Kā diskreditēt citu valsti? Vladimirs Kondratjevs, FSB majors.

(Ticēt vai neticēt? Spriediet paši.)

Bijušā FSB darbinieka atzīšanās: Jā, es uzspridzināju (8 stāvu) dzīvojamo namu Gurjanova ielā Maskavā (08.09.1999).

“…Uzspridzināju krievu namu, nogalināju krievu cilvēkus, un krievu sievietes, raudot pār krievu līķiem, manā dzimtajā valodā nolādēja to, kurš to izdarījis. Un es, stāvēdams blakām viņām, fiziski sajutu, kā lāsts apņem mani, ietiecas galva, krūtīs, aizpilda visu ķermeni, iesūcas katrā manā šūnā. Un es sapratu, ka ESMU NOLĀDĒTS!

Neesmu čečens, neesmu arābs, neesmu dagestānietis, esmu īsts krievs – Vladimirs Kondratjevs, FSB majors, stingri noslepenotas nodaļas K-20 darbinieks.

Mūsu nodaļa tika izveidota uzreiz pēc Hasavjurtas (Хасавюрт) vienošanās (Александр Лебедь, Сергей Харламов, Аслан Масхадов, Саид-Хасан Абумуслимов;  31.08.1996) parakstīšanas. Mums tika uzdots organizēt un paveikt Čečenijas Republikas diskreditācijas operācijas ar mērķi nepieļaut tās atzīšanu pasaulē.

Šim nolūkam mums piešķīra ļoti plašas pilnvaras un visneierobežotākās finansiālās un tehniskās iespējas. Viena no pirmajām mūsu izstrādātajām un veiksmīgi izpildītajām operācijām saucās ‘Kovpak’ (Ковпак).

Tās būtība bija šāda – braukājām pa visām Krievijas (apcietināto) kolonijām un vervējām kriminālnoziedzniekus (priekšroka tika dota Kaukāza tautu personām), komplektējām viņus grupās, devām ieročus un naudu, pēc tam aizvedām uz Čečenijas teritoriju, izlaidām ar vienu vienīgu skaidri noteiktu uzdevumu – cilvēku, tostarp ārzemnieku, nolaupīšana.

Jāteic, mūsu audzēkņi ar uzdevumu tika galā ļoti veiksmīgi.

Mashadovs un viņa cilvēki braukāja pa visu pasauli, veltīgi pūloties iegūt ārzemju atbalstu, bet pa to laiku viņu republikas teritorijā pazuda ārzemnieki.

Visiedarbīgākais punkts šajā operācijā bija britu un jaunzēlandiešu inženieru nolaupīšana un nogalināšana, kas notika pēc mūsu pavēles. Iepriekšējā gada jūnijā mūsu nodaļai tika uzdots jauns uzdevums – izraisīt mūsu valstī vispārēju naidu pret Čečeniju un čečeniem. Ideju izstrādāšanai nodaļā efektīvi izmantoja ‘brainstorm’ metodi.

Un kārtējā “prāta vētrā” radās vairākas idejas, tostarp – izplatīt visā valstī lapiņas ar draudiem no čečenu puses, nogalināt visu mīluli Allu Pugačovu, spridzināt daudzdzīvokļu namus, pēc tam visu vainu uzveļot čečeniem. Visi šie priekšlikumi tika noziņoti FSB vadībai, kas izvēlējās pēdējo ideju kā visiedarbīgāko un deva mums piekrišanu (добро) izpildīt. Bijām plānojuši spridzināšanas Maskavā, Volgodonskā, Rjazaņā, Samarā, kā arī Dagestānā un Ingušetijā. Tika izvēlēti konkrēti nami, sagatavoti un aprēķināti spridzekļi. Operācijai tika dots koda nosaukums ‘Hirosima’.

Tās tieša izpilde tika uzdota man, jo biju vienīgais spridzināšanas speciālists nodaļā, pie tam ar visai lielu pieredzi. Lai gan sirdī dzīvojamo namu spridzināšanas idejai nepiekritu, bet atteikties pildīt pavēli nevarēju, jo katrs mūsu nodaļas darbinieks kopš pirmajām tās izveidošanas dienām bija nostādīts tādos nosacījumos, ka obligāti jāpilda jebkāda pavēle. Citādi viņu vienkārši padarītu par Mūžīgo Klusumu (Вечное Молчание). Un es pavēli izpildīju! Nākošajā dienā pēc sprādziena es aizbraucu uz operācijas izpildes vietu, lai novērtētu un analizētu rezultātus.

Tur redzētais mani satrieca.

Jau minēju, ka man jau agrāk bija nācies spridzināt, bet tur nebija dzīvojamie objekti, pie tam tas bija ārpus Krievijas robežām. Bet šeit es biju uzspridzinājis dzīvojamo namu, nogalinājis krievu cilvēkus.

Atgriezies nodaļā, atskaites par veikto operāciju vietā es uzrakstīja ziņojumu ar lūgumu pārcelt mani uz citu nodaļu, skaidrojot to ar morālu un fizisku nogurumu. Redzot manu stāvokli, mani uz laiku atstādināja no dalības visās operācijās, un nākošā sprādziena veikšanu, kas bija plānots pirmdienā, uzdeva manam pāriniekam.

Bet mani, lai es nevarētu traucēt, nolēma vienkārši iznīcināt.

Sestdienā, gribēdams pabūt viens, padomāt, ko darīt tālāk, un atgūties, es izbraucu uz savu vasarnīcu. Ceļā jutu, ka manai mašīnai, kuru rūpīgi uzturēju kārtībā, un kas mani nekad nebija pievīlusi, pēkšņi nedarbojas bremzes. Sapratu, ka nolemts mani novākt ar klasisku paņēmienu, kāds pieņemts mūsu organizācijā. Un es taisni tā kā mums mācīts rīkoties šādās situācijās, stūrēju mašīnu ūdenī, labi, ka upīte bija pa ceļam, un pats veiksmīgi tiku krastā. Pēc tam nostopēju mašīnu, aizbraucu līdz Maskavai un tajā pašā dienā pa operatīvajiem kanāliem tiku aiz Krievijas robežām.

Tagad dzīvoju tūkstošiem kilometru attālumā no dzimtenes. Ar dokumentiem man viss kārtībā – esmu oficiāli šīs valstiņas pilsonis. Man ir nekrievu vārds un uzvārds, un šeit nevienam nav ne jausmas, kas esmu īstenībā.

Zinu, ka FSB ir spējīga uz visu, tomēr ceru, ka mani kolēģi mani šeit nesameklēs.

Savā jaunajā dzimtenē esmu atvēris mazu uzņēmumu, nauda ir, un varu nodzīvot šeit līdz mūža galam. Kāpēc tad rakstu Jums visu šo, riskējot izgaismoties? (Lai gan esmu veicis piesardzības pasākumus, vēstuli nosūtot no trešās valsts un caur trešajām rokām). […]

Jau minēju Samaru starp pārējām sprādzieniem gatavotajām pilsētām. Par upuriem tad būtu jākļūst nama Novovokzaļnaja (Ново-Вокзальная) ielā iedzīvotājiem. Nav izslēgts, ka pēc neveiksmīgā nama spridzināšanas mēģinājuma Rjazaņā mūsu nodaļa varētu pilnīgi atteikties no šādām operācijām. Tomēr uzskatu par savu pienākumu brīdināt”.

https://www.facebook.com/oleh.stetsenko/posts/135505893565057

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s