Neizpārdotās mucas. Jevgeņijs Ihlovs. 02.05.16.

(Lai nu kā, bet neizpārdotā tukšā tara jeb neiedarbināto stratēģiju krājumi ir varbūt vienīgais, ar ko apsteidzam kaimiņu baltiešus. Arī citādi raksts ir visai interesants.)

Kā jau visi liberālrevolucionāri (vārda labajā nozīmē), kas nodomājuši skriet vidēju distanci, Boriss Hodorkovskis ir palūdzis virkni lielisku juristu – konstitūciju speciālistu laikus sagatavot nākošās brīvās Krievijas demokrātiskas konstitūcijas projektu. Lai nu būtu – kā zinām, rezerves kabatu neplēš. Bet vispār – plēš šausmīgi … To jums pateiks katrs tirgonis… Neizpārdota tara ir katras bodītes darbinieka šausmas.

Paskaidrošu, kāpēc viss šis pasākums ir kā kooperatīvs “Veltīgais Darbs”. Atlasīti meistari – izslavēti juristi no mēreniem bet nepiekāpīgiem liberāļiem. Bet uz brīdi, kad būtu jāpāriet no vidējas demokrātijas distances uz sprintu (uz Satversmes sapulces vēlēšanām) tieši šī ideoloģiskā kategorija būs izsīkstošā mazākumā. Valdīs vai nu visu sugu populisti vai cietas pilsoniskas varas piekritēji… Piemēram, patreizējā Ukrainas konstitūcija ir tik līdzsvarota tāpēc, ka tās pamatus ielika mērens revolucionārs, tagad ne labprāt pieminētais Juščenko, bet pielabota tā tika jaunas revolūcijas pašā romantiskākajā posmā.

Tāpēc Hodorkovskim vispirms ir “jāizdomā” vairākums Satversmes sapulcei,

bet tikai pēc tam konstitucionāls projekts, ko piedāvāt šim vairākumam apstiprināšanai. Starp citu – viņa ievirze ir normāla biznesa stratēģija: saimnieks izvēlas sev tīkamu pamatideju. Tās attīstīšanai un pilnveidošanai atlasa lietpratējus, kuri vai nu ir vienisprātis ar pasūtītāja degsmi, vai neiebilst, būdami padotie. Gatavo variantu sāk virzīt. Un tad gaida vai nu slava un bagātība, vai izputinoša izgāšanās. Kas tur vainīgs – kļūme pasūtītāja nojautā, lietpratēju principialitātes trūkums, kuri slavinājuši kaila karaļa tērpa fasonu un piegriezumu, vai veicinātāju nevīžība – tas jau paliks lidojuma beigu iztirzājumam… Kad uz bankas likts pat ne Krievijas brīvības liktenis, bet pati valsts, likmes ir pārāk augstas.

Visās kārtīgās valstīs, kad ticis apstiprināts demokrātisks konstitucionālisms, iepriekš ir noritējusi ilgstoša sabiedriska saruna par tās pamatprincipiem, un tikai tad, pamatojoties uz atlasītajiem, kā uz skeleta tikusi uzaudzēta normatīvā miesa. Piemēram, Anglijā un Israēlā vienprātība tā ir neiestājās, un vienotu pamatlikumu šajās valstīs aizvieto pēc nozīmes konstitucionālu aktu kaskāde. Bet Francijā demagoģisko gollistu konstitucionālo skeletu palaikam nākas apgādāt ar jauniem Organiskajiem likumiem. Cita lieta – 18.gadsimtā “plašā diskusija” pirms galveno liberālo aktu pieņemšanas ir bijusi ilggadīga teoretizēšana masonu-aristokrātu vidē. Bet citas sabiedrības ne Britānijā, ne tās Ziemeļamerikas kolonijās, ne Francijā vienkārši nebija. Tāpēc ievērojami interesantāk no “Atvērtās Krievijas” puses būtu iedarbināt vairākas publiskas diskusijas par vairākiem domājamā konstitucionālā projekta pamatprincipiem.

Piemēram, par federālismu, par prezidentālu vai pārstāvju pārvaldes sistēmu. Vai par atdalītu Augstākās un Konstitucionālās tiesas pastāvēšanas mērķtiecīgumu (kā tas ir iedibinājies kontinentālajā tiesu sistēmā), jeb par to apvienošanu vienotā augstākajā tiesas palātā (kā pie anglosakšiem, kur ne runas nevar būt par konstitucionālu lēmumu sabotēšanu no vispārējās tiesu sistēmas puses), jeb par atsevišķas pēc būtības augstākās tiesībsargājošas tiesas veidošanu kā Israēlā. Citādi sanāks kā ar Jeļcina 1993.gada vasaras-rudens konstitucionālo projektu – labi izlīdzsvarots tiesību komplekss, kurš sākumā apmierināja visas politiskās elites un apturēja pilsoņu sadursmes, bet tagad izraisa gandrīz vispārēju noraidījumu.

Tagad savāktie augsti kvalificētie lietpratēji cītīgi sīkumos apraksta divas viņiem svarīgas nodaļas – varu līdzsvars, un tiesības un brīvības. Bet šajā ziņā īpaši domāt nevajag – pārtulko pasaulē vissīkāko-izstrādātāko un tiesībsargājošāko konstitūciju – no Dienvidāfrikas Republikas, kā greznumnieciņus piekarini etnokulturālo mazākumu garantijas no tagadējās spāņu konstitūcijas, un gatavs!

Nesalīdzināmi svarīgāk ir izstrādāt likumprojektu Satversmes sapulces vēlēšanām. Bet arī šajā ziņā tālu nav jāmeklē, jo ir teicams pamats – 1917.gada nolikums par Viskrievijas Satversmes sapulces vēlēšanām. Apvienojiet to ar daudzcietušā “Голос” (nekomerciāla organizāciju “Par vēlētāju tiesību aizsardzību” asociācija) izstrādēm par Vēlēšanu kodeksu – un izsludiniet Satversmes sapulces vēlēšanas kaut pēc mēneša.

Ja sabiedrība savus pamatprincipus maina saknē, tad izveidojas četri politiski-ideoloģiski poli – nosacīti – partijas “Ātri uz priekšu”, “Lēnām uz priekšu”, “Atvilksim elpu” un “Labāk atgriežamies, kur bijām”.

Lai saprastu, kur ir lamatas, jāatceras galvenais Jeļcina konstitūcijas izgāšanās iemesls. Tā tika izstrādāta vēl neatdzisušas revolūcijas valstī, kurā bija pārpārēm neatkarīgas pilsoniskas sabiedrības, brīvu plašsaziņas līdzekļu, un ļoti svarīga bija sabiedriskā reputācija. Tā tika rakstīta jaundzimušu demokrātisku institūciju “izlološanai”. Bet darboties tai nācās galvenokārt pēc to iznīkšanas, tāpēc šīs konstitūcijas uzkrītošais anglosakšu lakonisms tika steidzīgi pārvērsts par normatīvu caurumiem, kas pavēra ceļu aktiem, kas pilnībā izrūnīja Pamatlikuma garu…

Sprādzienbīstamākā joma, protams, ir federālisms. Padomju federālisms, ko Putins apsūdzēja Padomju Savienības sagrāvē, varēja pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr bija dekoratīvs, tas ir, folkloras rezervātu apvienība. Tā kā Krievijas Federācijā vienota politiskā nācija tā arī nav izveidojusies, un tā – bezmaz vai vispārējā sajūsmā – palika impērija, precīzāk “krievu Reihs” (nevajag apvainoties – šis vārds būtībā nozīmē gandrīz vienas nācijas impēriju), tad demokratizācija dabiski novedīs pie valsts konfederizācijas. Konstitucionālais vājprāts, kad pustukšie krievu apgabali, finansiāli-politiskā ziņā gandrīz beztiesīgi, lepni izrāda (it kā) vācu zemju administratīvās pilnvaras, tika sameistarots, lai līdzsvarotu kādreizējo Krievijas autonomiju pretenzijas. Gandrīz tāpat rīkojās Porošenko, paplašinot vietējās pašpārvaldes pilnvaras līdz līmenim, uz kādu pretendēja dumpīgie “federālisti”. Jāsaprot vēl arī tas, ka visa Putina-Kudrina budžeta reformas būtība ir nepieciešamība bagātajiem tirdzniecības-izejvielu reģioniem dalīties ienākumos ar nabadzīgajiem rūpnieciskajiem, izlīdzināt starpreģionu sociālo noslāņošanos.

Ļoti svarīga, “garda” un apspriešanās iecienīta tēma ir parlamentāra vai prezidentāla republika. Bet šajā jomā ir jāizprot jau socioloģiski, pat sociokulturoloģiski – kādai valsts politiskai nākotnei liec pamatus uz gadu desmitiem. Prezidentālā republikā, kā ASV, parlamenta augšpalātas (Senāta) loma ir daudz svarīgāka kā parlamentu loma tādos parlamentārisma etalonos kā Lielbritānija, Francija un Vācijas Federatīvā Republika. Bet tāds stāvoklis ir noturīgs tikai regulāras svārstveida varas pārejas apstākļos no vienas partijas uz otru. Tādas sistēmas raksturīga iezīme ir gandrīz neizbēgams jaunievēlēta prezidenta vairākuma atbalsta zaudējums Kongresā, viņa padarīšana par “klibu pīli”. Bet partiju (vai noturīgu mozaikas koalīciju) nomaiņas “svārsta stabilitāte” pie spēcīga prezidenta vai premjera ir iespējama tikai, kad sabiedrība ir nostiprinājusies savā pamata sociokulturālajā modelī, un vajadzīga ir vien tā periodiska pielabošana ar reformām.

Pavisam cita lieta ir, kad sabiedrība pārdzīvo pārveidi (transformāciju, perestroiku), saknē maina savus pamatlikumus. Parasti tas notiek mēģinot izbeigt tradicionālismu (feodālismu) vai pseidotradicionālismu (totalitārismu). Tad objektīvi izveidojas nevis divi, bet četri politiski-ideoloģiski poli – nosacīti – partijas “Ātri uz priekšu”, “Lēnām uz priekšu”, “Atvilksim elpu” un “Labāk atgriežamies, kur bijām”.

Ja pārveidojamas sabiedrības politiskajā sistēmā nav politiskas piespiešanas sistēmas (“ievirzīta demokrātija”), tad precīzi ievērojot savaldīšanas un pretsvara principus, iegūstam noturīgu izpildvaras dezorganizāciju, kā tas bija Francijas Trešajā Republikā un Itālijas Otrajā Republikā. Tādos apstākļos, glābjoties no sabrukuma, valsts marginalizē partiju parlamentārismu (jeb īstenībā koncentrē īsto varu profesionālu birokrātu korpusa rokās, vai nu veicinot ēnas, pārpartiju klanu-koruptīvu “valdību”, kura vazā ministrus un frakcijas). Tāpēc paredzot frakciju-partiju ietekmes pastiprināšanu politiskajā sistēmā, likumdevēji var izprovocēt apvērsumu vai masīvas pretparlamentāras kustības izveidošanos ar demagogu-autokrātu vadībā. Ja no galējībām tomēr izdosies izvairīties, tad izveidosies stāvoklis, kad mierīgā “partiju režīmā” demokrātijas oligarhiskā stadija vilksies gadu desmitiem, ļoti lēnām un ļoti smagnēji kļūstot par pilsoniskas sabiedrības demokrātiju. Šīs “oligarhiskās fāzes” iziešanu var paātrināt tikai trīs lietas:

1) ciets ārējs spiediens uz demokrātijas paplašināšanu un nostiprināšanu;

2) politikas kontrole, ko veic demokrātiskas ievirzes okupējusi valsts vai pagaidu augstākā koleģiāla demokrātiskas ievirzes revolucionāra vara;

3) spēcīga un pietiekami radikāla politiskās opozīcijas spēka esamība, kas objektīvi stāv humānistiskās un demokrātiskās pozīcijās.

Autors ir sabiedriskās kustības “Par cilvēktiesībām” ekspertu padomes sekretārs.

http://www.svoboda.org/content/article/27708285.html

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s