Vien īsts liberālisms var kavēt demagogus. Nick Cohen 24.09.2016.

(Atceraties anekdoti? Lācītis ar zaķīti brauc vilcienā. Pa abiem lācītim biļetei sanāk, zaķītim ne. Kad ienāk pārbaudītājs, lācītis izbāž zaķīti pa logu un rāda biļeti. Kas tev otrā rokā, prasa. Nekas, saka lācītis un parāda tukšu roku

Nupat neoliberāļi, jeb noderīgie idioti tiek pelnīti izbāzti pa logu. Kas ir lācītis? Tas pats, kas apdullinoši vēkšķot par saviem zaudējumiem izgāja sveikā pēc abiem pasaules kariem un visām krīzēm. Saderam, ka nupat (arī ar krietnu patiesības piešprici) tiks sakurināta pamatīga nacionālisma apkarošanas uguns. Šis raksts, manuprāt, ir no viltīgajiem. I.L.)

Kad uzvarētie kļūst par uzvarētājiem, mainās viss. Tagad saimnieki ir viņi, lai cik tie censtos būt citādi. Viņu iespējas mainīt un postīt dzīves prasa nežēlību un nepiedodošu kontroli.

Paģiras no ilgā globalizācijas laikmeta ir slēpušas jaunas elites esamību, nemaz nerunājot par tās vērā ņemšanu. Neoliberālā kārtība sākās kopš Berlīnes mūra krišanas 1989.gadā vai varbūt agrāk, ar Margaretas Tečeres un Ronalda Reigana ievēlēšanu 1979/1980.gados. Lai atcerētos citus laikus, jums jābūt 50 gadus veciem. Bet beidzās ar ‘Lehman Brothers’ sabrukumu 2008.gadā. Šī bojā eja tika nomaskēta, jo neuznāca jauna sistēma, kas to aizvietotu.

Tagad uz skatuves uzļogās globālisma pēctecis, kā tēls no slikta sapņa, kuru tu būtu gribējis aizmirst. Tas ir nacionālisms. Nereti demagoģiskais un vienmēr mānīgais nacionālisms, ko redzējāt breksita kampaņā un tagad Donalda Trampa, Marinas Le Pēnas un Vladimira Putina rīcībā. Pat ‘Syriza’ kustību, ko daudzi noturēja par cienījamu alternatīvu vecajam ‘status quo’, virzīja tiklab neglīta bet autentiska ģermanofobija, cik sociālistiska programma.

Demagoģisks nacionālisms ir jāapkaro. Ne tikai tāpēc, ka tā solījumi lētticīgajiem atbalstītājiem ir nepārprotami nepatiesi, bet arī tādu iemeslu dēļ, kurus daudzi vēl pūlas saprast. Vien tas, ka vecā kārtība ir aiz sevis pametusi veselus sabiedrības slāņus un veicinājusi tādu labklājības nevienlīdzību, kas aizvaino katru ētisku cilvēku, nenozīmē, ka alternatīva būs labāka. Tiešām, mums jau ir pietiekami liecību, ka alternatīva būs sliktāka.

Mēģiniet šo apstrīdēt, un sadursities ar apvainojumiem, kas atkārtoti tik bieži, ka kļuvuši par klišejām. Neesi elitists. Neprotežē. Nekompostrē smadzenes. Labākajā gadījumā tie atspoguļo cienījamu vēlmi uzklausīt un just līdzi tiem, kurus pametusi globalizācija. Tomēr, kā jau agrāk vēsturē, ilga stagnācija ir nesusi arī trulu apnikumu. Vēlme apsveikt izaicinājumus “aprindām”, lai gan atbaidoša, ir vedinājusi BBC izveidot ‘George Galloway’ un ‘Nigel Farage’, un ASV kabeļtelevīzijai apveltīt Trampu ar desmitiem miljonu dolāru vērtu brīvu publicitāti. Abos gadījumos tiek uzskatīts, ka jebkas būs labāks par vecajiem “apnikušajiem krācošajiem” politikāņiem. Bet uzskatīts maldīgi.

Iznākumu redzat, kad mēģināt apgalvot, ka breksits ir bijusi uzkrītoši neprātīga rīcība, ka tā atņēmusi Britānijai un Eiropai atgūšanās gadus. Jūs uzreiz apsūdz kā augstprātīgu liberālelitistu, kurš parastos ļaudis tur par muļķiem. Piekrītu, katram ir jāsaprot, ka Eiropas sociāldemokrātijas sabrukumu daļēji izraisīja aprobežotas vidusšķiras liberāļu nespēja izprast savus līdzpilsoņus. Tehnokrāti domāja, ka tas, ka nav vērā ņemamu liecību darba atņemšanai vai algu samazināšanai, ko piemin imigrācijas pretinieki, ļauj noraidīt pretestību kā nesaprātīgu aizspriedumu. Viņi neaptvēra, ka vairums no mums, varbūt visi, kādos dzīves posmos augstu vērtē pazīstamo un vietējo. Jaunās kultūras, kuras vietējie eiropieši nesaprata, un jaunie iedzīvotāji, kuru prasības viņi nespēja nolasīt, viņiem atņēma drosmi.

Tostarp, autoritānisms, kas bija pārvērtis kreiso liberālismu par pielīdēju un svētuļu kustību, vienmēr nonāca spēlē labējo rokās. Brīvie pilsoņi ir pārstājuši klausīties tajos, kuri uz pierādījumu izaicinājumiem atbild ar saucieniem policijai arestēt politnekorektos vai universitātēm izraidīt lektorus, kuri novirzās no kreisās ortodoksijas.

Liberāļu vainai ir vērā ņemami iemesli. Galu galā vaina ir liela. Bet vainot “liberālo” elitismu nav jēgas. Mums tagad nav liberālas elites. Mums ir plātīga, nacionālistiska un lepnīgi neizglītota elite. “Cietais Breksits”, uz ko tā vada, sāpinās tos pašus strādniekus, kuri balsoja “Aiziet”. Ar Darbu galēji kreiso rokās tas kaunpilnā veidā sakrīt ar vientuļo ‘George Osborne’ balsi, brīdinot, ka tā ir nacionālistu elite, kas gatavojas apdraudēt viņu solījumiem naivi ticošo īsto “smagi strādājošo” darbavietas un dzīves standartus.

Kā notiek mājās, notiek arī aiz robežām. Komunisma sabrukums atstāja Ameriku kā vienīgo pasaules lielvaru. Par ja tās ārpolitika ir bijusi visnotaļ labvēlīga, tās kundzības aizvainojums varētu būt nevēlams. Bet bijis ir tā, ka Amerikas vara ir bijusi tāla no konsekventa labvēlīguma, un desmitgadēs kopš 1989.gada katrs, kurš to labvēlīgumu apšauba, tiek ārstēts ar iecietību, kāda vienmēr tiek dāvāta Dāvidiem, kuri izaicina Goliātu.

Bet paraugāmies, kur Amerikas vara ir šodien. Krievija, Asads, Irāna un Hezbollahs lauž Sīrijas pamieru. Viņi bombardē palīdzības konvojus un pārvērš Aleppo 21.gadsimta Drēzdenē. Baraks Obama un Džons Kerijs tagad pēc vienpolāras pasaules imperiālistiskiem saimniekiem neizskatās. Viņi izskatās tādi kā ir: nespējīgi un pazemoti bijušie. Krievija Vidējos Austrumos dara ko grib. Lai gan skaļi Amerika sūdzas, viņai nav citas izvēles kā būt iesaistītiem. Pirms gadiem daudzi no mums ir rakstījuši pret politikāņu un intelektuāļu, kuri piedeva Slobodanam Miloševičam, islamofašismam, Sadamam Huseinam, Irānas teokrātijai un Krievijas kleptokrātijai, amoralitāti. Cik saknes ir dziļas, jūs varat izmērīt, kad pamanāt, ka Tramps un Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas un Nacionālās frontes vadītāji ir Putina pielūdzēji. Kad atklājat, ka britu leiboristu partijas vadītājs ir darbojies kā Irānas valsts televīzijas apmaksāts propagandists, aizstāvējis Miloševiču, Hamazu un Hezbollahu – un, lai neaizmirstu – arī Putinu, tad jūs aptverat kreiso korupcijas mērogu. Viņu sadarbības morālais pretīgums negaisīs nekad. Bet mūsu jaunajos laikos morāliem argumentiem ir praktisks dzinējspēks. Sīrijas sagrāve dzen Eiropā bēgļus, un to klātbūtne pielej degvielu galēji labējo Putina sponsoru atbalstam.

Amerikas varas atmaskojumi, tāpat “neoliberālisma” un “liberālās elites” atmaskojumi tagad ir sliktāki par vienkāršojumiem. Kā līķa konvulsijas, tie ir izsmēluši aizgājušās pasaules reakcijas. Tiem vēl ir propagandas vērtība, nešaubīgi. Bet pasaulē, kas vairāk ir tāda kā ir, nevis kāda bija, tas ir breksits, kas ar doktrināru noteiktību grūž, britus atstājot nabagākus un pazemotākus, kā viņi to saprot. Galējie kreisie un labējie, kas atbalsta mūs apdraudošus režīmus, un drīzāk Krievijas nevis Amerikas imperiālisms grūž Eiropu haosā.

Liberālie tehnokrāti, kas “tur parastos ļaudis par muļķiem”, uzklausīšanu nedz saņem, nedz ir pelnījuši. Bet parādiet “parastajiem ļaudīm”, ka par muļķiem viņus tur viņu iedomātie aizstāvji, un jums ir izredzes gūt panākumus. Tad viņi varbūt klausīsies.

https://www.theguardian.com/commentisfree/2016/sep/24/only-liberalism-can-thwart-demagogues?CMP=twt_gu

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s