Saule indiešu eposu mītoloģijā. Edward Washburn Hopkins 1969

Epic Mythology. Edward Washburn Hopkins 1969(Mahābharāta – Mbh.; Rāmājana – Rmy.)

§38. Saules dievs – Sūrya, Saule, kā dievs tas ir saukts vairākos vārdos, kas ir sinonīmi tiktāl, cik eposi to skar. Vienīgi ‘Āditya’ ir saule un viens no izplatītākajiem saules-dieva apzīmējumiem. Šim matronīmiskajam (no Aditi) vārdam dažkārt ir apzīmējums “dienas darinātājs” (dinakara); ‘ādityapatha = Divākarapatha vai Bhāskarādhvan’. Apzīmējumi “tūkstošstarainais” vai “stariem vainagotais” ir lietoti atsevišķi vai pievienoti ‘Āditya’ (Mbh.7,187,1f; Rmy.4,39,2 u.c.), lai norādītu uz spīdekli (kam vairāk staru kā mēnesim).

‘Pūṣan‘s ir pazīstams kā dievs, kam iespēris Šiva, kurš viņam arī izsitis zobu, kad Pūšans ēdis pīrāgus ‘Dakṣa‘s ziedojumā (Mbh.7,202,49,59; Mbh.,13,161,19), un kā ‘Parjanya’s vecākais brālis un zemākais no ‘Sandhyā’ (krēsla; Rg.5,25,27) atšķirībā no ‘Suvarcalā’, Sūrjas sievas (Rg.5,25,26); tomēr šis izteikums nav alternatīvajā tekstā (tas vēl padara ‘Kriyā’ par ‘Brahman’a sievu ‘Dharma’s vietā (Mbh.1,66,14) un ‘Dīkṣā‘ par Somas sievu). Pirmajā izteikumā Šiva kā ‘Hara Virūpākṣa‘ ir arī ‘Bhaganetrahara’ (Mbh.1,221,8) vai ‘Bhagaghna’ (Mbh.7,202,47), tas ir, Pūšans tiek atšķirts no ‘Bhaga’, kā tas ir agrākos Āditju uzskaitījumos un ‘maṅgal’ās (piem., Mbh.10,18,16 Šiva “izrāva Bhagam divas acis un ‘Savit‘am salauza divas rokas”). Īpaši paplašinātās ‘maṅgal’ās Pūšans, Bhaga un Āditjas ir minēti atsevišķi (piem., Rmy.2,25,8-23), un tāpat kā kosmiskā milža rokas ir ‘Dhātṛ’ un ‘Vidhātṛ’, tad tā rokas ir Bhaga un Pūšans (Rmy.7,23; pra.5,22). Tomēr Pūšana pielīdzinājums Saulei-dievam turpinās, jo viņš ir dievs, kurš “spīdēja senajos devu un asuru karos” (Mbh.7,105,22), un dievs, kurš “iet, starodams ar tūkstoš stariem, sasildījis zemi, līdz rietumu kalniem dienai beidzoties” (Mbh.5,179,39).

Savitri “paceļoties aizvāc zvaigžņu spozmi” (Rmy.6,12,20 un 24,21) un “dienas darinātājs paceļoties aizvāc debesu gaismekļu spozmi” (Mbh.9,32,18, Rmy.6,12,20 un 24,21). Sūrja ir ‘govju saimnieks, bullis’ (gavāṃ pati), un ‘Arka’ (saule) ir vienota ar ‘tejomayair gobhi‘ (Rmy.1,7,22; sal.ar Harivaṃśa 2943 gavā guruun Mbh.3,3,52 gobhir bhāsayase mahīm) kā viņš ir ‘apāṃ pati’ ((ūdeņu saimnieks); salīdz. ar Varunas ‘gopati’), kuram uzbrucis ‘Rudra’ (Rmy.6,76,93). Savitri ripa (Mbh.7,38,18) neatstāj šaubu attiecībā uz Savitri identitāti, kurš “noriet rietumos” (Mbh.5,75,12; Mbh.12,58,22). ‘Savit‘s ir’sarvalokaprabhāvana’ un ‘vibhāvasu’; austrumos ‘Savit‘s ceļas un dzied ‘Sāvitrī’ mantru, dāvājot kā ‘Sūrya’ ‘Yayus’ formulas (Mbh.12,319,2f). Austošais Apgaismotājs iznīcina (tumsas) ‘Asuras’. ‘Vibhāvasu’ ir izplatīts saules vārds (Mbh.1,86,8 u.c.). Citi sinonīmi ir ‘Vivasvat’, ‘Ravi’, ‘Tapana’ (Mbh.1,68,13; 111,18; 171,20.3; 133,10f; 6,101,51f; 8,49,42). ‘Arka’, ‘Bhāskara’ un ‘Savit‘s īstenībā ir ‘Dyaus’ dēli (atsevišķi), tomēr, tā kā pirmie divi ir epiteti, šis apgalvojums vienkārši uzrāda, cik viegli epiteti kļūst par personām. Vivasvat (Savit) ir ‘Tvāṣṭrī’ (Tvaṣṭr’a meitas) vīrs, kura ķēves veidolā viņam vidū gaisa dzemdē divus ‘Aśvin’us (Mbh.1,66,35).

Ravi, sauli, sargā ‘Agiras’, kā Indru sargā ‘Dadhīci’ (Mbh.3,92,6). Šiva, Indra un Saule-dievs visi nes titulu ‘Deveśvara‘ – “dievu kungs” (Mbh.2,50,16 bhāsi divi deveśvaro yathā). Šie paši vārdi ir doti arī dēmoniem un zemajiem gariem – Sūrja ir ļauns gars, Bhaga ir Rudra, Vivasvat un Mitravat ir ļauni dēmoni. Arka ir ‘Dānava’. Tie varbūt pārstāv laiku, kad ļaunie un labie gari nav pilnīgi atšķirti, jo eposos to tiešām nav, citādi mangala nelūgtos “drošību no visiem (citiem) dieviem un tiem, kas uzglūn ceļmalās”, lai kaitētu ceļiniekiem (Rmy.2,25,22). Sūrja ir ‘Graha’ jeb tvarstošo garu kungs (Arka – drudžu garu Mbh.14,43,6 un 8; Rmy7,23, pra.5,3). ‘Kara‘, Sūrjas dēls, ir Sāvitra (Mbh.1.136,3 un 8). Lai gan formāli identificēts ar Sūrju (Rmy3,3,16), Bhaga ir saule, īpaši kā auglības spēks, un tādējādi viņa zvaigznājs (uttarā phalgunī) ir piemērots kāzām (Mbh.1,8,16; Rmy.1,72,13; Rmy.7,5,34); vīra mīlestības un paklausības nodrošinājuma līdzekļus sauc par ‘yaśasasyaBhagadaivatam‘ (Mbh.3,233,8; vedanam un vetanam) vai ‘Bhāgādhānam’ (Harivamśa 7013). Par Mitru tālāk.

§39. Pakārtota saule ir ‘Aruṇa’, kuram nolikts iet pa priekšu saulei, lai lēcot tā sargājot pasauli no pārmērīga karstuma. ‘Brah‘ tādējādi viņam liek nomierināt reģus, bet Aruna ir ‘Kaśyapa’s dēls; viņš darbojas kā saules kučieris (Mbh.1,24,3f). Tādēļ Aruna un ‘Garua’, kurš bijis Arunas brālis, ir pieskatīti pie Āditjām. Arunas sieva ir ‘Śienī’ (bet Aruṇā ir apsara). ‘Aruṇa‘ ir kropļojums. Saskaņā ar kādu teiku, abi brāļi ir dzimuši, lai atriebtos par ‘Vālakhilya’ svētajiem Indram, kurš tos apvainojis (Mbh.1,31,34). 66 000 gadus ilgi pirms Arunas ir bijuši 66 000 svētie, kuri, krituši no Brahmā debesīm, iet pa priekšu Arunam, lai sargātu visu radību, kamēr viņš ieiet – mēness! – diskā (Mbh.6,7,30). Aruna ir “kā sarkans ritenis”, tomēr saules priekšgājējs, kuru redzot, visi cilvēki sāk lūgsnu (Mbh.7,186,3f). Viņš ir ‘Jaāyus’, mītiskā putna ‘Sampāti’ (Rmy.1,1,52 un 3,14,31) tēvs. Viņš tāpat kā Garuda, ir ‘Vinatā’ dēls (Vainateya). Cita saules apakšgrupa ir daudzas saules, kas iezīmē pasaules galu. Visuma izšķīšanas laikā kā divpadsmit saules parādās 12 Āditjas (saule ir ar “12 dvēselēm”, Mbh.3,3,26), no kuriem mūžīgs ir vienīgi ‘Viṣṇu’ (Mbh.3,3,59; 5,181,8; 13,140,34); tomēr īstenībā – ‘eka sūrya‘ – “saule ir viena” (Mbh.3,134,8; 12,352,10). Izteikumi (Mbh.3,188,67; 190,78), ko iekrāso budistiska doma, runā par septiņām tādām saulēm. Kad ir teikts, ka saule līst (Ādityāj jāyate vṛṣṭiḥ, Mbh.12,264,11), ir domāta ūdeņu savākšana un un atkal atlaišana (zemē). Parastais saules uzdevums ir atvairīt tumsu un dēmonus (no dieviem debesīs, kā arī uz zemes, Mbh.3,185,30). Saulrietā tā uzsūc sevī visu zemes spozmi, pat zibsnījošu zobenu gaismu, un tad parādās visi ļaunie dēmoni (Mbh.6,48,114; 7,50, 3; arī 6,86,42). Gaisma ir labums, un saule ir pārākais labums, jo visi grēcinieki ir tumsa (Mbh.7,146,144; 14,39,14; Ādityasattvam udriktakucarās tu tathā tama). Bet ir “saules saule”, kas tur zemi un debesis (Mbh.5,46,3), “saule, kas ēd sauli” (sūryādasūtya), jeb nedalāma “virssaule” (Dievs; Mbh.12,319,29; Dienv.grozījumi 323,29 un 42 – atisūryas tu nikala). Tomēr tas nav mīts, tā ir filosofija.

Saskaņā ar mītu, piesārņota mītoloģija padara sauli un mēnesi par Dieva aci (saule spīd un mēness apgaismo; kā mistiķi, šķiet, teic; Mbh.12,343,66). Kā “pasaules acis” šie divi cieš aptumsumu (Rmy.3,66,10). Saulei līdztekus gaismai ir melnā daļa, ‘pāda’ jeb kāja (salīdz. ar Višnu kā ‘ekapād’), kas astoņus mēnešus uzsūc ūdeni- “Vivasvat pievelk ūdeni”; “astoņus mēnešus tā dzer, un tad četrus mēnešus pilina” (Mbh.8,79, 78; 12,363,5f).

Saulē (Sūrya, Ravi, Vivasvat) dzīvo svētie (Śānti, turpat, 9; salīdz. ar Rmy.6,74,60 – sūryanibandhana). Pat Dievs ir iekārtojies uz dažiem tās stariem (yasya tejoviśeeu sdvayam ātmā pratiṣṭhita). Kad saules ripai tuvojas svētais, ‘Vivasvat’ izpleš abas rokas un sniedzot labo roku, apsveic viņu; tad svētā mirdzums apvienojas ar saules mirdzumu (Śānti, turpat, 16). Saules karstums tiek pielīdzināts svētā degsmei (tasmāt sūryo virājate, Mbh.5,46,1). Tomēr saule arī nogalē. Karotājs nogalē ar savām bultām, “kā Savitṛ” un “kā Āditya” (Mbh.6,48,34f un 106,78; Rmy.5,47,9 un 15f). Redzēt sauli ‘kabandhāka’, tas ir, bezgalvas rumpja (mākoņu gūzmas) izskatā, tā ir slikta zīme. Saules epiteti pastāvīgi ir ‘sahasraraśmi’ (tūkstošstarainā) un retāk ‘gabhastiśatasavta’ (domājams, simtrokainā-simtstarainā; Mbh.7,13,26), bet ar šiem stariem tā gan ēd, gan sargā (Mbh.3,33,71). Esot divpadsmitkāršai, saulei (skat.iepr.), Sūrjam ir simttūkstoš staru (Mbh.12,313,4). Šie stari veido ap viņa galvu vainagu ‘mandamarīcimaṇḍala‘ (Dienvidu groz. 5,182,29; salīdz. ‘mandaraśmisahasrāṃśu‘; Mbh.7,148,24). Viņš vada vienriteņa ratus (ekacakram), ko velk septiņi zirgi, kas pēc dienas darba nogurst (Mbh.5,46,5; 6,120,53; 7,189,54; Rmy.3,71,30). Reizi mēnesī tos aizvieto dievišķā (Viṣṇu) ‘Nāga’ (čūska vai mākonis) (Mbh.12,358,8; un 363,1). Viņa rumaki viņu ved ar ātrumu desmit tūkstoš jūdzes pusstundā (Rmy.4,42,41) jeb 364 jūdzes acumirklī (Dienvidu groz. 1,189,19f; B 173,17). Saule, pat kā mērīta ripa, vēl aizvien tiek saukta par “augsto putnu”. Saules izmērs tiek salāgots ar faktu, ka aptumsuma dēmons (Rāhu) aprij sauli un mēnesi, tātad tam ir jābūt lielākajam (arī kā ripai) no trim. Šā dēmona ripas (vidus)mērs ir 12 000 jūdzes, un (apkārt)mērs 42 000 jūdzes; mēness (lielāka par sauli) – 11 000 un 38 900 jūdzes, un saules – 10 000 un 35 800 jūdzes (bet “tiem, kuri pietuvojas, tā šķiet tik liela kā zeme” Mbh.6,12,40f; Rmy.4,61,13). Gan saule, gan Rāhu ir lielās planētas (Mahāgrāha’s); Sūrja sagrābj mēness gaismu un tā tālāk. Tādā veidā tai uzbrūk “briesmīgās Mahāgrahas” (Mbh.6,76,11), uzskatītas par kādām no šīm ļaunajām planētām (grahāsūryādayaḥ; Mbh.3,200,85; salīdz. 8,87,4).

§40. Visos šajos vēstījumos par sauli, vai kā ripu vai putnu, vai zirgu (Agni), vai bulli, tā vienmēr ir dievs, nekad bez dvēseles. Tā dzer, dodas mājās, tai ir rokas, mati, utt., tā dāvā viedību, runā, darbojas kā viltniece utt. Tai ir ģimene. Viņa (Sūrja Indijā ir vīrišķais dievs) sieva ‘Suvarcalā’ (skat. Sandhyā, ko mīl Pūšans) ir minēta (Mbh.13,146,6; Rmy.2,30,30 un 5,24,29) kā laulību mīlestības paraugs, viņa “dievbijīgā sekotāja”. Tā kā Suvarčalā ir augs, tā varbūt pārstāv saulespuķes (griežas līdzi saulei) mītu.

Senāks ir nostāsts par viņa laulībām ar ‘Tvāṣṭrī’ (skat. iepr.). Viņu sauc par ‘Sureu’ un ‘saṃjñā’, un, saskaņā ar Harivaṃśa 545f. viņa Vivasvatam dzemdē ‘Manu Vaivasvata, Yama un Yamunā’, bet nespēdama ilgāk izturēt savu vīru, radījusi sev līdzinieci, savu ēnu (Savarṇā Chāyā) un uzdevusi viņai darboties kā sievai (tā dzemdē Savarṇa Manu utt.). Šī Harivaṃśas un Purānu Chāyā eposā nav minēta, tomēr Dienvidu groz. 1,203,34 atsaucas uz ‘Uṣā’ kā Sūryas sievu (Uṣeva Sūryam utt.). Par to, ka Vivasvats kļūst par ērzeli un dzemdina ‘Tvāṣṭ‘ Ašvinus, ir vēstīts eposā un pilnībā teikts ‘Harivaṃś‘ā (601). ‘Harivaṃś‘ā ir teikts, ka ‘Śanaiścara’ esot viņa dēls no ‘Chāyā‘, un šī leģenda kopā ar leģendu par Manu nākamību ir atpazīstama Mbh.12,350,55; sal. VP3,2,4.

Śanaiścara‘ ir planēta Saturns (planētas, kuras parādās, lai sagaidītu Dienas darinātāju un Nakts darinātāju ar īpašu līksmi, ir Auseklis (Venēra, Śukra) un Jupiters (Bhaspati); (Rmy.2,99,41). Sūrjas meitas ir ‘Suprajā’, ‘Bhānu’ sieva (Mbh.3,221,9) un arī (?) ‘Śrāddhā Vaivasvatī’ (Mbh.12,265,8; varbūt identiska ar Sāvitrī, bet Ziemeļu groz. ir teikts, ka šeit Sāvitrī ir ‘sā avitrī’ – “tīru dzemdību sargātāja un radītāja”), Par viņa dēlu tiek saukts arī dienvidu reģis ‘Cakradhanus’, “Sūrjas dzemdinātais” (Mbh.5,109,17), un Dienvidi ir saukti par Vivasvat’ kā dotu dāvanu (dakiā); teksts teic- “vidur yaKapiladevam” – (kuru (Cakradhanus) viņi pazīst kā dievišķo Kapilu).

Kapila ir gan saules (Mbh.3,3,24), gan Višnu (Mbh.3,47,18) vārds, un kāpila’s (Sākhya’s) ir sekta, ko īpaši sargā saule. Rāmājanā (Rmy.1,17,9 un 5,62,36 u.c.) ‘Sugrīva’, ‘Dadhimukha’s tēvabrālis, kam bijusi medus birze, ir “Tapana dzemdināts”, viņš ir “tūkstošstarainā dēls”, ‘Sūryātman’ – “dzimis no paša Sūrjas” (Rmy.4,14,22), un mirstot viņš ieiet Saules ripā (Rmy.7,110,22). Citi Saules dēli, kuri mirstot atgriežas savā tēvā, ir pērtiķi ‘Śveta’ un ‘Jyotirmukha’ (Rmy.6,30,33).

§41. ‘Sāvitrī’ (Gayatrī), kuru viņas tēvs kāzās izdevis Brahmā (Brahman; Mbh.3,110,26; Dienvidu groz. 4,22,11 un 13,169,9), ir “Vedu māte”, (mantra), kuras dievišķās būtības kā vārsmas skandējums šķīsta no grēka (Mbh.3,200,83 un 12,35,37), tas ir pilnīgs vārsmas un dieves pielīdzinājums (japan devīvedamātaram). Kā dieve viņa ir ‘Pārvatī’ pavadone (Mbh.3,231,49). Viņa parādās ķēniņam ‘Aśvapati’ (kurš, lai tiktu pie bērniem, ir viņu pielūdzis astoņpadsmit gadus ar Mantrām un desmittūkstoš ugunsziedojumiem ik dienas, ēdot tikai sestajā ēdienreizē), un cilvēka (rūpiī) izskatā sola viņam meitu, “mirdzošo Sāvitrī”, par kuras pieķeršanos savam vīram stāsta abi eposi (Mbh.1,241,48 un 3,293,10f; Rmy.2,30,6 un 118,10). Šī dieve aizbilst savam vīram, lai veiktu labdarību; viņai ir “dievišķi ausu riņķi, kuru viņa dāvāja priesterim”, un tā nonāca debesīs (Mbh.12,255,24). Viņa glābj no sarežģījumiem (durgataraī) un tāda būdama mājo Brahmā (Brahman) pilī (Mbh.2,11,34). Viņa ir gan Vedu māte (ko “viņa nepamet”; Mbh.3,81,5), gan jaunpienācēju atjaunošanas māte (Mbh.3,100,34; salīdz. Manu 2,29 un 170). Būdama dramatiska persona, viņa svētī ‘Paippalādi’ priesteri (Kauśika) un izsludina apspriedi starp Laiku, Nāvi un ‘Yam‘u, kurš kā “Saules dēls” (Mbh.12,196,6 un 199,1f) tiek saukts par ‘Sūryaputra’ un ‘Vaivasvata’, (pirmais vārds tiek lietots arī attiecībā uz Saturnu un Ašviniem). Sāvitrī kājas zīme ir vēl redzama ‘Udyanta’ kalnā (kur ir arī ‘yonidvāra’ – “dzemdes vārti”, bet atsauce ir zudusi; Mbh.3,84,93f). Kā visas zināšanas, Sāvitrī domājams, ir jāatšķir no ‘Gāyatrī’- “Sāvitrī ir pirmā zināšanās un viss (runātais), tāpat kā Pradžāpati (Radītājs, Brahmā) ir pirmais no dieviem, kā Gājatrī ir pirmā no pantmēriem” (Mbh.14,44,5f).

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s