uz dienvidu pusi – Kursa jeb Kurzeme, tālāk uz dienvidiem – liela zeme Prūsija … (pēc tam Pomerānija, Lībeka un Gotlande). Aiz Līvzemes uz austrumiem atrodas Zem-gale (‘Semi-Gallia – zemgaļiem šai tekstā dota paplašināta teritorija, jo uz dienvidaustrumiem no Līvzemes dzīvoja vēl arī latgaļi. Indriķa hronikā 13.gs. sākumā par viņiem teikts – “leti, kurus īstenībā sauc par letgaļiem – Lethi, qui proprie dicuntur Lethigalli – IH, X,3”. Jādomā, ka abu tautu nosaukuma beigu daļas ‘-gaļi’ dēļ autoram varēja rasties priekšstats par tām kā vienu etnosu. {Ir vairākas senas ciltis tagadējās Indijas ziemeļrietumos ar ‘-gali’ nosaukuma beigās, piem., bašgali-kati, grangali, rumgali, lumgali, sangali, virigali u.c., domājams, saistīti ar Hindukuša dienvidpuses ielejām. I.L.} Pēc šo latgaļu nonākšanas Livonijas ordeņa pārziņā šī teritorija bieži saukta par Līvzemes dienvidiem – ‘Livonia australis’ (Hellmann 1954, 2-3.)). Šīs zemes, proti, Igauniju, Līvzemi, Zem-gali, Kursu aptver minētā Lietuva, ko no minētās jūras abām pusēm apņem lielā Krievzeme. No dienvidu puses tā (Krievzeme) robežojas ar Prūsiju un Poliju, kas atrodas uz dienvidiem no Prūsijas. Kulta paražas šīm tautām ir dažādas.

Ar sarmatiem cieši saistīti ir saki.

No Spokensanskrit- (žāklis, šekums, atzars) Skat. arī maurya, buddha, sarmatae.

Skanda.Alexander.Romance.in.Indiaśākya.

‘Mahāvamśa Tīkā’ vārda ‘Maurya’ skaidro šādi-

‘Moria’s valdnieku apzīmējums ir atvasināts no labvēlīgajiem apstākļiem, kuros izveidojusies viņu galvaspilsēta. Kad vēl bijis dzīvs Buda, prinča ‘Vidhudhabo’ izraisītā kara posta padzīta, kāda daļa no ‘śākya’ pēctecības, kas atkāpusies uz ‘Himavanto’, atklājusi burvīgu jauku vietu, ūdeņiem bagātu, augstu ‘bo’ un citu koku mežu vidū. Vēloties tur apmesties, viņi vairāku lielu ceļu krustojumā dibinājuši pilsētu ar izturīgiem vaļņiem, aizsardzības vārtiem un rotātu ar brīnišķām ēkām un izpriecu dārziem. Bez tam pilsētā bijusi rinda ēku ar kārniņu jumtiem, kas izkārtotas kā pāva kakla apspalvojums, un tā kā tā atbalsojusies kā ‘konoh’ un ‘Mayūr’ (pāvu) baru dziesmas, tā arī tikusi nosaukta. Šā apstākļa dēļ šīs pilsētas saku kungi un viņu bērni un pēcteči visā Džambudvīpā ieguvuši ‘Moriya’ slavu. Tā šī dinastija nosaukta par ‘Moriya’ jeb maurju dinastiju.” Skat. arī viśākha, maurya.

A Dictionary of Chinese Buddhist Terms: With Sanskritśākya – Buddha’s dzimtas klans, it kā cēlies no vārda ‘śāka’ – dārzeņi, bet ķīnieši to saprot kā ‘spēcīgs, stiprs’. Šis klans esot šurp atklejojis no Indas deltas, ieņēmis apgabalu no Nepālas piekalnēm līdz dienvidu līdzenumiem. Viņu galvaspilsēta bijusi Kapilavastu. Budas laikā šis klans bijis Košalas lēņu valsts, savienota valsts. … Šākjas esot sākušies ar Ikvāku. Viņa četri dēli valdījuši Kapilavastu. Viņa pēctecis septītajā paaudzē bijis Śākyamuni (šākju svētais), budisma skolas dibinātājs. Skat. arī Sūryavaṁśa, Śākyamuni.

6 Glorious_Epochs_of_Indian_History­_D. Savarkar 1971.pdfśākya, moriya, mura, buddhism. Skat. arī viśākha.

85. Līdzīgi kā daudzu senās pasaules lielu cilvēku izcelsmes, arī Čandraguptas un Čanakjas dzīves stāsti ir aizēnoti ar leģendām, privātās dzīves nostāstiem un izdomām. …

86. Kādreiz dažām nelielām šākju (śākya – zarains, atzars; Gautama Budas klans; domājams, atzars no skitiem radniecīgajiem sarmatiem vai sauromatiem pie Kaspijas jūras) grupām, kuru vidū dzimis dižais Kungs Gautama Buda, dēļ viņiem uzkrituša iznīcinoša posta ir nācies pārvietoties no tāliem apvidiem. Viņi sevi saukuši par kšatrijiem. Tomēr tajā grūtajā laikā šie ieceļojušie šākjas ir bijuši spiesti iztikas labad nodarboties ar kaut ko citu. Tur šo cilšu vēlākajā dzīves vietā mežs bijis pārpilns ar pāviem. Šo pāvu audzēšana un pārdošana ir kļuvusi par viņu nodarbošanos. Tā par viņu iesauku kļuvis vārds ‘Moriya’ (Pāvs), un moriji izveidojuši savu sabiedrisko kārtu. Kāda šo moriju dzimta atgriezusies apmesties Pataliputras apkaimē. Kāda šīs moriju cilts sieviete vārdā Mura (Mayura) kaut kā ieguvusi piekļuvi ķēniņa pils harēmam un drīz kļuvusi par imperatora Mahapadmananda’s jeb Dhanananda’s, kā viņš parasti saukts, piegulētāju. Šā Nandu imperatora dēls no viņas bijis imperators Čandragupta.

87. Tomēr, Čandraguptam kļūstot par imperatoru, viņa piedzimšanas stāsts varbūt šķitis viņa dižumu noniecinošs, un tāpēc dažās grāmatās šis stāsts ticis nedaudz izmainīts – ka Muradevī ir bijusi Nandu imperatora laulāta sieva, nevis piegulētāja, un secīgi minēts, ka Čandragupta bijis likumīgs ķēnišķīgs princis, nevis nelikumīgs.

88.Bet trešais nostāsts, šķiet, pārspēj abus iepriekšējos, vēstot, ka Mura un imperators Nanda nekādi saistīti nav bijuši. Murai ir bijis dēls viņas ciltī no viņas vīra, un tas bijis Čandragupta. Vēlāk ar ‘Arya Chanakya’s palīdzību un savu drosmi viņš pacēlis savu nabadzīgo tēvu un māti līdz augstam stāvoklim un pēc varas atņemšanas Nandu dinastijai dibinājis Maurju dinastiju.

90. Vai Čandragupta bija piegulētājas dēls? Nebija kšatrijs? Lai gan, kāda nozīme! Čandragupta ir pamatotā lepnumā varējis teikt- “Vairāk kā jebkuram no jums, nomināli kastā dzimušiem kšatrijiem, kuri liekuši savas galvas ‘mlenchh’ u, grieķu imperatora un viņa komandieru priekšā, man, ‘nesalīdzināmajam’ Čandraguptam ir lielākas tiesības būt kšatrijam, jo ar savu zobenu esmu pieveicis tos pašus mlenkčas katrā kaujā”. Ar to pašu lepnību viņš ir varējis mest šiem norobežojošajiem ienaidniekiem sejā šādus vārdus- “Lai es būtu kučieris vai kučiera dēls, vai kāds cits! Dzimšana (cildenā) ģimenē ir atkarīga no likteņa; bet vīrišķība ir atkarīga no manis!” (Bhatta Narayan, III, 37).

91. Muras dēls ir Maurja. Tieši tāpēc Čandraguptu sauc par Maurju. Lepns uz savu maternālo izcelsmi, Čandragupta ir savu ķēniņa dzimtu nosaucis par ‘Maurya’ un darījis savas mātes, Muradevī, vārdu Indijas vēsturē nemirstīgu. Arī maurju imperatori ir pieņēmuši šo no viņa mātes nākušo ‘Moriya’ (pāvu tirgoņi). Arī maurju dzimtas sargdievība ir “Pāvs”. Tas ir nostiprināts akmens uzrakstos. Uz Ašokas stēlas pamatnes, kas atrasta ‘Nandangad’ā, ir pāva attēls. Blakām stāstiem par Ašokas dzīvi, kas iegravēti uz slavenām stūpām ‘Sanchi’, ir iegravēti līdzīgi pāva attēli.

103. Ļoti stingra liecība (par Arya Chanakya’s attieksmi pret Mahapadmanandu) ir Čanakjas paša ievadā viņa darbam ‘Koutijiya Atrharastra’- “Šo apcerējumu ir uzrakstījis tas, kurš sagrāva Nandu impēriju un atjaunoja nacionālo bruņoto spēku, kā arī zem Nanda’s režīma nīkstošo nacionālo zinātnisko izcilību, un tādā veidā izraisīja savas ‘Bharatbhoomi’ pacēlumu”.

116. Netērējot ne brīdi no zelta izdevības grieķu pašiznīcinošajos karos, Čandragupta un citi Čanakjas sekotāji sāka atklāti izvērst spēcīgu karaspēku, lai saskaņā ar Čanakjas politiskās revolūcijas plānu dotos vispirms pret Magadhu. Dažas, bet ļoti aprakstošas norādes ir rodamas kritiskā rakstā ‘Mahavamsha’. No šā un citiem avotiem ir redzams, ka šis iekarošanai paredzētais Čandraguptas karaspēks bijis sastādīts galvenokārt no ‘Panchanad’as karavīriem, ‘paurav’iem un republikām, ko bija iedvesmojusi Čanakjas vienotas Indijas sludināšana. Lai gūtu ‘Parvateshvara’s, tas ir, varena to provinču pauravu ķēniņa simpātijas, Čanakja esot slepeni ar viņu ticies. Tā kā Aleksandra vara no Indijas teritorijām bija pilnīgi padzīta, Pauravas ķēniņš vairs nebija grieķiem pakļauts satraps. No atsevišķām norādēm vairākās grāmatās izskatās, ka savu atbalstu Čanakjas lietā piedāvājis ne vien Pauravas ķēniņš, bet rosīgi palīdzējuši arī daudzi bagāti cilvēki. Visa karaspēka vadību Čanakja piedāvājis Čandraguptam. Iedibinājuši savu varu visos iespējamos Pančanadas reģionos, viņi strauji devušies uz Magadhu. Indiešu iedzīvotāji un vietējās varas riebumā un niknumā pret vājo un tirānisko Nandu valdīšanu, un Čanakjas spēcīgas vienotas Indijas impērijas ideāla iedvesmoti, pievienojās Čandraguptas karaspēkam, tam ar cīņām dodoties uz priekšu.

120. Čandragupta drīz tika pasludināts par Magadhas imperatoru. Viņš par savu dzimtas vārdu pieņēma ‘Maurya’ – pēc savas mātes Muras vārda. No tā brīža viņš un viņa dinastija uz visiem laikiem vēsturē bija pazīstami ar šo vārdu Maurja. Tiklīdz kāpis tronī, ap 321.g.pr.m.ē., viņš par impērijas galveno ministru iecēla Čanakju.

122. Bet pat vienotas impērijas miers un kārtība ir atkarīgs vienīgi no tās militārā spēka, kas veido visas impērijas uzbūves pamatus. Tāds bija Čanakjas politiskās teorijas pamatlikums. Kareivīgs gars un bruņots spēks, viņš teica, bija īstā dzīvības elpa ne vien sabiedrības politiskajā, bet arī pilsoniskajā dzīvē. Lai šis kareivīgais gars mīkstinās pats, un visas reliģijas, visas zinātnes, visas mākslas kopējas nācijas dzīves labad tiek iznīcinātas! “Ja kšatriji atsakās no sava ķēnišķīgā pienākuma, visām reliģijām ir jāizzūd”.

127.

Bet Čandragupta un Čanakja neapmierinājās ar savas impērijas robežām vien līdz Indas krastiem, viņi bija solījušies nodibināt Bhāratas impēriju pār visu Indiju un iznīdēt nevaldāmos mlenkčas! Tajā laikā Indijas (ziemeļrietumu) mala neatradās pie Indas austrumu krasta. Tā sniedzās daudz tālāk aiz Indas, iekļaujot tādus apvidus kā Gandharu un upju baseinus, kas tagad atdoti Afganistānai, bet kādreiz labi pazīstami vediskajiem ārijiem, kā Kubha (mūsdienu Kabula), Kramu (mūsdienu Kurram), ‘Suwastu’ (mūsdienu Swat), Gomati (mūsdienu Gumal) un citi, līdz pat Hindukuša kalnu virsotnēm. Līdz tik tālam galam pletās mūsu republikas, kas sekoja vediskai reliģijai un bija ‘Bharatiya’ rāses radītas!

130. Ap 315.g.pr.m.ē. viens no Aleksandra dūšīgākajiem un pieredzējušākajiem karavadoņiem ‘Seleucos Nikator’s ar Aleksandra apmācīto karaspēku devās (atkal) uz Indiju.

135. Čandraguptas uzvara (šajā kaujā) pārnesa Indijas robežas līdz Seleuka grieķu impērijai, un robežlīnija starp abām impērijām bija Hindukuša kalnu grēda.

145. Imperators Čandragupta mira 298.g.pr.m.ē. Viņa pēctecis bija Bindusar’s, arī brašs.

148. ‘Samrat Bindusar’s’ mira 273.g.pr.m.ē. Viņa dēls Ašoka kāpa tronī, nobīdot sānis savu vecāko brāli. Patiesi, imperators Ašoka ir pelnījis būt ne vien Indijas, bet visas pasaules tikumīgo un svēto ķēniņu sarakstā.

150. Pēc pārejas budismā Ašoka uzturēja ārkārtīgu noteiktu budisma pamatlikumu propagandu, tādu kā nekaitēšana, nevardarbība (ahiṃsā) un miers.

152. Budisma kults Magadhas apkaimē bija godāts vismaz trīs gadsimtus pirms Ašokas. … Tā attīstība bija lēna. … Grieķi Seleuka laikā par to neko nezināja. … Vediskās reliģijas sekotāji tajā laikā stingri tam pretojās, un budisms kā reliģija no Indijas tika padzīts.

153. (Vēlāk) pēc budisma kulta padarīšanas par valsts reliģiju Ašoka kļuva par tik lielu savas jaunās reliģijas fanātiķi līdz savas karjeras beigām, ka neapmierinājās vien ar pārejas veicināšanu. Viņš pasludināja par sodāmām visas tās vediskās prakses, kas no budisma viedokļa bija aizliegtas, bet bija vediskās reliģijas pamati. … Viņš aizliedza impērijā visas upurēšanas, kas ietvēra ievainošanu. … Ašoka aizliedza pat medības. … Viņš būvēja lielus stabus (stēlas) un iekala uz tiem savus slavenos rīkojumus (ediktus), prasot saviem padotajiem būt iecietīgiem pret visiem reliģionistiem, atdodot godu šramanām (šamaņi, askēti) un tāpat bramīniem.

155. Šī pārmērīgā bezgalīgas nevardarbības propaganda, kuru ar savu politisko varu visā impērijā un apkārtējās zemēs uzturēja Ašoka, cirta pašas Indijas impērijas saknes un bija pat kaitīgāka par katru citu viņa rīcību valsts pastāvēšanas un nacionālās neatkarības labā. Tūkstošiem reliģisko ubagu, paša Ašokas noteikti un uzturēti, visur sludināja, ka jebkāds militārais spēks ir vardarbīgs un grēcīgs, un ka visi ar karavīru (kšatriju) dzīvesveidu ir vardarbīgi un nereliģiozi. … Parastie ļaudis sāka domāt, ka katrs un visi klaidoņi parazīti, bhikšu, ir cienījamāki un dievbijīgāki par dūšīgu bruņotu karavīru.

156. Ašokam bija uz viņa stabiem rakstīts norādījums- “Reliģiska uzvara ir vērtīgāka par tādu, kas gūta ar ieročiem”. Vai šī reliģiskā uzvara bija iespējama šajā pasaulīgajā dzīvē? Vai tā bija praktiska? Ir teikts, ka nektārs cilvēku padara nemirstīgu; var jau būt. Bet vai tas jāstāsta alkohola veikalos? “Kurš var apmierināt izsalkumu ar rīsu un kariju, kas pagatavots no vārdiem?”

160. Šis dievbijīgais imperators, Ašoka, kurš līdz savam galam smagi strādāja saskaņā ar savu reliģisko ticību absolūtam cilvēces labumam, mira 232.g.pr.m.ē.

161. Viņa nāve bija šīs diženās Indijas Maurju impērijas gala sākums.

168. Aleksandra laikā ‘Kamboj’as, ‘Gandhar’as, Piecupes (Panchnad=Panjab) provincēs budisma kults nebija dzirdēts. Ļaudis vēl godāja Vedu varoņus. Valstis kā ‘Youdheya’ lepojās ar savu kareivīgo garu un ‘bruņotas nācijas’ zīmotnes nesa ar redzamu pacilātību.

169. … Saskaņā ar Čanakjas sacerējumu, militārā dienestā varējušas iestāties visas kārtas, ieskaitot bramīnus. “Plaša kara gadījumā ar ienaidnieku, ak ‘Yudhisthir’, visām tautas kārtām jābūt redzamām labi bruņotām”. Tā bija vedisko hindu tradīcija. … “Brašie karavīri piedzīvo to pašu svētlaimi kā tā, kuru gūst pēc upurēšanasto godā Vedas! Taisnīgā karā karavīri, kuri ziedo savas dzīves, nonāk tūlīt tajā pašā svētlaimes stāvoklī. Šī (debesu) valstība ir jābauda jums tāpat kā man. Tad nav ko gaidīt. Ienaidniekam uzbrūciet un iznīciniet viņu!” …

http://citeseerx.ist.psu.edu/viewdoc/download?doi=10.1.1.739.284&rep=rep1&type=pdf#page=199

Avesta ir agrākais rakstītais avots, kas norāda uz Vidusāzijas klejotāju cilšu esību. ‘Yasht XVII’, 55-56 raksta par ” ‘tura’s ar ātriem zirgiem”, kas bijuši nometnieku irāņu ienaidnieki, un apraksta arī ‘danava-turas’ (Yasht XIII, 37-38). Saskaņā ar ‘V.I. Abayev’ (1956, lpp. 43-45), ‘danava-turas’ ir bijuši saki, kas apdzīvojuši ‘Jaxartes’ (‘Syr Darya’ upe) krastus. Ārijus un turus’ var salīdzināt vien ar norādi uz to dzīves veidu un daļēji viņu reliģiju. Saskaņā ar ‘B.A. Litvinsky’ (1972, lpp. 156), vārds ‘turai’ ir ticis lietots saistībā ar Zaratuštras (Zoroaster) darbu. Iespējams, ka kādas turu ciltis ir uzturējušas ciešus sakarus Vidusāzijas nometniekiem-zemkopjiem ne vēlāk kā līdz 6.gs.pr.m.ē.

Tajā pašā laikā sakiem ir bijis cits nosaukums, kas lietots stepes klejotāju apzīmēšanai.

Saki ir īpaši minēti Ahemenīdu persiešu ķēniņu Dārija un Kserksa iekaroto tautu sarakstā. Agrākie konstatētie avoti, kas dokumentē vārdu ‘saka’, ir rodami uz ‘Bisutun’as (6.gs.pr.m.ē.) un ‘Persepolis’ (6.gs.pr.m.ē.) reljefiem.

Vēlāk saki senajos rakstos ir minēti biežāk. Piemēram, Hērodots ir uzskatījis, ka Kirs (Cyrus) sakus nav iekarojis (Herodotus 1,153-154). Drīzāk saki ir pakļāvušies persiešiem (Herodotus VII, 92) un kļuvuši par daļu no XV-tās Ahemenīdu satrapijas (Herodotus III, 93, 3), kalpojuši persiešu flotē (Herodotus VII, 96, 1; 184, 2) un ‘Mardonius’ karaspēkā (Herodotus VIII, 113,2), cīnījušies pie ‘Marathon’as (Herodotus VI, 113,1) un ‘Plateia’s (Herodotus IX 31,4-5; 71, 1) un bijuši baktriešu kaimiņi (Herodotus I, 153, 4; IX, 113, 2) (Dovatur, et al., 1982).

Saku un viņu kaujas ar mediešiem vēsturi ir saglabājis ‘Diodorus’ (II, 34,1; II, 43,6). Arī ‘Ctesias’ ir ziņojis par saku kariem pret Kiru un vēlāk komentējis, ka saku sievietes ir karojušas kopā ar saku vīriešiem. ‘Xenophon’ (ap 445-335/354.g.pr.m.ē.) ir apliecinājis, ka Kirs ir sakus uzvarējis (I, 1, 4). Diodors ir pasniedzis ‘Efor’a versiju- ka saki piederējuši skitu ciltij, bijuši gani, dzīvojuši Āzijas daļā, kur aug graudaugi, un bijuši ar lopkopju izcelsmi. Saskaņā ar Eforu (405-330.g.pr.m.ē.), vārds ‘saka’ ir nozīmējis skitus, kuri ienākuši dzīvot Āzijā. ‘Arrian’s (90/95.g.pr.m.ē. līdz m.ē. 175.g.) (Ill, 8, 3; VII, 10, 5) un ‘Quintus Curtius Rufus’ (1.gs.pr.m.ē.) (V, 9, 5; VII, 4, 6; VIII, 4, 20) ir sniedzis atbilstošu informāciju, apgalvojot ka saku klejotāju ciltis ir bijušas starp tām, kas pretojušās Aleksandram Lielajam, kad viņš mēģinājis tikt cauri Vidusāzijas stepēm. Tos pašus notikumus ir minējis arī ‘Pompeii Trogus’ (1.gs.pr.m.ē līdz m.ē. 1.gs.).

‘Strabo’ (64/63.g.pr.m.ē līdz m.ē. 23/24.g.) ir vairākas reizes komentējis, ka saki ir bijuši starp klejotājiem, kas dzīvojuši austrumos no Kaspijas jūras (VIII,2). Saskaņā ar šo vēsturnieku, saki ir piedalījušies Baktrijas iekarošanā (VIII, 2; VIII, 4), sagrābuši labākās armēņu zemes un, sasnieguši Kapadokiju un Melnās jūras apvidu, sadūrušies ar persiešiem un tikuši to sakauti (VIII, 4). Strabo atstāsta arī, ka saki ir uzvarējuši Kiru un ka saki vēlāk uzbrukuši persiešiem no slēpņa nogalinot gandrīz visu viņu karaspēku. ‘Fl. Josephus’ (m.ē. 37-100 .g.) min, ka saki bruņotu klejotāju vidū ir uzbrukuši Partai (Parthia; XX, 4, 2). ‘Polyaenus’ (m.ē. 2.gs.) apraksta saku militāras operācijas pret Dāriju (XII, 12). ‘Claudius Ptolemeus’ (m.ē. 2.gs.) sakus izvieto ‘Jaxartes’ krastos rietumos no ‘Sogdiana’s (IV, 12). Viņa ieskatā sakiem nav bijis pilsētu, drīzāk tie dzīvojuši mežos un alās. ‘Elian’ (m.ē. 2.gs.beigas līdz 3.gs.sākumam) ir vēstījis par agrīnām saku paražām. ‘Ammianus Marcellinu (ap m.ē. 330-400gg.) min, ka saki ir ‘sogdi’ kaimiņi, piederas pie klejotājiem kā mežonīga tauta bez pilsētām, apdzīvo neapstrādātas zemes, kas derīgas tikai lopkopībai (XXIII, 60).

Hērodots (VI, I, 64, 2) raksta, ka “persieši visus skitus sauc par sakiem”. To zin arī ‘Pliny’ (VI, 17), tomēr atšķir sakus kā “skitu ciltis”, kas “dzīvojušas aiz ‘Jaxartes’ “. Senie autori katrs savā reizē vārdu ‘scythian’ ir lietojuši, domājot klejotājus gan rietumu, gan austrumu Eirāzijas stepēs.

Mūsdienu zinātniskajā literatūrā vārds ‘saka’ nozīmē irāņu valodā runājušas lopkopju ciltis, kas apdzīvojušas Vidusāzijas stepju apvidus un Austrumturkestānu pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Seno autoru bieži minētie ‘massagetae’ tiek saprasti kā saku cilts, kas apdzīvojusi Vidusāzijas rietumu apvidus.

‘Abayev’s ir apgalvojis (1949, lpp. 147), ka skiti un sarmati, kas apdzīvojuši teritoriju Melnās jūras ziemeļos, ir runājuši irāņu dialektos, tāpat kā kimērieši, kas bijuši Dienvidkrievijas stepju skitu priekšteči (1971, lpp. 11-12). Viņš ir uzskatījis, ka Austrumeiropas stepes iedzīvotāji ir runājuši irāņu dialektā jau bronzas laikmetā.

Uz šā laikposma beigām, 2.gadu tūkstoša pr.m.ē. otrajā pusē, stepes populācijas iespiedās Vidusāzijā (Abayev, 1972, lpp. 33-37; 1977, lpp. 4). 1.gs.pr.m.ē. sākumā irāņu valodas Vidusāzijā ir bijušas plaši izplatītas.

Saskaņā ar ‘I.M. Dyakonov’u (1956, lpp. 147), irāņu valodā runājuši ne vien skiti, bet arī visa Vidusāzijas agrā dzelzs laikmeta populācija, kas sevi saukusi par ‘saka’.

Turklāt, saskaņā ar Djakonovu, arī bronzas laikmeta populācija, kas apdzīvojusi austrumu stepes, ir bijuši irāņu valodā runājoši (Dyakonov, 1960, lpp. 199).

‘E.A. Grantovsky’ (1975, lpp. 81-95) ir pieņēmis, ka irāņu valodas ir veidojušās un bijušas dominējošas dienvidaustrumu Eiropas stepēs, un ka austrumirāņu valodas ir cēlušās apvidū rietumos no Dienvidurāla stepēm un ap Arāla jūras ziemeļu krastiem. Pēc viņa ieskata massagetu un saku tautu kopums runājis irāņu valodā ne vēlāk kā 8.gs.pr.m.ē.

Bez tam 8.gs.pr.m.ē. otrajā pusē vairāki stepes cilšu viļņi ir migrējuši uz dienvidiem, un iznākumā irāņu valoda kļuvusi dominējoša Austrumirānā un Medijā (Grantovsky, 1970, lpp. 5). Piekrist šim pieņēmumam, kam ir gan atbalstītāji, gan pretinieki, nozīmē pieņemt, ka indoirāņu ciltis ir ir migrējušas uz dienvidu apvidiem jau bronzas laikmetā, kamēr citas ir palikušas ziemeļu stepēs un veidojušas Vidusāzijas saku kopienu lingvistisko kodolu.

Lingvistiskās rekonstrukcijās tautu bez rakstu valodas arheoloģija var vien cerēt spēlēt šķīrēja vai pat vērtētāja lomu. Tomēr, neraugoties uz faktu, ka arheoloģijas pienākums ir vēstures pētniecība, tā piedāvā materiālu, kas ir uzmanības vērts. Tālāk aplūkosim dažus arheoloģiskus faktus, kas, šķiet, atbalsta valodnieku viedokli, kuri mudina domāt, ka saki un masageti ir bijuši irāņu valodā runājošas tautas.

Herodots (I, 4) ir uzskatījis, ka masageti bijuši saules pielūdzēji un ka tie šai dievībai upurējuši zirgus. Irāņu valodas tautās ar saules kultu ir saistīta uguns godāšana. Saku kurgāni parasti satur vai nu apbedītus zirgus vai šā dzīvnieka daļas. Ar zirgu ir saistītas iejūga lietas, kas tradicionāli veido vienu no saku apbedījumu aprīkojuma triādes. Kā daļu no bēru rituāla saki, īpaši Rietumāzijas stepēs, ir lietojuši uguni – plaši un dažādos veidos. Ilustrējot kultūras saites un tradīciju pēctecību, nesen materiālos no Andronovas tipa apbedījumu vietas Urālu stepēs ir dokumentēti kultiski uguns rituāli (Gening, 1977, lpp. 70). Uguns kults apbedīšanas rituālos ir skaidri saskatāms ziemeļu ‘Tagisken’as nekropolēs Sirdarjas upes lejtecē un vēlāk saku kurgānos Amudarjas deltā. Pēdējā vietā 50% no apbedījumiem satur kremētus ķermeņus.

Rig Vedas komentatori ir atzīmējuši, ka starp indoirāņiem kremācija vienmēr ir saistīta ar uguns-saules kultu, lai gan uz debesīm ir devušies gan kremētie, gan nekremētie (Mandelshtam, 1968, pp. 102-103). Rig Vedas laikos senie indieši ir praktizējuši abus apbedīšanas veidus. Tomēr kremācija bijusi pārsvarā (Kuzmina, 1986, lpp. 77). Arī cinobra un okera lietojums apbedīšanas rituālos tiek uzskatīts par saistītu ar uguns un saules kulta bēru simbolismu.

Saistībā ar indoirāņu kosmogoniskajiem priekšstatiem ir atbilstoši atcerēties, ka daži saku apbedījumi ietver stūra stabu atveidojumus. Indoirāņiem stūra stabi ir bijuši saistīti ar dzīvības koku (Bessonova, 1983, lpp. 47; Klein, 1987, lpp. 75) vai simbolizējuši pasaules asis (Kuzmina, 1986, lpp. 50-53). Saskaņā ar ‘A. Akishev’u (1984, lpp. 91) bronzas un agrā dzelzs laimeta plānojums Vidusāzijā un dažos Kazahstānas apvidos atgādina ‘vara’, tas ir, seno irāņu ahitektonisko plānojumu. ‘Vara’s plānojums ir saistīts ar zemi un viensotrā ierakstītu kvadrātu vai riņķi (Kuzmina, 1986, lpp. 43-44.). Amu Darjas lejtecē daudzām būvēm, kā ‘Koy-Kzilgan-Kala, Kalaly-gie-2, Kalay-gyr-3’ ir apļveida plānojums. Turkmenistanā un Kazahstānā daži saku apbedījumi ir veidoti no koncentriskiem apļiem. Kvadrāts aplī ir tradicionāls saku kurgānu plānojums.

Rig Veda min arī upurēšanas vietas noklāšanu ar salmu klājumu. Zemes slāņu nodalīšana ar veģetāciju tiek uzskatīta par vienu no indoirāņu apbedīšanas rituālu īpatnībām (Gening, 1977, lpp. 71-72). Šāda prakse ir vairāk raksturīga Arāla jūras sakiem. Arī ķermeņa orientācija uz rietumiem atbilst Rig Vedas tekstiem (Kuzmina, 1986, lpp. 87). Ķermeņa nodalīšana no zemes, apakšā izveidojot veģetācijas vai kaļķu slāni, ir konstatēta bronzas un agrā dzelzs laikmeta stepes kurgānos.

Dažkārt apbedījumi ir saturējuši dažus iepriekš notīrītus cilvēku kaulus (Gening, 1977, lpp. 165) vai gabalos sadalītu ķermeņu skeletus (Merpert, 1958, lpp. 86; Mandelshtam, 1968, lpp. 39-40; Vainberg, 1979, lpp. 35). Bronzas laikmetā tāda prakse ir bijusi arī Ziemeļkaukāzā (Davudov, 1974).

Arī “dzīvnieku stila” mākslā ieviestie motīvi tiek saprasti kā daļa no indoirāņu pasaules uzskata (Akishev, 1984). Pamatojoties uz šīm un citām saku praktizētām apbedīšanas tradīcijām, kas redzamas viņu materiālajā un garīgajā kultūrā, jādomā, ka rietumu saku kopienas ir bijuši indoirāņi (Freiman, 1941; Dyakonov, 1971).

Tradicionāli arheoloģiskos pētījumos arheologi mēģina sasaistīt īpatno Vidusāzijas saku materiālo kultūru ar seno persiešu un grieķu rakstītos avotos minētiem klejotāju cilšu nosaukumiem. Senie persieši ir atšķīruši vairākas saku cilšu grupas. ‘Bisitun’as un ‘Persepol’es uzrakstos ir minēti vienkārši ‘saka’, bet vēlāki avoti min ‘saka-haumavaraga, saka-tigrahauda, saka-tyaiy, saka-paradaraya (aizjūras saki)’ un ‘saka-tyaiy para Sugdam’ (saki aiz Sogdas). Komentāros Hērodota ‘History’ (Dovatur, et al., 1982, lpp. 392-394) ir sniegts datu apkopojums par literārām versijām, kas tiecas pielīdzināt seno persiešu un grieķu vārdus. Pētnieku vairums nosliecas agrīno avotu sakus attiecināt uz vēlāko tekstu ‘Saka-Haumavaraga’.

Vispārpieņemts ir, ka seno persiešu uzrakstu ‘Saka-Haumavaraga’ ir pielīdzināmi Hērodota ‘Amyrgian’ skitiem. Pētnieku vairākums ‘Saka-Haumavaraga’ izvieto austrumos mūsdienu Uzbekistānā un Tadžikistānā, kamēr citi – tālāk dienvidrietumos ‘Merv-Margian’ā. Saki “kas ir aiz Sogdas” (Sogdiana) reizēm tiek uzskatīti par ‘Saka-Haumavaraga’. ‘Saka-Tigrahauda’ (burtiski ‘smailcepures’) parasti tiek izvietoti mūsdienu Uzbekistānas un Tadžikistānas apvidos, bet dažkārt tos izvieto Tjanšana apvidū un Septiņupē (tjurku Yeti Su – Septiņu upju zeme; Ili, Karatal, Bijen, Aksu, Lepsi, Baskan, Sarkand upju baseini starp Tjanšana kalniem un Balhaša ezeru). Daži zinātnieki nosliecas seno persiešu uzrakstu ‘Saka-Tigrahauda’ pielīdzināt Hērodota masagetiem un izvieto tos austrumos no Kaspijas jūras. “Aizjūras” skitus parasti saista ar Eiropas skitiem, bet reizēm arī tos izvieto blakām Arāla jūrai.

Senie autori savos tekstos ir ietvēruši atšķirīgu klejotāju grupu etnogrāfiju.

Hērodots raksta, ka masageti “esot liela auguma un spēcīgi, mājojot austrumu un saullēkta pusē, aiz ‘Araxes’ (Oxus, Amu Darja)” (I, 201). Aprakstot Kaspijas jūras austrumu piekrastes turpinājumu kā bezgalīgu līdzenumu, Hērodots komentē, ka “lielākā daļa no šā plašā līdzenuma ir masagetu zeme” (I, 204). Tālāk viņš aplūko massagetus (Massagetae) apģērba un dzīvesveida ziņā kā līdzīgus skitiem un apraksta šādi-

Viņi ir gan jātnieki, gan kājnieki un šķēpneši un loka šāvēji; un viņu paradums ir nēsāt āvas (kaujascirvji). Viņi vienmēr lieto zeltu un bronzu; visi viņu šķēpu un bultu uzgaļi un āvas ir no bronzas, un zelts ir galvassegu un jostu un siksnu rotājums. Līdzīgi viņi aprīko savus zirgus, priekšdaļu bruņojot ar bronzas krūšu bruņām un liekot zeltu uz pavadām, laužņiem un vaigu plāksnēm. Bet dzelzi un sudrabu viņi nelieto nekad, jo viņu zemē to nav, kamēr zelts un bronza pārpilnībā. Tagad par viņu paražām- katrs vīrietis prec sievu, tomēr sievas ir kopīgas visiem. Grieķi saka, ka tā ir skitu paraža; tā tas nav, tas ir masagetu paradums. Kad vīrietis iekāro sievieti, viņš pakarina savu bultu maku viņas ratu priekšā un bez kavēkļiem stājas ar viņu dzimumsakaros. Lai gan viņiem nav nolikti dzīves noteikumi, tomēr kad cilvēks ir ļoti vecs, visi viņa radi sanāk kopā un viņu nogalina, turklāt ganāmpulka lopus, tad vāra gaļu un mielojas ar to. To tur par laimīgāko nāvi. Kad cilvēks mirst no slimības, viņi to neēd, bet apglabā viņu zemē un žēlojas, ka viņš nenodzīvos, lai taptu nogalēts. Viņi nekad nesēj; viņu barība ir viņu ganāmpulks un zivis, kas viņiem ir pārpilnībā no Araksas. Viņu dzēriens ir piens. Saule ir vienīgais dievs, ko viņi godā; tai viņi upurē zirgus; iemesls ir tāds, ka saule ir ātrākā no dieviem, tādēļ viņi tai dod ātrākās no mirstīgajām būtnēm”. (I, 215-216)

Arī Strābons (Strabo, (XI, VI, 2) ciltis, ko daži grieķu autori ir saukuši par ‘saka’ un citi par ‘massagetae’ izvieto aiz Kaspijas jūras. Saskaņā ar viņa dokumentējumu (XI, VIII, 2),

lielāko daļu no skitiem aiz Kaspijas jūras sauc par ‘dai’. Ciltis, kas dzīvo tālāk uz austrumiem, sauc par masagetiem un sakiem, un visus pārējos apzīmē ar kopēju nosaukumu skiti, tomēr katrai ciltij ir savs nosaukums. Kopumā viņi visi ir klejotāji.”

Par masagetiem tiek teikti šādi nostāsti-

kādi no viņiem dzīvo kalnos, citi līdzenumos, vēl citi purvos, kas veido upes, un vēl citi purvu salās…. Viņi kā vienīgo dievu godā sauli un tai upurē zirgus. Viņu zemē nemaz nav sudraba, dzelzs ir maz, bet varš un zelts ir pārpilnībā (XI, VIII, 6)….

Līdzenumu iedzīvotāji ar zemkopību nenodarbojas (lai gan zeme pieder), bet dzīvo kā klejotāji un skiti, no jēriem un zivīm. Daļa ir izveidojuši kopīgu dzīves veidu visām šādām ciltīm…viņu apbedīšanas riti, paražas un visa ikdienas dzīve ir līdzīga.” (XI, VIII, 7)

Hērodota ‘Araxes’ visbiežāk tiek pielīdzināta ‘Oxus’, mūsdienu Amu Darjas upei. Masageti parasti tiek izvietoti kaut kur aiz tās Kaspijas jūras nozarojuma ‘Uzboi’ vai starp ‘Oxus’ un ‘Jaxartes’ (mūsdienu Syr Darya) upēm. Acīmredzami Hērodots masagetus nav uzskatījis par skitu ciltīm, viņš ir apgalvojis, ka tās ir apspieduši masageti, ka skiti pametuši savu dzimteni Āzijā (IV, 11).

Spriežot no Hērodota un Strabo rakstītā, jādomā, ka tāpat kā nosaukums ‘saka’, vārds ‘massagetae’ ir bijis apkopojošs nosaukums dažādām populācijām, kas dzīvojušas dažādās dzīves vietās.

Šis pieņēmums ir apliecināts no jauna, iztirzājot tekstus, kas skar Aleksandra Lielā karagājienu caur Vidusāziju. Vēsturiskajās epizodēs iesaistītie klejotāji tiek dažādos gadījumos saukti par ‘scythian, massagetae, dakhs’. Vēsturiski-arheoloģiskās rekonstrukcijās masageti tiek saistīti ar ‘Chirik-Rabat’ vietām Sir Darjas upes lejtecē (Vainberg, Levina, 1990). Tomēr arheoloģiskie avoti jebkura vēsturiska etnonīma identifikācijai sniedz vien netiešas liecības. Tādēļ katrs tāds skaidrojums ir jāuzskata par pieņēmumu.

Visa ekonomiskā un kulturālā daudzveidošanās saku populācijā sakņojas bronzas laikmetā, un arheoloģiskos materiālos, kas atspoguļo saku kultūras veidošanās posmu, izpaužas būtiski atšķirīgi kultūras paraugi. Vēlāk dažādu iekšēju un ārēju sastāvdaļu ietekmē sākotnējais bronzas laikmets ierosinājis Vidusāzijas populāciju etnisko daudzveidību daudzējādā ziņā.

7-6.gs.pr.m.ē. mijā Amu Darjas lejtecē parādījusies senā Horezmas valsts. Attīstība ir turpinājusies, ne bez Ahemenīdu impērijas ietekmes.

Vienlaikus ekonomiskā sistēma, mājokļu uzbūve un keramikas paņēmieni uzrāda, ka Horezmas populācija ir veidojusies no vietējām saknēm.

Bez tam ir ļoti iespējams, ka daļu no Horezmas populācijas ir sastādījušas arī saku kopienas. 7-6.gs.pr.m.ē. mijā tradicionālie un tipiskie saku apbedīšanas riti ir izzuduši. Ne vēlāk kā 5.gs.pr.m.ē. šīs grupas pamazām ir pieņēmušas jaunus apbedīšanas ritus, kas ietvēruši iepriekš notīrītu kaulu osuārijos aprakšanu (Rapoport, 1971; Vainberg 1979).

Šis rits, kas parādās lopkopju populācijās, varbūt ir jāsaista ar Horezmas kultūras ietekmēm. Tomēr apbedīšanas riti viscaur vienādi nav bijuši, jo oāzes perifērijā ir konstatētas atšķirības, kas atspoguļo noturīgu lopkopju grupu nostāju. Amu Darjas kreisajā krastā joprojām ir dzīvojušas populācijas, kuru fiziskā izpausme bijusi līdzīga kā agrīnajā saku periodā. Horezmas valsts veidošanās laikā vērā ņemams Amu Darjas saku apjoms ir migrējis no deltas uz ziemeļiem, ziemeļrietumiem un dienvidaustrumiem. Arāla jūras saku ritiem līdzīgi apbedīšanas riti ir atrasti dienvidos no Urālu kalniem un Septiņupē.

Sir Darjas deltā raksturīgās saku apbedīšanas ritu tradīcijas ir saglabājušās līdz 6-5.gs.pr.m.ē un ‘Chirik-Rabat’ kapulaukos ir konstatējamas līdz 2.gs.pr.m.ē.

1.gs.pr.m.ē. vidū kulturālā un ekonomiskā saikne starp Amu Darjas un Sir Darjas lejtecēm ir izzudušas, un katra populācija ieguvusi atšķirīgas īpatnības.

Septiņupē 5-3.gs.pr.m.ē. turpinājušās attīstīties klasiskās saku tradīcijas un tās ir labi dokumentētas ar materiāliem no milzīgajiem ‘Issyk’ un ‘Besshatyr’ kurgāniem (Akishev, 1974; Maksimova, 1978; K. Akishev, 1977; A. Akishev, 1984). Daudzas tā laika kapsētas ir atraktas ‘Chu’ un ‘Talas’ upju ielejās. Citi 2.gs. un 1.gs.pr.m.ē. vidus kurgāni atrodas centrālā Tjanšana un ‘Issyk Kul’ ezera ielejās. Iekšējā Tjanšana augstkalnu ielejās apbedīšanas riti it turpinājuši atbilst bronzas laikmeta tradīcijām (Bernshtam, 1952).

Starp 5. un 3.gs.pr.m.ē. dienvidos no Fergānas ielejas ‘Alai’ kalnu grēdas augstkalnu ielejās bez atsevišķu mirušo apbedījumiem ir konstatēti kolektīvi apbedījumi ar līdz pat septiņiem skeletu slāņiem. Pašā Fergānas ielejā lopkopju apbedījumu artefakti ir līdzīgi tiem, kas atrasti šā reģiona zemkopju apbedījumos (Gorbunova, 1962).

‘Zauzboi’ plato lopkopji ir piekopuši netipiskus apbedīšanas ritus. Vienpersonu apbedījumi ir virszemes akmens kapenēs.

Kapenēs nav likti rituālie ēdieni (Yusupov, 1986). Ziemeļrietumu Turkmenistānas apbedīšanas ritu saliktās iezīmes atšķir vietējos kapulaukus no plaši izplatītajiem tā paša laika Vidusāzijas apbedījumiem (Vainberg, Yusupov, 1990).

Kopumā var secināt, ka 1.gs.pr.m.ē. vidū kulturālā nodalīšanās, kas redzama jau starp saku ciltīm to veidošanās posmos, ir izteiktāka. Senās tradīcijas, kādas tās atspoguļojas materiālajā un garīgajā kultūrā, ir bijušas noturīgākas apvidos, ko tieši nav skārušas Tuvo Austrumu zemkopju civilizācijas. Turpretim ahemenīdu un vēlāk grieķu militārās vai politiskās ekspansijās iesaistīto reģionu lopkopju populācijas ir attīstījušās par jaunām un oriģinālām sabiedrībām. To ekonomiskā un politiskā darbību daudzējādi ir noteikusi īpašā mijiedarbe, kas noritējusi starp lopkopjiem un zemkopjiem, kuri apmetušies Vidusāzijas oāzēs.

Visai iespējams, var domāt, ka 1.gs.pr.m.ē. otrajā pusē dažāda kulturālas dažādošanās intensitāte saku pasaulē ir izraisījusi jaunu klejotāju cilšu kopienuv eidošanos. Dažu no šiem etnosiem nosaukumi ir ‘pases, sakaravales, aparns, asee’s derbices’ un citi.. Tie ir minēti seno autoru tekstos.

6_kiev_rus_map

6. Baltu, tostarp, kriviču un kaimiņu ciltis.

7_2000px-baltic_tribes_c_1200-svg

7. Baltu ciltis.

Prūši, kurši, līvi, igauņi un lietuvji ir pagāni … Rutēni ir kristieši, bet viņi ir shizmatiķi, jo turas pie grieķu rituāla. Viņi nelieto grieķu valodu, bet sludina slāvu valodā. Tā (slāvu) ir viena no valodām, kas pārņemta daudzās zemēs, jo to zina Krievzemē, Polijā, Bohēmijā un citur (“alias nationes tenet”.
Ceļotāji (Plano Karpini, Rubruks) novērojuši, ka krievu, poļu, čehu/bohēmiešu un slāvu valoda esot tāda pati kā vandāļiem (Matuzova 1979, 228). Vandāļi, kas pēc izcelsmes bija ģermāņi, 1.g.t. pēc Kr. pirmajā pusē no Eiropas centrālās daļas pārceļojuši uz Vidusjūras baseina zemēm (LM VIII, 1404-1407)). … Vienkāršie pagāni, kas pavada tradicionālo, nevis ar kristīgiem likumiem noteikto dzīvi, tie ir prūši un viņu kaimiņu tautas, kuras ir nodevušās šīs zemes priekiem un bagātībai ar tādu nodomu, cik bagāts un godājams viņš bijis, tik daudz viņam tiks piešķirts nākamajā dzīvē. Tāpēc mirušos viņi liek atklāti sadedzināt kopā ar dārgakmeņiem, zeltu, sudrabu, ar kara zirgiem, kalpotājiem, draugiem, visām bagātībām un mantu cerībā, ka tas viss pēc nāves viņus apmierinās.”

No ‘Allgemeine Encyklopädie der Wissenschaften und Künste’. J.S.Ersch und J.Gruber. Zweite Section, dreiundvierzigster Theil. Leipzig Brockhaus, 1889 – Leti (Letten), tauta pie Baltijas jūras (Ostsee), kuru īstenībā sauc par ‘Letigalli’ (Lethigalli) (Indriķa hronika, X,3): “Lethos qui proprie dicuntur Lethigalli”, un 1888.gadā gandrīz visi lauku iedzīvotāji Ziemeļīvzemē, poļu Līvzemē (Rietumvitebskas guberņa), Kurzemes (Kurland) un Kuršu kāpās.

8_letten_1625_hondius-mercator_livonia_or_liefland_2Y_lnb.lv
8. Leti Vidzemē.

Par prūšiem uzskatīti, kad vācieši viņus 13. gadsimtā pirmoreiz kaut kādā mērā atklāja – maza kaimiņtautu, tas ir, līvu un igauņu (Eβten) apspiesta (Indriķa hronika, XII,6), krievu daļēji paverdzināta (Indriķa hronika, XI,9), daļēji tiem meslus maksātāja tautiņa (Nestors, Schlötzer Gettingen izdevums 1802.g., II,30), tomēr ar vācu palīdzību drīz pastiprinājās skaitā, kļuva pārticīgi un veidoja triju Baltijas provinču pamattautu. 1298.gadā leti, kopskaitā ap 20 000, apdzīvoja tikai Līvzemes (Livonijas) dienvidaustrumus, apmēram 200 kvadrātjūdzes, turpretim 1888.gadā pēc gadsimtiem ar vācu palīdzību bija jau latviskojuši seloņus (Selonier), semigallus (Semigaller), līvus (Liven) un gandrīz visus kūrus (Kuren); šis letu-litaviešu (letto-litauische) valodas celms aptvēra 1,5 miljonus tā saukto letu uz apm. 1300 kvadrātjūdzēm.
Pirms kristietību letiem 1208.gadā piedāvāja vāci, to gribēja un darīja krievi, tomēr leti priekšroku deva vācu ticībai. Kamēr krievi visas viņu ticību pieņēmušās un rusificētās tautas paverdzināja, vāci letu tautu atbrīvoja no krievu jūga un nepārvācoja. Leti no 1208. līdz 1228.gadam ar letu apustuļa Alobranda un kristietībai pievērstā hronista Indriķa starpniecību uzticīgi karoja pret igauņiem (Eβten) (no 1209.g.), krieviem (no 1218.g.) litaviešiem (Litauer) un zemgaļiem (Semigaller) (no 1228.g.), kūriem (no 1224.g.) utt.
Viņu zeme iedalās 5 novados”:
1) Tolova (Tolowa) ar Beverīnas (Bewerin) pili pie Estijerv (Æstijerw, tas ir, Estu ezera jeb Burtnieku ezera (Burtneck-See)) un Sotekles (Sotekle) pili. Šis novads atradās starp Imeru (Ymera tas ir, Sedde) un Gaujas upi (Koiwa – līvu Aa) līdz krievu meslu maksātāju pilij (Zinsburg) Cēsīm (Kes, Zehsis, līvu val. Wendu, igauniski Wenno-lin, tas ir, krievu {drīzāk, vendu – I.L.} pilsēta, vāciski Wenden); šo novadu ierobežoja rietumos Līvzemes Idumejas (Ydumaea) apgabals, ziemeļos igauņu Sakala (Sakkala) apgabals, un to apdzīvoja īstie jeb Tolovas leti, kuri 2014.gadā sūtīja savus vecajos – Rameke (Rameke), Varibule (Waribule) un Drivinalde uz Treideni (Treiden, Treyden, letu cietoksnis, arī baltu dižciltīgo dzimta) un solīja palikt uzticīgi vācu kristīgajai ticībai un vācu kundzībai, ja vāci gribētu viņus gan miera gan kara laikā aizsargāt pret viņu nāvīgajiem ienaidniekiem krieviem (Kreews, Russen {vienmēr jāatceras nosaukumu pārpratums – krīvi īstenībā ir sen un jau gandrīz neglābjami pārkrievota letiem austrumos dzīvojusi baltu tauta, kuras nosaukumu latvieši maldīgi attiecinājuši uz viņu rusificētājiem rusiem – I.L.}) un igauņiem (Iggauns, Esten). Tāpēc vāci letus atbrīvoja no Polockas kņazu mesliem (Indriķa hronika, XI,7).
2) Trikatua (Trikatua) ar tāpat sauktu pili, kuras vieta (Trikaten) vēl pastāv. Šo novadu nevienādā četrstūrī aptvēra Gauja (Koiwa), un tas atradās dienvidaustrumos no Tolovas.
3) Autine, dienvidos no Trikatua, no Gaujas iztekas līdz Ogrei (Vogene, Wogene, Oger) ar Alenes pili (Alene).
4) Sessove (Sessowe), austrumos no Ogres līdz Eusta (Ewst), dienvidos līdz Daugavai (Daugawa, Düna), kur pie līvu-letu robežām stāvēja krievu meslu pils Koknese (Kokenoise, Kokenhufen); ar pilīm Zerdene (Zerdene) un Sesove (Zesten un Sessove, Seβwegen).
5) Adzel (Adsel jeb Adzudene) ziemeļos no Sesove, starp Eustu un Gaujas augšteci, kas šo novadu aptvēra rietumos, ziemeļos un austrumos, ar Adzeles (Adsel) un Druvenes (Druwene) pilīm.

Šie 5 novadi 1212.gadā tika pārdalīti trijos un 1224.gadā divos apgabalos un apzīmēti ar kopīgu nosaukumu ‘Letigalia’ (Lettigallia) (Indriķa hronika, XII,6) jeb Letgola (Letgola) (Nestors), tas ir, Letu zeme (Lettland). To lielākoties apdzīvoja letigaļi (lettigallen), kuri no tīriem Tolovas letiem būtiski atšķīrās ar to, ka vieglāk sajaucās ar citām ciltīm un tādējādi uzņēma daudzus svešus valodas elementus.
Tādēļ Tolovas leti, kuri veidoja vienu priviliģēto kārtu un iestājās par savas valodas tīrību, sevi sauca par ‘sensis’ (Sensis), bet pārmainījušos letigaļus par ‘pamali’ (Pamalli) jeb ‘malēnieši’ (Malleneeschi); tagad leti un letigaļi,
tāpat kā viņu Kurzemes radu tautas zemgaļi un seloņi, kuri atšķiras vien dialektiski, sevi sauc par ‘latviešiem’ (Latweeschi) un savu zemi par ‘latviešu’ jeb ‘Latvjuzeme’ (Latwjusemme, tas ir, ‘Lettland’).
Šis apzīmējums tomēr nesakrīt ar Līvzemi (Livland), jo Līvzemes lielāko, ziemeļu daļu (418,16 kvadrātjūdzes) apdzīvo esti (igauņi), attiecībā uz kuriem kopš 1209.gada valodu robeža ir pārbīdījusies tikai nedaudz, un par labu letiem.
Tāpēc viņi Līvzemi (Livland {tās dienviddaļu}) sauc par ‘Vidzemi’ (Wid-semme, Mittelland), kamēr pašu ‘Estu zemi’ (Estland’ par ‘Igauņu zeme’ (Iggaunu-semme), un viņu letizētā Kurzeme (Kurland) tiek saukta par ‘Kur-semme’, lai gan leti letizētos kūrus (Kuren) sauc par ‘tāmniekiem’ (Tamneeki) (nievājoši – par slikti latviski runājošiem).
Kā rāda Bīlenšteina valodu karte (Bielenstein’s Sprachkarte; salīdz. ar J.Doering, ‘Ueber die Herkunft der kurländischen Letten, Mitau 1881′), šie letizētie kūri dialekta ziņā nošķiras no Līvzemes letizētajiem līviem. Turpretim Prūsijas Kuršu kāpas (Nehrung) tā sauktie leti vēsturiski pierādāmi ir bijuši senie kūri (Kuren), kuri pēc kūru pārceļošanām tad kā letizēti kūri (tāmi) līdz dzimtbūšanas atcelšanai 1817.gadā apmetušies Kurzemē (salīdz. V.Diedrichs: ‘Die kurische Nehrung und die Kuren in Preussen’; Magazin, herausgegeben von der lettisch-literarishen Gesellschaft, Bd.17, Mitau 1883, S.49 fg.).
Vēl 1888.gadā bija manāma liela atšķirība starp īstajiem letiem un letizētajiem kūriem un līviem, pie kam līvi tāpat kā viņu tālie brāļi igauņi un somi dzīvo vienkopus ciemos, kamēr leti (letigaļi, zemigaļi un seloņi) kopš sendienām savus mājokļus izvēlas atsevišķi izvietotās sētās savu zemes īpašumu vidū. Šis ieradums būtiski atviegloja karā un mērī daļēji iztukšoto apvidu letizēšanu, un šis ieradums veicināja vācu izrāvienu, jo leti bija gatavāki, strādīgāki, godīgāki kā līvi un kūri. Pie tam vēl nāca labais jaunākā tiesību paradums – ka tikai tēva jaunākais dēls drīkstēja saņemt mantojumu (mājokli un zemes gabalu), kamēr vecākajiem brāļiem tēva dzīves laikā nācās meklēt sev jaunu dzīves vietu. Šādā veidā tika mazpamazām, tomēr nemitīgi bruģēts ceļš letizēšanai, kas savu atrisinājumu lielā mērā būtiski rada ar reformācijas ieviešanu un letu valodas izvēli Kurzemes un Dienvidlīvzemes baznīcām un skolām. Kopš tā laika leti piederas pie luteriskās baznīcas, ar kādas daļas izņēmumu Rietumvitebskas guberņā, kura poļu kundzības laikā piesaistīta Romas katoliskajai baznīcai, un dažiem tūkstošiem letu Līvzemē un Kurzemē, kuri 19.gs. četrdesmitajos un astoņdesmitajos gados pārgājuši grieķu katoliskajā reliģijā, un kuru kopskaits tagad (1888.g.) varētu būt sasniedzis 150 000; tostarp drīz izrādījās, ka izglītības un pārticības ietekmē manāmi parādās atšķirība par labu pie luterānisma palikušajiem letiem.
Lai gan vāciskošana būtu bijusi daudz vieglāka kā latviskošana, vācieši bija pārāk lepni, lai mācītu vācu valodu, un labprātāk mācījās paši latviešu valodu. Vēl vairāk, vācieši mazo letu tautu padarīja par daudzskaitlīgu nāciju Baltijas zemē. Viņi bija arī tie, kas pirmie gramatiski un leksiski pierakstīja letu valodu (skat. ‘Litauische Sprache’). Tāpat vācieši bija tie, kas par pūļu vērtu turēja seno letu paradumu un ieražu, kas nāk no viņu tautas dziesmām un pasakām, vākšanu (sal. G.F. Büttner, ‘Der Letten Lieder und Balladen’, Mitau 1844; K.Ulmann, ‘Lettische Volkslieder’, Riga 1874, un vēl E.Winkelmann, ‘Bibl.Liv.hist.’, 2.Aufl., literatūra par ‘Sitten und Gebräuche der Letten’).
Sākotnēji Pētera Lielā sankcionētā dzimtbūšana Baltijas novados tika atcelta uz Līvzemes bruņniecības iniciatīvu 1819.gadā pēc Vācijas Procesa, kamēr 1813.gada lielā tautas atbrīvošana tīri krieviskajām guberņām pagāja garām bez kultūrvēsturiskas nozīmes.
Tāpat labvēlīga ietekme letu labā bija Rietumeiropas 1848.gada kustībai dēļ vācu pūliņiem Baltijas zemē, ar kuru klaušas tika pārveidotas par naudas nomu, kamēr atkal tīri krievu guberņās dzimtļaužu labā nenotika nekas. Tomēr galvenā bija agrārā likumdošana 1860.gadā, kas nodrošināja zemnieku stāvokļa saimniecisko atbrīvošanu, kā arī 1866.gada Pašpārvaldes nolikums, kas zemniekiem (letiem un estiem) nodeva viņu baznīcu un skolu pašpārvaldi. Kopš tā laika letu labklājība ir strauji kāpusi un 1883.gadā jau aptvēra vairāk kā 30 000 zemnieku sētas un dažas priviliģētās muižas (Rittergüter), kuru kopvērtība bija 60-90 miljoni rubļu. Ņemot vērā vien to, lets salīdzinājumā ar krievu zemnieku jau ir saucams par bagātu, jo Baltijas zemē nepastāv nenomaksāti kroņa parādi, kamēr tīri krievu guberņās bieži redz atlaižam miljoniem un miljoniem rubļu. Līdzīgi Baltijas zemē leti ir izglītotāki kā krievu zemnieki (arī Rietumvitebskas guberņā), pie kam viņi gandrīz visi (95%) ir lasīt un rakstīt pratēji un apmeklē apmēram 1880 pagastskolas, 180 baznīcas iecirkņu skolas un 4 skolotāju seminārus, ko dibinājuši galvenokārt vācu muižkungi, bet atbalsta arī paši pagasti, lai gan kopš 1887.gada vara ir pakļauta rusifikācijai. Salīdzinājumā ar Austrumprūsijas un Meklenburgas vācu zemniekiem letiem ir daudz saimniecisku un finansiālu priekšrocību, un viņi ir nolikuši bankās kapitālu metāla naudā, au porteur ejošos vērtspapīros un ļaužu īpašumā, kas kopā varētu būt vērtējams vairāk par 150 miljoniem rubļu. Bet to visu leti ir parādā vācu audzināšanai uz strādīgumu, taupīgumu, mērenību un godīgumu. Bez tam ar savu zinātnisko darbību (vācu valodā – ‘Magazin’) pazīstamajai letu literārajai biedrībai ir tuvu pie tūkstotis tīri latvisku biedrību un apvienību, piemēram, dziedāšanas biedrības (salīdz. Cimzes ‘Lettische Lieder mit Volksmelodien’ un ‘Laukapuķes’). 1883.gadā latviešiem pieder jau 13 iknedēļas avīzes un Rīgā liela biedrība ar latviešu teātri.
No estiem latvieši atšķiras galvenokārt ne tikai ar savu apģērbu, darba veidu un mājokli, bet arī ar izskatu un raksturu; viņi ir bezbēdīgāki, labvēlīgāki, priecīgāki un saprātīgāki kā esti, un līdz 1883.gadam, lai gan viņu skolās obligāta ir krievu nevis vācu valoda, tomēr viņiem ir tieksme iemācīties vācu valodu, lai kļūtu piederīgi iespējami augstākai kultūrai.

No ‘Rietumeiropas hronikas par baltu apdzīvotām zemēm’. Ē. Mugurēvičs (Descriptiones Terrarum)- par Letiju (Lethia) 13-14.gs. dokumentos sauca latgaļu apdzīvoto teritoriju pašreizējā Latgalē un Vidzemes austrumu daļā, ko krusta karu rezultātā sadalīja starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni (Liv-, Est- und Kurländisches Urkundenbuch – Reval, 1853. – Bd.1. – Nr.16,23,25,67,82,84 u.c. Bd.3. – Nr.1239. Nebūtu pareizi vārdu ‘Letija (Lecia) attiecināt uz tā laika Lietuvu.)

Baltu tautu staigāšanas ceļi.

9_zirgkopji_niehome

9. Zirgkopības/jātniecības kultūras un monopola izplatīšanās.

10_varjagi-varangi_800px-Passing_of_the_Great_Race_-_Map_3
10. Varangi jeb vikingi – senu tirdzniecības ceļu izmantotāji.

11_dzintara_celsh314
11. Utarapatha – zeme un tirdzniecības (arī dzintara) ceļš.

12_SilkRoad_ap870gg_Radhanites2
12.Zīda ceļš, tostarp, Uttarapatha un dzintara ceļš (skat. tālāk).

13_ziida_cels_se.pinterest.com
13. Zīda ceļš.

No Transoxiana-Sogdia-Sogdiana – tas ir sens un pavisam neskaidrs apvidus, kas ir bijis mājvieta vienai no senākajām valstu virknējumiem Vidusāzijā un atradies Amudarjas (Oxus) upes lejteces upju baseinā, kur tā ietek Arāla jūrā un ap to, kā arī Persijas ziemeļaustrumos. Atkarībā no tā, kas valdījis, tās teritorija ir lielā mērā mainījusies, bet uzplaukuma laikos tā ir iesniegusies lielākajā daļā Afganistānas, Austrumpersijas, Vidusturkmenistānas un Dienvidkirgīzijas, kā arī vidus un dienvidu Uzbekistānā un visā Tadžikistānā (kuras kopā veido senās Transoksiānijas kodolu). Mūsdienās šis nosaukums pieder Irānas provincei un apgabalam Uzbekistānas ziemeļaustrumos.
Transoksiānija, būdama krustceles starp Vidusāziju, Dienvidāziju un Vidējiem Austrumiem, atradās ap Arāla jūras dienvidu piekrasti un Buhāras un Samarkandas pilsētās. Senākie zināmie valdnieki šajā apvidū, kad tas saukts par ‘Sogdia’ jeb ‘Sogdiana’, lai nodalītu to no kaimiņu Baktrijas, tiek datēti ar 600.gg.pr.m.ē., neilgi pirms ir aprakstīta kareivīgo massagetu (Massagetae) cilšu atrašanās kaimiņos ziemeļu pusē 530.g.pr.m.ē. Tad to iekarojuši persieši, un lielākoties to varā tā ir palikusi līdz m.ē. 10.gs. Sogdiana jeb Sogda ir robežojusies ar seno Skitiju, atdalīta no tās ar Tanaisas (Iaxartes jeb Syr Darya) upi.
Ap.2200 – 1700.gg.pr.m.ē. Vidusāzijā starp tagadējo Turkmenistānu un Amudarjas lejteci, kādā izplūdušā reģionā, ko sauc par Transoksiānu, parādās vietēja bronzas laikmeta kultūra. To sauc par Baktrijas- Margiānas arheoloģisko kompleksu jeb Oksas civilizāciju, un tajā drīz iekļaujas indoeiropiešu ciltis, kuras nav piedalījušās masveida izceļošanā uz rietumiem un dienvidiem. Īstenībā šie indoeiropieši, domājams, paliek savā senajā dzimtajā zemē ziemeļos no Melnās un Kaspijas jūras ilgāk kā citas indoeiropiešu grupas, mazākais, daļēji radot Sintaštas un Andronovas kultūras austrumos. mazākais, daļēji radot Sintaštas un Andronovas kultūras. Varbūt šī Oksas kultūra vai kaimiņu indoeiropiešu grupa, kas piedāvā savu uz attīstību vērsto dabu, ir tā, kas veido Kazahstānas stepes ‘spirālveida pilsētas’I.
Šo civilizāciju ļoti moka klimata pārmaiņas, kas sākušās aptuveni no 2000.g.pr.m.ē., laupot tai ūdeni, jo mazinās lieti. Tautas ir spiestas migrēt uz dienvidiem, dažām grupām iespiežoties Vidusanatolijā kā hetiem, kuri gadsimsa gaitā iekaro jau tur apmetušās indoeiropiešu tautas un nemierīgos Ziemeļanatolijas kaskanus (Kaskans / Gasga (Kashku)). Citas grupas šķērso afgāņu upes un Hindukuša kalnus, un starp 1700-1500.gg.pr.m.ē. nonāk Indijā. Galu galā tās veido savas valstis, kā magadhi, arī kalingas un kauravi. Vistālāk austrumos ir tohari, kas ķīniešu rakstos ir identificēti kā ‘Yeuh Chi’. Pēdējie galu galā ieceļo Afganistānā un Indijā kā kušani, bet Ķīnā tos uzsūc vietējie iedzīvotāji.
7.gs.pr.m.ē. – ‘Sijavus / Siyavash’, ‘Kai Kavoos’ no Persijas dēls, leģendārs persiešu princis un mītiskā ‘Afrasiab’a znots, ‘Turan’as varonis un valdnieks. ‘Turan’ ir sens irāņu nosaukums Vidusāzijai, ‘Tur’as zeme’, ko apdzīvo irāņu tautas. Due to the Pamātes ‘Sudabeh’as nodevības dēļ Sijavus ir devies trimdā uz Turanu. Tur viņš apprec ‘Farangis’, Afrasiab’a meitu, bet šis valdnieks vēlāk liek Sijavus’u nogalināt. Viņa nāvi atriebj viņa dēls, kurš manto agrīnās Persijas troni.
Ap 550.g.pr.m.ē. Sogdianas kodols tiek pievienots Kira Lielā Persijas impērijai. Persiešu uzrakstos tas tiek saukts arī par ‘Huvarazmish’.
515.g.pr.m.ē. Viena no trim saku tautām ir ‘Saka Paradraya’, burtiski ‘pāri+upei’ (para_darya). Kad Persijas valdnieks Dārijs Lielais dižojas ar savas impērijas apmēriem, viņš kā ziemeļaustrumu stūri uzdod ‘Sakaibish tyaiy para Sugdam’ (saki aiz Sogdianas) – viņpus Tanaisas (Jaxartes/Iaxartes jeb Syr Darya) upei, kas veido robežu starp Sogdianu un Skitiju.
(Ķīļraksta uzrakstos Dārijs Persijas impērijas sastāvā uzskaita trīs tautas, kuru nosaukumi sākas ar ‘saka’ – ‘Saka Haumavarga, Saka Tigrakhauda, Saka Paradraya’. ‘Saka Tigrakhauda’ (“spiccepures”), domājams, ir tuvākā un izbēg no Dārija tuvošanās (uz Kaspijas jūras pusi). Tad Dārijs šķērso upi (domājams, ‘Syr Darya – Jaxartes’ – šķērsojis Sugada), un ‘sakauj sakus galīgi’, nogalinot viņu vadoni. Tie varētu būt ‘Saka Haumavarga’. Viņu nosaukums liek domāt, ka viņi piekopj haomas dzeršanu. Tas ir dziedniecisks augu ekstrakts, ko saista ar seno zoroastriešu dziedniecību. ‘Saka Tigrakhauda’ ieņem stepes ap Arala jūru, mūsdienu Kazahstānas dienvidrietumos. Šķiet, ka viņu cepuru augstums ir apzīmējis pakāpi, un garākā spice bijusi vadonim. Šī saku grupa visticamāk bijusi Strabo(na) massageti. Strabo kā massagetus identificē Horezmas grieķu reģiona attasijus ‘Attasii’ un horezmiešus ‘Chorasmii’ uzskatot tos par massagetu apakšgrupu, ko ahamenīdi citādi saukuši par ‘Saka Tigrakhauda’.)
330.g.pr.m.ē. Sogdiana kļūst par daļu no Grieķu impērijas. 320-ajos gados pr.m.ē. persiesieši un grieķi Aleksandra Lielā vadībā pārdzen ‘Paradraya’ jeb ‘Amyrgian’ sakus atpakaļ pār Sirdarju.
312 – apm.140.g/pr.m.ē., brūkot impērijai, daļa no tās, domājams, iegūst neatkarību, bet lielākā daļa paliek Baktrijas-Sogdianas grieķu satrapu pārvaldībā un pēc 256.g.pr.m.ē. Baktrijas valdnieku pārvaldībā.
Ap 294 – 293.g.pr.m.ē. kā Baktrijas un Sogdianas satraps kalpo bijušais seleukidu ģenerālis Demodamas. Tajā laikā viņš veic karagājienus pāri Sirdarjai, izlūkojot indoskitu zemes un papildinot ar iedzīvotājiem ‘Alexandria Eschate’ (‘Vistālāko’ Aleksandriju, mūsdienu ‘Khojend’) pēc tās izpostīšanas, ko veikuši barbari.
140 – 130.g.pr.m.ē. indoskiti ir bijuši ilgi spiesti uz Baktrijas robežām. Tagad pēc ilgstošas migrācijas no ķīniešu valsts robežām Baktrijā no Sogdianas uz ziemeļiem sāk iebrukt tohari/jueži (Yuezhi). Sākumā indoskiti, kas jau atrodas Baktrijā, kļūst par toharu vasaļiem.
Baktrijas valsts uzplaukums bijis ap 200-180.g.pr.m.ē., ar jauniem iekarojumiem dienvidaustrumos, ielaužoties Indijā, tiklīdz Maurju impērija bija uz sabrukuma sliekšņa, kamēr ap ziemeļu un austrumu robežām mājoja ciltis, kuras varētu piedalīties grieķu sagrāvē. Tie bija saki un tohari.
Ap indo-grieķu valdnieka Menandera nāves laiku 130.g.pr.m.ē. Baktriju pārmāca tohari un izbeidza grieķu valdīšanu.
Pēc toharu veiktās Baktrijas sagrāves un okupācijas šo apvidu vēlāk apzīvo zoroastrieši indieši, uri lieto aramiešu rakstu. Sogdiana ir lielākoties neatkarīga.
115 – 100.g.pr.m.ē., kad Partas teritoriju gadiem ir postījuši indopskiti, valdnieks Mitridats II beidzot spēj pārņemt stāvokļa kontroli. Vispirms viņš 115.g.pr.m.ē. sakauj jueži (toharus) un tad ap 100.g.pr.m.ē. sakauj skitus Partā un Seistānā. Pēc to sakāves jueži ciltis savācas Baktrijā, bet indoskiti pāriet uz indo-grieķu Gandharu.
Ap m.ē. 112 – 132.gg. Kušanu valsts valdnieks Kaniška izvērš savu impēriju vēl tālāk. Viņš pievieno daudzus Indijas reģionus – ‘Uttar Pradesh, Bihar, Kashmir, Malwa, Rajputana, Saurashtra’, un izpleš savu varu līdz ‘Khotan’ai (Dienvidindija). Viņš sagrābj arī ‘Transoxian’u (mūsdienu Tadžikistānu un dienvidu Uzbekistānu). Par savu galvaspilsētu viņš padara ‘Purushpur’u (mūsdienu Pešavaru Pakistānā) un ieceļ ‘kshatrapas’ pārvaldīt savas plašās teritorijas, tostarp bijušo saku indoskitu teritoriju (saku ierēdņi turpina būt amatā Mathurā). Uz savām monētām viņš lieto arī grieķu rakstu, kas pārmantots no ietekmēm kādreizējā Baktrijā.

14_Sogdiana_senaka
14. Sogda – senākā Vidusāzijas valsts.

Thaneshwar Kingdom (Sthanviswara-Thanesa) ap m.ē.580 – 647.g. – Indija ir bijusi apdzīvota kopš apmēram 70000-60000.gg.pr.m.ē. – tā ir viena no pirmajām mednieku-vācēju pastāvīgi apdzīvotām vietām. Tie ir ieradušies no Āfrikas apmēram 10000 gadus iepriekš. Šī mednieku-vācēju kultūra bagātajā, zeļošajā un ārkārtīgi auglīgajā subkontinenta zemē turpinājusies, līdz ap 7000.gg.pr.m.ē. Indas ielejā parādījušās pirmās apmetnes, piemēram, Mergarha mūsdienu ‘Baluchistan’ā. Šīs apmetnes izvērsušās par Indas ielejas kultūru, tomēr, lai gan tā nodrošinājusi civilizācijas agrīnu uzplaukumu Indijas ziemeļrietumos trešajā gadu tūkstotī pr.m.ē., tās bojā eja ap 1700.gg.pr.m.ē. ir atstājusi Dienvidāziju bez urbānās kultūras, līdz mazas pilsētiņas parādījušās austrumos – Gangas ielejā un Ziemeļindijā.
Ap to pašu laiku, 1500.gg.pr.m.ē. Indijā sākušas iefiltrēties jaunas tautas no ziemeļrietumiem, no mūsdienu Afganistānas, izstumjot vai sajaucoties ar vietējām elamo-dravīdu tautām. Tie ir bijuši indoeiropieši, cēlušies no Vidusāzijas un īpaši mūsdienu Turkmenistānas Melnā tuksneša (Karakum) apvidus, kurus ap 2000.g.pr.m.ē. pārvietoties piespiedušas tādas pat klimata pārmaiņas kā tās, kas izbeidza Indas ielejas kultūru. Domājams, šīs grupas ir tās pašas, kas bijušas iekļāvušās Amudarjas (Oxus) civilizācijā Sogdā (Transoxiana / Sogdia / Sogdiana; skat.), bet klimatisko apstākļu izmaiņas ir tās sašķēlušas daudzās grupās, ko varētu būt veidojuši indopersieši (indoirāņi) un indoāriji (tie parādās ap to pašu laiku un aptuveni tajā pašā apvidū), un varbūt arī indoskitu senči.
Šī īpašā grupa sevi saukusi par ārjiem (Aryans; kas nozīmē ‘civilizētie’ jeb ‘cildenie’, lai gan mūsdienu zinātnieki neskaidro ‘ārju’ nosaukumu ir aizvietojuši ar precīzāko ‘indoārji’). Jādomā, šis visai elitārais nosaukums ir bijusi atbilde uz viņus ietverošajām acīmredzami barbariskajām tautām. Šai grupai ir bijusi kopīgi valodas pamati ar citām indoeiropiešu grupām, kas bijušas izkaisījušās uz rietumiem un dienvidiem no Kaukāza un mūsdienu Krievijas stepēm, un kuras vēlāk veidojušas pamatus grieķu, persiešu un latīņu valodām. Filologi ir viegli spējuši izgaismot līdzību starp šīm valodām, kas Indijā parādījušās kā sanskrits, pat vēl astoņpadsmitajā gadsimtā. Agrīnie sanskrita teksti, Vedas (īpaši Rig Veda), ieskicē indoeiropiešu migrāciju no Afganistānas (minētas upes ar atpazīstamiem nosaukumiem) uz ziemeļrietumu Indiju, īpaši Pešavaru, kur viņi apmetušies gar Indas upes ieleju, upes, kas devusi nosaukumu Indijai.

Pirmās indoeiropiešu kultūras zīmes parādās starp Pēsavaru un Gangas līdzenumu. Šis apvidus mūsdienu Biharā liecina par pirmo un lielāko Indijas valsti – ‘Magadha’. Šī indoeiropieši ieceļošana Indijā un viņu pirmās valsts dibināšana mūsdienu Indijā tiek spēcīgi apstrīdēta, dažkārt pat argumentējot tādas ‘invāzijas’ neesamību. Vienprātība par apsvērtāku viedokli ir, ka tā tiešām ir notikusi, un ka daudz kas no atzītās informācijas ir lielā mērā patiess (pat ja atsevišķi fakti var izskatīties diezgan nedroši). …
Magadha (skat. māgadha) bija viena no pirmajām valstīm, ko Indijā pēc 1500.g.pr.m.ē. dibināja tikko ieradušies indoeiropiešu āriji. Agrīnās ārju teritorijas kodols bijis Pešavaras apvidus mūsdienu Pakistānā, tomēr pirmie, kuri iedrošinājušies virzīties uz austrumiem, šķiet, bijuši magadhas. Ar Gangas līdzenumu vidū, mūsdienu Biharā, viņu valsts ir bijusi viena no sešpadsmit ‘Dižajām Valstīm’ (Mahājanapada’s). Valsts vēlāk karos, kas kristalizēti kā indiešu eposs Mahābhārata, izvērsusies, ietverot lielāko daļu Indijas. Pirmā galvaspilsēta bijusi ‘Rajagaha’ (mūsdienu Rajgir), kas pārcelta uz ‘Pataliputra’ (mūsdienu Patna).
Sākotnējie valdnieki, līdz pat 6.gs.pr.m.ē., ir gandrīz nezināmi ārpus tradicionālajiem tekstiem, tādiem kā purānas un budistu un džainu tekstiem. Lai gan Indijas stingrā mutiskā kultūra ļauj domāt, ka ķēniņu saraksts varbūt ir uzticams, tas ir atvērts daudziem strīdiem. ‘Haryank’u dinastijas valdnieks, ‘Bimbisara’, ir pirmais no Magadhas ķēniņiem, kurš datējams ar kaut cik tuvu precizitāti, un iepriekšējo datējumi tiek skaitīti atpakaļvirzienā, izmantojot pieņemtus dzīves ilgumus. …
‘Sudhanu’ dinastija. Saskaņā ar ‘Srimad Bhagavatam’ (Bhagavata Purana), Krišnas stāstu, kas ir viens no hinduisma svarīgākajiem tekstiem, “Otrs (mēness dinastijas ķēnīņa) ‘Ajamīḍha’s dēls bija vārdā ‘Rikšā’ (ṛkṣa). Rikšā bija dēls ‘Samvarana’, un tam dēls ‘Kuru’, Kurukšetras (Mahābhāratas kauju vietas) ķēniņš. Kuru bija četri dēli – ‘Pariksi, Sudhanu, Jahnu, Nisadha’.” Sudhanu ap 1460.g.pr.m.ē. mantoja valsti, kas kļuva par Magadhu.

‘Brhadratha’ dinastija – šķiet, ka vareno Magadhas valsti Gangas līdzenumā ir dibinājuši šie leģendārie valdnieki. Otrais no viņiem, ‘Jarasandha’, ir minēts purānu tekstos kā ‘Brhadratha’s dēls. Viņš parādās arī Mahābhāratā kā ‘Magadhas imperators, kurš valda visā Indijā,’ lai gan viņu vienīgajā kaujā ir nogalinājis viens no trim Kuru valsts algotiem slepkavām, kura uzdevums bijis atbrīvot daudzos sagūstītos valdniekus. Viņa pēctecības garā valdnieku virkne ir minēta budistu, hinduistu, džainu tekstos. Tajā laikā līdz ar Magadhu acīmredzami ir parādījušās citas āriju valstis, īpaši austrumos, tostarp ‘Anga, Kalinga, Pundra, Suhma, Vanga’. Arī ‘Assam’as reģions ir izbaudījis savus pirmos valstiskuma uzplūdus.
Ap.1300? g.pr.m.ē. viens no ‘Jarasandha’s laikabiedriem ir bijis ‘Jayatsena’ no Magadhas, domājams sabiedrotais un vasalis, kurš pēc ‘Jarasandha’s nāves neatkarīgi pārvaldījis daļu no valsts. ‘Jayatsena’ ir piedalījies Mahābhāratā aprakstītajā Kurukšetras karā kā viens no vadoņiem kauravu pusē, kopā ar ‘Srutayus no kaling’iem, ‘Paundraka Vasudeva no pundr’iem, ‘Karnu no ang’iem un ‘Malayadwaj’u no pandy’iem. Šajā karā bijis iesaistīts arī Bhagadatta narak’u ķēniņiem. ‘Jarasandh’u pēc dieva godā turēta valdnieka Krišnas padoma spraigā cīņā (27 dienās) ir nogalējis ‘Bhima’, viens no Mahābhāratas varoņiem. Tas ir otrais no algotajiem slepkavām; beidzamais ir Ardžuna (Bhima’s brālis un izcils strēlnieks), Mahābhāratas izcilais galvenais varonis.
Ap 370 – 324.g.pr.m.ē. Mahapadma Nanda, ‘Sisunaka’ dinastijas ‘Mahanandina’ dēls savā ilgā valdīšanas laikā sakauj daudzus konkurējošus ķēniņus, tostarp ‘Asmakas, Haihayas, Ikshvaku dinastijuiju, Kalingas, Kasis, Kurus, Maithilas, Panchalas, Surasenas, Vitihotras’.

327 – 326.g.pr.m.ē. Indijas rietumos pāri Hindukuša kalnu pārejām ierodas Aleksandra Lielā maķedoniešu karaspēks – Gandharas ķēniņa viņa karā pret ‘Kekaya’ un ‘Omarg’a vadīto indoskitu mudināts. Bet Pendžabā viņa karaspēks sadumpojas pret paredzamajām lielām kaujām pret lielo armiju pie Gangas. Aleksandrs ir spiests atkāpties, atsakoties no savām cerībām iekarot Indiju. Tomēr Ziemeļindijā paliek mazu viņa vasaļvalstiņu josla.

321 – 185.g.pr.m.ē., iespējams, Persijas impērijas spiediena rezultātā ap tās robežām attīstās centralizētas teritoriālas valstis, tostarp maķedoniešu valsts Grieķijā. Arī Aleksandra Lielā ierašanās Indijā mudina pirmās īstās Indijas impērijas – Maurju impērijas rašanos Ziemeļindijā, kas paliek par vienu no ielākajām šajā zemē. ‘Chandragupta Maurya’ (Sandrokotos) iekaro Magadhu, iekļaujot to savā jaunajā impērijā kā kodolu un paturot galvaspilsētu Pataliputrā.
273 – 269.g.pr.m.ē. impērijā notiek karu virkne, kurā Ašoka (Ashoka, Ashokavardhan) esot cīnījies ar saviem 99 brāļiem, kas varbūt nozīmē nepārvaramas grūtības. Galu galā Ašoka uzvar un pieprasa troni. Savas valdīšanas laikā Ašoka spēj paplašināt impērijas robežas, pārklājot vai visu subkontinentu, paglābjas dienvidu smaile un Šrilanka. Redzot postu, Ašoka atsakas no vardarbības un kļūst par budistu. Ir vēsturnieki, kuri pielīdzina Ašoku Baktrijas ‘Diodotus II’. Pēc Ašokas nāves viņa impērija sāk drupt.
Ap 200-180.g.pr.m.ē. spēka plaukumā ir Baktrija, ar jauniem iekarojumiem dienvidaustrumos, kamēr ap ziemeļu un austrumu robežām mājo dažādas ciltis (saki un tohari), kuras galu galā sekmē grieķu varas krišanu.
Ap 150.g.pr.m.ē. sakus no Fergānas (Farghana) padzen no Ķīnas masveidīgi migrējušie Lielie Jueži (Yuezhi, Tochar). Saku valdnieks pārceļ savu mītni uz dienvidiem, un ap pirmā gadsimta vidu pirms mūsu ēras Indijā parādās saku valdnieki.
Ap 57.g.pr.m.ē. indoskitu valdnieks ‘Azes’ saku teritoriju saliedē, tomēr tajā pašā gadā indoskitus padzen ‘Malwa’ valdnieks ‘Vikramaditya’; šā notikuma piemiņai tie iedibināta Vikrama ēra un Vikrama kalendārs, kas sākas 57.g.pr.m.ē.
Ap 100-50.gg.pr.m.ē. Baktrijas grieķu valsts ir sabrukusi, un palikušās indogrieķu teritorijas ir spiestas uz austrumu Pendžabu. Indija ir pa daļai sadalījusies, un saku cilšu pārsvars lielās Afganistānas, Pakistānas un ziemeļrietumu Indijas teritorijās ir gājis uz beigām.

15_indoaryans_kambojas-arrival-in-india
15. Indoārju ieceļošana Indijā.

16_Sogdiana_Assaciana_Gedrosia-Map-Route-of-Alexander-1823-Lucas

16. Maķedonijas Aleksandra karagājiens līdz kāmbodžiem, tostarp, ašvajaniem un ašvakajaniem (ašva – zirgs, ašvaka – neliels zirgs, yāna – jāšana), tos sakaujot un padzenot, domājams, arī uz dienvidiem gar Indas upi un austrumiem – Himalajiem.

17_800px-kambujamap005

17. Zirgkopju (kāmbodžu) izplatīšanās Vidus un Dienvidāzijā.

Pretējais, tostarp, baltu tautu teritoriju gals.

No The Decline and Legacy of Harappan Civilization’. K.N.Dikshit – Arheologi ir vienisprātis, ka skaidras Harappas civilizācijas panīkuma pazīmes parādās pēc 2000.g.pr.m.ē. (tostarp Lothalā). … Panīkums bijis lēns un pakāpenisks … un atšķirīgs dažādās vietās. Gudžaratas un Sindas piekrastēs tas bijis lēnāks tirdzniecības dēļ.

No Saraswati – Sarasvatī – debesu vai pareģa balss; arī ‘Arya Sarasvatī’, ‘Brahmāṇī’, ‘Brāhmī’-‘Brāhmas jeb Dievišķā sieva ‘, ‘Ḍākinī’, ‘Gāyatrī’-‘Dziedone’, ‘Prajñāpāramitā’, ‘Śatarūpa’–’Simtveidīgā’-pirmā ‘Manu’ māte, ‘Savitṛ’-‘Saule, Modinātāja, Sievišķā Radītāja’, ‘Vāc’-‘Skaņa/Vārds’, ‘Vāč-Sarasvatī’, ‘Vajravīṇā’- Vīnas Spēlētāja, ‘Virāj’- ‘Valdniece’; ‘Baltā Dieve’ trīsvienībā ar Lakšmī un Devī.
Sarasvatī svētki ‘Tintnīcas godi’ (Dawat Pūja) tiek svinēti ‘Magh’ mēnesī (janv.-febr., tajos rakstīt drīkst tikai ar otu; pēc svētkiem nomaina otas un tinti; Encyclopedia of Ancient Deities, Charles Russell Coulter, Patricia Turner). Sarasvatī ir hindu upes-auglības-pārticības un valodas, zināšanu, mūzikas, mākslu, viedības un izglītības dieve. …
“Labākā no Mātēm, labākā no Upēm, labākā no Dievēm, Sarasvatī, mums, pietrūkst labās slavas; sniedz, dārgā Māte, mums atjaunotni”. Rigveda 2.41.16.
Mītoloģijā pie viņas kājām nereti ir gulbis, ‘haṃ-sa’; šis vārds ir arī mantra, kas domās pavada izelpas-ieelpas.

No Sarasvati and Rama Setu (versija) – Rietumu akadēmiskajā vidē nebeidzas uzbrukumi hindu zīmēm, tostarp svastikai, un nebeidzas Vedu upes Sarasvatī noliegums; upes, kuras senie kanāli ir neapšaubāmi, zinātniski atklāti. Šis akadēmiskā nolieguma stāvoklis ir emocionāls, un to vada nepārvarama dziņa nostiprināt ārju pārākumu caur iebrukumu vai ieceļošanas scenārijiem. Tādas ārju invāzijas/migrācijas teorijas īstenībā ir mīti. Sarasvatī nav mīts, bet īstenība, un tā ar spožām Hindustānas zinātnieku, pētnieku un inženieru pūlēm plūdīs ziemeļrietumu Indijā atkal.

Vairāk kā 2000 arheoloģisku vietu atklājumi vediskās upes Sarasvatī krastos un iespēja caur jaunajiem atklājumiem, kā ‘Bhirran’ā, identificēt Vedu laiku tautu visiem pētniekiem piedāvā izaicinājumu atminēt Sarasvatī civilizācijas radītāju valodu. Esmu apgalvojis, ka ‘mleccha’ (milikka) ir bijusi starpsaziņas valoda (lingua franca), un ‘mlecchita vikalpa’ ir bijusi šīs civilizācijas rakstības sistēma, par kuru liecina apmēram 4000 uzraksti, kas satur ‘zīmes’ un ‘tēlainus motīvus’, vairums no kuriem ir hieroglifi. ‘Indian Lexicon’ resursi, piedāvājot salīdzināmas leksēmas no vairāk kā 25 senajām Indijas valodām, nodrošina ietvaru ‘mleccha’ valodas, kurā runājis ‘Yudhisthira’ savās sarunās ar ‘Khanaka’ un ‘Vidura’, izpēti. Un arī ‘mlecchita vikalpa’s, ko ‘Vatsyayana’ pieminējis kā vienu no trim mākslām –
1. valodas dialektu zināšana (des’a bhaashaa jnaanam);
2. žestu valoda (akshara mushthika kathanam);
3. mlecchita vikalpat (rakstīšana uz vara plāksnes, precīzi to izprotot, kriptogrāfija).
Zinot, ka Vedu tekstos sastopams daudz ‘mlecch’u vārdu (vārdu, kurus nevar izskaidrot ar indoeiropiešu jēdzieniem), ir iespējams nodrošināt ietvaru senās ‘bharatam’ un Vedu laiku valodas valodas pētniecībai, kas iekļauj valodu kā starpnieci runātāju kopienas kultūras izpausmē, atsakoties no valodu ģimenes tēla. Daudzi senie teksti skaidri norāda uz ‘mleccha’ kā valodu jeb dialektu. Tiek piedāvāts ietvars Sarasvatī hieroglifu vārdnīcai.
Mātes dievība – Sarasvatī; reģu un amata meistaru radītās hindu civilizācijas tradīcijas. Hindu civilizācijai piemīt unikāls tēls – upe kā māte, upe kā dievība; vediskā upe Sarasvatī kā māte, kā dievība. Daudzās Indijas daļās upes apzīmēšanai lietots starpsaziņas vārds ir ‘nayi maa’, (māte upe); Radžastānas un Ziemeļindijas teicēju dziesmās (cāraṇa sāhitya) upes apzīmēšanai lieto vārdu ‘ambā’ – māte, kas atsauc atmiņā Rigvedas ‘ambitame’ (labākā no upēm). Rigveda pie Sarasvatī upes vēršas arī ar šādiem izsmalcinātiem vārdiem – sarasvatī saptathī sindhumātā (Sarasvatī, septītā, māte upe). Civilizācijas amata meistari, kuri auguši šīs upes krastos, ir savu kalēju dzīvi attēlojuši daudzās līdzībās, kas cēlušās no ‘mlecch’u (meluhha) starpsaziņas valodas (lingua franca) valodu vidē. Upe ir apzīmēta arī kā svētais pods (kumbha), jo ik 12 gadus Gangas, Džamnas un Sarasvatī upju satekā pie ‘Prayag’as tiek svinēta ‘kumbhamela.

18_Sarasvati_upe

18. Sarasvatī upe pirms izsīkšanas ap 3000.g.pr.m.ē.

19_Indas-Sarasvati_civilizacija

19. Indas-Sarasvatī civilizācija.

20_sarasvati_civilization_apgabali

20. Sarasvatī civilizācijas apgabali.

21_Aratta_Lothal_saraswati
21. Lothalas osta Saurāštrā/Gudžaratā/Lātā – daļa no Sarasvatī civilizācijas.

Kāmbodžas – baltu tautu pamatcilts otrpus Hindukuša un Himalaju kalniem. Hindukuša kāmbodžas.

No Uttarapatha – Mahābhāratas eposs vairākās vietās kā ‘Uttarapatha’s (skat. 9. Zīda ceļš) ciltis min ‘kāmbojas, sakas, gandharas, yavanas, darunas, barbaras, khashas’. (MBH 12/201/40; 5/159/20). Domājams, Uttarapatha ietvērusi lielo Pendžabas, Sindhu, Soviras, Afganistānas, Kašmiras, Baktrijas un daļas Vidusāzijas teritorijas, tostarp senās Vidusāzijas tautas, kā ‘Uttarakuru, Uttaramadra, Param-kāmboja un daļu no ‘Saka-dvipa’s (Sogdiānu).

No Kambojas – Uttarapathā jeb ziemeļrietumos ir dzīvojuši ‘kāmbojas’, senajos laikos slaveni ar izcilo zirgkopību un kā ievērojami jātnieki. … Viņu kavalērija piedāvājusi militārus pakalpojumus arī citām tautām. … Saistībā ar viņu izcilo vietu zirgkopības kultūrā viņi ir arī ļoti plaši pazīstami kā ‘ Ashvakas’, tas ir, jātnieki (āśva – zirgs, labība; Aśvin – Ūsiņš; āśu – ašs; āśvatta – pīlādzis; āśvattha – svētais vīģes koks). Grieķu klasiskajos tekstos ‘Kunar’as un ‘Swat’as ieleju klani ir saukti par ‘assakenoi’ un ‘aspasioi’ un Pānini darbā ‘Ashtadhyayi’ par ‘ashvakayanas’ un ‘ashvayanas’. “kāmbojas’ ir bijuši ļoti slaveni ar saviem zirgiem un kā jātnieki (aśva-yuddha-Kuśalah); populārs viņu nosaukums ir bijis ‘aśvakas’… Viņi dzīvojuši Afganistānas austrumos un tikuši ietverti daudz vispārīgākā jēdzienā ‘kāmbojas’. (K.P.Jayswal).

No Uttarapatha Explained – Saskaņā ar Dr. S.M.Ali, Uttarapatha jeb ‘Jambudvipa’s ziemeļu daļa ir aizņēmusi plašu teritoriju no Urāliem un Kaspijas jūras līdz Jeņisejai, un no Turkestānas, Tjanšana kalniem līdz Arktikai. Ramajana un puranas visas zemes topogrāfiju attēlo ļoti rūpīgi un dažos gadījumos spilgti. … ar laiku Aizhindukuša ‘kāmboja’s kultūras un reliģijas ziņā ir palikuši būtiski irāniski, kamēr Indijas puses ‘kāmboja’s nonākuši daļēji indiešu kultūras ietekmē. Tas varbūt ir iemesls, kāpēc senie kāmbodži tiek uzskatīti kā radniecīgi gan indiešiem, gan irāņiem.

22_kambhoja-gandhara-kuru-dynasty-map
22. Kāmbodžas, gandhari un kuru.

23_Laata_kamboja_laat_26206132490096204
23. Kāmbodžu zirgiem un jātniekiem ir bijusi liela nozīme Pala impērijā, kas ietver gan Hindukuša kāmbodžu, gan Saurāštras jeb Lātas pussalas zemi.

24_sasanīdu_varb_kamboju_jaatn_persja sass59
24. Sasanīdu jātnieki, pēc Aleksandra Lielā laika, nav izslēgts, ka no kāmbodžiem.

25_Lata 31-ancient-kapisa

25. Kapisa=kāmbodža – Lāta.

No Ancient Kapisa. Equivalence to Sanskrit Kamboja – ‘Kapisa’ ir saistīta un ietvērusi Kāfiristānu (kāfiri – musulmaņu nosaukums nemusulmaņiem). Zinātnieku sabiedrība apgalvo, ka kapisa ir ekvivalenta sanskrita ‘Kāmboj’ai. … Dr.S.Levi apgalvo, ka senpersu ‘Kabujiya’ jeb ‘Kaubojiya’, sanskrits ‘kāmboja’, kā arī ‘Kapisa’, visi šie nosaukumi etimoloģiski attiecas uz vienu un to pašu svešvārdu.

No Etymology of Kapisa – ‘Kāmboja’s ķēniņvalsts atradusies dienvidaustrumos no Hindukuša kalniem (grieķu nosaukumā) ‘Paropamisadae’ reģionā. Senos laikos tur dzīvojuši ‘aśvakayana’s (grieķu assakenoi) un ‘aśvayana’s (grieķu aspasio) – ‘kāmbodžiem’ piederīgas ciltis (kāmbodži ir tautas, kā arī tās audzētas zirgu šķirnes nosaukums). Mahābhāratas eposs norāda uz divām kāmbodžu dzīves vietām – vienu, sauktu ‘kāmbodža’ kaimiņos Gilgitas ‘darad’iem, kas plešas no Kāfiristānas (Nuristāna; ne-musulmaņu apvidus) līdz Kašmiras dienvidaustrumiem, ietverot ‘Rajauri/Poonch’ apgabalus, kamēr sākotnējie kāmbodžas, saukti par ‘parama kāmboja’, ir dzīvojuši ziemeļos no Hindukuša Pāramudarjas (Sogdas, saku) apvidos, galvenokārt Badakšanā un Pamirā/Alai ielejā kā ‘rishikas’ kaimiņi skitu zemē.
Ptolemājs norāda uz divām kāmbodžu teritorijām un/vai etnosiem, tas ir, ‘tambyzoi’ ziemeļos no Hindukuša pie Amudarjas Baktrijā/Badakšanā, un ‘ambautai’ Hindukuša dienvidpusē ‘Paropamisadae’. Ptolemāja ‘komoi’ klanu, kas apdzīvojis aptuveni kalnainos Sogdianās apvidus ziemeļos no Baktrijas, zinātnieki uzskata par kāmbodžu tautu. Vadoši zinātnieki, kā Dr. S.Levi, Dr. Michael Witzel un daudzi citi atzīst ‘tambyzoi’ un ‘ambautai’ identitāti ar sanskrita kāmbodžiem. Ptolemāja ‘ambautai’ ir veidojuši daļu no ‘Kapiśa’s ķēniņvalsts zem ‘aśvakayana/aśvayana (aśvaka)’ kāmbodžu varas.
Domājams, kāmbodžu sākotnējā dzīves vieta ir bijusi Pāramudarjas (Transoxian) ‘kāmboja’, no kurienes kādas cilšu daļas virzījušās uz dienvidiem un izveidojuši kolonijas ‘Paropamisan’ā Hindukuša dienvidu pusē. Ar laiku šīs ‘Paropamisan’as apmetnes sāktas saukt par ‘īsto kāmbodžu’, kamēr sākotnējā kāmbodžu dzīves vieta ziemeļos no Hindukuša Pāramudarjā sauktas par ‘Parama-kāmboja’ jeb ‘tālo kāmbodžu’. Daži zinātnieki ‘Parama kāmboja’ sauc par ‘Uttara-kāmboja’ jeb ‘Ziemeļu/Otrējo kāmbodžu. {Un trešā vai vairākas citas kāmbodžu dzīves vietas ir Saurāštras/Kathiavaras/Lātas pussalā un citur. Skat. tālāk.}

No Kambojas – Kad Aleksandrs Lielais iebruka Centrālāzijā, ar viņu sadursmē nonāca ‘kāmbojas’ – “Maķedoniešu iekarotājs izdarīja īsus uzrakstus par Dārija iekārtu un, šķērsojis Ahemenīdu impēriju, iebruka Afganistānā un sastapa nelokāmu ‘kāmboj’u cilšu, sauktu par ‘aspasioi’ un ‘assakenoi’ jeb indiešu tekstos par ‘ashvayanas’ un ‘ashvakayanas’, pretestību. Šie ašvajanu un ašvakajanu klani cīnījās ar iebrucēju visi bez izņēmuma.”.
Diodors sniedz sīku uzskatāmu atskaiti par to, kā ašvakajanas izturējušies, sastopoties ar pēkšņu nodevīgu Aleksandra uzbrukumu – “Neapjūkot no briesmu lieluma, ašvakajanas savilka kopā savas ierindas aplī, kurā ieslēdza savas sievietes un bērnus, lai pasargātu pret uzbrucējiem no visām pusēm. Nonākuši bezcerīgā stāvoklī pārdrošībā un varonībā viņi padarīja ienaidniekam kauju kar sīviem pūliņiem – krīzes briesmas bija radījušas lielu pārsteigumu un trauksmi. Jo tā kā kaujinieki bija ieslēgti tuvcīņā, visapkārt bija nāve un visu veidu ievainojumi. Kad tā bija ievainoti daudzi un ne mazums nogalināti, sievietes ņēma ieročus no kritušajiem un cīnījās sānu pie sāna ar saviem vīriem. Tādējādi tās, kuras bija dabūjušas ieročus, darīja iespējamo, lai piesegtu savus vīrus ar vairogiem, kamēr tās bez ieročiem darīja daudz, lai traucētu ienaidniekus, metoties tiem virsū un grābjot viņu vairogu rokturus. Aizstāvji tomēr pēc izmisīga cīniņa kopā ar sievām beigās tika pārspēka pieveikti, un tā gāja slavenā nāvē, ko viņi izvēlējās, nicinot dzīvi negodā” (skat. Diodorus in McCrindle, lpp. 269/270; ‘History of Punjab’, 1997, lppp 229, red. Dr. Fauja Singh, Dr. L.M.Joshi; ‘Classical Accounts of India’, lpp.112-113; ‘Ancient kāmboja, People and the Country’, 1981, lpp. 283-286, Dr. J.L.Kamboj; ‘The kāmbojas Through the Ages’, 2005, lpp. 134, Kirpal Singh).

… Budistu un puranu avoti apliecina, ka Uttarapathas tirgoņi un zirgu tirgoņi ir piegādājuši zirgus un citas preces līdz pat Indijas austrumu daļai, kā ‘Savatthi (Kosala), Benares (Kasi), Pataliputra (Magadha), Pragjyotisha (Assam), Tamarlipitka (Bengal)’. Ir dokumentējumi, ka Uttarapathas valstis, kā ‘kāmboja, Gandhara, Bactria, Kashmira’ ir rosīgi darbojušās savstarpējā tirdzniecībā ar ne vien Gangas līdzenuma valstīm, bet arī ar ‘Myanmar, Suvarnabhumi’, Ķīnas dienvidrietumiem un citām valstīm Dienvidaustrumu Āzijā.
Ķīniešu sūtnis ‘Chang Kien’, būdams Baktrijā (ap 127.g.pr.m.ē.), ar pārsteigumu redzējis, ka turienes tirgos pārdod Ķīnas dienvidrietumu bambusu un audumus. Vaicājis, viņš ir uzzinājis, ka šīs preces tiek vestas uz Austrumindiju (Bengāli) un tad uz Baktriju pa ‘Uttarapatha’ jeb galveno ziemeļu tirdzniecības ceļu (kāmboja-Dvaravati karavānu ceļu). …Tirgoņi no ‘kāmboja, Gandhara, Sovira, Sindhu’ u.c. ir kuģojuši no ‘Bharukaccha’s (Barygaza jeb mūsdienu Bharuch, austrumos no ‘Kathiawar’as = ‘Saurashtra’s = ‘Gujarat’as = ‘Lāṭa’ pussalas pie ‘Narbada’s upes.) un ‘Supparaka Pattana’s (mūsdienu ‘Nalla-Sopara’ pie Mumbajas) ostām tirgoties ar Dienvidindiju, Šrilanku un Dienvidaustrumu Āzijas tautām. Šī tirdzniecība notikusi četrus gadsimtus pirms Budas (563. vai 480.g.pr.m.ē.). … Arī Birmas (Myanmar) galvenās upes ‘Irrawaddy’ ir kopēts no Ziemeļpendžabas ‘Irrawati (Ravi)’. …
Ceturtā gadsimta pāli teksts ‘Sihalavatthu’ īpaši apliecina, ka Šrilankā ‘Rohan’ā ir dzīvojusi tauta ‘kāmboja’s.
Par regulāru zirgu tirdzniecību starp Uttarapathas un Indijas austrumu, rietumu, dienvidu daļas tautām ir liecības līdz pat viduslaikiem. Bengāles ķēniņa ‘Devapala’m (810-850.g.m.ē.), ‘Mysore’s ķēniņa ‘Vishnuvardhana Hoysala’m (1106 – 1152.g.m.ē.) un ‘Valbhi/Saurashtra/Lāṭa’s ķēniņa ‘Valabhi Deva’m (1185.g.m.ē.) kavalērijās ir bijušas spēcīgi ‘kāmboju’ zirgu eskadroni.
Ir arī labas arheoloģiskas liecības par romiešu tirdzniecību (0-200.gg.m.ē.), kas nākusi uz Uttarapathas ‘Gandhara/kāmboja un Bactria’s reģioniem caur ‘Gujarati = Lāṭa’s pussalu. Romiešu zelta monētas Gandharā parasti pārkausētas zelta stieņos.

No Saurashtra (region) – Sauraštra (Sourashtra, Sowrashtra, Palkar) ir arī Kathiavaras-Sauraštras indoārju valodas nosaukums. Lai gan reģionā šajā valodā vairs nerunā, tā tautas, kas tagad migrējušas uz Dienvidindiju, īpaši ‘Karnataku (Bengaluru), Tamil Nadu, Ambur, Madurai, Paramakudi, Salem, Tanjore, Trichy, Namakkal, Kanyakumari, Kanchipuram, Walajapet, Arani, Chennai, Palayamkottai, Kumbakonam, Thirubuvanam, Andhra Pradesh’ – vēl šo valodu saglabā un tajā runā. Šīs valodas rakstu zīmes ir atvasinātas no Devanagari raksta un ir līdzīgas mūsdienu Gudžaratī.

No History of Samma and Soomra Rajputs of Western India. Bipin Shah – Aleksandra Lielā vēsturnieki apraksta arī ‘kathoi’ cilti, ar kuru viņi nonākuši sadursmē, un kas ir ‘Kathiawar’as jeb ‘Saurashtra’s ‘kathi’. Tie ir liela auguma, labu miesas uzbūvi un daži ar zilām acīm. Kādreiz viņi ir bijuši ‘kāmboj’u tauta. Tāpat kā viņu senči, viņi joprojām ir labi zirgu dresētāji, jātnieki karotāji. Pat dižie moguli ir no viņiem mēģinājuši izvairīties, un briti ir nosaukumu ‘Saurashtra’ nomainījuši uz ‘Kathiawar’. Kathi vispirms ir pārvietojušies uz ‘Kuccha’ pie ‘Kanthot’as, un kad ‘Kanthot’u ieņēmusi pirmā ‘Samma’ dinastija, viņi m.ē. 7.gs. devušies uz dienvidiem uz Saurāštru. …

No Kathi Saurāštras pussalā. Victoria Z.Rivers Tirdzniecība ar tekstīlijām ir bijusi zināma vismaz kopš 7.gs.pr.m.ē., kad ķīniešu rakstnieks ‘Hiuen Tsang’ ir vēstījis par jau tad slaveniem Dienvidgudžaratā austiem kokvilnas un zīda audumiem (13) un arī no m.ē. 751-1800.g., kad Gudžaratas un Saurāštras jūras ostas (galvenā – Lothal) ir bijušas dzīvīgi zīda un kokvilnas tirdzniecības centri. Šī tirdzniecība ir aprakstīta ‘The Book of Durate Barbosa’ (1518), un ‘Travels of Ibn Batutah’ (14).
Saurāštra manāmi figurē arī dižajos hindu eposos, kad pa visu zemi klejojis Valdnieks Krišna. Sengrieķi Saurāštru saukuši par ‘Lar-des’, pēc ‘Lar’ jeb ‘Larica’ cilts (īstenībā tikai pēc pašas rietumu malas) (15). Tā saukta arī par ‘Ariaca’ (16), un romieši Saurāštru saukuši par ‘Saurastrene’, ko kāds zinātnieks tulkojis kā ‘Labā Zeme’ (17).
Tomēr sanskrita tulkojums no vārda ‘Saurāṣṭra’ atklāj, ka līdzās tirdzniecībai šis apvidus kopš seniem laikiem ir bijis galvenais saules godāšanas centrs Indijā (18). Varbūt šo nosaukumu Saurāštrai devušas sanskritā runājošās saules godātājas ārju tautas, jo ‘saura’ nozīmē ‘saule’ {varam iet vēl tālāk, jo vispārzināma tajā vidē ir ‘r-l’ skaņu mija tajā vidē}, un ‘rāṣṭra’ nozīmē tostarp ‘godāšana, pielūgsme’ (19). Saurāštra ir bijusi “pastāvīgos sakaros ar Ēģipti un Rietumāziju”, kur daudzi godājuši sauli (20), un no hindu senajiem tekstiem – puranām ir zināms, ka dažus gadsimtus pirms mūsu ēras Saurāštrā valdījis “saules rāses ķēniņš” (21).

No Kamkata-viri language – arī ‘kamkata-vari’, lielākā ‘nuristani’ valoda, kā galvenos dialektus satur ‘kata-vari, kamviri, mumviri’. … Kamkata-vari valodā runā ‘kata, kom, mumo, ksto un dažas mazākas ‘melno tērpu’ ciltis Afganistānas un Pakistānas daļās. Plašāk lietotie alternatīvie nosaukumi ir ‘kati’ jeb ‘bashgali’. Šajā valodā runā apmēram 40 000-60 000 cilvēku, un tā piederas pie indoeiropiešu valodu ģimenes un atrodas indoirāņu zara ‘nuristani’ grupā.

No Kathi – arī Kati {Kathi (gujarati val.- કાઠી)} ir senas cilts nosaukums, kura Afganistānā devusi nosaukumu ‘Ghazni’ ‘Katawaz’ rajonam; tā ir tā pati tauta, kas Pendžabas ‘kathi’, kuru senči pretojušies Aleksandram, un kuru pēcteči vēlāk izkaisījušies uz dienvidiem un devuši savu nosaukumu lieliskai zemei, mūsdienu ‘Kathiawad’ai jeb ‘Kathiawar’ai. Bet ‘James Tod’ raksta, ka mēs gandrīz varam atteikties no uzskata, ka šeit minētā ‘kathi’ jeb ‘katti’ cilts ir atliekas no tautas, kura tik vīrišķīgi pretojusies Aleksandram. Tā toreiz atradusies pie Multanas, ko tad okupējuši džatu ‘langa’s. Šī ‘bhatti’ (gurdžaru klana) sakautā kolonija ir bijusi pie ‘Aravalli’, pilnīgi iespējams, ka šā apvidus laupītāju banda viņus izspiedusi, un viņi apmetušies Kathiavarā Sarāštras pussalā un devuši tai nosaukumu.

No With Camera to India, Iran and Afghanistan- Access to Multimedia Sources of the Explorer, Professor Dr. Morgenstierne (1892-1975). Wlodek Witek – ‘kati’ jeb ‘Bashgal’as ielejas sarkano tērpu kāfiri uz Čitrāluno Afganistānas pārbēguši, afgāņu musulmaņi spiesti. Čitrālas ‘mehtar’s viņiem ļāvis ar nosacījumiem apmesties kaimiņu ‘Rumbur’as, ‘Bumboret’as, ‘Urtsun’as ielejās, kurās dzīvojusi ‘kalāśu’ cilts (melno tērpu kāfiri), kuri tagad ir vienīgie musulmanismam nepievērstie.

26_Kati_virsaitis_un_priesteris1935

26. ‘Bagashai’, virsaitis, un ‘Kareik’, skandētājs priesteris, pēdējie no ‘kati’ nemusulmaņiem (sarkanajiem kāfiriem) Hindukušā, abi miruši līdz 1935.gadam.

Kāfiru kultūras senā izcelsme norāda uz vietējo tautu laikmetu un viņu izcelsmi ziemeļos. Kāfiru reliģija atgādina ārju ieceļotāju Indijas subkontinentā vedisko reliģiju, kas ap 1500.g.pr.m.ē. ir iznīcinājusi Indas ielejas Harappas kultūru. Tiek uzskatīts, ka kāfiri varētu būt ārju ienācēju pēcteči, kuri apmetušies Hindukuša kalnos.

No Kathi Saurāštras pussalā. Victoria Z.Rivers … valsts nosaukums starp ‘Narbada’ un ‘Māhī’, kas saukta par ‘Rāṭ’, un ‘Lāṭ’ varbūt ir šā vārda kropļota forma.)…
‘Āraṭṭ’i ‘Punjabā’ dzīvojuši līdz Aleksandra iebrukumam. Līdzīgi, ‘Āshōka’s ‘Mānsērā, Šhāhbāzgarhi, Girnār (Jūnāgadh) un Dhavalī (Kalinga)’ ediktos ‘rāshṭrika’ minēta tikai pēc ‘kāmbōj’iem un ‘gāndhār’iem. Visi šie fakti skaidri rāda, ka ‘rāshṭrakūta’s vispirms dzīvojuši Indijas ziemeļrietumu daļā (‘rāshṭrakūta’s ir ‘Sūrya Vamshī’. … No (‘Sūrya’s) pēcteča ‘Ikshvāku’ līdz ‘Sumitra’m kopā ir uzskaitīti 121 ķēniņa vārds (‘Bhāgavat’ā varbūt 125). Aiz viņa puranās nav nekādu solāro ķēniņu pēdu. (Sumitras laiks sanāk ap 3000 gadus pirms 1933.) un no turienes vēlāk migrējuši uz dienvidiem. …

M.ē. 1596.g. uzrakstā ‘Rāshṭrauḍha Vamsha Mahākāvya’ ir teikts, ka dieve ‘Lātanā’ no ‘Chandra’s (mēness) dzemdējusi dēlu un nodevusi to ‘Sūrya Vamshī’ ķēniņam ‘Kanauj’as ķēniņam ‘Nārāyaṇa’m, kurš veicis grēku nožēlu ar dēla nedzemdināšanu. Un kad bērns uzņēmies ķēniņvalsts nastu un šā ‘Sūrya Vamshī’ dinastijas aizstāvību, viņš ir nosaukts par ‘Rāshṭrōḍha’. Tātad ‘Rāṭhoras vēl tad ir uzskatīti par ‘Sūrya Vamshī’. …
Vēlīno ‘rāshṭrakūt’u dzimtas dievība ir saukta par ‘Lātanā’ (Lāṭāṇā)’, ‘Rāshṭrashyēnā’ (tas rāda, ka ‘Mewar’as sargātāja ir tā pati ‘Rāshṭrashyēnā’. Tās templis atrodas kalna galā 3 jūdzes no tempļa ‘Ēkalinga Mahādēva’ ‘Mewar’ā), ‘Manasdā’ vai ‘Vindhyavāsinī’. Ir teikts, tāpēc ka, iedzimusi kā piekūns, šī dieve ir glābusi šo valsti, tā sākta saukt par ‘Rāshṭrashyēnā’. Šķiet, ka šīs dinastijas ķēniņi palaikam ir pieturējušies pie ‘Shaiva’, ‘Vaishnava’ un ‘Shākta’ ticībām. …
Var secināt, ka agrīnajā posmā kāds ‘rāshṭrakūt’u zars ir nonācis līdz ‘Kanauj’ai, kur dibinājuši valsti, kas laiku gaitā zaudējusi spēku. Pēc tam tur secīgi valdījuši ‘gupta’s, ‘baisa’s, ‘maukharī’ un ‘pratihāra’s. Ap m.ē. 1080.g. ‘Kanauj’u iekarojis cits ‘rāshṭrakūt’u zars un nodibinājis savu valsti. …
Divi ‘rāshṭrakūt’u ‘Deccan’as dzimtas zari ir valdījuši ‘Lāṭ’ā (‘Gujrāt’as vidienē un dienvidos) apm. 750-900.g. … ‘Shirur’as uzraksts (866.g.) teic, ka ķēniņa ‘Amōghavarsha’s ģērbonis nesis ‘Garud’as attēlu, ka viņa tituls ir bijis ‘Laṭalūrādhīshvara’ (Lattalura Puravaradhiswara; Lattalura, Lathika – vieni no ‘rashtrika’ klanu apzīmējumiem. Tiek pieņemts,. ka tas norāda uz viņa pirmo dzīvesvietu ‘Lattalur’u, mūsdienu ‘Latur’u ‘Maharashtra’s pavalstī, kas robežojas ar Karnataku. Tiek skaidrots, ka ‘Latta’ ir prakrita variācija no ‘Ratta’, un tādējādi ‘Rattana-ur’ kļuvis par ‘Lattana-ur’ galu galā ‘Lattalur’), un ka viņa pārākumu atzinuši ‘Angas, Banbas, Magadhas, Mālavas un Vēngi ķēniņi.’ … Ir grāmata par dzejas teoriju, rakstīta ‘canarese’ (kannada – dienviddravīdu) valodā, kuru arī ir uzrakstījis ķēniņš ‘Amōghavarsha’. …
No ‘Deccan’as un ‘Gujrāt’as ‘rāshṭrakūt’u ķēniņu vārdu līdzības redzams, ka ‘rāshṭrakūt’u ‘Lāta’ dzimta ir bijusi zars no ‘Deccan’as ‘ rāshṭrakūt’u dzimtas. … ‘Rāshṭrakūt’u ‘Lāṭa’s (Gudžarātas) dinastiju m.ē. 910.g. ir izbeidzis {cita zara ķēniņš} ‘Kṛishṇarāja II’, ‘Lāṭa’s valsti anektējot. (Skat. arī Herrschergenealogie und religiöses. Patronat. Die Inschriftenkultur der Rāṣṭrakūṭas, Śilāhāras und. Yādavas (8. bis 13. Jahrhundert). Annette Schmiedchen. 2014)

No Basic Points About Vedic Culture / Hinduism- A Short Introduction. Apkopojis Stephen Knapp – A Short Introduction. Apkopojis Stephen Knapp – ‘Kalasha-ala’ (kalāśu valoda) valodā, sauktā arī ‘kalasa’, ‘waigal, ‘waigeli’, runā ap 10 000 lielā kalāśu tauta Afganistānas Nuristānas provinces Vaigalas ielejā. ‘Waigali’ ir saistīta ar Vaigalas ielejas augšgala ‘Väy’ tautas dialektu. (Sanskritā ‘kalaśa’ nozīmē svēto podu, dzemdes simbolu, līdzīgi kā ‘liṅga’ vīrieša dzimumorgānu.) {kalāśa (kalaśa) – sanskritā ‘krūka’, hindu simbols – svētais pods.}

27_kalash_pot_maxresdefault
27. Svētais pods ar kokosriekstu un beteļu lapām.

Sabiedrības kontekstā ļoti nozīmīgas ir bijušas izteiksmīgas senču koka figūras. Tās simbolizējušas slavenu cilvēku sabiedrisko stāvokli vai pārstāvējušas dievības. Jātnieks divgalvainā zirgā attēlojis augstāko stāvokli, kādu var sasniegt cilts loceklis, un tas ir varēts iegūt vai nu, rīkojot dāsnus svētkos mazākais vienā ciemā, vai kļūstot par veiksmīgu slepenās “kalnu vecajo kārtas” (assassin) locekli. Šīs senču figūras (gandau) ir veidotas pēc nāves un izstādītas ap kapsētas ārējo perimetru, kur zārki atstāti neapglabāti

28_kaafiri.Morgenstiern
28. Kāfiru senču pēcnāves tēli.

Kokgriešanas prasme atrodas tikai ‘bari’, tas ir, zemākās kāfiru amatnieku kastas rokās. Mazākus tēlus (kundik) izliek laukos, kur no augstākas vietas vienkāršā akmens vai koka būvē nolikta simboliska stāvoša, sēdoša vai zirga mugurā sēdoša senča figūra sargā savu pēcteču labību. Lai gan kāfiru kultūrā pārsvars ir vīriešiem, arī sievietes var iegūt augstu sabiedrisko stāvokli un tikt attēlotas sēdošas vai stāvošas pēc nāves.
Dažus altārus un svētnīcas vēl var atrast ‘kalaś’u ‘Birir, Bumboret, Rumbur’ ielejās Čitrālā. Tām nedrīkst tuvoties nedz musulmaņi, nedz sievietes, lai tās “nesamaitātu”. Altāri augstākā radītāja un nāves dieva ‘Imra’ (Imr’o, arī Māra; vēlāk vairs ne Debesu Tēvs, bet ) godam parasti atrodas pie katra ciema, kurā veic ziedojumus. Imras altāri sastāv no laukakmeņa un akmens plāksnes, kas nolikta kā galda virsma, kur biežās ziedošanas ceremonijās dedzina attīrošus kadiķa ugunskurus. Akmens altāri visi ir zuduši, pat Čitrālā.

29_Kalash_Imras_altāris_jumtins_bojaats_d4be6fe5e7bc155495b179f7b2255a2e_full
29. kalāśu Imras (Māras) altāris (bez jumta).

Ozolu birzīs ir saglabājušās svētnīcas cita spēcīga dieva, Indr (nuristani, kalāśu) jeb ‘Varendr’ (kalāśu ‘Waræn’ (Varenais?), ‘werín’, ‘aparendra’; arī Sajigōr, saukts arī ‘Shura Verin’, ‘Warén(dr-)’ jeb ‘In Warīn’ – varenākais un bīstamākais dievs, domājams, Pērkons), godināšanām. Nomaļās vietās var atrast altārus (Mahandeo-dur) labības, arī kara un starpniecības dievam ‘Mahandeo’ (Mahandéo; nuristani Mon/Māndi; sanskr. mahān – dižens, lielisks, makans, maktens). Šīs vietas veidotas līdzīgi. Vienkāršas koka vai akmens būves ar kokgriezumā rotātiem stateniskiem un līmeniskiem baļķiem, vainagotas ar izvirzītām koka zirgu galvām garos kaklos. Priekšā parasti ir vairāki bagātīgi izgriezti stabi, katrs uzstādīts dāsnam cilts loceklim, kurš ir rīkojis mielastus. Tur vidū var būt arī ugunsvieta ziedojumu ugunskuram. Svarīgos reliģiskos gadījumos priesteris ziedo maizi, sieru, augļus, sviestu vai dzīvnieka asinis. Agrākos laikos ir upurēti buļļi. Mūsdienās, kad vairs nav pārpilnībā citu lopu, dieviem ziedo vien vērtīgas kazas.

30_kalash_pakistan-khyber-pakhtunkhwa-kalash-Mahandeo_altar_bumburet-valley-brun-village-e2gh46

300px-Jumis
30. Kalāśu dieva Mahandeo altāris Bumburetas ielejā ar zirgu galvu tēliem un latviešu Jumis jumtgalā.

31_kalash_Sun_Mahandeo_sanctuary_pakistan-khyber-pakhtunkhwa-kalash-valleys-bumburet-valley-brun-village-E2GH4531. Saules, Mahandeo svētnīca.

{No Kalash_people – Kādas Indras īpašības ir pārņēmis vēl nesen populārais ‘Balumain’s (kalāśu ‘baḷimaín’); viņš (līdzīgi Jānim) ierodas no ārienes, jājot zirgā. Tas māca svinēt kalāśu Ziemassvētkus (Chaumos) un ir saistīts ar ‘Tsyam’, mītoloģisku kalāśu dzimteni nezināmā vietā uz pasaules, no kuras ar karaspēku Čitrālā ieradies viņu ciltstāvs ‘Shalak Shah’. Mājas dzīves, ģimenes un precību dieve ir ‘Jestak’a (Jéṣṭak, no *jyeṣṭhā vai *deṣṭrī?). Viņas pajumte ir sieviešu mājā (Jeṣṭak Han). Bērnu radīšanas, pavarda un dzīvības spēka dieve ir ‘Dezalik’a (ḍizálik), ‘Dezau’ māsa; viņa sargā bērnus un sievietes. Līdzīga kāfiru ‘Nirmali’ (indoirāņu *nirmalikā).

32_pic_kalash-god_Deziao

32. Kalāśu dieva Deziao svētnīca.

Ir arī vispārēja paraža ticēt kalnu elfām (Súči) … kas palīdz medībās un kaujās un viņu niknajiem vīriešu dzimtes partneriem ‘Varōti’. Tie dzīvo augstu kalnos, bet vēlā rudenī nolaižas kalnu pļavās. Īpaša sievišķu zemes, lauku un kalnu ganību garu kategorija ir ‘Jach’as (j.ac.).
No Kalasha – kalāśu sabiedrībā ir divu veidu reliģiskas norises. Pirmais ir reliģiska ceremonija ar svētkiem, otrais pēc dabas ir tikai reliģisks, bez rotaļām un dziesmām. Lielākie gadalaiku svētki ir –
‘Joshi’, ko svin maijā, sagaidot pavasari;
‘Uchaw’, ko svin augusta beigās, lai nodrošinātu labu kviešu ražu;
‘Pul/Poh’, ko svin tikai ‘Birir’ ielejā septembrī;
‘Chaumos’, ko svin decembrī ilgāk kā divas nedēļas, tie ir grandiozi kalāśu cilts svētki Jaunā gada sagaidīšanai.}

33_kalash-men-with-characteristic-feather-in-their-caps-at-the-joshi-CY7ECE

33. Kalāśu pavasara svētkos Joši ar raksturīgajiem pušķiem pie cepures un jostu atveidojumiem.

34_Kalash_ugunskurs_jostas_Chawmos_attīrīšanās pc140059
34. Kalāśu Ziemsvētki – Čaumos. Skat. jostas.

35_kalash_Chaumos_Ziemsvētki_44cc9ee26e07f1d4b9e9fccce31c6021

35. Kalāśu Ziemsvētki – Čaumos.
Gandrīz katra koka virsma ir bijusi atļauta kokgriezuma rotājumiem. Tos vienmēr darinājuši ‘bari’ kastas daiļamatnieki. Ģerboņiem un zīmēm ir bijis jāatspoguļo cilvēka, kam darināti, sabiedriskais stāvoklis. Krēsli Kāfiristānā nav bijuši tik parasta lieta kā pārējā pasaulē. Īstenībā krēsla lietošana ārā ir stingri ierobežota tikai tiem, kas tādas tiesības pelnījuši. Tādu augstu stāvokli sasniegt varējušas arī sievietes, bet iekštelpās tāds ierobežojums ievērots nav.

36_kalash_kresli36. Kalāśu krēsli.

37_kalash_woodcarving_2476232390_6252d0b4d6_z

37. Kalāśu kokgriezējs.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

38. Kalāśu meitene.

39_cute-kalash-girl

39. Kalāśu meitene.

40_kalash_indoaryan_pagan_kal06
40. Kalāśu sieva.

41_kalash_man_6943966e6b4b12500c9876d527438a67

41. Kalāśu vīrs.

42_Kalash_josta_Bamboret295974_251387754892518_100000638855309_827240_566091_n

42. Kalāšu josta un latha.

43_kalash_jostasp01m2gpv

43. Kalāšu jostas.

44_Kalash_sagšas
44. Kalāšu sagšas.

colourful Kalash

45. Austras koka tēma kalāšu galvassegās.

46_nuristani_valodas

46. Nuristani valodas Hindukuša dienvidos.

47_nuristan_kalash_nur2
47. Hindukuša ciltis, tostarp, kāta, kalāśa.

48_gujari_kalash_Hindukush_languages
48. Hindukuša valodas.

49_kafir_genetic-mixing-promo-videoSixteenByNine600
49. Kāfiru – kāmbodžu ģenētiskais piejaukums.

No Otrējie kūri. Buddha Prakash, Kalašu reliģija. M.Witzel – Vienas no savu savdabību labāk saglabājušām ciltīm ir ‘kalasha’, domājams, arī ‘kāta’. … kraukļi pārstāv senčus un bieži tiek baroti arī apbedījumos (6) (ar kreiso roku), tāpat kā Vedās un daļā mūsdienu Indijas un Nepālas (Witzel 1986; 163). … Lai labāk izprastu Hindukuša reliģiju un salīdzinātu to ar indoirāņu un Baktrijas-Margianas arheoloģiskā kompleksa reliģiju, ir svarīgi nedaudz ieskatīties gada sadalījumā un daudzajos ar to saistītajos rituālos/svētkos (khawsáṅgaw, K.).
Parastais dalījums, šķiet, ir divās daļās, pavasaris-vasara un rudens-ziema.
Piemēram, ‘Māra’ (~ Yama Rājan) tiek sveikta pavasarī, un ‘Munjem’ (~ Indra) lapkritī. kalāśiem ganu dievs ‘Sorizan’ sargā ganāmpulkus rudenī un ziemā, un tiek sveikts ziemas svētkos, kamēr ‘Goshidai’ to dara līdz ‘Pul’ svētkiem (pũ. < pūrṇa, septembra pilnmēness) un tiek sveikts ‘Joshi’ (joṣi, žōši) svētkos pavasarī. Tas atgādina divas (rituālu) gada puses (uttarāyaṇa, dakṣiṇāyana vediskā svētku kalendāra skaidrojumā (gavām ayana)) (7), dažādos līdzīgos gadījumos Himalajos (8) un gada dalījumu sausajā un lietainajā daļā Baktrijas-Margianas arheoloģiskajā kompleksā, Avestā un Rigvedā (kā aplūkots iepriekš).

Svarīgākie kalāśu svētki ir ‘Chaumos’ (cawmōs, Khowar chitrimas, svarīgi < cāturmāsya) (9), ko svin divas nedēļas ziemas saulgriežos (apm. 7-22.decembrī.). Tiem ir vērā ņemamas atbalsis kalāśu (un nuristani) pamaltiekošā mītā, kas tiks aprakstīts.
Šajos svētkos parādās atnācējs dievs ‘Balumain’. Nešķīsti un neiesvētīti cilvēki netiek pielaisti. Attīrīšanās notiek ar degošas pagales vēzēšanu pār sievietēm un bērniem, un ar īpašu rituālu vīriešiem, kas ietver kadiķa pagaļu vēzēšanu pār vīriešiem. Senie dievu likumi (Devalog, dewalōk) vairs nav spēkā, kas ir raksturīgi gada beigu un karnevāliskiem rituāliem. Atšķirībā no citiem svētkiem, tagad ir aizliegtas bungas un flauta, atļauta vienīgi cilvēka balss.
Rituāls notiek pie ‘Tok’ koka, vietā, ko sauc par ‘Indrunkot jeb indréyin’, kas skaidri norāda uz seno Indras jēdzienu kā svētku fokusu; īstenībā ‘Indrunkot’ dažkārt uzskata par piederošu ‘Balumain’a brālim ‘In(dr)’, liellopu valdniekam. Balumainam tiek ziedota īpaši cepta maize, parasti svētu dzīvnieku, piemēram, kalnu āža veidolā. To vēlāk ganu ķēniņš (buḍáḷak) nes uz viņa kalnu troni un ziedo kopā ar kazas pienu.
Šajā rituālā ugunskurs tiek salikts no šķērsām saliktiem zariem (kā nocietinājums), ļoti līdzīgi vediskajam ugunskuram, un ugunī tiek ziedota kaza, īpaši tās sirds. Tiek godāti senči, kurus attēlo jauni puiši (ōnjeṣṭa pure’), un senčiem tiek ziedota maize (sal. Dollfus 1989;69). Bērni turas cits aiz cita, veidojot virteni (vediskā anvārambhaṇa) un čūskas (zosu) gājienā iet caur ciematu. (šai virtenei ir jāattēlo vediskais senču pavediens (tantu), Witzel 2000b) (10).)

{Vēl viena, domājams, kāmbodžu cilts atzara – ‘Latha’ ciems atrodas Garhwal Himalajos Alakananda’s ielejas augšgalā (Lata, Joshimath, Chamoli, Uttarakhand). Runā hindi valodā. Apvidus ir bagātīgi mežains. Latha atrodas tiešā tuvumā tirdzniecības ceļam uz Tibetu, un ‘Tholcha’s cilts ‘Gaura’ kopiena ir bijusi dziļi iesaistīta šajā tirdzniecībā.}

No Early history of Jammu region. Raj Kumar – Norāde uz šo reģionu ir sanskrita izteikums “Apara-Malava-Pashcimena Lāta-desa”. Tomēr ir arī norāde eposos uz kādu ‘Sinhapura’s ķēniņvalsti, kam ir maz vēsturisku pamatojumu, kas atradusies Indas augštecē un robežojusies ar ‘Ursa, Abhisara, Bahlika, Darada, Kāmboja’. (Mahābhārata 2.27.18-22).

50_malari lata niti saraswati_map
50. Lata ciems Indijas ziemeļos. Skat. tur arī Saraswati.

51_Lata_Himalajos

51. Lata ciems pie zīda ceļa.

52_Lata ciemaa_devi-darshan-lodge

52. Lata ciemā Himalajos.

53_Lata ciemā_Himalajos_7d0d9835d5f1b507e23b0a27acd0f970
53. Vērpēja Lata ciemā Himalajos.

54_Portrait_of_a_couple_in_a_village_at_Uttarakhand_Garhwal,India

54. Pāris Garhval Himalajos.

No Ecotourism Experiences in Nanda Devi Biosphere Reserve- Lata Village – Nanda Devī’ templis Latas ciemā tiek uzskatīts par apmēram tūkstoš gadus vecu. Vēl pirms dažiem gadiem tajā kalpoja priesteris, bet pēc viņa aiziešanas viņa pienākumus veic trīs ciema klani – ‘Rana, Rawat, Butola’. Katru gadu kāda no šo klanu ģimenēm uzņemas atbildību par tempļa uzturēšanu un godināšanām (pūdžā).
‘Raghuvir Singh Rana’ tempļa unikālā atslēga pie ieejas ‘Nanda Devī templī izskatās kā ceremoniāls zobens un precīzi atbilst tempļa smago koka durvju gropei. Ar templi ir saistīts liels folkloras apjoms, tostarp par spēcīgo ‘Batola’, kura pēcteči joprojām dzīvo ciemā.
Latas dzīvesziņa – sievietes parasti ir tradicionālajos tērpos. Viņas ir prasmīgas audējas. Latā ir dažas unikālas tautas dejas, un cieminiekiem tiešām ir vajadzīga iespēja sanākt kopā un svinēt tāpat kā citām kalniešu ciltīm Himalajos. Dejas lielākoties izpilda sievietes īpašos gadījumos, pēc vakariņām, kad visiem ir brīvs laiks pēc pilnas darba dienas. Dejo arī aplī īpašā solī bez ritma sišanas. ‘Sitoon’ svētki ir valdnieka Rāmas trimdas uz 14 gadiem (Rama Vanvaa) izspēlēšana. Ik pēc 14 gadiem Latas cieminieki darina koka elkus un pēc rituālu virknes noliek tos alā, kas simbolizē trimdu. Daiļamatniecība uz paklāja.
Latā ir pirmatnēja daba. Tiek piekopta holistiska dziedniecība prātam un ķermenim. Dziednieciskās Himalaju zāles, mājas ēdieni, līdzdalība sabiedrībā. 1974.gada 26.martā Reni un Latas zemnieces ir darbojušās, lai novērstu koku izciršanu un pastāvējušas uz tradicionālajām mežu tiesībām.

No Folklore, Public Sphere, and Civil Society. M. D. Muthukumaraswamy, Molly Kaushal red. 2004 – ‘Lata-Lati’ un ‘Mwar-Morin’ ir dievišķoti senči, svēti un dārgi skatītājiem un tomēr izjokojami apzinātā kontrastā starp to, kādi bijuši pagātnē, un kādi ir tagad. …
(10) … Pārbīdē no sakrālās uz sekulāro un no saskaņotības uz nepakļaušanos … ‘D.R.Purohit’s un ‘Rakesh Bhatt’ pievēršas tradīcijai, kurā šī nepakļaušanās iekļaujas uzvedumā. Abi šie autori skaidro satīras lietojumu un uzdevumu tautas drāmā, ko ‘Uttarakhand’ā (arī ‘Devbhumi’ – ‘Dievu zeme’ Indijas ziemeļos pie Nepālas) sauc par ‘pattar’. Pattar ir multimediāla norise, kas savieto dejas, drāmas, dziesmas, mūziku, tērpus, maskas, dievu un varoņu dzīvos atveidojumus, bungošanu un apsēstību.
Narad’s, saukts arī par ‘Burhdeva’, ir svarīga saikne starp dieviem un cilvēkiem; sakrālo un profāno. Viņš ir galvenais pavediena turētājs (sūtradhāra), kurš vada un virza spēli un arī sniedz paskaidrojumus par notiekošo gan uz paaugstinājuma, gan ārpus tā. Savā personā Burhdeva nes citādi nemaināmā mutiskā teksta pavērsienus un apvērsumus. Visā uzveduma gaitā viņš atļaujas vaļības, vārdu spēles, parodijas un izsmej dievus, cilvēkus un notikumus. Komentējot smieklīgus un satīriskus uzveduma aspektus, minētie autori piezīmē- “Šie komiskie raksturi pagriež otrādi un tad izsmej četrus hindu dzīves veida cildenos tikumus (nevardarbība, patiesīgums, tīrīgums, pašpārvaldīgums) … Viņi parodē pat Bhagavad Gītas kuplejas. Pat, kad klauni atļaujas mājienus uz dzimumsakaru … laulības pārkāpums … tiek rādīts kā caureju izraisošs… Klausītāji nesēž un neskatās vien. Viņi staigā darbībai pa vidu un prasa, kas aiz notiekošā slēpjas”. … Burhdevas “izdara kaitinošas vai klausītājiem tīkamas piezīmes par laikabiedriem, vietām, notikumiem”…
(178) … Arī dieviešu un sieviešu lomas izpilda vīrieši. Tomēr tiesības valkāt noteiktas maskas tiek dotas noteiktām dzimtām vai klaniem. Piemēram, Latā (pie Nepālas, Nandadevī kalna) saskaņā ar tradīciju galveno ‘Suraj Pattar’ masku valkā ‘butol’u klans. …
Lai gan vairums antropomorfo masku ir darinātas tikai no koka – piere, visa seja, deguns, acis, mute, dažas maskas, tādas kā Burhdevas, ‘Khankar Buddya’s ir darinātas no kazas ādas ar spalvām un ir pilnīgi bez sejas – pat mazie acu caurumi, kas ļauj valkātājam redzēt, ir klāti ar spalvām. ‘Khelwari’ veidolam tiek darinātas auduma maskas. Lai tiktu vaļā no salauztas vai saņurcītas maskas, jāveic sakrāls rituāls. …
‘Pattaru’ uzvešanai īpašu skatuvi vai avanscēnu nebūvē. To veic uz zemes, un ziņkārīgie/skatītāji pulcējas apkārt. Bet izpildītāji var staigāt caur skatītājiem. Tiek lietoti piemēroti tradicionālie tērpi. Iespaidīgākās maskas attēlo augstākos dievus. “Dzīvnieku” tēlotāji ir pilnīgi masku un audumu pārklāti. Tāpat kā mutiskais kanons, tiek ievērots arī krāsu simbolisms. Novirzes, šķiet, nenotiek, tomēr droši, ka mūsdienu pienesums ir komisko masku, piemēram, ‘Lata’s personāža gadījumā krāsainu baloniņu virtene no auss pāri zodam līdz otrai ausij. …
(180) … Dziesmā dzied, ka sanākuši visi pārējie dievi un pievienojušies dejas aplim. Nav atnākuši tikai Višnu un Lakšmī. Kurš ies viņiem pakaļ? Ies ‘Lampat’s (niecinošs Naradas vārds).
Burhdevas tekstā ir arī ‘bhaan’ kora darbība. ‘Bhaan’ stāsta Burhdevam par arēnā sēdošo dievību-klausītāju dabu. Uz šiem svētkiem uzaicināti visi dievi un dieves (Jakh, Chandika, Kans vai Dwari, kā gadās). Maskētais personāžs īstenībā ir aicinātie dievi, kuri rāda savu tēlojumu (lila). Narads ir saikne starp dievībām un ļaudīm.
Tomēr Latas cieminieki tic, ka reiz pārpratuma dēļ ‘Gaura Devī’ ir pametusi ‘Ishwar Raj’u un nav atrodama, neraugoties uz rūpīgu meklēšanu, viņai ir bijis jābūt palīgā viņas tēvam, ‘Hemant Rishi’, pie ugunsziedojuma rituāla (yagya). Beigās dievu sanāksme nolemj noturēt masku drāmu ‘Maletha’s laukos (Srinagar, Garhwal). Gaura Devī ir svētkiem pievilināta, atrasta un pievienojusies.
Cits Latas cieminieku ticējums ir, ka ķēniņš ‘Gopichand’a dejojis dienām un naktīm izsenis. Arī dievi ir viņam pievienojušies dejā. …
Teksta ietvars ir dažāds katram gadījumam. Dzīvajās gleznās teksts ir nemaināms – tas ir mutiskās mītoloģijas veids. Komiskās starpspēlēs, piemēram, Lata-Latī, Ganna-Gannī utml. ir vieta improvizācijai. Burhdevam ir dota vaļīga ievirze, un izpildītājs var tajā brīvi improvizēt un mainīt kārtību. …
(181) … Attieksmē pret tekstu atklājas tautas vēsturiskā un mītiskā apziņa. Ļaudīm ‘Lata’ vai ‘Burhdeva’ nepaliek vien vēsturisks vai mītisks personāžs, bet kļūst par īstu starp viņiem dzīvojošu personāžu. …
Daži personāži (piem., Dwari un Kans) ienāk zem baldahīna, ko tur citi, ar mūzikas kreščendo, radot procesijas šķitumu. ‘Suraj Pattar’ (Lata), ‘Mals’ (Ramman), un ‘Kanadu’ (Jakh) ienāk un virzās garā gājienā no viena uzveduma vietas gala līdz otram. Viņi izdara ātrus vētrainus pieteikumus un iziet. … Īpašas arēnas ir izveidotas ‘Lat’ā, ‘Bargaun’ā, ‘Chain’ā, ‘Saloor-Dungr’ā un ‘Raigaun’ā. … “Apziņas” pārveide vai “notikšana” ir pilnīga ‘Suraj Pattar’ā (tikai Latā un Narsing pattarā) – visās uzvedumu vietās.
(182) Pie komiskām maskām pieskaitāmi ‘Jakh’as, ‘Dwari’ un ‘Kans’ ciklu Burhdeva (jeb Narads), un ‘Lata-Lati’, ‘Mwair-Morin’, ‘Ganna-Gunni’, Phurcheli (Lata), ‘Nathu Pande’, ‘Khelwari’, ‘Lal Bhora’, ‘Rudiya-Rudiyan’, ‘Kotwal’ un ‘Baniya-Baniyan’. …
‘Lata-Lati’ un ‘Mwar-Morin’ ir dievišķoti senči, svēti un dārgi skatītājiem un tomēr humora avots, priekšstatīti apzinātā kontrastā starp to, kādi bijuši pagātnē, un kādi ir tagad. …
(183) … ‘Lata’, naivais un vientiesis, vēršas pie Burhdevas, lai labotu pārestības.

Saurāštras=Kathiavaras=Lātas kāmbodžas.

{Skat. arī iepriekš Kati}

No Kathiawar (Regions Of Gujarat) – Kathiavarā jeb Sauraštrā (jeb Lātā) ir daudz kopienu, kastu un apmetņu, tomēr ‘kathi’, no kuru nosaukuma veidots viens no pussalas nosaukumiem, ir kļuvuši pazīstami kā īpaša grupa. Ikdienā cilvēku no Kathiavaras sauc par ‘kathiawadi’ (skat. iepriekš par ‘kamkata-viri’ ‘kamkata-vari’, lielāko ‘nuristani’ valodu ar galvenajiem dialektiem ‘kata-vari, kamviri, mumviri’).

No The Rajputs of Saurashtra. Virbhadra Singhji – Saurāštra burtiski nozīmē ‘laba valsts’. Ar šādu nosaukumu pussala pazīstama kopš seniem laikiem. Mahābhārata, dižais eposs, norāda uz ‘Saurashtra’ (N.B.Sabha 38; Bhishma Parva 10.47) un arī uz ‘Kushasthali’ (Dwarka) kā uz vietu, kurā nonācis Šrī Krišna no ‘yadava’ rāses. Patandžali savā ‘Maha-Bhashya’ norāda uz īpatnu nazālu skaņu ieliņās, ar kādu Saurāštras ganes, varbūt ‘abhir’u govju meitas, aicina pirkt sūkalas vai biezpienu.
Uz ‘Saurashtra’ norāda ‘Baudhayana Dharma Shastra’ (1.2.13) un ‘Kautilya Arthashastra’ (11. nod.). Sengrieķi šo rierumu pussalu pazinuši kā ‘Saraostus’ (1) un ‘Surastrene’ (2). Vārda izcelsme ir strīdīga, viens uzskats ir, ka tas veidojies no ‘su’ – ‘labs’ un ‘rashtra’ – ‘valsts’, nozīmējot ‘Saules zeme’ (3).

‘Gohil’u radžputi. To valstis ir bijušas 1. ‘Bhavnagar’a, 2. ‘Palitana’, 3. ‘Lathi’, 4. ‘Vala’. Minēto ‘Kathiavar’as dienvidaustrumu valstu valdnieki piederējuši pie gohilu radžputu klana, un Bhavnagaras valdnieki bijuši galvenie jeb tieši klana galvenā zara pēcteči. Saskaņā ar uzrakstu, kas apraksta ‘Mewad’as gohilu valdnieku ģenealoģiju, pētījumiem, gohili piederējuši pie saules (solārās) rāses. ‘Shalivahan’s, kuru gohili apgalvo un tic kā savu tālu senci, nav bijis tas pats, kurš no dienvidiem un bijis saku (sakha) ēras dibinātājs, bet bijis desmitais ‘Bappa Rawal’ no ‘Mewad’as (m.ē.730.g.) pēcnācējs. Dr. D.R.Bhandarkar, C.V.Vaidya un Rao Bahadur Gaurisgankar Oza pētījumi Saurāštras gohilus identificējuši ar ‘Mewad’as ‘guhilot’iem. Skat. ‘gahlot’.

55_kathi_community_Strand of Silk - Journey Map - Mirror Work - Producer Communities - kathi
55. Kathi izšuvēja.

56_kathi_housde_007-330x270
56. Kathi mājās.

No Rasa – Rasa deja ir veids, kas tiek pieņemts kā piederīgs Kučas apgabalam un Sauraštrai, un tiek lietots visā Gudžaratā. Rasa tradīcija ir no purānu laikiem. Dažādās valsts daļās Rasa tiek dejota dažādi. Galvenā iezīme ir dejošana vīriešu un sieviešu aplī mūzikas instrumentu pavadībā un uzturot ritmu ar plaukstu vai divu nūju sasišanu. Dejotāju skaits ir 8,16, 32 līdz 64 pāri, kuri arī dzied dziesmu. Ir aprakstīti trīs Rasakas varianti.
1. Danda Rasaka – tiek sasistas nūjas.
2. Mandala jeb Tala Rasaka – tiek plaukšķināts ar rokām.
3. Lata Rasaka – dejotāji turas cits pie cita un dejo virtenē ap koku.
Vairums Gudžaratas mākslas tradīciju savu izcelsmi nes no Valdnieka Krišnas mītoloģiskajiem laikiem. Ir teikts, ka viņš ir bijis dejas mākslas ierādītājs. ‘Raas Nritya’ ir dejas veids, kā dejojis Krišna ar govju meitām (Gopikas). Gudžaratas ‘Raas Nritya’ spieķu variantu parasti izpilda jauneklīgu cilvēku grupa, vīrieši un sievietes, kuri ritmiskiem soļiem riņķo aplī, sitot ritmu ar nūjiņām (dandia), dziedot ‘dhol’u, ‘cimbal’u, ‘zanz’u, flautu vai ‘shehnai’ pavadījumā. Kad ritmu sit ar plaukstām, un dejo tikai vīrieši, to sauc par ‘garbi’.
‘Raas’as ‘gof variants ir sarežģīts uzvedums, kurā dalībnieki, turot savienotas krāsainas auklas (jostas?), kustās apļos, saaužot un ataužot dažādus rakstus.

57_Gujarat_Rasa_dance

57. Gudžaratas Rasa deja.

58_Bhuj_Gujarat_wr0276470

58. Stellēs Gudžaratā.

59_Patan-N-Gujarat_1_Patola_vb_jpg_1987769g

59. Stellēs Gudžaratā.

60_gujarati
60. Auseklītis Gudžaratā.

61_GUJARAT-SOOF-EMBROIDERY-TEXTILE-PANEL-10

61. Austras koks Gudžaratā.

62_gujarat-svami-Yagnavalkyanand_dr_adhvaryoo
62. Svāmī jeb pašnoteiktais Gudžaratā.

Lāta

No Locating Araṭṭa with archaeological evidence and philological argument

63_lāthi_saurashtra-quellen1115

63. Lāṭu pēdas ciema nosaukumā Lāthi Amreli rajonā. Iedzīvotāji runā gudžaratī (skat. beigās latviešu un gudžaratī radniecīgo vārdu vārdnīcu) un hindi valodās.

64_Sarmat_Lathi.8

64. Sarmat, Lāthi.

65_Saurastra_Lata-iez18_Kathiawar_map
65. Kathiavara/Sauraštra/Lāta.

66_ Lathi_staticmap

66. Tagadējā Lāthi Gudžaratā (šāds vietas nosaukums ir arī ‘Bageshwar’as rajonā ‘Uttarakhand’ā ZR no Nepālas).

No Lathi– ‘Lathi’ ciems ir arī Radžastānā, ‘Jaisalmer’ rajons, ‘Sankra’. Cieminieku dzimtā valoda ir hindi, un vairums ciema ļaužu tajā runā. Hindi valoda tiek lietota saziņā.

No Lathi-The Indian Secret Form of Defense – ‘Lathi’ nav bambusa nūjas vai rungas lietošana citu sišanai kā pagadās. Tas ir cīņas mākslu veids {lathi khela – (nūja + spēle)}. Hindi valodā ‘lathi’ nozīmē (vīrišķā) bambusa nūju. Šajā cīņas mākslā parasti lieto 2 līdz 2,4m garu bambusa nūju vai spieķi ar papildus metāla strupinājumu. ‘Lathi’ ir lietojusi Indijas policija pūļa savaldīšanai. Īstenībā lathi tiek uzskatīts par vienu no senākajiem ieročiem pasaulē.
Daudzus gadus lathi ir bijis populārs Indijas ciemos un laukos, īpaši austrumu un dienvidu apvidos. Tas ir lietots ne tikai cīņā ar citiem, bet arī dzīvnieku savaldīšanai noteiktā apvidū. Lathi ir lietots dažādām vajadzībām, bet zemes īpašnieki varas izrādīšanai un citu pārvaldīšanai. Viņi izvirzījuši lielas cilvēku grupas, kuri trenēti lathi mākslā. Pašaizsardzības vietā viņi ir izmantojuši lathi kā uzbrukuma ieroci.
Lathi ir lietots arī sportā, vienlaikus drošības nolūkiem. Lathi turnīri bieži notikuši starp Indijas ciemiem, kur zemes īpašnieki varējuši izrādīt citiem savu spēku.
Pirms Indijas nonākšanas britu valdīšanā ir bijusi ieviesta zamīndaru (zamīn – zeme) sistēma. Zamīndari ir apmācījuši un algojuši ‘lathilal’u armijas dažādiem nolūkiem. Viens no tiem bijusi vardarbīga nodokļu ievākšana no Indijas pilsoņiem. To lietojusi arī Indijas kārtības policija – kā galveno ieroci dumpinieku izdzenāšanai, un šaujamieročus viņi lietojuši, ka lathi nav bijis iedarbīgs. Šī sistēma turpinājusies britu valdīšanas laikā, un britu valdība to sankcionējusi un ieviesusi kā vienu no policijas un armijas ieročiem. Tajā laikā lathi ir bieži lietots dumpinieku, kaujinieku un pūļu savaldīšanai, kas uzstājušies pret britu valdību.
Indijai iegūstot neatkarību, zamīndaru sistēma ir atcelta. Tas izraisījis lathialu armiju panīkumu, un lathi pārveidojies par cīņas mākslu. No otras puses, arī šā cīņas mākslas veida panīkumu ir veicinājusi urbanizācija.
Lai gan panīkušu, daudzi bagāti zemes īpašnieki un zemnieki Indijas laukos vēl šodien trenē un algo lathialus drošības nolūkos. ..
Lathi ir cīņas mākslas veids, bet tāpat kā citiem veidiem tam ir daudz īpatnību. Ir daudz līdzības, bet vairums cilvēku spēs atpazīt atšķirības. Tāpat kā citos veidos pastāv “eliksīra lauks” jeb enerģijas centrs (dan-tien). Šis enerģijas centrs stāv aiz īpašās stājas, kādu cīnītājs ieņem.
Lathi gadījumā šis enerģijas centrs atrodas sirdī, kamēr citos veidos tas ir zemāk ķermenī. Var šķist, ka šī atšķirība nav liela, bet tā ietekmē lathi lietotāja spēju izdarīt kustības. Tas ir līdzīgi smaguma centra vietas atšķirībai sievietēm. Sievietēm tas ir zemāk, un tas izmaina veidu, kā viņa notur līdzsvaru un kustas. Tiek pieņemts, ka augstāks smaguma centrs iespaido spēju izdziedināties.
Viena no nozīmīgākajām katras cīņas mākslas sastāvdaļām ir elpošanas paņēmiens. Tā kā lathi enerģijas centrs ir augstāk, arī elpas savākšanās vieta ir augstāk. šī lathi elpošanas tehnika arī ir iemesls aiz cīnītāja kustībām, un teic, ka tas palīdz dziedināt ķermeni.
Lathi ir ne vien spēcīgs dziedniecisks ierocis, bet arī laba garīga prakse cilvēkiem. Tā ir fiziska prakse visam ķermenim un līdzsvaro ķermeni un prātu, kustinot enerģiju. Enerģijas pastāvīga un atkārtota kustība nodrošina līdzsvaru un iznākumā sakārto ķermeni. Kustoties ķermenī, tā arī iesaista mūsu fizisko ķermeni dziļā iekšējā meditatīvā stāvoklī. Tas ir ļoti aktīvs sports, kas līdzsvaro ķermenu un arī vienlaikus iedziļina prātu un garu.
Protams, lathi ir cīņas māksla, un tā var būt arī bīstama. Tā nav spēle džentlmeniem, un kļūdīties nedrīkst. Tā ir līdzīga ielu kaujām. Mērķis ir uzvarēt. Vēsturiski lathi ir drošības nolūkiem, tā ka tā ir dižciltīgs, elegants veids kustināt ķermeni un arī vienlaikus iedarbīga sistēma ķermeņa sišanai ar rungu.
Lathi praktizētājiem jāspēj cīnīties ar dažāda garuma un resnuma rungām. Vispār sacensības ir viens pret vienu, bet šī cīņas māksla var ietvert arī ierastu cīņu pret dažādiem pretiniekiem. Tā kā lathi par enerģijas centru izmanto sirds čakru cīņa notiek lielākoties stāvus.
Interesanti, ka lathi nesen ir lietojusi Indijas sieviešu grupa ‘Bundelkhand’as reģionā, kuras prasījušas taisnīgumu pret aizskarošiem vīriešiem, vīriem un tēviem. Indijas laukos turpinoties vardarbībai ģimenēs, bērnu precībām un pūra prasībām, sieviešu grupa, ‘Gulabi Gang’, ir trenējusies lietot lathi pašaizsardzībai un vajadzības gadījumā var pret mocītājiem laist darbā lathi.

67_lathi-khela1_bengaalu vārds
67. Lathi-khela sacensības.

68_Gandhi_lathi_noakhali
68. Mahātma Gandijs ar lathi.

No Lathi uzbrukumi ir vēsture – Deli policija saņem “mīkstākus” stekus – Deli policija nomainīs savas koloniālās ēras bambusa rungas ar vieglākiem un vieglākiem plastikāta stekiem, kas “mazāk ievainos”, nonākot saskarē ar cilvēka ķermeni. (2013).

69_Lathi_history

69. Lāti.

70_lathi_gerbonis20_gs_saakumaa
70. Lāthi ģerbonis 20.gs. sākumā.

71_Lathi-in-Amreli_Gujarat

71. Lāthi ciemā Amreli rajonā.

No History of the Rāshṭrakūṭas (Rāṭhōdas). Pandit Bisheshwar Nath Reu. 1933

… 269.g.pr.m.ē. darbības plaukumā bija ļoti varens un dievbijīgs ķēniņš vārdā Ašōka. Viņš izdevis rīkojumus (ediktus), kas tikuši iegravēti stabos, uzstādītos dažādās viņa ķēniņvalsts provincēs. ‘Mānsēr’ā, ‘Shāhbāzgarhi’ (ziemeļrietumu robežprovince), ‘Girnārā’ (Saurāshtra) un ‘Dhavali’ (Kalinga) atrastajos ediktos vārdi ‘Rathika’ (rathya – zirgs)), ‘Ristika’ (Rāshṭrika) jeb ‘Laṭhika’ parādās tikai pēc ‘Kāmbojas’ un ‘Gāndhāras’ nosaukšanas. …
‘C.V.Vaidya’ apgalvo, ka vārds ‘rāshṭrika’ apzīmē ‘Mahārāshṭra’ provinces ‘rāshṭrakūta’s, kurus viņš uzskata par ‘Mahāraṭṭa’s kšatrijiem, atšķirīgiem no ziemeļu ‘rāshṭrakūt’iem.
Bet senajās ‘Dīpavamsha’ un ‘Mahāvamsha’ grāmatās ‘pālī’ valodā ‘Mahārāshṭra’s provinces iedzīvotājus apzīmē vārds ‘mahāraṭṭa’ nevis ‘rāshṭrika’ (no m.ē. 2.gs. alu uzrakstiem ‘Bhājā, Bēḍsā, Kārlī, Nānāghāṭ’ redzams, ka šī ‘mahāraṭṭa’ cilts ir bijusi ļoti bagāta, tas ir, šī province ir apūdeņota ar ‘Sutlej, Bias, Rāvī, Chenāb, Jhēlum un Indus’ ūdeņiem, un ‘Indus’ upe ar ieleju aiz kalniem saukta par ‘Āraṭṭa’. Mahābhāratas laikos šī province bijusi ķēniņa ‘Shalya’s ietekmē. ‘Baudhāyana’s ‘Dharma- un Shrauta Sūtrā’ šī province tiek saukta par ne-ārju provinci. 326.g.pr.m.ē. ‘āraṭṭa’s ir pretojušies Aleksandram.). Dr. ‘Hultzsh’ uzskata vārdus ‘Rathika’ vai ‘Raṭrika’ (Rāshṭrika) kā attiecīgus uz ‘Punjab’as ‘āraṭṭ’iem. Bet ja attiecībā uz atvasinājumu no vārda ‘Āraṭṭa’ mēs lietotu ‘Bahuvrīhī Samāsa’, tad uzskatu atšķirība kādā mērā saskaņotos.
‘Rāshṭrakūt’u uzrakstos ir rodams arī cits viņu cilts nosaukums ‘raṭṭa’. Tādējādi nevajadzētu šaubīties, pieņemot, ka ‘rāshṭrakūt’as {jeb laṭhikas}kādreiz ir bijuši nometnieki ‘Punjab’ā, no kurienes migrējuši uz dienvidiem un laika gaitā ar pūlēm izveidojuši ķēniņvalsti ‘Deccan’ā. …
Vārdā ‘Rāshṭrakūta’ ‘rāshṭra’ nozīmē ‘ķēniņvalsti’, un ‘kūṭa’ – ‘kopumu’ (arī mājokli, cietoksni u.c.), ‘cēlu’ vai ‘lielisku’. Tādējādi vārds ‘Rāshṭrakūta’ nozīmē ‘diža vai lieliska valsts’ (līdzīgi kā ‘mālava’ rāses pārvaldītā valsts saukta par ‘Malwa’, un ‘gurjar’u pārvaldītā par ‘Gujrat’, ‘rāshṭrakūt’u pārvaldītā dienvidu ‘Kathiawar’ā saukta par ‘Saurāshtr’u (Soraṭh; varbūt šo nosaukumu Saurāštrai devušas sanskritā runājošās saules godātājas ārju tautas, jo ‘saura’ nozīmē ‘saule’ {varam iet vēl tālāk, jo vispārzināma tajā vidē ir ‘r-l’ skaņu mija tajā vidē}, un ‘rāṣṭra’ nozīmē tostarp ‘godāšana, pielūgsme’ .

No Araṭṭa geography, Meluhha vocabulary, Indus Script hieroglyphs and interactions with Susa – Senais Gudžaratas (‘Gujarat’, arī ‘Gurjara’, arī Lāthi/Gohilwad (gohilu zeme)/Saurāṣṭra) reģiona (kas piegādājis serdolika akmeņus) nosaukums – ‘Lāṭa’ jeb ‘Lāḍa’ (arī Biddhasālabhanjikā) ir bijis Gudžaratas un ziemeļu ‘Koṅkaṇ’as nosaukums (Marco Polo, II, lpp. 302). Šis nosaukums ir minēts arī ‘Vātsyāyana’s ‘Kāmasūtr’ā. ‘Dhauli’ uzrakstos tas saukts par ‘Lāthikā’. Ašokas ‘Girnar’ uzrakstā tas saukts par Rāsthikā (Risthika).

‘Lāṭa’ ir saukta arī par ‘Ollā’ (‘Rājaśekhara’s ‘Viddhaśālabhañjikā’, II un IV). ‘Ollā’ ir fonētisks variants no ‘Ballabhi’ jeb ‘Balabhi’ (tagad Wallay jeb Walā).

Uzraksts uz pie ‘Baroḍā’s (Vadodara) atrastas vara plāksnes ‘Lāṭeyvar’u nosauc par ‘Elapur’u (v. II), arī ‘Lāṭesvara’s ķēniņu pēctecībā (JASB, VIII, 1839, lpp. 292).

‘Lāḍa’ ir radniecisks ar Bengāles ‘Rāḍha’ (no ‘Mahāvaṃśa’ – ‘Lielā pēctecība’). ‘Rāḍha’ saikni ar ‘Lāḍa’ var saredzēt arī stāstā par princi ‘Sihabahu’ kurš pametis sava mātes tēva valsti ‘Vang’ā un ‘Lāṭa Rāṣṭr’ā (lātu ķēniņvalsts; arī Lala Rattha) nodibinājis ‘Sihapur’u. ( Mahāvaṃśa 6.34).

Saskaņā ar ‘Dīpavaṃsa’, ‘Lāṭarāṣṭra’s jeb ‘Lāṭaviṣaya’s (Lāṭa viṣaya – Lātas valsts) galvaspilsēta ir bijusi ‘Sihapura’. Pēc ‘Sinhapura’s (Lala Rattha = Lāṭa Rāṣṭra = Lāṭadeśa = Gujarat) ‘Sihabahu’ nāves par Lātas ķēniņu ir kļuvis viņa dēls ‘Summita’. Viņš apprecējis ‘Madra’s princesi, ar kuru viņam bijuši trīs dēli. (Mahāvaṃśa, Trans Geiger, lpp. 62)

{No Kambojas in West-Southwest India – Labi zināmā ‘Kāmboja Dravati’ karavānu ceļa pastāvēšana vedina domāt, ka kāmbodžu tirgoņu grupas ir pazinušas senos ‘Sindhu, Sovira (Sauvīra), Saurāṣṭra’s reģionus un tālākos Indijas rietumu piekrastes apvidus līdz pat ‘Sri Lanka’i (Śrīlaṅkā).
‘Mahāvaṃśa’ (6/34) apgalvo, ka ‘sinhal’iešu senči nāk no ‘Sinhala-kalpa’s jeb ‘Sinhapura’s ‘Lāṭadeś’ā. Ir minēts arī, ka ‘Vijay’a tēvs dažus gadsimtus pirms mūsu ēras ir pametis sava mātes tēva zemi (Sinhapura) un nodibinājis jaunu koloniju ‘Lāta-ratth’ā (=Lāṭa Rāṣṭra). Ir zināma jau ‘Sinhapura’ kas atrodas blakām ‘Ursa/Hazara’i rietumos no ‘Jammu/Kashmir’as, tas ir, blakām senajai ‘kāmboj’u/’gandhar’u zemei.
…’Vijay’a tēvs, domājams, ir pārcēlies no Indas augšteces uz Indas lejtecci, tas ir, uz ‘Lāta-Desha/Surashtra’. ‘Kathiawad’ā ir ‘Sinhore’ pilsēta. Ķēniņa ‘Valbhi’ dāvinājumu uzrakstos tā ir saukta arī par ‘Sinhapura (Epigraphia Indica, XVII, lpp. 110; skat. arī Dr J. L. Kamboj).}

Vārdu ‘Rathika, Ristika (Rashtrika) vai Lāthika’ parādīšanās dažos imperatora Ašokas 2.gs.pr.m.ē. uzrakstos Ziemeļrietumu robežprovinces ‘Manser’ā un ‘Shahbazgarhi’ (mūsdienu Pakistānā), ‘Girnar’ā (Saurashtra) un ‘Dhavali’ (Kalinga)’ – saistībā ar vārdiem ‘Kambhoja’ un ‘Gandhara’, kā arī apzīmējuma ‘Ratta’ parādīšanās daudzos vēlākos uzrakstos ir mudinājusi apgalvot, ka agrīnie ‘rāṣṭrakuṭa’s (ap. 6-7.gs.) ir bijuši ‘arattu’, Pendžabas reģiona iedzīvotāju pēcteči kopš Mahābhāratas laikiem, kuri vēlāk pārvietojušies uz dienvidiem un nodibinājuši valstis tur. (Hultzsch in Reu 1933, p2). Vārds ‘Ratta’ netieši norāda uz ‘Maharatta’ valdošajām ģimenēm mūsdienu ‘Maharashtra’ reģionā. (Altekar, 1934, lpp. 20-21).

No ‘India’s Road to Nationhood: A Political History of the Subcontinent. W.von Pochhammer’ – ‘Deccan’as ķēniņvalsts dziņa izplesties līdz jūrai tikpat stipra bijusi arī Rietumu Piekrastes virzienā, kur tā guvusi ilgstošākus panākumus. ‘Satavahana Gautamiputra Satakarni’ (m.ē. 106-130.g.), kurš iesaistījies cīņā ar sakiem ‘Malw’ā, savu uzvaru pār tiem izmantojis, lai pārņemtu varu ‘Cambay’ līča (Saurāštras jeb ‘Lāṭa’s pussalas austrumu pusē) ostās. Protams, saki drīz (125.g.) atgriezušies un ostas atguvuši. Galīgā saku padzīšanā un rietumu ostu nodrošināšanā savai valstij panākumus guva tikai Guptas (410.g.), savu sabiedroto, ‘saptavahan’u atbalstīti. Nav droši noteikts, vai viņi ar tām dalījās ar saviem kaimiņiem, vai arī pēdējie ieņēma vien ostas dienvidos no ‘Cambay’ līča. Jebkurā gadījumā kopš tā laika ‘Deccan’as valstij bijusi netraucēta piekļuve šīm ostām. Karš starp ‘Pulakeshin’u II’ (609-642) un ‘Harsh’u beidzies ar abpusēju ‘Narmada’s upes atzīšanu par kopēju robežu. Tomēr uzvarējušais ‘Deccan’as valdnieks guvis panākumus arī tiekot vietējā ‘Cambay’ valdnieka un vairāku citu valdnieku ‘Gujarat’as dienvidos atzīts par suverēnu. Viņš nodibinājis divas pakļautas valstis – vienu ar nosaukumu ‘Lāta’ (galvaspilsēta Nandipur’a), kas ietvēra ‘Cambay’ ostas, un otru ‘Gujarat’ā ar galvaspilsētu ‘Anahilwada’. To viņš nodevis lēnī dinastijai ar nosaukumu ‘Chalukia’ jeb ‘Solanki’.

No ‘Personal and geographical names in the Gupta inscriptions‘ – ‘Lāṭa’s rajons jeb ‘viṣaya’ ir aprakstīts kā “jauks ar izmeklētiem kokiem, kas noliekušies no ziedu smaguma, un ar tempļiem un dievu pulcēšanās vietām un ar ‘vihār’ām, un ar augiem klātiem kalniem”. Valsts dienvidos no ‘Mahī’ vai arī dienvidos no ‘Narbadā’ (Narmada, Nerbudda) upes līdz ‘Pūrva’s upei (vai līdz ‘Daman’ai) ir saukta par ‘Lāṭa’, un tā “apmēram atbilst Dienvidgudžaratai” (sal. Gauuda P., 55.nod.; ‘Dowson’s Classical Dictionary of Hindu mythology’; Dr. Bhandarkar’s ‘Hist. of the Dekkan’, skat. XI, lpp. 42). Tā ir ietvērusi ‘Surat’as, ‘Bharoch’as, ‘Kheda’s nodokļu rajonus un daļu no ‘Baroda’s teritorijas (N.L. Dey, NX. lpp. 114.).

Saskaņā ar prof. ‘Bühler’u, ‘Lāṭa’ ir Centrālā Gudžarata, apgabals starp ‘Mahī’ un ‘Kim’ upēm, un tās galvenā pilsēta ir bijusi ‘Broach’a (Bharuch pie Narmadas) (N.L. Dey, NX. lpp. 114.). ‘Karṇa’s ‘Rewah’ akmeņa uzrakstā ‘Lāṭa’ ir identificēta ar Centrālo un Dienvidu Gudžaratu (GJ. XXIV, Pt. Ill, July 1937, lpp. 110.; sal. Additional notes. It-sing’s Records of the Buddhist religion by Takakusu, lpp. 217; Alberuni’s India, I, lpp. 205).

Lāṭa’s ķēniņvalsti rodam minētu arī citos epigrāfiskos rakstos (Ibid., IX. lpp. 278-80, LJ. Vol. VIII, lpp. 292; Dey, NX. p. 114.).

‘Lāṭarāṣṭra’ (Pali Lalarattha) ir identiska ar seno Gudžaratas ‘Lāṭa’s ķēniņvalsti, par kuras galvaspilsētu ‘Dīpavaṁś ‘ā’ ir nosaukta ‘Siṁapura’ (Sīhapura) (B.C.Law, Yx. lpp. 287.). Guptas impērijas sākumos ‘Lāṭa’s valsts ir veidojusi administratīvu provinci ‘Lāṭaviṣaya’ (B.C.Law, Yx. lpp. 287.).

‘Śaktisaṅgam Tantra’ ‘Lāṭa’s valsti izvieto rietumos no ‘Avanti un ziemeļrietumos no ‘Vidarbha’s (D.C. Sircar, Oz. lpp. 79 – Saktisangama Tantra, Book III, Chapter VII. v. 55. ).

‘Lāṭa’ ir tā pati, kas Ptolemāja (Ptolemy) ‘Larike’, kurš to izvieto austrumos no Indoskitijas gar jūras krastu (149. Qy. pp. 38, 152-53.).

Vārds ‘Lāṭa’ ir atvasināts no sanskrita ‘rāṣṭra’ (nācija, apgabals, ķēniņvalsts, tauta, mājoklis; Fz. lpp. 900, col. 2.).

‘Lāṭa’s (Gudžarātas) ‘nagar’u bramīni esot izgudrojuši ‘nagarī’ rakstu, kas, kā uzskata, ir atvasināts no brahmī alfabēta (N.L. Dey, NX. p. 114.).

‘Daśapura’ (No. 17, L.4, L.I 6) – šajā uzrakstā L.4 norāda uz zīda audēju ģildes migrāciju no ‘Lāṭaviṣay’as (Centrālā un Dienvidgudžarata) uz ‘Dasapura’s pilsētu. Uz šo pilsētu ģilde devusies, tās ķēniņu tikumu piesaistīta (No. 17, LL. 3-4, 5.pants).

No “Lāta, its Historical and Cultural Significance” Journal, Research Society, Bombay, 1946, pp. 82-87. –
Prakrita leksikons ”Pāia-sadda-mahaṇṇavo’ kā ‘Lāṭa’ valsts galvaspilsētu apraksta ‘Koṭivarṣ’u (112 Xy. lpp. 262, 2.kol.). Šis nosaukums ir bijis pazīstams džainu ‘Prajñāpanā’, kur tā atrodas ‘Lāḍh’ā jeb ‘Lāṭ’ā. (113 B.C. Sen, (Kz) 1, lpp. 106.)

Ņemot vērā, ka daudzos agrīnos uzrakstos ‘Lāṭa’ visnotaļ norāda uz ‘Gujarat’as reģionu, ir loģiski pieņemt, ka kādi šā reģiona apvidi ir bijušas bez valdnieka, tātad pārejošas republikas (janapada, trans. republic) – kādā laikposmā tā var būt saukta par ‘Araṭṭa’.

No Early history of Jammu region. Raj Kumar – Mandasoras uzraksts sniedz spilgtu Indijas rietumu daļas, tas ir, ‘Lāṭa viṣaya’s (Nr.18, ‘Vaisali Seal’; starp ‘Mahi’ un ‘Tapti’, ko sastāda Gujarat’as vidus un dienviddaļa) labklājības aprakstu. …}
‘Lāṭa’ ir sens Gudžaratas dienvidu un vidusdaļas un senās ‘Konkan’as (Rietumindijas pavalstu ‘Maharashtra, Goa, Karnataka’ piekrastes daļa) nosaukums – varbūt reģiona starp ‘Mahi’ upi un ‘Tapti’ lejteci, jeb reģions starp upēm ‘Mahi’ un ‘Kim’ (Broach). ‘Dipavamsa’ (lpp.54) norāda uz ‘Simhapur’u (Sihapura; ciems ‘Aasoj’, ‘Vadodara apgabalā Gudžaratā) kā ‘Lāṭa’s galvaspilsētu.

No Indian History with objective questions and historical maps. V.K.Agnihotri red. 1981 – Pēcmaurju laika bramīnu likumos ir mēģinājums pirmo reizi piešķirt daudzām pamatiedzīvotāju ciltīm atzītu statusu ortodoksajā sociālajā sistēmā. Paundrakas, čodas, dravidas, kāmbodžas, kiratas, kalingas, pulindas, usinaras, mekalas, latas, paundras, daradas, sākotnēji ir bijuši kšatriji, bet noslīdējuši līdz šūdru līmenim, jo nav bijuši čakli veikt svētos rituālus un meklēt padomu pie bramīniem. …
Pulakešin II (610-643.g.m.ē.) … uzvarējis daudzas kaujas un pievienojis uzvarēto valdnieku teritorijas. Tie ir bijuši kadambas, Konkanas mannjan, latas, malavas un gurdžaras.

No ‘Historical Geography of Madhya Pradesh from Early Records’, Pranab Kumar Bhattacharyya, 1977 – ‘Aihole’ uzraksts no ‘Pulakeśin’as (Ep.Ind., VI, lpp.6, v.22) atsaucas uz Mālavu saistībā ar ‘Lāṭa’ un ‘Gurjjara’, un tā acīmredzot ir pirmā no abām.

No Daśakumāracarita I.3 – ‘Lāṭa’ valsts ķēniņš vārdā ‘Mattakāla’, vēl un vēlreiz dzirdot, ka ‘Vāmalocanā’, ‘Vīraketu’ meita, ir kā dārgakmens starp jaunām meitām un neparasti daiļa, pēc tam, kad viņas tēvs noraidīja viņa bildinājumu, aplenca viņa (Vīraketu) galvaspilsētu, sauktu ‘Pāṭalī’.

No Mandasor Inscription of-Kumaragupta and Bandhuvarman – Saules templi pie ‘Daśapura’s (Mandasor Madhjapradešas pavalstī Vidusindijā) ‘Bandhuvarman’a (m.ē.436.g.) valdīšanas laikā uzbūvējusi zīda audēju ģilde, kuri bijuši ieceļotāji no Lātas valsts (Lāṭa viṣaya). Tas tiek aprakstīts kā izrotāts ar dievu svētnīcām (devakula), dievu pulcēšanās zālēm (devasabhā), ‘vihār’ām, daudzstāvu pilīm gaisa ratu (vimana-mala) augstumā.

No The Ambarnāth Temple – Ziemeļos no ‘Koñkan’as ‘Lāta’ vēl vismaz ap m.ē. 970.gadu ir bijusi ‘Mãlwa’s ‘Paramār’u varā, kuri nesen bijuši pusneatkarīgi Rāštrakūtu pārvaldnieki.

No Gurus of Modern Yoga. red. Mark Singleton, Ellen Goldberg, David Lorenzen (1972;176) – norāda uz 13.gs. ‘Somnātha’s uzrakstu, ka Šiva ieradies ‘Lāt’ā un dzīvojis pie ‘Kājāvarohana’s kā ‘Lakulīśa’ “lai dāvātu Visuma labvēlību”.

No On a New Edition and Translation of Kṣemendra’s Narmamālā … bīstoties [izsaukt dusmas], ‘Gauḍa’s un ‘Lāṭa’s askēti valkā savītas matu cirtas (bizes?), atraitnes-padauzas upurējas debesu savedēju izpriecai …

Skat. arī Herrschergenealogie und religiöses Patronat: Die Inschriftenkultur der …Annette Schmiedchen

No Araṭṭa as Lāṭa in the vicinity of Rann of Kutch: archaeological context

72_Aratta-as-lata_findsites
72. Araṭṭa ir Lāṭa Kučas sāls dumbrāju apkaimē.

Šī karte rāda arheoloģiskās vietas, kur atklāti ‘meluhh’u hieroglifi. Ceļš pa Persijas līci no Šumeras caur ‘Elam-Makran’ ved uz ‘Araṭṭa’ (ko sauc par ‘Lāṭa’, ziemeļu Gudžaratu (Gujarat) jeb Kučas sāls dumbrāju (Kutch’as ‘Rann’ – sezonāli sāļie purvi). ‘Araṭṭ’u arheoloģiski var apstiprināt kā reģionu, kas sastāv no pilsētu kopuma uz šīs kartes gar Indas un Sarasvatī lejtecēm, Kučas sāls dumbrājā un tā apkaimē – ‘Tepe Yahya, Shahr-i Sokhta, Mundigak, Shahi-Tump, Lohamjo-daro, Nal, Mohenjo Daro, Jhukar, Mehrgarh, Pirak, Sibri, Nausharo, Mehi, Nindowari, Kot-Diji, Nara-waro-daro, Amri, Chanhujo daro, Bala Kot, Allahdino, Gharo Bhiro, Desalpur, Pabumath, Dholavira (Kotda), Surkotada, Bet Dwarka, Khirsara (Netra)’….
Pamatojumu ‘Araṭṭa’s kā ‘Lāṭa’s identificēšanai var summēt no arheoloģiskā konteksta un divu svarīgu rakstu kontekstā. Šie raksti ir –
1) Enmerkars un En-suhgir-ana. Enmerkars un Arattas valdnieks. Divi šumeru mīti , kas ‘Anzan’as vietu uzrāda kā esošu pa ceļam starp ‘Uruk’u un ‘Araṭṭ’u;
2) Baudhāyana śrautasūtra , kas identificē migrācijas (aptuveni no Sarasvatī vidusteces upju baseina pie Kurukšetras) uz rietumiem – uz ‘Gandhara, Parsu un Araṭṭa’.

No Araṭṭa as Lāṭa – iespējams, ‘Dholavir’ā atrastais divpusīgā bronzas laikmeta spiedogs, kurā izmantoti ‘meluhh’u hieroglifi, var norādīt uz ‘dhokra kamar’ cilts vaska modeļu metāllējējiem, tas ir, ka (šumeru) ķīļraksta tekstos minētā ‘Araṭṭa’ var attiekties uz ‘Lāṭa’ (radniecisks vārds ar ‘Rāṭa’, saskaņā ar fonētisko r-l miju).

Reģions ‘Kutch’as sāls dumbrājā, kas robežojas ar ‘Baluchistan’u, ar daudzām arheoloģiskām vietām, kā ‘Surkotada’, ‘Kanmer’a, var veidot ‘Araṭṭ’u kā ‘Lāṭ’u. Tāda identifikācija saskan ar ķīļraksta tekstiem, kas min kalnus, kas jāšķērso, pirms ‘Enmerkar’s varējis sasniegt ‘Lugalband’u.
Tādējādi tas ir papildinājums apsvērumos par ‘Araṭṭ’u kā ‘meluhh’u valodas areālu, pārlūkojot ‘Baudhāyana śrautasūtra’s liecību. …
‘Araṭṭa’ un ‘Lāṭa’ lingvistiskā radniecība.
‘Meluhh’u (mleccha, milikka) hieroglifu atšifrēšanas gaitā ir ievērots, ka ‘Meluhha’ (Mleccha) ir bijusi starpsaziņas valoda (lingua franca), proto-praktita žargons, atšķirīgs no sanskrita, kas bijusi valodas literārā versija.
Indijas lingvistikā pastāv filoloģisks likums, saukts par ‘ralayorabhedah’, kas nozīmē, ka vārdu izrunā pastāv skaņu mija starp ‘r’ un ‘l’. Ir iespējams, ka ‘mleccha’s (meluhhas) ir bieži mainījuši ‘r’ un ‘l’, ka liecina vārds ‘Lāṭa’ ko var izrunāt arī kā ‘Rāṭa’, atvasinājumu no sanskrita ‘rāṣṭra’ – ‘valsts, zeme, tauta’.

Daži ‘meluhh’u valodas vārdu skaidrojumi

lāṭa (meluhha) f – 1. vilnis;
2. zīlēšanas svārsta (hook-swing – dieves piekrišanas zīlēšanai) šķērsgabals;
3. eļļas spiedes veltnis; arī noteikta veida cukurniedru spiedes;
4. šķērskoks pār un pirms elka elknamā;
5. veltnis zemes līdzināšanai;
6. kaļķa un oļu dzirnavu veltnis;
7. garš baļķis vispār
8. runga.

lāṭyā (meluhha) m 1. cilindrisks javas veltnis jeb drupinātājs;
2. jebkāda tā veidota (mīklas, mālu) masa.
lāṭha (meluhha) f ietaise ūdens vilkšanai no dziļas akas (no trim stabiem utml.);
lāṭhā (meluhha) m mīklas rullis.

lāḍa (meluhha) m – noteiktas kastas vai tās piederīgā nosaukums. Šī kasta pārdod beteļu lapas, beteļu riekstus, tabaku, kaņepes utml.
lāḍa (meluhha) f – govju mēslu un dubļu maisījuma bedre ‘Shimgá’ svētkos, kurā līksmojas šimgā dziedoņi.
laḍ, laḍī (marathi) f. ‘lāḍ’ m. ‘mīlināšanās’.
lāḍo (marathi) m. ‘līgavainis’.
lāḍī (marathi) f. ‘līgava’.
lāḍak (marathi) m. ‘labākais cilvēks’.

khālaṭa (meluhha) – zems (zeme vai josla) – zems, zemāks, nolaista (lieta);
khālāṭa (meluhha) n vai f – zemienes valsts, jo tā nolaižas no ‘Sayhádri’ kalnu grēdas pakājes līdz piekrastei. Lietots arī attiecībā uz ‘Konkan̤’u, zemi, kas atrodas tieši gar piekrasti.
valāṭa (meluhha) n vai f (augšējā valsts) – zeme, kas paceļas no piekrastes uz ‘Sayhádri’ kalnu grēdas pakāji. Lietots ‘Konkan̤’ā attiecība uz tās austrumu daļu.

rāṭa (meluhha) m – ūdensrats.
rāḍa (meluhha) – netīrs, duļķains (ūdens).
rahāṭa (meluhha) m – 1. ietaise no diviem ar baļķi savienotiem ratiem ūdens vilkšanai;
2. kādas ietaises rats vispār – ūdens vilkšanai, vērpjamā ratiņa, virvju vīšanas ietaises.
rahāṭagāḍagēṃ (meluhha) n – 1. rats ar podiem (kausiem) apkārt, ar kuru no avota, akas ceļ ūdeni; persiešu ūdensrats.
2. tēlaini – likteņa, laimes rats; pastāvīgas pārmaiņas vai likstas; pacēluku un kritumu, labā un ļaunā virkne; pārmaiņu vai pretišķību virkne vispār.
3. tēlaini – darījumi; došanas – ņemšanas riņķojums.
rahāṭaṇēṃ (meluhha) v 1.būt daudz darītam vai vingrinātam; būt lietpratīgam.
2. (dzejā) izturēties, uzvesties, rīkoties.
rahāṭapāḷaṇā (meluhha) m ietaise ar šūpojošām kastēm gadatirgos utml.; šūpoles vai šūpulis vispār.
rahāṭavaḍa (meluhha) f – materiāli, daļas, kas sastāda ūdensratu.
rahāṭavaṇī (meluhha) n – ūdens, kas pacelts ar ūdensratu, atšķirībā no strauta, upes utml. ūdens.
rahāṭāgara (meluhha) m – lauks, as apūdeņots ar ūdensratu.
rahāṭī (meluhha) f (pamazināmais vārds) – 1. ūdensrats, ko darbina ar kājām;
2. tēlaini – gaita, paraža;
3. (dzejā) – izturēšanās, grūtības;
4. biezi koki vai birzs.
rahāṭyā (meluhha) a – nodarbināts vai piemērots nodarbināšanai pie ūdensrata (cilvēks vai dzīvnieks);
2. – spēlēs – cilvēks, kurš spēlē abu pušu labā.
3. – nenoteikts cilvēks, kurš atbalsta te vienu pusi, te otru, izdevības meklētājs, pārbēdzējs, līdzskrējējs.
4. tēlaini – pavadonis vai vadītājs.
5. cilvēks, kurš kalpo (kāzās utml.) par samaksu.
6. grūtībās esošs cilvēks, pavadonis, nastu nesējs utml. no ciema uz ciemu.
araghaṭṭa (sanskr.) m. – ‘rats ūdens pacelšanai’.
arahaṭh (kashmiri) – ‘persiešu rats’;
arṭu (sindhi) m. – ‘persiešu rats, vērpjamais ratiņš’.
aruṭṭ, araṭ (L.) m. – ‘persiešu rats’.
raṭṭ (mult.) m. – ‘akas rats, uz kura ir virvju kāpnes ar podiem’.
cuharhṭā (panjabi ) m. – ‘aka ar četriem persiešu ratiem’.
rahaṭ (kudux (drav.)) – ‘vārpstiņa’.
rohoṭe piṅ (nepali/ZR Ašokas uzraksti ) – ‘rats gadatirgos, uz kura sarindoti sēdekļi.

araṭa (Or. ) – ‘vērpjamais ratiņš’.
rahṭā (bihari), Mth. rahaṭ – ‘rats virs akas’.
rãhaṭā (Aw. lakh. ) – ‘vārpstiņa’;
arhaṭ, rahaṭ, rẽṭ (hindi) m. – ‘persiešu rats’, rahṭā m. ‘persiešu rats, vērpjamais ratiņš’;
arahaṭa (sengudžarati) m., gudžarati rahẽṭ, rēṭ, m. ‘ūdensrats’, rēṭiyɔ m. – ‘vērpjamā vārpstiņa’
halaṭru (sindhi ) m. ‘persiešu rats kopā ar vēršiem un ietaisēm’.
halhaṭ (panjabi ) m. – ‘persiešu rats’.
araṭ (sindhi kcch. ) m. ‘vērpjamais ratiņš’.

marathi rahāṭ, rāṭ ‘persiešu rats’;
marāṭhā (meluhha) a (liela teritorija) 1. Attiecas uz ‘Maráṭhá’ valsti.
2. Attiecas uz ‘maráṭhá’ tautu; bet ar kādu īpatnību. Lietots attiecībā uz ‘kun̤bí’ (neelites kasta), tas pretstata tos bramīniem un augstākajām kastām no vienas puses un no ‘parwárí’ un visiem ārpuskastas cilvēkiem no otras. Pretendē piederēt pie daudziem, kas apgalvo izcelsmi no (izzudušās) kšatriju jeb karavīru cilts un atbilstoši valkā raksturīgo svēto auklu. Lai gan ēd kopā ar parastajiem ‘kun̤bi’, sevi vērtē augstāk un kautrējas par jauktām precībām.
marāṭhi (N.) – ‘piederīgs ‘marāṭh’iem, ‘marāṭhī’ valoda.
marhaṭṭā (hindi ) m. ‘marāṭhā’.
marāṭhɔ (gujarati) m., marāṭhī – ‘att. valoda’.
marāṭhā m., marāṭhī (marathi) adj., f. – ‘valoda’.
maharaṭa (sinhala) – ‘marāṭh’u zeme’.
marahaṭṭha (Pk.) m., uzrakstos – mahāraṭhi.

gurjararāṣṭra (sanskr.) – ‘gurjar’u valsts’ gur-jará+rāṣṭrá.
gujrāṭ, gurjaratrā (bengali) – ‘gurjar’u valsts’ gurjará, Pk. gujjarattā.
gujarāt (hindi) m., gujarati, gujrāt f., gurjará m. – ‘att. tautas nosaukums’.
gujjara (Pañcat.Pk.) m.; kashmiri gujoru – ‘klejojoša ganu tauta’.
gujjar (panjabi) m. – ‘piena pārdevēju kasta’.
gūjar (hindi) m. – ‘zema radžputu kasta’.
gujarī (OMarw.) f. – ‘gūjar’u sieviete.
gūjaraḍī (sengudžarati ) f. ‘Gujarat’as sieviete’.
gujrī (gujarati) f.; M. guj̈ar m. – ‘Gujarat’as iedzīvotājsʻ.

mahārāṣṭra n. – ‘ķēniņvalsts’.
rāṣṭra (sanskr.) n. ‘ķēniņvalsts, valsts’; Rigv., ‘tauta’.
rāṣṭrin (sanskr.) ‘tāds, kam pieder ķēniņvalsts’.
rāṣṭrika (Śatapathabrāhmaṇa) – m. ‘pārvaldnieks’; Hariv. rāṣṭrá.
rāṣṭrakūṭa (sanskr.) m. ‘tautas nosaukums’, ‘dinastijas nosaukums’, uzrakstos (‘ķēniņvalsts vadonis’).
ra (abl. rařuṅ; Md.) – rāṣṭrín – ‘tas, kam pieder ķēniņvalsts’.
súrāṣṭra (sanskr. su+rāṣṭrá) – ‘ar labu pārvaldi’, ‘valsts Indijas rietumos’.
Suraṭṭha n. – ‘att. valsts nosaukums’.
saurāṣṭra – ‘cilvēks no ‘Surāṣṭra’s.
soraṭh (G. M.) m. – ‘apgabals ‘Kathiawar’ā (pussala, uz kuras atrodas Saurāṣṭra), ‘īpašs pantmērs’.
sōraṭṭha (Pk.) n. – ‘īpašs pantmērs’.
soraṭhi (sindhi ) f. – ‘īpaša muzikāla izteiksme’.
soraṭh (panjabi) f. – ‘gurung’u (etniska grupa Nepālā) dziesma un deja’.
soraṭh (hindi) f. – ‘īpaša muzikāla izteiksme’.
sorṭhā (P. H.) m. – ‘īpašs pantmērs’.
soraṭho (OMarw.) m. rāṣṭrá n. – ‘ķēniņvalsts, valsts’, Rigv. – ‘tauta’.
raṭṭha (Mn. parji (drav.) Pk.) n. ‘ķēniņvalsts, valsts’.
raṭṭha (pāli, prākrita) forma ir precizējoša un nozīmē apvidu, kuru pārvalda valdnieks. Apvidu bez tāda valdnieka, teiksim, zemi (janapada) sauktu par ‘a-raṭṭha’ jeb ‘Araṭṭa’.
raṭṭha (pali) (nt.), vedu rāṣṭra – vara, ķēniņvalsts, impērija; valsts, mājoklis.
raṭṭha (Pk.) – ‘ķēniņvalsts, valsts’.
rāṭh (kudux (drav.), kurku (munda)) frakcija, daļa, klans, atsevišķa daļa no kopējā – ģimeņu grupa.
raṭa’ (sinhala) – ‘valsts, apgabals’.
rāṭhoṛu (sindhi) m. ‘rādžputu kasta, droši rūdīti cilvēki.
rāṭhaur (hindi) m. ‘rādžputu cilts’ (kastas nosaukums)ʻ; gujarati ‘rāṭhɔṛ’ m.
rāṭh (L.) m. ‘jat’u, ‘gujjar’u un ‘ḍogr’u apzīmējums, ‘nežēlīgs cietsirdīgs cilvēks’.
rāṭh (panjabi) m. ‘laipns, cildens, sirsnīgs biedrs’.
raṭṭhiya (raṭṭhya? Pk.) – m. ‘zirgs’.
raṭṭhaka (adj.), sanskr. rāṣṭraka – piederīgs ķēniņvalstij, valdnieku dzimtas loceklis, valdnieks.
raṭṭhika fr. raṭṭha, sanskr. rāṣṭrika – 1. piederīgs ķēniņvalstij, pavalstnieks, iedzīvotājs;
2. ķēniņvalsts ierēdnis.
raṭṭhika (Pa.) m. ‘pārvaldnieks’.
raṭṭhika (Hariv. parji (drav.)) – m. ‘pārvaldnieks’.

rāṛi (N.) – ‘sega’.
rāṛi (bengali) – ‘piederīgs ‘Rāṛh’as reģionam Rietumbengālē’.
rāṛhi (Or.) – ‘Rāṛh’as reģiona Rietumbengālē pamatiedzīvotājs, zvejnieku šķira’.
rāṛhī (hindi) – ‘cilvēks no ‘Rāṛh’as’.
rāḍhā (sanskr.) – ‘daiļums, krāšņums, slava’.
Rāḍhā f. ‘apgabals Rietumbengālē’.
rāḍhā (Pk.) f. ‘apgabala nosaukums’.
rāṛ(h) (bengali), Or. rāṛha, hindi rāṛh m.
rāḍhīya (sanskr.) ‘piederīgs Rāḍh’ai.

Latviešu-gudžaratī dialekta radniecīgu vārdu atlase.

Atlasei izmantota Gujarati- English Learner’s Dictionary. Babu Suthar

Atlase veikta drīzāk fonētiski, uzsverot Vidzemes lætiem un Gudžaratas = Lāṭa’s iedzīvotājiem raksturīgo plato ‘ə’=’æ’. Atlasīti 419 šķirkļi, neskaidrākos gadījumus atzīmējot ar ‘?’ zīmi. Punkti vārdu vidū ir likti kā zilbju atdalītāji. Skaidrs arī, ka šī atlase nav ne akadēmiska, ne pilnīga.

● ūdens ēdienam – adhæn (a.dhən/<a.dhə.nə> nekatra; adhan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ēdiena vārīšanai uzvārīts ūdens. Skat. sanskr. adana – ēdiens.

● ne+tikumība=ne+derība – ædhærmæ (ə.dhər.mə/<ə.dhər.mə> vīr.; adharma) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. novēršanās no reliģijas, 2. netikumība. Skat. sanskr. dharma – tikums, krietnums, derība.

● uguns – ag (ag/<a.gə> siev.; ag) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- uguns. Skat. sanskr. agni – uguns.

● nākošs – agami (a.ga.mi/ apst.; agami) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. sekojošs, 2. nākošs. Skat. sanskr. gāmi – gājējs.

● pareģojums (agrāki+vārdi) – ægæmvani (ə.g əm.va.ɳi/< ə.gə.va.ɳii> siev.; agamvani) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pareģojums, noslēpumaini vārdi. Skat. agau.

● agrāk – ægau (ə.ga.ũ/<ə.ga.u> priev.; agau) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- agrāk. Skat. sanskr. agra – pirmais, izcelsme.

● agrāks – ægauni (ə.ga.ũ.ni/<ə.ga.u.nii> īp.; agauni) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- agrāks. Skat. agau.

● neziņa – ægnanæ (ə.gna.nə/<ə.gna.nə> nekatra; agnana) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- neziņa, neapjēga. Skat. sanskr. ajñāna.

● uguns – ægni (əg.ni/<ə.gni> vīr.; agni) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- uguns. Skat. sanskr. agni – uguns.

● kremācija, ugunbēres – ægnidah (əg.ni.dah/<ə.gni.da.hə> vīr.; agnidah) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kremācijas ceremonija.

● kremācija, ugunsattīrīšana – ægnisamskaræ (əg.ni.sam.ska.rə/<ə.gni.sɚska.rə> vīr.; agnisamskara) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kremācijas ceremonija.

● dievbijība, ļaušanās dieva varai – æišværjæ (əi.ʃvə.rjə/<əi.ʃvə.rjə> nekatra; aishvarya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dievbijība. Skat. sanskr. aiśvarya – vara, ietekme, augstākā vara, pārcilvēcisks spēks, suverenitāte.

● dzīves, izdzīvošanas – adživæn (a.ʥi.və.n/<a.ʥii.və.nə> īp.; ajivan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- visas dzīves, mūža. Sal. ar sanskr. ājīvana – iztika.

● acs – akh (akh/<a.khə> siev.; akh) ● Gudžaratī (Babu Suthar) – acs. Skat. sanskr. akṣi, cakṣu – acs.

● nemirstīgs – æmær (ə.mər/<ə.mə.rə> īp.; amar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nemirstīgs. Skat sanskr. martya – mirstīgs.

● līdz miršanai – amæræn (a.mə.rən/<a.mə.rə.nə> apst.; amarana) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- līdz miršanai. Skat. sanskr. āmaraṇam – līdz nāvei.

● mēs – æme (ə.me/< ə.mə> vietn.; ame) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- (tikai) mēs.

● un – æne (ə.ne/<ə.ne> saiklis; ane) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- un.

● netikumība (ne nītīs) – æniti (ə.ni.ti/<ə.nii.ti> siev.; aniti) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- netikumība (nītis – rakstu veidojoša diegu sistēma stellēs). Skat. sanskr. nīti.

● āre! – ære (ə.re/<ə.re> ; are) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pārsteigumu izsakošs izsauciens, ‘ai’.

● asara – asu (a.su/ nekatra; asu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- asara. Skat. sanskr. āsra – asara vai asins.

● nelabais – bezsaules – æsur (ə.sur/<ə.suu.rə> vīr.; asur) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nelabais, dēmons (sanskr. asurā – nakts, tas ir, bez saules). Skat. sanskr. suradviṣ (saules ienaidnieks)=āsura.

● nevesels – æsvæsthæ (ə.svəs.thə/<ə.svə.sthə> ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nemierīgs, nevesels. Skat. sanskr. asvastha – nevesels, nemierīgs, sevī nenoturīgs; svastha – veselīgs.

● astotais – ath (ath/<a.thə> īp.; atha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- astotais.

● māte – ba (ba/ siev.; ba) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- māte. Skat. sanskr. bhā – būt, parādīšanās, līdzība, gaisma, saule, mirdzums; baba – godājams vecs, vieds cilvēks, cienītais.

● bērns, (vācams) – bæčču (bəc.cu/<bə.ccu> nekatra; bachhu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- bērns. Skat. sanskr. vaccha – bērns.

● tēvs (papa?) – bap (bap/<ba.pə> vīr.; bapa) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tēvs.

● abi – beu (beu/ īp.; beu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- abi. Skat. sanskr. ubhaya – abi.

● bagātība – bhag (bhag/<bha.gə> vīr.; bhag) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- daļa, tiesa (bagātība). Skat. sanskr. bhaga – labklājība, bagātība.

● liktenis (bagātība) – bhagjæ (bhag.jə/<bha.gjə> nekatra; bhagya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1.nāve, 2. liktenis. Skat. sanskr. bhāgya – veiksme, liktenis, izdevība, bagātība.

● baismīgs – bhæjanæk (bhə.ja.nək/<bhə.ja.nə.kə> īp.; bhayanak) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- baiss, briesmīgs. Skat. sanskr. bhayānaka – baiss, briesmīgs, draudīgs, tīģeris.

● bulta – bhalodu (bha.lo.ɖu/<bha.lo.ɖu > nekatra ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- bulta, zibens. Skat. sanskr. bhalli – bultu veids, bhalla – īpaša bultas daļa (galviņa).

● līdzīgs (bāliņš) – bhæltu (bhəɭ.tu/<bhə.ɭə.tu> īp.; bhaltu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- līdzīgs, vienāds, tāds pats (brālīt baltais). Skat. sanskr. bhā – līdzība, bhāti {bhā} – līdzīgs, udbhavati {udbhū}- vienāds, prabhavati {prabhū} – vienlīdzīgs, vienādi spējīgs.

● labestīgs (bāliņš) – bhælu (bhə.lu/<bhə.lu> īp.; bhalu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- labestīgs. Skat. sanskr. bhalla – labvēlīgs; bhālu – saule. Skat bhaltu.

● bandas pusdienas – bhændaro (bhəɳ.ɖa.ro/<bhə.ɖa.ro> vīr.; bhandaro) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. kopīgas pusdienas kopienai, ko pasniedz kā daļu no sabiedriskas paražas vai rituāla; 2. krājums. Skat. sanskr. bandhu – radniecība, saistība, savienība, biedrība, piederība; draugs, vīrs, brālis, “banda”; bhāṇḍāra – krājums, krātuve; īpašs cīņas veids.

● berzt – bhærædvu (bhə.rəɖ.vũ/<bhə.rə.ɖə.vũ> darb.pār.; bharadvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- berzt, malt.

● izšūšana (Bārta?) – bhæræt (bhə.rət/<bhə.rə.tə> nekatra; bharat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- izšūšana.

● Indija (Bārta?) – bharæt (bha.rət/<bha.rə.tə> nekatra; bharat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- Indija. Skat. sanskr. bhārata – Indija; bharat – panesošs, pacietošs, saturošs, dzemdējoša; āryāvarta – senā Indija.

● plūdums (bērums) – bhærti (bhər.ti/<bhə.rə.ti> siev.; bharti) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- plūdums. Skat. sanskr. bharti {bhṛ} – pildīt (bērt?).

● indietis (bārtietis?) – bhartijæ (bhar.ti.jə/<bha.rə.tii.jə> īp.; bhartiya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- indietis. Skat. sanskr. bhāratīya – indietis.

● gans (barvedis?) – bhærvad (bhər.vaɖ/<bhə.rə.va.ɖə> vīr.; bharvad) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- gans.

● piebērt – bhærvu (bhər.vũ/<bhə.rə.vũ> darb.pār.; bharvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. piebērt, aizbērt, piepildīt; 2. mērīt. Skat. sanskr. bharti {bhṛ} – pildīt.

● dzīve (būšana) – bhæv (bhəv/<bhə.və> vīr.; bhav) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dzīve. Skat. sanskr. bhava – esība, pasaule, dzīve, kļūšana, rašanās, būtne, dievība.

● būšana – bhav (bhav/<bha.və> vīr.; bhav) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. norma, 2. sajūta (būšana). Skat. sanskr. bhāva – esība, jūtas, sajūtas, emocija, raksturs, gars, garastāvoklis, izturēšanās, attieksme, nostāja, planētas stāvoklis.

● Bhavānī, emocionāla sieviete – Bhævani (Bhə.va.ni/<bhə.va.nii> siev.; bhavani) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dieve Pārvatī. Skat. sanskr. bhavānī – upes nosaukums; mainīga sieviete; viens no Pārvatī, Šivas sievas, velnišķajiem aspektiem. Skat. bhav.

● liktenis (būšana) (bhavi/bha.vi/ nekatra; bhavi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. nākotne, 2. liktenis. Skat. sanskr. bhavitavyatā, bhāgya – liktenis.

● būšana, nākotne – bhævišje (bhə.viʃ.jə/<bhə.vi.šjə> nekatra; bhavishya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nākotne. Skat. sanskr. bhaviṣya – nākotne, nākamais, gaidāmais; turpmāk būt, kļūt, notikt; nenovēršams.

● jūtas (būšana) – bhavna (bhav.na/<bha.və.na> siev.; bhavna) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. vēlme, 2. jūtas. Skat. bhav; sanskr. bhāvana – iztēle, nojauta, bhāvaka ārēja jūtu izpausme, pieķeršanās.

● katrā iedzimšanā (būšanā-nebūšanā) – bhævobhæv (bhə.vo.bhəv/<bhə.vo.bhə.və> apst.; bhavobhav) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- katrā iedzimšanā (būšanā). Skat. sanskr. bhavābhava – esība un neesība; labklājība un posts.

● ziedojums (bagātība) – bhog (bhog/<bho.gə> vīr.; bhoga) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. ziedojums, 2. ziedojums dievam. Skat. sanskr. bhoga – bagātība, īpašums, ienākums, nodoklis.

● baudošs – bhogi (bho.gi/ īp.; bhogi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- baudošs vai cietošs. Skat. sanskr. bhoga – bauda.

● Virsīstenība (Būtņu dievs) – Bhudev (bhu.dev/<bhuu.de.və> vīr.; bhudev) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- Brahmans, Virsīstenība. Skat. sanskr. bhūdeva – Brahmans, Virsīstenība, dievišķais uz zemes.

● burvju vārdi – bhurki (bhur.ki/ siev.; bhurki) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- burvju vārdi, burvestība. Skat. sanskr. bhūr – zeme, elle; viens no trim piesaukumiem (bhūr, bhuvaḥ – apakšējā pasaule (putnu debesis), svar – spožās debesis); bhurate {bhur} – trīsēt, pūlēties, drudžaini kustēties, satraukt.

● būtne – bhut (bhut/<bhuu.tə> nekatra; bhut) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- spoks, rēgs, gars (būtne). Skat. sanskr. bhūta – spoks, mājas gars, būtne, radījums, būšana, pastāvēšana.

● būtņu (spoku) aizdzinējs – bhuvo (bhu.vo/ vīr.; bhuvo) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- spoku aizdzinējs.

● bailes – bik (bil/<bii.kə> siev.; bika) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- bailes. Skat. sanskr. bhī – bailes.

● bīties – bivu (bi.vũ/<bii.vũ> v.intr.; bivu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- bīties. Skat. sanskr. bhīti – bīties.

● tēja – ča (ca/ siev.; cha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tēja. Skat. sanskr. cāya – tēja.

● āda (čamdīšana?) – čamdi (cam.ɖi/<ca.mə.ɖii> siev.; cha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- āda. Skat. sanskr. tvac, carman – āda; chupati {chup} – tauste.

● āda (izstrādājumā) – čamdu (cam.ɖu/<ca.mə.ɖu> nekatra; chamdu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- āda (izstrādājumā). Skat. chamdi.

● maize (cepums?) – cæpati (cə.pa.ti/<cə.pa.ti> siev.; chapati) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- maize.

● četri – čætur (cə.tur/<cə.tu.rə> īp.; chatur) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- gudrs, spējīgs. Skat. sanskr. čātura gudrs; arī četrjūgs. caturtha, turya – ceturtais, meditācijas stāvoklis).

● gudrība (ceturtais stāvoklis) – čæturai (cə.tu.rai/<cə.tu.ra> siev.; chaturai) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- gudrība. Skat. sanskr. cāturya – prasme, izveicība, apdāvinātība, draudzīgums; caturatā – gudrība, prasme. Skat. sanskr. caturtha, turya – ceturtais apziņas stāvoklis.

● seši – čhæ (chə/<chə> īp.; chha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- seši. Skat. sanskr. ṣaṣ – seši.

● miza (čaula?) – čhala (cha.la/ nekatra.dsk.; chhala) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. miziņas, 2. mizas. Skat. sanskr. challi – koka miza.

● nospiedums (čāpas?) – čhap (chap/<cha.pə> siev.; chhap) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nospiedums (pēdas – čāpot?). Skat. sanskr. capayati {cap} – mīcīt.

● cepure – čhapru (chap.ru/ nekatra; chhapru) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- cepure.

● zods (pīpes galviņa?) – čibuk (ci.buk/<ci.buu.kə> siev.; chibuk) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zods (čibuks – pīpes galviņa?). Skat. sanskr. chubuka, cubuka, cibuk – zods.

● plēst, skaldīt (ar cirvi?) – čirvu (cir.vũ/<cii.rə.vũ> darb.pār.; chirvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- plēst, skaldīt (ar cirvi?).

● skrandains (raibs izšūts apģērbs?) – čithhrehal (cithh.re.hal/<cii.thə.re.ha.lə> īp.; chithrehal) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- skrandās tērpts, ārkārtīgi nabadzīgs (salīdz. ar Čitrāla). Skat. sanskr. citrala – raibs, citralikhana – gleznošana.

● ķermenis (cilvēks?) – čoli (co.ɭi/<co.ɭii> siev.; choli) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sieviešu ķermeņi (sal. ar ‘cilvēki’?). Skat. sanskr. colī – miza, apvalks, konverts.

● krietni daudz (čupa) – čup (cup/<cuu.pə> īp.; chup) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- krietni daudz.

● dedzināšana (Dagda?) – dagh (dagh/<da.ghə> vīr.; dagh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. plankums, traips, 2. dedzināšana. Skat. sanskr. dagdhum – dedzināt.

● pūrs (devums?) – dæhedž (də.he.ʥ/<də.he.ʥə> nekatra; dahaj) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pūrs, talants. Skat. sanskr. yautaka – pūrs.

● diendienā – dæinik (dəi.nik/<dəi.ni.kə> īp.; dainik) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ik dienas. Skat. sanskr. dainika – ik dienas.

● dievišķs – dæivi (dəi.vi/<dəi.vii> īp.; daivi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dievišķs. Skat. sanskr. daivī – lūgsnas; apvārdošana, dziedināšana; daivika – dievišķs.

● apdegt – dadžhvu (daʥh.vũ/<da.ʥhə.vũ> v.intr.; dajhvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- apdegt. Skat. dagh.

● zars (daļa, atdalījums?) – dal (ɖaɭ/<ɖa.ɭə> siev.; dal) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- koka zars. Skat. sanskr. dalati {dal} – šķelt.

● saimnieki (paši; pats, pate) – dæmpæti (dəm.pə.ti/<də.pə.tii> nekatra; dampati) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pāris (vīrs un sieva (saimnieki, skat. sanskr. ‘pati’)). Skat. sanskr. dampati – vīrs un sieva, māju saimnieks.

● dāvana – dan (dan/<da.nə> nekatra; dana) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. dāvana, 2. ziedojums. Skat. sanskr. dāna – dāvana, ziedojums.

● vīns, (darīt vīnu?) – daru (da.ru/ vīr.; daru) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. vīns, 2. liķieris (saistība ar ‘darīt alu?’, vīndaris).

● durvis, vārti – dærvadžo (dər.va.ʥo/<də.rə.va.ʥo> vīr.; darvajo) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. vārti, 2. ieeja (durvis?). Skat. sanskr. dvāratā, dvāra, vāra – vārti; dur, dvāra, dvārī – durvis.

● desmit – dæs (dəs/<də.sə> īp.; das) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- desmit. Skat. sanskr. daśa.

● desmit – dæš (dəʃ/<də.ʃə> īp.; dash) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- desmit. Skat. sanskr. daśa.

● dzimtenes mīlestība – dešdadž (deʃ.daʥh/<deʃ.daʥhə.> siev.; deshdajh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- patriotisms. Skat. sanskr. deśabhakti – patriotisms, deśa – vieta, zeme, apvidus, pavalsts, valsts; deśya – iedzimtais, vietējais.

● dievība – deva (de.va/<de.və> vīr.; deva) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vīr.; ) dz. dievība. Skat. sanskr. deva.

● dievība – devi (de.vi/ 1. siev.; devi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dievība, 2. dieve. Skat. sanskr. devī – ķēniņiene, dieviete, īpašs pārdabisks spēks, godāšana.

● uguns (kokam piemītoša uguns dievība?) – devta (dev.ta/<de.və.ta> vīr.; devta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- uguns. Skat. sanskr. devatāḍa – uguns; Luffa cylindrica, Luffa foetida, Luffa Acutangula – tā sausas šķiedras lietotas kā kāstuve, sūklis, varbūt uguns iedegšanai.

● dot – devu (de.vũ/<de.vũ> darb.pār.; devu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dot. Skat. sanskr. dāyate {dāy}- dot.

● dedzība – dhægæš (dhə.gəʃ/<dhə.gə.ʃə> siev.; dhagash) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. dedzība, 2. aizrautība. Skat. sanskr. dahana, dahyu, digdha, vīra – dedzība. Skat. dagh.

● sadegt – dhægdhægvu (dhəg.dhəg.vũ/<dhə.gə.dhə.gə.vũ> v.intr.; dhagdhagvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- spēcīgi degt. Skat. sanskr. dagdhā – vieta, kur saule ir virs galvas; dagdha – dedzis, apdedzis, izdedzis, nodedzis, izkaltis.

● noteikumi (derības ievērošana?) – dharadhoræn (dha.ra.dho.rəɳ/<dha.ra.dho.rə.ɳə> dharadhoren) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. likumi un noteikumi, 2. kodekss un uzvedība. Skat. sanskr. dhārin – turošs, balstošs, uzturošs, ievērojošs; apnicīgs.

● derēt – (dhæravu/dhə.ra.vũ/<dhə.ra.vũ> darb.nepār.; dharavu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- būt apmierinātam (derēt). Skat. sanskr. dharmānusāra – atbilstība likumam, tikumam; samayadharma – derība. Sal. ar dharma.

● derība (darīšanas noteikumi) – dhærmæ (dhər.mə/<dhə.rmə> vīr.; dharma) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. reliģija, 2. pienākums (derība). Skat. sanskr. dharma – dzīvesveids, derība, tikums, krietnums, pienākums, stingrs likums, dievbijība, paraža, labi darbi.

● derības grāmata – dhærmægrænth (dhər.mə.grənth/<dhə.rmə.grə.thə> vīr.; dharmagranth) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- reliģiska grāmata. Skat. sanskr. grathnāti {granth} – sacerējums, vārdu savirknējums.

● darāmā skolotājs – dhærmæguru (dhər.mə.gu.ru/<dhə.rmə.gu.ru> vīr.; dharmaguru) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- garīgais skolotājs.

● saruna par darāmo – (dhærmæsæmkæt/dhər.mə.səm.kət/<dhə.rmə.sə.kə.tə> nekatra; dharmasamkat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tikumiski grūta izšķiršanās. Skat. sanskr. dharmasaṅkathā – dievbijīga saruna; saṅkathayati {saṃkath} – saruna.

● pirmsākums (derība?) – dhærmu (dhər.mu/<dhə.rə.muu.ɭə> nekatra; dharmu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pats sākums. Skat. sanskr. dharmayoni – likuma avots, likuma dzemde.

● darīšana – dharo (dha.ro/ vīr.; dharo) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. paraža, 2. tradīcija (kā mēdz darīt). Skat. sanskr. dharma, dharman – prakse; dharmāgama – likums, tradīcija.

● zeme, Zemes Māte, Dārta – dhærti (dhər.ti/<dhə.rə.ti> siev.; dharti) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. zeme, 2. augsne. Skat. sanskr. Dharitri, Dharti Mātā – Māte Barotāja, Uzturētāja.

● uzņemties (darīt?) – dhærvu (dhər.vũ/<dhə.rə.vũ> darb.pār.; dharvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. turēt rokā, 2. pieņemt, uzņemties. 3. solīt. Skat. sanskr. – dharati {dhṛ} – turēt, pārvaldīt, izturēt.

● (drebēt?), drebēšana (drudžainība?) – dhrudžari (dhru.ʥa.ri/<dhru.ʥa.rii> siev.; dhrujari) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- trīsas, drebēšana.

● dūmakains – dhudlu (dhudh.ɭu/<dhu.dhə.ɭu> īp.; dhudhlu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. dūmakains, 2. blāvs. Skat. dhumado.

● dūmvads (skursteņnams) – dhumadiju (dhu.ma.ɖi.ju/<dhu.ma.ɖi.ju> nekatra; dhumadiju) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dūmvads, skurstenis. Skat. dhumado; sanskr. dhūma – dūmi.

● dūmi – dhumado (dhu.ma.ɖo/<du.ma.ɖo> vīr.; dhumado) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dūmi. Skat. sanskr. dhūma – dūmi.

● skaņa (dvaša?) – dhvani (dhva.ni/<dhvə.ni> vīr.; dhvani) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- skaņa. Skat. sanskr. tukša skaņa, atbalss, iekšēji piemītoša nozīme, mājiens, pērkons, bungu rīboņa.

● dienas darbi – dinčærjæ (din.cə.rjə/<di.nə.cə.rja> siev.; dincharya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ikdienas darbi. Skat. sanskr. dinacaryā – ikdienas darbi.

● dienu un nakti – dinrat (din.rat/<di.nə.ra.tə> apst.; dinrat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dienu un nakti. Skat. sanskr. divārātram, dinaniś – dienu un nakti.

● Vecgada, Divali svētki – divali (di.va.ɭi/<di.va.ɭii> siev.; divali) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- hindu gada pēdējās dienas jeb gaismas uzvaras pār tumsu svētki Lakšmī vai Višnu godam; skat. arī ākāśadīpa – pūtelis. Vairāk skat. dīpavali.

● diena, (gaišās debesis?) – divæs (di.vəs/ vīr.; divas) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- diena. Skat. sanskr. divasa, diva – diena, debesis; divasī karoti {divasīkṛ} – nakts pāreja dienā.

● svētki (dīvainas izdarības/dienas svētki?) – divaso (di.va.so/ vīr.; divaso) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- svētki. Skat. sanskr. dīvyati {div} – jokot, iet rotaļās, spēlēt spēles, līksmot, būt reibumā vai jautram.

● dievišķs – divjæ (div.jə/<di.vjə> īp.; divya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dievišķs. Skat. sanskr. divya.

● posts – durgæti (dur.gə.ti/<du.rgə.tii>siev.; durgati) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- garīgs pagrimums. Skat. sanskr. durgati – posts, trūkums, neveiksme, nelaime, elle; durga – nepārvarams, briesmas, posts, grūtības.

● svētība (dubultnieks, jumis?) – duva (du.va/ siev.; duva) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- svētība. Skat. sanskr. (dhāvate {dhāv} – attīrīt, šķīstīt?); dvis – divreiz dienā; divzilbīgs; skat. Rigv. I.539 VI.66.2, X.120.3.

● dziedātājs (gājējs apkārt ar dziesmu) – gajæk (ga.jək/<ga.jə.kə> vīr.; gayak) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dziedātājs (skat. sanskr. gāyakā; gati – gājiens, gātu – ceļš, iešana, gaita, dziedātājs, dziesma).

● dziedone, gājēja – gajika (ga.ji.ka/ siev.; gayika) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dziedātāja (skat. sanskr. gāyikā, gāyakā; gayak; gata – svētki). Skat. gayak.

● piltuve, dūmenis (skursteņnama gals?) – gælæni (gə.ɭə.ɳi/<gə.ɭə.ɳii> siev.; galani) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- piltuve, dūmenis.

● rīkle (gals?) – gælu (gə.ɭu/ nekatra; galu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- rīkle (gals). Skat. sanskr. galati {gal} – rīt.

● Ganešs (ganāmpulka saimnieks) – gænæš (gə.ɳəʃ/<gə.ɳə.ʃə> vīr.; ganesh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dievs Ganeš, arī Ganapati (skat.). Skat. sanskr. gaṇeśa – svēto, pārdabisko kategorija, Ganešas godātājs.

● mazliet (gana?) – gænjugathju (gə.ɳju.ga.thju/<gə.ɳju.ga.thju> ; ganyugathyu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nedaudz, mazliet (gana?). Skat. sanskr. gaṇya – skaitīts; gātuya – dabūt. Skat. sanskr. gati – kustība, iešanas veids, gaita.

● Ganpati (ganāmpulka saimnieks) – gænpæti (gəɳ.pəti/<gə.ɳə.pə.ti> vīr.; ganpati) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dievs Ganpati (vadonis; gana – grupa, ganāmpulks, pati – pats, t.i., saimnieks). Skat. sanskr. gaṇapati – grupas vadonis, arī Šiva.

● dziesma (ganu dziesma?) – ganu (ga.ɳu/<ga.ɳu> nekatra; ganu). ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dziesma. Skat. sanskr. gāna – dziesma, skaņa, dziedāšana.

● ērglis (Garūta?) – gærud (gə.ru.ɖ/<gə.ru.ɖə> nekatra; garud) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ērglis. Skat. sanskr. garuḍa – ērglis.

● gaita – gæti (gə.ti (<gə.ti> siev.; gati) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. gaita, kustība, 2. ātrums. Skat. sanskr. gati – gaita.

● gauneris, nebūtisks – gæun (gəuɳ/<gəu.ɳə> īp.; gaun) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- otršķirīgs, padots, gauneris. Skat. sanskr. gauṇa – padots, nebūtisks, papildu, palīgs; ne galvenais.

● gavilēt (dziedāt ganos) – gavu (ga.vũ/<ga.vũ> darb.pār.; gavu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dziedāt, gavilēt. Skat. sanskr. gavyu – sajūsma par govīm; kvēls, dedzīgs.

● zināšanas – gnan (gnan/<gna.nə> nekatra; gnana) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zināšanas. Skat. sanskr. jñāna – zināšanas, apziņa, apjēga.

● govju gans – goval (go.vaɭ/<go.va.ɭə> vīr.; goval) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- govju gans. Skat. sanskr. gopāla – govju gans.

● govju gana sieva – govalæni (go.va.ɭə.ɳi/<go.va.ɭə.ɳii> siev.; govalani) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- govju gana sieva, skat. goval.

● noslēpumains (Gudenieki?) – gudh (guɖh/<guu.ɖh> īp.; gudh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- noslēpumains. Skat. sanskr. – gūḍhārtha – slēpta vai mistiska sajūta, ar slēptu nozīmi.

● pārejošs (pārgājējs) – hængami (həŋ.ga.mi/<hə.ga.mii> īp.; hangami) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pārejošs, pagaidu, īslaicīgs. Skat. sanskr. gāmi – gājējs; skat. agami.

● jāšana (Jānis?) – jan (jan/<janə> nekatra; yan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- transportlīdzeklis (regulārs). Skat. sanskr. yānī – ceļš, maršruts, iepazīties; yāna – jāšana, rati, laiva, vadošs, brauciens,

● jaunība – jauban (jau.ban/<jəu.və.nə> nekatra; yauvan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- jaunība. Skat. sanskr. yuvan – jaunība.

● iejūgšana, saderība – jogæ (jo.gə/<jo.gə> vīr.; yoga) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- savienība, saderība, saskanīgums, saites. Skat. sanskr. yoga – iejūgšana, aizjūgs, pajūgs, brigāde, sateka, savienojums, kara viltība, laba sagadīšanās, meditācija, zvaigznājs, dvēseles sajūgums ar matēriju.

● pašiejūgtais, pašierobežotais – jogi (jo.gi/ vīr.; yogi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pašierobežotais, askēts. Skat. sanskr. yogi, yogin – pašierobežotais, mags, jogs.

● sievietes dzimumorgāns (sajūgšanās vieta) – joni (jo.ni/ siev.; yoni) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sievietes dzimumorgāns. Skat. sanskr. yoni – avots, ala, eja, izcelsme, ģimene, mājoklis, sēkla, grauds, ūdens, krātuve, dzemde, vagīna; yūnī – jauna sieviete, yūni { yu } savienošanās, dzimumsakars.

● kristietis (Jēzus sekotājs) – īsaī (i:sa.i: vīr.; isai) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kristietis. Skat. sanskr. khrīṣṭīya.

● varošais – īšvær (i:ʃ.vər/ vīr.; ishvar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dievs. Skat. sanskr. īśvara – varošs.

● cits – itær (i.tər/<t.tə.rə> īp.; itar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- cits. Skat. sanskr. itara.

● zeme – džæmin (ʥə.min/<ʥə.mi.nə> siev.; jamin) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zeme. (sindhi – zamiina).

● zināšanas – džan (ʥa.ɳ/<ʥa.ɳə> siev.; jan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zināšanas, informācija. Skat. sanskr. jñāna – zināšanas, apjēga, apziņa.

● dzīvība (dzimstošā dzīvības dvaša) – džan (ʥan/<ʥa.nə> vīr.; jan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dzīvība, dvēsele Skat. sanskr. jīva, janu – dvēsele; janā – dzimšana.

● dzimšana – džænmæ (ʥən.mə/<ʥə.nə.mə> vīr.; janma) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dzimšana. Skat. sanskr. janma – dzimšana, dzemdības.

● dzimta – džati (ʥa.ti/<ʥa.ti> siev.; jati) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. kasta, 2. grupa, 3. kopiena. Skat. sanskr. jāti – dzimta, ģints, ģimene, dzimšana, izcelsme, kasta, pavards, zizlis, vāle, sprogaini mati, dziedāšanas veids. Skat. janma.

● dzīvotgriba – džidživiša (ʥi.ʥi.vi.ʃa/<ʥi.ʥii.vi.ša> siev.; jijivisha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dzīvotgriba. Skat. sanskr. jijīviṣā – dzīvotgriba.

● dvēsele – dživ (ʥiv/<ʥii.və> vīr.; jiv) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- iemiesota dvēsele. Skat. sanskr. jīva – dvēsele.

● dzīvs – dživæn (ʥi.vən/<ʥi.və.nə> nekatra; jivan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dzīvs. Skat. sanskr. jīvan – dzīvs.

● iekāre (kāmēšana?) – kam (kam/<ka.mə> vīr.; kam) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dzimumiekāre (kāmēšana?). sanskr. kāma – seksuāla mīlestība, iekāre, vēlēšanās, ilgošanās, alkas, iekāres objekts, sperma.

● Kāmadeva, mīlas dievs – kamdev (kam.dev/<ka.mə.de.və> vīr.; kamdev) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- mīlestības dievs. Skat. kam; sanskr. Kāmadeva. Skat. kam.

● cirst (kaplēt?) – kapvu (kap.vũ/<ka.pə.vũ> darb.pār.; kapvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- cirst, iecirst.

● ķemme (kasīklis?) – kāsko (kas.ko/<ka.sə.ko> vīr.; kasko) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ķemme (kasīklis?) Skat. sanskr. kaṣaṇa – kasīšana.

● ciets – kæthæn (kə.thə.ɳ/<kə.thə.ɳə> īp.; kathan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ciets, grūts. Skat. sanskr. kaṭhina – stingrs, ciets, sīksts, bargs, nežēlīgs.

● slepens (Kangars?) – khangi (khan.gi/<kha.nə.kii> īp.; khangi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- slepens. Sal. ar khangar – indiešu izcelsmes klans. Arī khangaar, khungar, khengar, khagar, khangdhar and rao khangad.

● kašķis – khæs (khəs/<khə.sə> siev.; khas) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kašķis. Skat. sanskr. kacchū.

● kāss – khasi (kha.si/ siev.; khasi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- klepus, kāss. Skat. sanskr. kāsa, kās.

● kāvējs – khatki (khat.ki/<kha.tə.kii> vīr.; khatki) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kāvējs, slakteris, miesnieks.

● līksms (kušināms?) – khuš (khuʃ/<khu.ʃə> īp.; khush) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- līksms. Skat. khushi.

● tīksme, bauda, (kušināšanās?) – (khuši/khu.ʃi/<khu.ʃii> siev.; khushi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tīksme, bauda.

● katls – kitli (kit.li/<kii.tə.lii> siev.; kitli) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kanna, katls. Skat. sanskr. kaṭāha.

● elkonis – koni (kɔ.ɳi/<kɔ.ɳii> siev.; koni) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- elkonis.

● kuldev, (kula dievība) – kuldev (kuɭ.dev/<ku.ɭə.de.və> vīr.; kitli) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ģimenes dievība (kul – saistība ar kulu – mājām, māla grīdu, kulšanu?) Skat. sanskr. Kuladeva – galvenā dieve, ģimenes dievība.

● podnieks – kumbhar (ku.bha.rə/ vīr.; kumbhar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- podnieks (kumb – saistība ar ‘kumpis’, vēderains pods?). Skat. sanskr. kumbhakāra.

● kuce – kutri (kut.ri/<kuu.tə.rii> siev.; kutri) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kuce. Skat. sanskr. kukkurī, śunī.

● suns – kutro (kut.ro/<kuu.tə.ro> vīr.; kutro) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- suns – tēviņš. Skat. sanskr. kukkura, śvan, śunaka.

● labums – labh (labh/<la.bhə> vīr.; labh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1.labums. Skat. sanskr. labhate { labh } – dabūt, iegūt, iemantot, sagrābt.

● līdz (lāgiem?) – lægi (lə.gi/<lə.gii> apst.; lagi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. līdz, 2. kamēr. Skat. sanskr. laghu – aši.

● saistība, (pielāgojums?) – lægnæ (ləg.nə/<lə.gnə> nekatra; lagna) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- laulība, saistība. Skat. sanskr. lagna – pievienots; labvēlīgs, izšķirīgs brīdis sākumam, palikt, pielipt, apkampiens.

● skaistule (lelle?) – lælna (ləl.na/<lə.lə.na> siev.; lalna) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- daiļa sieviete. Skat. sanskr. lalana – niekošanās, rotaļa, spēle, rotaļāšanās, mirgošana.

● līķis – laš (laʃ/<la.ʃə> siev.; lash) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- līķis.

● ieradums – læt (lət/<lə.tə> siev.; lat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. tieva aukla no matiem (astriem), 2. ieradums, raksturīga īpašība. Skat. sanskr. – laṭ – ierasta darbība, darbība patlaban.

● spēriens – lat (lat/<la.tə> siev.; lat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- spēriens, sitiens. Skat. sanskr. latta – spēriens, sitiens.

● stomīties – læthædvu (ləthəd.vũ/<lə.thə.ɖə.vũ> darb.nepār.; lathadvu) ● Gudžaratī (Babu Suthar) – 1. stomīties, 2. sabojāties.

● resna nūja, steks, spieķis – lathi (la.thi/ siev.; lathi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- resna nūja. Skat. sanskr. vetralatā – zizlis, spieķis, nūja.

● tirgus, uzņemšanās – lati (la.ti/ siev.; lati) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- lietaskoku tirgus. Skat. sanskr. lāti {lā}– ņemšana, saņemšana, došana, iegūšana, pieņemšana, uzņemšanās.

● apkaime – lætto (lət.to/<lə.tto> vīr.; latto) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. apkaime, vieta. 2. iela.

● pasaulīgs (lauķis?) – læukik (ləu.kik/<ləu.ki.kə> īp.; laukik) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pasaulīgs. Skat. sanskr. laukika, laukya – pasaulīgs, parasts, garlaicīgs, pārejošs, ikdienišķs, ļaudis, cilvēce, cilvēks, kurš pazīst pasaulīgos ceļus, paradums.

● uzlikums – lekh (lekh/<le.khə> vīr.; lekh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. uzraksts, 2. rakstīšana. Skat. lekhan, lekhana.

● rakstīšana (likšana?) – lekhæn (le.khən/<le.khə.nə> nekatra; lekhan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- rakstīšana (likšana?). Skat. sanskr. lekhana – rakstīšana, skrambāšana, gravēšana, vagošana.

● lipināšana – lipæn (li.pəɳ/<lii.pə.ɳə> nekatra; lipan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- aptriepšana ar govs mēsliem, māliem utml. Skat. sanskr. lepayati – lipināt, līmēt, mīkla, apmest sienu.

● kumoss, (locīt?) – ločo (lo.co/ vīr.; locho) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kumoss (salīdz. – locīt iekšā). Skat. sanskr. loc, arī lok – runāt, ieraudzīt, uztvert.

● tauta, valstība, joma (loks?) – lok (lok/<lo.kə> vīr.; lok) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. tauta, 2. mītiska Visuma joma (loks?). Skat. sanskr. loka – cilvēku rāse, cilvēku valstība, zeme, pasaule, cilvēce, tauta, valstība, valsts, apvidus, plaša vieta, starptelpa, joma.

● tautas (loka) dziesma – lokgit (lok.git/<lo.kə.gii.tə> nekatra; lokgit) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tautas dziesma. Skat. sanskr. loka+gīta=tauta+dziesma.

● tautas dzīve – lokdživæn (lok.ʥi.vən/<lo.kə.ʥii.və.nə> nekatra; lokjivan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kopienas, sabiedriskā dzīve. Skat. sanskr. loka+jīvana=tauta+dzīve.

● tautas (loka) teika – lokkætha (lok.kə.tha/<lo.kə.kə.tha> siev.; lokkatha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tautas nostāsts. Skat. sanskr. loka+kathā= tauta+teika

● laupīt (Lutausis?) – lut (lut/<luu.tə> siev.; lut) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- laupīšana. Skat. sanskr. loṭhayati {luṭh} – laupīt.

● laupītājs – lutaru (lu.ta.ru/ vīr.; lutaru) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- laupītājs. Skat. sanskr. lotra – laupījums, plosīšanās.

● māte – ma (ma/ siev.; ma) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. māte, 2. vecāmāte. Skat. sanskr. ma – maģiska formula; mātṛ – māte, apakšējais dzirnakmens, zeme, govs, dievišķās mātes, īsti apjēdzis cilvēks; mātāmahī {mammo} – vecāmāte no mātes puses.

● sieviešu – mada (ma.da/ īp.; mada) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sieviešu dzimtei piederīga. Skat. sanskr. mada – kaisle, uzbudinājums, reibums, pārgalvīga jautrība, iekāre.

● amulets (medaļa?) – madælju (ma.dəɭ.ju/<ma.də.ɭi.ju> nekatra; madalyu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- amulets (medaļa?). Skat. sanskr. maṅgala – amulets.

● medus – mædh (mədh/<mə.dhə> nekatra; madh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- medus. Skat. sanskr. madā, madhu, pavitra.

● medains – mædhur (mə.dhur/<mə.dhu.rə> īp.; madhur) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- salds, medains. Skat. madh.

● māte – madi (ma.ɖi/<ma.ɖii> siev.; madi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. māte, 2. dieve.

● vīns (medalus?) – mædira (mə.di.ra/<mə.di.ra> siev.; madira) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vīns. Skat. sanskr. madirā – vīns, nektārs, reibinošs dzēriens, cielava; mādhurī, madhūttha – medalus, miestiņš.

● smadzenes – mægædž (mə.gəʥ/<mə.gə.ʥə> nekatra; magaj) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- smadzenes. Skat. sanskr. mastiṣka – smadzenes, majjā – kaulu smadzenes.

● zināšanas (mācēšana?) – mahiti/ma.hi.ti/ siev.; mahiti) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zināšanas. Skat. sanskr. mahasa – zināšanas.

● iedomas, maldi (mājiens?) – maja (ma.ja/ siev.; maya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- iedomas, ilūzijas. Skat. sanskr. māyā – viltojums, maldi, mirāža, rēgs, pārdabiskas, maģiskas spējas, viedība, viena no sievišķajām enerģijām, burvestība, iedomas, halucinācija, līdzjūtība.

● vecāmāte (mammiņa) – madži (ma.ʥi/<ma.ʥii> siev.; maji) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pagodinoši – 1. vecāmāte, 2. dieve.

● tīrīt (mazgāt?) – madžvu (maʥ.vũ/<ma.ʥə.vũ> darb.pār.; majvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tīrīt podu utml. (mazgāt?). Skat. sanskr. mārjanā – mazgāšana.

● muša – makh (makh/<ma.khə> siev.; makh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- muša. Skat. sanskr. makṣ – muša.

● man – mæne (mə.ne/<mə.ne> vietn.; mane) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- man. Skat. sanskr. me – man.

● ķīla (manta) – manta (man.ta/<ma.nə.ta> siev.; manta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. ķīla, galvojums, 2. reliģisks zvērests.

● skandējums, mantra – mæntræ (mənt.rə/<mə.trə> vīr.; mantra) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- burvju vārdi. Skat. sanskr. mantra – burvju vārdi, svēts izteikums, maģiska formula, domas rīks, vediska himna, skandējums.

● miršana – mæræn (mə.rəɳ/<mə.rə.ɳe> nekatra; maran) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- miršana, nāve. Skat. sanskr. maraṇa – miršana, nāve.

● mirt – mærvu (mər.vũ/<mə.rə.vũ> v.intr.; marvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- mirt. Skat. sanskr. marvati {marv} – kustēties, iet, mriyate {mṛ} – mirt.

● mēnesis – mas (mas/<ma.sə> vīr.; mas) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- mēnesis. Skat. sanskr. māsa – mēnesis.

● ik mēnesi – masik (ma.sik/<ma.si.kə> īp.; masik) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ik mēnesi. Skat. sanskr. māsika – ik mēnesi.

● mēnešreizes – masik (ma.sik/<ma.si.kə> nekatra; masik) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sieviešu mēnešreizes. Skat. sanskr. ṛtva – mēnešreizes.

● māte – mata (ma.ta/ siev.; mata) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. māte, 2. dieve. Skat. sanskr. mata – padoms, zināšanas, reliģija, godāts; mātā – māte.

● galva (mati?) – mathu (ma.thu/ nekatra; mathu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- galva.

● saderība (mīlēšana?) – milan (mi.lan/<mi.lə.nə> nekatra; milan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. tikšanās, 2. saderība, laulības saites. Skat. sanskr. milana – tikšanās, sastapšanās, pievienošanās, savienošanās, sanākšana kopā, saskare.

● mute – mo (mɔ/<mɔ> nekatra; mo) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. mute, 2. seja. Skat. sanskr. mukha.

● mute – modhu (mɔ.ɖhu/<mo.ɖhu> nekatra; modhu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- mute. Skat. sanskr. mukha.

● atbrīvošanās (mukšana?) – mokšæ (mok.ʃə/<mo.kʃə> vīr.; moksha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- atbrīvošanās (mukšana?). Skat. sanskr. mokṣa, mukti; arī risinājums.

● miršana – mrutju (mrut.ju/ nekatra; mrutyu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- miršana, nāve. Skat. sanskr. mṛtyu – miršana.

● samudžināties – mudžhavu (mu.ʥha.vũ/<muu.ʥha.vũ> v.intr.; mujhavu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- samudžināties. Skat. mushkel.

● vadonis, virsaitis (kopienas mute, galva) – mukhi (mu.khi/ vīr.; mukhi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ciema vai kopienas vadonis (mute, runasvīrs.). Skat. sanskr. mukhya, pramukha, mukhara, yodhamukhya – vadonis.

● mutes zāle – mukhvas (mukh.vas/<mu.khə.va.sə> vīr.; mukhvas) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- muti tīrošs ēdiens, ko lieto pēc ēšanas. Skat. sanskr. mukhavasa – smaržīga zāle mutes, elpas iesmaržināšanai.

● brīvs (izmucis?) – muktæ (muk.tə/<mu.ktə> īp.; mukta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- brīvs (aizmucis?). Skat. sanskr. mukta – brīvs, nozudis, izzudis, atvēries, atraisījies.

● brīvība (izmukšana?) – mukti (muk.ti/ siev.; mukti) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- brīvība. Skat. sanskr. mukti – brīvība, glābšana, pestīšana.

● muskulis, mežģis – muškel (muʃ.kel/<muʃ.ke.lə> īp.; mushkel) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sarežģīts (muskulis, mežģis, mudžeklis).

● nē – na (na/ apst.; na) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. ne, 2. nē. Skat. sanskr. na – nē.

● debesis – næbh (nəbh/<nə.bhə> nekatra; nabh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- debesis. Skat. sanskr. nābhasa – debesu, nabhaHspṛś– debesu sasniegšana, pieskaršanās debesīm; nabhodṛṣṭi – skatīšanās debesīs.

● naba – nabhi (na.bhi/ siev.; nabhi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- naba. Skat. sanskr. nābhī, nābhi – naba.

● nē – næhi (nə.hi/<nə.hi> apst.; nahi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. ne, 2. nē. Skat. sanskr. nahi – nekādā gadījumā.

● tikumīgs – næitik (nəi.tik/<nəi.ti.kə> īp.; naitik) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ētisks, 2. morāls, tikls. Skat. sanskr. naitika – morāls.

● nags – nækh (nəkh/<nə.khə> vīr.; nakh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nags. Skat. sanskr. nakha – nags.

● nē – nænno (nən.no/<nə.nno> vīr.; nanno) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- noliegums. Skat. sanskr. nanu – galīgi nē, nekad.

● nāss, deguns – næskoru (nas.ko.ru/<nəs.ko.ru> nekatra; naskoru) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. nāss, 2. deguns. Skat. sanskr. nāsikā – deguns.

● ne – næthi (nəthi/<nə.thii> nolieg. ; nathi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ne. Skat. sanskr. nathi – ne pārāk; neti – ne tā.

● jauna dzīve – nævdživæn (nəv.ʥi.vən/<nə.və.ʥii.və.nə> nekatra; navjivan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- jauna dzīve. Skat. sanskr. jīvana – dzīve.

● jaunība – nævdžuvan (nəv.ʥu.van/<nə.və.ʥu.va.nə> vīr.; navjuvan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ziedoša jaunība. Skat. sanskr. yauvana – jaunība

● vedekla – nævvædhu (nəv.və.dhu/<nə.və.və.dhuu> siev.; navvadhu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- jaunlaulātā, līgava. Skat. sanskr. navavadhū – vedekla.

● bezbailīgs – nirbhæj (nirbhəj/<ni.rbhə.jə> īp.; nirbhey) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- bezbailīgs. Skat. sanskr. nirbhī – bezbailīgs.

● nedzīvs – nirdživ (nir.ʥiv/<ni.rʥii.və> īp.; nirjiv) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nedzīvs. Skat. sanskr. nirjīva – nedzīvs.

● nesavtīgs (neuzsvērts?) – nisvarthæ (ni.svar.thə/<ni:.sva.rthə> īp.; ) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nesavtīgs. Skat. sanskr. asvārthin – nesavtīgs; svarita – uzsvars; svarhat – ļoti godājams.

● tikums (nītis) – niti (ni.ti/ siev.; niti) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tikums (sal. ar ‘nītis’). Skat. sanskr. nīti – vadība, uzvedība.

● pieci – pač (pac/ īp.; pach) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pieci. Skat. sanskr. pañca – pieci.

● puse (paksis?) – pækše (pək.ʃə/<pə.kʃə> vīr.; paksha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. puse, 2. partija (politiska); (sal. ar ‘apakša’). Skat. sanskr. pakṣa – puse, siena.

● piecnieks – pænčajæt (pəɲ.ca.jət/<pə.ca.jə.tə> siev.; ) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kastas vai ciema izpildvaras piecnieks (sal. ar sanskr. ‘pañcayat’). Skat. sanskr. pañcayati { pac } – noskaidrot un izskaidrot; pañcayat – vecajo piecnieks kā cilts, dzimtas utt. pārvaldes iedibinājums.

● piecmaisījums – pænčamrut (pəɲ.ca.mrut/<pə.ca.mru.tə> nekatra; panchamrut) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- piecu ēdamvielu, piena, jogurta, attīrīta sviesta, medus un cukura, maisījums.

● šķīrējtiesnešu piecnieks – pænčat (pəɲ.cat/<pə.ca.tə> siev.; panchat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- šķīrējtiesnešu piecnieks (sal. ar sanskr. ‘pañcayat’).

● penderis, rumpis – pændæ (pəɲ.ɖə/<pə.ɖə> nekatra; panchayat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- cilvēka ķermenis (sal. ‘penderis’ – rumpis). Skat. sanskr. phaṇḍa – vēders.

● pār – pær (pər/<pə.rə> postpoz.; par) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. uz, 2. virs, 3. pāri par. Skat. sanskr. pari, upari – pār, virs.

● pārējie – pæraju (pə.ra.ju/<pə.ra.ju> īp.; parayu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pārējie. Skat. sanskr. para – cits, citāds, pārāks, tāls, papildu.

● pārāks – pæræm (pə.rəm/<pə.rə.mə> īp.; param) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pārākais, augstākais. Skat. sanskr. parama – absolūts, izcils, ļoti, galvenais, dižens, augstākais, pārāks, labākais.

● pārņēmums, tradīcija – pæræmpæra (pə.rəm.pə.ra/<pə.rə.pə.ra> siev.; parampara) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tradīcija (pārņēmums). Skat. sanskr. paramparā – tradīcija, nepārtraukta secība, paraža, pēctecība, mantojums, starpniecība, kārtība.

● pārņemts, tradicionāls – (pæræmpæragæt/pə.rəm.pə.ra.gət/<pə.rə.pə.ra.gə.tə> īp.; paramparagat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tradicionāls (pārņemts). Skat. sanskr. paramparāgata – tradicionāls.

● pārdzimšana (pārbūšana) – pærbhæv (pər.bhəv/<pə.rə.bhə.və> vīr.; parbhav) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- iepriekšējā vai nākošā iedzimšana (būšana, esība). Skat. sanskr. parabhāva – secīga esība salikumā.

● pārvērtība – pæriværtæn (pə.ri.vər.tən/<pə.ri.və.rtə.nə> nekatra; parivartan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pārvērtība. Skat. sanskr. parivartana- pārvērtība, parmaiņa, apgriešana, revolūcija, velšana.

● viņsaule (pār+loks) – (pærlok/pər.lok/<pə.rə.lo.kə> vīr.; parlok) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- viņsaule, kurā, kā tic, pēc nāves pāriet dvēsele. Skat. sanskr. paraloka – viņsaule, pēcnāves valstība, cita vai nākošā pasaule.

● pats, saimnieks – pæti (pə.ti/<pə.ti> vīr.; pati) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vīrs. Skat. sanskr. pati – saimnieks, saimniece.

● pati, saimniece – pætni (pə.tni/<pə.tnii> siev.; patni) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sieva. Skat. sanskr. patnī – saimniece, sieva.

● svēts (prievīte?) – pævitræ (pə.vit.rə/<pə.vi.trə> īp.; pavitra) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- svēts, veltīts; sanskr. – attīrošs, bramīnu aukla. Skat. sanskr. pavitra – svēts, tīrs, bezgrēcīgs, attīrošs, ļaunu atturošs, prāta attīrītājs, kuša zāles gredzens uz ceturtā pirksta īpašos gadījumos, bramīnu svētā aukla; ūdens, varš, medus.

● pats – pote (po.te/ vietn.; pote) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pats. Skat. sanskr. svayam – pats

● dziedāšana rīta blāzmā – præbhatiju (prə.bha.ti.ju/<prə.bha.ti.ju> nekatra; prabhatiyu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dievbijīga dziedāšana mijkrēslī, blāzmā. Skat. sanskr. prabhāti {prabhā} – sākt iegaismoties, apspīdēt, atblāzmot, apgaismot, izglītot; bhāti – mirdzums, apjēga.

● dievs, pāri pasaulei esošais – præbhu (prə.bhu/<prə.bhu> vīr.; prabhu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dievs. Skat. sanskr. prabhu – varenais, spēcīgais, pārspējošais, kungs, valdnieks, mūžīgs, spējīgs, vārds, dzīvsudrabs; bhū – pasaule, zeme.

● iešana apkārt – prædækšina (prə.dək.ʃi.ɳa/<prə.də.kʃi.ɳa> siev.; pratha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- iešana (no kreisās uz labo) ap kādu cilvēku vai lietu kā rituāla daļa. Skat. sanskr. pradakṣiṇa – iešana (no kreisēs uz labo) ap kādu pa labi stāvošu cilvēku vai lietu kā godāšanas veids; dakṣiṇa – pa labi.

● pienesums, dāvana – prædan (prə.dan/<prə.da.nə> nekatra; pradan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pienesums, ieguldījums. Skat. sanskr. pradāna – ziedojums, dāvana, balva, izdalīšana.

● dzimta – prædža (prə.ʥa/<prə.ʥa> siev.; praja) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tauta, radi. Skat. sanskr. prajā – tauta, dzimta, ģimene, radība, pēcnācējs, sperma.

● sens likums – prænalika (prə.ɳa.li.ka/<prə.ɳa.lii.ka> siev.; pranalika) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. paraža, 2. tradīcija. Skat. sanskr. praṇālikā – gultne, vide, dzīves apstākļi, iejaukšanās, starpnieks; praṇa – sens, likha – raksts, (likums?).

● aizsācējs, pirmradītājs – præneta (prə.ɳe.ta/<prə.ɳe.ta> vīr.; praneta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. aizsācējs. 2. autors. Skat. sanskr. praṇetṛ – radītājs, autors, padomdevējs, mācības izplatītājs; netṛ – vadītājs, padomdevējs, upe.

● prasījums – præšna (prəʃ.ɳə/<prə.ʃɳə> vīr.; prashna) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vaicājums, prasījums. Skat. sanskr. praśna – prasījums, vaicājums.

● priekšlikums – præstav (prəstav/<prə.sta.və> vīr.; prastav) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- priekšlikums. Skat. sanskr. prastava – labvēlīgs brīdis, dziedājums, dziesma, slavas dziesma; stāva – slavas dziesma.

● prašana – prætha (prətha/<prə.tha> siev.; ) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. paraža, 2. tradīcija. Skat. sanskr. prathā – paraža, paradums, izturēšanās.

● pret – præti (prə.ti/<prə.ti> postp.; prati) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pret, uz. Skat. sanskr. prati – pret, uz.

● atbalss, pretskaņa – prætidhvæni (prə.ti.dhvə.ni/<prə.ti.dhvə.ni> vīr.; pratidhvani) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- atbalss. Skat. sanskr. pratidhvani – atbalss.

● pretestība – prætikar (prə.ti.kar/<prə.ti.kə.rə> vīr.; pratikar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pretestība. Skat. sanskr. pratikara – pretojošs, atmaksa, atlīdzība, atriebība.

● pretinieks (pret+spārdīties?) – prætispærdhi (prə.ti.spər.dhi/<prə.ti.spə.rdhii > vīr.; pratispardhi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pretinieks, sāncensis. Skat. sanskr. pratispardhate {pratispardh} – pretoties, sacensties; {spardh} – cīnīties (spārdīties?).

● atspēkojums (runāšana pretī – prætivad (prə.ti.vad/<prə.ti.va.də> vīr.; prativad) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- atspēkojums. Skat. sanskr. prativāvadati {prativad} – iebilst; vadati, vad – runāt, pasludināt.

● puķe – pušpæ (puʃ.pə/ nekatra; pushpa) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- puķe, zieds. Skat. sanskr. puṣpa – puķe, zieds, ziedošs, mīlestības apliecinājums, laipnība, galantums, menstruālie izdalījumi.

● sirds – rædæj (rə.dəj/<hrə.də.jə> nekatra; raday) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sirds. Skat. sanskr. hṛdaya – sirds.

● risinājums (rasts?) – ræsto (rəs.to/<rə.sto> vīr.; rasto) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. ceļš, 2. dziedināšana, 3. risinājums.

● nakti un dienu – ratdīvæs (rat.di:.vəs/<ra.tə.di.və.sə> īp.; ratdivas) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nakti un dienu. Skat. sanskr. rātrindiva – nakti un dienu.

● rati – ræth (rəth/<rə.thə> vīr.; rath) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- rati. Skat. sanskr. ratha – rati, divriči, kara rati, karavīrs, varonis, prieks, pieķeršanās, mīlestība.

● rēkšana – rekvu (rεk.vũ/<re.kæ.vũ> v.intr.; rekvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- baurošana, auri. Skat. sanskr. ruvatha – baurošana, reṣaṇa – rēkšana, gaudošana, roroti. {ru} – rēkt, maurot.

● paņēmiens, kārtība – rit (rit/<rii.tə> siev.; rit) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. paņēmiens, 2. veids. Skat. sanskr. rit – skrejošs, plūstošs; ṛta – noteikums, likums, dievišķā patiesība, dievišķais likums, personificēta patiesība, saule, zvērests, solījums, derīgs, pienācīgs, atzīts, pareizs, godīgs, krietns, patiess, apskaidrots, gaišs, uzposies, ziedošana, ūdens,

● paražas, riti – ritrivadž (rit.ri.vaʥ/<rii.tə.ri.va.ʥə> vīr. daudzsk.; ritrivaj) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- paražas. Skat. sanskr. ṛta – svēta paraža; rīti – paraža.

● raudāt – rovu (ro.vū/<ro.vū> v.intr.; rovu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- raudāt. Skat. sanskr. rāva – aurot, kliegt, spiegt, brēkt, raudāt.

● raudāšana, raudas – rudæn (ru.dən/<ru.də.nə> nekatra; rudan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- raudāšana. Skat. sanskr. rudan – raudāšana.

● reģis – ruši (ru/ʃi/<ru.ši> vīr.; rushi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- reģis, riši. Skat. sanskr. ṛṣi – pašierobežotais, vienatnieks, reģis, zintnieks, seno himnu dziedonis, tautas varonis.

● ritums, gadalaiks – rutu (ru.tu/ siev.; rutu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- gadalaiks. Skat. sanskr. ṛtu – gadalaiks, noteikta secība, ritums, kārtība, likums.

● taisnība (saku?) – saču (sa.cu/ īp.; sachu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. patiess, 2. taisnība.

● ar cieņu (saderīgi?) – sadær (sa.dər/<sa.də.rə> apst.; sadar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ar cieņu (saderīgi?). Skat. sanskr. sādara – cieņpilns, godbijīgs, apdomīgs.

● garīga disciplīna (sēdēšana) – sadhæk (sa.dhək/<sa.dhə.kə> vīr.; sadhak) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- garīga disciplīna. Skat. sanskr. sādati {sādh} – iešana taisni uz mērķi.

● garīga prakse (sēdēšana) – sadhæn (sa.dhən/<sa.dhə.na> siev.; sadhan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- garīga prakse, garīga vingrināšanās. Skat. sanskr. sadhana – apjēgšana. Skat. sadhak.

● labdabīgs – sadhu (sa.dhu/ īp.; sadhu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- labdabīgs. Skat. sanskr. sādhu – svētais, svēta sieviete, zintnieks, izcils, ļoti labs, vedošs taisni uz mērķi, iztaisnots, paļāvīgs, mērķī trāpošs, cildens, tikumīgs, tīrs, taisns, labprātīgs, prasmīgs, ietekmīgs, krietns, labi iedzimis. Skat. sadhak.

● pašierobežotais, taisnais – sadhu (sa.dhu/ vīr.; sadhu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. pašierobežotais, askēts, 2. vienatnieks. Skat. sadhak.

● apvienošanās, sajūgšanās – sajudžjæ (sa.juʥ.jə/<sa.ju.ʥjə> nekatra; sayujya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- apvienošanās (sajūgšanās). Skat. sanskr. sayujya – cieši vienots.

● vakars (sādža?) – sadž (saʥ/<sa.ʥə> siev.; saj) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vakars. Skat. sanskr. sajati {saj} – būt pievienotam, piederīgam.

● rota – sædžavæt (sə.ʥa.vət/<sə.ʥa.və.tə> siev.; sajavat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- rota. Skat. sajvu.

● dzīvs – sædživæn (sə.ʥi.vən/<sə.ʥii.və.nə> īp.; sajivan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dzīvs. Skat. sanskr. sajīva – dzīvs.

● uzvilkt tērpu (apvilkt seģeni?) – sædžvu (səʥ.vũ/<sə.ʥə.vũ> darb.pār.; sajvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- uzvilkt tērpu, rotas (sal. – apvilkt seģeni).

● cukurs – sakær (sa.kər/<sa.kə.rə> siev.; sakar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- cukurs. Skat. sanskr. śuklopalā, śukla – baltais cukurs

● sprādze (sakta?) – saklu (sak.lu/<sa.kə.lu> nekatra; saklu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sprādze. Skat. sanskr.

● uztvērums, (aculiecība) – sakšatkar (sak.ʃat.kar/<sa.kʃa.tka.rə> vīr.; sakshatkar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. dievišķa apjēga, 2. garīgs uztvērums. Skat. sanskr. sākṣātkāra – apjēga, pieredzējums; akṣi – acs.

● aculiecība – sakši (sak.ʃi/<sa.kʃii> siev.; sakshi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- liecība. Skat. sanskr. sākṣī – aculiecinieks; akṣi – acs.

● aculiecība – sakši (sak.ʃi/<sa.kʃii> vīr.; sakshi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- aculiecinieks. Skat. sanskr. sākṣī – aculiecinieks; akṣi – acs.

● sals – sælekhæm (sə.ɭe.khəm/<sə.ɭe.khə.mə> siev.; salekham) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- aukstums (saltums). Skat. sanskr. sola – sals, aukstums.

● meditācija (garīga medotība?) – sæmadhi/sə.ma.dhi/<sə.ma.dhi> siev.; samadhi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. dziļa meditācija, 2. askēta nāve, 3. svētnīca utt., kas uzbūvēta virs askēta kapa. Skat. sanskr. madhu – medus.

● savienība, sajūgums – sæmjog (səm.jog/<sə.jo.gə> vīr.; samyog) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. savienība, 2. sanāksme. Skat. sanskr. saṃyoga – savienība, miesīga saskare, dzimumsakars. Skat. samyukta.

● sajūgts – sæmjuktæ (səm.juk.tə/<sə.ju.ktə> īp.; samyukta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- savienots (sajūgts). Skat. sanskr. saṃyukta – sajūgts, savienots.

● sens – sænatæn (sə.na.tən/<sə.na.tə.nə> īp.; sanatan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- mūžīgs. Skat. sanskr. sanātana – sens, pirmatnējs, mūžīgs.

● sæng/səŋg/<sə.gə> vīr.; sang) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- biedrība. Skat. sangam.

● saiets – sængæm (səŋ.gəm/<sə.gə.mə> vīr.; sangam) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tikšanās, saiets. Skat. sanskr. saṅga – sanāksme, biedrība; gacchāmi {gam} – eju.

● tikumīgs (senais?) ceļš – sænmarg (sən.marg/<sə.nma.rgə> vīr.; sanmarg) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tikumīgs (senais) ceļš. Skat. sanskr. sanmārga – pareizais ceļš.

● sapnis – sæpnu (səp.nu/<sə.pə.nu> nekatra; sapnu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sapnis. Skat. sanskr. svapna – sapnis, laiskums.

● nedēļa (septiņa) – sæptah/səp.tah/<sə.pta.hə> nekatra; saptah) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nedēļa (~“septiņa”). Skat. sanskr. saptAha – nedēļa, septiņas dienas.

● ezers – særovær (sə.ro.vər/<sə.ro.və.rə> nekatra; sarovar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ezers. Skat. sanskr. sarovara – esers, liels dīķis, jebkāds lotosam pietiekami dziļš ūdens.

● viss – særvæ (sər.və/<sə.rvə> īp.; sarva) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- viss. Skat. sanskr. sarva – viss, katrs, viss veselums, Visums.

● visu zinošs – særvægna (sər.vəg.nə/<sə.rva.gnə> īp.; sarvagna) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- visu zinošs. Skat. sanskr. sarvajña – visu zinošs. Skat. sarva.

● kompānija (sēde?) – sath (sath/<sa.thə> vīr.; sath) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kompānija. Skat. sanskr. saṭati {saṭ} – piedalīties., sāda – sēdēšana.

● ciska (sēžamvieta?) – sathæl (sa.thəɭ/<sa.thə.ɭə> siev.; sathal) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ciska, augšstilbs. Skat. sanskr. satala – ar sēdekli, dibenu.

● labvēlīgā Svastikas zīme – sathijo/sa.thi.jo/ vīr.; sathiyo) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- labvēlīgā Svastikas zīme. Skat. sanskr. sādhaka – labvēlīgs, sādhya – paveicams, izdziedināts, mīlestības dievs, sudrabs; sātya – cilvēks, kura daba ir patiesums; svastida – laimi nesošs, svastha – veselīgs; svastigā – uz veiksmi vai pārticību vedošs.

● tiesības (sēta?) – sætta/sət.ta/<sə.tta> siev.; satta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. tiesības, 2. vara. (sēta?). Skat. sanskr. satta – sēdošs.

● šaubas (šekums?) – šæk/ʃək/<ʃə.kə> vīr.; shak) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. šaubas, 2. aizdomas (šekums – žāklis, izšķiršanās?). Skat. sanskr. śaṅkā – šaubas.

● sievišķā enerģija (sakta?) – šækti/ʃək.ti/<ʃə.kti> siev.; shakti) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. spēks, 2. ietekme, 3. Dieve. (sakta?) Skat. sanskr. śakti – enerģija, sievietes dzimumorgāns, vara, dāvana.

● šalle – šal (ʃal/<ʃa.lə> siev.; shala) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- šalle.

● skola – šala (ʃa.la/<ʃa.ɭa> siev.; shala) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- skola. Skat. sanskr. śālā – skola.

● šķila – šila (ʃi.la/<ʃi.la> siev.; shila) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- akmens šķila, plātne. Skat. sanskr. śilā – akmens apakšējais dzirnakmens, slieksnis.

● drosmīgs vīrs – šurvir (ʃur.vir/<ʃuu.rə.vii.rə> vīr.; shurvir) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- drosmīgs cilvēks. Skat. sanskr. śūra – drosmīgs vīrs; vīra, vīrayā – drosmīgs,

● švana/ʃva.na/<ʃva.nə> vīr.; shvana) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- suns. Skat. sanskr. śvan, śunaka – suns; śunī, kukkura – kuce.

● zvaigzne (starojošā?) – sitaro (si.ta.ro/ vīr.; sitaro) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zvaigzne. Skat. sanskr. stṛ – zvaigzne.

● šūšana – sivæn (si.vəɳ/<si.və.ɳə> nekatra; sivan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- šūšana. Skat. sanskr. sīvyati {siv} – šūt, syūta – šūts.

● šujamadata – soj (soj/<so.jə> siev.; soy) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- adata, skuja. Skat. sanskr. sūcī, sīvanī – adata, skuja.

● stallis, pastāvīga vieta – sthaji/stha.ji/ īp.; sthayi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- stallis. Skat. sanskr. sthāyī – pastāvīgs, ilgstošs.

● apmetne (apstāšanās vieta) – sthæl (sthəɭ/<sthə.ɭə> nekatra; sthal) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. vieta, 2. apmetne. Skat. sanskr. sthalā – grīda, klons. Skat. sthayi.

● stāvošs – stha.vær (stha.vər/<stha.və,rə> īp.; sthavar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- nekustīgs, stāvošs. Skat. sanskr. sthāvara – stāvošs, nekustīgs, stindrs, augs.

● zieds (sal. ar sumināt?) – sumæn (su.mən/<su.mə.nə> nekatra; suman) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zieds, puķe. Skat. sanskr. – sumanaka – puķe, zieds.

● saule – surædž (su.rəʥ/<su.rə.ʥə> vīr.; suraj) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- saule. Skat. surya.

● saule – surjæ (sur.jə/<suu.rjə> vīr.; surya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- saule. Skat. sanskr. sūrya – saule, jauna līgava, skaitļa 12 simbols.

● saulriets – surjastæ (sur.jas.tə/<suu.rja.stə> vīr.; suryasta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- saulriets. Skat. sanskr. sūryāsta – saulriets.

● saullēkts (saules dāvana) – surjodæj (sur.jo.dəj/<suu.rjo.də.jə> vīr.; suryoday) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- saullēkts. Skat. sanskr. sūryodaya – saullēkts; dāya – dāvana.

● saules puķe, saules mute – surjæmukhi (sur.jə.mukhi/<suu.rjə.mu.khii> nekatra; surjamukhi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- saulespuķe (saules mute, saules seja). Skat. sanskr. sūryamukhī – saulespuķe.

● slinks (sušķis) – sustæ/sus.tə/<su.stə> īp.; susta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vārgs, slinks (sušķis). Skat. sanskr. sustha – mājīgs, ērts, iekārtojies, drošībā un vesels.

● domudrauds (vārdkopa) – suvakjæ (su.vak.jə/<su.va.kjə> nekatra; suvakya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- domugrauds, izteikums Skat. sanskr. suvākya – daiļrunīgs, labs runātājs, vākya – vārdi.

● raksturs, sava būtība – svæbhav (svə.bhav/<svə.bha.və> vīr.; svabhav) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- daba, raksturs, būtība. Skat. sanskr. svabhāva – piemītošā daba, raksturs.

● dzimtā zeme, sava zeme – svædeš (svə.deʃ/<svə.de.ʃə> vīr.; svadesh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. mātes zeme, 2. dzimtā zeme. Skat. sanskr. svadeśa – sava zeme.

● radinieks (savas dzimtas) – svædžæn (svə.ʥən/<svə.ʥə.nə> vīr.; svajan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- radinieks. Skat. sanskr. svajana – ciltsbrālis, radinieks, tautietis.

● pats sev saimnieks – svami – sva.mi/ vīr.; svami) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. laulātais, 2. kungs, 3. saimnieks, 4. īpašnieks. Skat. sanskr. svāmī – saimnieks, meistars, īpašnieks, pats sev saimnieks, pats zinātājs.

● sapnis – svæpnæ (svəp.nə/<svə.pnə> nekatra; svapna) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sapnis. Skat. sanskr. svapna – sapnis.

● miris (debesīs stāvošs) – sværgæsthæ (svər.gəs.thə/<svə.rgə.sthə> īp.; svargastha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- miris. Skat. sanskr. svargastha – miris, mājojošs debesīs.

● veselība (pašstāja) – svasthjæ (svasthjə/<sva.sthjə> nekatra; svasthya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- veselība. Skat. sanskr. svāsthya – veselīgums, pašatkarīgums, rāmums, dabiskums.

● brīvs (ar savu mācību) – svætæntræ (svə.tən.trə/<svə.tə.trə> īp.; svatantra) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- brīvs. Skat. sanskr. svatantra – pašatkarīgs, pēc sava likuma dzīvojošs, ar savu mācību, neatkarīgs.

● stīga (stars?) – tar (tar/<ta.rə> vīr.; tar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. šķiedra, 2. stīga, 3. pavediens. Skat. sanskr. tantra – šķiedra, stīga.

● zvaigzne (starojošā?) – taro (ta.ro/ vīr.; taro) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zvaigzne. Skat. sanskr. tārā, stṛ – zvaigzne.

● trīs – træn (trəɳ/<trə.ɳə> īp.; tran) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- trīs. Skat. sanskr. tisraḥ, trayaḥ, tisraḥ, trīṇi, tra – trīs.

● triju ceļu krustojums – tribheto (tri.bhe.to/ vīr.; tribheto) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- triju ceļu krustojums.

● trešais – trīdžu (tri:.ʥu/<trii:.ʥu> īp.; triju) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- trešais. Skat. sanskr. tṛtīya.

● trīsdesmit – tris (tris/<trii.sə> īp.; tris) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- trīsdesmit. Skat. sanskr. triṃśa – trīsdesmit.

● tu – tu ( vietn.; tu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tu.

● augstu, ucināt? – uču (u.cu/ īp.; uchu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- augstu.

● dāsns – udar (u.dar/<u.da.rə> īp.; udar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dāsns, bagātīgs. Skat. sanskr. udāra – devīgs.

● piesaiste (pie+jūgums) – udjogæ (ud.jo.gə/<ud.jo.gə> vīr.; udyoga) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- aicinājums, nodarbošanās. Skat. sanskr. udyoga – aizrautība, nodarbošanās, amats, darbs, piepūle, priekšdarbi, pienākums; arī yogya – prakse, vingrinājums, iejūgs.

● vecums, “uz miršanu” – umær (u.mə.r/<u.mə.rə> siev.; umar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vecums.

● pār – upær (u.pər/<u.pə.rə> postp.; upar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. virs, 2. uz, 3. pār kaut ko. Sal. ar sanskr. upara – zem, apakšā, aiz.

● ieradums (iejūgs) upjog (up.jog/<u.pə.jo.gə> vīr.; upyog) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- lietojums, ieradums. Skat. sanskr. upayoga – iesaiste, lietojums, derīgums, ierasta prakse. Skat. udyoga.

● otrais – uttær (ut.tər/<u.ttə.rə> vīr.; uttara) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. atbilde, 2. ziemeļi (otra puse?). Skat. sanskr. uttara – atbilde, pretējais, ziemeļu, pārējais.

● vai – va (va/ apst.; va) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vai. Skat. sanskr. vā – jautājums.

● vējš – va (va/ vīr.; va) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vējš. Skat. sanskr. vāyu – vējš.

● vārdošana, runa – vača (va.ca/ siev.; vacha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- runa. Skat. sanskr. vācā – runa.

● vārdi, solījums – væčæn (və.cən/<və.cə.nə> nekatra; vachan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- solījums (dots vārds). Skat. sanskr. vacana – solījums, izteikts, vārdi.

● lasīšana, vārdošana – vačæn (va.cən/<va.cə.nə> nekatra; vachan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- lasīšana. Skat. sanskr. vācana – lasīšana.

● margas, vadīkla -vad (vaɖ/<va.ɖə> siev.; vad) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dzīvžogs, 2. žogs, 3. margas. Skat. sanskr. vāṭa – žogs.

● mācība, vārds – vad (vad/<va.də> vīr.; vad) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. pārrunas, 2. mācība. Skat. sanskr. vāda – teorija.

● mākonis, (vadātājs?) – vadel (va.dəɭ/<va.də.ɭə> nekatra; vadal) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- mākonis. Skat. sanskr. vādala – tumša diena.

● iebildums (vārdošana) – vadho (va.dho/ vīr.; vadho) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. pretošanās, 2. iebildums, 3. apstrīdēšana. Skat. sanskr. paravāda – iebildums.

● klāt (atvest?) – vædhu (və.dhu/<və.dhu> īp.; vadhu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vēl, vairāk, klāt. Skat. vadhu siev.dz.

● sieva (vedekla) – vædhu (və.dhu/<və.dhuu> siev.; vadhu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sieva (sal. ar vedības). Skat. sanskr. vedhū – vedekla.

● Ģimenes vecākais – vædil (və.ɖil/<və.ɖii.lə> īp.; vadil) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ģimenes vecākais cilvēks. Skat. vadvo.

● sencis (vadītājs?) – vædvo (vəɖ.vo/<və.ɖə.vo> vīr.; vadvo) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sencis. Skat. sanskr. vaida – vieds cilvēks, veda – svētas zināšanas, vaidha – norādīts.

● vecums (vājums?) – væj (vəj/<və.jə> siev.; vaya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vecums. Skat. sanskr. vayas – vecums.

● ārsts, dziednieks (vaidelis, vaidelotis?) – væid (vəid/<vəi.də> vīr.; vaid) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- ārsts. Skat. sanskr. vaidya – ārsts, dziednieks.

● viedais – vajdai (vaj.ɖai/<va.jə.ɖa.ii> siev.; vaydai) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pāri viedībai (sal. – vaidelis, vaidelotis). Skat. sanskr. vaida – viedais.

● solījums (vārda došana) – vajdo (vaj.do/<va.jə.do> vīr.; vaydo) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- solījums. Skat. sanskr. vāgdāna – solījums.

● vējš – vajro (vaj.ro/<va.jə.ro> vīr.; vayro) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vējš. Skat. sanskr. vāyu – vējš.

● vējš – vaju (va.ju/ vīr.; vayu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. vējš, 2. gaiss. Skat. sanskr. vāyu – vējš.

● izteikums, vārdi – vakjæ (vak.jə/<va.kjə> nekatra; vakya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- spriedums, apgalvojums, izteikums. Skat. sanskr. vākya – teiciens, runa.

● velt – valvu (vaɭ.vũ/<va.ɭə.vũ> darb.pār.; valvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. liekt, 2. velt, 3. atdot, 4. slaucīt, 5. mainīt braukšanas, vēja utml. virzienu. Skat. sanskr. vellana, vartana – velšana.

● vemšana – væmæn (və.mən/<və.mə.nə> nekatra; vaman) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vemšana. Skat. sanskr. vamana – vemšana.

● audums (savijums?) – vænat (və.ɳat/<və.ɳa.tə> vīr.; vanat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- audums. Skat. sanskr. va, vastra – audums.

● vænkær/vəɳ.kər/<və.ɳkə.rə> vīr.; vankar) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- audējs. Skat. sanskr. va, vanvu, vankar.

● aust, vīt – vænvu (vəɳ.vũ/<və.ɳə.vũ> darb.pār.; vanvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. aust, 2. savīt, darināt, 3. velt maizi, 4. ievākt labību. Skat. sanskr. vayate, ve – aust.

● rīšana (veprība?) – væpraš (vəp.raʃ/<və.pə.ra.ʃə> vīr.; vaprash) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- rīšana, izmantošana, patērēšana.

● līgavainis (vīrs?) vær/vər/<və.rə> vīr.; var) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- līgavainis. Skat. sanskr. vara – līgavainis.

● gads (grieži, pavērsiens?) – væræs (və.rəs/<və.rə.sə> nekatra; varas) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- gads. Skat. sanskr. varṣa – lietus, lietus sezona, mākonis, gads, diena, zemes sadalījums ar kalnu grēdām.

● svētība, (vārds?) – værdan (vər.dan/<və.rə.da.nə> nekatra; vardan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dieva vai svētā utml. svētība. Sal. sanskr. svastivācya – svētības vārds.

● kāzu gājiens (godi?) (līgavaiņis+zirgs) – værghodo (vər.gho.ɖo/<və.rə.gho.ɖo> vīr.; varghodo) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kāzu procesija (ghōḍō – rumaks, bruņinieks). Skat. sanskr. varayātrā – līgavaiņa procesija uz līgavas mājām; godā – liellopu dāvinājums.

● līgavaiņa vītne – værmala (no vērmelēm?) (vər.ma.ɭa/<və.rə.ma.ɭa> siev.; varmala) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vītne, ko līgava apliek līgavainim ap kaklu. Skat. sanskr. varasraj – līgavaiņa vītne.

● gads (vērsiens?) – væršæ (vər.ʃə/<və.ršə> nekatra; varsha) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- gads. Skat. sanskr. vārṣa – gadskārta. Skat. varas.

● nostāsts (vārdi?) – varta (var.ta/ siev.; varta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. stāsts, 2. nostāsts. Skat. sanskr. vārtā – ziņas.

● aplis (virtulis?) – værtul (vər.tuɭ/<və.rtu.ɭə> nekatra; vartul) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- aplis. Skat. sanskr. vartula – aplis.

● apmetne (visu sēta? Veseta?) – væsahæt (və.sa.hət/<və.sa.hə.tə> siev.; vasahat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- apmetne. Skat. sanskr. saṃvasatha, saṃvāsa – mājoklis, mājas, sēta, apmetne, sanākšanas vieta, kopdzīve; kṣetra – sēta. Skat. vasti.

● iedzīvotāji (visi) – væsti (vəs.ti/<və.sə.ti, arī və.stii> siev.; vasti) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- iedzīvotāji. Skat. sanskr. viśva – visi, ikviens.

● apmešanās, (visu sēta?) – væsvat (vəs.vat/<və.sə.va.tə> vīr.; vasvat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. uzturēšanās, 2. mājošana, 3. apmešanās. Skat. sanskr. vasati {vas} – uzturēšanās. Skat. vasahat.

● stāsts (vārds?) – vat (vat/<va.tə> siev.; vata) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. stāsts, 2. stāstījums. Skat. varta.

● dzimtā vieta – vætæn (və.tən/<və.tə.nə> nekatra; vatan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- dzimtā vieta. Skat. vatni.

● vietējais – vætni (vət.ni/<və.tə.ni> īp.; vatni) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vietējais, iedzimtais.

● veltnis – velæn (ve.ləɳ/<ve.lə.ɳə> nekatra; velan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- veltnis, mīklas rullis. Skat. sanskr. vellanī – mīklas rullis, kamolzāle.

● bize, (vītne) – veni (ve.ɳi/<ve.ɳii> siev.; veni) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- bize, matu pīne. Skat. sanskr. veṇī – bize, veṇi – pīt, vīt.

● kaisīt, bērt – vervu (ver.vũ/<ve.rə.vũ> darb.pār.; vervu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- kaisīt.

● apģērbs (veša?) – vešæ (veʃ/<ve.ʃə> vīr.; vesh) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. apģērbs, 2. kostīms. Skat. sanskr. pariveṣa – apģērbs.

● saderināšanās (iešana tautās?) – vevišal (ve.vi.ʃal/<ve.vi.ʃa.lə> nekatra; vevishal) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- saderināšanās. Skat. sanskr. viṣ – cilts, tauta, ļaudis, visi; veṣayati {viṣ} – ietērpt; vāṅniścaya – mutiska saderināšanās, vivāhaniścayayyai – saderināšanās.; vīṣati {vīṣ} – aiziet, praviśati {praviś} – sākt, nodoties, veikt dzimumaktu.

● pārcilvēks (pārbūtne) – vibhuti (vi.bhu.ti/ siev.; vibhuti) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- pārcilvēks. Skat. sanskr. vibhūti – visuresošs, pārcilvēciskas spējas.

● vērīgs, acīgs – vičækšæn (vi.cək.ʃəɳ/<vi.cə.kʃə.ɳə> īp.; vichakshan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. saprātīgs, 2. vērīgs (acīgs). Skat. sanskr.

● Radītājs, Devējs – Vidhata (vi.dha.ta/ siev.; vidhata) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- Visuma radītājs. Skat. sanskr. Vidhātṛ – Radītājs, Liktenis, devējs, sakārtotājs, dāvātājs, paveicējs, izdalītājs.

● Likteņa dieve, (Viedā?) – Vidhatri (vi.dhat.ri/ siev.; vidhatri) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- likteņa dieve. Skat. vidhi, vidya.

● Likteņa dievs, (Viedais?) – Vidhi (vi.dhi/ siev.; vidhi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. likteņa dievs, 2. rituāls. Skat. sanskr. vidhi – liktenis, priekšraksts; dhī – iztēle, meditācija, izpratne, saprāts, viedība; dhi – trauks, ietvars. Skat. vidya.

● zināšana (no vieds?) – vidja/vid.ja/ siev.; vidya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zināšana. Skat. sanskr. vidyā – zināšanas.

● zināms (no vieds?) – vidit (vi.dit/ īp.; vidit) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zināms. Skat. sanskr. vidita – zināms. Skat. vidya.

● zināšana (no vieds?) – vidvæta (vid.və.ta/<vi.dvə.ta> siev.; vidvata) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zināšana. Skat. sanskr. vidvattā – viedība, zinātne. Skat. vidya.

● zinātne – vignan (vi.gnan/<vi.gna.nə> nekatra; vignan) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- zinātne. Skat. sanskr. vijñāna – zinātne.

● laistīties – vilæsvu (vi.ləs.vũ/<vi.lə.sə.vũ> v.intr.; vilasvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. spīdēt, 2. laistīties, mirdzēt. Skat. sanskr. vilasati {vilas} – atspīdēt.

● vīst – vilavu (vi.la.vũ/<vi.la.vũ> v.intr. ; vilavu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- vīst, kalst.

● drosmīgs, vīrišķīgs – vir (vir/<vii.rə> īp.; vir) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- drosmīgs. Skat. sanskr. vīrayate {vīr} – būt drosmīgam, varenam, pārvarēt.

● lielisks (vīrišķīgs) – virat (vi.rat/<vi.ra.tə> īp.; virat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- 1. milzīgs, 2. lielisks. Skat. sanskr. vīratā – vīrišķība, varonība.

● sperma, vīrišķība – virjæ (vir.jə/<vii.rjə> nekatra; virya) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- sperma. Skat. sanskr. vīrya – sperma, spēks, vīrišķība, drosme.

● drosme, vīrišķība – virta (vir.ta/<vii.rə.ta> siev.; virta) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- drosme. Skat. sanskr. vīrte {vīr} – plēst.

● iebraucamā (visu) vieta – viši/vi.ʃi/<vii.ʃii> siev.; vishi) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- iebraucamā vieta. Skat. sanskr. viśete {viśī} – gulēt izstiepušamies. Skat. arī vishva.

● Visums, viss – višvæ (viʃ.və/<vi.ʃvə> nekatra; vishva) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- Visums. Skat. sanskr. viśva – Visums, viss.

● aptīt (vīt) – vitvu (vit.vũ/<vit.vũ> darb.pār.; vitvu) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- aptīt.

● solījums, dots vārds – vræt (vrət/<vrə.tə> nekatra; vrat) ● gudžaratī dial. (B.Suthar)- tikumisks vai reliģisks solījums (vārds). Skat. sanskr. vrata – svinīgs solījums.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s