Leģionāri. Upuris tautai un valstij. 1945.g.22.decembris, Latviešu Vēstnesis, Londonas Avīze.

(Kas bija divu pasaules karu izraisītājs? Baidos, ka tas darbināja visus pretiniekus, un to uzzinot būsim visi “uz pakaļas”. Bet tagad vismaz ieskats pārdomās par latviešu leģionāriem, kādas tās bija tūlīt pēc otrā pasaules kara)

Mūsu tautas sāpīgākā problēma ir mūsu leģionāri. Kas viņi ir? Par ko viņi cīnījās? Ko viņi panāca? Vai viņu upuri bija ko vērts? Kas ar viņiem notiks nākotnē? – Tie ir jautājumi, par ko vismaz mums pašiem jābūt skaidrībā.

Leģionāru izcelšanās vēsture ir sarežģīta, un visos sīkumos to neiztirzāsim. Uz jautājumu, kas ir leģionāri, atbildēsim tikai tikdaudz: tie ir mūsu tautas labākie dēli, kam netrūka drosmes, bet kuru spēkus nelietīgi valkāja sveša, mūsu tautai naidīga vara.

Par ko leģionāri cīnījās? – Par brīvu Latviju. Pret austrumu iebrucējiem, kas mūsu tautai ir tikpat bīstami, kā vācu iebrucēji. Tā ir rūgta likteņa ironija, ko leģionāri smagi sajuta, ka viņiem nācās cīnīties vācu uniformās, ar vācu ieročiem un vācu virsvadībā. Bet neaizmirsīsim vienu: ja leģionāru mērķi būtu piepildījušies, bez kavēšanās tie būtu darījuši, kas tiem jādara, – tie būtu Latviju iztīrījuši no vācu karaspēka atliekām. Par to, ka sabiedrotie salauzīs vācu armiju, nešaubījās neviens leģionārs.

Šodien dažs labs domā, ka leģionāru varonība bija veltīga, nereāla romantika. Bet padomāsim, cik tuvu leģionāri bija mērķim. Cik trūka, ka 1944.g. 20.jūlija sacelšanās pret Hitleru būtu izdevusies un nacisma vara būtu sagruvusi jau gadu agrāk, kad krievi vēl bija tālu no mūsu dzimtenes. Tas bija tikai nelaimes gadījums, nejaušība, ka sacelšanās izjuka. Vēsture ir pilna nejaušību. Ja atentāts pret “fīreru” būtu sekmējies, bruņots latviešu spēks būtu stiprākais pamatakmens Latvijas brīvībai.

Vai leģionāru upuri bija ko vērts? Bez šaubām, daudzus leģionārus, kas tagad pavada vienmuļas un šķietami tukšas dienas kara gūstekņu nometnēs, pašus māc šis jautājums. Draugi, ja jūsu rokās nonāk šīs rindiņas, stiprinājaties garā, nepadodaties drūmumam un bezcerību domām. Latvieši visās pasaules malās prot novērtēt jūsu

upurus. Mēs šodien zinām, ko tie bija vērts, mēs zinām, ko jūs panācāt, mēs zinām, ko jūs gribējāt, un latviešu tauta pratīs to novērtēt.

Vispirms, leģionāri panāca to, ka latviešu karavīrus un jaunatni, ko tik un tā vācieši būtu mobilizējuši, neizklīdināja pa malu malām, dažādās vācu vienībās, bet tie palika vienkopus apziņā, ka viņi nav tikai sīkas pilītes, kas kā rasas lāses dzirkst svešā pļavā, bet tā ir spēcīga straume.

Otrkārt, leģionāri deva latviešu karavīriem piedzīvojumus modernā kara prasmē, kas nākotnē mūsu tautai vēl var noderēt.

Kas notiks ar mūsu karavīriem? Tas ir smags jautājums. Bet lai neviens nedomā, ka mūsu karavīri ir aizmirsti. Vēl tie dzīvo nometnēs, vēl dažā labā vietā neizprot, kas latviešu leģionāri ir, bet pienāks diena, kad to visi sapratīs. Pacietību. Lielbritānijas valdībai ir iesniegti paskaidrojumi mūsu leģionāru lietās, un ne tikai tas vien. Lietas dažkārt rit lēni, bet kas lēni nāk, labi nāk. Vēl gaišās dienas stāv priekšā.

Noslēgumā teiksim, ka leģionāri bija latviešu karavīra goda un slavas nesēji šai karā. Tas bija spēks, ar ko latviešu tauta būs lepna arvien. Kad pēc gadiem rakstīs otra pasaules kara vēsturi, objektīvais nākotnes vēsturnieks latviešu leģionāriem, un līdz ar to visai latvju tautai, ierādīs izcilu vietu.

https://pbs.twimg.com/media/C7DivbjWgAAXzQp.jpg

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s