Demokrātijas iedomas. Dmitrijs Zaharovs. Demokrātija pret brīvo tirgu. Igors Lavrinovskis. 2010

(Izcilības vietā tagad novirzes, kurp ejam? “No hipijiem un rietumu liberālisma ir palikušas vien geju parādes.” Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/03/13/6-eiropeiskas-civilizacijas-melu-veidi-kyu-sang-rinpoche/ I.L.)

Demokrātijas iedomas. Dmitrijs Zaharovs

Esam jau rakstījuši, ka demokrātiska lēmumu pieņemšana ir pamazām kļuvusi principā neiespējama, un ka demokrātija sevī ietver noteiktus iekšējus principus, kas to noved līdz tās diktatūriskām formām, kas nodrošina lielāku noturīgumu lēmumpieņemšanā un risinājumu izvēlē.

Kā vēsturisks joks izskatās notikums Kurta Gēdeļa, visu laiku dižākā loģiķa, dzīvē, kurš matemātiski pierādīja, ka nav iespējams pilnībā formalizēt cilvēka domāšanu, un ka saturiskās formālās sistēmās ir izteikumi, kuri ir vienlaikus nepierādāmi un neapstrīdami. Vīnē dzimušais Gēdelis 1940.gadā, glābjoties no nacistiem, emigrēja uz ASV. 1948.gadā viņš iesniedza dokumentus Amerikas pilsonības iegūšanai, un viņa galvotāji bija senie draugi Alberts Einšteins un Oskars Morgenšterns. Tā kā viņam priekšā bija tāds kā mutisks pilsonības eksāmens, Gēdelis, būdams nopietns un pedantisks cilvēks, izpētīja ASV Konstitūciju un pamanīja tajā iespējamību viegli un absolūti likumīgi pārvērst šīs valsts demokrātiju diktatūrā.

To uzzinājis, Einšteins uzstājīgi ieteica draugam nedalīties šajā idejā ar tiesnesi, kurš veiks pārrunas, tomēr matemātiķis nenocietās. Laimīgā kārtā vai nu tiesnesis viņa vārdus neņēma par pilnu, vai galvotājiem izdevās situāciju mīkstināt, bet Gēdelis Amerikas pasi dabūja. Sliktāk ir, ka toreiz neviens neapgrūtināja sevi uzzināt, kāda bija zinātnieka pamanītā kļūda.

Ja jau ASV Konstitūcija, ko daudzi uzskata par politiskās domas paraugu un dižāko produktu, satur dabisku iespēju pārejai no demokrātijas uz diktatūru, tad varbūt pati demokrātija sevī nes diktatūru? Ne velti mēdz runāt, piemēram, par “vairākuma diktatūru”. To apstiprina arī vēsturiski piemēri: Hitlers pie varas nāca pavisam demokrātiskā ceļā, viņa partijai uzvarot Reihstāga vēlēšanās.

Izvērsīsim problēmu: varbūt demokrātija kā tāda nemaz nav tas, kas šķiet? Vai mēs nedzīvojam iedomās par to? Vai negaidām no tās to, ko tā sniegt nespēj? Mēģināsim tikt skaidrībā.

Nereti demokrātiju iztēlojamies kā kādu haosam pretēju spēku. Īpašu popularitāti šī ideja ieguva Krievijā 1990-ajos gados, tirgus pārmaiņu laikos. Šķita, ka pietiks ‘piespricēt’ demokrātiju, un tirgus ekonomikas haoss iegūs kaut kādu līdzsvarotu stāvokli. Bet, ja labi ieskatās, demokrātija ir “tiesiskots” haoss, lai gan pieķemmēts, iesmaržināts, sacildināts, tomēr haoss.

Atcerēsimies, ka demokrātija būtībā ir grupas lēmumu pieņemšanas veids un paņēmiens, nodrošinot indivīdu vienlīdzību un ņemot vērā to individuālās prioritātes. Ekonomikā demokrātijas analogs ir brīvais tirgus, un tas ir devis iespēju abos gadījumos lietot vienus un tos pašus ekonomiski matemātiskos modeļus. Bet kas gan ir brīvais tirgus, ja ne haotisks pārdevēju un pircēju pūlis, kuriem ir neatkarīgas tirgus uzvedības stratēģijas. Protams, uz kaut kādu pašorganizāciju šis haoss tiecas, piemēram, pārdevējiem uzliekot daudzmaz vienādas cenas vienādām precēm, kā tas notiek dārzeņu tirgū, bet tāda pašorganizācija ir ļoti trausla un īslaicīga, un to zin katrs, kurš prot tirgot vai kaulēties.

Pie tam ir acīmredzams, ka visiem brīvā tirgus dalībniekiem – gan pārdevējiem, gan pircējiem – ir savas personīgas, egoistiskas intereses, un viņi rīkojas atbilstoši tām. Tieši tāpat uz personiskām interesēm dibinās sabiedrības demokrātiskā iekārta, un tādi jēdzieni kā ‘sabiedriskais labums’, ‘kopējas intereses’, kopumā ņemot, demokrātijai ir sveši un noder pirmsvēlēšanu aģitācijai un “preces reklāmai”, kas šajā gadījumā ir politiskās programmas, solījumi utml. Jo tāpat kā tirgū attiecības ir starp “pārdevējiem” – politiķiem, kuri izliek tirgū sevi un savas programmas, un “pircējiem” – vēlētājiem, kuri politiķiem atdod savas balsis kā maksu (avansu) par šīm programmām un par politiķu “darbu” vēlētāju labā. Daļa zinātnieku uzskata, ka vēlētāji, vēlēšanās atdodot balsis, “pārdod” tās, pretī iegūstot valstī pastāvošas sociālas un citādas programmas, jo viņi tās izmanto, tomēr Arābu Emirātu un citu naftas valstu piemērs lieliski rāda, ka visplašākās sociālās programmas var sadzīvot ar pilnīgu demokrātijas neesamību.

Tāpēc, atbilstoši principam “tirgu virza reklāma”, par demokrātijas virzītājspēku kļūst politiskā reklāma, nereti demokrātiju aizvietojot. Kā tas notiek, lieliski parādīts Holivūdas filmā “Suņa astes mājiens” (Wag the dog) ar Robertu de Niro un Dastinu Hofmanu, kurā PR akcija prezidenta pasargāšanai no apsūdzības seksuālā uzmācībā izvēršas pseidokarā neesošā valstī demokrātisko brīvību aizstāvībai. Un tāpat kā preces reklāmai nereti nav nekāda sakara ar tās īpašībām un labumu, tā arī politiskajai reklāmai nav jāsniedz patiesa un pilnīga informācija par savu “preci”; tās uzdevums ir “pārdot”, tas ir, iegūt un nostiprināt politisko varu, strādājot noteikta politiķa vai partijas interesēs – būtībā personīgās vai šauri korporatīvās (partijas) interesēs.

Analoģijas starp brīvo tirgu un varas demokrātisko iekārtu sniedz bagātu vielu pārdomām. Tirgum ir raksturīgas cikliskas krīzes, kas saistās, piemēram, ar pārprodukciju. Bet arī atbilstošajai varai ir raksturīgas cikliskas krīzes, kas saistās ar viena veida ideju “pārprodukciju” un vienu ideju nomaiņas nepieciešamību ar citām, kuras ir kādā ziņā pretējas iepriekšējām. Tas ir ļoti labi redzams Amerikas piemērā, kur republikāņu un demokrātu partijas, cikliski nomainot viena otru, nodrošina kaut kādu noturīgumu, nemitīgi mainot valsts kursu.

Tagad pāriesim no haosa pie citām iedomām un palūkosim, vai nav noplukuši Lielās franču revolūcijas karogu saukļi “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība”, kas vedina domāt par īstām demokrātiskām vērtībām.

Brīvība izvēlēties un tikt izvēlētam, nešaubīgi, vispārējo brīvības jēdzienu papildina ar jaunu dimensiju. Bet tad kāpēc, piemēram, daudzi nopietni politikas pētnieki un zinātnieki uzskata ASV – demokrātijas “paraugvalsti” – par totalitāru valsti? Kāpēc vairumam demokrātisko valstu ir raksturīga valsts kā “Lielā Brāļa” uztvere, kurš kontrolē pilsoņu dzīvi un nekautrējoties tajā iejaucas? Vai tiešām pilsonisko brīvību pieaugums, pilsoņu autonomitātes un neatkarīguma pieaugums noved pie viņu “nebrīvības” attiecībā pret valsti? Domāju, ka jā.

Brīvība nekad nav absolūta. Indivīda brīvības absolutizācija noliedz pašu valsts varas ideju un pasludina anarhiju, kurai nekāda valsts nepiekritīs. Tāpēc jebkura valsts, pat visdemokrātiskākā, vienmēr ierobežo savu pilsoņu brīvību, un ja to nedara skaidri un atklāti, tad slēpti, savus paņēmienus neafišējot. Visā pasaulē pieaug specdienestu ietekme, kuri kļūst savā ziņā par pilsoņu brīvības pretsvaru un nereti lieto paņēmienus, kurus par likumīgiem uzskatīt nav iespējams, bet … “mērķis attaisno līdzekļus”. Bet vai kāds var sevi uzskatīt par brīvu, zinot, ka šī izkladzinātā “brīvība” tiek totāli kontrolēta, tā ir “zem vāka”? Nav nejaušība, ka pat visdemokrātiskākajās valstīs brīvība aizvien vairāk noslīd uz pilsoņu privātās dzīves pusi, tālāk no “sabiedrības balstiem”, un tur piedzemdē pavisam neizskaidrojamus un nestabilus kolektīvas izklaides veidus, provocē cilvēkos psīhiskas novirzes un īstenības izjūtas zudumu. Zaudējot jēgu un mērķi, brīvība no visa un visiem pārvēršas par personas garīgu, psīhisku un iznākumā fizisku vientulību, noved pie dzīves jēgas pazaudēšanas.

Galu galā demokrātiskajām brīvībām kopumā nav nekāda sakara ar īstu cilvēka brīvību, kas ir gara jomas jēdziens, kādu kopš vissenākiem laikiem centušies iedzīvināt visi cilvēces skolotāji.

Bet varbūt demokrātija nodrošina vienlīdzību?

Pirmajā mirklī šķiet, ka tā ir. Princips “viens cilvēks – viena balss” izskatās kā taisnīguma kalngals. Bet tad kāpēc demokrātiskās valstīs ir daudz tādu vēlēšanu sistēmu, kurās šis princips nav ievērots? Izrādās, ka lēmumpieņemšana uz šāda principa pamata ir vai nu pārmērā sarežģīta (iztēlojieties, kā būtu, ja mēs visus likumus pieņemtu visas tautas nobalsošanā, pēc vispārējas apspriešanas), vai noved strupceļos un pie kļūdainiem lēmumiem, kas nesaskan ar sabiedrisko labumu.

Demokrātisko ideju būtību ģeniāli pasludināja par cilvēku pārtaisītais suns Šarikovs: “Ņemam visu un izdalām” … Protams, nav runa par vardarbīgām atņemšanām un atdošanām citiem, kādas bija vairāk kā aktuālas laikā, kad M.A.Bulgakovs rakstīja šo ‘Suņa sirdi’, bet par tādas izdalīšanas mērķi – izdāļātā notērēšanu.

Demokrātija par savu mērķi liek kaut kādas vienlīdzības sasniegšanu sabiedriskā produkta un sabiedrisko labumu patērēšanā. Un tas ir loģiski, “vienādīgumu” vēlas vairākums – būt ne sliktākam kā citi, bet vēl labāk – “kā visi”. Ideāls šajā ziņā ir kāds standarts, sabiedrības pieņemts komplekts, piemēram, “māja, ģimene, auto” vai “dzīvoklis, vasarnīca, auto”. Arī vispārēja bezmaksas izglītība un medicīna ir daļa no šīs sociālā patēriņa paciņas.

Tāda izlīdzināta patēriņa dēļ nav grēks paņemt “pārpalikumu” no tiem, kuriem ir vairāk kā citiem, lai to pārdalītu citiem, dotējot sabiedrības nabadzīgāko daļu, un tas nav slikti. Tiesa gan, šādu “pārpalikumu” īpašnieki, būdami nodrošinātākā un tāpēc ietekmīgākā sabiedrības daļa, ir pietiekami spējīgi šādai “atņemšanai” pretoties un laižot darbā demokrātiskas procedūras sekmīgi savas intereses aizstāvēt. Kā to lieliski parādīja Krievijas naftas kompāniju piemērs, paritāte ilgst vien līdz pirmajam valsts iejaukšanās gadījumam, pret kuru lobijs ir bezspēcīgs.

Iznākumā dabiska sadales nevienmērīguma dēļ vienlīdzīga patēriņa ideja rada lielu nevienlīdzību atkarībā no sociālās nišas. Turklāt tiesību vienlīdzība nepavisam nenozīmē to īstenošanas vienlīdzību. Bezmaksas izglītība Maskavā un nomaļā Sibīrijas sādžiņā ir, kā saka, “divas dažādas lietas”. Tas pats ir ar bezmaksas medicīnu un pensijām. Patērēšanas atšķirības var atspoguļoties arī sabiedriskajā stāvoklī, kad atkarībā no tā, kur cilvēks dzīvo, ar kādu auto brauc, kādus uzvalkus valkā, ir atkarīgs viņa stāvoklis sabiedrībā.

Piedevām – vai tad dzīvojam tikai patēriņam? Vai tad cilvēka dzīve ir vien patērēšana, un “vienlīdzība” šajā ziņā ir īsta vienlīdzība? Cilvēka daba atveras tajā, ko viņš rada, un šajā ziņā vienādi mēs nevaram būt, jo katram talanti un spējas ir savas, katrs cilvēks ir neatkārtojams. Un ja vienlīdzībai kaut kādā ziņā ir jābūt, tad – lai katram būtu iespējams atrast savu vietu dzīvē, izvērst savas iespējas un … kalpot citiem, sabiedrībai.

“Zaglis ir tas, kurš dāvanas ņem, bet nedod” – Bhagavadgītā teic dievs Krišna, skaidrojot, uz kā turas pasaule.

Ja nu runājam par vienlīdzību, tad pašīstenojumā, iespējā nodzīvot dzīvi atbilstoši savam liktenim, bet tāda vienlīdzība jau ir “nedemokrātiska”, jo pārkāpj aritmētiskā vidējā, vidējā statistiskā rāmi. Vairākums vienmēr nosliecas vidējot, viduvējot, tas noraida izcilības, nepieņem neko ārpus vairākuma vidēji statistiskā ietvara.

Demokrātija ir absolutizēta viduvējība. Tās ideāls ir kaut kāds vispārējas viduvējības un iznākumā vispārējas atsvešinātības rāmis. Tās pamatprincipi ir “esi kā visi”, “neizbāz galvu”, kā arī “katrs par sevi”. Kad katrs vadās tikai no egoistiskām interesēm, nav iespējama ne īsta vienotība, ne brālība, ne īsta sadarbība, ne kopējs mērķis. Ir vien iedomas par brīvību, kas tiecas izvērsties, un … vientulība, kuras pakāpe tieši atbilst tai pašai “brīvībai”, kad “cilvēku nesasauksi, kliedz cik gribi”.

Labi vai slikti – katram jālemj pašam. Bet iedomās nedzīvosim, dāmas un kungi. Ozolos nebriest āboli, demokrātija ir tikai tāda kā ir, ne vairāk ne mazāk. Bet kur ir teikts, ka ar demokrātiju cilvēces attīstība beidzas, un ka mūsu pēcnācēji neatradīs labākus paņēmienus savas kopīgās dzīves kārtošanai? Varbūt ir jāatbild galvenais jautājums: “Kālabad ir vērts dzīvot?”…
“Новый Акрополь”www.newacropolis.ru, http://www.manwb.ru/articles/philosophy/filosofy_and_life/IlluzDemo_DmZah/

Demokrātija pret brīvo tirgu. Igors Lavrinovskis. 2010

… Grāmatā “Demokrātija un tirgus”, kas iznāca pagājušajā gadā, rakstījām par briestošu revolūciju šādi:

“Tirgus doktrīna tāpat kā jebkura cita ideju doktrīna, cenšas īstenību iestūķēt vienkāršā kvadrātiskā shēmā, kas ir pieejama neizglītotu masu uztverei (pasaules uzskats kurlmēmajiem). Cilvēku vairumam netīk sasprindzināt saprātu, un tāpēc kvadrātshēmas bieži gūst panākumus. Tirgus kā kārtējā plašam patēriņam domāta doktrīna nesamērīgi uzpūš privātiniciatīvas un neorganizētu sistēmu pielāgošanās spējas progresīvo lomu (pūlis brīvi ieņem stadiona formu, kurā tas ieplūst), un neinteresējas par esošiem “sīkumiem”: valsti, laiku, cilvēku. Sabiedriskās pasaules uzbūves centrā tiek nolikta apmaiņa, no tā izspiežot morāli, valsti un ražošanu. Tiek sludināts, ka brīvais tirgus pats par sevi optimāli sakārto ekonomiku, bet pati ekonomika ieņem autarķisku cilvēku sabiedrības pastāvēšanas jēgas nozīmi. IKP pieauguma procenti aizēno visus pārējos cilvēka saprāta sasniegumus, kas, kā tiek sludināts, izriet tikai no šā mūžam uzblīstošā IKP. Marksam sabiedriskais vadošais spēks bija proletariāts, Miltonam Frīdmanam par vadošo spēku kļūst bodnieks, tas ir, šeptmanis, dīleris, brokeris. Jauni laiki, jaunas dziesmiņas…”

Bet ja atliekam malā masveidīgumā plastmasīgās doktrīnas, izrādās, ka īstajā dzīvē sākot ar saspiestā grāmatveža tekstā aizpildītām ķīlraksta plāksnītēm un beidzot ar Angelas Merkeles laikos noteikto vācu darbaļaužu pensijas vecumu ietekmīgākā darbojošās persona gan sabiedrībā, gan ekonomikā ir nevis klaigājošais brokeru bars, bet prozaiski garlaicīgā valsts. Valdību un valdnieku lēmumi tirgu ietekmē daudz spēcīgāk kā pieprasījums un cenas, un tie neievietojas ideoloģiska ērtuma labad kastrētas tirgus teorijas rāmjos. Ir smieklīgi noraudzīties kā šie pavisam “brīvie” tirgi tūpstās vai ceļas pēc kāda kārtējā Amerikas Darba Ministrijas ziņojuma publicēšanas vai pēc Amerikas (bet dažkārt pat Krievijas) prezidenta uzstāšanās televīzijā. Komandu ekonomika: ļimsti – atspiedies.

Ortodoksālā rietumu socioloģija demokrātijas un tirgus attiecību problēmu noklusē. Pēc noklusējuma tiek pieņemts, ka demokrātija ir brīvā tirgus politiskā forma. Un ka tirgus ir demokrātijai piemītošs ekonomiskās darbības organizācijas veids. Īstenībā starp demokrātiju un tirgu pastāv daudz sarežģītākas attiecības. Dažkārt demokrātija pakļauj tirgu un noslogo to ar dažādiem sociāliem apgrūtinājumiem. Un tirgus, tā kļūstot nebrīvāks, neražīgāks nekļūst – pretēji, derīgā produkta iznākums pieaug. Tā notika pēc Rūzvelta “Jaunā kursa” pieņemšanas, tāpat notika Rietumeiropā pēc 2. Pasaules kara, tas pats bija novērojams Putina pirmās prezidentūras laikā, un tas pats sāk notikt tagad ASV un Eiropā. Baraks Obama, Angela Merkele, Nikolā Sarkozī komandē rietumu komandekonomiku tā kā Leo Brežņevam un Maiklam Gorbačovam ne sapņos nerādījās.
Dažkārt ir pretēji, demokrātija tiek upurēta tirgus labā, kā ir noticis Singapūrā, Dienvidkorejā, Čīlē, Indonēzijā, 1990.gadu otrās puses Krievijā. Pie tam nereti izraisās nestabils sociāls izkārtojums, jo sociālā spriedze un to pavadoša sociāla nevienlīdzība mazina sabiedrības noturīgumu. Tirgus bez demokrātijas aprij pats sevi, ja tam netraucē kāda komunistiska tipa partija kā Ķīnā vai harizmātisks diktators kā Li Kuan Ju Singapurā.

Pasaules krīze ir piemērots spēku izvietojums sarunas tēmas maiņai. Kad tirgi aug, visvisādi mākleri, brokeri, dīleri, imidžmeikeri un ziņu taisītāji blīvos baros spiežas pie savām silēm kā laši uz nārstu, un ar jaunām idejām izlauzties caur to glumo biezeni, pie kam ar atšķirīgu “zvīņojumu”, nav iespējams. Krīzes laikā pūļa vienvirzīgums zūd, varnešu, uzņēmēju un intelektuāļu vidē rodas apjukums un atbilstoši parādās izredzes nomainīt ceļa rādītājus un perēkļus. Bet dažkārt šis apjukums iegūst ļaundabīgu veidu un pāriet masveidīgā trakumā – no sekošanas Ziemeļkorejas čučhe idejām līdz demokrātijas un brīvā tirgus ideju ieviešanai visās jomās. Uzskatīt, ka ar fašisma un komunisma izslimošanu civilizācija ir uz visiem laikiem imūna pret sabiedrisku vājprātu, ir bīstama maldīšanās.

Pēc Austrumu bloka un tā bezizmēra siles – PSRS sabrukuma Rietumos no panākumiem sareiba galva. Nav svarīgi, ka PSRS sabruka no pašsvara, nevis tiešas sakāves iznākumā. Tas nav traucējis rietumu elitēs veidoties nenogremdējamības pārliecības un sava pārākuma neapšaubāmības kompleksam. Visredzamāk šis komplekss ir izpaudies pusreliģiskā liberālas tirgus teorijas pielūgsmē. Ir radusies pat mokoša seansa beigu sajūta: nekā interesanta vairs nebūs, pār cilvēci ar visu svaru klājas galīgā vienīgās pareizās vispārcilvēciskās mācības galīgā triumfa svars. Vēstures beigas ir iestājušās. Pasaule atdūrusies pret barjeru. Uz kontrolposteņa ar aerosolu uzpūsts: ASV. Valda pēdējo dienu impērija.

Tomēr vēstures gala sajūta cilvēces vēsturē ir radusies ne reizi vien. Dinastiju Ēģipte, Ķīnas padebešu impērijas, “mūžīgā” Roma, viktoriāniskā Anglija, hitleriskais Reihs, Brežņeva stagnācija radīja laikmetu rotaļām nepakļautu monolītu cietokšņu iespaidu. Tomēr laiks palaida savus kārtējos ciniskos jociņus, un vēsture turpinājās, bet no monolītajiem cietokšņiem palika vien vērtīgas arheoloģiskas lauskas.
No patreizējās krīzes pasaule izies citāda vai mazākais ne gluži tāda, kāda tajā iegāja. Paraugoties atpakaļ, ieraudzīsim, ka iepriekšējās pasaules krīzes ir vēstures gaitu mainījušas līdz nepazīšanai. Pēc 1929.gada krīzes radās mūsdienu militāri-rūpnieciskais komplekss, vadošās valstis sāka plānot savas ekonomikas un nodarboties ar sociālo politiku. 1970–1980.gadu pasaules enerģētikas krīze apbedīja PSRS un radīja to, ko tagad sauc par inovāciju ekonomiku. “Hi-tech” kā attīstības dzinējs ir iepriekšējās krīzes izgudrojums, ar kuru Krievijā mēģina ārstēt tagadējo krīzi.

Kas radīsies tagadējās krīzes iznākumā? Vieglāk pateikt, kas pazudīs. Tagad gandrīz nav šaubu, ka tiks nojaukts viens no “brīvā tirgus” pīlāriem – privātkapitāla brīva kustība. Baraka Obamas finanšu reforma atstāj pagātnē banku daudzmiljardu azartspēles ar noguldītāju kapitālu, investējot ‘hedge fund‘os un finanšu derivatīvos. Bet tas nozīmē, ka krasi tiks ierobežota privātu finanšu organizāciju veikta dolāra emisija un no jauna pieaugs valsts investīciju programmu un valsts sponsorētu un kūrētu programmu nozīme. Vēl vairāk pieaugs politikas loma ekonomikā. Džordža Sorosa laiks ir beidzies…

Pasaule ir mainījusies. Padomju-amerikāņu bipolaritāte, kas apogeju sasniedza Hruščova laika beigās, Brežņeva sākumā it kā ieslēdza liberālisma plūdus visā pasaulē. Vienotas pasaules dominantes neesamība tajā laikposmā ļāva parādīties daudziem “trešajiem spēkiem” sākot no neapmierinātā ģenerāļa de Golla un beidzot ar no visiem blokiem brīvo Josifa Broz Tito, no hipijiem līdz padomju intelektuāļu sešdesmito gadu grupiņām. Vairums šo avotu jau ir izsīkuši. Amerikas draugu vidū vairs neviens neburkšķ. Dienvidslāvi par savu iecirtīgo patvaļīgumu dabūja pa galvu ar humanitārām raķetēm un sadalījās sastāvdaļās. No hipijiem un rietumu liberālisma ir palikušas vien geju parādes. Padomju sešdesmito un septiņdesmito gadu inteliģences subkultūra, pārdzīvojusi “deviņdesmito gadu šausmas”, piesmērējās jaunajai sistēmai gan iekšēji, gan no ārpuses. Katrs kaut ko pārdod – kurš pagātni, kurš tagadni – un neviens netraucas riskēt ar savu patreizējo relatīvo vai absolūto labklājību arvien nesaprotamākas labākas (vai sliktākas?) nākotnes labā. Revolucionārā situācija ir pāraugusi kontrrevolucionārā un pēc tam parastā pakļaušanās režīmā. Tā ir bijis vienmēr. Līdz jaunai revolūcijai.

Vai tā būs, Jaunā Revolūcija? Tāpat kā pie cietuma vai nabaga tarbas, kas ir tā patentēts iznākums, pie revolūcijas zvērēt nevajag. Revolūcijas cilvēces vēsturē ir tikpat parastas kā kari, valsts apvērsumi un valsts nodevības, kā izgudrojumi un epidēmijas. Naivā Voltēra ideja par materiālo progresu kā sociālu panaceju pagaidām ir novedusi līdz diviem karstiem un viena “auksta” pasaules kara. Pašlaik gruzd reģionāli konflikti ar un bez vienīgās palikušās superlielvalsts līdzdalību, un smagi briest sociālo grupu naids, kas dažkārt izlaužas teroristiskos aktos. Materiālais progress nav atcēlis ne starptautisko greizsirdību, ne spriedzi starp sociālajiem slāņiem. Treknajos gados šie “rifi” pazuda zem taukiem, bet nepazūd. Tukšajos krīzes gados ir iespējama to jauna ielaušanās šajā pasaulē ar visām izrietošajām sekām. Slēpt galvu smiltīs, redzot tuvojošos vētru, nav labākā politika. Smiltiņas var noraut arī galvu.

Demokrātija pāri tirgum. Tirgus ir monetarizētas privātas intereses. Bet demokrātija ir privātu un kopēju interešu saskaņošanas paņēmiens. Lai demokrātija gūtu panākumus, ir jāapjēdz, kādas ir kopējās intereses. Izvēršoties pasaules krīzei, atbilde uz šo jautājumu vienkāršojas. Kaut vai visiem nenoslīkt… Pirmais zvans jau noskanēja 2008.gadā. Gudri cilvēki šā zvana nozīmi sapratīs, negudrāki un pārliecinātāki savā nenogremdējamībā gaidīs nākošo zvanu. Bet dzīve nav teātris, otrais zvans var būt pēdējais.

http://лавровский.рф/2011/10/17/demokratiya-protiv-svobodnogo-rynka/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s