Stratēģiskais novērtējums: Baltijas drošības paradokss 2016.gadā. Paul Goble, 2016.g.1.nov.

(Jēdzīgs raksts gandrīz līdz beigām, tomēr īpaši piedomājiet, lasot pēdējo rindkopu. Tiek ieteikts Baltijas drošības stiprināšanai uzsūkt izglītotus krievus no Krievijas; manuprāt ārkārtīgi bīstams ieteikums – iztēlosimies, vai ilgi būs jāgaida uz jaunu valodas referendumu un uz “atkalapvienošanās ar Krieviju” elektorāta pārsvaru; tā būtu aizstāvēšanās padodoties – paradokss nepajokam. Palasiet arī par invazīvo koloniālismu, piem., https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/04/12/no-invaderu-kolonialisms-teoretisks-apskats-lorenco-veracini-2011/ Pols Gobls aicina baltiešus mesties uz ambrazūru kā krievu komisāri dzina 2.pasaules karā. I.L.)

Šis politiskās ainas apraksts ir daļa no ‘Eurasia Daily Monitor’‘a īpašās kvartāla Eirāzijas attīstības novērtējumu sērijas. Šie raksti aplūko neseno attīstību un noslieces reģionā, īpaši kopš pagājušās vasaras, un prognozē, kurp šie virzieni var vest nākošajos mēnešos.

Drošības situācija Igaunijā, Latvijā un Lietuvā 2016.gada gaitā ir bijusi dīvaināka kā jebkad kopš to neatkarības atjaunošanas 1991.gadā. Tās ir gan drošākas kā jebkad bijušas, bet vienlaikus lielāka riska apstākļos. Pozitīvais ir acīmredzams: Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas (NATO) lēmums izvietot karaspēku šajās valstīs, veidojot pirmās līnijas apakšvienības, piešķir īstu saturu Alianses 5.panta garantijām; katras no trim valstīm darbs pie sagatavošanās iespējamam Krievijas iebrukumam ir bijis iespaidīgs; un tagad pasaule Krievijai vaicā, vai tā ir gatava “mirt par Narvu”, nevis šādu jautājumu uzdod Krievija.

Bet daudzējādā ziņā Ziemeļatlantijas Alianse un tās Baltijas dalībnieces gatavojas citādam karam kā tas, ko Vladimirs Putins ir demonstrējis gatavojamies vest pret saviem kaimiņiem. Bez tam, balsis dažās Rietumu valstīs izsakās par nepieciešamību sasniegt vienošanos ar Krieviju, pat ja tā ietvertu Krievijas ietekmes sfēras atzīšanu, kas ietvertu Baltijas valstis. Beidzot, Maskavas straujo uzbrukumu asu pārbīdīšanas un Rietumu arvien īsākās savākšanās laika rezerves kombinācija dod mazu paļāvību, ka, lai ko Rietumi teiktu šodien, tas noteikti vadīs to rīcību rīt.

Īsumā, NATO zin, ko darīt, ja Krievijas tanki šķērso Baltijas valstu robežas – tas ir atklātas un neapstrīdamas kustības veids, kādu Maskava diez vai īsti uzņemsies. Bet Alianse vēl nav parādījusi, vai zin ko darīt, ja krievu puse piekopj daudz graujošāku un nevēlamāku Krimas vai Donbasa stila agresiju.

Ka Igaunija, Latvija un Lietuva ir krietni uzlabojušās kā NATO dalībnieces, un pat vēl labāk, jo to zemēs vairs nav vien pārlidojumi, bet Alianses Rietumu karaspēks, šaubas neizraisa. To izaicināšanai Vladimiram Putinam būtu jāpāriet robeža, uz ko katram par nākotni domājošam Rietumu vadītājam būtu jāatbild – un jāatbild militāri. Bet neatkarīgi no tā, ko daudzi baltieši iztēlojušies pirms kādiem desmit gadiem, šodien ar dalību NATO var nepietikt. Putina tā sauktie hibrīdkari – apvērsumu veids, izmantojot problēmas valstīs, kurām vēlas uzbrukt un okupēt – uzrāda izaicinājumu, kādu Alianse nav paredzējusi un pret kādu kaut kādos veidos viena pati nevar aizstāvēt.

Igaunijas ziemeļaustrumos un Latvijas Latgales reģionā Putins ir mēģinājis izspēlēt etnisko krievu kārti – ar daudz mazākām sekmēm kā cerējis; tomēr viņš ir bijis sekmīgāks, kā daudzi Tallinā un Rīgā ir gatavi atzīt. Kremļa vadonim nav vajadzīgs, lai viņu atbalsta etnisko krievu vairākums šajās vietās — un visas aptaujas liek domāt, ka tādu īstenībā ir niecīga minoritāte. Viņam vajag tikai ļaužu bariņu, kas būtu gatavībā, kad viņš izlaiž preses paziņojumu, pieprasot izbeigt “apspiešanas” Igaunijā un Latvijā un Maskavas atbalstu, lai tas notiktu. Pārāk daudzi Rietumos kritīs šādas robežas priekšā – ņemot vērā Ukrainas gadījumu – un tāds apjukums iezvejos viņam gribēto. Bez tam Putins ir parādījis sevi kā spožu spēlmani, izspēlējot sociālas un ekonomiskas grūtības grupās aiz robežām, lai gan viņš ir maz vai neko darījis, lai palīdzētu ļaudīm savā valstī vai ļaudīm Donbasā un Krimā, reiz ir tās okupējis.

Daži Baltijas galvaspilsētās un pat vairāk Rietumu galvaspilsētās tagad runā par kontrpropagandas nepieciešamību, lai kavētu Putinam gūt panākumus šādā veidā. Ka tādas pūles ir jāiedarbina, nav apspriežams. Pārāk ilgi Krievijas propagandai ir bijis brīvs lauks, un tā ir radījusi viltus īstenību ne vien cilvēkiem Baltijas reģionā, bet daudz aptverošāk. Tomēr kontrpropaganda nebūs pietiekama. Pirmkārt, Putinam ir izdevies izskalot pašu patiesības jēdzienu tādā mērā, ka visas vēstījuma versijas arvien vairāk tiek uzskatītas par vienādi iespējamām un neiespējamām. Turklāt viņš ir izvērsis tādu propagandas kanālu daudzveidību, ka nebūs iedarbīgs neviens probaltisks “krievu kanāls”, kā daži cer.

Tā vietā, lai aizstāvētos pret Krievijas draudiem, Baltijas valstīm ir jāpielāgo daudz plašāka stratēģija. Un būdamas priekšējo līniju valstis, tās ir pelnījušas masīvu Rietumu atbalstu. Dažus no vajadzīgajiem soļiem šīs trīs valstis jau ir izdarījušas, bet tām būs jādara daudz vairāk.

Starp Baltijas valstu šogad darītajām pozitīvajām lietām ir bijusi patiesības teikšana varai – to prezidenti un diplomāti ir spēlējuši izšķirošu lomu, brīdinot Rietumus par Putina režīma dabu. Tās ir arī izvērsušas savus militāros spēkus un māca savus karavīrus un savus iedzīvotājus kā pretoties Krievijas iebrukuma gadījumā – tostarp, no jauna iededzot “mežabrāļu” atbalstītāju mantojumu. Beidzot, tās ir sekmējušas reģionālās aizsardzības un drošības sadarbību ar Poliju Ziemeļatlantijas Alianses ietvaros un ar Somiju un Zviedriju ārpus tās. Visi šie pasākumi palīdz darīt Igauniju, Latviju un Lietuvu drošākas.

Bet tas, kas nepieciešams darīt tagad, un kas Rietumiem nepieciešams palīdzēt, un kaut kas daudz lielāks. Daudzi ir aizmirsuši, ka Josifs Staļins neiegāja Viduseiropā tikai Savienoto Valstu un īpaši NATO Alianses klātbūtnes dēļ. Viņš apstājās, jo Maršala plāns palīdzēja padarīt Eiropu tik spēcīgu un pievilcīgu, ka padomju diktators nevarēja cerēt to sagrābt. Igaunija, Latvija un Igaunija jau ekonomiski rīkojas daudz labāk kā viņu austrumu kaimiņš, bet tām ir jākļūst ekonomiski arvien dzīvelīgākām, lai neturpinātu zaudēt iedzīvotājus un tā neizliktu sevi nākotnē atkaliesūkšanai Krievijas valstī.

Turklāt šo triju valstu ekonomiskajiem sasniegumiem jāatver visas populācijas daļas, tostarp vietējos etniskos krievus. Lai gan viņu īpatsvars kopumā ir lejupslīdošs, viņi ir pozīcijā – ar pietiekamu Kremļa iedrošinājumu izraisīt nebeidzamas nepatikšanas. Tas ir, pie kā nonāk Rietumi. Tallinas, Rīgas un Viļņas politiķiem daudz vieglāk būtu palīdzēt šādām grupām, ja ikviens saprastu, ka tā ir nacionālās drošības lieta, un ka NATO to uzskata par būtisku. Un Rietumi Baltijas valstīm un to aizsardzībai turpinās pievērsties drīzāk tad, ja tajās ir tāda veida ieguldījums, kādu rāda ASV pieredze Rietumeiropā pirms divām paaudzēm.

Bet šeit ir vēl svarīgākas sekas tādai iesaistei: jau tagad izglītoti krievi bēg no Putina režīma uz Baltijas valstīm. Ar Rietumu iedrošinājumu tāda bēgšana tikai pieaugtu, un tādu krievu ierašanās trijās Baltijas valstīs ir viena to aizsardzības daļa. Tiešām, tikai Baltijas valstu aizsardzības aplūkošana šādā plašākā veidā un ne šauri militārā ziņā var Baltijas drošības 2016.gadā paradoksu atrisināt tām par labu – nevis tālākas Krievijas agresijas interesēs.

https://jamestown.org/program/strategic-assessment-paradox-baltic-security-2016/#sthash.a3xQduwm.dpuf

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s