Pasaules Jaunā Kārtība. Valdis Šteins

(PATIESĪBA IR RADIKĀLA. Citādi ir meli, maldi, glaimi, lišķība, relatīvisms, putra jeb sviests. Lasot nemitīgi vaicājiet sirdij – vai tiesa? Vēl cita patiesības mācāmstunda – 6 eiromeli . I.L.)

Ja tā paskatās uz Latviju no iekšpuses un ārpuses tad izliekas, ka tā īsti nekas nav mainījies. Mūzika tā pati, vārdi tie paši – viss no marseljēzas. Padomju attīstīto sociālismu esam uzvarējuši, „mežonīgo kapitālismu” uzvarējuši – tuvojamies jaunajam neokomunismam ar visu tam piemītošo nežēlību un antihumānismu – visi nabagi un vienas partijas vietā viena lielpartija jeb partiju kartelis – pūķis ar daudzām galvām.

Partijnieki labi ja sastāda 0,05 -0,1% no visiem iedzīvotājiem. Senāk šādus pārvaldniekus sauca par Kliķi, jo viņi faktiski varu ir uzurpējuši, ne jau ar vēlēšanām, bet ar sevis „ievēlēšanu”. Padomju sociālistiskā birokrātija nobāl mūsdienu neokomu-jauno komunistu, komisāru un lumpen-birokrātijas priekšā. Paskaties uz tā saucamo partiju, faktiski politbrigāžu bosiem – tie paši kompartijas sekretāri, tās pašas runas un uzvedība, melnās Volgas nomainījuši melni Mersedesi. Starpība tikai tā, ka Maskavas vietā lidinās uz Briseli. Toreiz līda Kremļa priekšā, tagad Eiropas Federācijas funkcionāru priekšā. Tā ir tā fasādes redzamā daļa, bet apskatīsim arī neredzamos un būtiskos aspektus, to, ka no 2016.gada1.janvāra dzīvojam pēc jauniem Protokoliem, dzīvojam, tagad jau atklāti un oficiāli, Pasaules Jaunās Kārtības matricē. Kad un kā TAS ar mums varēja notikties?

Dzīvojam turpat jau 25 gadus garas katastrofas apstākļos, un šī Katastrofa iesākās 1992.gadā. Gadu pēc mūsu, AP deputātu, Konstitucionālā likuma pieņemšanu, jā – tā iesākās visas Pasaules mērogā vienu gadu vēlāk. Mēs vienkārši, nemaz nezinādami un neapjauzdami, tajā tikām ierauti.

Bet, pirms pievērsties šai Katastrofai, es gribētu nedaudz raksturot situāciju Latvijā, jo tā ir mērķtiecīgi, dienu pēc dienas, gadu pēc gada, radīta un mēs pat nejutām – cik viltīgi mēs uz to tikām virzīti visus šos turpat vai 25 gadus. Mēs ne tuvu nezinām jaunos „Molotova Ribentropa” protokolus. Es pat nevarēju sadzīt pēdas, kas nospiedis balsošanas pogas mūsu vietā ANO 1991.gadā, jo Latvija tajā brīdi jau bija uzņemta ANO, bet pirmais vēstnieks vēl tur nebija nosūtīts. Pateicoties amerikāņu pētniekam Maiklam Hadsonam, mēs nedaudz zinām par Latvijas augstākās vadības apņemšanos 2008.gadā turpmāk mērķtiecīgi pazemināt mūsu labklājību, jo dzīves standarts esot par augstu, jo cilvēki dzīvojot pārāk labi. Mēs neko nezinām par 2008.gada un citos laikos parakstītajiem valdības slepenajiem Protokoliem ar SVF un citām virsvalstu organizācijām. Tā visa ir tā saucamā „insaideru” (insider) informācija. Bet ko mēs zinām – mēs zinām to, kas ir noticis ar mums un valsti, mēs redzam Sekas. Mums it kā iedeva Brīvību, bet faktiski iedeva brīvību izmirt kā tautai. Mūs sazāļoja, nozombēja, lai nesaprotam, kas ar mums notiek, un spīdzināja visus šos gadus, neļaujot mums tā arī realizēt savu Brīvību, kaut gan mēs neesam ne goji, ne laji, bet esam Dieva laista tauta ar visām tai Dieva dotām dabiskām tiesībām. Tā, ko mums iedeva, tā izrādījās putna brīvība, kuram pat neļauj nosēsties uz paša zemes, vīt savu ligzdu, audzināt savus pēcnācējus. Izrādās, ka mūsu nogrimšana bija ieprogrammēta šajā 1992.gadā, ar visu de-populāciju un lauku iztukšošanu, ar visu de-industrializāciju, ar vardarbīgo medicīnu un vakcināciju, pensiju nozagšanu, iznīcinošo eigēniku un ļaunprātīgu vecāku ļaužu eitanāziju, korpokrātiju, oligarhu kolektīvismu un citām nelaimēm.

Kas valda Pasaulē un Latvijā?
Pasaulē valda 147 korporatīvie karteļi, Jezuītu Kolumbijas ordenis un 13 ģimeņu „melnās aristokrātijas” Konsīlijs ar pindaru priekšgalā, bet Latvijā līdz 2015.gada 31.decembrim (kas ir no 2016.gada 1.janvāra par to parunāsim vēlāk) – Briseles administrācija, kuru pamatā veido vietējie iztapoņi Briselei, kuri nolasa pavēles no Briseles funkcionāru lūpām, pirms tās uzrakstītas uz papīra, un izpilda apsteidzoši, jeb, ģeopolitoloģijas un politiskās ģeogrāfijas terminos runājot – Latvijā valda tipiski koloniāls režīms. Tas tā ir to zinātniski definējot, bet sadzīvē tas nozīmē, ka bezierunu pavēles, koloniālās naudas sadalījums nāk no kolonizatoru puses, bet ienākumi, pēc meslu nomaksāšanas metropolei, tiek sadalīti pēc metropoles regulām un pavēlēm. Budžets – pats par sevi saprotams, tiek saskaņots
Briselē. Līdz 2015.gadam visu diktēja Briseles funkcionāri, virsvalstu kolonizatori, kuri iesaukti par investoriem, un vietējie eirokangari (pašlabuma meklētāji un valsts nodevēji): sākot no tā, ko mums ēst un dzert, līdz pat zinātnisko pētījumu apjomiem un virzieniem, izglītības sistēmu, kura domātu vergu izaudzināšanai un apmācībai.
Loģika tāda – priekš kam kolonijā fundamentālie zinātniskie pētījumi, tādi aborigēniem nav vajadzīgi – sāks vēl domāt. Kolonijām ir jāražo vergi – starptautiskam vergu tirgum, kuru nosauc par darbaspēku tirgu, bet skolām jābūt par vergu inkubatoriem starptautiskam vergu tirgum. Mums, lai nostiprinātu vispārējo verdzību, straujos tempos mērķtiecīgi ieviesa parādu verdzību, pēc antīkās Romas parauga. Jā, un ļoti svarīga ir vēstures falsifikācija, jo, apzinoties savas saknes, var sākt domāt par savas verdzības pārvarēšanu.

Pats traģiskākais notikums, protams, ir Suverenitātes deleģēšana, kas nozīmē</strong atteikšanos no pašnoteiktības, jeb, kā pieņemts tautā saukt – neatkarības. Tā, protams, ir valsts nodevība, jo Satversme paredz, ka Latvija ir neatkarīga valsts un augstākā vara pieder tautai.

Mēs visi zinām, bet nezin kāpēc aizmirstam, ka Satversmes trešais pants paredz, ka augstākais jeb suverēnais varas nesējs ir Tauta. Bet jau labu laiku vara vairs nepieder tautai. Vienmēr, ja gribat izprast kādu valsti, ir jāskatās – kurš ir suverenitātes nesējs, tam arī pieder Augstākā vara valstī. Monarhijā tā pieder karalim, diktatūras (fašistiskās, nacionāl-sociālistiskās, nacistiskās, komunistiskās) valstī tā pieder korporatīvajam valsts aparātam – lumpen-birokrātiem, republikās – pilsoņiem un to pārstāvniecībām, demokrātijās – iedzīvotājiem (pūļa vairākumam, kuru vada Saimnieks), kolonijās – kolonizatoru metropolei, BET tautas valstī – tautai un katram tautietim, un tautietei. Tautas valsts no demokrātiskas valsts atšķiras ar to, ka nav mazākuma un vairākuma, bet valda Konsensusa jeb Vienprātības princips jeb sauksim doktrīna. Tautvaldībā nav vairākuma un mazākuma jēdziena, nav iespējama vairākuma diktatūra.

Latvijā, pēc 1991.gada 21.augusta Konstitucionālā likuma pieņemšanas, suverenitāte līdz 1993.gada 5-6.jūlijam piederēja tautai, lai arī ar daudziem zināmiem3 nosacījumiem. Pēc tam varu pārņēma oligarhu grupējumu izveidotā Saeima. Ilgu laiku Latvijā valdīja oligarhiskie Grupējumi, tieši tāpat kā tagad Ukrainā. Jā, es vēlreiz saku, ka tautai vara piederēja 4.maija republikas laikā, bet no 1993.gada tā piederēja oligarhu Grupējumiem, bet, līdz ar „brīvprātīgo” iestāšanos ES 2004.gadā, tā tika sadalīta starp ES administrāciju un oligarhu Grupējumiem. Daļa no tautas ticēja, ka ES paglābs Latviju no Grupējumu patvaļas. Tas nenotika. Tad noticēja Zatleram un viņa „Reformai”, bet notika kaut kas negaidīts, jo, līdz ar „Zatlera apvērsumu” 2011.gadā, vara pārgāja pilnīgi Briseles, Vašingtonas, ņujorkas un
Latvijas eiro-kangarisko un ameri-kangarisko funkcionāru rokās. Tieši tāpat kā 1940.gadā ar Kremļa palīdzību tika izveidota kangaru Kirhenšteina valdība, tā 2011.gadā Latvijā varu sagrāba eirokangari ar rietumu sorosiešu palīdzību. Tas bija valsts aparāta – funkcionāru, kā šodien saka – ierēdniecības, apvērsums ar lietussargiem mašīnpistoļu vietā. Tagad mums ir svešzemju un pašmāju ierēdņu un sorosiešu pārvaldīta valsts. Sorosieši blīvā slānī tēlo NVO, kuras praktiski visas tika mākslīgi radītas, kā pārvaldnieku piedēklis. Svešzemju banku funkcionāri uzstājas kā Latvijas eksperti. Parlaments ir butaforija – visu nosaka ministrijas un aiz tām stāvošie lobiji, ar savām neskaitāmām aģentūrām, kuras pārpildītas ar lumpen-birokrātiem. Ministrijas caur premjerministru un tiešajās ministru sanāksmēs Briselē, Davosā un citur, saņem instrukcijas no īstajiem Pārvaldniekiem. Tas ir – gan no Briseles, gan Vašingtonas, kā arī no ANO mītnēm Ņujorkā un Vīnē. Saeimas deputāti pieņēmuši tādu likumu, ka viņus pašus var regulēt jebkurš milicis ielas krustojumā. Kam tad ir tā Augstākā vara?!

Spilgts un „svaigs” piemērs – antikonstitucionālā Koalīcijas padome lemj, cik liela alga jāmaksā kolonistu apmācītājiem. Vienas politbrigādes brigadieris saka – tik un tik euro, otra saka – nē, tas pa daudz, pienāk premjers un saka, paprasīsim Briselei. Tieši tāpat ir jūdaistiem – ja jums nav atbildes uz kādu jautājumu, teiksim – kad, vārot kartupeļus, ir jāpieber sāls, ziniet, kāda ir pareizā atbilde – paprasīsim rabīnam. Padomju laikā cilvēki gāja sūdzēties pie partijas sekretāra, ka vīrs, vai sieva viņu vairāk nemīlot, tagad visas sūdzības un dzīves receptes jāprasa un jāapstiprina Briselē un Vašingtonā, bet no 1. janvāra – arī Ņujorkā un Vīnē (ANO mītnēs).

Satversmes pārkāpumi – izpaužas antikonstitucionālā situācijā

Uzskaitīšu tikai galvenās izpausmes, bet jāpiezīmē jau tāda neleģitīma parādība, kā neleģitīmā antikonstitucionālā Koalīcijas padomes darbība un nepārtrauktā Satversmes „uzlabošana”. Katru gadu vai pat divreiz gadā Satversmes sapulces prezidents J.Čakste un Satversmes sapulces sekretārs R.Ivanovs ceļas augšā un paraksta kādus grozījumus Satversmē. Zem visiem grozījumiem ir viņu paraksti.
Satversmes sapulce var tikai grozīt Satversmi, visi šie grozījumu ir vienkārši neleģitīmi (ieskaitot priekšvārdu – preambulu). Labs piemērs ir ASV Neatkarības deklarācija, kura ir viņu konstitūcija – satversme. Tā nav grozīta kopš 1776.gada!

Pirmkārt, Latvija nav vairs neatkarīga valsts, kā to nosaka Satversmes pirmais pants, jo esam neleģitīmā veidā, pārkāpjot šo punktu, iekļauti Eiropas Federācijā, kura jau vairs nav pat Eiropas Savienotās Valstis, bet federācija ar galvaspilsētu Briseli. Politiskajā ģeogrāfijā mēs šādas administratīvas vienības saucam par metropoles provincēm vai guberņām, tā ļoti nosacīti, pieverot vienu aci, varam Latviju nosaukt arī par pavalsti un pilsoņus par pavalstniekiem.

Otrkārt, daudzos Saeimas pieņemtajos likumos un, vēl jo vairāk – Ministru Kabineta un „pašvaldību” (vietvaldību-despotiju) pieņemtajos noteikumos un Instrukcijās tiek vulgāri, nihilistiski pārkāpta Satversme. Daudzi Likumi ir klaji antikonstitucionāli. Satversmes tiesas radīšanas uzdevums bija skatīties „uz pirkstiem” Saeimai, Valdībai un Vietvaldībām-mazajām despotijām – vai tie „neražo” kaut ko antikonstitucionālu, anti-humānu un prettautisku, bet tā nodarbojas ar „kabatzagļu” ķeršanu.

Treškārt, mūsu Konstitūcija – Satversme nosaka, ka Latvijas valsts pieder Latvijas tautai, tādējādi, zeme var piederēt tikai tās pilsoņiem, jo ārvalstnieku privātīpašums uz zemi rada antikonstitucionālu situāciju, tāpēc nepieciešama zemes nacionalizācija, atdodot to atpakaļ tiem pilsoņiem, kuriem tā piederēja. Pilsoņiem vardarbīgi tika radīti apstākļi, ka viņi bija spiesti izpārdot savu zemi, vai arī viņiem to izblēdīja. Zeme ir valsts sastāvdaļa, un valsts var piederēt tikai tās pilsoņiem, faktiski tautiešiem, ja runājam Tautvaldības terminos. Jāatgriež ir Status Quo pirms kolonizatoru, kuri nosaukti par investoriem, ierašanās un pirms mākslīgi radītās krīzes iesākšanas laika.

Ceturtkārt, valsts ir radīta, lai kalpotu tautas labklājībai un drošībai. Satversme paredz, ka valsts vara pieder tautai, bet šobrīd tā kalpo lumpen-birokrātiskā aparāta alkatībai – pašlabumam, nevis tautas dzīvībai, brīvībai un laimībai.

Piektkārt, Latvijā valda Diktatūra – varas monopols, kurš pieder Kliķei –partiju kartelim. Mums ir atkal klasiski piemēri no šodienas – politbrigāžu varas monopola izveidošana, lai jaunas politbrigādes nevar veidoties (500 vai 200 biedri partijā), prezidenta, kurš nav tautas vēlēts, pilnvaru palielināšana, kara propaganda un militarizācija uz tautas rēķina. Latvijā nav Sistēmas opozīcijas, bet ir pseido-opozīcija Sistēmas – Matrices ietvaros.

Seškārt, Satversme neparedz partiju varu un Saeimas iebalsošanu ar partiju listēm.
Tie partijnieki kopā sastāda, kā jau augstāk rakstīju, labi ja 0,05% no visas tautas, viņi šo ciparu pārspīlē, un paši saka, ka 0,9 %, kurš pats par sevi arī ir niecība. Tās nav partijas, bet tikai politbrigādes – tās ir kā augoņi uz tautas miesas.

Režīma korupcija jeb Sistēmas korupcija. Valsts aparāta lumpen-birokrāti runā par korupciju, paši būdami ierauti personīgā korupcijā, kas ir vienkārši otrā alga, lai gan tas ir sīkums, BET Sistēmas korupcija ir jau valsti ārdoša korupcija, kur nekas nenotiek bez „gešeft principa”. Klasisks piemērs jau kuru reizi – valdības sastādīšana – krēslu dalīšana valdībā un automātiski krēslu pārdalīšana Saeimā. Kur vēl klasiskāka Sistēmas korupcija! Vienīgā valdība, kura tika sastādīta ne pēc koruptīvā principa, bija 4.maija Republikas valdība, tā vairāk gan ārstēja tautu ar šoka terapiju un iesāka tautas kopīpašuma prihvatizāciju, tas ir cits jautājums, bet tā nebija koruptīvi sastādīta, tas gan ir fakts. Korupcijas nolūkos tika sastādītas visas citas valdības – sagrābjot naudīgās nozares. Tagad process vēl turpinās, jo jāsagrābj tās, kuras vairāk saņem Eiropas Federācijas naudu. Politbrigādes, kuras sevi sauc par varas politiskām partijām – tās ir Sistēmas korupcijas mezglu punkti, tāpēc politisko partiju piedalīšanās Saeimas vēlēšanās ir jāaizliedz ar Likumu. Pie Sistēmas korupcijas pieder arī iepirkumi un Eiropas naudas sadale. Starpvalstu prakse paredz, ka par iepirkumu pienākas komisijas nauda līdz pat 10%, pavisam oficiāli. Konvertu maksājumi jau ir vienkārši centības apmaksājumi zem galda. Pie Sistēmas korupcijas pieder arī Sistēmas ēnu ekonomika, visur kur ir valstiskie komercnoslēpumi –visur tur ir Ēnu ekonomika. Kā hrestomātisks piemērs ir tautas kopīpašuma – Citadeles bankas izpārdošana, Latvijas gāzes izpārdošana 90-jos gados, VEFa, RAFa, daudzu citu rūpnīcu un kuģubūvētavu izpārdošana un/vai prihvatizēšana, LECa izveidošana, lappusēm būtu saraksts jāraksta. Pienāks laiks, un tāds saraksts tiks sastādīts!

Kā to paredz korkomu (korporatīvo komunistu)/neokomu programma, Latvijā
ir likvidēts Privātīpašums. Jā, es nepārteicos – Latvijā ir likvidēts privātīpašums. Jūs domājat, ka privātīpašums ir svēts un neaizskarams, maldāties! Neticiet, pamēģiniet par zemi, vai māju, vai dzīvokli nesamaksāt nodokli. Es zinu gadījumus, kad 2 mēnešu laikā tas jūsu „neaizskaramais” īpašums var izkūpēt kā salmi tīruma malā pēc kartupeļu cepšanas talkas laikā. Ja jūs domājat, ka automašīna ir jūsu privātīpašums un jūs ar to variet braukt kad ienāks prātā, tad pamēģiniet – bez obligātās apdrošināšanas, bez braukšanas nodokļa, bez obligātās tehniskās apskates, bez zaļganās atstarojošās vestes, bez… pabraukt. Ja jūs iestādīsiet koku, tas vairs nav jūsu, jo nocirst jūs, to bez lumpen-birokrāta atļaujas nevarēsiet. Ja valdība kontrolē jūsu privātīpašumu, jūsu ienākumus un izdevumus, tad jūs neesat brīvs cilvēks, jūs esat vergs!

Fiskālais karš pret tautu – jau kur gadu valda kara stāvoklis Latvijas pavalstī. Valsts vai pavalsts nevar pastāvēt uz nodokļiem. Kādreiz iekaroja svešu zemi, kuru tad ar aplika ar nodokļiem, bet ne jau savu zemi. Nodokļi un aizdevuma procenti ir jāpasludina par krimināliem, kuri grauj sabiedrību un neļauj izveidoties tautsaimniecībai. Fiskālais karš aptver arī Nodevas un Sodus. Latvijā jaunās valdības prioritāte ir jauns cietums Liepājā. Tas ir ļoti simboliski, kā būs ar nometinājuma nometnēm? Kā trešais tautas aplaupīšanas atzars ir neadekvātie tarifi, priekšapmaksas, dažādi maksājumi sociāliem parazītiem. Pēdējo slogs ir fantastisks, turklāt tie vairojas kā sporaiņi sabiedrības organismā. Varam šo Fiskālo karu saukt arī par administrācijas administratīvo ekstrēmismu jeb administratīvo terorismu. Piemēram, uz ceļiem – 90. gadu melnos reketierus nomainījuši ir reketieri zaļās, atstarojošās jakās – visa starpība. Administratīvo terorismu pastiprina straujā melnās sotņas – „pašvaldības policijas” izaugšana. Latvijā, valsts aparāta sliktās pārvaldības rezultātā, burtiski notiek noziedznieku ražošana. Tas ir no vienas puses, bet tajā pašā laikā ir izveidojies milzīgs Opričņinas astoņkājis, kurš apkalpo Partiju Karteli. Tauta ir apdraudēta no visām pusēm.

Nekustamā īpašuma nodoklis ir jau noziegums. Jebkurš privātīpašums ir iegūts no naudas pēc nodokļu samaksas, un tā ir dubultā aplikšana ar nodokļiem. Nodokļi kā tādi jau ir iekarotāju noziegums pret iekarotās zemes ļaudīm, bet nekustamā īpašuma
nodoklis jau ir dubult-noziegums. Un tā ievācēji ir definējami kā reketieri. No bandītu pašnodarbinātības tā ir kļuvusi par valsts akceptētu profesiju.

Banksterisms. Neētiskās Bankas un visādas citas aplaupošās finansiālās struktūras ir otrā institūcija, kura pārvalda un nosaka mūsu dzīvi. Mums ir steidzami jāizveido Ētiskā valsts banka, kura izsniedz bezprocentu kredītus tautsaimniecības attīstības un izaugsmes projektiem. Parādu verdzība, bezdarbs un pauperisms (nabadzība) – tie ir valsts aparāta radīti Ļaunumi. Apdrošināšana un, turklāt vēl obligātā apdrošināšana, ir valsts banksterisma izpausme, tā ir vienkārši tautas aplaupīšana.

Latvija bija „stacionārā bandīta valsts”, bet tagad tā jau ir jaukta tipa – „stacionārā un viesbandītu (kolonizatoru) valsts”. „Stacionārā bandīta valsts” nav mans termins, tas ir starptautiski pieņemts, visiem zināms un aprobēts termins, tā ka man lūdzu nepārmest tā izgudrošanu. Ko tas nozīmē? Ekonomikā (kuru gan man grūti nosaukt par zinātni) un politiskajā ģeogrāfijā ir ieviests jēdziens „Bandītu valstis”, kuras savukārt iedala „ Stacionārās jeb Vietsēžu Bandītu” valstīs un „Viesbandītu” valstīs. Kā jau iepriekš rakstīju, dotie jēdzieni šoreiz nav manis atklāti vai izgudroti, tie eksistē jau labu laiku, kā viena no valsts koncepcijām, ar nosaukumu – „valsts kā stacionārais bandīts jeb klans, jeb kartelis – Bandas Valsts”. Tikai klans nenozīmē ģeneoloģisku ģenētisku cilvēku grupu, bet gan krimināli-finansiāli-ekonomiski-politiski saistītu cilvēku grupējumu, dažkārt arī ģimeņu grupējumu. Viens no pirmajiem ievērojamākiem šis koncepcijas attīstītājiem ir amerikāņu ekonomists Mankurs Olsons. Termins, protams, ir alegorisks, bet šādas valsts pārvaldnieku darbības metodoloģija, tehnoloģija un filozofiskā būtība ir tā pati, kas partiju kartelim vai sindikātam, bandītu bandai jeb bandītu klanam vai gangsteru piramidālam grupējumam. Tā ir banda-klans, kurš ar visdažādākajām metodēm sagrābj varu pār kādu tautu, kura dzīvo kādā noteiktā teritorijā.

Temīdai aizsietās acis un Diktatūra ar savu Totalitārismu tuvinās, lēniem un lienošiem soļiem tuvinās. Diktatūra ar katru likumu, ar katru iekšējās kārtības noteikumu, ar katru lokālās despotijas, kuras sevi nezin kāpēc dēvē par pašvaldībām, saistošo noteikumu tuvina Diktatūru. Sākot jau no t.s. pašvaldības policijas, kura medī latvāņus un mērī zāles garumu, uzrauga sniegu uz auto jumtiem, skaita nobirušās lapas no kokiem, ogas krūmos – utt. Piemēram, lumpen-birokrātija sev piešķīra 14 miljonus latvāņu apzināšanai un izpētei, un metodikas izstrādei, bet ne santīma nepiešķīra zemturiem latvāņu nogalināšanai. Biedrs Latvānis ieradās Latvijā padomju laikos – skaists, ģeometriski proporcionāls, dekoratīvs, labi vairojas, bitēm labs nektāraugs, izcila spēkbarība liellopiem un mazlopiem ziemā, bet augs ar lielu pašaizsardzības spēju, ja to grib izmantot savtīgiem nolūkiem, it sevišķi tualetes papīra vietā. Tas ir pasludināts par Noziedznieku. Opričņinas astoņkāja tausteklis – t.s. „pašvaldības policija”, tagad braukā apkārt šo padomju laikā ievesto noziedznieku ķerdama. Ja kāda zemtura zemē atrod šo slēpjam – tad zemturim jāmaksā ragā līdz pat 500 euro. Senāk teica Asimilācijai, tagad to sauc Integrācijai, kas ir ļaunums pret tautu, tikai pagājušā gadā iztērēti 6 miljoni euro. Cik daudz sociālo parazītu tika baroti ar šo naudu, kuru varēja atdot veselības aprūpei, jaunu skolu celtniecībai un bērnu pabalstiem. 14 miljoni iztērēti Veselības ministrijas datu datorizēšanai un mūsu čipizācijai (kontroles ieviešanai). Nevienā ambulancē, nevienā slimnīcā, neviens ģimenes ārsts, neviens neko nav saņēmis, bet tie miljoni eiro ir iztērēti un tiek prasīti jauni miljoni, vēl lielākā skaitā. Tie tikai daži piemēri. Temīdai acis aizsietas, tā neredz un negrib zināt, ko tā tiesā, un tā negrib redzēt, kas notiek pavalstī. Sāksim ar to, ka atsiesim Temīdai acis. Jo lietas ir jāskata pēc būtības, nevis Likuma, kurš koruptīvi izstrādāts, kāda Grupējuma interesēs. Lai Temīda skatās, kāds administratīvais ekstrēmisms valda pavalstī.

Varas – valsts administrācijas kontrole neeksistē, nav nekādas varas aparāta kontroles. Lumpen-elite neļauj sevi kontrolēt, tā paliek aizvien nekaunīgāka un bezkaunīgāka. Ja tevi apzog, tad izrādās, tev ir vispirms jāiet uz bibliotēku un jāiemācās Likums, kā iesniegt birokrātiem iesniegumu, jo, ja tas būs nepareizi noformēts, tad viņi to neņems vērā, jo vienmēr var atrast punktu, kuram jūsu iesniegums neatbilst. Viņi aplika bruņas arī ap prezidenta institūciju – prezidentam vairs nav jāatbild uz jūsu vēstulēm. Lumpen-birokrātijas vara gavilē. Viņi jūtas, ka sēž cietoksnī un iznīcina visus, kuri tam tuvojas.

Par etnocīdu ir daudz runāts, tāpēc tikai uzsvēršu to, ka vergu darbos no Latvijas aizdzīti jau ir 400 000 iedzīvotāju, bet sevišķi gribu uzsvērt Pensionāru antropocīdu, kas ir klajš un nihilistisks. Mēs zinām, ka pēc vieniem slepeniem datiem vīriešu vidējais vecums ir 52 gadi, pēc otriem – 59 gadi. Pensija nav dāvana, bet katra pensionāra nopelnītā nauda, pagarinot darba mūžu pensijas izmaksu var atlikt, jo vairāk pensionāri aizies Aizsaulē, jo vairāk valsts aparāts nozags viņam piederošo naudu. Aprēķins vienkāršs – Rungaiņi uzgavilē un pilda maku ar nozagto naudu pensionāriem. Jā, jums nomirstot, jums izmaksās divas pensijas bērēm, no kurām noņems pamatīgu nodokli, jo esat taču pievienojis vērtību. Pašreiz vēl aizvien turpinās padomju laika infrastruktūras iznīcināšana – izpārdošana, sagraušana, kura visa ir šodienas pensionāru un viņu senču radīta. Piemēram, Raganā esošā Gāzes krātuve ir tautas kopīpašums. Ielas, laukumi ir tautas kopīpašums – šodienas pensionāru un viņu senču radīts. Visai naudai, kura tiek iekasēta no ielu un laukumu stāvvietām, obligāti ir jāaiziet pensionāru fondā, jo tās ielas viņi ir cēluši, visas tās fabrikas, Hes-us, elektrolīnijas, un dzelzceļus. Kāpēc pensionāriem vismaz dividendes netiek izmaksātas no viņu radītiem īpašumiem? Katrai naftas cisternai ar uzrakstu „Russkij Mir”, kuras šaudās pa Latvijas dzelzceļiem, bija jāienes pensionāru maciņā lielā nauda. Jaunās paaudzes praktiski neko nav uzcēlušas, bet izmanto šodienas pensionāru radīto infrastruktūru un par to nemaksā. Elektrībai pensionāriem ir jābūt par brīvu, jo spēkstacijas un pārvades līnijas ir viņu celtas. Pensionāriem rungaiņi gatavo ragaviņas un izveidojuši veču ļaužu noliktavas, kuras nezin kāpēc sauc par pansionātiem. Tajā pansijā vienvietīgos numuros ir sabāzti divi cilvēki, divvietīgos 4 cilvēki, drīz jau viņus sakraus divstāvu gultās, tad astoņus varētu iebāzt vienā istabā. Tā ir pateicība par viņu radīto infrastruktūru, kuru tagad lieto kolonizatori un vietējie biznesmeņi savtīgos iedzīvošanās nolūkos. Slimošana ir pārvērsta par pakalpojumu
ārstiem, un ārstēšana par pakalpojumu slimajiem. Veco ļaužu vardarbīgā eitanāzija (kuri nemaz nav neglābjami slimi un kuriem dzīvošana nemaz nesagādā fiziskas sāpes) jau ir ieviesta kā prakse, nokļūstiet tik slimnīcā, kaut vai ar ceļu dzīslu sarāvumu vai sastiepumu un divu mēnešu laikā jūs nosūtīs Aizsaulē. Par to liecina nežēlīgi un par nežēlastību liecinoši fakti. Vecie ļaudis, kuri ir atdevuši savu dzīvi valstij un dažādiem režīmam, kuri ir faktiskie un juridiskie visas šī infrastruktūras īpašnieki, šodien ir kļuvuši par nastu, par iznīdējamu sociālo kārtu, viņiem tiek atsvabināti gan no sava kopīpašuma un ienākumu daļas no to izmantošanas, gan tiek atbrīvoti no dzīvības. Pat par zārku un kapa izrakšanu jāmaksā ir Pievienotās Vērtības nodoklis.

Kad sākās mūsu Nelaimes? Es jau teicu, ka sākās ar to, ka LTF Otrajā kongresā, kad mēs abi ar Imantu Kalniņu zaudējām D.Īvānam un I.Godmanim. Īstenībā jau mēs nezaudējām, jo delegāti uz kongresu bija safabricēti – tas ir, viņi nebija LTF grupās izvirzīti, bet no LTF centra S.Kalnietes un J.Škapara virsvadībā nozīmēti. Tas garantēja komunistu varas saglabāšanu, un šī varas saglabāšana nodrošināja tautas kopmantas prihvatizāciju un varas monopola saglabāšanu līdz pat šodienai. Viņiem visu laiku bija un vēl aizvien pieder demokrātiskais vairākums jeb, varam teikt, ka Latvijā valda demokrātija, kas ir vairākuma diktatūra. Aiz vairākuma slēpjas Saimnieks. Daudzi noticēja, ka ar iestāšanos ES kaut kas mainīsies. Notika tieši pretējais – oligarhu grupējumi un lumpen-birokrāti piekļuva pie vēl papildus resursiem, un tautas paverdzināšanas un zombēšanas process padziļinājās.

Jautāsiet – Bet kas notika aiz kulisēm, un kas notika Pasaulē? Mēs toreiz, aizrauti ar „dziesmoto revolūciju”, ārstēdamies no šoka terapijas, būvēdami krāsniņas dzīvokļos, neieraudzījām Galveno. Mēs neieraudzījām lielo varas maiņu Pasaulē – tieši 1991.gadā un 1992.gadā Pasaulē notika divi vēsturiski notikumi. Pirmais – cionisma un cionistu legalizēšana, pieņemot ANO Rezolūciju, ka tas vairāk nav aparteīds un rasisms. Tas iezīmēja t.s. reformu cionistu uzvaru Pasaulē. Otrais ir ar to tieši saistīts notikums, jeb, pareizāk, šī ANO Rezolūcija deva iespēju pieņemt nākošo ANO dokumentu – slaveno Darba Kārtību (Agenda) 21 un nesen kā – 2015.gadā Darba Kārtību (Agenda) 2030.

Tieši ar šīm Darba Kārtībām – „adžendām” es gribētu iepazīstināt tuvāk un plašāk:

Mums tiek izsmietas teorijas „par Rietumu korpokrātijas Latvijas ekonomiskas kolonizēšanas sazvērestību plāniem un par pašreizējo valdību kā bezmugurkaula kolaboracionistiem, kas palīdz šos plānus realizēt.” (Diena, 2010), bet neredzēt šo faktu ir tas pats, kā iebāzt galvu smiltīs un pacelt dibenu gaisā.

Ja mēs sastādītu Atskaiti tabulas veidā, un sarakstītu visus Darba Kārtības (Agenda) 21 uzstādītos uzdevumus, tās pat sapnī nerādītos visslepenākās konspirāciju teorijas, mēs vienkārši ierakstītu – pārpildīts, izpildīts, pārpildīts, tiek pildīts, zvēram izpildīt utt. Tās abas aptver Pasaules Jaunās Kārtības īstenošanas programmu, un pat atbildīgos un izpildes termiņus.

Pasaules Jaunās Kārtības izveidošana ir cieši saistīta ar Pasaules pārvaldību.
Protams, šai idejai ir jau senas, ja tā var teikt – tradīcijas. Esmu to aprakstījis savos rakstos, kur es tās nosaucu par Pasaules iekarošanas megaprojektiem. Pagaidām esmu izdalījis un aprakstījis 13 šādus megaprojektus. Piemēram, viens no pēdējiem ir Pasaules hristianizācijas megaprojekts, kurš iesākās 1.gs. p.m.ē. otrajā pusē. Tas bija un ir viens no Pasaules iekarošanas projektiem ar ticības un krustnešu zobenu palīdzību. Šodien ar jaunu jundu ir iedarbināts jauns Pasaules Jaunās Kārtības ieviešanas megaprojekts. Mēs esam aculiecinieki tā realizācijai, bet pats galvenais – mēs esam tā upuri. Nestāstīšu visu tā rašanās vēsturi, bet tikai nosaukšu galvenās sastāvdaļas. Pirmā ir idejiskā – garīgā sastāvdaļa. Tā radās 18.gs otrā pusē un papildinājās, un papildinās līdz šodienai. Pamatā ir sabatiešu-frankistu garīgais fundaments. Sabatieši varbūt 17.gs. un 18.gs nebūtu sevišķi izplatījušies, bet 1776.gadā kopā sanāca Jākovs Franks, Adams Veishaupts un Majers Amšels Rotšilds (viņš arī -Bauers/Bauerbergs), kuri noteica Pasaules civilizācijas tālāko attīstību.
Sabatieši-frankisti Pasaules Jaunajai Kārtībai deva savu „Visu redzošās acs” kultu, Sātana, Bafometa, Šeta, Enoha (Enoša), Lucifera un Semiramis kultu. Paskatieties, kā ES Briseles galvenās ēkas priekšā Semiramis jāj uz „zelta vērša”, citās vietās Semiramis lido uz Pūķa ar 7 galvām, ASV Brīvības piemineklī tā tur lāpu, Latvijas – trīs Zālamana zvaigznes. Visi tie ir simboli viņu Drakona impērijai. Fantastika, bet pati ES galvenā ēka, turpat vai viens pret vienu, ir uzcelta kā Babilonas tornis, kur visām tautām jāsajaucas. Klasisks piemērs ir arī slavenā „Bohēmijas birzs”, kurā ik gadu notiek visas šīs okultās orģijas ar upurēšanu Luciferam. Praktiski visi ASV prezidenti to apmeklē. Jāpiezīmē, ka arī jaunā jeb neohristianizācija sit augstu vilni, tikai tā ir paslēpusies aizkulisēs. Neohristiešu dievnamu tīkls aug kā sēnes. Šobrīd tie stāv tukši, acīmredzot tie gaida jaunos luciferiešus, infrastruktūra pārslēgam ir sagatavota. Kaut kas līdzīgs notikās ar daudzām sinagogām Eiropā, kad to tīkls bija izveidots pietiekošā skaitā (4.gs. sākumā), tad vienā naktī uz kupoliem parādījās hristiešu nāves simboli – statiskie krusti un tajās melnā aristokrātija sāka savu elkdievu -cilvēkdievu sumināšanu un sevi kā kapsētā apglabāšanu, bet vecos dievus pielūgt slepenībā. Apskatieties – hristiešu baznīcu iekšpusē ir kapi, daudzas baznīcas tieši uzceltas virs kapa.

Otrā Pasaules Jaunās Kārtības megaprojekta sastāvdaļa ir organizatoriskā Pasaules pārvaldnieku institūciju izveidošana. To izveidošana praktiski iesākās tikai 19.gs. beigās un 20.gs sākumā līdz ar „Apaļā galda” izveidošanu kā slepenas
Pasaules pārvaldnieku institūcijas, vēlāk jau Nāciju Līgas un ANO izveidošanu.
„Apaļais Galds” kā institūcija radās pēc profesora Dž. Ruskina idejas (ap 1870.g.) kura faktiski bija vienkārša – ka daži cilvēki ir pārāki pār citiem un tiem ir jāpārvalda Pasaule. Viņa idejas uztvēra superbagātnieks Sesils Rode (viņa vārdā pat Āfrikā bija nosaukta valsts – Rodēzija, kurš viņš ieguva dimantus) un viņš sāka realizēt Jaunās Pasaules Kārtības un Pasaules valdības ideju – radīdams „Apaļā Galda Grupu” ar iekšējo lemjošo kodolu un ārējo izpildloku. Viņi ar laiku radīja daudzas Pasauli pārvaldošas institūcijas: Ārlietu komisiju, Romas klubu, Karalisko Ārlietu institūtu, Trilaterala komisiju, Bilderbergas grupu un tādu organizāciju kā Nāciju Līga un pēc 2.Pasaules kara, tās vietā, Apvienoto Nāciju Organizāciju.

ANO bija tikai viena no viņu izveidotām institūcijām, bet kopš 2015.gada tā ir izvirzīta kā galvenā Pasaules pārvaldes institūcija, nosacīti varam simboliski
nosaukt par Pasaules valdība. ANO tātad ir tā funkcionālā struktūra, kurai jāīsteno Jaunā Darba Kārtība, kuru angliski sauc Agenda, bet visās citās valodās jau to tā arīdzan ir iesaukuši par Agendu (adžendu). Šobrīd jau mums ir 2 Agendas jeb Darba Kārtības: Agenda -21, un Agenda 2030. Tās ir ANO pieņemtās rezolūcijas –programmas-projekti, kuras jāpilda visām Pasaules valstīm (193), kuras ir ANO sastāvā. Tās aptver visu mūsu dzīvi, lai ieviestu Pasaules Jauno Kārtību ar vienu Pasaules pārvaldes izpildinstitūciju – ANO priekšgalā. „Agendas 21” realizācija iesākās 1992.gadā, bet Agenda -2030, tika pieņemtas 2015.gadā 25.septembrī. Agendai 21 ir visciešākā saistība ar citām ANO Rezolūcijām. Jau 1975.gadā ANO pieņēma rezolūciju 3379 (XXX) Elimination of all forms of racial discrimination, kura noteica, ka:Determines that Zionism is a form of racism and racial discrimination”. Tulkojumā – „cionisms ir rasisma forma un rasu diskriminācija”. Bet, kas notika 1991. gadā, kad viskaismīgāk pret šo ANO rezolūciju uzstājās ASV prezidents Dž. Bušs vecākais? To atcēla ar demokrātisko vairākumu. Rezolūcijas numurs ir A/RES/46/86 Elimination of racism and racial dicrimination. Pieņemta 73. plenārsēdē, 1991.gada 16.decembrī. Dotā Rezolucija atsauc iepriekšējo ANO rezolūciju – Nr.3379. Līdz ar šo rezolūciju cionisms atkal kļuva pieļaujams un atbalstāms, tā bija milzīga visu pasaules cionistu uzvara. Latvija šajā 1991.gadā jau bija ANO dalībvalsts, bet mums vēl nebija nosūtīts ziķerzellis A.Baumanis, kā viņus sauca U.Ģērmanis, darbā uz šo institūciju. BET kāds jau bija nobalsojis Latvijas vietā PAR šo rezolūciju. Es tajā laikā strādāju AP Ārlietu komisijā un neatceros, ka mēs kādā komisijas sēdē būtu vispār šo jautājumu skatījuši. Uz jautājumu, kas nobalsoja par Latviju, man nespēja dot atbildi arī Ārlietu ministrija.

Pēc manām domām šī rezolūcija deva iespēja pieņemt 1992.gadā Agenda 21 for Sustainable Development. Tā tika pieņemta ANO konferencē: „ United Nations Conference on Environment and Development (UNCED)”, kura notika no 3. līdz 14.jūnijam 1992.g. Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro. To parakstīja 179 valstis. Jēdziens Ilgtspējīgā attīstība jau parādījās 1987.gadā ANO izdotajā ziņojumā ar nosaukumu Mūsu kopīgā nākotne (United Nations World Commission on Environment and Development report “Our Common Future” (1987)), bet šajā dokumentā tas ir centrālais jēdziens. Vēlāk tas parādījās visdažādākos dokumentos un regulās, Latvijas Saeimā pat tika izveidota komisija: Ilgtspējīgas attīstības komisija, kuru līdz šim vadīja M.Kučinskis, bet no 24.februāra L.Straujuma. Tā ir centrālā komisija Saeimā, strādā klusi, bet mērķtiecīgi. Komisijas galvenais darbības virziens ir izvērtēt Ministru kabineta sagatavotos progresa ziņojumus par Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam (Latvija 2030). Kad tika „nograuzta” esošā valdība, man bija skaidrs, kas vadīs jauno valdību. Neatkarīgi no politbrigādes vai laika apstākļiem, nākamais premjers būs tas, kurš vada šo komisiju – tas bija kā āmen hristiešu baznīcā.
Viņa vārds izrādījās – M.Kučinskis, bet vārdam nav nozīmes, svarīgs ir šis postenis un uzticība tam cilvēkam, kurš to vada. Ļoti loģiski, ka pēc Kučinska komisiju vadīt uzticēja pārbaudītam kadram, kura savu laiku tika ielūgta uz Davosu, jo tur ielūdz tikai savējos, reālās un atzītās pirmās personas katrā valstī. Paskatieties, kurš brauc uz Davosas instruktāžu, no kādas valsts, tā arī ir augstākā varas persona dotajā valstī.

Darba Kārtības (Agenda) 21 saturs

21 nozīmē projekts – darbības programma- projekts jaunajam 21.gadsimtam. Pētnieki to iesaukuši par „Zaļo masku” korporatīvam komunismam jeb oligarhu kolektīvismam, jeb kapitālistu komunismam, jeb globālam sociālismam, kā nu kurš zinātnieks to nodefinē. Visaptverošs uzbrukums cilvēcei ir šīs programmas-projekta galvenā būtība. Tas ir totalitārs Pasaules pārvaldības projekts, ar Pasaules valdības izveidošanu un jaunu pasauliešu jeb globāliešu pilsonību. Tas ir, pirmkārt, Pasaules inventarizācijas un, otrkārt, Pasaules kontroles projekts. Tam ir pakļauta visa daba, cilvēce, sabiedrība, izglītības sistēma jau sākot no bērnu dārza līdz pārkvalifikācijas kursiem, finanses, celtniecība, ražošana, zemes lietošanas veidi, utt. Tā ietver de-populāciju un de-industrializāciju, bezrobežu Pasauli. Aiz liekulīgiem, dekoratīviem vārdiem slēpjas Pasaules kundzības un totalitārisma projekts.
Tā ir pāreja no pārstāvju-sūtniecības varas uz neievēlēto, bet varas izvēlēto vai uzurpatoru varu. Piemēram, Eiropas Komisiju neviens nav vēlējis, komisārus neviens nav vēlējis, par caurkritušā premjera V.Dombrovska sūtīšanu uz EK neviens nav balsojis, nekāds referendums vai vēlēšanas nav bijušas. Tas, ka neievēlētais, bet ieceltais Valdības aparāts pārņem Saeimas funkcijas – tas viss ir paredzēts šajā projektā. Viss, kas Latvijā ir noticis, ar dažām prihvatizācijas niansēm, viss ir noticis atbilstoši šim projektam Agenda 21.

Projekts paredz katra un visas tautas suverenitātes zaudēšanu un līdz ar to brīvības zaudēšanu. Tas ir tieši tas, ko es iepriekš teicu par antikonstitucionālo situāciju Latvijā. Tas viss ir realizēts atbilstoši šim projektam.

Projekts paredz privātīpašuma tiesību zaudēšanu, kas Latvijā strauji sāka realizēties ar 1997.gadu. Projekts paredz augsta blīvuma un tautiski jauktu dzīvojamo kvartālu būvniecību, tas paredz iedzīvotāju sadzīšanu lielās pilsētās, lai tos varētu vieglāk kontrolēt. Tieši tāpēc Latvijā tiek organizēts rungaiņu uzbrukums esošajiem novadiem. Šī projekta realizācija ir uzdota valdībai ( un Gerhards to cītīgi pilda), šo projektu dzen cauri Latvijas valsts TV. Amerikāņu pētnieki tās jaunās pilsētas sauc par jaunajām koncentrācijas nometnēm.

Projekts paredz cīņu ar diviem cilvēces ienaidniekiem: klimata sasilšanu un citplanētiešu uzbrukumu. Ienaidnieki ir atrasti, tagad visi spēki un nauda tiek izlikta, lai ar tiem cīnītos. Kā profesionāls ģeogrāfs zinātnieks saku, ka nav lielāku melu Pasaulē par Klimata sasilšanu. Nekāda sasilšana nav šajā Pasaulē un citplanētiešu uzbrukums mums nedraud.

Visu to, ko ar mums un pret mums darīja visas valdības un visa sasaukuma Saeimas pēc 1992.gada, varam nosaukt kā: de-industrializācija, de-populācija, debilzācija.
Latvijā ministru kabinets 13.augustā 2002.gadā pieņēma Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģiju, bet Darba Kārtība (Agenda 21) jau tika pildīta visus iepriekšējos 10 gadus. (Latvian Sustainable Development Strategy has been prepared and approved by the Cabinet of Ministers on August 13, 2002.)

Darba Kārtība (Agenda) 2030

Tā ir ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcija 70/1. Pārveidosim mūsu Pasauli: ilgtspējīgās attīstības Darba Kārtība 2030 (mans tulkojums no Transforming our world: the 2030 Agenda for Sustainable Development. Dotais projekts pielika punktu pārejas laikam, kurš sākās no 1992.gada un ilga līdz 2015.gadam (ieskaitot). 2016.gada 1. janvārī mēs jau pamodāmies kā pasaulieši jeb globālieši, ne vairs eiropieši vai latvieši.

Ko paredz jaunā Darba Kārtība 2030?

Tā ir ceļakarte -rokasgrāmata uz globālo korporatismu (angliski – corporatism), fašismu un komunismu kopā ņemot –samiksējot, daži zinātnieki to sauc par globālo sociālismu, globālo feodālismu. Nosaukt jau to var dažādi, bet būtību tas nemaina. Tā ir jauna sabiedriskā iekārta ar centralizētu ekonomiku, centralizētu sabiedrisko un garīgo dzīvi, bez privātīpašuma, ar dzīvokli trušu būrī lielpilsētā, tukšiem laukiem un monsanto barību. Tas ir cilvēces globālās paverdzināšanas projekts – planētas paverdzināšanas projekts. Tas ir Globālās tirānijas projekts. Viena no galvenām metodēm sabiedrības apstrādāšanai –zombēšanai – ir koercijas (angliski-coercion) metode, kura paredz indivīda darbību pašam pret sevi, pēc tam kad uz viņa ir izdarīts psiholoģisks spiediens, fiziskas spēks vai izteikti draudi, arī šantāža – izvelkot ārā no biogrāfijas kādus notikumus, draudot tos publicēt un tādējādi piespiežot pat izdarīt noziegumus pret paša ģimeni, tautu. Līdzīgs efekts ir personību iznīcinošai – pašcenzūrai.

2015.gada 25.septembrī Latvijas prezidents ar vēja spārniem ieradās ANO mītnē un nobalsoja par šo jauno Darba Kārtību 2030, turklāt uzstājās ar runu, kurā zvērēja uzticību ANO un tās uzlikto uzdevumu izpildei: „ Šogad ANO Ģenerālā asambleja pārskatīs Pasaules informācijas sabiedrības samita rezultātus par pēdējo desmitgadi. Ir svarīgi, lai šis pārskata process, kurā Latvijai ir vadošā loma, būtu veiksmīgs un sekmētu ANO Ilgtspējīgas attīstības plāna līdz 2030.gadam noteikto vispārējo mērķu sasniegšanu.” Tā mēs 2016.gada 1.janvārī pamodāmies jau jaunā pakļautībā, jaunā pilsonībā.
Dotais projekts paredz mūsu tautai iznīcību – tā es to vienā teikumā varētu raksturot. Tā paredz Pasaules totālo kontroli, pašu cilvēku un viņu darbības čipizāciju, rasu sajaukšanos, Pasaules mēroga starpkontinentu cilvēku migrāciju un galvenais cīņu ar neesošo Klimata sasilšanu. Šo jauno cilvēku – pasaulieti jeb globālieti, vislabāk raksturo Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO ) Brūnais cilvēks, kurš tur nostādīts visu sajūsmas izrādīšanai. Tas simbolizē – rasu sajaukšanos, dzimuma sajaukšanos – nav tautas, nav rases, nav dzimuma. Katrs no jums ar šo jauno Pasaules Kārtību var iepazīties atverot ANO mājas lapu (A/RES/70/1 ).

Neatstāstīšu visu šo projektu, jo tas ir ļoti plašs un tā ir Darba kārtību nākošajiem 15 gadiem un tas balstās Darba Kārtība 21, faktiski precizē to un kā ANO Rezolūcija, tad kļūst par obligātu – izpildei. Par šo ANO Rezolūciju vajadzētu runāt katru dienu TV, Radio, žurnālistiem, propagandistiem, politiķiem un politikāņiem, bet – KLUSUMS, it kā mēs jau būtu integrēti.

Gribētu uzsvērt dažus spilgtus punktus no 17 mērķiem un 169 uzdevumiem, turklāt ir detaļas, kuras varam atrast jau citos papilddokumentos. Jāpiezīmē, ka viss Darba Kārtība gan 21, gan 2030 ir uzrakstīta labāko komunistu partiju programmu stilā –viss it kā cilvēka labad, viss tik glums un lipīgs.

„Pārskriešu” pār nozīmīgākiem punktiem:

19.punkts aizstāj Dieva dotās cilvēku dabiskās tiesības ar Universālām ANO cilvēktiesībām, kuras var iedot un atņemt, kā iepatīkas.

29.punkts PAREDZ migrāciju kā pozitīvu metodi valstu ilgtspējīgai attīstībai, tā dos iespēju valstīm attīstīties. Tā dos dzīvesprieku vietējiem iedzīvotājiem, migranti visiem ir jāuzņem un jāapčubina. Ja viņi gribēs atgriezties savā zemē, tad jādod iespējas viņiem to izdarīt. Mēs nevarējām saprast, no kurienes nāk šī migrācijas ideja – to paredz ANO jaunā Pasaules kārtība. Kur ņemt migrantus? Vieglāk par vieglu – vajag izraisīt karu kādā reģionā un karš saražos migrantus cik nepieciešams.

31. punkts paredz cīņu, ar jau pieminēto, neesošo “ Klimata sasilšanu”. Jau desmitiem konferences ir notikušas pēc 2015.gada 25.septembra, kurās patiesi zinātnieki ir pierādījuši, ka nekādas sasilšanas nav, bet “Sasilšana” apkarošanas institūcijām jau ir izdalīti miljardi. Tas ir –faktiski mūsu inventarizācijas un kontroles īstenošanai ir izdalīta šī nauda. Paredzēta t.s. Re-naturalizācija, ar kuras palīdzību vismaz puse no zemēm tiks pārvērsta par aizsargājām ainavām, viņi atradīs skudru ar asti un tūlīt visu mežu iekļaus aizsargājamā teritorijā. Atradis vienu zaļu vardi, vai vaboli ar trijām ūsām un jums vairs neļaus izmantot jūsu pašu zemi. Nesen TV izskanēja pārraide par Vecpiebalgu, ka dabas sargi grib ierobežot vietējiem14 iedzīvotājiem zemes lietošanas tiesības – jā, tieši no šīs ANO rezolūcijas izriet šis uzbrukums un tādu sāksies ne mazums.

33. punkts paredz, ka viņi kontrolēs okeānus, sausumu un bezmaz zemestrīces, bet zem dabas kontroles maskas viņi faktiski kontrolēs visu jūsu dzīvi.

34. punkts paredz urbanizāciju un lauku iztukšošanu, pat piepilsētas ar kotedžu apbūvi ir paredzēts likvidēt. Ideja tāda, ka limitētām pilsētām – noliks striktu robežu to telpiskai attīstībai, visiem būs jāpārceļas uz noteikto pilsētas daudzstāvu „trušu būdu”.

35.punkts jau paredz sabiedrības pārveidošanu atbilstoši virsvalstu likumiem, kaut ko līdzīgu darīja komunisti, fašisti un nacionālsociālisti.

36. punkts jau paredz Globālo pilsonību un sadalītu atbildību, tas jau nomet visas maskas, jo paredz arī, kā viņi sauc – interkultūras attīstību (nejaukt ar multikulturālismu –daudzu kultūru attīstību). Visam pamatā būšot Globālā solidaritāte (39.punkts).

41. punktā jau ir izteikts trešās Pasaules, kurā ietilpstam arī mēs, kolonizēšanas uzdevums, kurš paredz finansiālo ieguldīšanu, tehnoloģiju ieguldījumu izmantojot publisko sektoru, arī privātos kolonizatorus, kurus viņi nosauc par filantropiem.

Darba Kārtība paredz, ka līdz 2030.gadam dienas ienākumam uz cilvēku jābūt 1,25 dolāri, tā kā mēs jau tagad esam pārsnieguši šo normu un nāksies piebremzēt, lai citus pagaidītu. Es nepakavēšos pie tādiem sīkumiem kā lokālo ceļu likvidēšanu, privātīpašuma likvidēšanu, privāto auto likvidēšanu, tie jau visi izteikti bija Darba Kārtībā 21 un tie jau par šiem gadiem sākuši realizēties. Viņu darbības prakse ir vislabākais pierādījums.

45.punkts jau uzdod visām ANO ietilpstošām valstu valdībām un parlamentiem īstenot šo Darba Kārtību 2030.

Jauno cilvēku”- pasaulieti, vislabāk raksturo Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Brūnais cilvēks, kurš tur nostādīts visu sajūsmas izrādīšanai. Tas simbolizē rasu sajaukšanos, dzimuma sajaukšanos

Mani Priekšlikumi mūsu darbībai, lai šo Jauno Protokolu darbību apturētu

Ja es kaut ko kritizēju, tad tas nozīmē, ka man ir priekšlikums, kā to mainīt. Protams, mums ir jāpretojas šo ANO rezolūciju īstenošanai. Citās valstīs notiek konferences, mītiņi, izdotas jau grāmatas pret šo Pasaules pārvaldnieku ieceri, mums vienkārši jāiesaistās kopīgā politiskā cīņā par tautas varu, par savas Satversmes realizēšanu dzīvē.

Esmu izstrādājis Latviešu Tikumības Kodeksu, kurš ir mana dāvana latviešu tautai, esmu izstrādājis Tautvaldības mācību, kura paredz tautas varas īstenošanos, kuras pamatā ir vietējo kopienu vara, balstīta vienprātības principā, sauksim doktrīnā, esmu licis priekšā tautai jaunu kultūras paradigmu. Kopā ar līdzdomātājiem esam nodibinājuši jaunu Latvijas Tautas fronti, kura saucas Kustība „No Senatnes uz Nākotni”. Pašreiz esam tajā organizatoriskajā stadijā, kāda bija LTF 1988.gada vasaras sākumā, kad to dibināja trīs cilvēki – Viktors Avotiņš, Jānis Rukšāns un Valdis Šteins, bet ar to starpību, ka teorētiskais un darāmo darbu saraksts mums jau ir puslīdz gatavs. Protams, to var papildināt, labot, bet neesam tukšā vietā, un ļoti labi zinām, kādu mērķi gribam sasniegt un kādi uzdevumi jāpilda.

Mūsu kustība ir par pašnoteiktu, pašnodrošinātu, pašpārvaldītu Latvijas valsti, kur suverēns ir tauta un tā ir augstākās varas nesējs, kā to paredz Satversme. Protams, par valsti ar suverēnu norēķinu sistēmu, ar savu tautsaimniecību, vārda tiešajā nozīmē, nevis pavalsts ar kolonizatoru „gešeft biznesu” un „šekeļa garu”. Mēs esam par pretēju varas vertikāli šodienas svešzemnieku un lumpen-birokrātu varai. Tautvaldībā tauta diktē darāmos darbus saviem sūtņiem (deputātiem) parlamentā un izpildvarai. Tautvaldības apstākļos Kliķes vara –Partiju karteļa vara, nodokļu karš pret tautu un visas citas briesmu lietas nav iespējamas, kā zinātnē saka – pēc definīcijas nav iespējamas.

Tāda, lūk, ir mūsu programma, bet pats galvenais – Dievs ir ar mums.
Dr. Valdis Šteins – ceļvedis

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s