Pārdomas par kristietības atkopšanās iespēju caur identitātes restaurāciju. Ivars Līdaka

(Mani varētu kvalificēt kā bezreliģiju dievbijīgo.)

1. Jēzus nav uzstājis uz priekšstatu par sevi kā dievu. Ciktāl to teic Jaunā derība, viņš ir to atstājis apmēram tā – atkarībā, ko ar dievu saprotat.

2. Būdams vismaz reģis jeb pravietis, katrā ziņā Skolotājs, viņš noteikti ir zinājis apkārtējās tā laika reliģijas (dzīvie tirgus ceļi; atcerēsimies persiešu viedos, kuri it kā apmeklējuši jaundzimušo Jēzu), tostarp, jūdaismu, zoroastrismu, hinduismu, budismu, un diez vai ir izvairījies balstīties uz, viņaprāt, labo tajās.

3. Jēzus izteiksmes veids ir bijusi runāšana līdzībās, kas atstāj iespēju saprast māceklim iesācējam, bet rada grūtības “vārda” pielūdzējiem. Viņa mācīšanas paņēmiens ir bijis paša paraugs un līdzcietība jeb augstsirdība.

4. Visai droši var teikt, ka Jēzus meklējumi ir turpinājuši farizeju un īpaši esēņu meklējumus.

5. Turēt Jauno derību par pilnīgi adekvātu savai mācībai Jēzus diez vai piekristu, jo pats to nav rakstījis, un tā labākajā gadījumā ir iespējami labākais atstāsts, bet kurš teiks, ka ir īstenojusies labākā iespēja.

6. Mans subjektīvais ieskats, kas “manai kristietībai” piedod svaru, ir, ka Jēzus savu mācību veidojis galvenokārt uz budisma saknēm (līdzcietība jeb augstsirdība un izaugsmes iespēja katram, skat. par imperatoru Ašoku), kas augušas vedantisma un dabas parādību godāšanas augsnē (bezmaz latviskā?), pie tam nenoliedzot jūdaisma pamatus. Skat. manis tulkotos citātus zemāk.

Pasaulīgais fons.

1. Kristīšanās uzplūdus Latvijā pēc t.s. Atmodas izraisīja atbrīvošanās brīnums (“ir tomēr Dievs pasaulē”), kas būtībā gan bija dievišķā izpausme, bet “kliba”, jo, manuprāt, tās pasaulīgais cēlonis bija lielvalstu vajadzība atrisināt jeb “noairēt” pēckara slepeno līgumu noziedzīguma, varbūt arī atslepenošanas, problēmas, pirmkārt, caur slepeno dienestu sadarbību un uz iztapšanas “trakajam ar kodolgalviņu” fona. Atmoda bija slepeno dienestu, īpaši trakā ar kodolgalviņu, triks, ekspluatējot paaudzēm dezorientētas tautas brīvības alku atliekas un nonkonformistu vadības iemaņu un institūciju trūkumu.

2. Paģiras sākās drīz, kad tauta sāka pamanīt šā brīnuma pasaulīgo izpausmju melīgumu un pārmaiņu greizumu. Nebrīve > prihvatizācijai derīga anarhija; komunisms > kultūrmarksisms; dievs > naudas sātans; baiļu vara > manipulācija; izdzīvošana > krāpšana.

Citāti.

Iśa Nath; skat. arī nath yogi, gorakhnath.

was-jesus-a-hindu-yogi_Sadhu Rangarajan –

Svāmī Vivekananda teic, ka grieķu filosofija ir sākusies ar Pitagoru, kurš mācījies Indijā. Neitrāli rietumu vēsturnieki, kā prof. ‘Heeran’s, rietumu apjēgas un reliģijas sākotni izseko līdz Indijai. Kristus reliģija ir nākusi no esēņu un terapeitu filosofijas. Aleksandrijas terapeiti savu filosofiju ir sakņojuši budisma ‘theraputta’ mācībā (domājams, pirmos terapeitus kā sūtņus pie faraona Ptolemāja II 250.g.pr.m.ē. ir sūtījis Ašoka. Pāli dialektā ‘Thera-putta’ burtiski nozīmē ‘vecajo dēls’). ‘Philo Judaeus’, Jāzepa laikabiedrs mūsu ēras 1.gs., ir aprakstījis terapeitus (therapeutae) savā apcerējumā ‘De Vita Contemplativa’. Domājams, tie ir bijuši tāda reliģiska brālība, kādas žīdu pasaulē līdz tam nav bijušas. Noslēgti askēti; nodevušies trūcīgai dzīvei, dzimumatturībai, labdarībai un līdzcietībai – īstenībā viņi bijuši gluži līdzīgi budistu mūkiem. http://www.jesusneverexisted.com/buddha.html ).

Saskaņā ar svāmī ‘Abhedanand’u, izcilu svāmī Vivekanandas mācekli-līdzbiedru, esēņi ir atvasinājušies no ‘Nath Yogi’ kustības Indijā. “Essene” jeb “Ishana” ir Šiva. “Išani” jeb ‘Iśa Nath’ ir Šivas sekotājs. ‘Ernest Renan’ teic, ka ‘Bondasp’ (Bodhisattva) ir ‘subeism’a jeb baptisma, Sv. Jāņa Kristītāja kristiešu mendiatu aizsācējs.

Slaveno Tibetas Tīstokļu, skaitā 84 000, atklāšana, ko 1877.g., veseļojoties ‘Hemis Gumpha’ budistu klosterī, veicis krievu ceļotājs ‘Nicholas Notovitch’, ir izgaismojusi ‘Isa’ jeb Jēzus biogrāfiju, kas saglabāta šajos tīstokļos. Tie ir saturējuši ziņas par Jēzus nezināmo dzīves posmu no 13 līdz 29 gadiem, par ko klusē Jaunā Derība. Tulkojot šos tīstokļus, ‘Nicholas Notovitch’s ir uzrakstījis savu darbu ‘Nezināmā Jēzus Kristus dzīve’, kas publicēts Anglijā 1894.g., saviļņojot visu kristiešu pasauli.

Saskaņā ar šiem tīstokļiem, Jēzus 13 gadu vecumā pametis Jeruzalemi un devies uz Sindhu “lai pilnveidotos dievišķā izpratnē un pētītu dižā Budas likumus”. Viņš šķērsojis Pendžabu un sasniedzis ‘Puri Jagannath’, kur pie bramīnu priesteriem pētījis Vedas. ‘Puri’ un ‘Rajgirh’ā pie ‘Nalanda’s, senas hindu mācību vietas, viņš pavadījis sešus gadus. Tad viņš devies uz Himalajiem un uzturējies Tibetas klosteros, pētot budismu, un caur Persiju atgriezies Jeruzalemē 29 gadu vecumā.

Svāmī ‘Abhedānanda’ sava ceļojuma laikā Kašmirā un Tibetā ir pētījis tīstokļus un savā ceļojuma aprakstā ‘Kašmira un Tibeta’ sniedzis tulkojumus bengali dialektā. Grāmatā ‘The Adept of Galilee’, kas publicēta 1920.gadā Amerikā un Londonā, ir iekļauta viņa lekcija ‘Was Christ a Yogi?’. Viņš izgaismo divus dokumentus – Svētā Duča evaņģēliju (The Gospel of the Holy Twelve), ko Tibetas klosterī slēpuši un no sagrozītājiem glābuši esēņi, un ‘Notovitch’a atklājumu ‘Unknown Life of Jesus Christ’. Arī prof. Rērihs (Roerich), ievērojams krievu arheologs, ir pētījis tīstokļus Tibetā un apstiprinājis Notoviču.

Jēzus Indijā ne vien pavadījis savas jaunības plaukumu, bet arī, ar jogas prasmi pārdzīvojis savu krusta nāves mēģinājumu, paglābies Indijā, kur dzīvojis līdz nāvei 120 gadu vecumā. Esēņu brāļa vēstule (The letter of an Esseer Brother), ko septiņus gadus pēc krustā sišanas esēņu brāļiem Aleksandrijā rakstījis kāds Jēzus draugs, pirmoreiz publicēta 1873.gadā latīniski ar nosaukumu ‘The Crucifixion by an Eyewitness’. Vēlāk tā tulkota angliski, un to 1007.gadā publicējusi Chicago Indo American Company. Tā stāsta par Jēzus izglābšanos no krusta dziļā meditācijā un izdziedināšanu ar esēņiem un budistiem zināmo augu terapiju. Jēzus dzīvojis Kašmirā. (Cits atšķirīgs vācu filosofa-zinātnieka ‘Andreas Faber-Kaiser’a darbs stāsta, ka Jēzus pēc izglābšanās kopā ar savu māti Mariju un sv.Tomu devies uz Dienvidindiju tur miris.)

Jēzus sasniedzis Kašmiru, tur apprecējies un apmeties kā sludinātājs un pravietis. Viņa mirstīgās atliekas ir novietotas ‘Roza Bal’ kapā pie Šrinagaras.

‘Mirza Ghulam Ahmed Qadiyani’ (1835 – 1908), ‘Ahmediya’ sektas dibinātājs, savā darbā urdu valodā ‘Mesija Indijā (Maseeh Hindustan), kas publicēts 1899.g., izgaismo Jēzus dzīvi Kašmirā un uzsver, ka Jēzus vārds ‘YUSASAF’, kas rakstīts uz kapa, ir arābu vārdu ‘Yus’ jeb ‘Yasu’ jeb Jēzus un ebreju ‘Asaf’ jeb ‘Asaph’ – ‘sapulcētājs’ saliktenis. Jēzus ir saukts par sapulcētāju tāpēc, ka devies uz Kašmiru ne vien lai izglābtos, bet arī, lai savāktu desmit zudušās žīdu ciltis, kas apmetušās Kašmirā. Kašmirieši ‘Yusmarg’as apvidū apgalvo savu žīdu izcelsmi un godā Jēzus kapu.

Daudzi ievērojami rietumu un austrumu pētnieki ir apgalvojuši, ka kristietībai ir indiešu izcelsme. ‘Raja Ram Mohan Roy’ ir atgādinājis britiem, ka Jēzus bijis austrumnieks, nevis bālģīmis eiropietis. ‘Arthus Lillis T.’ un ‘T. Clark’s viņu darbā ‘Buddha and Buddhism’ citē ‘M. Emile Burnouf’ uzsverot, ka pēdējais apgalvo, ka Nikejas Padomes (Council of Nicea, m.ē.325.g.) kristietība izveidojusies strīdā starp ariāņiem (aryan) un semītiem, starp budismu un monismu – “būtībā cilvēki ilgu laiku ir bijuši pārsteigti par kristietības un budisma elementu līdzību jeb drīzāk vienādību”.

To atzinuši rakstnieki ar izsmalcinātāko ticību un sirsnīgāko dievbijību. Pēdējā gadsimtā šī līdzība ir tikusi attiecināta uz nestoriāņiem, bet vēlāk austrumu hronoloģija pierādījusi, ka Buda dzīvojis pirms nestoriešiem un Jēzus. Tādējādi nestoriešu versija ir zudusi. Problēma palikusi neatrisināta, līdz soli pa solim izsekots budisma ceļš no Indijas līdz Jeruzalemei.

Cits ievērojams austrumu pētnieks, ‘M. Leon de Rosny’, ar tādu pat pārliecību raksta – “pārsteidzošais saskares punkts starp populārajām leģendām par Budu un Kristu, gandrīz pilnīgā līdzība starp pasaulei sniegtajām mācībām ar piecu gadsimtu atstarpi starp šiem abiem neatkārtojamiem cilvēces rāses skolotājiem, pārsteidzošā radniecība starp budistu un esēņu paradumiem, kuru māceklis varēja būt Jēzus, uzreiz liek domāt par sākotnējās kristietības indiešu izcelsmi”. Arī ‘Sir James Merchant’ apstiprina, ka Jēzus piederējis pie esēņu sektas.

‘Paul Brunton’ teic – “Jēzus ir mācījies vērīgi, lēnām ceļojot pa Indiju. Viņš ir devies caur dienvidiem un tad pagriezies uz austrumiem uz ‘Varāṇasī’. Pēc šīs pilsētas iepazīšanas viņš devies uz neapdzīvotiem kalnājiem Himalajos, kur kādu laiku dzīvojis alā. Ne viens, bet kopā ar skolotāju un citiem mācekļiem. Šī ala bijusi nošķirtā kalnu grēdas nišā, un tur viņš pabeidzis savus garīgās patiesības mācekļa gadus. Apkārt bijušas klintis, aizas, kraujas, ielejas, meži un sniegotas smailes. Viņš nav devies uz Kašmiru, kā stāsta dažas viduslaiku indiešu leģendas, nedz uz Tibetu, kā deklarē mūsdienu Eiropas okultisti. Viņš dzīvojis Himalaju dienvidu pusē.”.

Lai gan starp zinātniekiem ir domstarpības par to vai Jēzus dzīvojis Kašmirā un Tibetā, vai kādā citā Indijas Himalaju daļā, faktu, ka viņš dzīvojis un mācījies Indijā, īpaši Himalaju apvidū, atzīst visi. Jāatceras, ka cauri gadsimtiem valstu robežas ir pārvietojušās, un tās nevar aplūkot tādas, kādas ir tagad, pēc vairākiem gadu tūkstošiem.

Svāmī Vivekananda teic – “Visām dažādajām reliģijām, kas izveidojušās dažādās nācijās, izcelsme ir Āzijā, un turienieši to saprot labi. Izgājušas ārpus savas dzimtenes, šīs reliģijas ir sajaukušās ar maldiem. Visdziļākās un cildenākās kristietības idejas Eiropā nekad nav izprastas, jo Bībeles rakstītāju idejas un tēli agrīnajai kristietībai bija sveši … Jebkurai tautai ir grūti izprast citas tautas nepazīstamos paradumus. Vēl sarežģītāk eiropiešiem ir saprast žīdu paražas pēc gadsimtiem ilgām pārmaiņām un grieķu, romiešu un citu avotu sanesām. Visu to apņemošo mītu un mītoloģiju dēļ nav brīnums, ka modernā kristietība gūst ļoti maz no brīnišķās Jēzus reliģijas, un nav brīnums, ka tā ir padarīta par modernu veikalniecisku reliģiju.”.

… Ir daudz autoritatīvu darbu, kas izgaismo Jēzus dzīvi Indijā. Piemēram, ‘The Mystical of Life of Jesus’, H. Spencer Lewi; ‘The Unknown Life of Jesus Christ’, prof. G.L. Christe; ‘The Aquarian Gospel of Jesus, the Christ’, Levi; ‘The Bible in India- Hindu Origin of Hebrew and Christian Revelation’, Louis M. Jacoliot; ‘Realm of the Gods’, C.M. Eniquez; ‘Living with the Himalayan Masters’ Swami Rama; ‘The Grave of Jesus’, Mufti Sadiqi; ‘Jesus in the Heaven of Earth’, Kwaja Nazir Ahmed; ‘Where Did Jesus Die?’, Jalaluddin Sham; ‘Fifth Gospel’, Fida Hussain (pensionēta ‘Jammu-Kashmir Archaeology and Archives’ direktore).

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s