Kā mums reorganizēt Baltiju. Autoru kolektīvs anonīms. Autentisks paraugs mācībām krievu informatīvā kara nozarē.

(Traka suņa murgi. Bet ar imperiālisma trakumsērgu slima suņa, un imperiālisms agonē, tiklīdz tā piramīda nesaņem jaunus iekarojumus. Hrestomātiska rokasgrāmata Baltijas valstu sasmalcināšanai un iznīcināšanai. Āža kāja un mežonīga sēra smaka; nodomāsit, ka tās ir kāda Krievijas maznozīmīga grupējuma iedomas, tomēr iesaku lasīt vērīgi un mēģināt atrast vietas, kas neatspoguļojas tagadējās Krievijas politikā. Bet ir arī labā ziņa – varam pateikties par cītīgo mūsu vājo vietu meklēšanu, un tās jāņem vērā īsti rūpīgi. Īpaši noderīgi multikulturālistiem kā pretpote. Sākumā pielieku kādu attēlu no cita avota, kas rāda Krievijas Impērijas ražīgākos gadus. Tulkojis Ivars Līdaka. beigās oriģinālteksts)

«Спутник и Погром» Premium. 2017.gada 18.marts

Sakām ‘pribalt’, saprotam ‘rusofob’. Lūk, neviena nācija pasaulē nav izcēlusies ar tik neģēlīgu un zemisku rusofobiju kā latvieši. Akurāti piegādājušie bendes un bēdīgi slavenos soda pulkus, latvieši padomju varas gados ir dabūjuši miljoniem finansiālu ieguldījumu uz krievu tautas rēķina. Un lietuvieši un igauņi nav atpalikuši. Baltieši līdz šai dienai turpina krievu tautas etnocīdu, apspļauda Krieviju, kur un kā vien var, un veic visādas riebeklības: sākot ar čečenu separātistu atbalstu 1994., 1998. gados līdz aplausiem ukraiņu separātistiem 2014.gadā. Pievienojiet vēl 25% nepilsoņu pases saņēmušo Igaunijas iedzīvotāju pazemošanu, kā arī par Dižo Lietuvu kopā ar baltkrievu separātistiem sapņojošo nemierīgo lietuviešu nekrietnības un stiķus. Bet kopš 2014.gada šīs formāli neatkarīgās valstis vispār ir kļuvušas par NATO placdarmu kara gadījumam – Alianses klātbūtne Baltijā aug acīm redzot. Visbeidzot, trim Baltijas punduriem ir pret Krieviju teritoriālas pretenzijas. Latvija grib (atpakaļ – I.L.) Pleskavas apgabala Pitalovas (Abrenes – I.L.) rajonu. Igaunija – Ļeņingradas apgabala pilsētu Ivangorodu un Pleskavas apgabala Pečoru rajonu. Lietuva pretendē uz veselu (Krievijas) federācijas subjektu un galveno Baltijas flotes bāzi Kaļiņingradas apgabalu un Kaļiņingradu (tā saucamo Mazo Lietuvu (Austrumprūsiju – I.L.)). Ko iesākt? Var iet pa KF iestaigāto celiņu un dot mūsu Baltijas partneriem naudu vēl, cik vien var. Bet var rīkoties kā pieauguši cilvēki – tā kā ar nedraudzīgām valstīm rīkojas normālas lielvalstis.

 

Asinis un augsne

Baltijas valstis nav monolītas. Katrā ir kāda brūce, kuru Krievija var, un tas ir jādara, pakairināt. Runājot ģeopolitikas valodā – vajag pilnībā pārformatēt Baltijas politisko telpu Krievijas interesēs bez kara un sadursmēm ar NATO. Kā? Atbalstot reģionālistus! Ja atpalikušajā Krievijā ir vairāk par simts tautām, iedomājieties, cik to var sameklēt un (vai) organizēt eiropeiskajā Baltijā? Palīdzēt atrast viņu īsto nacionalitāti, savas asinis un augsni var Viļņas un Klaipēdas (Mēmeles) novadu, Suvalkijas, Kurzemes, Latgales, Ezeles-Dago (Sāremā un Hījumā), Pienarvas un citu reģionālo kopienu iedzīvotājiem, kuru nacionālās identitātes ir cietsirdīgi apspiestas mākslīgo Baltijas “nāciju” veidošanas gaitā. Lai gan, kā zināms, jau sen nekādu latviešu, lietuviešu, igauņu nav palicis. Viss ir sajaucies!

Lūk, šādi ir reāli īstenojami Baltijas reģionālo kopienu un identitāšu restaurēšanas mehānismi:

Reģionālas kopienas iedzīvotāju vēsturiskās atmiņas aktualizācija. Ir jāpalīdz cilvēkiem pētīt sava reģiona vēsturi, tā tradīcijas un kultūru, to daudzveidību. Var un vajag parādīt taisnību: latgaļiem un kuršiem – ar ko viņi atšķiras no latviešiem, kuri okupējuši viņu senčus; Sāremā un Hījumā salu iedzīvotājiem – viņu atšķirīgumu no pārējiem igauņiem; žemaišiem un jātvingiem – kā lietuvieši iznīcina viņu savdabīgumu. Labi ir novadīt līdz cilvēkiem patiesību: parādīt un pastāstīt, kā vēsturiskajā pagātnē viņus ar vardarbību piespieda atteikties no savas identitātes, valodas un savdabīgās kultūras, un ar varu pieskaitīja pie “latviešiem”, “igauņiem”, “lietuviešiem”.

Reģionālas autonomijas vai pašpārvaldes iegūšana. Ar reģionālistu spēkiem izmantojot autonomiju un pašpārvaldi, lai tālāk attīstītu viņu reģionālas kopienas un identitātes, lai padziļinātu reģionālās kopienas pretnostatījumu pamattautai.

Reģionālo dialektu pārvēršana pilnvērtīgās patstāvīgās valodās vai arī aizmirstu seno valodu atdzemdināšana. Vispirms to darītu atsevišķi valodu pētīšanas entuziasti un biedrības, bet pēc tam arī reģionālās varas līmenī, kas jaunajām valodām piešķirs reģionālu vai valsts statusu.

Neatkarības no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iegūšana ar jauno reģionālo kopienu rokām.

Viņu jauno neatkarīgo valstu uzbūve. Politiskā un ekonomiskā sadarbībā ar Krieviju.

Tas novājinās visas Baltijas valstis. Iekšējās reģionālās un etniskās sadursmes nodarbinās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas politiskās elites. Baltieši būs aizņemti ar savām lietām un izbeigs bāzt degunu Krievijas iekšējās lietās. Tālāk tās sabruks atsevišķos neitrālos vai prokrieviskos teritoriālos veidojumos: vai nu ar jauno valstu sekojošu iekļaušanu Krievijas sastāvā pēc Krimas un Sevastopoles parauga, vai pastāvot neatkarīgā statusā pēc Dienvidosetijas un Abhāzijas parauga.

Visvarbūtīgākie potenciālas nestabilitātes – tātad maigā spēka pielikšanas – punkti: Rīga, Viļņa un Tallina, kur ievērojamu iedzīvotāju daļu veido nacionālo minoritāšu pārstāvji, galvenokārt krievvalodīgo kopienas, kā arī jau esošie reģionālie projekti: Latgale Latvijā, Pienarva Igaunijā, Viļņas novads Lietuvā. Iespējams izveidot arī jaunus: Klaipēdas (Mēmeles) novads, Suvalkija (jātvingi) un Žemaitija Lietuvā, Kurzeme Latvijā, Sāremā un Hījumā salas Igaunijā un citus.

Krievvalodīgās kopienas un poļu nacionālā minoritāte Latvijā, Lietuvā un Igaunijā

Krievi, jeb plašāk ņemot, krievvalodīgie (pārkrievotie – I.L.) Baltijas valstīs ir lielākā nacionālā minoritāte: Latvijā (27,3% 2011.g. vidū) un Igaunijā (25,6% 2009.g. sākumā) un otrā skaita ziņā nacionālā minoritāte Lietuvā (4,8% 2010.g. sākumā). Tomēr visa Baltijas valstu iekšpolitika ir vērsta uz mērķtiecīgu krievvalodīgās minoritātes un citu mazākumu diskrimināciju.

Krievu diskriminācija izpaužas pirmkārt valodā. Ievērojamai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju daļai ir atņemtas tiesības vērsties krievu valodā valsts struktūrās – pat kompaktas apdzīvotības vietās, – un viņi ir ierobežoti izglītības iegūšanā krievu valodā. Latvijā un Igaunijā tiek veikta krievu, kuru ievērojama daļa nav saņēmuši pilsonību un ir (paš)izslēgti no sabiedriski-politiskām norisēm, diskriminācija.

Latvijas krievu iedzīvotāju skaits pēc 2013.g. datiem ir bijis 27,0% jeb 595 tūkstoši. No valstī dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem krievu daļa (19,7% 2013.g. sākumā), ir mazāka par to daļu no visa republikas iedzīvotāju skaita, jo 1990-ajos gados par pilsoņiem tika atzīti tikai Latvijas republikas pilsoņi līdz 1940.gadam, kā arī viņu pēcnācēji. Uz 2013.g. sākumu Latvijā 60,9% krievu bija Latvijas pilsoņi, bet 32,9% – nepilsoņi. Saskaņā ar iedzīvotāju reģistru, nepilsoņi Latvijā ir 13% iedzīvotāju – 282 876 cilvēku. Nepilsoņi dzīvo galvenokārt lielajās pilsētās: Rīgā, Liepājā un Daugavpilī.

Krievu iedzīvotāju skaits Igaunijā pēc 2010.gada datiem ir 342 tūkstoši. Nospiedošs krievu vairākums Tallinā (85%) uzskata, ka Igaunijā vajadzīgas divas valsts valodas, 96% noliedzoši attiecas pret Igaunijas likumu par pilsonību. Krievu daļa Igaunijas pilsoņu vidū (12,9% 2000.g.) ir mazāka par viņu daļu no visiem Igaunijas iedzīvotājiem, jo saskaņā ar likumu par pilsonību 1990-ajos gados par pilsoņiem tika atzīti tikai Igaunijas republikas pilsoņi līdz 1940.gadam, kā arī viņu pēcnācēji. Igaunijā ir trīs vērā ņemamas grupas: Igaunijas pilsoņi, Krievijas pilsoņi un personas ar nenoteiktu pilsonību, tas ir, nepilsoņi. Pēc 2000.gada tautas skaitīšanas datiem tie ir attiecīgi 40,4%, 20,9% un 38,0% no valsts krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Šobrīd Igaunijā nepilsoņu skaits ir 85 891 – 6,5% no iedzīvotāju skaita. Vairums nepilsoņu ir sakopoti pārsvarā republikas krievvalodīgajos ziemeļaustrumos – Virumā apriņķī, kā arī galvaspilsētas Tallinas reģionā – Hījumā apriņķī.

Lietuvas krievvalodīgo iedzīvotāju skaits pēc 2011.gada datiem ir 232 tūkstoši. Krievvalodīgie iedzīvotāji Lietuvā kompakti dzīvo pilsētas-ostas Klaipēdas rajonā Lietuvas rietumos pie robežas ar Kaļiņingradas apgabalu, un Viļņas pilsētā. Poļu ir 6,5% no Lietuvas iedzīvotājiem (ap 300 tūkstošiem). Viņi ir lielākā nacionālā minoritāte Lietuvā, kas kompakti dzīvo republikas dienvidaustrumos – Viļņas novadā. Poļu iedzīvotāji ir vairākums galvaspilsētas Viļņas rajonā (60%) un Šalču rajonā (75%). Pašā Viļņā poļu ir 17% no iedzīvotājiem. Lietuvas vara aktīvi diskriminē poļus un krievus.

Reģionālie projekti mūsdienu Baltijā: iespējamās nestabilitātes punkti

Galvaspilsētas: Rīga, Viļņa, Tallina

Centralizētajās unitārajās valstīs – Baltijā – galvaspilsētu iedzīvotāju lojalitāte ir viens no režīma balstiem. Bet Baltijas etnokrātiskie režīmi ir izvietoti tieši kā vajadzīgs – pilsētās, kurās visvairāk nacionālo minoritāšu iedzīvotāju.

Viļņas iedzīvotāji sastāv no 63,2% lietuviešu, 16,5% poļu, 12% krievu, 4% baltkrievu. Viļņu aptverošais galvaspilsētas Viļņas rajons līdz ar kaimiņu Šalču, Trāķu un Svenču rajoniem ir galvenokārt poļu apdzīvots. Vairums Viļņas lietuviešu ir pilsētnieki pirmajā vai otrajā paaudzē, kas uz Viļņu pārcēlušies pēc Otrā pasaules kara beigām. No Tallinas iedzīvotājiem krievvalodīgo ir 43%, no Rīgas iedzīvotājiem krievvalodīgo – absolūts vairākums – 55%.

Bez tam Rīgai, Viļņai un Tallinai vēsturiski nav nekāda sakara ar trim baltiešu tautām, kuras 20.gadsimtā dibinājušas savas nacionālās valstis. ‘Tallinn’ igauņu valodā nozīmē ‘dāņu pilsēta’. Nav grūti uzminēt, ka pilsētu dibinājuši un būvējuši tur dzīvojušie dāņi. Rīgu ir dibinājuši vācu kolonisti, un tā vairāk kā 700 gadus ir attīstījusies kā vācu pilsēta. Viļņa ir būvēta Rečas Pospoļitas laikos, un tai ir ļoti svarīga vēsturiski-ideoloģiska nozīme vienlaikus trim valstīm: Polijai, Lietuvai un Baltkrievijai – tā ir divu viduslaiku impērisku projektu – Lietuvas Lielkņazistes un Rečas Pospoļitas simbols.

Rīgas un Tallinas ekonomiskā vērtība Krievijai ir acīmredzama – kontrole pār lielām Baltijas jūras ostām. Rīgas un Tallinas ostas ir stratēģiski Krievijas eksporta un importa punkti.

Latgale

Tā ir viens no četriem Latvijas vēsturiskajiem reģioniem, aizņem apmēram ceturto daļu no visas valsts teritorijas. Latgalei ir skaidras vēsturiskās robežas – uz austrumiem no upēm Zapadnaja Dvina (Daugavas), Aiviekstes un Pededzes. Bez tam Latgalei ir kopēja robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Saskaņā ar 2011.gada tautas skaitīšanu, 46% no Latgales iedzīvotājiem ir latvieši, 54% – krievvalodīgie: krievi, baltkrievi, poļi. Vienlaikus Latvijā valdošais režīms pie latviešiem pieskaita Latgales pamatiedzīvotājus – latgaliešus, liedzot tiem tiesības skaitīties par atsevišķu tautu un neatzīstot īpašas latgaļu valodas pastāvēšanu. Latgaļu valodā runā 164 tūkstoš cilvēku – 7% no Latvijas iedzīvotājiem. PSRS līdz 1960-o gadu beigām latgaļu valoda līdztekus latviešu un lietuviešu oficiāli ir skaitījusies viena no trim dzīvajām baltu valodām, bet latgalieši atzīti par atsevišķu tautu. Ir arī konfesionālas atšķirības: latvieši pārsvarā ir luterāņi, latgalieši pārsvarā katoļi un pareizticīgie.

Referendumā par otru valsts valodu 2012.gadā krievu valodas pusē esošie uzvarēja tikai Latgalē. Par krievu valodu šajā reģionā izteicās 56% no balsotājiem vairāk par pusi, bet valsts pēc lieluma otrajā pilsētā – Daugavpilī – par krievu valodas valstisku statusu nobalsoja vairāk kā 85% pilsētnieku. Ja atskaita nepilsoņus, kam vēlēšanu tiesības atņemtas, iznāk, ka par otru valsts valodu balsojusi arī ievērojama daļa latviešu – latgaliešu.

2015. gadā sociālajos tīklos parādījās virtuāls Latgales Tautas Republikas projekts, kas izraisīja skandālu Latvijas plašsaziņas līdzekļos un valsts politiskajā elitē. Viena lieta ir aplaudēt svešiem separātistiem, cita – dabūt tos savās mājās.

Pienarva (Ida-Virumā)

Ida-Virumā ir vēsturiskā Pienarvas apgabala Igaunijas daļa, kas ietver Narvas upes kreiso un labo piekrasti. Ida-Virumā iedzīvotāju skaits ir 153 tūkstoši. Pēc vērtējuma uz 2013.g., 72,8% no Ida-Virumā iedzīvotājiem ir krievi (106 508), 19,5% – igauņi (28 488), 2,3% – ukraiņi (3312), 2,2% – baltkrievi (3284), 1,3% – somi un (somiem radniecīgie – I.L.) ingermanlandieši.

PSRS sabrukuma laikā šajā reģionā bija mēģinājumi iziet no Igaunijas sastāva. Narvas, Kohtla-Jarves un Sillamē pilsētu padomes uzstājas ar iniciatīvu izveidot Pienarvas republiku Krievijas federācijas sastāvā. Protams, KPFSR šo iniciatīvu neatbalstīja. 1993.g. Narvas un Sillamē vietējās varas rīkoja referendumu par Krievijas teritoriālas autonomijas izveidošanu ar sekojošu neatkarības pasludināšanu un/vai atkalpievienošanu Krievijai. Vairums šo rajonu iedzīvotāju šo piesolījumu atbalstīja. Bet Igaunijas vara vietējā referenduma rezultātus vērā neņēma, lai gan juridiski tos neviens nav atcēlis.

Nākotnē ir iespējama lielas Krievijas teritoriālas autonomijas izveidošana Igaunijas ziemeļos, kas ietvertu Tallinas pilsētu, galvaspilsētas apriņķi Harjumā, apriņķus Lene-Virumā un Ida-Virumā, kur krievvalodīgo kopskaits sastādītu vairāk kā pusi no visa iedzīvotāju skaita. Vēsturiski šis teritoriālais veidojums apmēram atbildīs Krievijas Impērijas Rēveles guberņai pēc veiksmīgām 1700–1721.gadu Ziemeļu kara beigām. Tāds Krievijas teritoriāls veidojums atļautu Krievijai kontrolēt transporta komunikācijas, kas savieno Tallinas jūras ostu ar pārējo Krieviju, kā arī nepieļautu Igaunijas un Somijas sašķidrinātās gāzes peldošā termināla Balticconnector būvi, ko kā alternatīvu Krievijas gāzes piegādēm plāno šo valstu valdības.

Viļņas novads

Poļu iedzīvotāji sastāda vairākumu Lietuvas galvaspilsētas Viļņas reģionā, kā arī tam pieguļošajos Šalču, Trāķu un Svenču rajonos, kas robežojas ar Baltkrieviju.

Poļu iedzīvotāji Lietuvas dienvidaustrumos un pati Viļņas novada vēsture ir viens no galvenajiem konfliktu mezgliem gan pagātnē, gan Lietuvas Republikas tagadnē. Vēsturiski poļi Lietuvā ir uzskatīti par dominējošu sociālo grupu. Sociālo kundzību ir pastiprinājis kulturāls pārākums: poļu kultūra nesalīdzināmi pārspēj lietuviešu kultūru. Tāpēc lietuviešu nacionālismam ir bijis un ir pirmkārt pretpoļu raksturs. Vienlaikus Viļņa kopā ar Krakovu, Varšavu un Ļvovu ir poļu vēsturei un kultūrai viena no četrām sakrālām pilsētām, kas vēsturiskajā atmiņā ir neatraujami saistītas ar kādreizējo Rečas Pospoļitas varenību.

Viļņas reģiona poļu iedzīvotāju apspiešana, poļu apdzīvoto vietu pārsaukšana lietuviešu valodā, poļu skolu likvidācija prezidentu Kubiļus un Grībauskaites laikā, faktisks aizliegums gūt izglītību poļu valodā – tas viss ir radījis saspringumu starp Poliju un Lietuvu. Un Krievija to var izmantot Lietuvas, kas īpaši cenšas nodarīt zaudējumus krieviem, neitralizācijai.

Īpašas administratīvi-teritoriālas vienības – Viļņas novada – izveidošana no pārsvarā poļu, krievu un baltkrievu apdzīvotiem rajoniem ļaus sašķelt Lietuvas valdošo eliti pēc nacionālās pazīmes un objektīvi novedīs līdz Lietuvas iekšpolitiskai nestabilitātei, pazeminot tās ārpolitisko darbību.

Krievijai izdevīgākais iznākums būtu Lietuvas pārveidošana pēc Beļģijas parauga par triju reģionu – Lietuvas, Viļņas novada un Viļņas pilsētas (analoģiski Valonijai, Flandrijai un Briselei Beļģijā) – konfederāciju. Katrā reģionā būs sava valsts valoda – Lietuvā lietuviešu, Viļņas novadā poļu un krievu, Viļņā lietuviešu, poļu un krievu. Lietuvas sadalīšana var kļūt par kopēju saskares punktu starp Krieviju un Poliju kā šīs norises garantiem.

Tāda reģionalizācija novestu pie vērā ņemamas Lietuvas valsts novājināšanas un tās ārpolitiskās – vienmēr pretkrieviskās – darbības izbeigšanas.

 

Citi izredzes sološi reģionāli projekti

Kurzeme. Reģions mūsdienu Latvijas rietumu daļā. Lielākās pilsētas – Liepāja, Ventspils un Jelgava. Ventspils osta ir visdzīvākā Baltijas valstīs. Ventspils ir arī svarīgs posms Krievijas naftas un akmeņogļu eksportā pa Baltijas jūru. Vēsturiski reģionu ir apdzīvojuši senie kurši – baltu viduslaiku cilts. 13.gadsimtā kuršu zemes ir iekarojis Livonijas ordenis, pēc Ivana Bargā Livonijas kara reģions ir bijusi patstāvīga Kurzemes hercogiste, pēc tam ar 1791.gadu kļuvis par Krievijas Impērijas Kurlandes guberņu. Kurzemē vairums latviešu iedzīvotāju runā latviešu valodas Livonijas dialekta Kurzemes izloksnē. Kurzemes izloksnēs ir saglabājušās arī seno kuršu valodas pēdas, kas dara iespējamu nākotnē izveidot atsevišķu kuršu valodu, kas atšķirtos no latviešu valodas.

Sāremā-Hījumā salas. Sāremā-Hījumā reģions ir mūsdienu Igaunijas salu daļa, kas sastāv no diviem apriņķiem: Sāremā un Hījumā, kas ietilpst Monzunda arhipelāgā. Šis Ezel-Dago ir vēsturisks Ēzeles bīskapijas reģions, kas dažādos laikos ir bijis Dānijas vai Zviedrijas pārvaldībā. Reģionam ir svarīgs militāri-stratēģisks izvietojums, tas ir savdabīgi Sankt-Pēterburgas jūras vārti. Monzunda arhipelāga salās vairums iedzīvotāju runā igauņu valodas salinieku dialektā. Nākotnē tas ir monzundiešu valoda, kas atšķiras no igauņu valodas. Vienkārši – igauņu ienācēji ir darījuši visu, lai šo valodu iznīcinātu. Nav izdevies.

Klaipēdas (Mēmeles) novads. Reģions mūsdienu Lietuvas rietumu piekrastes daļā. Vēsturiskā Austrumprūsijas daļa, atrodas ziemeļos no Nemunas upes ar centru Klaipēdas pilsētā. Klaipēdas jūras osta ir tālākā neaizsalstošā osta Baltijas jūras ziemeļos un ir starp 300 lielākajam pasaulē. Bez tam, Klaipēdas rajonā ir liels sašķidrinātās gāzes termināls, kura būvēšanas galvenais mērķis no Lietuvas puses bija samazināt Lietuvas atkarību no Krievijas gāzes. Krievvalodīgo daļa no Klaipēdas un Klaipēdas novada kopējā iedzīvotāju skaita ir ap 20%, tas ir, piektā daļa no visiem iedzīvotājiem. Reģiona nacionālā sastāva īpatnība ir, ka praktiski visi lietuvieši uz Klaipēdas un tās novada teritoriju ir pārcēlušies tikai pēc Otrā pasaules kara.

Žemaitija. Žemaitija – etnogrāfisks reģions mūsdienu Lietuvas ziemeļrietumos, kas atrodas starp Nemunas un Ventas lejtecēm. Ievērojama daļa no reģiona iedzīvotājiem sevi uzskata par no lietuviešiem atšķirīgu tautu – žemaišiem. Pastāv gan literārā, gan ikdienas žemaišu valoda. Patreizējā Lietuvas vara žemaišus par atsevišķu valodu neuzskata un viņu valodu uzskata par lietuviešu valodas dialektu pēc lielkrievu šovinistu attieksmes pret ukraiņu valodu piemēra. Šī kļūda ir jālabo, dziedošajai un bagātajai žemaišu valodai ir jāieņem pienācīgā valsts valodas vieta Žemaitijas autonomijā. Šāda šā reģiona vēsturiskā attīstība veicinātu atsvešināšanos no pārējās Lietuvas teritorijas un žemaišu tradicionālās kultūras un ticības saglabāšanu. Vienkāršāk sakot, tā būtu jau pavisam cita valsts.

Suvalkija (Jātvingija). Vēsturisks reģions mūsdienu Lietuvas dienvidrietumos aiz Nemunas upes. Šo apvidu senie iedzīvotāji ir baltu cilts jātvingi. Krievijas Impērijas laikos Suvalkija ir kļuvusi par Suvalkijas guberņas daļu. Tagad ir entuziasti, kuri atdzemdina seno jātvingu valodu. Protams, ka tai nav nekā kopīga ar lietuviešu valodu. Bez tam Suvalkija ir reģions, kas sasaista vienā veselumā Baltkrievijas teritoriju ar Kaļiņingradas apgabalu. Suvalkijas stratēģiskais stāvoklis pašlaik ir īpaši svarīgs, ņemot vērā periodiskos Lietuvas vadītāju un pretkrieviski noskaņotu politiķu draudus organizēt Kaļiņingradas apgabala sauszemes blokādi pēc Krimas un Sevastopoles ukraiņu un Krimas tatāru separātistu transporta un enerģētiskās blokādes parauga.

Prokrieviskas ietekmes pastiprināšana latviešu, lietuviešu un igauņu vidē

Lūk Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mūsdienu valstiskuma stūrakmeņi:

Triju okupāciju teorija. Saskaņā ar Baltijas valstu oficiālo doktrīnu, pirmā okupācija ir bijusi šo republiku pievienošana PSRS 1940.gadā, otrā – hitleriešu karaspēka ievešana Baltijā un reihskomisariāta Ostland dibināšana 1941–1944.gados, trešā – Sarkanās armijas ieiešana Baltijā un galīga šā reģiona iestiprināšana PSRS, kuras sastāvā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR atradās 1944–1991.gados.

Etniski viendabīgu valstu doktrīna. Vietējo valodu un etnisko identitāšu saglabāšana. Latviešu, lietuviešu un igauņu valodām viņu valstīs ir svēts, sakrāls statuss. To saglabāšana ir ierakstīta Latvijas un Igaunijas konstitūciju preambulās. Latvijas Saeimas deputāti stājoties amatā zvēr sargāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Etniski viendabīgu valstu doktrīna paredz aktīvu cīņu ar īstenībā pastāvošu daudzveidību un iedzīvotāju neviendabīgumu.

Sakrāli vēsturiskie datumi. Lietuvas Republikai – 1991.gada 13.janvāra notikumi pie Viļņas televīzijas torņa. Latvijas Republikai – 1991.gada 20.janvāra notikumi pie Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkas.

Visi trīs nosauktie simboli ir pamazām jāapgriež otrādi. Latviešiem, lietuviešiem un igauņiem ir jārāda cita vēsturiskā aina, kas liek šaubīties par esošo Baltijas politisko elišu leģitimitāti.

Tāda vēsturiskā aina var būt šāda:

1. Īstenībā visiem valstiskajiem veidojumiem Baltijā no 13. līdz 20.gs. sākumam nav bijis nekāda sakara ar vietējiem latviešu, lietuviešu un igauņu iedzīvotājiem. Lielāko materiālo labklājību un kultūras attīstību šīs tautas ir sasniegušas zem Krievijas Impērijas varas Estlandes, Līvlandes, Kurlandes, Suvalkijas, Kovenas (Kauņas) un Viļņas guberņu sastāvā.

2. Latviju, Lietuvu un Igauniju kā neatkarīgas valstis ir izveidojušas nevis pašu tautas demokrātiskā ceļā, bet rietumvalstis – uzvarētājas Pirmajā pasaules karā. Galvenokārt Lielbritānija un Francija – kā placdarmu pret Krieviju. Igauņi, lietuvieši un īpaši latvieši ir aktīvi piedalījušies Pilsoņu karā Krievijā 1917–1921.gados boļševiku valdības pusē.

3. Pirmās neatkarības laiks 1918–1940. gados Latvijai, Lietuvai un Igaunijai izvērtās par gigantisku atslīdi atpakaļ ekonomiskajā attīstībā salīdzinājumā ar laiku, kad Baltija atradās Krievijas Impērijas sastāvā. Baltijas valstis ir autoritāras pusfašistiskas diktatūras.

4. Savstarpējās palīdzības līgumu starp PSRS un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām 1939.gadā brīvprātīgums, kā arī sekojošo vietējo parlamentu vēlēšanu noteikšana 1940.gadā, kas noveda pie propadomiska vairākuma izveidošanas tajos un sekojošas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR iestāšanās PSRS. Aktīva latviešu, lietuviešu un igauņu piedalīšanās 1940–1941.gadu staļinistiskajās pretpadomju elementu deportācijās. Brīvprātīga PSRS vadības veikta Viļņas novada un Viļņas nodošana Lietuvai.

5. Lielais Tēvijas karš – 1941-1944.gadu pilsoņu karš latviešu, lietuviešu un igauņu sabiedrībās. Vietējie kolaboracionisti ir piedalījušies kara noziegumos pret Baltijas vietējiem iedzīvotājiem.

6. Neapstrīdama latviešu, lietuviešu un igauņu piedalīšanās PSRS nelojālo iedzīvotāju pēckara deportācijās no Baltijas.

7. Baltijas valstis PSRS sastāvā – sociālisma vitrīna: viens no rūpnieciski, zinātniski un kulturāli attīstītākajiem PSRS reģioniem. Baltijas ekonomiku dotēts raksturs padomju periodā.

8. Otrās neatkarības laiks kopš 1991.gada – nemitīga rūpnieciska, zinātniska un kulturāla Baltijas valstu degradācija. Demogrāfiska katastrofa reģionā un masveida iedzīvotāju emigrācija uz ES valstīm. 1991.gada 13.janvāra notikumi Viļņā un 20. janvārī Rīgā – Sajūdis un Latvijas Tautas frontes kaujinieku provokāciju rezultāts.

9. Jaunās elites vairākumu sastādīja vecā padomju partijas nomenklatūra. 90.gadu sākumā PSKP un komjaunatnes dezertieru daļa politiskajā elitē sastādīja 58% Lietuvā, 75% – Latvijā, 73% – Igaunijā.

Piezīmēsim, ka no visām trim Baltijas tautām lielākās izredzes pastiprināt prokrievisko ietekmi ir latviešu vidū.

Latvijā ir viens no augstākajiem starpetnisko laulību rādītājiem pasaulē: 20% latviešu ir laulībā ar citu tautību pārstāvjiem, nospiedošā vairākumā ar krievvalodīgajiem. Ievērojams skaits latviešu dažādās pakāpēs prot krievu valodu. Indoeiropiešu valodu baltu grupas latviešu valoda ir tuva slāvu valodām, tostarp krievu, kas latviešiem būtiski atvieglo mūsu valodas mācīšanos.

Jaunā Latvija rūpīgi izstumj no publiskās telpas jebkādas atmiņas par sarkanajiem latviešu strēlniekiem un to lomu boļševiku atbalstīšanā apvērsuma un Pilsoņu kara laikā. Tiek noklusēta latviešu piedalīšanās staļinistiskajās deportācijās, holokaustā Latvijā, Rīgas geto likteņa un aktīvās latviešu piedalīšanās ebreju iznīcināšanā tēma. Tas viss ir latviešiem jāatgādina – lai latvieši apzinās savu vainu un nožēlo grēkus. Jā, ne uzreiz, bet ūdens akmeni sagrauž.

Ar igauņiem šajā ziņā problēmu būs vairāk.

Latvijas un Igaunijas sabiedrības ir aparteīdas, stingri sadalītas pēc lingvistiskā principa. Latviskās un igauniskās no vienas puses un krieviskās no otras puses dalās firmas, plašsaziņas līdzekļi, politiskās partijas un sabiedriskās apvienības. Igauņi pret krieviem izturas daudz sliktāk kā latvieši. Pēc ‘2011.gada integrācijas monitoringa’ datiem tikai 34% igauņu ir paziņas starp krievvalodīgiem kaimiņiem. Jauktu laulību skaits starp titulnācijas pārstāvjiem un krievvalodīgajiem pie viņiem ir 7%. Trīs reizes mazāk kā Latvijā.

Krievijai vajadzētu izspēlēt igauņu tautas kā somu valodā runājošo izcelsmi.

Jo no visām somu valodās runājošajām tautām tikai somiem un igauņiem ir savas neatkarīgas valstis, bet pārējās dzīvo Krievijas teritorijā. Vairākumam no tām Krievijas sastāvā ir teritoriāla autonomija (karēļi, vepsi, komi, karieši, mordvīni, udmurti). Vēsturiskajām somu valodā runājošajām ciltīm ir bijusi ievērojama loma mūsdienu krievu tautas veidošanās norisē.

Vienkāršāk sakot, mūsdienu Krievija ir galvenā somu-ugru pasaules valsts, bet krievi – vērā ņemamā pakāpē – ir tostarp arī senās somu-ugru civilizācijas mantinieki. Somu valodā runājošo tautu vienotība un brīva attīstība ir sasniegta tikai Krievijas impērijas sastāvā.

Baltijas vēsturisko ģeogrāfisko nosaukumu atjaunošana mūsdienu krievu valodā

Ir nepieciešama Baltijas reģiona krievisko nosaukumu atjaunošana mūsdienu krievu valodā un politiskajā praksē. Nav jēgas lietot mākslīgus vārdus, sadomātas nozīmes, ko uzspieduši Baltijas režīmi, bojājot krievu valodu.

Skanot vārdiem ‘Tallina, Tartu, Ventspils, Daugavpils, Rēzekne, Viļņa, Klaipēda’ vairumam līdzpilsoņu negribot rodas sajūta, ka šie apdzīvotie punkti nekādi nesaistās ar Krieviju. Bet krievvalodīgie tautieši šķiet kā kādi svešķermeņi, ko vēsturiski likteņi sanesuši latviešu, lietuviešu un igauņu vidē. Tā nav taisnība. Un tā – atcerieties. Nevis Tallina, bet Rēvele vai Kolivaņa; ne Tartu, bet Jurjeva; ne Ventspils, bet Vindava; ne Daugavpils, bet Dvinska; ne Rēzekne, bet Režica; ne Viļņa, bet Viļna; ne Kauņa, bet Kovna; ne Klaipēda, bet Mēmele utt. Tās visas ir Krievijas vēstures pilsētas, tās ir krievu asinīm nolaistītas zemes.

Tiem, kas nesaprot. (Krievijai atdoto) pilsētu Pitalovo un Pitalovas rajonu Pleskavas apgabalā, uz kuru teritoriālas pretenzijas piesaka Latvija, latvieši visur sauc par Abreni; Ivangorodas pilsēta, uz kuru pretendē Igaunija, igauņu valodā ir Jaanilinn, Pečoras rajons attiecīgi Petsari; lietuviešu valodā Kaļiņingrada ir Karalaučus.

Krievu nacionālistus bieži apsūdz tieksmē sadalīt Krieviju, aiziet pa “mazā nacionālisma ceļu”. Lai reizi par visām reizēm un uz visiem laikiem darītu galu šiem neprātīgajiem izdomājumiem, mēs esam sastādījuši galēji saprotamu karti ‘Krievija krievvalodīgajiem’ (skat. zemāk), uzrādot teritorijas, kurām jānonāk Krievijas sastāvā. Otrā attēlā ir paskaidrojumi par katru teritoriju. Apjomīgu izsmeļošu tekstu par Krievijas ģeopolitisko stāvokli, kas pamato šo karti, var un vajag izlasīt šajā saitē . Visādi apsveicama ir plaša izplatīšana.

https://sputnikipogrom.com/empire/baltic-states/68062/plan-for-baltics/#.WQAwVTekIhH

Oriģināls:

Как нам реорганизовать Прибалтику

Ближ. зарубежье, Прибалтика, Россия  /  18 марта 2017 г.

Мы говорим прибалт, подразумеваем русофоб. Так, ни одна нация в мире не отличилась такой мерзкой и подлой русофобией, как латыши. Исправно поставлявшие палачей в печально знаменитые карательные полки, латыши в годы родной Советской власти получили миллиардные вливания за счет русского народа. Литовцы и эстонцы не отставали. Прибалты по сей день проводят этноцид русского населения, плюют в Россию где и когда только могут, и всячески гадят: от поддержки чеченских сепаратистов в 1994 и 1998 годах до аплодисментов украинским сепаратистам в 2014 году. Добавьте к этому унижения 25 процентов населения Эстонии, получивших корочки неграждан, а также пакости и шашни неугомонных литовцев, мечтающих о Великой Литве с белорусскими сепаратистами. С 2014-го же формально независимые государства вообще стали плацдармом НАТО на случай войны – присутствие Альянса в Прибалтике растет на глазах. Наконец, у всех трех балтийских карликов есть к России территориальные претензии. Латвия хочет Пыталовский район Псковской области. Эстония – город Ивангород Ленинградской области и Печорский район Псковской области. Литва претендует на целый субъект Федерации и главную базу Балтийского флота – Калининградскую область и Калининград (так называемая «Малая Литва»). Что с этим делать? Можно пойти по проторенной РФ дорожке и дать нашим прибалтийским партнерам еще денег, как можно больше денег. А можно поступить по-взрослому – как поступают с недружественными государствами нормальные державы.

Кровь и почва

Страны Балтии – не монолит. В каждой есть своя рана, которую Россия может, да и должна потеребить. Говоря на языке геополитики – полностью переформатировать политическое пространство Прибалтики в национальных интересах России без войны и столкновений с НАТО. Как? Поддерживать регионалистов! Если в отсталой России есть свыше ста народов, то представляете, сколько их можно найти и (или) организовать в европейской Прибалтике? Помочь найти свою истинную национальность, свои кровь и почву можно жителям Виленского и Клайпедского (Мемельского) краев, Сувалкии, Курляндии, Латгалии, островов Эзель-Даго, Принаровья и других региональных сообществ, чьи национальные идентичности были жестко подавлены в ходе создания искусственных прибалтийских «наций». Хотя, как известно, давно уже не осталось никаких латышей, литовцев, эстонцев. Все перемешалось!

Вот реальные механизмы воссоздания региональных сообществ и идентичностей Прибалики:

Актуализация исторической памяти жителей регионального сообщества. Следует помочь людям изучить историю своего региона, его традиций и культуры, многообразия. Можно и нужно показать правду: латгальцам и куршам – как они отличаются от латышей, оккупировавших их предков; жителям островов Эзель-Даго – их несхожесть с остальными эстонцами; жемайтам и ятвягам – как литовцы уничтожают их самобытность. Хорошо донести до людей правду: показать и рассказать, как в историческом прошлом насилием их заставили отказаться от своей идентичности, языка и самобытной культуры и силой записали в «латыши», «эстонцы», «литовцы».

Получение региональной автономии или самоуправления. Использование регионалистскими силами автономии и самоуправления для дальнейшего развития собственных региональных сообществ и идентичностей, для углубления противопоставления регионального сообщества основному народу.

Превращение региональных диалектов в полноценные самостоятельные языки или же возрождение забытых древних языков. Сначала – отдельными энтузиастами и обществами по изучению языков, а потом и на уровне региональных властей, которые придадут новым языкам региональный или государственный статус.

Получение новыми региональными сообществами независимости от Латвии, Литвы и Эстонии.

Выстраивание собственных новых независимых государств. В политическом и экономическом сотрудничестве с Россией.

Это ослабит все прибалтийские государства. Внутренние региональные и этнические конфликты займут политические элиты Латвии, Литвы и Эстонии. Прибалты займутся своими делами и перестанут совать нос во внутренние дела собственно России. В перспективе они развалятся на отдельные нейтральные или пророссийские территориальные образования: либо с последующим вхождением новых государств в состав России по примеру Крыма и Севастополя, либо же существованию в независимом статусе, по примеру Южной Осетии и Абхазии.

Наиболее перспективные точки потенциальной нестабильности – а значит приложения мягкой силы – Рига, Вильнюс и Таллин, где значительную часть населения составляют представители национальных меньшинств, главным образом русскоязычной общины, а также уже существующие региональные проекты: Латгалия в Латвии, Принаровье в Эстонии, Виленский край в Литве. Можно сформировать и новые: Клайпедский (Мемельский) край, Сувалкия (Ятвягия) и Жемайтия в Литве, Курляндия в Латвии, острова Эзель-Даго в Эстонии, и другие.

Русскоязычные общины и польское национальное меньшинство в Латвии, Литве и Эстонии

Русские или, шире, русскоязычные в странах Прибалтики – крупнейшее национальное меньшинство в Латвии (27,3% в середине 2011 года) и Эстонии (25,6% в начале 2009 года) и второе по численности национальное меньшинство в Литве (4,8% в начале 2010 года). Но вся внутренняя политика прибалтийских государств направлена на целенаправленную дискриминацию русскоязычного населения и других меньшинств.

Дискриминация русских выражается в первую очередь в языке. Значительная часть населения Латвии, Литвы и Эстонии лишена права обращаться на родном русском языке во властные структуры, – даже в местах компактного проживания, – и ограничены в возможности получения образования на русском языке. В Латвии и Эстонии проводится политическая дискриминация русских, значительная часть которых не получили гражданства и оказались исключены из общественно-политического процесса.

Численность русского населения Латвии, по данным на начало 2013 года, составила 27,0% населения или 595 тысяч человек. Доля русских среди граждан Латвии, проживающих в стране (19,7% в начале 2013 года), ниже их доли среди всего населения республики, поскольку гражданами в 1990-е были признаны лишь граждане Латвийской республики до 1940 года, а также их потомки. В Латвии на начало 2013 года 60,9% русских – граждане Латвии, а 32,9% – неграждане. Негражданами в Латвии остаются 13% населения – 282 876 человек, согласно Регистру жителей Латвии. Неграждане проживают преимущественно в крупных городах: в Риге, Лиепае и Даугавпилсе.

Численность русского населения Эстонии, по данным на 2010 года, составляет 342 тысячи человек. Подавляющее большинство русских в Таллине (85%) считают, что Эстонии нужно два государственных языка, 96% отрицательно относятся к эстонскому закону о гражданстве. Доля русских среди граждан Эстонии (12,9% в 2000 году) ниже их доли среди всего населения Эстонии, поскольку по закону о гражданстве гражданами в 1990-е были признаны лишь граждане Эстонской республики до 1940 года, а также их потомки. В Эстонии значимы три группы: граждане Эстонии, граждане России и лица с неустановленным гражданством, то есть неграждане. По данным переписи 2000 года, соответственно 40,4%, 20,9% и 38,0% русскоязычных жителей страны. На сегодняшний день в Эстонии негражданами являются 85 891 человек – 6,5% населения. Наибольшее количество неграждан сосредоточены на преимущественно русскоязычном северо-востоке республики – в уезде Ида-Вирумаа, а также в Таллинском столичном регионе – уезде Харьюмаа.

Численность русскоязычного населения Литвы, по данным на 2011 год, составляет 232 тысяч человек. Русскоязычное население в Литве компактно проживает в районе города-порта Клайпеда на западе Литвы, на границе с Калининградской областью, и в городе Вильнюсе. Поляки составляют 6,5% населения Литвы (около 300 тысяч человек). Это крупнейшее национальное меньшинство в Литве, компактно проживающее на юго-востоке республики, в историческом регионе – Виленский край. Польское население составляет большинство в столичном Вильнюсском районе Литвы (60%) и в Шальчининском районе (75%). В самом Вильнюсе поляки составляют 17% жителей. Литовские власти активно дискриминирую поляков и русских.

 

Региональные проекты в современной Прибалтике: точки потенциальной нестабильности

Столицы: Рига, Вильнюс, Таллин

В централизованных унитарных государствах – в Прибалтике – лояльность столичного населения это один из столпов режима. Но прибалтийские этнократические режимы базируются как раз в тех городах, где более всего представлены национальные меньшинства.

Население Вильнюса состоит из 63,2% литовцев, 16,5% поляков, 12% русских, 4% белорусов. Окружающий Вильнюс столичный Вильнюсский район, наряду с соседними Шальчининским, Тракайским и Швенченским районами, населен, преимущественно, поляками. Большинство литовского населения Вильнюса – горожане в первом или втором поколении, переселившиеся в Вильнюс после окончания Второй мировой войны. Среди жителей Таллина 43% – русскоязычные, среди жителей Риги русскоязычных абсолютное большинство – 55%.

Кроме того, Рига, Вильнюс и Таллин исторически не имеют никакого отношения к трем прибалтийским народам, основавшим в XX веке свои национальные государства. «Таллин» на эстонском языке означает «датский город». Нетрудно догадаться, что город основали и отстроили жившие там датчане. Рига основана немецкими колонистами и более 700 лет развивалась как немецкий город. Вильнюс застроен в эпоху Речи Посполитой и имеет важнейшее историко-идеологическое значение сразу для трех стран: Польши, Литвы и Белоруссии как символ двух средневековых имперских проектов – Великого княжества Литовского и Речи Посполитой.

Экономическая ценность Риги и Таллина для России очевидна – контроль за крупными морскими портами Балтики. Рижский и таллиннский порты: стратегические пункты российского экспорта и импорта.

Латгалия

Один из четырех исторических регионов Латвии расположен на востоке республики, занимая около четверти всей территории страны. Латгалия имеет четкие географические границы, к востоку от рек Западная Двина (Даугава), Айвиексте и Педедзе. Кроме того, у Латгалии – общая граница с Россией и Белоруссией. Согласно переписи 2011 года, 46% жителей Латгалии составляют латыши, 54% – русскоязычные: русские, белорусы и поляки. Вместе с тем правящий режим в Латвии причисляет к латышам коренных жителей Латгалии – латгальцев, отказывая им в праве считаться отдельным народом и не признавая существование особого латгальского языка. На латгальском языке говорят 164 тысячи человек – 7% населения Латвии. До конца 1960-х годов в СССР латгальский язык, наравне с латышским и литовским, официально считался одним из трех живых балтийских, а латгальцы признавались отдельным народом. Имеются и конфессиональные отличия: латыши в массе лютеране, латгальцы в большинстве – католики и православные.

На референдуме о втором государственном языке в 2012 года сторонники русского языка победили только в Латгалии. За русский язык в регионе высказались 56% избирателей – больше половины, а во втором по величине городе страны и неофициальной столице региона – Даугавпилсе – за государственный статус русского языка проголосовали более 85% горожан. Если вычесть неграждан, лишенных избирательных прав, то получается, что за второй государственный язык голосовала и значительная часть латышей-латгальцев.

В 2015 году в соцсетях появился виртуальный проект Латгальская Народная Республика, который вызвал скандал в латвийских СМИ и политической элите страны. Одно дело – аплодировать чужим сепаратистам, другое – получить их дома.

Принаровье (Ида-Вирумаа)

Ида-Вирумаа – эстонская часть исторической области Принаровье, включающей левое и правое побережье реки Нарвы. Население Ида-Вирума – 153 тысячи человек. По оценке на 2013 год, 72,8% населения уезда Ида-Вирумаа составляют русские (106 508 человек), 19,5% – эстонцы (28 488 человек), 2,3% – украинцы (3312 человек), 2,2% – белорусы (3284 чел.), 1,3% – финны и ингерманландцы.

Во время распада СССР в регионе предпринимались попытки выйти из состава Эстонии. Городские советы Нарвы, Кохтла-Ярве и Силламяэ в 1991 году выходили с инициативой создания Принаровской республики в составе РСФСР. Конечно, руководство РСФСР не поддержало инициативу. В 1993 году местные власти Нарвы и Силламяэ провели референдум о создании русской территориальной автономии с перспективой дальнейшего объявления независимости или воссоединения с Россией. Большинство населения районов предложения поддержало. Но результаты местного референдума эстонские власти проигнорировали, хотя юридически их никто не отменял.

В перспективе возможно создание большой русской территориальной автономии на севере Эстонии, которая включала бы в себя город Таллин, столичный уезд Харьюмаа, уезды Ляэне-Вирумаа и Ида-Вирумаа, где совокупная численность русскоязычных составляет больше половины от общей численности населения. Исторически данное территориальное образование будет примерно соответствовать Ревельской губернии Российской Империи после успешного окончания Северной войны 1700–1721 годов. Подобное русское территориальное образование позволило бы России контролировать транспортные коммуникации, соединяющие Таллинский морской порт с остальной Россией, а также не допустить постройки Эстонией и Финляндией плавучего терминала сжиженного природного газа Balticconnector, который задумывается правительствами этих стран как альтернатива поставкам российского газа.

Виленский край

Польское население составляет большинство в столичном Вильнюсском районе Литвы, а также в прилегающих к нему Шальчининкском, Тракайском и Швенченском районах, граничащих с Белоруссией.

Польское население на юго-востоке Литвы и сама история Виленского края – это один из главных конфликтных узлов и в прошлом, и в настоящем Литовской республики. Исторически поляки считались в Литве доминирующей социальной группой. Социальное доминирование усиливалось культурным превосходством: польская культура несравненно превосходит литовскую. Поэтому литовский национализм носил и носит прежде всего антипольский характер. Вместе с тем для польской истории и культуры Вильнюс (Вильно), наряду с Краковым, Варшавой и Львовом, – один из четырех сакральных городов, неразрывно связанных в исторической памяти с былым могуществом Речи Посполитой.

Притеснения литовскими властями польского населения Виленского региона, переименование польских населенных пунктов на литовский язык, ликвидация польских школ при Кубилюсе и Грибаускайте, фактический запрет на получение образования на польском языке – все это создало напряженность между Польшей и Литвой. И может быть использовано Россией для нейтрализации Литвы, которая особо старается причинить ущерб русским.

Создание из районов преобладания польского, русского и белорусского меньшинств особой административно-территориальной единицы – Виленского края – позволит расколоть правящую элиту Литвы по национальному признаку и объективно приведет к внутриполитической неустойчивости в Литве, снизив ее внешнеполитическую активность.

Наилучшим выходом для России было бы преобразование Литвы по бельгийскому образцу в конфедерацию трех регионов – собственно Литвы, Виленского края и города Вильнюса (по аналогии с Валлонией, Фландрией и Брюсселем в Бельгии). В каждом регионе будут свои государственные языки: в Литве – литовский, в Виленском крае – польский и русский, в Вильнюсе – литовский, польский и русский. Раздел Литвы может стать общей точкой для соприкосновения между Россией и Польшей как гарантов данного процесса.

Подобная регионализация привела бы к серьезному ослаблению литовского государства и прекращению его внешнеполитической – всегда антирусской – активности.

Иные перспективные региональные проекты

Курляндия. Регион в западной части современной Латвии. Крупнейшие города – Лиепая, Вентспилс и Елгава. Вентспилсский порт – самый оживленный в странах Балтии. Также Вентспилс – важное звено в экспорте российской нефти и каменного угля через Балтийское море. Исторически регион был заселен древними куршами – средневековым балтским племенем. В XIII веке земли куршей завоеваны Ливонским орденом, после Ливонской войны Ивана Грозного регион некоторое время был самостоятельным Курляндским герцогством, после чего с 1791 года стал Курляндской губернией Российской Империи. В Курляндии большинство латышского населения говорит на курземских говорах ливонского диалекта латышского языка. В курземских говорах сохраняются также следы языка древних куршей, что делает возможным создание в перспективе отдельного куршского языка, отличного от латышского.

Острова Эзель-Даго. Регион Эзель-Даго представляет собой островную часть современной Эстонии, состоящую из двух уездов: Сааремаа и Хииумаа, входящих в Моонзундский архипелаг. Эзель-Даго – исторический регион Эзельского епископства, находившегося в разное время под управлением Дании и Швеции. Регион имеет важное военно-стратегическое положение, являясь своеобразными морскими воротами Санкт-Петербурга. На островах Моонзундского архипелага большинство населения говорит на островном диалекте эстонского языка. В перспективе это моонзундский язык, отличный от эстонского. Просто эстонские пришельцы сделали все, чтобы уничтожить этот язык. Не вышло.

Клайпедский (Мемельский) край. Регион в западной прибрежной части современной Литвы. Историческая часть Восточной Пруссии, расположен севернее реки Неман с центром в городе Клайпеда (Мемель). Клайпедский морской порт – самый северный незамерзающий порт в Балтийской море и входит в число 300 крупнейших в мире. Кроме того, в районе Клайпеды есть крупный терминал сжиженного природного газа, главная цель постройки которого со стороны Литвы – снижение зависимости от российского газа. Доля русскоязычных от общей численности населения Клайпеды и Клайпедского края составляет около 20%, то есть пятая часть всего населения. Особенность национального состава региона в том, что практически все литовское население переселилось на территорию Клайпеды и Клайпедского края только после Второй мировой войны.

Жемайтия. Жемайтия – этнографический регион на северо-западе современной Литвы, расположен между низовьями Немана и рекой Вента. Значительная часть населения региона считает себя отдельным от литовцев народом – жемайтами. Существует как литературный, так и разговорный жемайтский язык. Современные литовские власти не признают жемайтов отдельным народом и считают их язык наречием литовского языка, по примеру отношения великорусских шовинистов к украинскому языку. Эту ошибку необходимо исправить, певучий и богатый жемайский язык должен занять полагающееся ему место государственного в автономии жемайтия. Историческое развитие региона способствовало обособлению от территории остальной Литвы и сохранению традиционной для жемайтов культуры и верований. Проще говоря, это совсем другая страна.

Сувалкия (Ятвягия). Исторический регион на юго-западе современной Литвы, за рекой Неман. Древнее население этих мест – балтское племя ятвягов. Во времена Российской Империи Сувалкия стала частью Сувалкской губернии. Сейчас есть энтузиасты, которые возрождают древний язык ятвягов. Конечно, у него нет ничего общего с литовским. Кроме того, Сувалкия – регион, связывающий воедино территорию Белоруссии с Калининградской областью. Стратегическое положение Сувалкии в настоящее время особенно важно с учетом периодических угроз литовских руководителей и антироссийски настроенных политиков в Литве организовать сухопутную блокаду Калининградской области по примеру транспортной и энергетической блокады украинских и крымско-татарских сепаратистов Крыма и Севастополя.

Усиление пророссийского влияния в среде латышей, литовцев и эстонцев

Вот краеугольные камни современной государственности Латвии, Литвы и Эстонии:

Теория «трех оккупаций». Согласно официальной доктрине прибалтийских стран, первой оккупацией было присоединение республик к СССР в 1940 году, второй – ввод в Прибалтику гитлеровских войск и основание рейхскомиссариата «Остланд» в 1941–1944 годах, третьей – вступление в Прибалтику Красной армии и окончательного закрепления региона за СССР, в составе которого Латвийская, Литовская и Эстонская ССР пребывали в 1944–1991 годах.

Доктрина этнически однородных государств. Идейной основой провозглашается сохранение местных языков и этнических идентичностей. Латышский, литовский и эстонский языки в своих странах обладают сакральным статусом. Их сохранение прописано в преамбулах к конституциям Латвии и Эстонии. Депутаты Сейма Латвии при вступлении в должность клянутся защищать латышский язык как единственный государственный. Доктрина этнически однородных государств в Прибалтике предполагает активную борьбу с реально существующим многообразием и неоднородностью населения.

Сакральные исторические даты. Для Литовской республики – события 13 января 1991 года у Вильнюсской телебашни. Для Латвийской республики – события 20 января 1991 года возле здания МВД Латвии.

Все три перечисленных символа веры нужно исподволь опровергать. Необходимо показывать латышам, литовцам и эстонцам иную историческую картину, которая ставит под сомнение легитимность существующих политических элит прибалтийских.

Такая историческая картина может быть следующей:

1. На самом деле все государственные образования Прибалтики с XIII по начало XX веков не имели никакого отношения к местному латышскому, литовскому и эстонскому населению. Наибольшего материального благополучия и культурного развития эти народы достигли под властью Российской Империи в составе Эстляндской, Лифляндской, Курляндской, Сувалкской, Ковенской и Виленской губерний.

2. Латвия, Литва и Эстония как независимые государства в 1918 году созданы не собственными народами демократическим путем, а западными странами – победительницами в Первой мировой войне. Главным образом Великобританией и Францией – в качестве плацдарма против России. Эстонцы, литовцы и особенно латыши активно участвовали в Гражданской войне в России в 1917–1921 годах на стороне большевистского правительства.

3. Время первой независимости в 1918–1940 годах обернулось для Латвии, Литвы и Эстонии гигантским откатом назад в экономическом развитии по сравнению с тем временем, когда Прибалтика находилась в составе Российской Империи. Государства Прибалтики – авторитарные полуфашистские диктатуры.

4. Добровольность заключения договоров о взаимопомощи между СССР и правительствами Латвии, Литвы и Эстонии в 1939 году, как и назначения последующих выборов в местные парламенты в 1940 году, которые привели к формированию в них просоветского большинства и дальнейшее вхождение Латвийской, Литовской и Эстонской ССР в состав СССР. Активное участие латышей, литовцев и эстонцев в сталинских депортациях антисоветских элементов 1940–1941 годов. Добровольная передача руководством СССР в 1939 году Виленского края и города Вильно Литве.

5. Великая Отечественная война в Прибалтике – гражданская война 1941–1944 годов внутри латышского, литовского и эстонского обществ. Местные коллаборационисты участвовали в военных преступлениях против местного населения Прибалтики.

6. Неопровержимое участие латышей, литовцев и эстонцев в послевоенной депортации нелояльного СССР населения из Прибалтики.

7. Прибалтийские республики в составе СССР – витрина социализма: один из наиболее промышленно, научно и культурно развитых регионов Советского Союза. Дотационный характер прибалтийских экономик в советский период.

8. Время второй независимости с 1991 года – неуклонная промышленная, научная и культурная деградация прибалтийских государств. Демографическая катастрофа в регионе и массовая эмиграция населения в страны ЕС. События 13 января 1991 года в Вильнюсе и 20 января 1991 года в Риге – результат провокаций боевиков «Саюдиса» и Народного фронта Латвии.

9. Большинство новой элиты составила старая советская партийная номенклатура. В начале 90-х годов доля выходцев из КПСС и комсомола в политической элите новых независимых государств составляла 58% в Литве, 75% – в Латвии, 73% – в Эстонии.

Отметим, что из всех трех прибалтийских народов наибольшие перспективы по усилению пророссийского влияния – среди латышей.

В Латвии один из самых высоких показателей в мире по межэтническим бракам: 20% латышей состоят в браке с представителями других национальностей, в подавляющем большинстве случаев с русскоязычными. Значительное число латышей в разной степени владеют русским языком. Латышский язык балтийской группы индоевропейских языков, близок к славянским, в том числе к русскому, что существенно облегчает для латышей изучение нашего языка.

Новая Латвия тщательно вытесняет из публичного пространства любые воспоминания о красных латышских стрелках и их роли в поддержке большевиков во время переворота и Гражданской войны. Замалчивается тема участия латышей в сталинских депортациях, Холокосте в Латвии, судьбе рижского гетто и активном уничтожении евреев латышскими коллаборационистами. Обо всем этом латышам нужно напомнить – чтобы латыши осознали свою вину и раскаялись. Да, не сразу, но вода камень точит.

С эстонцами в этом плане проблем будет больше.

Латвийское и эстонское общества – апартеидные, строго разделенные по лингвистическому принципу. На латышские и эстонские с одной стороны и на русские – с другой, делятся фирмы, средства массовой информации, политические партии и общественные объединения. Эстонцы относятся к русским гораздо хуже латышей. По данным «Мониторинга интеграции 2011 года», только у 34% эстонцев есть знакомые среди русскоговорящих соседей. Число смешанных браков между представителями титульной нации и русскоязычными составляет 7%. В три раза меньше, чем в Латвии.

России следует разыгрывать карту финноязычного происхождения эстонского народа.

Ведь из всех финноязычных народов только финны и эстонцы имеют свои независимые государства, остальные же проживают на территории России. У большинства в составе России – территориальная автономия (карелы, вепсы, коми, марийцы, мордва, удмурты). Исторически финноязычные племена сыграли значительную роль в формировании современного русского народа.

Проще говоря, современная Россия и есть главная страна финно-угорского мира, а русские – в значительной мере – наследники в том числе и древней финно-угорской цивилизации. Единство и свободное развитие финноязычных народов достигнуто только в составе Российской империи.

Возвращение в современный русский язык исторических географических названий в Прибалтике

Необходимо вернуть русские названия прибалтийского региона в современный русский язык и политическую практику. Нет смысла использовать искусственные слова, придуманные смыслы, навязанные прибалтийскими режимами, коверкая русский язык.

При звуках слова «Таллин, Тарту, Вентспилс, Даугавпилс, Резекне, Вильнюс, Клайпеда» у большинства сограждан невольно возникает ощущение, что исторически данные населенные пункты никак не связаны с Россией. А русскоязычные соотечественники представляются некими инородными телами, волею исторических судеб занесенными в национальную латышскую, литовскую и эстонскую среды. Это неправда. Итак, запоминайте. Не Таллин, а Ревель или Колывань; не Тарту, а Юрьев; не Вентспилс, а Виндава; не Даугавпилс, а Двинск; не Резекне, а Режица; не Вильнюс, а Вильна; не Каунас, а Ковна; не Клайпеда, а Мемель, и т. д. Все это города русской истории, земли, политые русской кровью.

Для тех, кто не в курсе. Город Пыталово и Пыталовский район в Псковской области, на который заявляет территориальные претензии Латвия, латыши везде зовут Абрене; город Ивангород, на который претендует Эстония, в эстонском языке – Яаниллинн, Печорский район – соответственно Петсери; в литовском языке город Калининград – Караляучус.

Русских националистов часто обвиняют в стремлении расчленить Россию, пойти по пути «малого национализма». Чтобы раз и навсегда пресечь распространение этих безумных выдумок, мы составили предельно понятную карту «России для русских», с указанием территорий, которые должны войти в ее состав. На второй картинке – пояснения к каждой территории. Большой подробный текст о геополитическом положении России, обосновывающий эту карту, можно и нужно прочесть по этой ссылке. Широкое распространение всячески приветствуется:

Advertisements

One comment on “Kā mums reorganizēt Baltiju. Autoru kolektīvs anonīms. Autentisks paraugs mācībām krievu informatīvā kara nozarē.

  1. […] Pie Ivara Līdakas lasāms pamatīgs apraksts, kā būtu reorganizējama Baltija. Raksts paredzēts tiem, kuri prokremliskos murgus krieviski nelasa. Te viss ir iztulkots latviski. Tik šķebinoša literatūra, ka grūti izturēt vairāk par dažām rindkopām. Bet, jā, tādus murgus mums kaimiņos sacer un izplata. Tas būtu jāņem vērā sapņotājiem par labām attiecībām ar lielo Krieviju. https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/04/26/ka-mums-reorganizet-baltiju-autoru-kolektivs-anonims… […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s